Kims bija pārāk nomocīts, lai spētu šo domu aptvert visā pilnībā. Un šķita, ka viņš nav vienīgais, kam jājiens cauri Ēnukalnu pamatnei laupījis pēdējos spēkus. Jātnieki sadalījās, un Kims kopā ar nu jau pierasto grupu jāja uz apaļīgās ielejas dienvidu galu. Šoreiz netika slietas teltis, arī zirgus nekur neveda projām. Kareivji veltin izvēlās no segliem, kur apstājušies, tūliņ likās zemē un saritinājās guļai.
Vēlēšanās darīt to pašu bija pārvarīgi spēcīga, tomēr Kims to apslāpēja. Ja vispār pastāvēja jel kāda iespēja aizbēgt, tad tas bija tagad.
Uz priekšu sakņupis, rokas zirgam uz kakla atbalstījis, viņš klidzināja gar bezgalīgajām kareivju rindām. Ieleja bija visriņķī noslēgta, tikai ziemeļu pusē vienā vienīgā vietā bija šaura, it kā ar milzu cirvi klintī izšķaidīta sprauga. Šī izeja, protams, tika apsargāta, taču par to Kims pirmajā eiforiskajā pacilātībā nebēdāja. Viņš bija paveicis neiespējamo un atradis ceļu, pa kuru šķērsot Ēnukalnus — pēc tā visa viņš gan neļaus, lai pāris nieka sargkareivju viņu aizkavē.
Viņš jāja pavisam lēni, mierinot uzlika roku zirgam uz galvas starp ausīm un visu laiku klusu purpināja vārdus bez kādas jēgas. Modri visu laiku uz priekšu skatīdamies, viņš tuvojās izejai no ielejas. Kāds pusducis melnās bruņās tērptu sargkareivju, uz šķēpiem atspiedušies, stāvēja pie aptuveni divdesmit metru platās spraugas. Kims pievilka pavadu un apturēja zirgu. Vēl viņš nebija skaidri izdomājis, kā tikt no ielejas ārā. Varbūt viņam pat izdotos mežonīgos auļos izlauzties cauri sargkareivju rindai. Taču aizas viņš gals noteikti arī tika apsargāts, un tur viņa bēgšana beigtos, ja vien jau pirms tam kāda bulta vai trāpīgi mests šķēps nebūtu viņu izsituši no segliem.
Tad viņš satrūkās no pakavu klaboņas. Izejai tuvojās neliela grupa melno jātnieku. Komandieris parunāja dažus vārdus ar vienu no sargkareivjiem; kordons pašķīrās, lai palaistu jātniekus cauri.
Kims ilgi nedomāja. Viegli samudinājis zirgu, viņš to apgrieza, piejāja kolonnai beigu galā un kopā ar visiem aizjāja garām sardzes postenim. Neviens viņu neievēroja.
Aiza bija varbūt simt metru gara, bet satrauktajam un nepacietīgajam Kimam tā likās daudz garāka. Beidzot viņi izjāja cauri vēl veselai rindai labi nomaskētu sargkareivju pie aizas izejas, un viņu priekšā pavērās neiedomājami plašas, gaišas āres.
Kimam gaužām būtu gribējies skaļi uzgavilēt. Viņi gan vēl atradās kalnos, tomēr kalnu ainava bija pavisam citāda kā Ēnukalnu viņā pusē. Starp gaišajiem klinš- akmeņiem zaļoja krūmi un papardes, ziedēja košas kalnu puķes. Zālē un sūnās noslāpa zirgu pakavu klaboņa, un augstu klints spraugā zarus pret dzidri zilajām debesīm slēja kropla priede. Gaiss skanēt skanēja no putnu vīte- rošanas, un ceļu šķērsoja kalnu strauts ar skaidru ūdeni.
— Aiziet! — nolēma Kims.
Viņš strauji pagrieza zirgu apkārt, iespieda kājas tam sānos un pieplaka cieši pie kakla. Jātnieku rindā atskanēja pārsteigts kliedziens. Kāds kaut ko uzsauca, ko Kims nesaprata, pēc tam sekoja strupa, nikna komanda. Viena bulta nospindza viņam pavisam tuvu garām un sašķīda pret klinti, otra nobrāzās gar bruņām un ieplēsa garu, asiņainu brūci zirgam sānā. Tad viņš iegriezās līkumā un pagaidām nokļuva drošībā.
Kims zibenīgi apsvēra situācij u. Ceļš veda stāvus lejā no kalna, izlocīdamies starp klintīm un kokaudzēm. Tā ka no bultām un citiem metamiem ieročiem viņš pagaidām bija pasargāts. Tomēr slēpni vajadzēja atrast. Zirgs bija tikpat izvārdzis, cik viņš. Skriešanos ar atpūtinātiem, dūšīgiem zirgiem viņš ilgi nespētu izturēt. It kā šādas domas piesaukti, tai pašā brīdī ap stūri iegriezās jātnieki. Ieraudzījis pirmā zirga mugurā milzu auguma jātnieku, kas vēzēja milzīgu melnu āvu, Kims pārbijās ne pa jokam. Jātnieks viņam aiz muguras nebija neviens cits kā barons Kārts!
— Skrien, draudziņ! — Kims uzsauca zirgam. — Auļo — glāb savu dzīvību! Un manējo. Ja kritīsim šiem nagos, nobeigs mūs abus.
Zirgs iezviedzās, it kā būtu sapratis. Mežonīgos auļos tas metās lejup no kalna, elpa viņam svelpa, nāsis bija baltās putās. Kims iekrampējās krēpēs un ar acīm izmisīgi meklēja ceļu, pa kuru bēgt Taču vienā pusē bija tikai klajums, bet otrā — vertikāla krauja. Ceļš veda gar vismaz desmit metrus platu aizu, kuras otrs krasts bija stipri zemāks.
Kims paraudzījās pār plecu atpakaļ. Attālums starp viņu un vajātājiem bija samazinājies. Viņam pa gabalu likās, ka baigā barona melnās acis spīgo drausmīgā naidā. Nemūžam viņš Kimam nespēs piedot, ka tas viņu tik neganti izmuļķojis. Kaut ko tamlīdzīgu barons laikam piedzīvoja pirmoreiz.
Tāpēc atriebība būtu jo briesmīgāka. Atriebība, no kuras Kimu šķīra vairs tikai daži acumirkli…
Kims atkal paraudzījās uz priekšu. Un pieņēma izmisīgu lēmumu. Viņš stingri parāva pavadu. Zirgs saslējās divkājās un mirkli liedzās paklausīt pavēlei. Gaiss notrīcēja daudzbalsīgā kliedzienā vajātāju rindās, kad tie ie- jaudzīja, kā zirgs ar jātnieku neprātīgā tempā drāzās uz bezdibeni.
Kims sametās uz priekšu, ar abām rokām apskāva zirga kaklu un aizmiedza acis. Viņš juta, kā saspringa zirga muskuļi, kad tas nostiepās lēcienam. Divas trīs bezgalīgas sekundes viņi lidoja pa gaisu. Kims atvēra acis un redzēja, kā aizas pretējais krasts viņam skrien pretī.
Atsitiens pret zemi izsvieda viņu no segliem. Gaisā viņš apmeta kūleni, ar pilnu sparu nokrita zemē un vairākus metrus paripoja kā akmens, līdz palika guļam. Zirgs vēl pāris soļu patentērēja, tad, sāpēs iekliegdamies, sabruka uz ceļiem, tomēr tūliņ, gan ar grūtībām, uzslējās kājās.
Kims vaidēdams rausās augšā. Ķermenis neganti sāpēja, ausīs šalkoja asinis. Pagriezis galvu, viņš palūkojās augšup uz aizas otru krastu. Vajātāji bija apstājušies. Barons dusmās plosījās. Kims redzēja, kā melnie jātnieki saraujas no viņa lamām.
Kaut kas nospindza Kimam gar galvu un ieurbās blakus zemē. Viņš sarāvās, laimīgi izvairījās no otras bultas un žigli deva kājām ziņu. Pār viņu bira bultu krusa, un vairākkārt no nāvējoša trāpījuma viņu paglāba vienīgi bruņas.
Tad viņš nokļuva drošībā aiz liela klints bluķa. Bultas vēl lidoja gan, taču nespēja viņu aizsniegt — krita zemē vai atsitās pret klintīm. Jātnieki laikam šāva vairs tikai tāpēc, lai remdētu dusmas.
Ar svilpienu Kims piesauca zirgu, sataustīja seglu rokturi un paguris atspiedās pret zirga sāniem. Lopiņš bija nosvīdis gluži slapjš un vēl aizvien aizelsies rāva elpu. Kims mazu brītiņu atpūtās, tad pacēla rokas un pirmo reizi pēc — kā viņam likās — mūžības noņēma melno bruņucepuri. Saudzīgi viņš to nolika blakus zālē, tad nometās uz viena ceļa un ar pirkstu galiem uzmanīgi aptaustīja zirga priekškājas. Zirgs iezviedzās, un Kims manīja, ka locītavas satūkušas. Tīrais brīnums, kā zirgs trakajā lēcienā nebija salauzis visas četras kājas.
— Nabadziņš, — Kims atkal ierunājās. — Tev, tāpat kā man, nemaz vairs nav spēka, vai ne?
Zirgs klanīja galvu, it kā būtu sapratis, kas teikts, iezviedzās un ar mīksto purnu iebakstīja Kimam krūtīs. Kims zaudēja līdzsvaru, noplivināja rokas un smiedamies atkrita sēdus. Tomēr tūliņ atkal kļuva nopietns.
— Diemžēl tev vajadzēs vēl kādu laiciņu mani panēsāt, mīlīt, — viņš sacīja. — Mēs nebūt vēl neesam drošībā. Gan barons Kārts atradīs ceļu, kā tikt pāri tai aizai. Un tad nu gan es gribētu atrasties tik tālu, cik vien iespējams. Tu taču arī, vai ne? — Nopūzdamies viņš piestiprināja bruņucepuri pie seglu roktura un rausās atkal zirgam mugurā.
Viņi turpināja ceļu lejup no kalna. Akmeņainajā ainavā iespiedās arvien vairāk zaļuma. Ne vairs atsevišķi koki, bet birzis un ēnaini meži, kas aicināt aicināja pakavēties. Vienā no dzidrajiem strautiem, kas šķērsoja viņu ceļu, Kims padzirdīja zirgu; arī pats viņš atspirdzinājās ar pāris ledainā ūdens malkiem un noplūca no krūma riekšavu ogu.' Izsalkums un nogurums atkal sāka viņu mocīt. Viņš bija piekusis līdz nemaņai un būtu devis diezin ko, lai varētu pāris stundu nogulēt mīkstā gultā vai arī tāpat uz kailas zemes, bet vēl viņš neatradās pietiekami tālu no Karta un tā melnajiem jātniekiem. Vismaz līdz vakaram vēl jāiztur. Tumsā varbūt varēs ielīst kādā klinšu spraugā vai apgulties zem kāda koka.
Vēlā pēcpusdienā viņi tika ārā no kalniem. Akmeņainā nogāze noslīdēja lejup līdz pauguram ar zaļu pļavu, kas izbeidzās ēnainā mežmalā. Šāds skats piešķīra jaunus spēkus gan Kimam, gan zirgam. Vēlreiz viņš piespieda zirgu līdz mežam noskriet aulos.
Tiklīdz viņi sasniedza pirmos kokus, Kims palaida pavadu vaļā, izņēma vienu kāju no kāpšļa un krišus izkrita no segliem. Mežs un dzidrās debesis, kurās nebija neviena mākonīša, sāka viņam acu priekšā griezties, uzmācās nelabums un vēl nekad neizjusts nespēks. Viņš nokrita uz ceļiem, pēc tam uz sāniem un veltīgi pūlējās piecelties. Ķermenis bija izmantots pāri vispēdējai iespējai, un, ja šai mirklī pasaule ap viņu būtu sagruvusi, viņš nespētu paspert ne soli.
Piepeši viņš izdzirda kaut ko nočabam. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja krūmus sakustamies.
Taču tas bija tikai āpsis, kas, trokšņa un svešo smaku, ko izplatīja Kims un viņa zirgs, pievilināts, pienāca un sāka ziņkāri ošņāties.
Kims vārgi pasmaidīja.
— Sveiks, āpsi, — viņš sacīja. — Tu droši vien neticēsi, cik ļoti es priecājos, ieraugot dzīvu radījumu. — Viņš izstiepa roku un pakustināja pirkstus. Āpsis noslīga sēdus uz platā dibena un ar mazajām, gudrajām ačtelēm vērtēdams aplūkoja neparasto ciemiņu.
— Tu gan esi tikai āpsis, — Kims, jau puslīdz aizmidzis, murmulēja, — tomēr tu esi visskaistākais radījums, kādu man pēdējās dienās gadījies redzēt. Cik žēl, ka tu nevari man palīdzēt.
Āpsis piešķieba galvu sānis un pāris reižu samirkšķināja acis.
Kims ļāva galvai noslīdēt mīkstajā zālē, aizvēra acis un nopūties sacīja:
— Neņem nu ļaunā, āpsīt, bet man tagad brīsniņu jāatpūšas. Ja tu pagaidītu, kamēr es pamostos, tad es labprāt ar tevi aprunātos.
Āpsis ierukšķējās, pakasīja ar pakaļkāju ausi un noskurinājās.
— Tik daudz laika man, Dievam žēl, nav, — tas no- ņurkstēja, — bet es mīļuprāt atnākšu vēlreiz. Mūsu dienās, zini, šinī pusē nav necik tādu ļaužu, ar ko varētu mierīgi patērzēt.
Vēlāk Kims nemācēja pateikt, vai nākamajā mirklī viņš bija aizmidzis vai aiz pārbīļa noģībis.
Gandrīz nedēļu Kims nodzīvoja pie āpša Taka. Vecais āpsis kopā ar sievu un baru varen kustīgiem un strī- delīgiem āpsēniem apdzīvoja mežā lielu apakšzemes alu; tā bija tik apjomīga, ka vietas pietika arī Kimam.
Taki — tā sauca ne tikai veco āpsi, bet arī viņa sievu un visus astoņus āpsēnus, bija ļoti laipni un sirsnīgi, lai arī iesākumā šķita atturīgi un noslēgti. Kims brīnumiem nevarēja nobrīnīties, kā gan Taka kundze spēj atšķirt savas atvases citu no cita. Pirmās trīs dienas Kims nogulēja alā, nobēdzies klusā, tumšā kaktiņā un pamodās vienīgi tad, kad Taka kundze viņam pienesa ēdienu vai kāds no jaunajiem Takiem aiz tīrās delverības paraustīja viņu aiz matiem vai lūkoja ielīst viņa bruņutērpā. Tikai ceturtajā dienā viņš izkustējās no alas paraudzīties visapkārt un apkopt zirgu. Taču arī šai īsajā brītiņā skaidri saprata, ka nepavisam vēl nav atguvis spēkus. Viņš pamēģināja jāt, bet, tikko seglos iesēdies, izvēlās no tiem un apkaunots ielīda atpakaļ āpšu alā.
Tur pazemē vienmēr bija krēslaini un vēsi. Viņš nolīda savā kaktā un ierušinājās sausajās lapās, ko āpši viņam bija sarūpējuši guļvietai. Dienā Taki gandrīz visu laiku pavadīja alā. Naktīs viņi devās meklēt barību un no medībām atgriezās tikai pret rītu. Pēdējās dienās Kims nebija ar tiem necik daudz runājis. Āpši nebija sevišķi runīgi. Kad viņi atgriezās no medībām, Taka kundze tūliņ ņēmās noglabāt visu guvumu un gatavot maltīti, bet jaunie āpsēni pārvācās uz savu rotaļu alu; vecais Taks apsēdās savā iemīļotajā vietiņā un omulīgi snauduļoja.
Āpšu alā bija mājīgi un droši kā daždien vietā, kur varēja justies pasargāts, kur varēja aizmirst visas rūpes un raizes. Mazdrusciņ kā īstās mājās, Kimam iešāvās prātā, tomēr tūdaļ viņš tādas domas atvairīja. Viņš te nebija ieradies, lai atpūstos. Vēl vajadzēja tik daudz paveikt.
Kims atkal uzcēlās, aizrāpoja uz visām četrām pie Taka un apsēdās tam blakus zemē.
Taks atvēra aci un vērīgi palūkojās uz Kimu.
— Ceru, ka nu tu jūties labāk, — viņš uzbilda.
Kims pamāja. — Jā. Es… es jūtos jau pavisam labi. Un
par to paldies vienīgi jums — ka palīdzējāt.
— Lai nu paliek. Es jau tev sacīju, ka te tikai retumis kāds iemaldās. Tad taču ir pats par sevi saprotams, ka cits citam palīdz.
— Bet es nevaru te palikt.
— Zinu, — Taks, galvu klanīdams, atteica. — Aiaija! Tādi jūs tie jaunie esat. Vienmēr jāsteidzas, nekad nav laika pasēdēt un patērzēt. — Viņš atkal klanīja galvu un uzlūkoja Kimu bēdīgām acīm. — Biju gan cerējis, ka tu kādu strēķīti pie mums pakavēsies, lai īsāks laiks. Bet redzu jau, redzu, ka nav vērts tevi aizturēt.
Kims izbrīnījies uzlūkoja Taku. Pēc tam, kad tas visas trīs dienas nebija bildis gandrīz ne vārda, tāds runīgums viņu pagalam pārsteidza.
— Paliec vēl pāris mēnešu, — Taks piedāvāja. — Ziema pie durvīm, un mēs varēsim te omulīgi pasēdēt kopā un parunāt. Ir šis un tas pārrunājams. — Viņš pacēla galvu un paostīja gaisu. Tad nomurmināja: — Nelabas lietas notiek šaizemē. Visi tā satraukušies un iztrūkušies. Nevienam vairs neatliek brītiņš laika patērzēt. Aiaijā!
— Kā tu to domā? — Kims vaicāja. — Kas šaizemē tāds nelabs notiek?
— Vai tad tu nezini?
Kims papurināja galvu. — Es, es… esmu ilgi bijis projām.
Taks pamāja. Viņš klusēja vai veselu minūti, bet pēc tam nopūzdamies sacīja: — Ai-jā! Runā, ka notiekot gatavās briesmu lietas. Mēs gan te dzīvojam ļoti klusu un nomaļus, bet šo to jau dzirdēt dabū.
— Kas tās par briesmu lietām? — Kims nelikās mierā.
— īstas briesmu lietas, dēls. Stāsta, ka sācies karš. Karš un vēl kas ļaunāks. Bet paiet ilgs laiks, kamēr ziņas tiek te augšā pie mums.
— Ja gribēsi uzzināt vairāk, tev vajadzēs nokāpt lejā, — viņš pēc brītiņa piebilda.
Kims pamāja. — Tā būs jādara.
— Bet tūliņ gan vēl ne, — enerģiski iejaucās Taka kundze. — Vispirms tu vēl dažas dienas te atpūtīsies un pienācīgi paēdīsi, — viņa diezgan sāpīgi iebakstīja Kimam ribās. — Tev jau nemaz nav miesas uz kauliem. Ja tu būtu mans dēls… — Viņa neapmierināta papurināja galvu. — Nekur tu man neiesi projām, kamēr nebūsi apaudzējis ribas ar miesu, — Taka kundze stingri noteica.
Un tur nekas nebija grozāms.
Nākamajā vakarā āpši paņēma Kimu līdzi medībās. Viņš gan vēl nejutās pietiekami spēcīgs tādam pasākumam, bet Taks uzstāja, ka esot jāiet izkustēties, un Kims negribēja izrādīties nepateicīgs, neizpildot āpša vēlēšanos.
Redzot āpšus medībās, Kima domas par tiem krasi mainījās. Mājās alā Taks, Taks, Taks, Taks, Taks, Taks, Taks un Taks — visi astoņi āpsēni bija neciešami nerātņi, īsti bezkauņas. Turpretī medībās viņi pārvērtās par paklausīgiem, disciplinētiem jaunuļiem, kas nenolaida acu no tēva, vērīgi sekoja katrai tā kustībai un bija klusi kā pelītes. Pusi nakts viņi noklaiņoja pa mežu, iekams atrada medījumu. Kad tas bija uziets, viss norisa ļoti ātri, un Kims nepaguva ne attapties, kad Taks jau pieskrēja ar nokostu trusi mutē.
Kims priecājās par Taku medību veiksmi, tomēr nespēja atvairīt nožēlu, uzskatīdams beigto trusīti. Taks to pamanīja.
— Tev laikam tā garauša žēl, vai ne? — viņš vaicāja.
Kims lūkoja izvairīties no atbildes, tomēr beidzot palocīja galvu.
— Laikam jau tā jābūt, — viņš nedroši noteica.
— Ai-jā — jābūt gan, — Taks apstiprināja. — Vai nu tu kādu apēd vai kāds apēd tevi. Pie jums, cilvēkiem, nemaz nav citādi.
Kims lāgā nesaprata, uz ko Taks tēmē. Klusēdams viņš gaidīja, un āpsis pēc brītiņa turpināja:
— Raugi, Kim, tā nu pasaule reiz iekārtota, ka stiprais apēd vājāko, bet vājākais — vēl vājāko. Un, kamēr tas tiek darīts, lai remdētu izsalkumu vai pabarotu bērnus, viss ir labi. Tā ir tāda sistēma, un, kamēr pie tās turas visi, līdzsvars ir saglabāts. — Galvu piešķiebis, viņš noskatīja Kima melno bruņutērpu.
— Tas, kas tev mugurā, diezin cik skaists nav, — viņš noteica un samiegtām acīm nopētīja Kimu. — Šorīt biju aizgājis patālāk no alas. Un tad redzēju daudzus vīrus. Tie jāja uz zirgiem — tādiem zirgiem kā tavējais. Un bruņutērpi arī akurāt tādi kā tas, kas tev mugurā. Vai tie bija tavu ļaužu?
Par šādu atklājumu Kims bija tik ļoti iztrūcies, ka uzreiz nesaprata atbildēt.
— Daudzus… vīrus?… — viņš stostījās.
Taks palocīja galvu. — Dikti daudzus. Man tie nepatika. Aiaijā, nemaz nepatika, dēls. Vai tu arī piederi pie viņiem?
Kims sirdīgi papurināja galvu. — Nē, nekādā ziņā. Es… es iejaucos viņu vidū, bet viņi ir mani ienaidnieki. Un, jādomā, arī jūsējie. Ko viņi darīja?
— Nekā. Gāja garām. Vai viņi meklē tevi?
— Domāju gan, — Kims nomurdēja. — Bet ne jau tādēļ viņi šurp nākuši. Uz kurieni viņi aizjāja?
— Uz ieleju, — atteica Taks. — Izskatījās, it kā viņiem būtu jāsteidzas. Kas tie bija?
Pirms atbildēt, Kims brīdi padomāja. Viņš būtu varējis pastāstīt visai daudz — par savu bēgšanu, par to, kā tika vajāts, par baronu Kārtu, par Borāsu un viņa ļaunīgo pavadoni, tomēr viņam likās, ka Taks to visu jau zina.
— Vakar tu man teici, ka klīstot valodas par karu. Vai atceries?
Taks pamāja.
— Jātnieki, ko tu redzēji, ieradušies, lai iekarotu šo zemi, — Kims sacīja. Viņš domāja, ka Taks, ja arī neiz- bīsies, tad vismaz izrādīs pārsteigumu, bet vecais āpsis tikai pamāja, it kā nekā cita nebūtu gaidījis.
— Tad nu viņš ir gan to izdarījis.
— Kas ir ko izdarījis?
— Borāss, — atteica Taks. — Mēs jau sen zinājām, ka viņš kaldina iekarošanas plānus. Tomēr līdz šim neuzdrošinājās atklāti mums uzbrukt. Klīda baumas…
— Baumas?
Taks brīdi neatbildēja. Tad sacīja.
— Neba vienmēr baumas ir bez jebkāda patiesības graudiņa, dēls, ja saproti, ko es gribu sacīt. Runā, ka Borāss esot atradis varenu sabiedroto, kas viņam palīdzējis tikt šai pusē Ēnukalniem un ar karaspēku ielauzties mūsu zemē. Aiaijā. Sāksies ļaunas dienas. To es jūtu savos vecajos kaulos.
— Tu… tev vajadzētu bēgt, — ieteicās Kims. Nespēdams tam rast izskaidrojumu, viņš tomēr jutās līdzvainīgs notikušajā.
Taks papurināja galvu.
— Es nebīstos par sevi, Kim, — viņš sacīja. — Esmu vecs. Un vecus kokus neklājas pārstādīt. Esmu nodzīvojis garu, laimīgu mūžu, un, ja trieciens mani trāpīs, tad trāpīs, vienalga, kur es tai brīdī atrastos. Un paies vēl ilgs laiks, iekams melnie arī šeit nostiprinās savu virskundzību. Nē — es nedomāju par sevi. Es domāju par Taku māti un visiem citiem Takiem — maniem bērniem. Viņus negaida laimīga dzīve. Tāpēc es bēdājos, kaut arī viņi vēl pagaidām ir tik jauni un nevaldāmi un nekā neapjēdz. Viņiem vajadzīgs kāds stiprs palīgs…
— Un tas «kāds» lai būtu es?
Taks nopietni palocīja galvu.
— Bet ko tad es varu līdzēt? — Kims brīnījās. — Es taču pats vēl esmu tikai puika, un melno ir tik daudz…
— Tas nekas, ka esi vēl mazs zēns, — Taks atteica, — nav svarīgi, kas tu esi, svarīgi ir, ko tu dari. Borāss ar visu savu varenību nespēs tev nenieka kaitēt, ja tu patiesi stingri apņemsies stāties viņam pretī. — Taks apklusa, taču Kimam likās, ka vecais āpsis vēl nav pateicis visu. Un tiešām — pēc brītiņa tas turpināja:
— Tev priekšā vēl tāls ceļš, Kim. Ceļš, kurā būs tik daudz briesmu, ka tās, ko esi pārcietis, liksies tīrais nieks. Bet, ja tu patiesi gribi, tu vari iet pa šo ceļu. To es zinu.
Āpsis atkal apklusa un nu Kims redzēja, ka tas pateicis visu, kas bija sakāms. Kims strauji piecēlās, piesēja trusi sev pie jostas un uzsvilpa Draudziņam — viņš bija nolēmis zirgu uz visiem laikiem nosaukt par Draudziņu. Iesēdies seglos, viņš lēnām jāja atpakaļ uz āpšu alu, bet visi Taki viņam tecēja nopakaļ kā mazas melnbaltas ēnas.
Taka vārdi Kimam neizgāja no prāta. Viņš kleknēja te kalnā un atpūtās, kamēr viņam visapkārt melnie jātnieki jau iebrukuši šai zemē, un Borāss jau varbūt šo pašu brīdi sācis arī šeit strādāt savus šausmu darbus. Viņš atcerējās Ado un tā tēvu, Akača karali, un, noraugoties uz delverīgajiem, jautrajiem āpsēniem, Kims tikai tagad īsti saprata, cik smagu zaudējumu piedzīvojis Akača karalis. Nebūs ilgi jāgaida, kad arī šis apvidus kļūs līdzīgs Ēnu valstij. Un Taks beigu beigās pārvērtīsies par īgnu, drūmu vecu āpsi, bet jaunie Taki — par sarūgtinātiem un ļaunīgiem jauniem āpšiem, kas ar naidu sirdī sēros par laikiem, kuros tikai mazuliet dabūjuši vai vispār nav dabūjuši padzīvot. Nē — tā nedrīkstēja notikt!
Bet ko gan viņam iesākt? Tiesa, divi lāgi viņam bija izdevies Borāsu un viņa drūmo vietvaldi piemuļķot. Taču tagad viss izskatījās citādi. Nu vairs nebija runa par viņu, Kimu, vien. Un visas pasaules gudrība nespēja aizkavēt Borāsu un viņa milzīgo karapulku.
Nākamās dienas rītā Kims atvadījās no āpšu ģimenes. Nebija viegli šķirties, bet bija zaudēts jau pārāk daudz laika. Viņa brūces bija sadzijušas, un Taka kundze izpildījusi savu solījumu un sabarojusi viņu tik pamatīgi, ka viņš atkal jutās vesels un spēcīgs. Nebija nekāda iemesla ilgāk uzkavēties.
Abi vecie āpši viņu pavadīja vēl kādu gabalu lejup, un, atvadoties no tiem, Kimam šķita, ka Taka kundzei acu kaktiņā pamirdz asara.
Kims gribēja vēl ko sacīt, bet neprata atrast īstos vārdus. Taču, paskatījies uz Taku, viņš saprata, ka vārdi nav vajadzīgi. Tad pamāja pēdējo sveicienu, apgrieza zirgu un iespieda tam piešus sānos.
Jo tālāk viņš jāja uz rietumiem, jo mežs kļuva biezāks. Ceļš veda nolaideni, bet nepārtraukti lejup. Kims saprata, ka vēl ilgi netiks ārā no priekškalnes un īstenībā jāja lejup pa milzum garu kalna nogāzi. Vēlā pēcpusdienā viņš nokļuva pie nomaļa ezeriņa, nodzērās pāris sauju ledaini salta, garšīga ūdens un ieturējās no krājumiem, ko Taka kundze bija sadevusi līdzi. Vecā āpsiene bija Kimu apgā- dējusi tik dāsni, ka tuvākajās divās nedēļās viņam nebūs vajadzības ne medīt, ne ogot.
Mežs kļuva aizvien biezāks, bet līdz ar to ari vairāk apdzīvots. Kims tagad itin bieži sastapa meža dzīvniekus — trušus, vāveres, stirnas, kas no tālienes viņu noskatīja gan aizdomīgi, tomēr bez baiļu. Vienreiz vāverite pienāca tik tuvu, ka Kims, roku pastiepis, varēja noglaudīt mazo galviņu. Citreiz briedis nostājās ceļa vidū, nemaz nebaidīdamies no jātnieka tuvošanās. Lai gan mežs bija biezs, augstais lapu jums laida cauri pietiekami daudz gaismas, un tā Kims jāja pastāvīgā zelta spožuma un tumšzaļa pavēņa mijā.
Tikai pievakarē viņš izjāja mežmalā, pareizāk sakot, tik lielā izcirtumā, ka mežs tā otrā malā bija saredzams tikai kā šaura, tumša svītriņa. Brītiņu pakavējies pēdējo koku aizsegā, viņš izjāja izcirtumā. Aptuveni tā vidū atradās tumšs, tikko saskatāms ēku puduris — laikam ciems vai varbūt prāvāka lauku sēta. Kims sāka jāt ātrāk, līdz beidzot auļos tuvojās mājām. Pēc visa piedzīvotā viņš gandrīz vairs nespēja sagaidīt, kad beidzot atkal sastaps cilvēkus. Viņam ienāca gan prātā, ka melnās bruņas, kas mugurā, varētu cilvēkos modināt aizdomas vai pat bailes, taču tādu pārpratumu viņš mācēs drīz vien novērst. Viņš bija pārliecināts, ka, tikko būs izstāstījis savus piedzīvojumus, viņu uzņems atplestām rokām.
Piejājot tuvāk, viņš redzēja, ka šeit tiešām ir liela zemnieku saimniecība. Ap trīsstāvu dzīvojamo māju bija sacelts gandrīz vai desmit šķūņu, staļļu un laidaru un ap lielo pagalmu uzmūrēts akmeņu žogs krūšu augstumā, taču, jādomā, vienīgi sētas norobežošanai, nevis aizsardzībai pret iebrucējiem.
Viss bija klusu. Neredzēja neviena cilvēka, lai gan durvis un logi bija vaļā. Bet pamestas arī mājas nebija, jo pie šķūņiem varēja redzēt darbarīkus un šādas tādas mantas, bet no lielās mājas skursteņa rāmajā gaisā kāpa dūmu strūkla.
Taču citādi ne čiku, ne grabu. Pie vārtiem stāvēja līdz pusei ar tikko sapļautu sienu piekrauti divriči, turpat pieslieti grābekļi un koka dakšas, bet zemē — pārplīsusi kule ar svaigiem zaļiem āboliem, gandrīz, it kā tie, kas te strādājuši, pametuši visu, kā stāv, un pa galvu, pa kaklu aizbēguši.
Kims iejāja pa plaši atvērtajiem vārtiem, apturēja zirgu un uzmanīgi paraudzījās apkārt. Mājā vēl joprojām neviens nerosījās, un piepeši Kims izjuta kapa klusumu, kas pletās visā sētā. Pamodās baismas. Instinktīvi viņš ar labo roku satvēra zobena spalu un nolaida sejsegu.
Māja pilnīgi kā izmirusi, Kims iztrūcies nodomāja. Nekad nevarēja būt, ka tik lielā mājā tāds nāves klusums. Arī tad, ja visi mājinieki guļ vai strādā tīrumā. Mājā taču paliek lopiņi — suņi, kaķi, labs simts vistu, govis, cūkas — visi, kas kust un trokšņo.
Bet šeit nebija nekā tāda. Viss bija un palika kluss, tik kluss, ka viņa bruņu klusā šķindoņa šķita atbalsojamies pret balsinātajām sienām.
Kims izlēca no segliem, izvilka zobenu no maksts un tuvojās viena šķūņa durvīm. Ar drebošu roku viņš tās atstūma vaļā un palūkojās iekšā. Šķūnī bija sakrauti maisi, salikti darbarīki; līdz pusei piekrautā sienaugša meta precīzi iezīmētu ēnu.
Pie pašas ieejas tumšā sarecējušu asiņu lāmā gulēja beigta cūka.
Kādu sekundi Kims noskatījās uz beigto dzīvnieku, tad apsviedās apkārt un, aizmirsdams jebkādu piesardzību, drāzās pāri pagalmam uz dzīvojamo māju. Ar plecu atgrūdis vaļā durvis, viņš pusklupšus cauri šauram, patumšam priekšnamam iegāja dzīvojamā istabā.
Uz rūpīgi nospodrinātās grīdas nekustīgi gulēja viens melnais kareivis. Roka izstiepta, pirksti krampjaini sažņaugti, zobens salauzts, un pa bruņutērpa spraugām sūcās tumšas asinis.
Viņš telpā nebija vienīgais mironis. Saimes ļaudis, jādomā, bija nocietinājušies dzīvojamā mājā, kad iebruka melnie jātnieki. Un bija drosmīgi pretojušies — melnie to nebija gaidījuši, tāpat kā šis, pār kuru Kims gandrīz bija paklupis; arī citi bija ar dzīvību samaksājuši par uzbrukumu. Taču arī izmisuma drosme nebija spējusi paglābt mājas saimniekus.
