Kims atspiedās pret Gorga plato muguru un lūkoja vēlreiz aizmigt, bet izsalkums un aukstums turēja viņu nomodā. Jo tālāk uz rietumiem viņi lidoja, jo saltāks šķita kļūstam. Kims sāka prātot: diezin, vai tikai šai pasaulē viņa dzimtās planētas Ziemeļpola un Dienvidpola vietā nav Rietumpols un Austrumpols un vai, nokļūstot līdz Dvēseļu aizai, viņi vienlaikus nenokļūs sastingušā mūžīgā sasaluma valstībā. Viņš atcerējās, ka Temistokls reiz bija pieminējis Ledaino tuksnesi. Ja tas tiesa, tad viņi pieļāvuši liktenīgu kļūdu. Neviens no viņiem, izņemot lāci, ko pret aukstumu sargāja biezais kažoks, nebija pienācīgi silti apģērbies, lai izturētu pārgājienu pa ledājiem un sniega laukiem.
Taču nu bija par vēlu prātot. Viņi bija jau gandrīz pusceļā, un atpakaļ Kims negrieztos neparko.
Nakts pagāja. Rangariga kustībām bija zudis spēcīgais miers, tomēr pūķis nesūkstīdamies lidoja vien tālāk. Kalni bija palikuši aiz muguras, patlaban viņi lidoja virs savannas. Lejā vīdēja pa atsevišķai mājai un vienreiz krietni tālāk dienvidos pamirdzēja pat prāvas pilsētas ugunis. Rangarigs nemainīgi turpināja lidot uz rietumiem, un tikai tad, kad jau pilnīgi bija ataususi gaisma, viņš nolaidās zemāk un meklēja vietu, kur nosēsties. Laizdamies arvien zemāk, viņš grozīja vareno galvu gan pa labi, gan pa kreisi, raudzīdamies pēc vietas, kas viņiem varētu noderēt tiklab par slēpni, kā arī atpūtai.
Pēkšņi Rangariga spārni noraustījās un ķermenis saslējās stāvus, tā ka pasažieriem vajadzēja krampjaini turēties, lai nenokristu.
— Kas noticis? — Gorgs ierēcās.
— Melnie! — Rangarigs nošņācās. — Dienvidos.
Kims paliecās un centās gar Gorga sānu palūkoties
lejup. Taču redzēja vienīgi bezveidīgu tumšu plankumu pie apvāršņa/Rangarigam laikam bija asāka redze. Pūķis, visus spēkus saņēmis, lidoja uz dienvidiem tādā ātrumā, kādā vēl nebija lidojisjfjau pēc dažiem mirkļiem Kims un pārējie ieraudzīja māju ar salmu jumtu; viena un neaizsargāta tā stāvēja plašajā savannā. Melno jātnieku orda lielajos melnajos zirgos patlaban aplenca māju. Melno kaujas kliedzieni bija dzirdami pat augšā. Kamēr pūķis pacēlās augstāk un, spārnus izpletis, sagatavojās uzbrukumam, aizdedzinātu melnu bultu krusa nobira pār māju.
Rangarigs notaurēja savu cīņas saucienu, piekļāva spārnus cieši pie ķermeņa un kā milzīgs zelta šķēps triecās uzbrucējiem virsū. Melnie jātnieki sastinga. Vienu mirkli Kims iedomājās, ka cauri neizteiksmīgajām metāla maskām pamanījis izbīli viņu sejās. Rangariga spārni slīdēja pa gaisu mānīgi lēni, un kaujas vienība acumirklī pārvērtās par trakojošu zirgu, kliedzienu, caursista metāla džinkstoņas haosu. Pieci jātnieki cēlā lokā izlidoja no segliem, kad viņus trāpīja Rangariga spārni.
Pūķis saslējās stāvus, izgrūda otru, vēl niknāku rēcienu un vienā ņēmienā bija jātnieku vidū. Varenās kājas bez žēlastības sabradāja bruņas un vairogus. Aste notrieca pusduci jātnieku gar zemi un izara platu grāvi.