Kims šausmās novērsās. Pametis dzīvojamo māju, viņš pārstaigāja ēku pēc ēkas, telpu pēc telpas. Nekur vairs nebija dzīvas dvašas. Melnie slepkavnieki nebija galinājuši cilvēkus vien, bet iznīcinājuši vispēdējo dzīvo radību, lai cik tā maza, nodevušies visbezjēdzīgākajai slepkavošanai aiz tīrās asinskāres.
Beidzot, kad Kims pēc vairāk nekā stundas, sadūries aizvien ar jauniem postīšanas un nāvēšanas pierādījumiem, izstreipuļoja no zemnieku sētas, viņš piespiedās zirgam pie sāna un ļāva vaļu asarām.
Pārāk ilgi viņš bija kavējies, pārāk tālu bijis no visa, par ilgu nodzīvojis pie Takiem jaukajā meža mierā un vientulībā. Viņš taču zināja, ka melnie karapūļi gatavojas iebrukt šai zemē. Un viņam nemaz nevajadzēja Taka apstiprinājuma, lai uzzinātu, kas viņu un citus sagaida.
Un tomēr līdzšinējās briesmas, kaut arī viņam tās bijušas tik reālas, tik taustāmi tuvas, bija vienīgi vārs priekšstats. Tagad, šinī mirklī Kims pirmoreiz saprata, ko nozīmē vārds karš.
Karš bija kaut kas derdzīgs, kaut kas bezgala ļauns un nicināms. To viņš vienmēr bija zinājis, bet nebija izpratis tik tieši kā šajā mirklī. Karš nebija varonīgu jātnieku pulki, kas sastopas kaujas laukā, nebija bruņinieki spožās bruņās, cēli varoņi, kas cīnās par cildenu lietu. Karš bija šis — te redzētais. Nežēlīga neapbruņotu cilvēku un pretoties nespējīgu dzīvnieku apkaušana.
Kims raudāja. Raudāja šņukstēdams un nevarīgā bezspēcībā ar dūrēm dauzīja zemi. Cits varbūt tagad izjustu niknumu, naidu pret Borāsu, Kārtu, melnajiem jātniekiem, kas visi bija atbildīgi par šo bezjēdzīgo slaktiņu. Bet Kims pārdzīvoja vienīgi izmisumu un sāpes, kas bija tik pārvarīgi lielas, ka apslāpēja jebkuru citu izjūtu.
Kaut kad asaras apsīka. Viņš piecēlās un iesēdās seglos. Zirgs saniķojās, kad vajadzēja jāt ārā no sētas un projām pa izcirtumu. Tas bija sajutis, ka tuvumā ir stallis un smaržo svaigs siens. Un Kims, kas vēl pirms pāris stundām tā bija priecājies, cerēdams uz mīkstu gultu un tikšanos ar cilvēkiem, tagad šausmās bēga no šīs nāves valstības.
Bez žēlastības viņš dzina zirgu auļos un mitējās vienīgi tad, kad izmirusī sēta bija nogrimusi tumsā aiz muguras.
No Ēnu valsts Kims bija izbēdzis, taču karš viņam sekoja pa pēdām un nu bija viņu panācis. Šoreiz vairs neizdosies izbēgt.
Nakti viņš pārlaida zem klajām debesīm. Pēc piemīlīgās saulītes un siltuma dienā naktī kļuva krietni vēss. Kims drebinādamies ievīstījās segā un gaužām kāroja iekurt uguni. Bet viņam nebija sērkociņu, un, pat ja izdotos pa indiāņu modei uzšķilt liesmu, beržot vienu pret otru divus sausus koka sprunguļus, viņš laikam nebūtu uzdrošinājies to darīt. Miermīlīgajam klusumam nedrīkstēja ticēt. Aizvadītās dienas piedzīvojumi skaidri pierādīja, ka ļaunais ir tepat tuvumā. Varbūt jau tagad viss velti. Varbūt tanī laikā, ko viņš bija pavadījis āpšu ģimenē, melno karapūļi jau pārpludinājuši visu šo zemi, tā ka, lai ietu, kurp iedams, viņš visur atradīs priekšā tikai nāvi un krāsmatas.
Tādas un līdzīgas domas viņu nomocīja visu nakti. Ilgi pirms saullēkta viņš saritināja segu, ielēca seglos un jāja tālāk. Rītausmā viņš nokļuva pie kāda ezeriņa, kura jaukais krasts aicināt aicināja pakavēties. Kims nolēca zemē, draudzīgi papliķēja zirgam pa gūžu, palaida to ganīties, bet pats nokāpa lejā pie ūdens.
Cauri meža šalkoņai viņam ausīs ieskanējās kluss troksnītis. Sākumā Kims nodomāja, ka paša līdz neprātam pārkairinātie nervi viņu muļķo. Troksnis tomēr neaprima, un Kims saprata, ka tie ir soļi. Smagi soļi, kas strauji tuvojās. Lai nācējs bija kas būdams, tas ne mazākā mērā necentās savu tuvošanos slēpt.
Kima nogurums pazuda kā nebijis, un viņš nervozi saspringa. Viņš paraudzījās apkārt, meklēdams slēpni, bet mežmala bija par tālu, lai to laikā sasniegtu. Vienā mirklī viņš atskārta, cik bīstamā situācijā nokļuvis. Tēlaini runājot, viņš atradās starp divām ugunim. Bruņutērps melnos varbūt vēl kādu brīdi maldinās, bet varbūt viņi tagad ir brīdināti un pratīs saskatīt, ar ko darīšana. Turpretī, ja gadītos sastapties nevis ar melnajiem jātniekiem, bet ar šīs zemes ļaudīm, melnās bruņas itin viegli varētu kļūt liktenīgas. Varētu gadīties, ka tie aklās dusmās viņu uz ātru roku nosistu, nepajautājot, kas īstenībā slēpjas bruņutērpā. Un Kims nespētu viņiem to nemt ļaunā.
Atmuguriski atkāpdamies līdz ezeram, viņš izvilka zobenu no maksts un apņēmies raudzījās uz to vietu mežmalā, kur nepazīstamajam vajadzētu parādīties.
Kad Kims to ieraudzīja, viņam aizrāvās elpa.
Tas bija milzis.
Pēdējā laikā Kims bija redzējis daudz liela auguma vīru, to vidū arī tādus, ko mierīgi varētu saukt par milžiem. Bet blakus šim platajam, smagajam tēvainim pat barons Kārts būtu izskatījies sīks un mazs. Svešā augumu Kims vērtēja uz četriem metriem. Bet milža pleci bija tik plati, ka Kims pat ar izplestām rokām nespētu viņu apskaut. Kājās viņam bija brūnas vilnas bikses līdz ceļiem; vairākās vietās tās bija vai nu uzplēstas vai salāpītas; pāri biksēm pārvilkts bezpiedurkņu krekls, kas milža spalvainās krūtis apsedza tikai daļēji. Garie, tumšie mati izskatījās tā, it kā mazgāti tie pēdējoreiz būtu pirms gadiem piecdesmit, bet pār plecu viņš nesa milzīgu milnu, kas bija lielāka par Kimu.
Milzis, ieraugot Kimu, šķita tikpat pārsteigts kā Kims par viņa uzgadīšanos. Viņš apstājās pussolī, atpleta muti un parādīja divas rindas lielu, dzeltenu zobu.
— Ohohoho! — viņš noducināja dobjā, dusmīgā balsī. — Kas tad te mums tāds gadījies?
Kims sarāvās. Velti viņš pūlējās saskatīt vietu, kur pabēgt. Zobenu abām rokām aptvēris, viņš kāpās arvien tālāk atpakaļ, līdz kājas jau pāri potītēm mirka ūdenī. Milzis paspēra soli uz viņa pusi, ar nevarīgu kustību palieca jaunu koku sānis un noņēma milnu no pleca.
— Paliec, kur esi! — uzsauca Kims, un balss viņam aiz bailēm gandrīz aizrāvās. Viņš saprata, ka bēgšanas mēģinājumam nebūtu jēgas.
Milzis ņirdza.
— Melnais, — viņš noducināja tādā noskaņā, it kā runātos ar draugu vai pats ar sevi. — Paskat vien — melnais. — Viņš atkal apstājās, kaklu pastiepis, paraudzījās uz visām pusēm un tad pakasīja pakausi. Izklausījās, it kā ar krītu vilktu pa tāfeli. — Un turklāt viens pats, — viņš apcerīgi piebilda. — Tas vis bieži negadās. Tādu izdevību nevar laist garām.
Kims itin labi varēja iedomāties, kas risināsies tālāk. Viņš pacēla zobenu mazliet augstāk — tā, ka melnā smaile iznāca tieši pretī milža vēderam, un sacīja tik mierīgi, cik vien spēja:
— Paliec, kur esi, citādi…
— Kas tad citādi būs? — Starp milža biezajām uzacīm iegula stāva grumba.
— Citādi es tevi sakapāšu gabalos, — Kims trīcošā balsī noteica.
Vienu mirkli šķita, ka milzis laidīs vaļā lielu smieklu rēcienu. Taču tad sejā parādījās nopietnas raizes.
— To tu vari izdarīt gan, — viņš nomurdēja un pakasīja pakausi. — To tu nudien vari izdarīt. — Viņš paspēra soli uz Kima pusi, bet izbijies apstājās, kad Kims draudīgi pavicināja zobenu. Lēnām viņš pacēla milzīgo vāli.
Kims piespiedās un, saņēmis dūšu, cik tās vēl bija atlicis, nelabi ieķērcās un lēca milzim klāt. Atvēzējis zobenu, viņš to pagrieza un ar plakano sānu iebelza milzim pa vēderu — augstāk viņš netika klāt.
Milzis šausmās izbolīja acis, slaidā līkumā aizlidināja milnu un činkstēdams nokrita ceļos.
— Nevajag! — viņš dīca. — Nedari man neko ļaunu, melnais! Es… es esmu tikai nekaitīgs, gļēvs milzis, kas nekad nevienam nav nodarījis pāri. — Viņš izspieda pat vienu asaru, lūgdamies salika rokas un skaļi šņukstēja.
— Lūdzami, varenais kungs! — viņš gaudās. — Saudzējiet mani! Pieņemiet mani par vergu, tikai nenodariet neko! Nekad mūžā neesmu nevienam pāri darījis, jo vairāk — nevienam melnajam.
— Bet… — Kims neziņā nogrozīja galvu un pakāpās soli atpakaļ. Milzis bija gluži bāls aiz bailēm. Lūpas tam drebēja un acis pauda briesmīgu izbīli. Kaut arī viņš bija nokritis ceļos, viņa seja bija vienā augstumā ar Kima seju.
— Es… es neesmu melnais bruninieks. — Kims iedūra zobenu mīkstajā zemē, pacēla sejsegu un pēdīgi pavisam nonēma bruņu ķiveri. — Nebaidies no manis, — viņš mierinot sacīja un pats sev šķita neiedomājami smieklīgs, tomēr vēl piebilda: — Es tev nekā ļauna nedarīšu.
Milzis vēl elsoja: — Vai tiešām ne, varenais jaunskungs? Es… vai jūs nedusmojaties uz Gorgu, ka viņš jūs tā sajaucis un tik rupji ar jums pajokojis?
— Nepavisam, — Kims atteica.
— Bet… jums mugurā melno bruņutērps un… Kims nopūtās. — Es zinu, — viņš sacīja. — Tas ir garš
stāsts. Bet es neesmu melnais.
— Un jūs pavisam noteikti neturat uz mani ļaunu prātu?
— Nepavisam, — Kims atkārtoja. — Un nu celies augšā un uzvedies, kā milzim pieklājas.
Gorgs priecīgi palocīja galvu, uzslējās vispirms uz viena ceļa, tad pavisam kājās un uzreiz augumā pārsniedza Kimu par vairāk nekā diviem metriem.
— Vai es… vai drīkstu aiziet pakaļ savai milnai?
Kims nesaprata — smieties vai raudāt. Viņš klusēdams pamāja, apsēdās uz klintsbluķa un noskatījās, kā milzis aizgāja pēc savas milnas, tad nokāpa krastmalā un ar varenajām plaukstām iešļāca sev sejā vairākus litrus ūdens. Viņš nosprauslājās, uzmeta Kimam bailīgu skatienu un pēc tam nošļauktiem pleciem atgriezās.
— Tavs vārds ir Gorgs? — Kims jautāja, kad milzis bija atsēdies viņam pretim un nolauzis kādam kokam ap divus metrus garu zaru, lai ar to pakasītos.
Milzis pamāja. — Īstenībā gan mani sauc Gorgano- gans Maropalkams Orovatusians Premijs Nesto Srani- laks Govlims, bet to neviens nespēj iegaumēt. Visi mani sauc tikai par Gorgu. Bet varu arī pieņemt citu vārdu, ja jūs, kungs, pavēlēsiet. Ja Gorgs jums nepatīk…
— Patīk, kālab gan ne, — Kims pasteidzās apgalvot. Pamazām viņš sāka aptvert, ka Gorgs ir ne vien gļēvs, bet arī pārlieku pļāpīgs.
— Labi, tad paliksim pie Gorga, — milzis piekrita. — Man arī tā ir patīkamāk. Pie jauna vārda, ziniet, grūti pierast. Senāk tētis mani vienmēr saukāja par Mazo vai par Knauķi, bet, kad paaugos, sāka dēvēt par Garo vai par Apiņmaiksti, bet vēlāk uzrunāja vairs tikai vārdā. Ai, kas tie bija par laikiem! — Viņš pašūpoja galvu, tad uzmeta Kimam aizdomīgu skatienu. — Ja jūs man atļautu vienu jautājumu, jaunskungs…
Kims nopūtās: — Jautā vien.
— Jūs… jūs neesat melnais?
— Neesmu. Es tikai tā izskatos.
Gorgs šķita jūtami atvieglots. — Tas gan labi, — viņš sacīja. — Gaužām labi. Es jau nodomāju, ka esat melnais. Kopš dažām dienām šai pusē saradies daudz melno, un, kad pirmiņ ieraudzīju jūs stāvam, nodomāju, ka esat melnais, kas tāpēc vien ieradies, lai nodarītu nabaga Gorgam ko Jaunu. Viņu te apkārtnē ir daudz un visu laiku vajā nabaga Gorgu, laikam domā, ka bīstams, bet Gorgs īstenībā grib vienīgi, lai viņu atstāj mierā. Un kad es jūs ieraudzīju te pie ezera…
Ar asu rokas mājienu Kims pārtrauca milža runas plūdus.
— Es tiešām neesmu bruninieks, un cauri, — viņš noteica. — Un, godīgi runājot, man bija tikpat traki bail kā tev, kad tu tur meža malā parādījies. Varbūt pat vēl vairāk.
— Bail? — Gorgs neticēdams atbalsoja. — Bail? No manis? No nekaitīga, mazdūšīga milzeņa?
Kims nespēja noturēties un iesmējās.
— Mazdūšīga? Kā gan tāds, kas ir tik liels kā tu, var būt mazdūšīgs?
Gorgs saviebās, it kā viņam būtu apsāpējušies zobi.
— Ak, jaunskungs, tas ir garš stāsts, — viņš nopūzdamies sacīja. — Gorgs nav visu laiku bijis tik liels kā tagad, nē, nē. Ne visu laiku, — viņš saviļņots atkārtoja. — Senāk, bērnībā, biju tikpat mazs kā jūs, kungs. Bet, kad visi citi pārtrauca augt, es tikai augu vien tālāk. Tēvs allažīn sacīja, ka es gluži vienkārši esot par dumju, lai saprastu, ka sen jau esmu izaudzis līdz īstam mēram un varētu pamazītēm mitēties augšanā. Bet es tikai augu un augu, līdz izaugu tik liels kā tagad.
— Bet kāpēc tu esi mazdūšīgs? — Kims jautāja. — Kas ir tik liels un tik stiprs kā tu, tam gan nav ne no viena jābaidās.
Gorgs pašūpoja galvu. — Ar to lielo augumu ir tā jocīgāk, jaunskungs, — viņš domīgi bilda. — Akurāt tāpat kā ar spēku. Senāk, kad biju tāds pats mazs un vārgs kā citi, es domāju tāpat kā jūs un kā ikviens bērns — arī es sapņoju, ka būšu liels un stiprs kā milzis. — Ģīmis viņam stāstot savilkās pavisam bēdīgs. — Bet tas nemaz nav jauki, kungs, nemaz nav jauki. Visi ir mazāki par tevi. Ja es eju iekšā kādā mājā, tūliņ nodauzu galvu, un pietiek tikai kādam pirkstu piedurt, kad tas jau uzreiz bļauj. Un tad visi ņemas rādīt ar pirkstu un klaigāt: redziet to rupjo tēviņu! Tā, raug, ir ar to lielo spēku, jaunskungs. Kam tāda nav, tas to vēlas, bet kam ir, tas mūžam netiks no tā vaļā. Viss, pie kā domāju ķerties, man iepriekš jāapsver, un beigās nonāku tik tālu, ka vispār pietrūkst dūšas ļaudīs rādīties. Visi tik viegli bojājas. — Viņš nopūtās, pacēla no zemes apmēram centneru smagu klintsgabalu un iemeta ezerā kā oli. — Kas ir tik stiprs kā es, tam jābūt mazdūšīgam, kungs, — viņš skumīgi piebilda.
— Un tu dzīvo te mežā pavisam viens? — Kims pēc brīža apvaicājās.
Gorgs palocīja galvu. — Viens gan, pavisam viens, kungs, — viņš apstiprināja. — Dažkārt nokāpju ielejā, satieku kādu no kalnamājas ļaudīm, bet tas notiek reti.
Pēdējie vārdi Kimu kā ar lingu atšāva atpakaļ skarbajā īstenībā.
— Tu pirmīt sacīji, ka esot redzējis melnos jātniekus, — viņš atgādināja.
Gorgs dedzīgi pamāja. — Daudzus, kungs. Vakar un aizvakar, un aizaizvakar, jaunais kungs.
— Sauc mani par Kimu. Uzruna «jaunais kungs» man atgādina daudz ko tādu, ko vēlos aizmirst.
— Kā gribat, Kim. Vai jūs interesējaties par melnajiem jātniekiem? — Gorgs jautāja, uzmezdams skatienu Kima bruņutērpam.
— Ierados, lai jūs no tiem brīdinātu, bet laikam būšu atnācis par vēlu.
— Brīdinājumam nekad nav par vēlu. Bet jums jāpasteidzas, ja gribat laikus nokļūt Gorivinnā.
— Gorivinnā?
— Mūsu galvaspilsētā. Melnie jātnieki droši vien nebūs šķērsojuši kalnus, lai izklaidētos, pajādelējot pa šiem mežiem. Klīst valodas par karu, — Gorgs paskaidroja ar tik lietišķu izpratni, kas Kimu pārsteidza vēl vairāk nekā tik klaji izrādītā bailība.
Kims apņēmīgi piecēlās.
— Tev taisnība, — viņš sacīja, — un tāpēc man jākust tālāk. Īstenībā es vispār nebūtu drīkstējis tik ilgi kavēties. Viņi jau tā tikuši lielu gabalu man priekšā.
Gorgs ilgi un domīgi noskatījās uz Kimu.
— Jūs gribat tikt uz ieleju?
Kims pamāja.
— Man ir zināmi ceļi, kas jūs turp novedīs drīzāk nekā melnos. Ja gribat, es jūs kādu gabalu pavadīšu. Tā jūs ietaupīsiet veselu dienu.
Kims aši apsvēra. Gorga apkārtnes pārzināšana viņam būtu noderīga, un viņa varenais augums it brangi varēja nobiedēt nelielu noklīdušu melno jātnieku pulciņu.
— Kālab ne? — viņš sacīja. Tad noliecās, pacēla bru- ņucepuri un zobenu un uzsvilpa zirgam. Melnis paklausīgi pierikšoja. Ieraugot milzi, nāsis tam aizdomīgi iedrebējās. Ausis noraustījās.
— Melnā krāsa jums laikam vismīļākā, ko? — Gorgs nomurdēja.
Kims neatbildēja. Milzis paraustīja plecus un platiem soļiem devās mežā iekšā. Kimam vajadzēja iespiest zirgam sānos piešus, lai tiktu milzim līdzi. Viņš vairs ne par ko nebrīnījās. Kopš ierašanās Pasakzemē viņš bija piedzīvojis tādus brīnumus, ka vairāk viņu būtu pārsteigusi vienkārša, normāla cilvēka parādīšanās.
Gorgs, ik pa brīdim atpakaļ paskatīdamies, brida viņam pa priekšu un ar platajiem pleciem izlauza tādu stigu, ka pa to ērti varētu blakus izjāt trīs jātnieki. Brīkšķis, kas no tādas laušanas cēlās, bija dzirdams kilometriem tālu, taču Gorgs laikam par to nebēdāja. Īstenībā tāda izturēšanās nebija lāgā savienojama ar viņa šķietamo mazdūšību.
— Uz kurieni tu mani īsti ved? — Kims apvaicājās, kad viņi krietnu pusstundu bija gājuši un jājuši pa mežu. Kims bija pamanījis, ka Gorgs viņu neved rietumu virzienā, bet gandrīz līdztekus Enukalniem.
Gorgs atskatījās un savieba ģīmi vieplī, kam vajadzēja nozīmēt mierinošu smaidu.
— Uz ieleju, Kim, — viņš noducināja. — Paļaujieties
uz mani, es ceļu zinu.
Līdz pat pusdienlaikam Gorgs drošā gaitā nosoļoja uz dienvidiem. Kad saule bija uzkāpusi visaugstāk, viņš skaļā balsī paziņoja, ka pienācis laiks nosnausties, un, nenogaidījis iespējamus iebildumus, bija jau apgūlies zem koka, salicis rokas uz vēdera un krāca.
Kims paklausīgi nokāpa no zirga, sameklēja savu pārtikas kuli un bez īstas ēstgribas mazliet iekoda.
Gorgs sāka ošņāt gaisu. Kreisais plaksts laiski pacēlās. Nebija grūti saskatīt, ka viņš rij siekalas.
— Vai esi izsalcis? — Kims apvaicājās.
Gorgs atvēra arī otru aci, pacēlās pussēdus un dedzīgi pamāja ar galvu. Kims viņam pasniedza kulīti.
— Lūdzu, iebaudi, — viņš aicināja.
Un tūdaļ pat nožēloja. Taču par vēlu. Gorgs atsēja kulei galu, atlieca galvu atpakaļ un sabēra visu saturu uzreiz mutē.
— Gards gan, — viņš gremodams atzina. — Jūs protat dzīvot, Kim, nav vārdam vietas. — Viņš atraugājās un staroja pār visu ģīmi. — Drusku par maz, lai kārtīgi paēstu, bet uzkodai noderēja brangi, — viņš uzslavēja.
— Garšoja pēc Taka kundzes ēdieniem.
— Uzminēji, — Kims pārsteigts atsaucās. — Vai tu to āpšu ģimeni pazīsti?
— Kas tad šos nepazīst. Patīkami ļaudis. Ļoti patīkami… — viņš pārtrauca teikumu pusratā, strauji pacēla galvu un, acis aizvēris, klausījās.
— Kas ir? — Kims jautāja. — Vai tu kaut ko dzirdi?
— Lācis! — Gorgs iztrūcies atbildēja. Vienā lēcienā viņš bija kājās, pagrāba milnu un pagriezās uz bēgšanu.
— Glābieties, kungs, lācis!
Arī Kims pietrūkās kājās un gribēja doties pie zirga, bet par vēlu. No krūmiem iznira milzīga, plušķaina ēna, ar vienu ķetnas vēzienu aizslaucīja viņu sānis un nikni ieņurdējās. Kims aizlidoja vairākus metrus pa gaisu un visai sāpīgi piezemējās uz muguras. No pārsteiguma un sāpēm viņš iebrēcās, aši uzlēca kājās un izrāva zobenu no maksts. Lācis no jauna ierūcās, sacēlās pakaļkājās un šūpodamies tuvojās savam mazajam pretiniekam. Kims aizelsās. Viņš bija redzējis lielus lāčus, taču šis, liekas, bija visu grizlilāču sentēvs. Tas bija vecs, daudzus cīkstiņus pieredzējis zvērs. Pinkainajā brūnajā kažokā bija pelēk- sirmas un pavisam baltas vilnas šķipsnas, trūka labās auss, un labās acs vietā bija līdzena rēta.
Kims izmisis pavēzēja zobenu. Lācis ierūcās un izsita viņam zobenu no rokas kā paijiņu un Kimu pašu vēlreiz nogāza zemē. Uz krūtīm viņam uzgula milzu ķetna ar asiem nagiem un turēja viņu piespiestu pie zemes.
Kims spārdījās un sitās ar rokām, cik spēja, taču lācis likās viņa belzienus pat nepamanām. Pavērās briesmīgā rīkle, un Kims ieraudzīja divas rindas asu zobu pirksta garumā. Vienīgā acs blenza uz viņu īsti zvērīgā niknumā.
Tomēr zvērs nekoda.
Rīkle aizvērās, un pēc tam lācis pavadīja bezgalīgi garas sekundes, lai Kimu no galvas līdz kājām apošņātu, nenonemot ķetnu viņam no krūtīm.
— Ērmoti gan, — zvērs norūca dziļā, dobjā basā. — Tu izskaties pēc melnā, bet od citādi. Vai tad nu man tevi aprīt vai ne?
Kims stenēja. Smagā ķetna uz krūtīm spieda elpu ciet, un viņa balss dīvaini spalgi trīsēja, kad viņš sacīja:
— Es neesmu no melnajiem bruņiniekiem.
— Iespējams, — atrūca lācis, — bet neesi āri no mūsējiem. Bez tam, — viņš nīgri piebilda, — tev mugurā melno apģērbs. Varbūt tomēr tevi aprīt?
— Es neesmu garšīgs, — Kims krekšķēja. — Turklāt no manis tev nekas lāgā nesanāks. Kamēr tu mani izlobīsi no bruņām, sen būsi nomedījis gardu cepeti.
Lācis pašūpoja galvu un labu brīdi šķita pārdomājam Kima vārdus.
— Ko niekus, — viņš beidzot norūca, — tās pāris skārda plāksnītes! Laikam tomēr tevi notiesāšu. — Viņš pavēra rīkli, grasīdamies draudus izpildīt. Taču tai pašā mirklī krūmi aiz muguras pašķīrās un Gorgs, neganti rēkdams, ar ieplestām rokām uzkrita viņam mugurā.
Lācis, nikni ņurdēdams, palaida Kimu vaļā un pūlējās pa lāča modei nokratīt uzbrucēju. Bet Gorgs turējās pie pinkainā ar rokām un kājām, apmetās apkārt un, visus spēkus saņēmis, nogāza lāci zemē. Kopā saķērušies, viņi valstījās pa mīksto sūnu.
Likās, ka nu lācis sāk pa īstam noskaisties. Viņš pielēca augšā, nopurināja Gorgu un sacēlās pakaļkājās. Milzis savilka rokas dūrēs, izvairījās no ķetnu sitieniem un iebelza lācim pa purnu tā, ka vērsis no tāda sitiena būtu gar zemi. Bet lācis šķitās arī to pat nepamanām. Viņš sakampa Gorgu, pacēla ķetnās kā nieku un trieca tik spēcīgi pret zemi, ka no trieciena trīs jauni koki nokrita kā nopļauti. Gorgs pielēca kājās un ar plecu iegrūdās lācim vēderā. Nu lācis atstreipuļoja atpakaļ un no milža nākamā dūres cirtiena nogāzās.
— Liec manus draugus mierā! — milzis aizelsies uzkliedza. — Es neiebilstu pret tavu malumedniecību manā gabalā, bet manus draugus gan savā ēdienkartē, lūdzu, neieraksti, ja?
— Tavā gabalā? — sašutis atsaucās lācis. — Tu, ap- lamniek, laikam neapjēdz, kur atrodies. Tu jau nezin cik stundu esi manā teritorijā. Un kas par draugiem? Kopš kura laika tu draudzējies ar melnajiem? — Viņš pameta
sānus skatienu uz Kimu.
— Viņš nav melnais bruņinieks, — Gorgs mazliet rāmāk atteica. — Tikai izskatās tā.
— Aktā gan. Nu tad jāteic, ka jēdzīgi viņš neizskatās. Viņa laime, ka man melnie negaršo. Citādi es nebūtu ilgi domājis.
— Es… es pieņemu, ka jūs esat pazīstami, — ierunājās Kims, kas pieaugošā izbrīnā bija visu vērojis.
Gorgs pagrieza galvu, pamāja, bet tad atkal pievērsās lācim.
— Liec viņu mierā, Kelhim, — viņš draudīgi teica. — Ja tu ķersies klāt maniem draugiem, es tev apgriezīšu sprandu.
— Ha! — nosēcās Kelhims. — To mēs vēl redzēsim, kurš kuram te sprandu apgriezīs! — Viņš pielēca pakaļkājās un izpleta ķetnas, laikam lai tūliņ uz vietas jautājumu izšķirtu. Bet arī Kims bija pietraucies kājās un iespraucās starp abiem kaušļiem.
— Lūdzu, — viņš sacīja, — vai mums visiem nevajadzētu aprunāties, pirms sākam kauties.
Lācis pašķieba galvu sānis un samirkšķināja aci.
— Dūšas tavam sīkajam drauģelim tiešām netrūkst, — viņš sacīja, pavērsies pret Gorgu, — viņam tās ir krietni vairāk nekā tev, ja man atļauts izteikties.
Gorgs saviebās. — Nav vis atļauts. Bet lai nu paliek, — viņš sacīja un vēl piebilda: — Liec viņu mierā!
— Labi jau, labi, — Kelhims norūca, — neaiztikšu to sīkaļu. Vismaz pašreiz ne.
Kims atvieglots vēroja, kā lācis pagriezās, pāris soļu atkāpās un it omulīgi atlaidās zemē.
— Ēē… — Kims vilcinādamies uzbilda Gorgam. — Varbūt nenāktu par ļaunu, ja tu mūs sapazīstinātu.
Gorgs nīgri paraustīja plecus.
— Kāda tur liela sapazīstināšana, — viņš sacīja. — Tas ir Kelhims, lācis, kā tu redzi. Un piedevām visneaptēstākais tēvainis, kādu jel kad nācies sastapt. Ja pieļauj, tad plosa un aprij savu draugu draugus. Galīgi neprot uzvesties…
Kelhims dusmīgi purināja galvu.
— Varbūt es tomēr vēl ņemšu un notiesāšu tavu sīko drauģeli, — viņš noņurdēja. — Tāpēc vien, lai tevi pakaitinātu. Un tevi pašu uzēdām.
Gorgs kareivīgi izslēja zodu. — Pamēģini vien! — viņš caur zobiem nošņācās. — Nāc tik un pamēģini!
— Un jūs esot draugi? — Kims nopūzdamies jautāja.
— Draugi? — Kelhims iegaudojās. — Tas lai būtu mans draugs? Drīzāk es sameklēšu draugu Morgonas cietoksnī, nekā aplaidīšos ar šito. Vācies nost no ceļa, sīkais, lai varu šitam zellim iemācīt, kā jāuzvedas!
Kima pacietība beidzot bija galā. Gorgs sāka vīstīt dūres, bet Kims dusmīgi uzsita viņam pa roku, tad gāja virsū lācim un iedūra tam ar pirkstu krūtīs, lai arī viņam tāpēc vajadzēja pacelties pirkstgalos.
— Tagad beidzot uzklausiet mani — jūs abi, — viņš sacīja. — Mežs ir ienaidnieku pilns. No malu malām uzglūn melnie jātnieki, un, ja jūs katrā ziņā vēlaties, lai jūs te atklāj un nokauj, tad rēciet vien vēl, cik uziet. Tikai atļaujiet man iet savu ceļu. Man, nudien, ir šis tas derīgāks ko darīt. — Viņš apgriezās uz papēža, piegāja pie zirga un pieķērās pie seglu roktura.
Smaga roka nogūla viņam uz pleca. Kims pacēla galvu un ielūkojās Gorga smejošajā ģīmī.
— Paliec! — milzis lūdza.
— Bet vienīgi tad, ja jūs apsolāties būt prātīgi.
— Es tak esmu prātīgs, — milzis taisnojās, — bet, šeku, tas tur…
— Labi, labi! — Kims uzbrēca. — Es sapratu. Jūs abi esat prātīgi. — Viņš ielēca seglos, lai būtu apmēram vienā augumā ar abiem pārējiem, pārmaiņus uzlūkoja te milzi, te lāci un, it kā norādams, papurināja galvu.
— Vai te visi ir tādi? — viņš vaicāja. — Ja nu tā, tad es nebrīnos, ka Borāsam nav nekādu grūtību tikt ar jums galā.
— Borāsam neesot grūtību? — iekaucās Kelhims. — Pagaidi, līdz viņš tiks manās ķetnās…
— Ķepiņās, — Gorgs pārlaboja.
— Kad tiks man ķetnās, — lācis atkārtoja.
— Nekā tu neizdarīsi, — atcirta Gorgs. — Tu taču nemaz nevari tikt viņam tuvumā. Priekš tā, zini, vajadzīga galviņa…
Kims aizvēra acis un klusībā noskaitīja līdz piecpadsmit.
— Manis pēc jūs varat tā strīdēties līdz pastardienai, — viņš apnicis ierunājās. — Pasakiet tikai, kurp man jājāj, un es jūs likšu svētā mierā.
Kelhims samirkšķināja acis, it kā nu tikai pirmoreiz būtu Kimu ieraudzījis.
— Uz turieni, — viņš norūca un norādīja ar ķetnu sev aiz muguras. — Bet mēs tevi pavadīsim. Vienam pašam tev būs pārāk bīstami.
Kims sacēla vienu uzaci. — Un tu domā, ka ar jums kopā nebūtu bīstami?
— Ar to tur būtu gan, — atteica Kelhims un pamāja uz milža pusi. — Tāpēc jau es iešu līdzi.
— Burvīgi, — Kims novaidējās. — Patiešām burvīgi. Ak tu sacīji — uz to pusi? — Vairāk ne vārda nebildis, viņš pajāja garām Kelhimam un Gorgam.
Nepagāja ne brītiņš, kad abi ērmīgie draugi viņu panāca.
— He, — Gorgs nomurdēja, — neņem nu visu to par pilnu. Mēs ar Kelhimu bieži kašķojamies, taču ne jau aiz Jauna prāta.
— Ak ne? — Kims nopūtās.
Diena gāja uz vakaru. Ceļotāji visu laiku devās dienvidu virzienā, un Gorgs ar Kelhimu ķīvējās bez mitas. Beidzot viņi nokļuva ceļa sazarojumā un milzis norādīja uz ieleju pa kreisi.
— Raug, tur lejā, — viņš sacīja. — Ja mums palaimēsies, tiksim vēl pirms tumsas uz galvenā ceļa.
— Nekā nebij, — norūca Kelhims. — Saule drīz rietēs, un mums jāskatās, ka līdz tam laikam sasniedzam manu alu. Man netīk naktī gulēt zem klajām debesīm.
— Tavu alu? — Gorga kreisā uzacs pacēlās augstāk pierē. — Kāpēc tad tavu alu?
— Manis pēc soļo vien tālāk, kamēr aiz noguruma velsies no kājām, — Kelhims vienaldzīgi noteica. — Mēs abi gan iesim uz manu alu un tur pārgulēsim. — Teikto viņš pastiprināja ar galvas mājienu, tad, pakaļkājās izslē- jies, sāka Kimu aiz rokas vilkt uz labo pusi. Tai pašā brīdī arī milzis izstiepa roku un vilka viņu pa kreisi.
— Šitais zellis domā tikai par miegu, — Gorgs sodījās, — bet mums jātiek tālāk. Vēl tikai lejup no šī pakalna, un mēs jau būsim uz galvenā ceļa.
Kad abi milzeņi sāka vienlaikus vilkt Kimu katrs uz savu pusi, viņš nelabi iebrēcās:
— Izbeidziet! Tūliņ uz vietas izbeidziet!
Kelhims un Gorgs apjukuši apstājās. Kims nelabi spārdījās un nobiedēja savu zirgu tā, ka tas aizjoza, bet Kims palika bezpalīdzīgi karājamies starp abiem vilcējiem.
— Vaļā! — viņš rēca. — Tūliņ laidiet mani vaļā!
Abi spēcīgie ceļabiedri paklausīja, un Kims no gandrīz divu metru augstuma visai sāpīgi atsitās ar dibenu pret zemi.
— Nu man pietiek! — viņš šķendējās. — Nu man vienreiz pa īstam pietiek! — Viņš piecēlās, berzēja pēcpusi un meta niknus acu zibeņus uz abiem.
— Kur tā tava dranka ala ir? — viņš norēcās.
Kelhims apmulsis pameta ar ķetnu pār plecu.
— Labi! Rauj viņu devītais, ejam uz turieni pārnakšņot, — Kims piekrita. — Un rītrītā jūs man parādīsiet ceļu un ļausiet mierīgi aizjāt. Jūs tak esat briesmīgāki par melnajiem jātniekiem.
Kelhims nebija mānījies. Nepagāja ne pusstunda, kad mežs spēji izbeidzās. Viņiem priekšā pacēlās gluda, vertikāla klints siena, gaišu un tumšu rūdas dzīslu izraibināta. Nepilnu metru virs zemes rēgojās gandrīz pilnīgi apaļa ieeja alā.
— Te nu tā ir, — Kelhims paskaidroja nepārprotami redzamo.
— Viņa ala, — vēl papildināja Gorgs, pamādams ar galvu uz caurumu.
Kims savilka lūpas mazliet ņirdzīgā smīnā un savukārt noteica:
— Man šķiet, ka šī ir Kelhima ala…
Gorgs jūsmīgi pamāja. Ironisko pieskaņu Kima balsī viņš nebija uztvēris.
— Te mēs pārnakšņosim, — viņš sacīja, — protams, pēc kārtīgām vakariņām. Un rītrītā mēs tevi pavadīsim uz ieleju. — Iesmējies viņš sazvērnieciski piebilda: — Alai ir vēl otra izeja kalnam viņā pusē. Mēs ietaupīsim daudz laika, ja iesim kalnam cauri, nevis apkārt.
Kelhims izbrīnījies pārbolīja aci.
— Tu tātad jau no paša sākuma gribēji nākt šurp.
— Skaidrs, — Gorgs mierīgi atteica.
Kims nojauta, kas drīzumā notiks.
Un viņš nevīlās.
Nākamajā rītā Gorgs modināja Kimu, viegli papurinādams to pie pleca. Kims ļoti negribīgi vēra vaļā acis. Alā vēl bija tumšs. Uguns, virs kuras viņi bija pagatavojuši vienkāršas, bet garšīgas vakariņas, rotāja rupjās sienas ar maigu, sārtu mirdzumu un atdzīvināja ēnas alas kaktos. Gaisā dvesmoja viegla cepeša smarža. Kaut kur lāsoja ūdens, un no alas tālā gala skanēja Kelhima rūkšana un zirga klusā, bailīgā iezviegšanās. Kimam bija vajadzējis likt lietā visu savu runasmākslu, lai piedabūtu Draudziņu nākt līdzi iekšā alā; visu nakti tas bija izturējies nemierīgi.
Kims piecēlās, izstaipījās, tad atlieca galvu, lai ieskatītos Gorgam sejā.
Milzis viņam tēvišķīgi uzsmaidīja. Tad ar īkšķi norādīja uz aizmuguri.
— Laiks posties.
Kims nožāvājās. — Vai jau? — Viņš bija ilgi gulējis, tomēr jutās kā sadauzīts.
— Diemžēl mums, liekas, nebūs palicis tik daudz laika, cik cerējām, — Gorgs noteica.
Vienā mirklī Kimam miegs bija kā ar roku atņemts.
— Vai kaut kas atgadījies? — viņš iztrūcies jautāja.
Gorgs sākumā papurināja galvu, bet pēc tam to palocīja un sacīja:
— Naktī alai garām pajāja viena melno grupa. Nē, nē, nav jāuztraucas, — viņš mierinot piebilda. — Mūs viņi nepamanīja, un, pat ja būtu zinājuši, ka mēs te atrodamies, ala mums būtu bijusi drošs patvērums.
— Jums tomēr vajadzēja mani pamodināt, — Kims pārmeta.
Gorgs nevērīgi atmeta ar roku. — Tev miegs bija traki nepieciešams, — viņš noteica tik stingrā balsī, kas necieta pretīrunāšanu, — bet Kelhims varēja noklausīties, ko jātnieki runā.
— Nu — un? — Kims sasprindzis jautāja.
Gorgs paraustīja plecus. — Mēs nezinām, vai tiešām tā ir, bet varbūt tomēr… lai būtu kā būdams, bet Kelhims domājas dzirdējis, ka šiem jātniekiem un daudzām citām nelielām grupiņām, kas pēdējās nedēļās ieradušās pār kalniem, jāapvienojas ar lielu armiju, kura tepat kaut kur tuvumā gaida pavēli uzbrukumam. Varbūt Kelhims pārklausījies, varbūt arī ne, tomēr mēs abi ar Kelhimu domājam, ka šī ziņa būtu jāpadod tālāk.
— Tā ir patiesa, — Kims sacīja, — jums nemaz nevajadzēja noklausīties jātnieku runās. Es to armiju esmu redzējis.
Par spīti tumsai, kas valdīja alā, izbailes Gorga sejā bija skaidri saredzamas.
— Tātad taisnība! — viņš iesaucās. — Bet tad taču…
— Šie jātnieki ir tikai priekšpulks, — Kims skaidroja. — Viņu uzdevums, jādomā, ir izlūkot apkārtni un iebiedēt cilvēkus, sēt bailes un satraukumu. īstā armija gaida kalnos.
Gorgs brītiņu klusēja. Tad viņš enerģiski saslējās, atsizdamies ar galvu alas zemajos griestos, un pazuda dziļumā. Kims dzirdēja viņu kādu brīdi sarunājamies ar Kelhimu, tad abi kopā atgriezās.
— Tātad taisnība gan, — lācis norūca. — Es cerēju, ka būšu pārklausījies.
— Tu esi dzirdējis pareizi, — Kims sacīja. — Diemžēl. To armiju es esmu redzējis. Es kopā ar to pārnācu pāri kalniem. Tur es iemantoju arī šito masku tērpu, — viņš sacīja, norādīdams uz melno skārda kaudzi zemē blakus savai guļvietai.
— Kālab tu nesacīji to uzreiz? — Kelhims uzsauca. Viņa vienīgā acs dusmīgi spīgoja.
Kims neviļus soli atkāpās.
— Jūs man nevaicājāt, — viņš spītīgi atcirta. — Turklāt neizskatījās, ka tas jūs sevišķi interesētu.
Kelhims jau taisījās sacelt spuras, bet Gorgs samierinoši uzlika tam roku uz kamieša.
— Kimam taisnība, — viņš sacīja, — paši esam vainīgi. Bet tagad taču mēs netērēsim laiku, viens otru vainojot. Labāk pasteigsimies.
It kā ar to viss būtu pateikts, viņš palīdzēja Kimam saritināt segu.
Kims gluži automātiski gribēja ķerties pie bruņu aplikšanas, bet Gorgs viņu atturēja.
— Ceļš ir grūts, — viņš sacīja. — Tu nevarēsi visu laiku jāt, bet, kājām ejot, šitās smagās būšanas tikai kavēs.
Kims mirkli pārdomāja. Droši vien Gorgam taisnība. Taču kaut kāda nezināma iemesla dēļ viņam likās, ka labāk tomēr būs ietērpties bruņās, apliekot bruņu aizsargus arī ap delmiem un lieliem. Viņš uzvilka arī ķēžu cimdus un apjoza zobenu.
— Gatavs, — viņš noteica, — varam iet.
Kelhims, galvu grozīdams, aplūkoja bruņutērpu un noņurdēja kaut ko nesaprotamu. Tad viņš pazuda alas dziļumā. Kims viņam sekoja, apskāvis zirga kaklu, vienlaikus lopiņu mierinot un pats pie tā aizsardzību meklējot. Gājienu noslēdza Gorgs.
Ugunskura vārā sarkanā kvēle drīz vien palika aiz muguras, un gājējus ietina tumsa. Vienu brīdi Kims mēģināja iet aizvērtām acīm, lai pilnīgi koncentrētos uz dzirdes un taustes signāliem; iznākumā viņš kā akls ku- muroja pa nelīdzeno zemi, lāgiem paklupa un katru mīļu minūti atsitās pret radzēm un klintsakmeņiem. Derīgāk bija turēt acis vaļā, kaut arī pilnīgajā melnumā nekā nevarēja saredzēt. Ķermenis tomēr nespēja dažos acumirkļos aizmirst ierastos refleksus.
Ceļš šķita bezgalīgi garš. Bieži Gorgs Kimu ar drošu roku izvadīja pāri stāvām nokarēm, ko klāja vaļīgi akmeņu birzumi, kas ik pa brīdim zem viņa vai zem zirga kājām izkustējās un tad kā mazas akmeņu lavīnas gāzās dziļumā, saceļot tumsā atbalsi, kas ilgi nespēja norimt. Pa ceļam gadījās akmens kāpnes, kas šaurās spirālēs veda aizvien dziļāk zemē, un bezgala gari taisni gabali, kuros viņu soļi noslāpa bez atbalss. Pēc Kima laika apjautas vajadzēja būt pagājušām stundām, kad beidzot — vēl ļoti tālu viņiem priekšā — parādījās gaismas punktiņš — ne lielāks par kniepadatas galviņu.
— Drīz būsim galā, — sacīja Gorgs. Tas izskanēja kā atvieglojums. Kims neviļus ieprātojās — diezin, kādus noslēpumus un briesmas šī ala glabā, ja pat milzis jūtas atvieglots, ka tiks no tās ārā.
Taču viņi sasniedza izeju, nepiedzīvojuši nekā bīstama. Viņi izgāja uz nelielas sirpja veida platformas, tik mazas, ka viņiem visiem kopā tur gandrīz nepietika vietas, bet no trim pusēm to iekļāva vertikālas klints sienas/ kas ieslīdēja bezdibeņos. No platformas pavērās brīvs skats uz šķietami bezgalīgām zaļām ārēm, mežiem, pļavām, līdz izgaisa zilzaļā bezgalībā kaut kur rietumu pusē.
Kelhims nenovēlēja Kimam laiku skaistā skata baudīšanai. Nepacietīgi tas viņu mudināja sēsties seglos.
Kims aizdomīgi paskatījās uz pusotra metra plato celiņu. Viens vienīgs aplams solis, un viņš kc ā ar zirgu nogāztos piecdesmit vai vairāk metrus dziļaj u aiza.
— Posies! — Kelhims mudināja. — Drīz vien tiksim uz platāka ceļa. Neesi jau pirmais, kas iet pa šito taku.
Kims paklausīgi ierausās seglos un ar vieglu spiedienu sānos vadīja zirgu uz takas pusi. Zirgs trūkās un iļķai pēc otra mēģinājuma spēra kāju uz šaurās takas. KimS muļķīgā kārtā paraudzījās dziļumā. Klints krita lejup ar svērteņa precizitāti, un dziļi lejā rēgojās drausmīgs bezdibenis ar radzēm naža asumā un alkatīgi pa- slietiem klinšu zobiem. Ja zirgs paspers tikai vienu kļūmīgu solīti, Kimam vairs nevajadzēs raizēties ne par savu, ne Pasakzemes nākotni.
Bet Draudziņš nepaspēra nevienu kļūmīgu soli. Apdomīgi un droši tas lika kāju aiz kājas pa šauro takas lenti un pēc dažiem metriem sasniedza līkumu, aiz kura labajā pusē klints bija atkāpusies un ce,š patiesi kļuva nedaudz platāks. Kims atvieglots uzelpoja un pagriezās seglos atpakaļ. Milzis un lācis bija viņam sekojuši cieši aiz muguras. Kimam dūrās acīs, ka Kelhims vairākkārt atskatās uz alas ieeju, it kā gaidīdams tur kādu parādāmies.
— Ejam tālāk! - Gorgs urdīja, un viņa balsī joprojām skanēja slēptas bažas… — Mums drīzāk jātieķ ļejā n o kalna.
Kims paraustīja plecus, viegli iespieda piešus zirga sānos un mērenos auļos jāja abiem draugiem pa priekšu.
Tikai tad, kad viņi bija nonākuši klints sienas galā un atraduši aizsegu kuplu gobu pudurī, Kelhims viņiem vēlēja apstāties.
— Uzgaidiet te, — viņš sacīja. — Es paiešos pa priekšu. Izlūkos.
Kims, galvu grozīdams, noskatījās lācim pakaļ, līdz tas pazudajaiz biezajiem krūmiem.
— Kas viņam padomā?
Atbildes vietā Gorgs paraudzījās visapkārt un pavilka Kimu pāris metru atpakaļ ceļā, pa kuru viņi bija nākuši.
— Skaties! — viņš sacīja.
Kima skatiens sekoja Gorga pastieptajai rokai. Kims iztrūkās.
No šejienes varēja pārredzēt gandrīz visu kalnu, un skatienam atklājās alas izeja, pa kuru viņi bija iznākuši.
Kaut kas bija mainījies. Kims neprata jauno, nezināmo izteikt vārdos un tomēr skaidri sajuta baigus draudus. Likās, ka daļa tumsas, pa kuru viņi bija virzījušies uz priekšu, tagad viņiem aiz muguras izplūdusi uz klinšu platformas.
Viņš noskurinājās, novērsa skatienu un nolēma par to neieminēties.
Kelhims ilgi nenāca. atpakaļ, un Kims izmantoja šo brīdi, lai uzmanīgi pavērotu jauno apkārtni. Kopš aiziešanas no Ēnukalņiem viņu savaldzināja šīs zemes skaistums, tāds skaistums, kas jo tālāk uz rietumiem, jo vērtās aizvien burvīgāks. Šeit nebija nekā mākslīga vai varmācīgi pārveidota. Viss bija tieši tāds, kā dabā radīts — neierobežots viss kuploja savvaļā, tomēr šķita paklausām Kādai augstākai kārtībai. Gaiss bija tik dzidrs, ka elpošana sagādāja baudu, un saules gaisma visās varavīksnes krāsās rotājās rasas pilienos uz lapām.
Kelhima trokšņainā izbrukšana no meža pārtrauca Kima sapņaino vērošanu.
— Viņi cīnās, — lācis aizelsies nošnācās.
— Kas cīnās? — milzis jautāja.
— Un kur? — ievaicājās arī Kims.
— Melnie jātnieki! Pret mūsējiem. Ielejā, tepatiņās aiz meža. Nāciet! Ātri!
Gorgs izgrūda aizsmakušu kaujas rēcienu, novicināja milnu un metās lācim pakaļ tieši mežā iekšā. Kims savukārt tiem nopakaļ, cik vien ātri spēja. Pameža biezoknī milzis ar lāci aizsteidzās viņam gabalu priekšā. Bet pēc maza brītiņa viņi sasniedza šauru meža celiņu, kur Kims varēja pilnā mērā likt lietā sava zirga žiglās kājas, un, kad viņi tika līdz .mežmalai, viņš jau atradās priekšgalā.
Viņiem acu priekšā plosījās neganta kauja. Ap piecdesmit melno jātnieku bija sadzinuši uz pusi mazāku koši baltās un mirdzoša zelta bruņās tērptu karotāju pulciņu izcirtuma vidū un bez žēlastības spiedās tiem virsū. Zāle mirka sarkana no kritušo asinīm, un vairums nogalināto bija tērpti Morgonas jātnieku netīri melnajās bruņās. Tomēr bija skaidri redzams, ka pārspēks ir .melno pusē. Balto bruņinieku spēki dila aizvien redzamāk, un ieroču žvadzoņā un zirgu pakavu dunā atskanēja griezīgi sāpju kliedzieni, ja kāds melnais zobens trāpīja mērķī.
Un pašā kaujas mutuļa vidū, stalti izslējies un zarainu nūju vicinādams, stāvēja vecs vīrs baltu galvu.
— Temistokls! — Kims šausmās iekliedzās. Viņa blalss noslāpa kaujas troksnī; tomēr Kimam likās, ka vecais burvis uz mirkli paceļ galvu un paraugās uz viņu.
Kims pieplaka zirgam pie kakla, iespieda piešus tam sānos un pilnos auļos metās pa nogāzi lejup. Kelhims un milzis viņam sekoja. Abu mežonīgie rēcieni pārspēja kaujas troksni un pievilināja cīnītāju uzmanību.
Vispirms divi, tad četri un pēdīgi seši melnie jātnieki izlauzās no uzbrucēju rindas, apgrieza zirgus un auļoja klāt. Šiem un droši vien ari citiem likās, ka rēcošs milzis un satracināts lācis vajā vienu no viņējiem.
Pārāk vēlu vini atskārta savu kļūdīšanos. Kims no
jauna iespieda piešus zirgam sānos, nogūla vēl ciešāk
tam uz kakla un dzina to uz pēdējo nebēdu. Viņš piejāja klāt diviem tikko pieauļojušiem jātniekiem un, ticis tiem vidū, strauji pacēla zobenu un ar labi tēmētiem cirtieniem m izsita no segliem vispirms vienu, tad otru. "
Morgoniešu rindās noskanēja skaļš kliedziens. Kims apsvieda zirgu apkārt un notrieca vēl trešo bruninieku gar zemi, ar delmu izvairījās no zobena dūriena un pieveica arī ceturto pretinieku. Divus pēdējos tai pašā mirklī no segliem izrāva Kelhims un Gorgs
Kims pavēzēja zobenu augsu virs galvas, zirgs nostiepās un lēkšoja uz kaujas lauku. Niknā cīņa turpinājās, tomēr kaujas norise bija mainījusies. Melno jātnieku ierinda sašķobījās, atkāpās, sakārtojās no jauna, bet tad tos satrieca balto straujais uzbrukums, kuriem negaidītie palīgspēki bija piešķīrumi jaunu jaudu un drosmi.
Melnie atkāpās . Viņu kārtīgā falanga sākumā sašķēlās vairākās dalās, bet vēlāk saira neglābjamā haosā. Cits pēc cita melnie jātnieki metās bēgt.
Bet ne: kur tie nevarēja tverties. No aizmugures tiem spiedās virsū zeltītajās bruņās tērptie karotāji, kas dažos mirkļos no upuriem bija pārvērtušies par vajātājiem, bet, pagriežoties uz pretējo pusi, melnie atdūrās pret briesmīgajiem ienaidniekiem, kas nule tik negaidot bija uzra- dušies. Kelhims neganti ierēcās, sacēlās pakaļkājās un atpleta priekšējās kā nāvējošam sveicienam. Viņa drausmīgās ķetnas samala tēraudu un salauza bruņas, bet turpat plosījās arī Gorga milna.
Šai mirklī kaut kas notika ar Kimu. Ierocis viņa rokās šķita kļuvis dzīvs. Zobens novilka gaisā zibošu, nāvējošu pusloku, sašķēla vairogus un šķēpus, klaudzot triecās pret bruņām. Viens cirtiens ķēra viņa plecu un padarīja roku nelietojamu, taču viņš tikpat kā nejuta sāpes.
Pārtvēris zobenu no labās rokas kreisajā, viņš turpināja cīņu ar tādu pašu sparu. Viens jātnieks ar savu zirgu cieši viņam piespiedās, pagrūda viņu sānis un ar savu šķēpu tēmēja pret viņa galvu. Kims ierāva galvu plecos, ar dūri pasita šķēpu sāņus un zibenīgi cirta zobenu pret uzbrucēja vairogu; cirtiens bija tik spēcīgs, ka ieplēsa vairogā dziļu robu un izsita reizē ir pretinieku, ir viņu pašu no segliem. Kims nokrita uz muguras, vienā mirklī uzlēca kājās un atvairīja augšupvērstu pretinieka zobena uzbrukumu. Asmeņi, dzirkstis šķildami, sitās viens pret otru, noslīdēja un atkaJ sakrustojās. Kims atstreipuļoja atpakaļ, viena sirdspuksta ilgumā palika nekustīgi stāvam un aizelsies cīnījās pēc elpas. Pretinieks šķita tikpat nomocījies. Kims redzēja, kā krūtis zem melnajām bruņām drudžaini cilājas, un zobens ienaidnieka rokā trīcēja, it kā rokai vairs nepietiktu spēka to noturēt.
Piepeši Kims pamanīja, ka iestājies klusums. Kauja bija beigusies, un viņa pretinieks bija pēdējais atlikušais melnais jātnieks. Nevienam nebija laimējies aizbēgt.
— Met mieru! — Kims uzsauca. — Tev nav nekādu izredžu.
Otrs šķita mirkli pārdomājam. Tad izgrūda dobju, mokpilnu ņurdienu, aizmeta vairogu un ar paceltu zobenu metās Kimam pretī.
Gaisā nošalca zelta šķēps un caururba ienaidnieku.
Kims nolaida zobenu. Pirksti pēkšņi bija zaudējuši spēku noturēt ieroci. Plauksta pavērās. Zobens nokrita zālē, un Kims bez spēka noslīga uz ceļiem. Vairākas sekundes viņš pavadīja sakņupis, aizvērtām acīm un gaidīja, līdz pāries vājums. Tad pacēla galvu un paraudzījās visapkārt. Ap viņu ciešā lokā bija sastājušies baltie bruņinieki. Tie bija lieli, slaidi vīri baltos apmetņos, kas sniedzās līdz zemei, un zem apmetņiem mirdzēja zeltotas krūšubruņas. Galvā tiem bija lēzenas bruņucepures, kas pakausī sniedzās līdz pleciem, bet uz pieres turpinājās ar viegli izliektu pagarinājumu deguna aizsargāšanai. Neviens no viņiem nerunāja ne vārda. Visi stāvēja klusēdami un, nedroši turot rokās ieročus, noraudzījās uz Ķimu.
Tad rinda pašķīrās un bārdains vīrs baltā tērpā tuvojās Kimam.
Kims pasmaidīja, uzpazinis Temistoklu. Grīļodamies viņš piecēlās, noliecās pēc zobena un iebāza to atpakaļ makstī. Roka viņam drebēja.
— Es nezinu, kas tu esi, — Temistokls ierunājās, kad bija brīdi Kimā noraudzījies, — bet mēs tev pateicamies par palīdzību. — Viņš atkal apklusa un laikam gaidīja atbildi, bet Kims tikai, klusēdams atbildēja skatienam un nepakustējās. Viņš izbaudīja šo mirkli un vēlējās to, cik vien iespējams, paildzināt.
— Bez tavus iejaukšanās mums būtu klājies gaužām bēdīgi, — Temistokls turpināja. Viņa skatiens aptumšojās, un nākamajos vārdos ieskanējās vieglas aizdomas. — Tomēr pasaki, kālab Morgonas karakalps vēršas pats r et saviem biedriem.
— Varbūt tālab, — atbildēja Kims, — ka es neesmu Morgonas karakalps.
Ar efektīgu žestu viņš pacēla rokas pie galvas, atvāza sejsegu un pēc tam noņēma melno bruņucepuri.
Temistoklam aprāvās valoda. Acis papletās, un viņa sejas izteiksme bija Kimam bagātīga atmaksa par visu.
Pēdīgi Temistoklam atraisījās mēle.
— Kim, — viņš sacīja. — Tu…?
Kims pasmaidīja. — Vai tu gaidīji kādu citu? — viņš jautāja. — Tu tak vēlēji man te ierasties. Nu esmu klāt.
Temistokls brīnumos grozīja galvu.
— Jāteic gan, ka tevi es gaidīju vismazāk. Gaidīju ne tā un ne šeit. — Pēkšņi viņš pasmaidīja, pievērsās karavīriem, kās nogaidot stāvēja klusēdami, un mierinot pacēla roku.
— Viss kārtībā. Viņš ir mūsējais.
Sejās izzuda saspringums, un viens otrs atvieglots nopūtās. Temistokls mirkli nogaidīja, tad plaši pavēzēja roku uz mežmalu un sacīja:
— Es jums visu paskaidrošu. Bet nu atstājiet uz brītiņu mani divatā ar mūsu glābēju. Mums abiem daudz kas pārrunājams.
Bruņinieki paklausīja, un Temistokls palika vienatnē ar Kimu.
— Tu… - viņš atkārtoja, it kā vēi aizvien nespētu tam noticēt. - Pēc tik ilga laika… - Viņš atkal nogrozīja galvu. — Biju jau zaudējis cerību tevi sagaidīt. Tāpēc man jo lielāks prieks redzēt tevi sveiku un veselu.
— Cik nu veselu… — Kims piesardzīgi aptaustīja labo plecu. Bruņas gan bija izturējušas triecienu, tomēr plecs vēl joprojām likās nejūtīgs un roka kā paralizēta. Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā.
— Kā tā — pēc tik ilga laika? — viņš jautāja. — Esmu
ceļā tikai nedēļas divas.
Temistokls sarauca pieri. — Nedēļas divas?
Kims prātā sakārtoja laikus — to, ko bija smacis Borāsa karcerī, to, kas bija pagājis, ceļojot pāri kalniem, un to, ko bija pavadījis pie Taka.
— Ne sevišķi daudz ilgāk par divām nedēļām. Varbūt tikai kādu nieku.
— Divas nedēļas! — Temistokls nebeidza brīnīties. Tad rimti piebilda: — Laiks, Kim, ir gaužām jocīga būšana. Ne visur tas pakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem. Ēnu valstī varbūt aizritēja tikai divas nedēļas kopš brīža, kad tu tur nokļuvi. Bet šeit pie mums pagājuši trīs gadi.
— Trīs gadi! — Kims iesaucās. — Tas nav iespējams!
Temistokls viegli papurināja galvu. — Nekā neiespējama nav, — viņš noteica.
— Bet tomēr — trīs gadi. Tad es saprotu tavu izbrīnu.
— Godīgi atzīstoties — tiešām biju zaudējis cerības jel kad vēl tevi ieraudzīt, — Temistokls sacīja. — Sākumā gaidīju. Diendienā nopētīju debesis, nedēļām un mēnešiem ik dienu sūtīju savus jātniekus tevi meklēt. Taču ar katru aizvadītu dienu dila cerība, ka tu kādreiz vēl ieradīsies.
— Ceru, ka par manas neierašanās cēloni tu neuzskatīji bailes vai izlocīšanos.
— Es cerēju gan, — Temistokls nopietni atteica, — cerēju, ka esi nobijies un palicis mājās.Jo citādi tam,
ka neesi ieradies, būtu tikai viens izskaidrojums: Borāss.
Kims nikni pamāja. — Tu esi pareizi izsecinājis. Es tiešām piedzīvoju prieku ar viņu iepazīties.
— To es nopratu tai mirklī, kad ieraudzīju tavas melnās bruņas, — sacīja Temistokls. Tad atjēdzās.
— Piedod, Kim, — viņš lūdza. — Es tevi nomoku ar jautājumiem un nedodu iespēju pat atelsties. Panāc ēnā un vispirms brīdi atpūties. Pēc tam tu man visu izstāstīsi.
Kims aizgāja viņam līdzi pāri pļavai uz mežmalu. Milzīgais prieks, kas viņā uzviļņoja pēc uzvaras kaujā, apdzisa un pārvērtās par smagu nomāktību, kad viņš ieraudzīja, cik augstu asinsmaksu Temistokla vīriem bija prasījusi šī kauja. Mežmalā stāvēja ap trīsdesmit apseglotu zirgu, bet dzīvajo vidū bija palicis tikai desmit balto bruņinieku, turklāt daži bija smagi ievainoti.
Viņi bija uzvarējuši, bet uzvara Kimu neiepriecēja. Atspiedies pret koka stumbru, viņš aizvēra acis un ļāvās sāpēm. Dzīvajos palikušie sāka tīt kritušo ķermeņus baltās drānās un noguldīt mežmalā. Kims ilgi nosēdēja un aklām acīm noraudzījās viņos, pirms sāka klusu un stori bīdamies stāstīt.
viņš nekā neizlaida, izstāstīja vispēdīgo sīkumu, ne- noklusēja arī bailes un baismas, ko bija pārdzīvojis maskarādes laikā uzturoties melnajā karapulkā. Temistokls pacietīgi un uzmanīgi klausījās. Kims stāstīja gandrīz veselu stundu, un Temistokls viņu ne reizi nepārtrauca. Kad Kims pabeidza, viņii abi brīdi sēdēja klusēdami.
— Tavs stāstījums, — Temistokls beidzot ieteicās, — pārspēj manus visļaunākos paredzējumus.
— Es zinu, — Kims piekrita. — Neviens to nezina labāk par mani. Neaizmirsti, ka esmu redzējis kopumā visu melno karaspēku.
— Tā ir mana vaina, — nomurmināja. Temistokls.
— Tava vaina?
— Jā, Kim. Esmu pieļāvis nepiedodamu kJūdu. Esmu Borāsu novērtējis pārāk zemu. Turklāt nav neviena, kas labāk par mani zinātu, cik viņš ļauns.
Piepeši viņš piecēlās un sāka nemierīgi riņķot. Spieķis soļu ritmā sitās pret zemi.
— Borāss visu bija izplānojis tieši tā. Kopš paša sākuma viss noritējis taisni tā, kā viņš gribējis.
Kims papurināja galvu. — Nē, nav tiesa, Temistokl, tu ne pie kā neesi vainīgs.
— Esmu gan, — burvis palika pie sava. — Es jutos pārāk drošs. Seit mēs visi ticējām, ka viņš, reiz Ēnukalnos sagūstīts, uz laiku laikiem ir iesprostots savā tumsas valstībā. Bet esmu kļūdījies. Viņš ir atradis izeju. — Temistokls apstājās riņķošanā, atspiedās uz spieķa un caururbjoši uzlūkoja Kimu.
— Kāds viņš izskatījās — tas noslēpumainais pavadonis, ko tu karaspēka nometnē redzēji kopā ar Borāsu?
Kims neziņā paraustīja plecus.
— Tāds pats vien kā visi, — viņš pēdīgi atbildēja. — TVS nebija izskats, kas viņu atšķīra no citiem. Tas bija… — viņš meklēja piemērotu apzīmējumu un juta pār muguru pārskrienam saltas trīsas, kad atmiņā no ja'una parādījās mazais, melnais bruņinieks. — Tas nebija 'nekas ar acīm saredzams, — viņš nedroši bilda. -Drīzāk kaut kas tāds, ko…
— … ko var sajust dvēseAē, — Temistokls pabeidza iesākto teikumu. — Ar ac:im neuztverams saltums, kas viņu iekļāva kā tumša aura. Kaut kas pretīgs, ļauns, varmācīgs.
Kims pārsteigts pamāja.
— Tieši tā bija, — viņš apstiprināja. — Vai tu viņu pazīsti?
— Nē, — Temistokls teica, — nepazīstu… Melnais dižkungs, — viņš nomurmināja, un viņa balss šausmās iedrebējās. — Ir tāda teika, mūžsena, gandrīz aizmirsta teika, kas stāsta, ka reiz Ēnu valstī uzradīšoties varens karotājs. Tāds, kas būs briesmīgs un nežēlīgs un mācēs izvest tumsības karapulkus cauri kalnu grēdai. Melnais dižkungs.
Temistokls noklusināja balsi līdz čukstam, kad turpināja:
— Ar to teika vēl nebeidzas, Kim. Tā stāsta, ka tad, kad parādīsies Melnais dižkungs, Pasakzemei pienāks gals.
— Tas nevar būt! — Kims iesaucās. — Tu maldies, Temistokl. Tā ir tikai teika. Pasaka, un nekas vairāk. Melno karapūļi mēs uzvarēsim, tāpat, kā uzvarējām šodien! — Viņš pietraucās kājās.
Temistokls papurināja galvu. .
— Katrā teikā ir graudiņš patiesības, Kim, — viņš klusu sacīja. — Tu varbūt vēl to nesaproti, bet kādreiz tieši visneticamākās lietas izvēršas par patiesību.
— Nekur taču nav teikts, ka tas, ko es redzēju, tiešām ir īstais Melnais dižkungs - ja tāds vispār ir, - Kims nopūzdamies sacīja.
— Mums vēl ir laiks- Borāsa armija vēl nav īsti izveidota. Mēs varam noorganizēt aizsardzības spēkus.
Temistokls ar skatienu stingi urbās zemē, bet tad it kā atmodās no dziļa miega: — Varbūt tev taisnība, - viņš sacīja, tomēr bez īstas pārliecības. — Mēs katrā ziņā darīsim visu, kas mūsu spēkos.
Kims pasmaidīja. Temistokla cļrūmais pareģojums viņu kremta, bet viņš pūlējās to neizrādīt.