Cīņa ilgi tikai mirkli. Gorgs, Kelhims, Kims un Privins — visi kā viens nolēca no Rangariga muguras. Gorgs, Kelhims un Privins uzbruka pārsteigtajiem jātniekiem no sāniem, kamēr Kims, izrāvis zobenu no maksts, aizskrēja uz māju, lai redzētu, kas tur darāms.
Durvis bija ielauztas. Pa vienu izdauzīto logu plūda melni dūmi, mājas iekšienē skanēja kaujas troksnis un bērna raudas. Kims ar negantu spērienu izgāza durvis pinīgi no virām un ielauzās mājā. Pēdējā mirklī viņš paguva pacelt vairogu, kad ar acs kaktiņu pamanīja kustību. Biezo koka vairogu trāpīja spēcīgs zobena cirtiens un atsita Kimu streipuliski atpakaļ. Kims atsitās pret skapi, pazaudēja līdzsvaru un pakrita. Virs viņa parādījās liels melnais karotājs, pacēla ieroci un sastinga, ieraudzījis Kima melno bruņutērpu.
Šī mirkļa vilcināšanās melnajam jātniekam maksāja dzīvību. Kims pielēca kājās, ar vairogu uztvēra triecienu, bet pats vienlaikus no visa spēka belza ar savu zobenu. Melnais asmens ņirkstēdams iztriecās cauri pretinieka krūšubrunām.
Kims mirkli nocīnījās pēc elpas un tikai tad pārkāpa pāri zemē gulošajam melnajam un devās dziļāk iekšā mājā.
Viņš gāja turp, kur dzirdēja troksni, un atgrūda dzīvojamās istabas durvis. Skats, ko viņš ieraudzīja, lika atlēkt atpakaļ. Kims gandrīz paklupa pār nekustīgi uz grīdas izstiepušos vīrieti. Viņa kreklā pletās liels, tumšs asiņu traips, un roka vēl joprojām turēja dunci, ar kuru viņš slepkavu bija aizrāvis sev līdzi nāvē. Otrs zemnieks ar garu mietu izmisīgi aizstāvējās pret milzīga auguma melno jātnieku, kas viņu soli pa solim dzina dziļāk istabā. Zemnieks veikli izvairījās no zobena cirtiena, palēca sānis un pamatīgi iebelza melnajam pa bruņucepuri. Bruņas noklaudzēja. Melnais pastreipuļoja atpakaļ, uztvēra zemnieka nākamo belzienu ar plakaniski turētu zobenu un ietrieca zemniekam krūtīs bruņucimdā tērpto dūri. Zemnieks sāpēs ievaidējās. Apjukumā viņš neparūpējās par aizsegu, un melnais pacēla ieroci nāves cirtienam.
Nu Kims beidzot pārvarēja sastingumu. Vienā lēcienā viņš bija starp abiem cīnītājiem, ar vairogu uztvēra melnā karotāja cirtienu un cirta pats. Cirtiens neizdevās — tas bija slikti notēmēts un pavājš. Taču arī šoreiz melnās bruņas uz acumirkli novilcināja pretinieka rīcību un līdz ar to izšķīra viņa likteni. Kima zobens noslīdēja gar pretinieka krūšubruņām un iedūrās grīdā. Vienu mirkli abi stāvēja viens otram pretim, un Kims nepārprotami redzēja melnā jātnieka neticību tam, ko acis rādīja. Tad Kimu kaut kas trāpīja mugurā un pasita sāņus. Viņam garām pašāvās bārdains vīrs, novicināja rungu un ar neiedomājamu spēku trieca tās sapluinīto galu pa melnā bruņucepuri. Melnais iebļāvās un sabruka.
Kims, smagi elpodams, pagriezās apkārt. Zemnieks stāvēja viņam aiz muguras izstieptas rokas atstatumā. Viņš elsoja, un pār seju viņam lāsoja asinis. Runga joprojām bija draudīgi pacelta un acīs spīdēja neuzticība.