— Kā šī cīņa vispār iesākās? — viņš ieprasījās, lai novirzītu Temistoklu uz citām domām. - Vai jūs nokļuvāt ielenkumā?
— Nē, tā gan nebija. Tad Borāsam būtu vajadzējis daudz lielāku spēku. Drīzāk jādomā, ka melnajiem jātniekiem sastapšanās bija tikpat negaidīta kā mums. Tā droši vier.bija kāda no mazajām vienībām, kas siro gar kalnu grēdu uj biedē iedzīvotājus. Mēs esam izsūtījuši patruļas, lai iedzīvotājus brīdinātu, — Temistokls skaidroja. — Taču bieži vien ierodamies par vēlu, kā tu pats redzēji, — viņš satriekts piebilda. — Un līdz šim melnie jātnieki vairījās no atklātas cīņas. Varbūt tagad viņi mainījuši savu taktiku. Varbūt pavisam drīz sagaidāms īstais uzbrukums.
— Kā jūs vispār te pagadījāties? — Kims jautāja.
— Es patlaban apceļoju Pasakzemi, — Temistokls atbildēja. — Šis ir mana mūža garākais un nejaukākais ceļojums.
— Kā to saprast?
— Pasakzeme ir miera zeme. Un tomēr mani pavadoņi apmeklē vienu apdzīvotu vietu pēc otras, lai sauktu iedzīvotājus karā. Mēs gan nojautām, ka no Borāsa draud briesmas, tomēr nepratām aprēķināt, cik lielas šīs briesma ^ īstenībā. Tagad mēs lūkojam atrast sabiedrotos.
— Sabiedrotos? - neizpratnē jautāja Kims _ Vai… vai tad jums sava karaspēka nav?
— Nē, Kim, karaspēka mums nav . Līdz šim Pasak- zemei kareivji nebija vajadzīgi. Nodošanos mēs šeit nepazīstam, jo dzīvojam saskaņā ar dabu un tās likumiem.
— Bet jums taču jāprot aizstāvēties! — Kims iesaucās. — Iespēja, ka tik varena valsts kā Pasakzeme nepavisam nav sagatavojusies aizstāvībai pret bruņotu uzbrukumu, viņam šķita pilnīgi absurda.
— Un tā nu tomēr ir, — noteica Temistokls. — Jātnieku gvarde, kas mani pavada, gan prot rīkoties ar zobenu, kā tu pacs redzēji, bet bruņinieku uzdevums nav nogalināt Un viņu pašu lielākā daļa šai kaujā krita, — Temistokls sarūgtināts vēl piebilda. — Armijas mums nav, jo nekad nav tādas vajadzējis. Taču tagad situācija ir mainījusies pašos pamatos. Mēs nedrīkstam gaidīt uz brīnumiem, kas glābtu Pasakzemi. Tāpēc devāmies ceļā.
— Un vai jūs… atradāt sabiedrotos? — Kims jautāja.
Temistokls palocīja galvu. — Jā, kaut ari ne pietiekamā
daudzumā — kā man tagad rādās. Mūsu ceļojums ir gandrīz galā. Rīt sasniegsim pēdējo ceļa mērķi — Stepes jātnieku zemi. Pēc tam griezīsimies atpakaļ uz Gorivinnu.
Pienāca viens no baltajiem jātniekiem un, godbijīgi paklanījies Temistoklam, bet Kimam uzmezdams ašu skatienu, sacīja:
— Mēs esam gatavi, kungs.
Temistokls palocīja galvu. — Labi. Varam doties ceļā.
Kims pamāja uz garajā rindā saguldītajiem ķermeņiem.
— Vai tos jūs tā vienkārši atstāsiet šeit? — viņš jautāja.
— Mēs savus mirušos nemēdzam aprakt, — Temistokls atbildēja. — Mēs godājam garu, ne miesu, kas ir vienīgi gara miteklis. Pēc dažām dienām ķermenis būs sairis putekļos un atgriezīsies rašanās un iznīkšanas apritē. Saviem mirušajiem mēs izrādām cieņu, godājot dzīvi. Un nu nāc. Mums jādodas tālāk.
Kims skaļi iesvilpās, un Draudziņš paklausīgi atrik- šoja. Temistokls uzmeta melnim apbrīnas pilnu skatienu.
— Brīnišķīgs zirgs, - viņš noteica - Kur tu to ieguvi?
— Drīzāk viņš ieguva mani, — Kims atteica. — Nedomāju, ka tas ar sevišķām žēlabām atceras savu iepriekšējo saimnieku.
Temistokls pasmaidīja, tomēr tūliņ kļuva nopietns.
— Kā ar tavu bruņutērpu? Tev vajadzētu vilkt to nost. Nu tev tas vairs nav nepieciešams.
Kims aplūkoja pats sevi. Melnais bruņutērps sen bija zaudējis sākotnējo metāla vizmu, bija netīrs un nespodrs, iedauzīts un saskrambāts.
— Es labprāt to paturētu, — viņš sacīja. — Man, zini, tanī ieģērbtam, vienmēr ir laimējies.
Temistokls paraustīja plecus.
— Kā vēlies, — viņš sacīja. — Bet, pagaidi! — Viņš sacīja un piegāja pie viena zirga, atraisīja seglu somu un izņēma no tās cieši satītu vīstokli, ko iespieda Kimam rokās. Kims atritināja vīstokli. Tas bija plāns caurspīdīgs apmetnis no smalka balta auduma ar ieaustiem zelta un sudraba pavedieniem, smalkiem kā zirnekļa tīmeklis. Tas likās pilnīgi bez svara, tomēr krita lejup smagās, taisnās
krokās, it kā būtu no samta vai brokāta. Dziļā apbrīnā Kims paplēta brīnišķīgo apģērbu, un gaišajā saulē tas uzmirdzēja kā stikls. Saudzīgi viņš aplika apmetni rit juta, ka tas, gluži kā dzīva būtne, glaužas tam ap pleciem.
— Paldies, — viņš sacīja, ļaudams pirkstiem slidēt pa samtaino audumu. — Tas ir… brīnum skaists.
Temistokls pasmaidīja.
— Tas pieder tev, — viņš sacīja. - Šis apmetnis tevi gaidīja.
Kima skatiens kā apburts nespēja atrauties no tīmek- ļaini smalkajā audumā sagūstītajiem saulstariem.
— Sargā to, kā nākas, - Temistokls atgādināja. — Tas ir mūžvecs. Vecāks par mani, varbūt vecāks pat par Pasakzemi. Daudzi ir vēlējušies to valkāt, bet vēl nevienam tas nav bijis atvēlēts. Tu būsi pirmais, kas valkās Laurina mēteli.
— Laurina mēteli?
Temistokls mirkli vilcinājās, tad teica: .- Arī jums taču ir pazīstama teika par rūķu karali Laurinu.
Kims pamāja. — Zinu. Vai tu gribi apgalvot, ka tā nav tikai pasaka?
— Ir un nav. Cilvēki allaž pratuši teiksmas tik daudz un tik ilgi stāstīt un no jauna pārstāstīt, pārtaisīt un sagrozīt, līdz no sākotnējās domas vairs daudz pāri nepaliek. Bet tas, kas tic brīnumam un ir gatavs likt uz spēles visu, lai visu iegūtu, kā to dari tu, tas uzzinās daudz ko tādu, ko citi ļaudis ne sapnī nespētu ieraudzīt.
— Kā tu to domā?
— Ir… — Temistokls aprāvās. — Piedod, — viņš lūdza. — Es novirzos sāņus. Laiks vēl nav pienācis tev atklāt, kas aiz visa slēpjas. Nē, — viņš atvairīgi pacēla
rokas. — Lūdzams, nespied mani runāt. Vēlāk — citā laikā un vietā — es tev visu izskaidrošu. Pagaidām tici manam vārdam, ka tas patiesi ir Laurina mētelis. Savam 'valkātājam tas piešķir lielu varu. Bet uz pleciem, ko tas iekļauj, gulstas arī ļoti liela atbildība.
— Varu? — Kims jautāja. — Kādu varu?
— Saskd.nā ar teiku, — atbildēja Temistokls, un Kims juta, ka viņam grūti nākas to izteikt, — mētelis savu valkātāju spēj padarīt neredzamu. Kam šis mētelis mugurā, tas spēj iet cauri sienām un visiem šķēršļiem, nevienas acs nepamanīts, neviena ieroča neievainots.
— Neredzamu! — iesaucās Kims. Gluži neviļus viņš atrāva pirkstus no smalkā auduma, it kā bītos to sabojāt vai notraipīt. — Bet tad taču… Ja tā ir taisnība, tad mēs esam glābti! Ar šo mēteli mugurā es varētu nepamanīts ielavīties Borāsa armijas pašā sirdī. Mēs varētu viņu nolaupīt, mēs…
Temistokls ar stingru rokas mājienu viņu ap.klusināja.
— Tu man neļāvi izteikt visu līdz galam, Kim, — viņš sacīja. — Apmetnis padara valkātāju neredzamu, bet rtkai vienu vienīgu reizi. Tiklīdz tu vienreiz šo spēju būsi izmantojis, apmetnis pārvērtīsies par to, kas bija, pirms Laurins to nobūra, proti, par vienkāršu auduma gabalu. Apmetnis ir mūsu vispēdējais ierocis, pēdējā iespēja, kad visas pārējās būs zudušas. Neizmanto to bez apdoma, Kim.
Pagāja krietns brīdis, iekām Kims aptvēra, kādu dārgumu Temistokls viņam uzticējis. Varbūt visas šīs pasaules liktenis tagad atradās viņa rokās.
— Es… apsolu, — viņš nomurmināja.
Temistokls palocīja galvu. Nebildis vairs ne vārda,
viņš piegāja pie sava zirga. Taču Kims gribēja viņam vēl ko jautāt — to, kas visu laiku dega uz mēles.
— Vēl vienu vārdu, Temistokl.
Temistokls pagriezās atpakaļ. Uz spieķa atspiedies, viņš raudzījās Kimam garām plašajā izcirtumā. — Jā?
Kims norīstījās. Kaklā bija iesprūdis žņaudzīgs kamols. Jautājums, kas viņam nedeva mieru kopš aizbēgšanas no Morgonas, pēkšņi likās neizrunājams. Tomēr viņš bija aizgājis pārāk tālu, lai atkāptos. Otrreiz viņš vairs nespēs sadūšoties.
— Borāss man kaut ko stāstīja… — viņš neveikli iesāka. — Kaut ko, kam es nespēju ticēt, bet…
— Viņš tev sacīja, ka mēs. esam brāļi, - Temistokls mierīgi noteica.
Kims pamāja.
— Tā ir taisnība, — vecais burvis apstiprināja. — Ir un nav taisnība. Iespējams, ka tev to grūti saprast, bet mēs esam tik līdzīgi, cik vien līdzīgi brāļi var būt, un tomēr esam tik atšķirīgi, cik vien atšķirīgi var būt divi cilvēki visā plašajā pasaulē. Jā, mēs esam brāļi. Vēl vairāk — mēs bijām viens — varētu sacīt, viena dvēsele, kas nejauši nokļuvusi divos ķermeņos. Ko viens domāja, to otrs darīja, un otrādi. Taču tas bija sen. Ļoti sen, Kim. Kaut kas notika, kas mūs izšķīra.
— Kas?
Temistokls pasmaidīja. — Tu to nesaprastu, pat ja es spētu tev to izskaidrot. Mūsu ceļi šķīrās, un, jo vairāk mēs viens no otra attālinājāmies, jo atšķirīgākas kļuva takas, ko katrs izraudzījāmies, lai veidotu savu likteni. Tas ir garš un skumīgs stāsts, Kim. Borāss nav visu mūžu bijis tāds kā tagad, un varbūt ari man jāuzņemas daļa vainas, ka viņš
tāds kļuvis. Varbūt mēs neviens neesam bez vainas.
— Tev? — Kims neticēdams jautāja. Viņš būtu smējies, ja vien Temistokls nebūtu palicis tik nesatricināmi nopietns. — Tu jūties vainīgs, ka Borāss pievērsies ļaunumam? Tam taču tu pats netici.
— Un tomēr tā ir. Tiesa, Borāss aizgāja pa aplamo
ceļu. Bet ikvienam no mums kādreiz uzmācas kārdinājums to darīt. Neviens cilvēks nevar apgalvot, ka nekad nebūtu piedzīvojis vilinājumu iepazīt dzīves tumšo pusi. Un ir cilvēki, turklāt daudzi, Kim, kam nepietiek spēka šim vilinājumam pretoties. Borāss bija tāds pats kā es, bet viņam trūka mana spēka. Man tas bija, un es arī zināju, ka viņam tā nav. Mans pienākums būtu bijis viņu atturēt. Iespējams, ka viss būtu noticis citādi, ja es īstajā brīdī būtu nostājies viņam blakus.
Kims iecirtīgi papurināja galvu.
— Tā tu vari tūdaļ uzņemties vainu par jebkuru noziegumu, kas notiek kaut kur pasaulē, — viņš noteica.
Temistokls mirkli klusēja.
— Var jau būt, ka tev taisnība, — viņš nopurpināja, drīzāk to teikdams pats sev nekā Kimam. — Bet varbūt vēlēšanās tev to izskaidrot bija kļūda. Un nu nāc, Kim. Ejam projām, vienai dienai te pietiekami daudz asiņu izliets. Mums priekšā vēl garš ceļš. — Viņš pagriezās un ātriem soļiem aizgāja. Kims viņam sekoja.
Temistokls gāja raiti, vēlreiz pārlaida skatienu kaujas laukam un tad ielēca seglos tik vingri, ka šīs kustības spēks un elegance neļāva noticēt viņa vecumam. Tikai tagad, ticis tuvumā, Kims ievēroja, ka Temistokla pavadoņi, tāpat kā viņš pats, nejāj vis zirgos, bet gan uz lieliem, baltiem vienradžiem. Dzīvnieki izskatījās tikpat lepni un cēli kā to jātnieki, un, kaut arī gandrīz visiem spalva bija saskrambāta, tie tomēr izskatījās krāšņi. Temistokls aicinādams pamāja. Kims steigšus uzlēca zirgam mugurā un piebiedrojās jātniekiem. Ieraudzījuši savā vidū parādāmies lielo, melno zirgu, vienradži kāpās atpakaļ, daži tapa īsti tramīgi, tā ka jātniekiem vajadzēja tos nomierināt. Kims gaužām skaidri sajuta dzīvnieku bailes un nepatiku. Ar garo vītņoto ragu, kas bija smails kā duncis un izskatījās kā stipri garumā izstiepts gliemeža namiņš, vienradžiem būtu bijis tīrais nieks pāris sekundēs nogalināt Kimu un viņa zirgu.
Temistokls skaļā balsī uzsauca komandu, un grupa devās ceļā, turklāt bez jātniekiem palikušie dzīvnieki neaicināti iekļāvās ierindā tūliņ aiz jātniekiem. Kelhims un Gorgs vilcinādamies sekoja gabalu aiz muguras, līdz Temistokls seglos pagriezās atpakaļ un piesauca Gorgu pie sevis. Milzis pāris lēcienos bija pie aicinātāja, bet uz pēdām kā brūna, spuraina ēna tuntuļoja Kelhims.
Arī Temistoklam vajadzēja krietni atliekt galvu, lai ielūkotos Gorgam vaigā.
— Es gribētu, lai jūs abi mūs pavadāt, — Temistokls sacīja. — Jūsu vārdam Stepes jātnieku zemē ir liels svars. Tie ir lepni, stūrgalvīgi cilvēki. Bet, ja jūs būsiet kopā ar mums, vini mani uzklausīs.
Gorgs klusēja, bet Kelhims noburbuļoja kaut ko nesaprotamu.
— Zinu, ka jūs labprātāk paliktu šeit un medītu melnos jātniekus, — Temistokls turpināja. — Bet ticiet man — tur, kurp mēs tagad dodamies, jūs būsiet noderīgāki. Šeit jūsu darbs ir padarīts. Cilvēki aizbēguši kalnos un…
— Ne visi, — Gorgs viņu pārtrauca. Milža balss pēkšņi ieskanējās pavisam citādi — ne miņas tur nebija no pazemības vai bikluma. — Visus nebija iespējams laikus pabridināt Kalnamājās… mēs… mēs ieradāmies pārvēlu…
Temistokls skumji pamāja. — Zinu, Gorg. Kims man to izstāstīja. Bet es zinu arī, ka jūs neesat vainīgi.
— Mēs vajājām slepkavas, — noņurdēja Kelhims, — un būtu tos piežmieguši, ja nepagadījies šis te… Un mums likās, ka svarīgāk būs uzmanīt viņu.
— Tas bija pareizi, — Temistokls apstiprināja. — Atriebība nevienam nepalīdz. Vismazāk — nokautajiem.
Kims brīnīdamies klausījās sarunā. Tomēr nogaidīja, līdz Gorgs un Kelhims aizgāja atpakaļ uz savu vietu procesijas beigu galā. Tad viņš piegrieza zirgu blakus burvja vienradzim un jautājot paraudzījās uz Temistoklu.
— Uzmanīt? — viņš pārsteigts jautāja. — Tiem abiem vajadzēja mani uzmanīt?
Temistokla acīs iedzirkstījās jautrība. — Kelhims lāgiem nav pārāk izvēlīgs vārdos.
— Nesaprotu… Es visu laiku domāju, ka mēs satikāmies gluži nejauši.
— Nebūs tiesa, — Temistokls atteica.
Kims apmulsis papurināja galvu*.
— Bet tad jau, — viņš nedroši bilda, — tad jau tie abi manā priekšā spēlējuši gatavos kumēdiņus. — Viņš iesmējās. — Īstenībā man būtu gan vajadzējis pašam to atjēgt. Kad Gorgs gāja virsū melnajiem jātniekiem, viņš nemaz nelikās mazdūšīgs.
Nu bija reize Temistoklam brīnīties.
— Mazdūšīgs? — viņš pārsteigts jautāja. — Gorgs — mazdūšīgs? Es to milzi pazīstu labi. Viņš un Kelhims ir ne tikai vislabākie draugi. Viņi abi ir arī visdrosmīgākie zeļļi, kādus man jebkad gadījies sastapt. Vienīgais, ko viņiem varētu pārmest, — viņš pēc mirkļa piebilda, — ir tieksme kādreiz diezgan ķēmīgi pajokot.
Visu dienu līdz pat vēlam vakaram viņi jāja uz dienvidiem. Temistokls šķita ar katru nojātu ceļa sprīdi kļūstam nepacietīgāks. Visi jutās piekusuši un nomocījušies, bet Temistokls augu dienu nedeva ne cilvēkiem, ne lopiņiem kaut brīdi atpūtas un nākamajā rītā mudināja visus ceļā jau ilgi pirms saullēkta.
Apvidus, pa kuru tie jāja, pamazām pārvērtās. Mežs kļuva klajāks, un arvien biežāk to no ainavas izspieda lieli, saulaini klajumi, ko vēlāk nomainīja ar dzeltenu, līdz gurniem augstu zāli apaudzis stepes līdzenums. īsi pirms pusdienlaika vini sasniedza ceļu, kas veda tālāk uz dienvidiem,
nedaudz nosliecoties rietumu virzienā un attālinoties no kalniem. Tālumā pavīdēja kāds ciems, tad viņi stundām jāja starp lieliem četrstūrainiem tīrumiem un beidzot atkal pa dzelteno stepi.
Visu jājiena laiku Kims neatstājās no Temistokla, bēr- tin apbērdams burvi ar jautājumiem. Temistokls pacietīgi atbildēja, un Kims uzzināja daudz ko par Pasakzemi, tās vēsturi un iedzīvotājiem — vairāk, nekā viņš tik īsā laikā spēja uztvert un paturēt prātā. Un ar katru atbildi neatminēto mīklu šķita kļūstam aizvien vairāk. Taču Kima ziņkāre bija neremdināma.
Saule lēnām rāpās arvien augstāk debesjumā. Diena sametās vispirms ļoti silta, tad karsta; Kimu sāka mocīt slāpes, pēc tam arī izsalkums un nogurums. Citiem neklājās labāk. Vienradži nepavisam vairs nedrasēja tik stalti un rāmi kā iesākumā, un arī jātnieki kleknēja seglos itin paguruši. Bet Temistokls atkal nedeva ne brītiņa atpūtas.
Beidzot — dienasvidus jau bija pāri, un Kimam likās, ka aiz vārguma un paguruma vairs nespēj noturēties seglos — tālu priekšā uz ceļa savērpās dzeltens putekļu mākonis. Tam tuvojoties, varēja atšķirt, ka biezos putekļus sacēluši apmēram piecpadsmit jātnieki.
Temistokls vēlēja apstāties un atļāva saviem jātniekiem izkāpt no segliem. Pārguruši tie notenterēja zemē un apmetās tālāk no ceļa zālē. Ari Kims nokāpa no zirga, attupās zālē un gaidpilns raudzījās pretī svešajiem jātniekiem.
Tie bija liela auguma tumšmataini vīri, kas kaut kā neizskaidrojami šķita visi cits citam līdzīgi. Sejas tiem bija šauras, tumši iedegušas, un ķermeņi, kaut slaidi kā niedres, bija ļoti spēcīgi un muskuļaini. Zirgos viņi sēdēja tik dabiski un skaisti, it kā būtu saauguši ar dzīvniekiem, kas tos nesa. Tērpi viņiem bija no miecētas ādas, atstājot neapsegtus kāju lielus un roku dilbus. Kims ar skaudību konstatēja, ka tie jāj bez segliem un ka zirgiem nav iemauktu.
Jātnieki pieauļoja un apturēja zirgus tieši pie Temistokla, kas vienīgais bija palicis sēžam savam vienradzim mugurā, lai no savas puses apsveicinātos ar sagaidītāju komiteju. Kimam par brīnumiem, apsveicējs no jātnieku vidus nebija necik vecāks par viņu pašu — varbūt gadu trīspadsmit vai četrpadsmit, slaids, tumšādains, tāds pats kā viņa vecākie pavadoņi, tikai mazliet gaišākiem matiem un vērīgām zilām acīm. Temistoklu viņš uzrunāja pašpārliecinātā balsī kā pieaudzis cilvēks.
— Esiet sveicināts, Gorivinnas kungs, — viņš mazliet pastīvi iesāka. Viegli palocījis galvu, viņš piegrieza zirgu līdzās burvja vienradzim un pārlaida skatienu piekusušo jātnieku pulciņam ceļmalā. Ieraugot Kimu, viņam acīs iezibējās neuzticība.
— Jūsu ierašanās mums tika pieteikta, — viņš turpināja. — Tēvs sūta jums sveicienus un liek pasacīt, ka
jūs un jūsu pavadoņi esat gaidīti viesi mūsu pilī. — Temistokls palocīja galvu, it kā viņš nekā cita ari nebūtu gaidījis. — Mums ziņoja ari, ka jūsu pavadoņu vidū esot viens melnais jātnieks, — zēns turpināja, atkal uzmezdams skatienu Kimam. — Tagad redzu, ka ziņnesis nav kļūdījies. Vai tas ir jūsu gūsteknis?
— Nē. Viņš ir mūsējais.
— Jūsējais? Bet mugurā viņam ienaidnieka tērps.
Temistokls pasmaidīja. — Jūs, princi Privin, vērtējat
cilvēku pēc viņa ārienes. Bet šķietami slikta āriene var tāpat pievilt kā šķietami laba. Kims ir mūsējais un varbūt pat labākais no mums.
Privins mirkli pārdomāja Temistokla vārdus, tad paraustīja plecus un ar galvas mājienu norādīja uz vīriem, kas bija nometušies-zālē.
— Mūsu ziņneši stāstīja, ka jūsu ļaudis esot pārguruši, — viņš sacīja. — Mums ir līdzi maize un vīns, un mūsu dziednieks vēlāk apskatīs jūsu ievainotos. Vai jums uzbruka?
Temistokls skumji pamāja. — Vakar. Sadūrāmies ar melno jātnieku vienību. Ja nebūtu uzradies šis mūsu draugs, — viņš norādīja uz Kimu, — mums būtu klājies
vēl ļaunāk.
Privins nomēroja Kimu ar skatienu, kas skaidri atspo- - guļoja viņa pretrunīgās jūtas — apbrīnu, kam jaucās klāt neuzticēšanās un, kā Kimam štota, zināma pārākuma sajūta un nicinājums.
Kimam no jaunā prinča skatiena kļuva neomulīgi. Beidzot Privins, plecus paraustījis, novērsās un atgriezās pie savējiem. Paklausot viņa mājienam, trīs vīri nokāpa no zirgiem un no garkaklainām krūkām sāka dalīt vīnu.
— Stiprinieties, — Privins mudināja. — Dalieties ar mums maizes riecienā. Un tad jāsim tālāk. Kavēties nav laika.
Ari Kimam pasniedza kausu saldā vīna. Viņš to paņēma un dzēra maziem, uzmanīgiem malciņiem. Pirmais iespaids par svešajiem šķita apstiprinām Temistokla iepriekšējā dienā teiktos vārdus, ka stepes jātnieki ir lepni, atturīgi ļaudis. Turklāt viņi, kā likās, pievērsa milzīgu vērību formalitātēm un ceremonijām.
Kims, iztukšojis kausu, to atdeva un piecēlās. Arī pārējie piecēlās, lai vēlreiz sēstos seglos, kaut arī tas nācās gaužām grūti.
Privina zirgs nervozi dīdījās uz vietas. Privins strauji to apgrieza un aizauļoja pa ceļu, tikko pēdējais jātnieks bija paguvis ierausties seglos.
Viņi sekoja stepes jātniekiem netālu aiz muguras. Pēc brīža viņi nogriezās no ceļa un jāja tālāk tieši pa stepi, tagad nepārprotami rietumu virzienā — projām no Ēnu- kalniem un to drausmām. Kimam likās, ka viņš pamanījis pie apvāršņa neskaidru, tumšu ēnu. Temistokls redzējumu apstiprināja — tā esot stepes jātnieku pils Kai- valona. Tomēr viņi nejāja turp tieši, bet apmeta līkumu dienvidu virzienā. To nemācēja izskaidrot arī Temistokls, jo Privins taču bija uzstājis, ka jāsteidzas.
Taču jau pēc īsa brītiņa viņi ieraudzīja iemeslu.
Privins, nekā neteikdams, norādīja uz nokvēpušām drupām, kas iznira viņu ceļā. Tas bija neliels vienstāva nams, kas ļoti dabiski iekļāvās apkārtnē — pareizāk sakot, bija iekļāvies, iekams kritis par upuri ugunij. Sienu mājai nebija, bija tikai stāvs jumts, kas sākās pie pašas zemes un ko vienā pusē sedza sūna un zāle. Fasādi un aizmuguri veidoja masīvi, ar sūnu apauguši baļķi.
Tagad viena jumta daļa bija iebrukuši un zemē gulēja tāds pārogļotu un saraustītu baļķu juceklis, it kā māju būtu saplosījusi drausmīga eksplozija. Tomēr ne tas vien piesaistīja Kima un pārējo uzmanību. Ar sūnu apaugušajā jumta pusē gulēja vesela rinda baltos palagos ievīstītu ķermeņu.
Brīdi visi klusēdami noraudzījās drausmīgajā ainā. Beidzot Temistokls ierunājās:
— Melnie jātnieki?
Privins pamāja. — Jā, apmēram trīsdesmit jātnieku. Pirms divām dienām — nakts vidū, — stāstīja stepes princis, nīgrā gandarījumā piebilzdams: — Neviens melnais neizspruka. Dārgi viņi samaksāja par to uzbrukumu.
Temistokls viegli pagrozīja galvu. — Varmācība pret varmācību nekā neatrisina, princi.
Privins iecirtās. — Varmācība pret varmācību nekā neatrisina? Un kālab tad jūs esat ieradies, Gorivinnas kungs? Vai jūs nenākat lūgt mana tēva un manas tautas palīdzību cīņā pret ienaidniekiem?
— Tā ir gan, — Temistokls atzinās, — taču es nāku arī, lai brīdinātu. Šomāju cilvēki nav šā nežēlīgā, nevajadzīgā kara pirmie upuri. Un nepaliks pēdējie. Jums jāpamet stepes cietoksnis.
— Jāpamet? Jūs neaptverat, ko runājat, Temistokl! — Privins iesaucās.
Burvis neatbildēja, vien pamāja uz drupām, kuru apdegušie baļķi slējās pret dzidrajām debesīm kā brīdinājumam paceltas rokas pirksti.
— Jūs atvedāt mūs šurp, lai parādītu, kas noticis, — viņš tad sacīja, — bet pats vēl neaptverat, ko šeit notikušais nozīmē.
— Zinu gan, — atsaucās Privins. — Ar viņa muti runāja naids. — Trīsdesmit melno jātnieku krita par pieciem mūsējiem, un trīs simti tiem vēl sekos.
Likās, ka Temistokls grasās kaut ko sacīt, taču tad pārdomāja. Viņš pievilka pavadu un pajāja jaunajam princim garām. Privins iespieda piešus zirgam sānos un aiztraucās sava pulciņa priekšgalā.
Kims nopriecājās, ka var jāt tālāk. Saspīlējums Temistokla un Privina starpā viņam nepatika. Diezin, pie kā tas varēja novest.
Viņš satrūkās, juzdams kādu viegli pieskārāmies pie pleca. Tas bija Temistokls.
— Man gribētos, lai tu paliec man blakus, — viņš sacīja. — Ilgi mēs Kaivalonā neuzkavēsimies. Bet, kamēr tur būsim, paliec manā tuvumā.
— Tu baidies par manu drošību?
— Jā, un pamatoti, vari man ticēt. — Temistokls noraudzījās pakaļ tālu priekšā aizjājušajam princim. — Tu redzēji, kāds ir Privins, Kim. Un viņš nav vienīgais, kas tā domā. Ne velti es Kaivalonu izraudzīju par pēdējo mērķi savā ceļojumā.
— Vai viņi visi tādi… tādi karstgalvji? — Kims jautāja.
Temistokls palocīja galvu. — Diemžēl. Pareizāk sakot — gandrīz visi. Bet jācenšas viņus saprast. Kaivalona atrodas pie Pasakzemes tālākās robežas, tā ir pēdējais bastions šaipus Ēnukalniem. Nekur Morgonas iespaids nav izjūtams skaudrākkā šeit, un neviena tauta nav tik daudz cietusi kā šī.
Kims pagriezās seglos un paraudzījās atpakaļ uz drupām. Ap dūšu viņam kļuva pavisam šļaugani.
— Tas ir tik bezjēdzīgi, — viņš nomurmināja.
— Diemžēl tā nemaz nav, — sacīja Temistokls. — Vismaz no Borāsa redzes viedokļa. Kas tev šķiet bezjēdzīgi, tas taktisku iemeslu dēļ pieder pie viņa velnišķā plāna.
— Taktisku iemeslu dēl?
— Vai tu nesaproti? — Temistokls dīvaini paskatījās uz Kimu. — Man likās, tu to aptversi visdrīzāk. Terors, Kim, ir drausmīgākais ierocis, ko cilvēka prāts izgudrojis. Melnie jātnieki siro nelielos pulciņos slepkavodami un dedzinādami, rīkodamies neaprēķināmi, upurus izraudzīdamies it kā bez plāna. Šādā rīcībā nav sistēmas, ir vienīgi mērķis. Viņi sēj bailes. Tā viņi sagatavo ceļu patiesajiem uzbrucējiem. Kad ieradīsies Borāss ar savu armiju, tie sastaps pārbiedētus, demoralizētus ļaudis.
— Bet tas taču ir… šausmīgi. Necilvēcīgi! — Kims iesaucās.
— Šausmīgi? Jā. Necilvēcīgi? Atkarībā no tā, kā šo vārdu tulko. Pasaulē, no kuras esi ieradies tu, Kim, šādu taktiku izmanto diendienā. Borāss to iemācījies no jums. Jūs… — viņš aprāvās, pamanījis, cik skaļi sācis runāt. — Piedod, — viņš apvaldīj ies lūdza, — es mazliet aizrāvos. — Vairāk nekā nebildis, viņš saskubināja savu vienradzi un sāka jāt savējo priekšgalā. Kims sarosījās viņam sekot, tomēr to nedarīja. Izjūta viņam sacīja, ka labāk burvi pašreiz atstāt vienu. Temistokls bija sarūgtināts, un sirds dziļumos Kims viņu saprata.
Pagriezies atpakaļ, viņš vēlreiz paraudzījās uz Ēnukalniem. Izskatījās, it kā milzīga melna ēna aizstieptos saulei priekšā un aptumšotu dzidro dienu.
No tālienes skatīta, Kaivalona līdzinājās lielam, mākslīgam kalnam, taču, jo tuvāk viņi stepes pilij piejāja, jo vairāk tā Kimam sāka atgādināt no cieši kopā saspiestām koka celtnēm veidotu viduslaiku pilsētu, ko nezināms milzis tik ilgi mīcījis un spaidījis pa rokām, līdz sastūmis atsevišķās mājas citu citā vienu virs otras. Kaivalona patiesi bija mākslīgs, cilvēku radīts kalns, Kims izbrīnījies nosprieda — gluži kā milzu skudru pūznis ar tūkstošiem neredzamu ieeju un izeju. Desmit metru augsts valnis apņēma stepes pili. Starp platajiem, zemajiem torņiem patrulēja brūni tērpti sargi, un nedaudzie cietokšņa vārti bija zemi un šauri un izskatījās tā, ka varētu noturēties pretī ari smagam uzbrukumam. Atšķirībā no vienmuļā stepes dzeltenuma Kaivalonā ik vietiņa bija apsēta ar zāli un apdēstīta ar krūmiem, un uz stepes cietokšņa zemākajām terasēm Kims redzēja augam pat dažus kokus.
Tomēr iedzīvotāju pūliņi padarīt milzīgo celtni mīlīgāku un izskatīgāku nespēja noslēpt Kaivalonas īsto būtību — tā bija cietoksnis, varena un stipra pils plaša apvidus nosargāšanai, varbūt lielumā un varenībā neatpalika no melnā Morgonas cietokšņa, varbūt bija pat varenāka par to.
— Turies visu laiku man cieši blakus, Kim, — Temistokls vēlreiz atgādināja, kad viņi pa vieniem zemajiem vārtiem iejāja cietoksnī. Kims pamāja. Tagad viņš saprata, kāpēc Temistokls gribēja viņu paturēt savā tuvumā. Privina izturēšanās viņam bija apliecinājusi, cik sarūgtināti un aizdomīgi ir Kaivalonas iedzīvotāji. Melnās bruņas viņam negalvoja drošību šai pilī.
Pa šauru, līkumotu celiņu viņi jāja augšup uz vienu no Kaivalonas daudzajām ieejām. Temistokls deva savējiem rīkojumu nokāpt. Brūnās drānās tērpti vīri aizveda lopiņus, un Privins aicināja viesus sev līdzi.
Kaivalonas iekštelpas vēl vairāk nekā celtnes āriene Kimam lika atcerēties Morgonu. Kaivalona bija caurcaurēm celta no koka — no mūžsena gadsimta, varbūt gadu tūkstošu ilgotnē nocietējuša koka, kas bija tapis līdzīgs akmenim. Kims brīnījās, kur gan pils cēlāji šeit, kailajā stepē, bija ieguvuši tik neiedomājami daudz būvkoku. Taču tā bija viena no Pasakzemes mīklām, ko Kimam mūžam neatminēt.
Privins izveda viņus cauri šķietami nebeidzamam gaiteņu un kāpņu labirintam uz kādu telpu cietokšņa rietumu pusē. Skats, kas pavērās, Kimam atgādināja jūru — milzīgu, kustībā pēkšņi sastingušu jūru, kuras dzeltenie viļņi kaut kur tāltālu sakusa ar debesīm. Plata, strauja upe sagrieza panorāmu divās nevienādās daļās. Dažuviet ūdens, traukdamies pār radzēm un zemūdens klintīm, krāčoja un putoja, vienu mirkli pazibēja kaut kas upes nests, bet tik ātri, ka skatiens nespēja tam izsekot. Straume laikam bija ārkārtīgi spēcīga. Privins norādīja uz garu galdu; tas bija tik bagātīgi apkrauts ar ēdieniem pārpildītām bļodām, ar vīnu un ūdeni pildītām krūkām, ka ielīka zem šīs pārpilnības svara.
— Iestiprinieties, — viņš mudināja, — un pēc tam atpūtieties. Gudrajo padome pulcēsies, kad saule būs nogājusi. Līdz tam laikam atpūtieties.
Temistokls pateicīgi nolieca galvu. Viņš piegāja gan pie galda, taču tad nopūzdamies atslīga uz vienas no zemākajām gultām, kas bija saliktas gar sienām. Viņa pavadoņi rīkojās tāpat. Gandrīz neviens nepieskārās piedāvātajiem ēdieniem; nogurums bija stiprāks par izsalkumu. Arī Kims atlaidās gultas mīkstajos spilvenos. Vēders rūca, rīkle atkal bija tā izkaltusi, ka gandrīz sāpēja. Ar milzīgu gribas piepūli viņš piespiedās paturēt acis vaļā.
Sirms vīrs pelēkā tērpā, kas sniedzās līdz potītēm, ienāca zālē, pavirši paklanījās princim Privinam un tad sāka apkopt karotāju brūces. Viņš pārmainīja apsējus, uztriepa brūcēm ziedes un tinktūras un visu laiku bez mitas kaut ko savā nodabā murmināja.
Kad pienāca viņa kārta, Kims atvairīgi pacēla roku.
— Es neesmu ievainots, — viņš sacīja.
— Jūs izskatāties ļoti noguris, jaunais kungs. Un novārdzis. Novelciet bruņutērpu un Jaujiet man jūs pārbaudīt.
Kims negribīgi paklausīja. Viņš izlobījās no melnā, ielauzītā bruņutērpa, novilka arī saplosītās drēbes, līdz palika gandrīz kails, apjozies vienīgi ar gurnujostu sēžam dziednieka priekšā. Tikai no zvaigžņu gaismas austo apmetni viņš paturēja ap pleciem.
Dziednieks pārlaida neparastajam apģērba gabalam neiztulkojamu skatienu — reizē godbijīgu un šaubu pilnu — un tad noliecās pār Kimu, lai to pamatīgi izmeklētu. Kā jau Kims teica — viņš nebija ievainots, vismaz ne nopietni. Tomēr atradās neskaitāmi skrambājumi, noberzumi, nemaz nerunājot par zilumiem un puniem. Kad vecā dziednieka pirksti lietpratīgi slīdēja pār Kima ķermeni un citu pēc citas uztaustīja visas vainas un vainiņas, Kims beidzot atskārta, cik nejēdzīgi visu pēdējo laiku juties.
— Iedzeriet šo, — vecais mudināja, sniegdams Kimam trauku ar šķidrumu, kam bija asa smaka. Kimam jau bija gadījies piedzīvot Pasakzemes zāļu maģisko spēku; nevilcinādamies viņš saņēma trauku.
— Nu jūs gulēsiet un, kad pamodīsieties, sāpes būs zudušas un jūs jutīsieties labāk.
Izdzēris zāles, Kims trauku pasniedza atpakaļ. Dzēriens iedarbojās gandrīz tai pašā mirklī. Locekli kļuva smagi un daudzo pukstošo un durstīgo sāpju vietā uznāca patīkams gurdenums.
Dziednieks piecēlās. Kims gribēja vēl kaut ko sacīt, bet mēle neklausīja. Viņš apgūlās uz sāniem, aizvēra acis un juta vairs tikai kādu pienākam pie gultas un viņu apsedzam. Tad viņš iegrima dziļā bezsapņu miegā.
Kad Temistokls viņu pamodināja, saule jau bija norietējusi. Kims uzslējās sēdus, mirkšķinādams aizdzina miegu no acīm un izcēla kājas no gultas. Viņš bija pēdējais. Visi pārējie jau bija uzcēlušies un atkal saģērbušies. Daži sēdēja pie galda un klusēdami ēda.
— Laiks posties, — sacīja Temistokls. — Patlaban lasās kopā gudrajo padome. Neliksim viņiem bez vajadzības uz mums gaidīt.
Kims piecēlās un sāka ģērbties. Kamēr viņš gulēja, bruņutērps bija notīrīts. Melnais metāls atkal vizēja kā jauns, arī neskaitāmie iedauzījumi un saskrāpējumi bija izgludināti. Blakus bruņutērpam pie sienas bija piesliets liels koka vairogs. Kims to satvēra un apbrīnodams grozīja rokās. Vairogs bija gandrīz viņa augumā, divus pirkstus biezs, izrotāts ar māksliniecisku inkrustāciju — vienā zarā sēdošu balodi un kraukli. Kaut arī tikliels, vairogs bija gandrīz bez svara.
— Tā ir prinča Privina dāvana, — paskaidroja Temistokls, redzēdams apbrīnu Kima skatienā.
Kims sarauca pieri. — Dāvana? — viņš jautāja. — Man? — Viņam bija licies, ka princim Privinam viņš nav īsti pa prātam.
— Kamēr tu gulēji, mēs par tevi runājām, — Temistokls sacīja. — Princis varbūt ir lepns un patvaļīgs zēns, bet* drošsirdību viņš prot novērtēt. Kad viņš uzzināja, kā tu esi līdz šejienei nokļuvis, viņa priekšstats par tevi mainījās. Viņš lūdza tevi pasveicināt. Bet nu nāc. Tu droši vien esi izsalcis kā vilks. Paēd, un tad ejam.
Kims ar nožēlu atslēja vairogu atpakaļ pie sienas un apsēdās pie galda. Tikai iebāzis mutē pirmo kumosu, viņš atskārta, cik izsalcis ir.
Temistokls pacietīgi gaidīja, kamēr Kims beidza ēst. Tad tas aši piecēlās un norādīja Kimam, lai seko. Kims izbrīnījies konstatēja, ka pārējie paliek pie galda sēžam.
— Vai tavi ļaudis nenāks līdzi? — viņš jautāja.
— Nē. Gudrajo padome pieņems tikai mani. Un tevi, — burvis aši piebilda. — Nāc nu!
Ārpusē viņus sagaidīja divi brūnās drēbēs tērpti stepes jātnieki un pa garu, vāji apgaismotu gaiteni aizveda līdz kādām kāpnēm, kas veda lejup uz cietokšņa ārmalu un pavērās tieši uz stepi, no kuras pretī dvesmoja dzestrs vēja svaigums un zāles smarža. Viņi nokāpa gandrīz līdz pašai zemei, pa zemām durvīm atgriezās Kaivalonas iekšienē un devās tālāk pa tādu pašu zemu gaiteni. Kimam atkal ienāca prātā Morgona. Viņš par to apvaicājās Temistoklam, kas ar atbildi nepārprotami vilcinājās.
— Pareizi, Kim, — viņš beidzot sacīja; balss skanēja padrūmi. — Morgona tika būvēta pēc Kaivalonas parauga. Redzi, Borāss ilgi nodzīvoja pie stepes ļaudīm, iekams galīgi novērsās no mums un pazuda aiz Ēnu- kalniem — kā mēs noticējām — uz visiem laikiem. Ar to izskaidrojams šejieniešu dziļais sarūgtinājums.
— Tu gribi sacīt, ka viņi, tāpat kā tu, pašreizējā nelaimē vaino sevi?
Temistokls papurināja galvu.
— Nē, Kim. Viņus pievīla. Borāss bija viņu valdnieks. Tie viņu mīlēja un viņam uzticējās. Bet viņš tos pievīla. Man šķiet, neviena tauta nebūtu to pārcietusi, neiedegdamās naidā un rūgtumā par tik nelietīgu izturēšanos.
Kims labprāt būtu vēlējies uzzināt vairāk, bet pa šo laiku viņi bija sasnieguši augstas, aizvērtas durvis. Abi viņu pavadoņi atkāpās sāņus. Durvis klusi pavērās uz iekšu.
Gudrajo padome… Kimam nebija noteikta priekšstata, ko tas varētu nozīmēt. Un tomēr zemapziņā veidojās neizstrādāta, uzmetumam līdzīga, ar šādu jēdzienu saistīta aina. Un tad viņš pārsteigts konstatēja, ka priekšstats ļoti precīzi sakrita ar īstenību. Telpa bija liela un tukša, izņemot masīvu apaļu galdu zāles vidū; ap to sēdēja kāds ducis vai mazliet vairāk vīru. Vairums bija veci un sirmi, kā parasti mēdz iztēloties viedus vīrus, tomēr viņu vidū bija arī daži jaunāki. Vīri mūža labākajos gados. Kimam par lielu brīnumu, vienā augstatzveltnes krēslā sēdēja arī princis Privins.
Pārsteigtais Kims pievērsās Temistoklam, lai pajautātu; burvis tikai atmeta ar roku, bet pie galda izcēlās murdoņa. Sastopoties ar Privina nikno skatienu, Kimam iešāvās prātā, ka laikam būs domājis balsī.
Kims apmulsis nodūra galvu. Temistokls uzlika viņam roku uz pleca un sev pa priekšu piebīdīja pie galda. Divi krēsli nebija aizņemti. Viņi apsēdās un gaidīja.
— Mēs pamanījām tavu izbrīnu, Kim, — ierunājās dziļa balss. Kims pacēla acis un ielūkojās sejā lielam, tumšmatainam vīrietim, kas sēdēja galda pretējā pusē starp Privinu un kādu sirmgalvi; runātājs noraudzījās Kimā ļoti nopietni, tomēr iecietīgi. — Es gluži labi sa
protu, ka tu jūties pārsteigts, ieraugot bērnu gudrajo padomē. — Viņš pasmaidīja, redzēdams, ka Privins, izdzirdis vārdu «bērnu», saraujas. — Tu biji sagatavojies redzēt sirmu vīru sapulci, — viņš sacīja, — bet tev neienāk prātā, ka mūsu likteņus nevada vecajo gudrība vien. Veciem ļaudīm gan ir pieredze un dziļa saprašana, taču ar to vien nepietiek. Pasaulei nepieciešams jaunības straujums. Tikai abas īpašības kopā dod īsto samēru, kad jāizlemj svarīgas lietas. Vieni varbūt spēj saskatīt to, ko otri vairs vai vēl neprot uztvert. — Viņš atkal pasmaidīja, atliecās krēslā un paraudzījās uz Temistoklu.
— Bet nu pievērsīsimies jūsu ierašanās iemeslam, Gorivinnas kungs, — viņš turpināja citādā balss noskaņā. — Dēls man stāstīja, ka jūs sadursmē ar melnajiem jātniekiem esat cietuši smagus zaudējumus.
Temistokls nesteidzās atbildēt. Likās, viņš pamatīgi pārdomā ik vārdu, iekams to izrunās.
— Tā ir patiesība, Harkvan. Taču neba tālab mēs esam šeit. Piedodiet manu tiešumu, bet mums vairs nav daudz laika. Varbūt vispār vairs nav laika. Esmu ieradies lūgt jūsu un jūsu tautas palīdzību.
Viņš pieklusa, kā gaidīdams kādu vārdu, taču Hark- vans mudināja, lai turpina.
— Pasakzemei draud lielas briesmas, — Temistokls runāja tālāk, — lielākas, nekā mēs vēl pirms dažām dienām iedomājāmies. Tikai apvienojot spēkus, mēs varbūt spētu tām pretoties.
— Jūs runājat par melno jātnieku ordām?
— Runa nav par atsevišķām ordām, kas ielaužas šur un tur, Harkvan. Noticis kaut kas tāds, ar ko neviens nav rēķinājies. Borāss ar savu karaspēku ir pārnācis pāri kalniem. Tas būtu viens. Drīz sāksies lielais uzbrukums.
— To mēs zinām, — viņu pārtrauca sirmgalvis, kas sēdēja līdzās Harkvanam. — Arī mūsu tauta jau dabūjusi baudīt melno jātnieku zobenu, Temistokl. Dārgi viņi samaksāja par savu uzbrukumu. Borāss krietni apdomāsies, iekams vēlreiz kaut ko tādu mēģinās. Nākamajai reizei mes esam brīdināti.
— Iespējams. Bet nākamreiz neuzbruks saujiņa, uzbruks vesela armija. Sāksies karš.
— Jūs, liekas, aizmirstat, ka Borāss labāk nekā jebkurš cits zina, cik stipra ir Kaivalona. Mēs nebīstamies, kaut vai viņš uzbruktu ar tūkstoti jātnieku.
— Viņš neuzbruks ar tūkstoš jātniekiem, — Kims iekrita vidū, jo nespēja ilgāk novaldīties, kaut gan pārtraukt sirmgalvja runu droši vien bija nedzirdēta bezkaunība. — Nenāks ar tūkstoti kareivju, — viņš ar uzsvaru atkārtoja, — nāks ar desmit tūkstošiem, varbūt ar simt tūkstošiem.
Harkvanam starp uzacīm iegula grumba. — Tev gan piederētos klusēt, kamēr…
— Bet es zinu, ko runāju, — Kims aizrautīgi atsaucās. Temistokls brīdināja viņu ar skatienu. Bet Kims droši runāja tālāk. — Piedodiet manu nekaunību, augstie kungi! Bet jums, man šķiet, nav ne jausmas par to, kādas briesmas draud. Es biju tur — Ēnu valstī — un kopā ar Borāsu pārnācu pār kalnu grēdu. Nešaubos, ka Kaivalona ir varena, bet Borāsa jātnieki to pārplūdinās kā milzu vilnis mazu saliņu.
Viņš pieklusa un gaidīja negaisa izvirdumu. Taču, viņam par brīnumu, neviens no sēdētājiem neierunājās.
Temistokls uzlika roku Kimam uz pleca.
— Mana jaunā drauga vārdi diemžēl ir rūgta patiesība, Harkvan, — viņš sacīja.
— Un ko jūs gaidāt no mums? — Harkvans pēc īsa klusuma brīža vaicāja.
— Jūsu palīdzību, — Temistokls atkārtoja īsi un skaidri.
Harkvans nožēlodams papurināja galvu.
— Gribu būt pret jums godīgs, Temistokl. Vēsts par jūsu nācienu atsteidzās jums pa priekšu. Jūs apceļojāt daudzas zemes un pilsētas.
— Es lūdzu palīdzību, — Temistokls atteica, pamādams ar galvu.
— Jūs lūdzāt kareivjus, — Privins iekrita valodā.
Temistokls nopūtās. — Tas tiesa, princi. Vieni paši mēs
esam vāji, bet es esmu atradis sabiedrotos. Kopā mēs spējam kļūt stipri. Es lieku lielas cerības uz jums un jūsu tautu. Ikvienam zināms, cik spēcīgi ir stepes jātnieki…
— Jūsu valoda izklausās dīvaini, Temistokl, — Harkvans viņu pārtrauca, — ja ņem vērā to, ko pastāstīja jūsu pavadonis. Kā mēs varam piešķirt kareivjus jums, ja paši esam apdraudēti? Kā es varu aizdot projām tūkstoti savu jātnieku, ja Borāss ar tādu varenu karaspēku uzbruks Kaivalonai? Jūs prasāt, lai es savus karavīrus dodu jums līdzi un Kaivalonu atstāju neapsargātu? — Viņš paplēta rokas. — Padomājiet par sievietēm un bērniem, Temistokl.
— Tieši par tiem es domāju. Un zinu arī, ka jūs nespējat atteikties ne no viena karotāja.
— Es jūs nesaprotu…
Temistokls paraudzījās uz Harkvanu. — Jums Kaivalona jāatstāj.
Ja viņš būtu pielēcis kājās un iegrūdis Harkvanam dunci krūtīs, šoks nebūtu bijis lielāks. Vairākas sekundes ne viens, ne otrs nebilda ne vārda. Tad Harkvans piecēlās.
— Jūs prasāt no mums…
— Lai jūs atstājat Kaivalonu, — Temistokls apstiprināja. — Jā, jūs esat stipri, Harkvan, bet noturēties pretī Borāsa armijai nespējat arī jūs. Ņemiet savas sievas un bērnus un nāciet man līdzi. Gorivinnā vietas pietiks visiem.
— Tā ir aplama nejēgas valoda! — iesaucās Privins. Acīs viņam liesmoja niknums. — Kopš paaudžu paaudzēm Kaivalona bijusi stiprais cietoksnis austrumos, kas sargā valsts rietumu apgabalus, un nekad mēs neesam meklējuši glābiņu no pretinieka bēgot. Nekad!
— Nekad vēl arī nav pieredzēts tik varens pretinieks kā Borāss.
Privins nicīgi atmeta ar roku.
— Borāss nav nekas cits kā vecs, nejauks burvis, — viņš sacīja. — Mēs no viņa nebīstamies.
— Arī… — Temistokls šķita tīšām vilcināmies, — … no Melnā dižkunga ne?
Privins sastinga. — Ko… ko jūs teicāt?
— Es sāku runāt par diviem notikumiem. — Temistokls teica, uzsverot katru vārdu. — Un otrs notikums ir tas, ka Borāss nenāk viens. Viņu pavada Melnais dižkungs. Un jūs visi zināt, ko nozīmē tā parādīšanās.
— Pasaka, — Privins nedroši uzbilda. — Veca teika, kādas mēdz stāstīt maziem bērniem…
— Un tomēr tā ir patiesa, — Temistokls stingri noteica. — Šī teika jums zināma. Un zināms arī ar to saistītais pareģojums.
— Māņticība. Neviens tak nav to Melno dižkungu redzējis.
— Ir gan, — Kims klusu sacīja. — Es.
Privins paskatījās viņā apaļām acīm. — Tu esi viņu redzējis?
Kims pamāja. — Divreiz. Tad es vēl nezināju, kas viņš ir, un nezināju nekā ari par pareģojumu. Bet es viņu redzēju.
— Tu būsi kļūdījies, — ieteicās Harkvans. — Varbūt tu redzēji citu karavīru. Baronu Kārtu. s .
— Baronu Kārtu es pazīstu. Nē, tas, ko es redzēju, bija Melnais dižkungs, neviens cits. Man neklājas sacīt, kas jums darāms, bet jums vajadzētu gan paklausīt Temistokla padomam un doties kopā ar mums uz Gorivinnu.
— Nieki, — dusmīgi nošņāca Privins. — Kaivalona…
— Kritīs, — Kims viņu pārtrauca. — Es biju viņā pusē, Privin, un pats savām acīm redzēju ienaidnieka armiju.
— Tas viss ir iespējams, — Harkvans rāmi sacīja. — Bet tu nezini, ko mūsu ļaudīm nozīmē doma vien, ka vajadzētu pamest Kaivalonu. Kaivalona nav vienkārši vieta. Tā ir mūsu mājas, mūsu dzīve. Mēs nemūžam nespējam to pamest.
— Man šķiet, es gaužām labi saprotu, ko jūs domājat, — Kims pacietīgi atteica. — Bet varbūt pamest Kaivalonu ir vienīgā iespēja to saglābt; varbūt jāaiziet tikai uz ļoti īsu laiku. Borāsa karaspēks uzbruks Kaivalonai un…
— Mēģinās uzbrukt, — Privins viņu pārtrauca. Viņa vārdos vairāk skanēja spīts nekā īsta pārliecība. — Kaivalona vēl nekad nav iekarota un nekad netiks iekarota. Mēs nebaidāmies, Kim. Ne no viena. Arī no Borāsa un Melnā dižkunga ne.
Kims nopūtās. — Dažreiz bēgšanai nepieciešama lielāka drosme nekā palikšanai, Privin. Es pats esmu bēdzis un zinu, ko runāju. Jūsu palikšana nozīmētu bezjēdzīgu upurēšanos.
— Un ko mums, tavuprāt, vajadzētu darīt? — Privins drebošā balsī jautāja. — Laist ļekas vaļā, lai mums varētu dzīties pakaļ kā zaķiem?
— Nē, — Temistokls atbildēja Kima vietā. — Jūs vēl esat jauns, princi Privin. Bet reiz jūs sapratīsiet, ka nav gļēvulība bēgt no briesmām, kam nespējat pretoties. Jūs un jūsu karavīri aizietu bojā, tomēr nespētu aizturēt Borāsa karapulkus. Drošībā jūs būsiet vienīgi Gorivinnā. Iespēja pretoties mums ir vienīgi tad, ja turamies kopā.
— Jūs ar katru vārdu runājat pats sev pretī, — sacīja Harkvans. — Ja ticētu jūsu un jūsu pavadoņa vārdiem, tad mūs no Melnā dižkunga nespēs glābt arī Gorivinnā. Pareģojums jums, Temistokl, zināms tikpat labi kā man. Kad uzradīsies Melnais dižkungs, Pasakzeme aizies bojā. — Viņš uzlūkoja pēc kārtas visus gudrajo padomes locekļus. — Es esmu jūsu valdnieks, bet šeit, padomē, manai balsij nav lielāks svars kā jebkurai jūsējai. Manas domas jūs zināt, bet ikvienam pieder tiesības spriest pašam. Tāpēc — nobalsosim. Vai kāds vēlas vēl kaut ko sacīt?
Kima sirds satraukumā sāka strauji pukstēt. Viņš ielūkojās viedo vīru sejās un zināja, ko tie izlems. Saņēmis drosmi, viņš piecēlās.
— Es labprāt vēlētos vēl kaut ko sacīt, — viņš bilda.
Harkvans pamāja ar galvu. — Runā.
Kims dziļi ievilka elpu. Viņš juta sev pievērstus visu skatienus un nespēja novaldīt trīsas ceļgalos.
— Godājamie kungi, — viņš nedroši iesāka. — Es zinu, cik smagu izšķiršanos no jums prasa Temistokls. Redzēju jūsu pili un gluži labi saprotu, ko jums nozīmētu pamest Dzimteni, pamest Mājas. Bet zinu ari, cik milzīgas ir briesmas, kas draud jums un visiem šīs zemes iedzīvotājiem. Princis Privins droši vien jums būs izstāstījis, ko es esmu piedzīvojis, tāpēc neatkārtošos. Es vienīgais no mums visiem esmu bijis kalnu viņā pusē. Esmu redzējis Morgonu, Ēnu valsti un būtnes, kas tur mīt. Neprotu jums pateikt, cik liela ir Borāsa armija. Neesmu nekāds karavadonis un nesaprotu nekā no taktikas. Varbūt jums patiesi izdotos ienaidnieku atsist. Varbūt Kaivalonas sienas tiešām noturētos pretī melno ordu uzbrukumam — par to lai spriež citi. Bet es esmu redzējis to zemi — tur kalnu viņā pusē, — un esmu runājis ar cilvēkiem, kas smok Borāsa kundzībā. Esmu redzējis, kas noticis ar brīnišķīgu, ziedošu zemi, kā izpostīti turienes meži, upes un ezeri. Varbūt jums izdosies noturēt Kaivalonu, bet jūs nespēsiet aizkavēt Borāsu, lai viņš nesaposta arī šo apvidu un visu Pasakzemi. Jūs būsiet spiesti noskatīties, kā Borāss izdedzinās jūsu stepes, kā viņa jātnieki sabradās jūsu pļavas, kā Pasakzemes meži pārvērtīsies drūmos džungļos, bet ezeri smirdošos akačos. Jūsu acu priekšā zemi pārstaigās nāve un iznīcība. Bads, trūkums un bailes valdīs tur, kur tagad cilvēku mājās mīt laime un pārticība. Bet jūs būsiet gūstekņi paši savā pilī.
Viņš apklusa un pārlaida skatienu klātesošajiem. Vīru sejas bija sastingušas. Tikai Privina acīs zibēja zobgalība.
Kims dusmīgi apgriezās un izgāja ārā, aizcirzdams durvis aiz sevis. Iekams viņš paguva skaidri apjēgt savu nesavaldīgo izturēšanos, durvis atvērās vēlreiz. Pa tām viņam nopakaļ iznāca Temistokls. Abi sargi pavadīja viņus atpakaļ uz viņu istabu.
— Laikam esmu visu sabojājis, — Kims satriekts ieteicās, — bet citādi es, gluži vienkārši, nespēju. Es…
— Tava runa nepalika bez iespaida uz padomes vīriem, — Temistokls viņu uzmundrināja. — Katrs vārds, ko tu sacīji, bija pareizs.
— Un kas tagad notiks?
— Viņi apspriežas, — Temistokls atbildēja. — Nezinu, cik ilgi spriedīs. Tomēr droši vien ilgāk, nekā mēs varam gaidīt. Mēs vēl šovakar turpināsim ceļu uz Gorivinnu. Padomes lēmumu Harkvans mums paziņos ar vēstnesi.
— Un kā tev šķiet — ko viņi izspriedīs?
Temistokls paraustīja plecus: — Grūti pateikt. Ne visi
padomes locekļi domā tā kā Privins. Un es ceru, ka saprāts galu galā tomēr uzvarēs. Īstenībā taču tu pateici vienīgi to, ko viņi visi jau zina.
Kims piegāja pie loga un palūkojās uz dziļā mierā dusošo stepi. Debesīs mirdzēja spožs pilnmēness un lēja pār ainavu sudrabainu gaismu.
— Kad mēs sasniegsim Gorivinnu? — viņš jautāja.
— Jau rīt. — Temistokls nostājās viņam blakus un norādīja uz upi. Ja labi ieklausījās, varēja pat sadzirdēt vilnu čalu.
— Harkvans piedāvājās nodot mūsu rīcībā plostu. Ceļš līdz Gorivinnai ir tāls, bet Pazudušās upes spēcīgā straume nesīs ātri.
Kims klusībā izjuta žēlumu. Viņam labprāt būtu gribējies tuvāk iepazīt Kaivalonu. Bet viņš saprata arī, ka jāsteidzas.
Jau pēc īsa brīža ieradās stepes jātnieku delegācija viņiem pakaļ.
Viņi pameta Kaivalonu, atpakaļ neatskatījušies. Jātnieki sēdās mugurā saviem vienradžiem, un Kims meklēja Draudziņu, ko atrada nošķirtu vienu pašu un piesietu pie vārtu staba. Kims ar varu apspieda īgnumu. Nebija grūti saprast, ka Kaivalonas ļaudis izturējās ar neuzticību pret visu, kas bija ienaidnieku krāsā.
Klusēdami viņi izjāja pa vārtiem, pagriezās uz dienvidiem un lēnām, bet noteikti tuvojās upei.
Plosts sastāvēja no kopā sasietiem meldru paklājiem un bija tik liels, ka desmit baltie jātnieki un četri stepes iedzīvotāji, kas to airēja, uz milzīgā plosta gandrīz vai pazuda. Pamatne šūpojās un ļodzījās, un zem dzīvnieku kājām cauri pinumam visnotaļ spiedās putains ūdens. Airētāji ievadīja plostu upes vidū, tad piesēja airus un palaida to straumes varā. Plosts strauji uzņēma ātrumu. Drīz vien krasti traucās viņiem garām tik aši, ka apveidi saplūda. Un plosts slīdēja aizvien ātrāk.
Kims nokāpa no zirga, nolika bruņucepuri un zobenu uz vairoga un balansēdams aizlaipoja pie Temistokla, kas plosta priekšgalā pavadoņu vidū sēdēja uz pinuma un pusbalsī ar tiem sarunājās. Kimam viņš pavirši uzsmaidīja un ar rokas mājienu norādīja uz vietu sev līdzās.
— Nāc apsēdies, Kim. Līdz Gorivinnai vēl tālu un ko darīt tikpat nav.
Kims apsēdās. Zem viņiem krāčoja upe, un šad tad no kāda tieši pret plosta priekšgalu šķīstoša viļņa viņiem uzšļāca garas ūdensmēles un baltas putas, un drīz vien viņš bija izmircis līdz ādai. Viņa skatiens apstājās pie Gorga un Kelhima. Tikai tagad viņš atcerējās, ka nebija kopš ierašanās Kaivalonā ne vienu, ne otru redzējis. Milzis izskatījās nopietns un sevī noslēdzies.
Temistokls nolasīja Kimam neizteikto jautājumu no acīm un sacīja:
— Gorgs katrā ziņā gribēja ceļot mums līdzi. Man būtu labāk paticis atstāt viņu Kaivalonā, bet viņš varītēm uzstāja, ka pavadīšot tevi.
— Mani?
Gorgs gan pūlējās runāt čukstus, tomēr viņa balss nodimdēja pār visu plostu.
— Protams. Vai tu tiešām domā, ka es uzņēmos visus ceļa pūliņus un tad palikšu pie tā stūrgalvja Harkvana, kamēr ar tevi varētu notikt nezin kas.
— Varbūt Gorgs tev aizmirsis pateikt, — Temistokls, viltīgi pasmaidīdams, ieteicās, — ka viņš tevi pavada, kopš tu aizgāji no Takiem.
— Tu tātad… visu laiku esi mani vērojis?
— Vērojuši, — Temistokls pārlaboja. — Gorgs un
Kelhims nekad nešķiras.
Kims labu brīdi nebilda ne vārda. Tad viņš piecēlās un vispirms Gorgam un tad Kelhimam, kas abi sēdēja uz meldriem, iespēra pa pēcpusi un tik pamatīgi, ka pašam vēl stundu pēc tam sāpēja kāja.
Visu nakti un agrās rīta stundas plosts traucās pa Pazudušo upi. Kims gribēja pavaicāt Temistoklam, kālab upe tik dīvaini nosaukta, tomēr bija pārāk noguris. Viļņu šūpas un šalkoņa viņu iemidzināja. Atmodās viņš tikai rītausmā, kad Temistokls viņu liegi papurināja aiz pleca. Kims uztrūkās sēdus un apjucis mirkšķināja acis, līdz domas noskaidrojās un viņš apjēdza, kur atrodas.
— Vai esam galā?
— Gandrīz. — Temistokls piecēlās un, roku pastiepis, norādīja pa upi uz leju. — Skaties, Kim. Gorivinnā.
Upe viņiem priekšā izlieca mierīgu, garu līkumu un ieplūda ezerā. Un ezera otrā krastā, kilometrus divus trīs uz priekšu, pacēlās Gorivinnā. To ieraugot, Kimam aizrāvās elpa.
Viņš bija zinājis, ka Gorivinnā ir skaista. Taču īstenība pārspēja visu iedomāto.
Gorivinnā atradās uz gara sirpj veida zemesraga, kas, gluži kā saliekts pirksts iesniedzās tālu ezerā. Pirmajā mirklī, raugoties uz pasaku pili, Kimam šķita, ka ieraudzījis milzīgu margojošu dārgakmeni. Gorivinnas torņi pacēlās neiedomājami augstu dzidrajās debesīs, un sienas slējās tādā augstumā virs sudrabaini vizošā ezera, ka to virsotnes un dzegas vairs nebija lāgā saskatāmas. Saules stari neskaitāmos zibsnīgos refleksos lūza pret pils stikla vaļņiem, un, kad Kims pakustināja galvu, likās, ka acu priekšā nošķīst krāšņa uguņošana visās krāsu krāsās. Balti putni, kas no lejas izskatījās sīksīciņi, riņķoja ap torņu smailēm, bet ezerā ņirbēja
vesela flote mazu koka laiviņu ar košām burām.
Plosts no putainās straumes iešāvās ezerā un uzņēma kursu uz pils vaļņiem.
Kims atrāvās no fantastiskā skata un atgriezās pie sava zirga. Pārējie jau bija sasēduši seglos un acīm redzamā nepacietībā gaidīja, kad plosts sasniegs otru krastu. Straumes spēks ierāva viņu tālu pāri ezera vidum, tikai tur pamazām pierima straumes spars. Daudzas laivas, kas kursēja ezerā, pagriezās uz viņu pusi, un, kad plosts zaudēja ātrumu, pasvieda atbraucējiem tauvas un ķekšus, ko piestiprināt pie plosta. Tā viņi pēdējo ceļa posmu nokugoja, mazo, ātro laivu vilkti.
Pils stikla vaļņi viņu priekšā pašķīrās, un viņi ieslīdēja mazā, no trim pusēm lēzenu piebrauktuvju ieslēgtā ostā. Kims bija sagatavojies ieraudzīt veselu sagaidītāju pulku, taču, kad meldru plosts piestāja, krastā stāvēja tikai trīs baltās drānās ģērbušies vīri.
Temistokls pirmais izjāja malā. Viņš pārmija dažus vārdus ar sagaidītājiem, tad pamāja jātniekiem, lai jāj garām, bet Kimu ar rokas kustību pieaicināja klāt.
— Īstenībā man būtu gribējies tev par godu sarīkot lielus svētkus, — viņš sacīja. — Tomēr manas atbūtnes laikā noticis daudz kas tāds, ar ko man jānodarbojas nekavējoties.
Kims paraudzījās triju sagaidītāju sejās. Itin viegli varēja noprast, ka nekādas labās ziņas viņi Temistoklam nebija pavēstījuši.
— Gan šovakar pagūsim to, kam pašreiz nav laika, — Temistokls piebilda. — Bet nu man vajadzēs tevi uz brīdi pamest, Kim. Mani ļaudis parūpēsies par tavu kumeļu. — Viņš pamāja, un viens no vīriem satvēra meļņa pavadu un aizveda zirgu, tiklīdz Kims bija izlēcis no segliem.
— Uzredzēšanos, — Temistokls atvadījās. — Pagaidām apstaigā un apskati visu. Gorivinnā tev patiks. — To teicis, viņš apgrieza vienradzi un aizauļoja.
Kims apmulsis noraudzījās Temistoklam pakaļ. Parasti burvis nemēdza tik pavirši atvadīties. Laikam tiešām
noticis kaut kas sevišķs.
Pār spožo akmens flīžu grīdu Kima priekšā noslīdēja liela, tumša ēna. Kims pacēla skatienu un ieraudzīja milzi Gorgu. Kā vienmēr, viņu pavadīja Kelhims. Lācis bija nolaidies uz visām četrām. Viņa galva atradās apmēram vienā augstumā ar Kima seju.
— Galu galā viņš nemaz nav tik liels, ja nesēž uz tā melnā klepera, — Kelhims nomurdēja. Gorgs pagalam nopietni palocīja galvu.
— Gandrīz neticami, ka šitais knēvelis iedrošinājās man iespert. — Viņš apglaudīja pēcpusi un saviebās, it kā vēl joprojām justu tur Kima spērienu. — Vakarvakarā, — viņš piebilda, pašķielēdams uz lāci, — viņam dūšas pietika, jo klāt bija Temistokls. Bet nu viņš te palicis viens pats, vai ne?
Kims žigli paraudzījās apkārt. Kā tad — Gorgam taisnība: kopā ar Temistoklu bija pazuduši viņa pavadoņi, un arī pēdējā laiva pa šauro iebrauktuvi aizslīdēja atpakaļ ezerā. Viņš bija palicis viens ar abiem nevienādajiem draugiem.
Laba izdevība atmaksāt par to spērienu, — noņurdēja Kelhims. Kims pakāpās soli atpakaļ. Gorgs aizšķērsoja viņam ceļu un draudīgi paliecās lejup.
— Nu, — milzis noducināja. — Vai tu vēl esi tikpat varonīgs kā vakar?
Kims itin agresīvi izslēja zodu.
— Vairs es uz taviem dumjajiem jokiem neiekritīšu! — viņš atsaucās. — Diezgan esat mani aiz deguna vazājuši.
— Varbūt drīzāk vajadzēja to degunu pastiept tādu pagarāku, nekā aiz tā vazāt, — ņurdēja Kelhims. Viņš jau pacēla ķetnu, it kā grasīdamies nodomu īstenot.
Kims nelikās ne zinis.
— Beidziet blēņoties, — viņš sacīja, — labāk pastāstiet, uz kurieni Temistoklam uzreiz tā bija jāsteidzas.
— To es pats labprāt gribētu zināt, — nopurpināja Gorgs. — Mēs zinām tikpat, cik tu, Kim. Bet gan jau viņš mums pateiks. — Viņš izslējās visā varenajā augumā. — Izmantosim laiku lietderīgi, Kelhim, un uzmeklēsim savu veco draugu. Es gadiem neesmu saticis Rangarigu. Viņš priecāsies, ja viņu apciemosim.
Kelhims piekrītot ierūcās.
— Vai nāksi līdzi? — viņš jautāja Kimam.
— Kas ir Rangarigs?
Gorgs iepleta muti platā ņirdzienā.
— Tas mums ir labs draugs. Esmu pārliecināts, ka tev viņš patiks. Turklāt būs lietderīgāk kavēties kopā ar mums. Temistokls nemaz nebūs priecīgs, ja tu apmaldīsies.
— Es gluži labi māku par sevi parūpēties.
— Ticu, ticu. Bet Gorivinnā ir liela. Te viegli var apmaldīties, un pēc tam dažkārt paiet ilgs laiks, kamēr atkal tiek uz pareizās takas.
Kims atlieca galvu un lūkojās augšup gar pils bezgal- augstajām sienām. Gorgam taisnība. Gorivinnā bija milzīga. Un viņš nešaubīgi juta, ka, uzsākdams gaitas uz savu roku, drīz jo drīz būs neglābjami apmaldījies. Bet viņam sāka mazliet apnikt, ka abi draugi viņu apčubināja..
— Rangarigs priecātos ar tevi iepazīties, — Gorgs apgalvoja.
Kims vēl izlikās mirkli padomājam, tad paraustīja plecus.
— Manis dēļ. Bet tikai ar norunu, ka apsolāt pēc tam man pamatīgi izrādīt Gorivinnu.
— Jau pa ceļam dabūsi gana izskatīties, — murdēja lācis. — Rangarigs dzīvo pils otrā pusē. Nāc, ejam.
Viņš pagriezās un Gorgam un Kimam pa priekšu lampatāja augšup pa platām stikla kāpnēm. Kāpņu galā pavērās saules piemirdzēts gaitenis, kas izveda uz plašām āra kāpnēm. Kelhims nebija pārspīlējis. Pa ceļam Kims tiešām dabūja izredzēties krietnu daļu Gorivinnas un jutās gluži apmāts no visa brīnišķīgā, ko redzēja. Gorivinnā līdzinājās fantastiskam tūkstoš šķautnēs starojošam dārgakmenim. Pārlieku grūti bija iedomāties, ka šādu brīnumu radījušas cilvēku rokas. Viss šeit margoja gaismā, un, kur nespēja piekļūt zeltainā saules gaisma, tur lāpas un vesela aizdegtu sveču jūra gādāja par nesalīdzināmi krāšņu gaismas un krāsu rotaļu. Likās, ka visas telpas, kurām viņi gāja cauri, visi gaiteņi un kāpnes sastāvētu vienīgi no krāsām un gaismas.
Turklāt Gorivinnā kūsāja dzīvībā. Visur kustēja cilvēki. Spriežot pēc apģērba un vārdu drumslām, ko Kims ik pa brīdim uztvēra, tie, šķiet, piederēja pie dažādām tautām. Gorgs viņam paskaidroja, ka visi šie ļaudis, pēc Temistokla aicinājuma, te saradušies no savām dzimtajām vietām, lai aizstāvētu Gorivinnu pret melnā karapūļa uzbrukumu. To dzirdot, Kimam kļuva smagi ap sirdi. Gorivinnā bija pasaku pils, mirdzošs prieka un miera simbols. Un tomēr karš jau izstiepis ķetnas pēc tās.
Izgājuši pilij visā garumā cauri, viņi sasniedza lielu, akmens mūru apjoztu pagalmu. Kelhims vēlēja Gorgam un Kimam uzgaidīt un pats gariem lēcieniem pazuda augstā, izliektā vārtu ailē pagalma otrā malā. Brītiņu viss bija klusu. Tad aiz vārtiem sākās tāda rēkoņa un šņākšana, ka Kims pārbijies skatījās apkārt, kurp aizbēgt.
Rēkoņa turpinājās, un Kelhims — likās, izmisumā bēgdams — no jauna iznira vārtu ailē. Viņam pa pēdām sekoja zelta pūķis.
Kims, redzēdams, kā šausmoņa zvīņainā galva šaujas lejup uz Kelhimu, izbīlī iekliedzās. Pūķa rīkle pavērās un atklāja Kimam divas rindas asu zobu rokas delma garumā. Kelhims izvairījās no ķetnas belziena, mēģināja, līkumus metot, izkulties no pūķim aizsniedzama attāluma un aiz- kūleņoja putekļu mākonī, kad pūķis strauji apsviedās apkārt un, vareno asti paraustīdams, noslaucīja viņu gar zemi.
— Rangarig! — pūķim aiz muguras Gorgs ierēcās tik skaļi, ka Kims saviebās un aizspieda ausis.
Pūķis sastinga, pagrieza lielo galvu un ar drausmīgām sarkanām acīm paraudzījās vispirms uz milzi, tad uz
Kimu. Kamēr viņš slīdēja pāri pagalmam, viņam no krūtīm lauzās dobja rēkoņa.
— Gorg! — Viņš piestūmās tuvāk, nostājās cieši Kimam priekšā un iepriecināja milzi ar rotaļīgu dunku krūtīs. Gorgs atstreipuļoja atpakaļ, nogāzās zemē un smējās, ka skanēja vien.
— Sen neesam tikušies. Tāpēc es jo vairāk priecājos satikt jūs abus uzreiz. Un ja piedevām esat atnesuši līdzi tādu kraukšķīgu uzkodiņu, — viņš piebilda, pavērdams rīkli kā škūna durvis.
Kims ieķērkdamies rāvās atpakaļ un paklupa pār Rangariga astes galu, kas bija pašāvies uz priekšu kā čūska un aptinies viņam ap kājām.
— Nu, nu, — dimdināja pūķis, — kur nu uzreiz tā jāskrien! Es tak tev sāpes nedarīšu. Viens kampieniņš, un cauri ar tevi…
Kims šausmās aizšāva plaukstas acīm priekšā. Pūķa aste palaida viņa kājas vaļā. Taču Kims bija baismās tā sastindzis, ka nespēja pakustināt ne loceklīti.
Gorgs smēja, vēderu turēdams.
— Liecies mierā, Rangarig, — viņš ducināja. — Šitādu jociņu jau Kelhims ar viņu izspēlēja.
Rangarigs vīlies nošņācās, pacēla galvu un atvilkās pāris metru atpakaļ. Viņa zvīņainie sāni slīpi pagalmā krītošajos saules staros ievizējās kā ar zeltu aplieti.
— Ak tad tu esi tas Kims, — viņš dudināja, kad Kims bija cik necik atžilbis un uzslējies sēdus. — Lielais, varenais, drosmīgais, stiprais un gudrais Kims. Re kā, re kā, re kā. Temistokls ir daudz par tevi stāstījis. Jāatzīst, ka biju gan tevi iedomājies maķenīt prāvāku.
— Es… es… raugi… — Kims stostījās. Tad sapurināja galvu un pieslējās kājās.
— Es, protams, nezinu, ko Temistokls par mani stāstījis, — viņš dusmīgi noteica, — bet pēdējā laikā šite, jādomā, ikvienam tik vien ir prātā, kā padarīt mani par tēmēkli saviem aplamajiem jokiem.
Rangarigs atkāpās vēl gabaliņu atpakaļ, uzdimdināja ar asti pa zemi un atbalstīja zodu pret priekškājām. Tagad pūķa acis atradās vienā līmenī ar Kima seju.
— Tu tātad esi Kims, — pūķis atkārtoja. — Jāteic, ka esi izraudzījies neizdevīgu brīdi savam apciemojumam. Un jūs arī, — viņš pavērsās pret Gorgu un Kelhimu.
— Grrūti laiki, trraki grūti un slikti laiki. Jau kopš nedēļām visur lieli uztraukumi un tik daudz ļaužu… — pūķis sakratīja galvu tā, ka zvīņas noskanēja. — Nekur vairs nav miera. Visas malas pilnas ar cilvēkiem un ļaudīm…
Kimsieprātojās — diezin, kāda varētu būt atšķirība starp cilvēkiem un ļaudīm, bet Rangarigs runāja vien tālāk:
— Šovakar paredzēta kopā sanākšana. Tanī piedalīšoties daudzi ietekmīgi vīri, bet man tā vien liekas, ka nekas labs tur nav gaidāms. — Viņš pablenza uz Kimu un piemiedza vienu aci. — Vai tev, mazo varoni, arī ir kāds sakars ar to?
— Diemžēl laikam ir gan, — Kims nedroši atteica.
— Vismaz netiešs. Man ļoti būtu gribējies atnest jums labākas vēstis…
Rangarings nopūtās. Tas izklausījās, it kā smagi akmeņi no liela augstuma kristu ūdenī.
— Tev mugurā ienaidnieka ietērps, mazo varoni, — viņš sacīja, — un tomēr tu esi mūsējais. Kā tas iespējams?
— Tā man bija vienīgā iespēja, kā aizbēgt no Borāsa, — atbildēja Kims, kam pastāvīgie atgādinājumi par apģērbu pamazām sāka krist uz nerviem.
— Vai tu biji Ēnukalnu viņā pusē?
— Biju. Sastapu tur Borāsu, un man tika piešķirts apšaubāmais prieks iepazīt viņa cietoksni. Karceri ieskaitot.
— Viņa cietoksni? — Rangarigam patiesi izdevās uzburt drausmīgajā pūķa ģīmī pārsteiguma izteiksmi. — Tu biji Morgonā?
Kims pamāja. — Un esmu no turienes izkļuvis. Bet tas nav tīrs mans nopelns. Man palaimējās.
— Tu esi pārāk pieticīgs. Ar palaimēšanos vien nepietiek, lai izglābtos no Morgonas. Līdz šim tas vēl nevienam nebija izdevies. Bet es tevī nemaldīgi lasu, ka tu runā patiesību. Apbrīnojami. Patiesi apbrīnojami.
Kims iztrūkās: — Tu lasi manas domas?
— Netieši, — sarunā iejaucās Kelhims, kas bija atlaidies pūķim blakus. — Rangarigs neprot lasīt domas, tāpat kā to nespēj neviens. Bet viņš redz, vai kāds runā taisnību vai melo.
— Lietderīga spēja, — pūķis sacīja, palocīdams galvu. — Ja man tādas nebūtu, es tagad noteikti uzskatītu tevi par meli. Bet tagad… — Viņš atkal pāris reižu noteica: «re kā, re kā», pagrozīja galvu un nožāvājās. — Liekas, ka Temistokls nebūs pārspīlējis, stāstot par tevi. Viņš smagi nomocījās ar pašpārmetumiem, ka, aicinādams šurp, pakļāvis tevi briesmām.
— Zinu, — Kims atteica, — bet viņš tur nav vainīgs. Borāss mani ievilināja slazdā.
— Tā tu domā, — Rangarigs norūca. — Un tā domā arī Temistokls. Bet tā nav. Viss notika tā, kā tam bija jānotiek.
Kims uzmeta pūķim asu skatienu: — Kā tu to domā?
— Ir daudz ceļu, kā nokļūt Pasakzemē, — Rangarigs izvairīgi atbildēja. —'Bet neviens Pasakzemes iemītnieks, nedz arī kāds no Ēnu valsts iedzīvotājiem nespēj ietekmēt ceļus, kādi jāiet cilvēkam, kas grib nokļūt pie mums. Tā bija tīrā nejaušība, ka tavs lidaparāts nogāzās Ēnukalnu viņā pusē; nejaušība, kas Borāsam lieti noderēja. Viņam pašam tur nav nekādu nopelnu.
— Bet tad jau…
— Atceries, ko Temistokls tev sacīja pašā sākumā, — pūķis viņu pārtrauca. — Katram cilvēkam jānokļūst Pa- sakzemē pašam pa savu ceļu. Tātad — ceļš, pa kuru tu ieradies, bija tavs ceļš. Pa citu tu nebūtu varējis šurp nokļūt.
Kims lāgā nesaprata.
— Tu tātad domā, ka viss… Morgona, mana izbēgšana, sastapšanās ar Melno dižkungu…
—… piederēja pie tava ceļa. Jā gan. Tūkstoš ceļu ved pie mums, Kim, un visi ir grūti. Tavējais varbūt bija visgrūtākais, kādu jebkad cilvēkam nācies pārvarēt, bet tas bija nepieciešams. Vienīgi tā tu spēsi saprast, pret kādiem spēkiem mums visiem jācīnās, un vienīgi tā mēs varējām laikus tikt brīdināti. — No pūķa krūts izlauzās jauna nopūta. — Bet ceļš, kas tev turpmāk ejams, būs vēl grūtāks, — viņš pareģoja. — Tev būs nepieciešams ārkārtīgs spēks, Kim. Lielāks varbūt, nekā cilvēkam var piemist. Un tomēr tu nokļūsi galā, ja no visas sirds to gribēsi. — To pateicis, viņš apgriezās un steigšus vien iezvalstījās atpakaļ savā mākslīgajā pūķa alā.
Kims noskatījās viņam pakaļ, līdz viss augums bija pazudis zem vārtu ailes.
— Kā viņš to domāja? — Kims klusu jautāja.
Kelhims pašūpoja galvu un it kā paraustīja plecus.
— Rangarigs ir ērmots zellis, — viņš domīgi ierunājās. — Viņš lāgiem aizlaikus nojauš notikumus, kas vēlāk piepildās. Un viņam traki patīk runāt mīklās. Viens ir skaidrs — gudrs no viņa valodas tikai reti var tikt. — Viņš nosmējās rūcīgu lāča smieklu. — Bet jāatzīst gan, ka gluži pa tukšu viņš nerunā. Reizēm viss gan notiek ačgārni — ļaunais pavēršas uz labu un otrādi, nekā teikts. Tomēr gandrīz vienmēr viņam iznāk taisnība.
Kims sarauca pieri un sāka koncentrēties. Kelhima vārdi viņam šķita ne mazāk mīklaini kā pūķa teiktais. Bet par to viņš neieminējās.
— Mums nu vajadzētu lēnām posties atpakaļ, — ierosināja Gorgs. Viņš paraudzījās debesīs. Saule bija zenītā, bija pats pusdienlaiks. — Man gribas ēst.
No pūķa pagalma viņi atgriezās pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši.
Cilvēki, ko viņi sastapa, godbijīgi pagāja malā vai apstājās, kad ieraudzīja milzi un tā pinTcaino pavadoni. Kims manīja arī viņam pašam veltītos skatienus. Viņš nezināja, vai uzmanību piesaista viņa uzkrītošais tērps vai tas, ko Temistokls par viņu stāstījis; lai nu bija kā būdams, viņš skaidri sajuta, ka Gorivinnas iedzīvotāji uz viņu noraugās ar dziļu cieņu. Dīvainā kārtā tas viņam nesagādāja labsajūtu. Viņš sāka saprast, ka cilvēki, kam izrāda lielu cienību, bieži ir gaužām vientuļi.
Kad viņi atgriezās, Temistokla joprojām nebija. Tie cerēja viņu atrast troņa zālē, taču arī tur viņa nebija. Informācija, ko viņi ievāca, nebija nekāda labā. Temistokls esot lielā uztraukumā pametis zāli un nu jau vairākas stundas nebija rādījies. Vairāk neko uzzināt neizdevās. Kelhims norūca kaut ko nesaprotamu un saritinājās uz saules apspīdētajām flīzēm pie viena no lielajiem logiem dienvidu pusē, lai, kā īgni paskaidroja, pusdienu maltītes vietā vismaz nosnaustu diendusas tiesu.
— Kas tad šim nekait! — Gorgs errojās. — Un ko man darīt?
Kims tikai pasmaidīja. Piegājis pie loga, viņš ziņkāri paliecās ārā. Lejā viņa acu priekšā pletās liels, saulains pagalms. Gaišās drēbēs tērpti cilvēki, kas no lielā augstuma izskatījās sīksīciņi, rosījās šķietami bez kādas jēgas. Gar vienu mirguļojošu stikla sienu bija saceltas raibas būdeles, kur tirgotāji piedāvāja savas preces un jokdari rādīja, ko prot. Mūra robos plīvoja raibi karodziņi, no kaut kurienes plūda klusa, jautra mūzika, dziedāja dzidra bērna balss. Mierīgāku un priecīgāku ainu bija grūti iedomāties. Cik ilgi vēl? — Kims ar smagu sirdi nodomāja. Cik ilgi vēl šie cilvēki tik bezbēdīgi smiesies? Varbūt jau drīz vien auglīgos zaļos pakalnus aiz pils mūriem nosegs Borāsa melnie karapūļi, pagalmā līksmās rosības vietā šķindēs ieroči, skanēs kara klaigas un stikla mūri sabirzīs, kad uzbruks melnie karotāji.
Kims nopūtās, aizgriezās no loga un sāka raudzīties apkārt troņa zālē. Tā bija augsta un gaiša, ar šauriem, stāviem logiem divās sienās. Grīdu veidoja mirdzošas mozaīkas flīzes, bet pie sienām karājās paklāji un gleznas šķietami nejaušā juceklī, kas tomēr neizskatījās nekārtīgi. Lielu telpas daļu aizņēma garš galds, ap kuru rindojās krēsli ar skaisti grieztām kājām un griezumiem bagātīgi rotātiem roku balstiem. Telpas galvgalā starp diviem akmens pīlāriem, uz kuriem sēdēja pa akmens krauklim, stāvēja masīvs, ne ar ko neizrotāts sēdeklis, kas izskatījās pēc troņa.
— Kas tas? — Kims jautāja.
— Pasakzemes tronis, — Gorgs atbildēja.
Kims piegāja tuvāk, lai ziņkārīgi aplūkotu troni. Tik lielas un varenas valsts kā Pasakzemes tronim šis sēdeklis viņam likās pārāk vienkāršs un pieticīgs, kaut gan nevarēja noliegt, ka savā nopietnajā vienkāršībā tronis tomēr izskatījās iespaidīgs.
— Tas tātad ir Temistokla tronis, — Kims pusbalsī sacīja.
— Nē, — Gorgs pārlaboja. — Tu neesi mani pareizi sapratis. Tas ir Pasakzemes tronis.
— Bet… es tak domāju, ka Temistokls ir…
— Mūsu valdnieks? — Gorgs iesmējās, it kā Kims nupat būtu pateicis kaut ko ļoti muļķīgu. — Nav vis. Viņš ir Gorivinnas kungs, bet ne karalis.
— Bet… — Kims vilcinādamies vaicāja. — Kas tad sēž šinī tronī?
— Neviens, — Gorgs atteica, — vai arī, ja tev tā tīk labāk — ikviens. Tas ir sēdeklis kā jebkurš krēsls, pat ne pārāk ērts. Kas tur kuro reizi apsēžas, tas tad ir mūsu karalis. Par to var kļūt katrs, kam uznāk vēlēšanās.
— Nesaprotu ne vārda, — Kims apmulsis noteica. — Tu gribi sacīt, ka valdnieka tronis Pasakzemē nav nekas vairāk kā vienkāršs krēsls un ka jebkurš var ienākt šai zālē un nosēsties tronī kā savā krēslā?
Gorgs pamāja. — Var un tomēr nevar, — viņš skaidroja. — Pasakzemei nav karaļa vai arī ir neskaitāmi karaļi, kā tev labāk tīk. Šeit ikviens ir karalis, ja vēlas tāds būt. Un tomēr visi ir vienlīdzīgi. Nevienam, arī pašam varenākajam, nav tiesību citiem pavēlēt.
— Tu gribi teikt, — Kims, nespēdams ticēt, pārvaicāja,
— ka te neviens neizdod pavēles, nepieņem likumus, nepiespriež sodu…
— Ikviena pavēle zaudē jēgu, ja nav neviena, kam varētu pavēlēt, — Gorgs nebeidzamā pacietībā skaidroja.
— Un likumu mums nav, Kim. Vismaz nekādu rakstītu likumu. Te viss ir daudz citādāk nekā tur, no kurienes tu nāc. Tā varbūt ir pati lielākā atšķirība. Nav likumu, tātad nav arī sodu.
— Bet kas notiek, ja kāds izdara noziegumu? — Kims pajautāja.
— Kādu noziegumu? — Gorgs izbrīnījies pārvaicāja. — Kādēļ šeit kādam vajadzētu izdarīt noziegumus? Nevienam netrūkst ne ēdiena, ne dzēriena. Zeme ir liela, milzīgi liela. Kam nepatīk kaimiņš, tas var aizvākties un apmesties citā vietā, kur viņu neviens netraucēs. Un; ja kādu māc bads, ikvienam var palūgt gabalu maizes un lāsi vīna un viņš to saņems. Es zinu, ka tur, no kurienes tu esi ieradies, notiek daudz noziegumu. Un kāpēc notiek? Aiz naida, skaudības vai alkatības. Naida mēs te nepazīstam, Kim, un te nav arī skaudības, jo visi ir vienādi, nevienam nepieder nekas vairāk kā otram, un nevienam nav tik maz, lai nevarētu pārtikt. Tālab mums arī valdnieks nav vajadzīgs.
Kims domīgi uzlūkoja tukšo troni. Neaizņemts tronis — vai varēja būt vēl labāks simbols šai zemei, kur ikviens bija karalis un tomēr neviens nevaldīja pār citiem?
— Vai es… vai es drīkstu mazliet uz tā pasēdēt? — viņš jautāja.
Gorgs smaidīja. — Kālab gan ne?
Lēnām, soli pie soļa likdams, Kims uzkāpa nedaudzos pakāpienus līdz tronim un vilcinādamies apsēdās uz tā. Viņš juta koka vēso, cieto pieskārienu. Atliecies atpakaļ, viņš ierīkojās cik necik ērtāk un noguldīja rokas uz gludajiem sānu balstiem. Viņu pārņēma dīvaina, neaprakstāma sajūta, pārskrēja trīsas, tomēr ne visai tīkamas. Tronis… Pasakzemes tronis… Jā, Gorgam taisnība: tāds pats sēdeklis kā jebkurš cits krēsls, bet tieši tāpēc tas bija kaut kas sevišķs. Kims aizvēra acis. Viņš atcerējās melno troni melnajā Morgonas cietoksnī, un šī doma viņam uzdzina drebuļus. Varbūt jaupēc neilga laika šā vienkāršā sēdekļa vietā arī šeit stāvēs melns, nejauks varmākas tronis.
Ausīs iesitās daudzu solu troksnis. Acis atvēris, viņš ieraudzīja Temistoklu, kas vairāk nekā desmit dažādi tērptu vīru pavadībā bija ienācis zālē un palicis durvīs stāvam. Tēvišķīgs smaids atspīdēja viņa vaigā, kad viņš ieraudzīja Kimu sēžam tronī.
— Redzu, ka Gorgs tev visu izrādījis, — viņš sacīja.
Kims apjucis pamāja ar galvu un grasījās celties, bet
Temistokls ar asu žestu viņam norādīja palikt turpat. — Sēdi vien, kur sēdēji.
Kims papurināja galvu, pielēca kājās un noskrēja lejā pa nedaudzajiem troņa pakāpieniem.
Kelhims pamodās, īgni ierūcās, sapurināja masīvo galvu, žāvādamies pieslējās kājās un noprasīja:
— Vai ēdamlaiks klāt?
— Vēl ne, vecais draugs, — Temistokls ar nožēlu atsaucās. — Bet labi, ka jūs visi trīs jau esat šeit, — viņš piebilda, uzmezdams skatienu arī Kimam un milzim. Aicinādams viņš pamāja uz galda pusi. — Piesēdiet. Jāpārrunā nopietnas lietas.
Kims apsēdās uz brīvā krēsla. Temistokls nosēdās godavietā galda galā, bet viņa pavadoņi sasēda visapkārt pārējos krēslos.
— Man vēlreiz jāatvainojas par šo sasteigto sapulci, — Temistokls iesāka, — bet… ir norisinājušies notikumi, kas neļauj kavēties. — Viņš apklusa un pagrieza galvu, kad aiz rietumpuses logiem atskanēja žvadzoņa. Arī Kims pagriezās un ziņkārīgi paraudzījās uz logu pusi. Pa logu iekšā lūkojās milzīga sarkankvēla acs. Likās, ka lejup līst ūdenskritums, kad uz balkoniņa, kas tam bija krietni par mazu, novietojās zelta pūķis Rangarigs. Balkons aizdomīgi nokrakšķēja, tomēr izturēja. Rangarigs dziļi nopūtās un iebāza galvu pa viduslogu, kas bija pats platākais, bet uz abu otru logu palodzēm atspieda priekškājas.
— Rangarig, — Temistokls sveicināja pūķi, — paldies, ka esi ieradies. Jel piedod neērtības, kādas tev pie mums jāpacieš.
Rangarigs nosmēja apslāpētus, dobjus pūķa smieklus, kas sadrebināja visu galdu. No griestiem atlobījās nelieli rotājumu gabaliņi un sašķīda uz grīdas neskaitāmās sīkās drumslinās.
Temistokls mīlīgā pārmetumā sarauca pieri. — Rāmāk, Rangarig, rāmāk. Neaizmirsti, ka šī māja celta cilvēku, ne pūķu vajadzībām.
Rangarigs atkal pasmējās, šoreiz maķenīt skaļāk. Satricinājums nogāza'no sienas gleznu, kas krakšķēdama sašķīda^ gabalos.
Temistokls nopūtās. — Tu laikam esi vienīgā būtne pasaulē, kas savus ienaidniekus varētu nogalēt ar smiekliem vien, — viņš nopurpināja — drošības labad tik klusu, ka pūķis nevarēja to sadzirdēt. Paskatījies uz griestiem, viņš tur pamanīja tikko iesprāgušu plaisiņu un vēlreiz nopūtās.
— Sākam, — viņš mudināja, lai beidzot varētu ķerties pie pārrunām. — Tas, par ko mums jārunā, prasa nopietnību. — Viņš paraudzījās visos klātesošajos pēc kārtas. Tad skatiens apstājās pie Kima, kur pakavējās visilgāk.
— Mūsu prombūtnes laikā ienaidnieks nav snaudis, — viņš turpināja. — Mūsu vēstneši ziņo, ka liels karapulks nonācis no kalniem un patlaban ir ceļā uz dienvidiem.
Kims nobijās. Viņš gan nebija — kā visi šeit — rēķinājies ar to, ka Borāss vēl ilgi bezdarbīgi kavēsies savā slēptuvē kalnos.
Tomēr ari viņš bija cerējis, ka vēl viņiem piešķirts vismaz pāris nedēļu žēlastības laiks. Nu šī cerība bija zudusi.
— Vīri, kas šeit sapulcējušies, — Temistokls turpināja, pievērsies Kimam, — ir dažādu Pasakzemes valstu un tautu sūtņi. Mums jāapspriežas un jārod izeja.
— Cik jātnieku Borāss ir izsūtījis? — Kims vaicāja.
Temistokls vilcinājās ar atbildi. — Daudzus, — viņš
beidzot sacīja. — Pārāk daudzus, lai mēs spētu tos apturēt. Ja mūsu izlūku ziņas ir pareizas, tad krietni pāri par pieciem tūkstošiem.
Pieci tūkstoši jātnieku! Un tā bija tikai niecīga Borāsa armijas daļiņa…
— Domāju, ka nav nepieciešams paskaidrot, ko tas nozīmē, — Temistokls piebilda. — Galvenais uzbrukums gaidāms visdrīzākajā nākotnē. Jātnieku armija jau šķērsojusi Pazudušo upi un neatturami virzās uz dienvidiem.
— Un ko tas nozīmē? — Kims jautāja.
— Jātnieku armija plašā lokā apies Gorivinnu un nogriezīs mums bēgšanas iespēju uz dienvidiem, — sarunā iejaucās slaids, bārdains vīrietis meža iedzīvotāju zaļajā tērpā. — Un, tiklīdz tā būs nostiprinājusies, atlikusī armijas daļa nāks lejā no kalniem tiešā uzbrukumā.
— Bet tas taču jāatsit!
— To mēs nespējam, — Temistokls bēdīgi atteica. — Tu pats, Kim, stāstīji, cik spēcīga ir Borāsa armija. Jau tie pieci tūkstoši jātnieku ir pārāk liels karaspēks, lai Pasakzemes karotāji varētu tam stāties pretī.
— Bet ja mēs iesaistītu stepes jātniekus…
Temistokls ar rokas mājienu viņu apklusināja.
— Kaivalona atrodas tieši ienaidnieka iebrukuma līnijā, — viņš sacīja. — Varbūt ir plānots uzbrukums, bet varbūt melnie stepes pili saudzēs. Šā vai tā, no turienes palīdzību gaidīt nevaram.
— Bet ko tad mēs vispār varam darīt?
Temistokls nodūra acis. — Nekā, — viņš noteica klusu, tikko sadzirdami. — Katrā ziņā nekā vairāk, kā nogaidīt un sagatavoties paredzamajam uzbrukumam.
— Bet nedrīkst taču salikt rokas klēpī un noskatīties, kā uzbrūk nelaime! — Kims pagalam satraukts iesaucās. — Kaut kas jums jādara! Sasauciet kopā savus sabiedrotos un izveidojiet armiju! Atsitiet jātnieku karaspēku! Klaiņojot pa Gorivinnu, es redzēju karapulku.
— Tas tiesa. Bet Borāss jau to vien gaida, lai mēs atvilktu karaspēku no Gorivinnas.
— Bet vēl vairāk viņš cer uz to, ka jūs bezdarbīgi noskatīsieties, kā slazds aizkrīt, — Kims sacīja satraukumā drebošā balsī. — Vai jūs neredzat, kas Borāsam prātā? Viņš jūs aplenks. Aplenks visu pili! Viņam pat nav nepieciešams uzbrukt, ja jūs nekā neuzsākat. Viņam vienkārši jāpieved armija un jāgaida, līdz bads un slāpes piespiedīs jūs padoties bez cīņas!
— Gorivinnā ir liela, — pretojās Temistokls. — Un mēs esam sagatavojušies aplenkumam. Mēs varam izturēt vairākus gadus.
— Un Borāss mierīgi var vairākus gadus gaidīt. Tu zini, ka viņa pozīcijas ir stiprākas.
Temistokls nopūtās. — To es zinu, — viņš nomurmināja. — Bet mēs neesam cīnītāju tauta, to es tev, Kim, reiz jau sacīju. Pasakzeme ir miermīlīga, nevis karotāju zeme. Ja mēs paklausītu tavam padomam un atklātā kaujas laukā stātos pretī melnajai armijai, mēs ciestu drausmīgu sakāvi pat tad, ja mums būtu skaitlisks pārsvars. Nē, Kim, mēs šo karu neesam gribējuši un nespējam tanī uzvarēt.
— Mums vēl ir laiks, — Kims neatlaidās. — Paies labs brīdis, līdz Borāsa karaspēks pietuvosies mūsu vārtiem. Gorivinnas mūri ir stipri, un viņam būs grūti tos sagraut. Varbūt viņš tiešām izšķirsies par aplenkumu. Taču arī tad mums vēl paliek izdevība. Mēs varam izveidot efektīvu aizsardzību…
Temistokls pretodamies pacēla abas rokas.
— Tam nav nekādas nozīmes, Kim, — viņš sacīja. — Varbūt man vajadzēja tev pateikt tūliņ, bet es domāju, ka tu to jau zini. Mēs šeit neesam sapulcējušies, lai noturētu kara padomi. Mūsu apspriedes jēga ir izstrādāt Borāsam pieņemamu priekšlikumu. Mēs zinām, ka pretoties nespējam, bet gribam pasargāt tautu.
— Jūs gatavojaties… kapitulēt? — Kims jautāja, nespēdams tam noticēt.
Temistokls palocīja galvu. — Laikam pie jums to mēdz tā dēvēt.
— Bet jūs taču… nevarat… nedrīkstat… padoties bez cīņas! — Kims iesaucās. — Jūs neesat redzējuši, kā izskatās Ēnu valstī! Bet es gan! Tu dzirdēji, Temistokl, ko es sacīju gudrajo padomē. Jūs nezināt, ko Borāss izdarīs ar jūsu skaisto zemi un tās laimīgajiem iedzīvotājiem! Nekas vairs nebūs tā, kā ir tagad. Jūs…
Atkal Temistokls, roku pacēlis, viņu apklusināja.
— Tomēr, Kim, mēs zinām. Taču Pasakzeme tiks izpostīta arī tad, ja pretosimies. Starpība nav mērojama ilgāk par pāris nedēļām. Un atšķirība būs tikai kritušo skaitā.
— Nē, nekas nav bezjēdzīgi, — Kims nerimās. — Es varu jums palīdzēt! Es konstruēšu ieročus! Tur, no kurienes esmu ieradies, ir drausmīgi ieroči…
— Jā, Kim, nu tu pats pateici. Drausmīgi ieroči. Bet nekā — ja mēs gribētu lietot jūsu ieročus, tie šeit nedarbotos. Varbūt pat pavērstos pret mums pašiem. Un pieļausim, ka mēs šai karā šādā veidā uzvarētu — Pasakzeme pēc tam vairs nebūtu tāda, kā bijusi. Tā kļūtu par tavas pasaules līdzinieci, Kim. Un kaut kad uzrastos jauns Borāss, un tas ķertos pie tiem ieročiem, ko tu mums būtu sagādājis. Varbūt mēs arī viņu pieveiktu, bet tad mums atkal vajadzētu izgudrot jaunus ieročus — spēcīgākus, aizvien spēcīgākus, un tā turpinātos, līdz šī pasaule būtu pilnīgi izpostīta. Tu zini, ka es runāju patiesību. Tu esi atnācis no pasaules, kas šādu ceļu nostaigājusi jau sen. Borāss var mūs uzvarēt, un varbūt viņš arī Pasakzemi padarīs par baismu un posta zemi, kādā ir pārvērtis Ēnu valsti. Bet vai tu pats man nestāstīji par Ado un viņa tēvu — Akača karali? Vai nepieredzēji, ka pat tur — tai bēdu ielejā — vēl mīt būtnes, kas cer? Kaut kad, Kim, varbūt pēc simt, varbūt pēc tūkstoš vai desmittūkstoš gadiem Borāsa kundzība beigsies un uz viņa valsts drupām pacelsies jauna Pasakzeme. Bezgalīgajā cīņā šī nav pirmā reize, kad varu sagrābj ļaunais, bet nebūs arī pirmā reize, ka galu galā uzvarēsim mēs. Ja mēs ietu tavu ieteikto ceļu, mēs Borāsu varbūt pat iznīcinātu, bet līdz ar to paši sev nozagtu nākotni. Nekad Pasakzeme tad vairs nekļūtu par to, kas tā ir un bija.
Paguris viņš apklusa. Ilgi neviens vairs neierunājās, un ari Kims nepateica nekā no visa, kas Temistokla runas laikā bija nodarbinājis viņa prātu. Viņš vienkārši nespēja aptvert, ka Temistokls atsakās no cīņas. Tā taču būtu cīņa par izdzīvošanu! Šī nedrošība un vājums nesaskanēja ar vecā burvja tēlu, kādu Kims bija izveidojis. Tad jau… viņš iztrūcies iedomājās… tad jau vieglāk būtu saprast Borāsu…
Klusumu pēdīgi pārtrauca Rangarigs.
— Patiesus vārdus tu teici, Gorivinnas kungs, — sacīja zelta pūķis, — tomēr padomā, ka var kādreiz pienākt laiks, kad jāatsakās no tradīcijām.
Temistokls apcerīgi uzlūkoja pūķi. — Kā tu to zini, Rangarig?
Rangarigs pašūpoja galvu tā, ka pīlāri loga abās pusēs iečīkstējās un no griestiem nobira putekli.
— Mūsu jaunajam draugam arī ir sava taisnība visā, ko viņš saka. Nebūtu gudri, ja pārsteidzīgi atteiktos no cīņas.
— Ja tev zināms kāds glābiņš, tad runā, — sacīja Temistokls.
— Ja zinātu, būtu jau pateicis, — atteica pūķis. — Bet ir vēl cita zināšana, kas stāv pāri gan tavai, gan manai ziņai. Pavaicā jel orākulam!
— Orākulam? — nevaldāmā ziņkārē iesaucās Kims.
— Kas tas ir?
Temistokls uzreiz neatbildēja. Galvu pagriezis, viņš domīgi palūkojās uz tukšo troni.
— Pasaka, — viņš beidzot nomurmināja. — Veca teiksma, nekas vairāk. Tiek stāstīts, ka abi akmens kraukli sākšot runāt, kad zeme būšot nonākusi lielās briesmās…
— Teiksma? Tāda pati kā par Melno dižkungu?
Kims gribēja vēl kaut ko jautāt, bet tai pašā mirklī
notika kaut kas dīvains.
Telpā iedziedājās dzidra, trīsoša skaņa, it kā būtu piesists pie milzīga stikla trauka, un Kims juta, ka viņu pārņem nepasakāmas, pārpasaulīgas vēsmas. Viņš gribēja pacelt roku, bet nespēja. Kaut kas, kāda neredzama vara, kurai nebija iespējams pretoties, šķita satveram viņa ķermeni un izslēdzam gribu. Kā marionete, kuras locekļus darbina neredzams aktieris, viņš piecēlās no krēsla un pārsteigtajiem skatītājiem garām devās uz troņa sēdekli.
Visa zāle aizturēja elpu, kad Kims pilnīgā klusumā lēniem robota soļiem tuvojās tronim. Akmens pīlāri abās pusēs troņa sēdeklim iekvēlojās saltā, baltā ugunī, un stikla zvana skaņas kļuva skaļākas un uzmācīgākas, līdz iešūpoja katru cīpsliņu Kima ķermenī.
Kims bez spēka atslīga sēdeklī. Galva bija pilnīgi iztukšota, un prātā bija ielauzies kaut kas svešs, sajūta, it kā viņš būtu kaut ko pazaudējis, it kā pāris īsus mirkļus viņu būtu skārusi liela, maiga roka, kas atkal pazudusi, atstādama sāpīgu tukšumu. Viņš atvēra acis, ieķērās roku balstos un nopūzdamies atlaidās pret atzveltni. Ne vien prāts, arī ķermenis bija tukšs kā izdedzināts, it kā nedaudzie izteiktie vārdi būtu iztērējuši visus viņa spēkus. Viņš redzēja, kā nodziest kvēle pīlāros, kā Temistokls, atjēdzies no sastinguma, steidzas pie viņa.
Kims ar pūlēm izslējās taisns un atstūma Temistokla palīdzīgi pastiepto roku.
— Būs jau labi, — viņš vārgā balsī sacīja, piecēlās un paspēra soli, lai pierādītu Temistoklam, ka spēj pats saviem spēkiem paiet. Un būtu nostiepies visā garumā, ja Temistokls aukstasinīgi nebūtu viņu uztvēris. Telpa Kimam acu priekšā sāka griezties, un sirds pēkšņi uzņēma tik spēcīgu un strauju ritmu, ka viņš to sajuta līdz pirkstu galiņiem. Viņš gandrīz nemanīja, kā Temistokls viņu pacēla, aiznesa atpakaļ pie galda un saudzīgi apsēdināja krēslā.
Taču vājums pārgāja tikpat ātri, kā uznācis. Migla acīs izgaisa, un, pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja visus pārējos, kas rūpju pilni bija noliekušies pār viņu.
— Kas… tas bija? — viņš mulsi ievaicājās.
— Orākuls, — Temistokls atbildēja. — Tas runāja ar tavu muti. — Viņš neziņā papurināja galvu. Tad uzmeta ašu mirkli Rangarigam. — Varbūt tev šai lietā kāda līdzdalība?
— Nē, Temistokl. Arī man orākula noslēpumi nav sasniedzami. Es tikai dažkārt skaidrāk nekā jūs saredzu ceļu, kas ejams.
Temistokls sēdēja, galvu domīgi nodūris. — Varavīkšņu karalis… — viņš nomurmināja.
Dīvaina, nepatīkama kņudoņa no kāju pirkstu galiem sāka izplatīties pa visu miesu. Acīs viss aizmiglojās, aizvilkās ar pelēkām vērpetēm un saruka, tā ka viņš gandrīz nekā vairs neredzēja, izņemot sīku, gaišu plankumiņu, kura centrā atradās tumšais troņa sēdeklis; un Kims de- vās tieši turp, apsēdās uz cietā sola un atspieda muguru pret atzveltni. Šoreiz koks nelikās vēss; tas bija mīksts un silts, un uz mirkli Kimā iestrāvoja tāda varas apziņa, kādu viņš nekad nebija izjutis. Vienu īsu acumirkli viņš atskārta, ka šis tronis vis nav vienkāršs sēdeklis, ka tas patiesi ir Pasakzemes tronis, no kura tiek pārvaldīta visa šī varenā valsts.
Stingrā, mierīgā balsī viņš sāka runāt:
— Kopš aizmūžiem, kopš Laika vārti uz Pasakzemi
dzīvei pavērās, nav bijis bēdas sūrākas, nav draudi baigāki šeit
ļaudis piemeklējuši kā šinī brīdī, kad tumsas valdnieks, ļaunais Borāss,
pret Pasakzemi karapulkus ved un zemi nespēj glābt neviens — ne viedais cilvēks,
garā stiprais,
ne zvērs visspēcīgais, ne brīnumbūtne kāda. Bet pāri laikam, pāri telpai šurp ir traucies zēns, kas ceļā klinšainajā pārcietis daudz briesmu
un daudz moku,
lai padomu un glābiņu jums nestu.
Tik viņam vienīgam, nevienam citam, ir vēlēts atrast
atslēgu, kas glābs no nāves un no pazušanas jūs,
tik viņam vienīgajam vērsies ceļš
pie Varavīkšņu valdnieka visvarenā.
— Ko tas viss nozīmē? — Kims jautāja. — Es gan norunāju vārdus, bet nesaprotu nenieka.
— Neviens tos nesaprot, Kim, — Temistokls skumīgi atteica. — Bet liekas, ka mēs dzīvojam teiksmainu parādību un brīnumu laikā. Pie tādiem brīnumiem pieder arī Varavīkšņu karalis. Neviens nekā par viņu nezina. Stāsta, ka viņš dzīvojot Laika galā burvīgā gaismas un krāsu pilī, vēl daudz krāšņākā par Gorivinnu, un esot neizsakāmi varens un gudrs. Taču neviens no Pasakzemes nav viņu vaigā redzējis.
— Toties ceļš pie viņa ir zināms, — ierunājās pūķis. — Tas ir tāls, un vēl nevienam nav izdevies to noiet līdz galam.
Temistokls ar troksni ievilka elpu. — Ciet klusu, Rangarig. Tu nesajēdz, ko runā.
— Kālab ne? — noprasīja Kims. Piepeši viņš skaidri sajuta, ka Temistokls viņam kaut ko noklusē.
— Tas nav iespējams, — burvis sacīja. — Rangarigam gan pieklātos to labāk zināt. Zināms ir tikai īss posms ceļā uz Varavīkšņu pili, un pat šinī posmā uzglūn tik daudz briesmu, ka viens cilvēks tās nemūžam nespēj pārvarēt.
— Pastāsti par tām, — Kims uzplijās.
Temistokls nīgri sarauca pieri. — Tu sāc sevi pārvērtēt, Kim, — viņš sacīja.
— Es turos vienīgi pie orākula vārdiem.
Temistokls papurināja galvu.
— Orākuls gaužām ilgi bija klusējis, — viņš sacīja, — tik ilgi, ka neviens vairs neatceras, kad īsti orākuls pēdējoreiz uzrunājis Pasakzemes ļaudis, un, jāatzīstas, arī man pašam sāka zust ticība orākulam. Tomēr mēs zinām, ka tas bieži runājis mīklās un līdzībās. Ne vienmēr teiktais jāsaprot tieši. Un arī šoreiz ne ar vārdu netika pieminēts, ka tev būtu jādodas turp. Tev pieder izglābšanās atslēga, bet šī atslēga var nozīmēt domu vai vārdu, ko tu īstajā brīdī izteiksi, vispār — jel ko… Pārsteidzīgi palaist tevi tādā ceļā nozīmētu tevi dzīt nāvē. Ceļš līdz Pasaulsgalam ir tāls un pilnum pilns dažādu zināmu un nezināmu briesmu.
— Ceļš, pa kuru ierados šeit, arī nebija no visdrošākajiem, — Kims atgādināja.
— Tik un tā… — Temistokls stūrgalvīgi liedza. — Ceļā tev vajadzētu izlauzties cauri Dvēseļu aizai un tikt pāri Pazudušajai upei ap to vietu, kur tā ir visdziļākā un krāčainākā. Un arī tad, ja tev izdotos pārvarēt šīs briesmas, tu nepavisam vēl nebūtu galā. Ceļš ved tālāk pa Ledaino tuksnesi, garām Pasaulsgala cietoksnim… un vēl joprojām tu nebūtu pie mērķa. Nav zināms, kas tevi sagaidītu aiz visa tā, jo neviens, kas varbūt tik tālu ticis, nav atgriezies.
— Bet tā ir mūsu vienīgā iespēja.
— Varbūt. Nezaudējot cieņu pret orākulu, es tomēr tev neļaušu doties turp. Risks ir pārāk liels. — Temistokls izslējās un noteica: — Nekad! — tādā tonī, kas nepieļāva ne mazāko pretīrunāšanu.
Palīdzību meklēdams, Kims pievērsās Rangarigam. Taču arī zelta pūķis tikai skumīgi nolieca galvu.
— Temistoklam taisnība, — viņš nodimdināja. — Orākula vārdi dažkārt grūti saprotami.
— Es tos sapratu gluži labi.
Rangarigs klusu nošņācās. — Daudzi orākula vēstījumi palikuši nesaprasti. Visgudrākajiem vīriem nav izdevies tos iztulkot — gudrākiem nekā tu, mazais varoni, — viņš zobgalīgi piebilda. — Ceļš uz Pasaulsgalu daudziem lieliem varoņiem kļuvis liktenīgs. Vairums nav tikuši tālāk par Dvēseļu aizu, un tie nedaudzie, kas aizu pārvarēja un uzticēja savu dzīvību Pazudušajai upei, nekad vairs nav redzēti.
— Dvēseļu aiza — kas tā tāda? — Kims jautāja.
— Aiza, kas dziļāka par visām pārējām, — Temistokls atbildēja. — Tik dziļa, ka neviens saules stars nespēj aizsniegties līdz aizas dibenam. Pār aizu nav neviena tilta, un tās dziļumos dzīvo šaušalīgs briesmonis…
— Nu-nu-nu… tik šaušalīgs jau tas nemaz nav, — noducināja Rangarigs.
Temistokls iecietīgi pavīpsnāja, bet tūdaļ atkal kļuva nopietns. — Aizas dibenā dzīvo Ugunsrīkle. Neviens cilvēks nav spējis to pieveikt, un nevienam nav arī izdevies to pārspēt viltībā.
— Kas ir… Ugunsrīkle?
— Tas man tāds neizdevies brālēns, — nošnāca Rangarigs.
— Pūķis, — Temistokls paskaidroja, nepievērsdams uzmanību zelta pūķa piezīmei. — Bet pavisam citāds kā Rangarigs. Viņš ir milzīgs. Visdrausmīgākais briesmonis, kāds jebkad Pasakzemē dzīvojis. Ar to pat Borāss neuzdrošinātos spēkiem mēroties.
— Borāss gan ne, bet… — Rangarigs norūca.
— Nē, Rangarig, — Temistokls kategoriski noteica.
— Es zinu, ka tu būtu ar mieru ziedot dzīvību, lai mūs
izglābtu. Bet tavs upuris būtu velts. Neviens no mums
nešaubās par tavu drosmi un tavu spēku, taču Ugunsrīkli
uzvarēt nespētu arī tu. Tici man, vecais draugs. Gan
atradīsim citu ceļu.
Rangarigs apvainojies apklusa. Temistokls atgriezās savā vietā un nopūzdamies apsēdās.
— Es nevaru tevi palaist tanī ceļā, Kim, lai cik man žēl. Un tas ir mans pēdējais vārds.
Pagāja četras dienas, kurās Kims allaž no jauna uzstāja Temistoklam, bet par atbildi ikreiz saņēma nepie- ļāvīgu «Nē». Viņš Temistoklu gandrīz vairs nesastapa. Burvis steidzās no vienas svarīgas apspriedes uz otru, un Kims kavēja laiku, mazliet sīkāk iepazīstot Gorivinnu. Gandrīz vienmēr viņu pavadīja Gorgs un Kelhims, un, kaut arī sākumā tāda uzraudzība viņu kaitināja, īstenībā viņš tomēr bija visai priecīgs, ka nevajadzēja vienam pašam klīst pa brīnišķīgo, milzīgo kristāla pili, kas bija pilna svešu cilvēku un visādu neiedomājamu brīnumu.
Arī pēc šīm četrām dienām Kims bija iepazinis tikai mazu Gorivinnas daļiņu. Pārāk liela un plaša bija šī pils. Lai to īsti izpētītu, laikam vajadzētu vairākus gadus. Daudz laika viņš pavadīja pie zelta pūķa Rangariga, mazliet cerēdams uzzināt kaut ko vairāk par Dvēseļu aizu un tās drausmīgo iemītnieku. Bet Rangarigs klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Beidzot Kimam zuda pacietība un viņš sāka pūķim pārmest, ka tas laikam esot pārāk gļēvs, lai pateiktu visu, kā ir.
Rangarigs mazdrusciņ pašņākuļoja un pēc tam paskaidroja, ka palīdzēšot Kimam, tiklīdz pats būšot gatavs kaut ko darīt un ne mirkli agrāk. Kims ilgi izprātojās par šo piezīmi, tomēr īsti gudrs netika.
Ceturtās dienas pēcpusdienā Kima nemierīgie klai- ņojumi uzveda viņu līdz visaugstākā torņa smailei. Tas bija ilgs un nogurdinošs kāpiens, un arī Kelhims, kas viņu pavadīja un ar īsajām kājām uzlampačoja pa neskaitāmajiem pakāpieniem, bija piekusis un bez elpas.
Bet kāpiens bija to vērts. Skats, kas no turienes pavērās, atalgoja viņus par garo augšup rāpšanos. Gaišzila kristāla balustrāde krūšu augstumā iežogoja vaļējo torņa platformu. No lielā augstuma Gorivinnas mūri un aiz- sargvaļņi izskatījās kā rotaļu pils veidojumi. Sudrabainais ezers gulēja kā spogulis dziļi lejā, un pat Pazudušās upes krāces, no šejienes skatoties, likās zīdaini maigas.
Atbalstījies ar elkoņiem uz margām, Kims paliecās uz priekšu. Torņa slīpētā ārsiena slīdēja ap divsimt metru lejup un sakusa ar ezera sudrabaino virsmu. Virs ūdens lidinājās kaiju bars. Putnu klaigas atskanēja līdz pat torņa virsotnei, un šad tad kāds no baltajiem putniem šāvās lejup kā bulta, lai ezerā notvertu gardu kumosu.
Kims samiedza acis saules spožumā, tad pagrieza galvu un vēroja upes ieteku.
— Kā Pazudusī upe tikusi pie tāda ērmota vārda? — viņš jautāja.
Kelhims, viņam blakus stāvēdams, uzlika galvu uz balustrādes un klusu atrūca:
— Paskaties ciešāk uz ezeru. Vai tev tur nekas neliekas neparasts?
Kims uzmanīgi nopētīja mierīgo ezera līmeni, taču, lai skatījās kā skatīdamies, nekā neparasta nespēja ieraudzīt.
— Nē, — viņš atzinās.
— Ezeram nav iztekas.
Kims pārsteigts uzlūkoja lāci. Kelhimam taisnība. Ezeram tiešām nebija iztekas. Bet ūdens masām, ko ieplū- dināja Pazudusī upe, taču kaut kur bija jāpaliek!
Kad Kims kādu brīdi bija minstinājies, Kelhims paskaidroja:
— Upe ietek ezerā un no tā pa apakšzemi plūst tālāk. Neviens to nekad nav izpētījis, bet pēc straumes var spriest, ka pazemē ir plaša alu sistēma, pa kuru upe aizplūst tālāk uz rietumiem. Tikai pēc vairāk tūkstoš jūdzēm tā atkal izkāpj virspusē, bet uz īsu gabaliņu. Upe plūst pa Dvēseļu aizas apakšu. Aizas galā, netālu no Ugunsrīkles alas, atrodas ezeriņš. No tā upe atkal plūst tālāk pa apakšzemi. — Samirkšķinājis vienīgo aci, viņš apjautājās:
— Vai nu tu uzzināji to, ko gribēji zināt?
Kims sakaunējies nolaida acis. Viņš ļoti labi saprata, ka Kelhims viņu pieķēris.
— Es zinu, par ko tu domā, — lācis ļoti nopietni turpināja. — Bet no šī plāna tev derētu atteikties. Tu nevari doties ceļā pats uz savu roku. Pat ja notiktu brīnums un tev izdotos nepamanītam izkļūt no Gorivinnas, tu neglābjami apmaldītos, neticis Dvēseļu aizai vēl ne tuvu. Un tu nesastaptu neviena, kas tev varētu parādīt ceļu. Cilvēki no aizas bīstas un tanī apkaimē nerādās. Un bez tam, — viņš piebilda, — neaizmirsti melnos jātniekus. Vienreiz tev laimējās no tiem izbēgt Vai izdotos otrreiz — diezin…
Kims nopūtās. Kelhimam taisnība. Tāpat kā taisnība bija visiem — Temistoklam, Rangarigam, Harkvanam, Privinam… Taču ne taisnība, ne saprāts tiem nenieka nelīdzēs pret Borāsu.
Viņš smagi uzgūla uz balustrādes un raudzījās tālumā pāri ezeram. Pēkšņi viņš satrūkās. Pārvilcis ar plaukstu pār acīm, viņš paliecās tālu uz priekšu un cieši lūkojās uz upes grīvu.
— Kelhim! — viņš uztraukts iesaucās. — Skaties! Kas tur notiek? — Viņš pastiepa roku, norādīdams uz daudziem sīkiem punktiņiem, kas pa upes krācēm strauji tuvojās.
Kelhims paskatījās norādītajā virzienā.
— Var jau būt, ka es kļūdos, — viņš norūca, — bet izskatās, it kā tie būtu plosti. Varen daudz plostu.
— Varbūt es ar divām acīm varēšu saskatīt labāk nekā tu ar savējo, — nomurmināja Kims, nenovērsdams skatienu no plostiem, kas lēkāja pa viļņiem.
— Tie ir stepes jātnieki! Ierodas Harkvans!
— Iespējams, — Kelhims norūca. — Viņu ir daudz un tomēr — maz. Pārāk maz! — Viņš strauji atrāvās no balustrādes. — Nāc! Lai tiekam laikus ostā, kad vini iebrauks. Tas ož pēc nelaimes.
Viņi drāzās pa kāpnēm lejā. Kimam nenācās viegli izturēt tempu, kādu pēkšņi uzņēma lācis. Bet viņiem bija jāpieveic krietns ceļa gabals, jo vajadzēja vēl izskriet cauri pilij visā tās garumā. Pa ceļam viņi sastapa Gorgu, kam arī bija nākusi ausīs vēsts, ka tuvojas plosti, un nu viņi joza tālāk visi trīs. Ostā bija sapulcējies liels laužu pūlis. Tai brīdī, kad trijotne lidot nolidoja pa lielajām āra kāpnēm, pirmais plosts ieslīdēja šaurajā kanālā. Kelhims un Gorgs ar platajiem pleciem brīvēja pūlī ceļu. Aizelsušies viņi nostājās krastā un gaidīja plostus piestājam.
Kima prieks atkal ieraudzīt stepes jātniekus ātri pārvērtās šausmās un bēdās, kad viņš redzēja floti tuvojamies. Pirmais ostā piestājušais plosts bija līdzīgs tam, kas pirms nedaudzām dienām tika viņus atvedis uz Gorivinnu, tikai lielāks, ar apmali un zemām meldru un koka virsbūvēm. Galu galā Kims saskaitīja pavisam divdesmit astoņus lielos, neveiklos braucamos, uz kuriem kopumā varēja novietoties aptuveni divi vai trīs tūkstoši cilvēku; tur bija jauni un vecāki vīri, sievietes un bērni. Taču tie vairs nebija lepnie, staltie cilvēki, ko Kims bija iepazinis Kaivalonā. Tikai retais nebija ievainots. Daudziem bija dažādi pārsēji, un ievainoto vaidi bija skaļāki par pūļa murdoņu.
— Žēlīgā debess! — iesaucās Gorgs.
Atskanēja fanfaras. Lielie bronzas vārti vaļējo kāpņu augšgalā atdarījās, un, satrauktu sargu pavadīts, pa kāpnēm lejup steidzās Temistokls. Pūlis pašķīrās un atbrīvoja viņam eju, lai viņš netraucēts varētu nokļūt piestātnē. Rūpju vietā viņa vaigā parādījās izbīlis, kad viņš aptvēra situāciju.
Kims ar skatienu bailīgi meklēja, kad ieraudzīs Hark- vanu, tomēr nemanīja viņu ne uz viena plosta. Pa labi un pa kreisi no Kima ūdenī ielēca vīri un spēcīgiem vēzieniem ātri aizpeldēja līdz plostiem, lai satvertu viņiem pamestās tauvas.
Beidzot pirmais plosts piestāja pie zemā muliņa. Simtiem roku sniedzās pretim izmocītajiem stepes jātniekiem, lai palīdzētu tiem izkāpt krastā. Daudzus vajadzēja balstīt vai pat nest, un dažs labs, kas bija pats saviem spēkiem izrausies krastā, turpat sabruka, it kā būtu šim glābšanās solim sataupījis vispēdējos spēkus.
Krastmala kļuva par šauru. Temistokls deva vajadzīgos norādījumus, pūlis pašķīrās un bēgļu garo, skumjo rindu ieveda pilī, lai tur varētu tiem sniegt tālāku palīdzību.
— Re, kur Privins! — Gorgs iesaucās.
Kims pastiepās uz pirkstgaliem, lai redzētu pāri priekšā stāvošo galvām. Jaunais stepes princis bija nāves bālumā. Asiņaina, stūraina plēsuma brūce stiepās pār vaigu līdz iedegunei, un labā roka bija ietīta apsmulētā pārsējā. Viņš grīļojās, un, ja cilvēku straume viņu neiznestu līdzi,
viņš būtu sabrucis.
Arī Temistokls tai pašā mirklī pamanīja princi. Pavicinājis savu zizli, viņš atvairīja stāvētājus un steidzās pretī Privinam. Kims, Kelhims un Gorgs arī izbrīvēja sev stigu. Viņi piekļuva īstajā brīdī, lai neļautu Privinam sabrukt. Gorgs viņu uztvēra savās milža rokās. Temistokls raižpilns noliecās pār princi.
— Princi Privin! — viņš ierunājās, ar pūlēm novaldīdams balsi. — Jūs dzīvs! Dieviem lai slava! Kur ir jūsu tēvs? Un kas noticis? ,
Privins atstūma Temistokla roku un nopūzdamies bez spēka noslīga zemē.
— Zaudēts! — viņš aizgūtnēm izdvesa. — Mēs zaudējām… Kaivalona… kritusi.
— Kritusi! — Temistokls satriekts atkārtoja. — Bet —
kā?
— Melnie jātnieki… — Privins stāstīja. — Kad jūs aizbraucāt, mēs turpinājām apspriesties. Spriedām ilgi. Pagāja nakts, pienāca diena, līdz izšķīrāmies. Nolēmām aizstāvēt Kaivalonu. Pēc tēva neatlaidīgā pieprasījuma padome piekrita nosūtīt tūkstoš mūsu labāko jātnieku uz Gorivinnu. Nevienam nebūs teikt, ka Kaivalona atsakās palīdzēt draugiem grūtā brīdī.
— Blēņas! — Temistokls iesaucās. — Es nemūžam neko tamlīdzīgu neiedomātos. Bet kas notika pēc tam? Šie tūkstoš jātnieki…
— Zinu — tie nenokļuva līdz šejienei, — sacīja Privins. — Viņi bija tikai dienu nojājuši, kad sadūrās ar Borāsa armiju. Un jau nākamajā rītā sākās uzbrukums Kaivalonai. — Atmiņu pārņemts, viņš nodrebēja. — Kauja bija drausmīga, — viņš vienmuļā balsī turpināja.
— Mūsējie cīnījās drosmīgi, un nepalika daudz melno jātnieku, kam priecāties par uzvaru. Bet viņu bija pārāk daudz. Vaļņi sabruka, mums vajadzēja bēgt.
— Bet visi Kaivalonas iedzīvotāji… Privins papurināja galvu.
— Tie, kas atbrauca kopā ar mums, ir pēdējie, — viņš sacīja. — Pārējie pagalam vai izkaisīti visos vējos. Kad mēs aizbēgām, Kaivalona dega. Stepes cietoksnis ir sagrauts, Temistokl. Jums bija taisnība. Mums vajadzēja jūs paklausīt un bēgt uz Gorivinnu, kamēr vēl nebija par vēlu.
Temistokla pirksti tik cieši sažņaudzās ap zizli, ka kauliņi kļuva balti.
— Vēl nekad mūžā, princi Privin, — viņš teica,
— neesmu tik karsti vēlējies, kaut man nebūtu bijusi taisnība. — Viņš pārlaida nedrošu skatienu ar plostiem pārpildītajai ūdens virsmai. — Un jūsu tēvs?
— Kritis, — Privins sacīja. — Tāpat kā visi pārējie. Gudrajo padomes vairs nav. Es esmu vienīgais, kas palicis dzīvs. Viņi metās pretī melno karaspēkam — pāris simtu uzticīgo, kas bija palikuši, lai sagatavotu bēgšanu. Es… gribēju palikt un cīnīties plecu pie pleca ar tēvu un kopā ar viņu mirt, bet viņš to nepieļāva.
— Tā arī bija pareizi, — nomurmināja Gorgs. — Jūsu tautai vajadzīgs vadonis.
— Vadonis? — Privins skarbi iesmējās. — Tu mani izsmej, milzi. Man vairs nav, kurp to vadīt.
— Tā vis nav, — iejaucās Kims. — Jūsu dzīvība tagad ir vērtīgāka nekā jebkad, princi Privin. īstā cīņa pret Borāsu un viņa karaspēku vēl priekšā. Jūs esat zaudējis vienu kauju, bet karš turpinās.
Privins klusēdams brītiņu viņu vēroja.
— Tu viņus vēl neesi iepazinis, Kim, — viņš sacīja. — Tu esi redzējis karapulkus, bet neesi piedzīvojis kauju. Tie nav cilvēki, tie ir gatavie velni. Es to piedzīvoju un zinu, ka neviens nespēj tiem stāties pretī. Arī Gorivinnā kritīs. Neviens nespēj pretoties Melnajam dižkungam.
— Melnajam dižkungam? — Temistokls satrūcies jautāja. — Jūs princi, redzējāt Melno dižkungu?
Privins palocīja galvu. — Viņš jāja karaspēkam pa priekšu un bija briesmīgākais no visiem. Nē, viņu neviens nespēj uzvarēt.
Temistokls izvairījās no Privina skatiena.
— Jūs esat noguris, princi, — viņš nomurmināja. — Mēs jums ierādīsim istabu un parūpēsimies, lai dziednieks apkopj jūsu ievainojumus. — Viņš pamāja sargkareivim, tas pacēla Privinu uz rokām kā bērnu un aiznesa.
Tonakt pilī gaisma nenodzisa. Tumsa nolaidās pār pils stikla vaļņiem, bet Gorivinnā negulēja. Par spīti pils lielajam plašumam, tagad, pēc stepes jātnieku ierašanās, gandrīz radās iespaids, ka milzīgā celtne grasās sairt šuvēs, un tovakar neviens nelikās pie miera. Ievainotie tika apkopti, sērotāji, cik iespējams, mierināti, un, kur nebija kopjamo vai paēdināmo, tur cilvēki tāpat vien sēdēja vienkop un runājās. Daudzi tikai tagad, pēc notikušā, redzot sakauto, no savas zemes ar saknēm izrauto tautu, saprata, kāds liktenis tuvākajās dienās vai nedēļās sagaida visus. Kaivalona nebija bijusi vienkārša pils.
Kopš laiku laikiem stepes jātnieki bija uzskatīti par visdrosmīgākajiem un stiprākajiem Pasakzemes iedzīvotājiem. Kaivalonas sakāve nozīmēja ne vien cietokšņa krišanu, bet arī sapņa beigas. Kaivalona bija spēka un drošības simbols, stiprā pils, kas Pasakzemi kopš aizlai- kiem sargājusi no jebkādām briesmām. Un nu tā kritusi. Ienaidnieks bija devis pirmo lielo triecienu šai drausmajā karā, un iecirstā brūce gaužām sāpēja.
Arī Kims šai naktī negulēja. Pāris reižu viņš veltīgi bija lūkojis izlauzties pie Temistokla. Bet tad bija sācis klaidot pa Gorivinnas plašajiem gaiteņiem. Kaut arī apkārt tik daudz cilvēku, viņš jutās vientuļš, varbūt vientuļāks nekā visi tie tūkstoši, kas uzturējās Gorivinnā.
Tikai pēkšņi nokļuvis pie kādām slēgtām durvīm un ieraudzījis pie tām baltzeltaintērptu apsargu, viņš atjēdza, kur soļi — apzināti vai neapzināti — bija viņu atveduši.
— Kā princis jūtas? — viņš aši ievaicājās, lai noslēptu savu apjukumu.
— Princis Privins guļ, kungs. Pie viņa bija dziednieks, un viņš nedaudz iestiprinājās. Temistokls norādīja, lai viņu netraucējot.
— Es nekādā ziņā viņu netraucēšu, — Kims sacīja, jau satverdams durvju rokturi. — Gribētos tikai pārliecināties, ka viņam tiešām ir labi.
Sargkareivis vilcinājās.
Kims, kas melno bruņutērpu bija apmainījis pret baltu, vaļīgi krītošu tuniku un neatšķīrās no parasta Gorivinnas iedzīvotāja, nolēma pirmoreiz izmantot savu uzticības personas stāvokli.
— Būs jau labi, — viņš sacīja apsargam. — Temistokls zina, ka es esmu šeit.
Apsargs atvieglots pamāja, un Kims iegāja istabā.
Telpa nebija apgaismota. Mazliet gaismas ieplūda vienīgi pa durvju spraugām un pusatvērto logu, tieši tik daudz, lai priekšmetus istabā varētu sazīmēt kā melnas, smagnējas ēnas. Mirkli Kims palika stāvam pie durvīm, meklēdams paraudzījās visapkārt un tad vilcinādamies piegāja pie gultas, kur gulēja jaunais princis. Viņš pat īsti nesaprata, kālab nācis šurp. Privins gulēja, to pierādīja vienmērīgā elpa, un īstenībā taču Kimam šeit nekā nevajadzēja. Tomēr viņš piegāja pie gultas un noraudzījās uz gulētāju. Palsajā mēnesgaismā Privina seja izskatījās bālāka un šaurāka nekā Kima atmiņā. Dziednieks bija apkopis brūci uz vaiga, kur tagad bija palikusi tikai šaura sarkana svītriņa; arī labā roka bija no jauna pārsaitēta.
Privins elpoja vienmērīgi, tomēr ātri, un acu āboli zem aizvērtajiem plakstiem visu laiku kustējās. Laikam viņš sapņoja, un, jādomā, nekādi jaukie sapņi tie vis nebija.
Kims pagriezās un gāja uz durvju pusi, bet pa ceļam vēlreiz apstājās un paraudzījās atpakaļ, pats nezinādams, kāpēc.
Privinam acis bija vaļā. Viņš bija pamodies.
Kims mulsi pamīņājās un nedroši pasmaidīja.
— Es… man žēl, ja esmu tevi iztraucējis, — viņš klusu sacīja. — Negribēju tevi modināt. Atvaino.
Privins izslējās pussēdus, atbalstījās uz elkoņa un papurināja galvu. — Tu mani nepamodināji. Es visu laiku biju nomodā. Un cerēju, ka tu atnāksi.
— Tiešām.
Privins pamāja. — Es domāju par tevi, Kim, — viņš atzinās. — Ceļā uz šejieni es daudz ko pārdomāju. Par to, ko tu pūlējies mums izskaidrot… — Viņš aprāvās, un Kimam likās, ka viņa seja sāpīgi noraustās. Tomēr istabā bija pārāk tumšs, lai to droši apgalvotu.
— Tā bija varena runa, ko tu teici gudrajo padomē, — Privins pēc ilgākas klusēšanas sacīja. — Pārāk laba tādiem kā mēs. Vismaz man. Toreiz es to nesapratu vai negribēju saprast; un — kad sapratu, bija jau par vēlu.
Kims gribēja kaut ko sacīt, bet Privins nepacietīgi pamāja ar roku. — Nē, nerunā pretī, Kim. Tu tak nezini, kas notika, kad jūs aizgājāt — tu, Temistokls un visi jūsējie.
— Es zinu…
— Nezini vis! — Privins viņam skaļi pārcirta vārdu, tik skaļi, ka Kims neviļus bažīgi paraudzījās uz durvīm. Bet ārā viss palika mierīgi.
— Tu nezini vis, — Privins atkārtoja. — Mēs apsprie- dāmies — tēvs, visi pārējie un es. Gudrajo padome balsoja par jūsu priekšlikumu. Tavi vārdi, Kim, bija radījuši dziļu iespaidu. Kopš ilgiem laikiem padome pirmoreiz nebija vienprātīga. Mēs spriedelēj ām visu nakti, nespēdami tikt pie gala iznākuma. Kā jau teicu — vispēdīgi tika balsots, un vairākums nobalsoja, ka Kaivalona jāaizstāv. — Viņa skatiens kļuva stings, un viņš klusu, rūgti iesmējās.
— Vai zini, cikliels tas vairākums bija, Kim? Par vienu balsi. Manu balsi. Es biju tas, kas panāca izšķiršanos, mana balss noteica, ka Kaivalonu nevajag atstāt. Es biju tas, kurš uzņēmās atbildību par visu, kas pēc tam ir noticis. Bezjēdzīgā cīņa un visi kritušie ir mana vaina. Ja es būtu uzklausījis tevi, nevis savu nolādēto lepnumu, cik daudz mūsējo vēl būtu dzīvi!
Kims pastiepa roku un vāri pieskārās Privina plecam.
— Tu nevari būt vainīgs, — viņš klusu sacīja — Tu darīji to, ko uzskatīji par savu pienākumu. Tu varētu sev pārmest vienīgi tad, ja būtu rīkojies pret savu pārliecību. Bet to tu nedarīji. Neviens no mums nav tik stiprs, lai pamācītu likteni, kas tam darāms.
— Vai tu to saki, lai mani mierinātu?
— Nē, Privin. Tu klausīji sirdsbalsij, un tā ir jādara vienmēr. Ikvienam jārīkojas tā, kā viņš ieskata par pareizu, nevis tā, kā grib citi. — Viņš aprāvās un samulsis klusēja. Galvā atbalsojās paša vārdi. Kaut kas, kāds lēmums, ko viņš jau sen bija pieņēmis, tagad nobrieda un kļuva par atziņu. — Ikvienam būtu jādara tas, ko viņš uzskata par nepieciešamu, — viņš atkārtoja — drīzāksev nekā Privinam. — Un tieši tā es rīkošos. Esmu jau pārāk ilgi kavējies.
Privins uzmeta viņam vērīgu skatienu. — Ko tu ar to gribi sacīt?
Kims vilcinājās. Bet tad viņam sāka likties, ka Privinam var pilnīgi uzticēties. Piegājis pie durvīm, viņš piespieda tām ausi un klausījās. Tad atgriezās, apsēdās uz gultas malas un sāka klusu stāstīt, kas bija noticis pēc
vinu ierašanās Gorivinnā.
Privins uzmanīgi noklausījās, ne reizes viņu nepārtraukdams.
— Man šķiet, es zinu, ko tu gribi darīt, — viņš sacīja, kad Kims bija visu izstāstījis. — Un man liekas, tas ir pareizi. Vai tu… vai tu ņemtu mani līdzi?
Kims pārsteigts palūkojās uz viņu. — Tevi ņemt līdzi? Pie Varavīkšņu karaļa? Ceļā, par kuru man nav zināms, vai tam vispār ir gals?
Privins palocīja galvu.
— Bet man taču nav ne jausmas, vai es dzīvs atgriezīšos, — Kims aizrādīja. — Ceļš ir bīstams. Varbūt atpakaļceļa nav. Un" varbūt tā teiksmainā Varavīkšņu karaļa nemaz nav. Un, ja ir, tad nav zināms, vai viņš tiešām mums palīdzēs.
— Viņš ir, — sacīja Privins. — Un tu viņu atradīsi, ja vien pa īstam gribēsi. Šeit es nevienam neesmu vajadzīgs. Gorivinnā var noturēties vai krist — viens zobens vairāk vai mazāk neko neizšķirs. Varbūt tas tiešām būs bīstami, bet ja jau jāmirst, tad vismaz nekritīšu no melnā jātnieka zobena. Ņem mani līdzi! Tu šo zemi nepazīsti. Vienam tev nekas neizdosies. Par abiem mēs varbūt ar grūtībām galā tiksim.
Kims domāja ilgi — vismaz pāris minūšu.
— Kad dosimies ceļā?
Privins staroja. — Tu tātad ņemsi mani līdzi?
— Jā. Bez tavām zināšanām es droši vien apmaldītos jau pēc simt metriem.
— Tiksimies pēc pusstundas pie Ziemeļu vārtiem, — ieteica Privins. — Man tikai žigli jāsaģērbjas.
— Kā ar apsardzi?
Privins atmeta ar roku. — Nebēdā. Es laikā būšu klāt.
Sirdij strauji pukstot, Kims atgriezās savā istabā. Viņš jutās tik brīvs un tik atvieglots, it kā būtu nometis smagu nastu, kaut arī gatavojās doties pretī jaunām, nezināmām briesmām. Istabā iegājis, viņš aizvēra durvis un atkal pārģērbās melnajā bruņutērpā. Balto tuniku viņš nevērīgi saņurcīja un nometa kaktā. Nu viņam mugurā atkal bija ienaidnieka tērps, taču līdz šim tas viņam allaž bija nesis laimi, un, kaut arī Kims Gorivinnā būtu varējis izvēlēties skaistu skaisto bruņutērpu, viņš tomēr deva priekšroku melnajām bruņām. Rūpīgi pārbaudījis krūšu- bruņas, tāpat arī delmu un lielu aizsargus, viņš atvēra smago ozolkoka lādi, kas stāvēja pie viņa gultas, un izņēma no turienes Laurina apmetni. Gluži tīra sirdsapziņa viņam nebija, apliekot apmetni ap pleciem. Temistokls bija viņam šo dārgumu uzticējis, un nu viņš sirmo burvi tik rupji pievils.
Viņš paņēma Privina dāvāto vairogu, ar siksnas turekli piestiprināja to pie kreisās rokas delma un izgāja no istabas. Kaut arī bija vēla stunda, gaiteņos vēl kūsāja rosība, bet plašais iekšpagalms daudzo ugunskuru plīvojošās liesmās bija gandrīz tik gaišs kā dienā. Viņš gan pamanīja vienu otru pārsteigtu skatienu, kad pilnā bruņojumā, gluži kā kaujai sagatavojies, devās uz staļļiem. Neviens tomēr viņu neuzrunāja. Kims sasniedza staļļus un pēc četrām dienām no jauna tikās ar savu melni. Zirgs, viņu atpazinis, priecīgi iezviedzās, un Kims notērēja vairākas minūtes, glāstīdams zirga kaklu un čukstēdams
tam ausī mīļus vārdus.
Kad viņš pagriezās un grasījās Draudziņu pavadā izvest no staļļa, viņam priekšā izauga milzīga tumša ēna. Kima sirds sāpīgi salēcās.
— Gorg!
— Un Kelhim… — ierūcās stalla otrā malā. Kims apsviedās apkārt un ieraudzīja lāci, kas uz visām četrām bija ietupies durvīs un, galvu grozīdams, raudzījās uz vinu.
— Re kā, re kā, — lācis rūca. — īstenībā mēs gan būtu varējuši uzreiz iedomāties, ka šitais jaunais karstas putras strēbējs neliksies zinis gar vecāku ļaužu padomiem un laidīs prom pats uz savu roku, vai ne?
Gorgs apstiprinot pamāja ar galvu. — Kā tad, kā tad. Taču man nenāca prātā, ka viņš būs tik bezkaunīgs un raudzīs aizlavīties slepus. — Viņš domīgi paraudzījās uz lāci. — Nu, ko mēs ar viņu tagad iesāksim?
Kimam aiz niknuma un vilšanās mācās virsū rau- diens. Nebija viņš paguvis vēl ne soli paspert, kad iecere jau sabrukusi.
Kelhims smagi pieslējās kājās, atbrīvodams durvis.
— Vispirms iziesim ārā no šejienes, — viņš rūca. — Man staļļi nepatīk. Tajos nelabi ož. Un zirgi man arļ nepatīk, ja nu vienīgi kā brokasts.
Viņš atgrūda durvis un izlāčoja ārā. Gorgs uzlika lielo roku Kimam uz pleca un izstūma viņu sev pa priekšu ārā. Viņi šķērsoja pagalmu, tomēr, Kimam par pārsteigumu, nepagriezās vis uz galvenās celtnes pusi, bet stūrēja tieši uz šauriem sānvārtiem, kas veda ārā no pagalma. Vārti bija vaļā, un no āra iespiedās gaišs, zeltains mirdzums. Rangarigs!
Kima aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā, apstiprinājās, kad viņš ieraudzīja sazvērestības trešo dalībnieku.
— Privin!
Privins smaidīja. — Es taču apsolīju ierasties, vai tad
ne?
— Bet… — Kims apjucis palūkojās augšup uz Gorgu.
— Vai tas nozīmē, ka jūs… nākat līdzi? — Kims neticēdams jautāja.
— Ko gan citu? Tevi uz vietas noturēt jau laikam neizdosies, vai ne?
Pagāja labs bridis, kamēr Kims pārvarēja pārsteigumu.
— Bet… jūs… jūs visi bijāt pret, — viņš apmulsis stomījās.
— Neviens nebija pret, — Kelhims skaidroja. — Bet, ja mēs būtu tevi palaiduši tūliņ, tu būtu meties uz priekšu kā aklais dundurs, turēdams prātā tikai to vienu, ka jāglābj Gorivinnā. Mums vajadzēja vien nogaidīt, kamēr tu patiešām būsi nobriedis ceļam.
Ātrāk par izšautu bultu Rangarigs nesa viņus uz rietumiem. Aizvien dziļāk naktī. Vējš sitās sejās, zeme zus- tin zuda kaut kur lejā un pārvērtās par tumšu, izplūdušu blīvu. Kims piesardzīgi pagriezās un paskatījās atpakaļ. Gorivinnā bija sarukusi par mazu vizuļojošu dārgak- menīti, par gaišu zilā un rožainā gaismā margojošu pērli, kuras mirdzums vēl ilgi blāzmoja naktī austrumu pusē.
— Vai jums ērta sēža? — rūca Kelhims. Nenogaidījis Kima vai Privina atbildi, viņš no aizmugures ar savām spēcīgajām, brūnajām ķetnām apskāva zēnu augumus, saspieda abus cieši kopā un vēl pievilka sev klāt, lai pasargātu viņus tiklab no aukstuma, kā no novelšanās.
Rangariga spārni ar varenu šalkoņu šķēla gaisu, kad pūķis cēlās aizvien augstāk. Mēnesgaisma meta sudrabainus un zeltainus atstaru zibšņus uz vina sāniem, un dažs labs tonakt, paskatījies debesīs, droši vien brīnumos sev jautāja, ko gan varētu nozīmēt zeltainais mirdzums, kas slīdēja garām zvaigznēm. Par spīti lāča apskāvienam un Gorga platajai mugurai, kas līdzīgi lielam vairogam viņu sargāja pret vēju, Kimam sāka salt. Bet viņš drosmīgi valdījās un nebilda ne vārda.
Lidojumā uz rietumiem aizritēja stunda pēc stundas, un Kims brīnīdamies sev jautāja, vai pūķis vispār zina, kas ir nogurums. Kaut arī tas bija tik liels un varens, tomēr pasažieru svars, no kuriem divi bija savu divpadsmit normālu vīru svarā — viņu droši vien krietni apgrūtināja. Taču Rangarigs lidoja vien tālāk, līdz pie apvāršņa sāka rādīties jaunās dienas pirmā blāzma. Tikai tad spārnu vēdas kļuva gausākas un viņš lēnām slīdēja lejup.
Kims ziņkārīgi paliecās sānis, lai redzētu, kas ir apakšā zem viņiem. Viņi planēja virs bezgalīgas zaļas viļņotas segas; meža galotnes pletās, cik tālu vien skatiens sniedza, tikai vietumis zaļumā pazibēja kādas upes spožā josta vai pavīdēja neliels klajums. Rangarigs nolaidās vēl zemāk un kādu brīdi slīdēja virs meža juma, pirms ar vareno spārnu pēdējo vēzienu nolaidās līdz zemei un apstājās plašā puķu pilnā pļavā liela izcirtuma vidū. Pūķa spārni sprakstēdami sakļāvās. Viņš vēl parāpoja līdz mežmalai un tad atvieglots atlaidās zemē.
— Vienai naktij gana, — viņš aizsmacis elsa. — Arī pūķim laiku pa laikam vajadzīgs kāds atpūtas brīdis. Nemaz negaidījis, līdz pasažieri nolec no muguras, viņš saritinājās un noguldīja galvu uz priekškājām. Jau pēc dažām sekundēm dobja, skaļa krākšana liecināja, ka viņš iemidzis.
Kims paspēra pāris piesardzīgu soļu un paberzēja sāpošos krustus. Par ērtu gan jājienu uz pūķa nevarēja apzīmēt. Kaut arī Kelhims viņu bija sargājis savos apkampienos, viņš tomēr visu laiku bija krampjaini turējies, lai nezaudētu līdzsvaru. Viņš bija noguris, un izsalkums un slāpes viņu mocīja trakāk nekā jebkad.
Gorgs izstaipījās tā, ka kauli nokrakšķēja.
— Man arī derētu brīdi nosnausties, — viņš žāvādamies pavēstīja. — Jāatzīst, ka šad tad man mūžā ir gadījies ceļot ar lielākām ērtībām nekā šoreiz.
Rangariga labās acs plaksts pacēlās.
— Tad turpmāk ej vien kājām, — viņš noducināja, aizvēra aci un krāca tālāk, it kā nekā nebūtu sacījis.
Kelhims gandarīts pasmējās.
— Labāk nekluksti, bet sagādā mums brokastis, —
viņš norūca. — Man ir īsts lāča izsalkums.
Gorgs kaut ko nesaprotamu atmurdēja, pārmeta milnu pār plecu un, acis piemiedzis, palūkojās uz sauli.
— Agrs, — viņš noteica. — Medībām vēl tā kā par agru. Bet iešu izmēģināt laimi. Jūs pa to laiku sagādājiet uguni.
Vairāk nekā neteicis, viņš aizbrida mežā, ka nobrīkšķēja vien.
Privins un Kims sāka tuvākajā apkārtnē meklēt malku un sausas lapas. Uzdevums nebija viegls. Mežs zaļoja un kuploja, koki bija ziedos, un zēniem tikai retumis pagadījās atrast kādu nokaltušu zaru, ko varēja atlauzt un pievākt. Pagāja gandrīz stunda, līdz viņi salasīja malku ugunskuram. Bet nu radās jaunas grūtības, proti, panākt, lai malka, kas vēl bija zaļa, iekurētos. Kimam, zināms, bija miglains priekšstats par divu sausu kociņu berzēšanu un tamlīdzīgām dēku stāstu metodēm, taču Privins par tām tikai pasmējās. Viltīgi piemiedzis aci, viņš piegāja pie aizmigušā pūķa, uzsita tam ar dūri divreiz pa degunu un iespēra sānos dunku, lai to pamodinātu. Rangarigs pavēra acis šaurā spraudziņā un miegaini nošļupstēja:
— Kas te notiek?
Privins norādīja uz izcirtuma vidū sakrauto sārtu: — Mums vajag uguns.
Rangarigs ieņurdējās:
— Sasit tiem abiem lielajiem slīmestiem galvas kopā, varbūt uzsprāgs dzirkstele. — Tomēr viņš pacēla galvu, uzmeta īsu skatienu sārtam un tad sirsnīgi nožāvājās. No rīkles viņam izšāvās ugunsšalts rokas dilba resnumā, ievilka zālē melni izdegušu švīku un ar varenu sprakšķi aizdedzināja sārtu. Kims iekliegdamies atlēca nost, kad liesmas pēkšņi uzšāvās gaisā. Rangarigs atkal nolika galvu uz priekškājām un tūliņ no jauna aizmiga.
Privins smiedamies pienāca pie ugunskura un sacīja:
— Redzi nu. Reizēm var iztikt ari bez šķiltavām.
Bezgala pārsteigtais Kims pamāja. Viņš bija, protams, dzirdējis, ka pūķi gan vispār, gan arī atsevišķos gadījumos mēdzot spļaut uguni. Taču bija domājis, ka tādi stāsti, tāpat kā daudz kas cits, ir tīrais pārspīlējums.
— Nu mums trūkst vairs vienīgi Gorga ar brokastīm, — norūca Kelhims. Tomēr viņiem iznāca pagaidīt vēl minūtes desmit, līdz parādījās milzis. Kad viņš pēdīgi iznāca no meža, tad pār plecu nenesa vis medījumu, bet gan savu lielo milnu.
— Apdzēst uguni! — viņš pavēlēja. — Ātri!
Kelhims nīgri piešķieba galvu. — Kālab? — viņš norūca. — Esmu izsalcis.
Ar dažiem gariem soļiem Gorgs piesteidzās pie ugunskura un to izbradāja. Pašķīda dzirksteles, gaisā uzlidoja degoši zari.
— Melnie jātnieki! — viņš sauca. — Vesela melno jātnieku vienība ir ceļā uz šejieni!
— Ko nozīmē — vesela vienība? — jautāja Kelhims.
Gorgs vēl joprojām bradāja pa apdzisušo ugunskuru.
— Piecpadsmit vai divdesmit, — viņš ziņoja. — Un, ja mēs sasodīti aši neposīsimies no šejienes projām, viņi mūs ar zirgiem sabradās.
— Kā tad šie zinās, ka mēs te esam? — iejautājās Kims.
Gorgs iesmējās. — Būtu grūti neieraudzīt Rangarigu. Turklāt Borāsam gandrīz nekas nepaliek apslēpts. Jātnieki būs viņam paziņojuši, ka mēs esam ceļā uz rietumiem. Nu, un tad nevajag lielas gudrības, lai saskaitītu divi un divi un izprastu mūsu nodomu.
— Jel neuztraucies tik dikti! — Kelhims viņu mierināja. — Tu pats sacīji, ka vairāk par divdesmit tur neesot. Par tiem es parūpēšos.
— Nekā nebij! — Gorgs atcirta. — Man no viņiem tāpat nav bail kā tev, bet mums nav laika te kavēties, kamēr būsim ar viņiem izkāvušies. Jo drīzāk sasniegsim Dvēseļu aizu, jo labāk. Es tagad pamodināšu mūsu miegaino ķirzaku, un lidosim tālāk. Hei, Rangarig! — Viņš iebļāva pūķim ausī. — Mosties! Mums jālido tālāk!
Rangarigs ieņurdējās. Aste noraustījās, nolauza vidēja lieluma koku un it kā nejauši noslaucīja Gorgu gar zemi. Tad pūķis atkal pierima un mierīgi krāca tālāk. Gorgs sodīdamies pieslējās kājās un tik spēcīgi iespēra pūķim, ka zeme notrīcēja.
Rangarigs laiski pavēra vienu aci. — Vai tad vairs nekur nebūs iespējams mierīgi atpūsties? — Viņš nožāvājās, atplezdams rīkli, cik vien plati iespējams. Nu milzis iebrēkdamies palēca sāņus, kad uz viņa pusi izšāvās gandrīz metru gara ugunsmēle.
— Ak, miegainā ķirzaka, ko? — pūķis nodārdināja. — Par to mēs vēl parunāsim, vecais draugs. Nu — ko tad vēl gaidāt?
Viņš pieplaka, cik spēja, pie zemes un mazliet paplēta labo spārnu, tā ka visi četri draugi varēja uzrāpties viņa platajā mugurā kā pa redeļkāpnēm. Viņi nelidoja vairs tik augstu un tik ātri kā pagājušajā naktī, tomēr fantastiskā ātrumā slīdēja pāri zemei. Pēc brīža mežs izgaisa un parādījās drūmi pakalni.
— Vai vēl tālu? — Kims centās pārkliegt spārnu šalkoņu.
Gorgs atbildēja, atpakaļ nepagriezdamies: — Ļoti tālu, Kim. Divu, varbūt trīs dienu lidojuma, ja mēs neapstātos.
Bet tā nevarēs. Rangarigam drīz vien jādod atelpa. Mūsu draugs vairs nav nekāds jauneklis. Agrāk viņš bija izturīgāks, bet nu viņam stundiņu jānosnaužas diendusā.
Rangarigs dusmīgi papurināja galvu. Šī sakustēšanās gandrīz izmeta Gorgu no sēdekļa.
Kims izbijies cieši pieķērās pie lielā grubuļa uz Ran- gariga muguras. — Beidziet jel ķēmoties! — viņš errīgi uzsauca.
Rangarigs dārdoši iesmējās, tomēr sāka lidot līdze- nāk. Ainava pastāvīgi mainījās. Pēc brīža zem viņiem parādījās akmeņains līdzenums, kurā auga tikai pa kādam retam krūmam un nelielos laukumiņos nīkuļoja vārga zāle. Tad klajumu nomainīja ne pārāk augsti, bet stāvi, grūti pārejami kalni. Rangarigs lidoja zemu virs kalnu virsotnēm un pēdīgi par nolaišanās vietu izraudzījās kailu, vēju pluinītu plakankalni. Kad pūķis sāka visai nesaudzīgus piezemēšanās manevrus, pasažieri tika pamatīgi izkratīti.
Rangarigs izdvesa nopūtu, kas pārspēja vēja aurus.
— Pietiek, — viņš noteica. — Varbūt šeit es varēšu britiņu pagulēt. — Kad Gorgs, viņaprāt, pārāk lēni rausās zemē, viņš sapurinājās. Milzis lādēdamies novēlās uz klints.
— Lempis gatavais! — Gorgs lamājās. — Tāpēc vien, ka esi tik liels, tu iedomājies, ka laikam drīksti atļauties visu, vai ne?
— Ne gluži visu, bet diezgan daudz, — atšņāca Rangarigs, — Un nu es gribu gulēt. Te, augšā, jādomā, mūs neviens netraucēs.
Viņš saritinājās un ar ķermeni izveidoja iedobi, kur ceļinieki atrada patvērumu no ledainā vēja.
Pūķa varenie, zeltainie sāni noderēja tiklab drošībai, kā siltumam. Visi bija iepriekšējā naktī krietni nomocīti.
Kims omulīgi iečubinājās Kelhima mīkstajā kažokā. Tomēr miegs nenāca. Galvā jaucās pārāk daudz domu. Pēc brīža viņš klusītēm piecēlās, uzmanīgi, lai neiztraucētu citus, izrāpās no drošās tversmes pūķa līkumā un piegāja pie klints krants. Klints stāvus krita lejup vairāk nekā simt metru dziļumā, un kailā, klinšainā ainava turpinājās tālāk uz rietumiem, cik tālu vien acis rādīja. Sis paskats saldēja Kimu vairāk nekā ledainais vējš. Tas bija saltums, kas cēlās viņā pašā, un pret to nelīdzēja ne vissiltākā sega un neviens ugunskurs.
Izdzirdis soļus, Kims nedaudz pagriezās. Nācējs bija Privins.
— Vai tu ari nevari iemigt? — stepes princis apvaicājās.
— Nē, — Kims atteica un atkal pievērsa skatienu ainavai. — Kā šo apvidu sauc? — viņš klusu vaicāja.
Privins nostājās viņam blakus. Drebinādamies viņš sabāza rokas padusēs un švīkāja ar kāju akmeņaino pamatu.
— Tam nav vārda. Tas pieder pie Ēnukalniem.
— Šeit? — Kims brīnījās. — Tik dziļi Pasakzemē?
Privins pamāja. — Viena tāda mēle, — viņš paskaidroja. — Viens grēdas atzars atstiepies līdz šejienei. Tas noticis ļoti ļoti sen — ilgi pirms Kaivalonas un Gorivinnas uzcelšanas, kad šo zemi apdzīvoja tādas tautas un cilvēki, par kuriem tagad stāsta vienīgi teika. Cilvēki toreiz bijuši citādi nekā tagad.
— Citādi?
Privins pasmaidīja. — Tā ir tikai teika, Kim, pasaka, nekas vairāk.
— Pastāsti, — Kims lūdza.
— Toreiz, — stepes princis sāka stāstīt, — kā teika vēstī, cilvēki bijuši citādi. Spēcīgi, daudz spēcīgāki nekā mēs, un nav bijis nevienas dzīvas radības — neviena auga, neviena dzīvnieka, kas būtu spējis tiem pretoties. Man šķiet, viņi būs bijuši mazliet uz to modi kā ļaudis tur, no kurienes tu nāc. Viņi pārvaldījuši zemi abpus Ēnu- kalniem. Dzīvojuši lielās, krāšņās pilsētās, viņiem bijušas mašīnas, ar kurām viņi varējuši lidot pa gaisu ātrāk nekā putni. Taču vienā jaukā reizē tie iekārojuši zvaigznes, un, kad bijuši spiesti atzīt, ka, par spīti savai varenībai un mašīnām, tomēr nevar zvaigznes sasniegt, kļuvuši nikni un sarūgtināti. Skaudība Un nenovīdība iezagusies tiem sirdīs. Mašīnas kļuvušas arvien pilnīgākas, bet, tikpat lielā mērā, kā pieaugusi viņu bagātība, pieaugusi arī neapmierinātība. Un itin drīz vienas pilsētas iedzīvotāji sākuši ar aizdomām vērot citu pilsētu ļaudis — vai tikai šiem nesanāk vairāk mantas un vai šo mašīnas nav ražīgākas nekā pašu. Sākušies ķīviņi un nesaprašanās, un
valsts sairusi daudzās mazās valstiņās, kas drīz ņēmušās cita citu apkarot. Viņu ieroči bijuši drausmīgi, Kim. Viņi šķieduši cits citam virsū uguni, ārdījuši zemi un aizdedzinājuši pat debesis. Taču, kā par spīti kariem un visām šausmām, viņu bagātība augusi un vairojusies, un viņi taisījuši aizvien jaunas mašīnas, aizvien briesmīgākus ieročus. Ikviens toreiz zinājis, ka tāda attīstība ne pie kā laba nenovedīs, tomēr neviens ne pirksta nepakustinājis, lai kaut kā tam visam pretotos. Un beidzot sācies vispēdējais, visbriesmīgākais karš. Debesis liesmojušas, zeme izvēmusi sakusušus akmeņus un indīgas gāzes. Pat Ēnukalni nodrebējuši no briesmīgajiem triecieniem, ar kādiem cilvēki šaustīja zemi. Un tad zeme pārsprāgusi no viena gala līdz otram, un plaisa, kas dziļāka par jebkuru aizu, uz visiem laikiem nošķīrusi vienu karojošo pusi no otras.
— Dvēseļu aiza, — Kims ieminējās.
Privins pamāja. — Jā, Dvēseļu aiza, un tās galā tie spēki, kurus cilvēki gan bija mācējuši izraisīt, bet vairs nespēja pār tiem valdīt, sablīvējuši zemi milzīgā barjerā. Akmeņi, karsti kā saule un šķidri kā ūdens, lijuši lejup no Ēnukalnu virsotnēm un saplūduši ar sablīvēto barjeru. — Uz mirkli Privins pieklusa, un, kad turpināja stāstu, viņa balsī skanēja skumjas. — Tikai pavisam nedaudzi cilvēki palika dzīvi. Viņi sabēga dziļās zemes alās un, tiklab paši, kā arī viņu bērni, dzīvoja kā zvēri. Tā viņi nodzīvoja daudzās paaudzēs — ieslodzīti, bez gaismas un gaisa, līdz aizmirsa savu izcelsmi un dzimteni. Aizritēja gadsimti, un, kad bojāeju pārdzīvojušo bērnubērnu bērnubērni beidzot atrada ceļu atpakaļ uz gaišu pasauli, zeme bija atpūtusies un dzīve atsākās no jauna. Kopš tiem laikiem šī kalnu grēda diendienā mums atgādina, lai padomājam, kas esam, un nesnaikstāmies pēc zvaigznēm.
— Tas… nav nekāds jaukais stāsts, — Kims nomurmināja, kad Privins bija beidzis.
Privins pasmaidīja. — Nē, Kim. Nekā skaista tur nav, bet neaizmirsti, ka tā ir tikai teika. Neticu, ka tai pamatā patiesība.
Kims neatbildēja. Viņa skatiens atkal slīdēja pār apkārtējo kalnu robainajām aprisēm, un pēkšņi viņš visu redzēja pavisam citādām acīm. Klinšu sienu palsā vizma rosināja domāt par nespodru, pirms gadu tūkstošiem slīpētu stiklu. Ērmoti vienmērīgās svītras klints plātnē viņam pie kājām varēja iezīmēt lavas straumes, kas te plūdušas neiedomājamā senatnē: Un pēkšņi viņš atskārta, ka Privina stāstījums nav pasaka, bet gan īstenība.
Viņš atkāpās no aizas malas, atsēdās uz kailā klints- akmens un sildīdamies sita rokas ap pleciem. Vairogs viņu gan mazliet sargāja pret salto vēju, tomēr aukstums bez žēlastības spiedās cauri apģērbam un stindzināja locekļus. Taču visam tam par spīti, viņš vēl vilcinājās atgriezties patvērumā pie pūķa.
— Vai šie kalni mūs tiešā ceļā aizvedīs uz Dvēseļu aizu? — viņš vaicāja Privinam, kas bija apsēdies līdzās.
— Jā. Bet mēs tādu ceļu neiesim. Uz šejieni Rangarigs lidoja vienīgi zinādams, ka šeit esam drošībā. No šī apvidus vairās pat melnie jātnieki, un man šķiet, ka mūsu pūķim arī nebija nekāda prieka lidot šurp. Stāsta, ka šeit klīstot apkārt pagātnes gars. — Privins centās pasmaidīt, tomēr viņam tas neizdevās. Kims juta neredzamus draudus, kas šķita kā glūnīgi drausmoņi slēpjamies aiz klintīm — gluži tā, kā viņam bija licies, ejot pa Kelhima alu.
— Vai tu domā, ka mēs vēl kādreiz satiksim melnos jātniekus?
Privins paraustīja plecus. — Ceru, ka ne, bet viņi ir viscaur, visā zemē. Borāss ir aizdomu pilns.
— Domā — viņš nojauš, kas mums padomā?
— Vēl ne. Bet, tiklīdz viņš to uzzinās, tā tūliņ grozīs savus plānus un nekavēdamies uzbruks Gorivinnai. Par to man vislielākās raizes. — Viņš pievilka ceļgalus pie zoda un nogrima drūmās pārdomās.
— Nāc, — viņš pēdīgi sacīja. — Liksimies mazliet pagulēt. Spēka mums vēl vajadzēs daudz.
Viņi piecēlās un devās atpakaļ pie Rangariga. Kelhims un milzis gulēja, cieši kopā saritinājušies, pūķa zeltainā sāna līkumā. Kims apgūlās uz klintīm un centās ierīkoties pēc iespējas ērtāk. Nogurums māktin mācās virsū. īsi pirms iemigšanas viņš vēlreiz atvēra acis un paraudzījās uz rietumiem, kur dūmakainā tālē viņus gaidīja Dvēseļu aiza.
Un pēkšņi — pirmoreiz kopš daudzām dienām — Kimam atkal bija bail.
Rangarigs viņus pamodināja, tikko sāka svīst gaismiņa. Vini tūdaļ devās ceļā.