Kims nolaida zobenu un vairogu un lēnām ķērās pie bruņucepures, lai atturētu zemnieku no jauna uzbrukuma. Tad viņš cepuri noņēma un mēģināja uzmundrinot pasmaidīt.
— Viss kārtībā, — viņš sacīja.
Zemnieks atslāba, tomēr neuzticīgais spīdums acīs neizzuda.
—Jūs…jūsneesatmelnaisbruņinieks? — viņšjautāja.
— Nekādā gadījumā. Es tikai pēc tāda izskatos. — Tad Kims, uzmetis skatienu nekustīgi gulošajam melnajam jātniekam, piebilda: — Dažkārt tas ir pat izdevīgi.
Zemnieks apmulsis palocīja galvu un sacīja:
— Es nezinu, kas tu esi… bet paldies tev. Ja tu nebūtu piesteidzies palīgā, es tagad būtu pagalam. Manu brāli viņi jau nosita. — Viņš pameta skatienu pāri plecam uz loga pusi. — Vēl briesmas nav garām. Ārā ir vēl citi melnie.
Kims papurināja galvu: — Neraizējies. Par tiem rūpējas mani draugi. Vai mājā vēl ir kāds?
— Mana sieva, mans dēls un… brāļa sieva. Un divi kalpi. Tos es uzsūtīju augšā apsargāt sievietes.
Tikai tagad Kims pamanīja, ka augšstāvā brēc bērns. Likās arī, ka šņukst sieviete.
— Sauc viņus lejā, — viņš sacīja. — Briesmas ir garām. Vismaz pašreiz.
Saimnieks izgāja pa durvīm un uzkāpa augšstāvā, bet Kims, modri skatīdamies uz visām pusēm, devās ārā.
Cīņa bija beigusies. Bariņš bez jātniekiem palikušo zirgu tramīgi skraidīja apkārt, un Rangarigs aizdomīgi apošņāja kritušos ņielnos jātniekus, pārbaudot, vai kāds no tiem tikai neizliekas beigts, lai vēlāk aizšmauktu un atvestu pastiprinājumu.
Kims pastāstīja, kas noticis mājā. Atkal viņi bija kļuvuši par lieciniekiem bezjēdzīgai asins izliešanai.
— Bet tik tālu rietumos, — neizpratnē nomurmināja Privins.
Gorgs grieza zobus. — Nu jau melnie valda pār visu zemi, — viņš nikni sacīja. — Tā laikam ir Borāsa taktika — vispirms sapostīt aizmuguri. Kad sāksies uzbrukums Gorivinnai, iedzīvotājiem vairs nebūs, kurp bēgt. Borāss, princi Privin, ir guvis mācību no tā, kas notika Kaivalonā. Bet nu iesim iekšā un apskatīsim, kā saimniekiem klājas. Varbūt varam ko palīdzēt.
Cits aiz cita viņi sekoja Kimam mājā. Pirmais gāja Privins, tad Kelhims, nolaidies uz visām četrām un ar platajiem pleciem gandrīz iespiezdamies durvīs, un pats pēdējais — Gorgs, kas, kaut arī salīcis, visu laiku atsitās ar galvu pret griestiem un neganti sodījās.
Zemnieka ģimene bija sapulcējusies dzīvojamā istabā. Kims redzēja izbailes viņu sejās, kad viņi ieraudzīja lāci un milzi.
— Neuztraucieties, — Kims centās viņus nomierināt.
— Tie ir mani draugi. Viņi jums pāri nedarīs.
— To… jā… — zemnieks stostījās, — to es labprāt ticu… tikai…
— Tikai mazliet neparasti, vai ne? — Kelhims norūca.
— Ja mēs jums šķietam ērmoti, labo cilvēk, tad iesaku vispirms palūkoties ārā pa logu.
Zemnieks neizpratnē pablenza uz lāci. Beidzot viņš vilcinādamies piegāja pie loga.
— Pūķis! — viņš iesaucās. — Zelta pūķis! — Pagriezies atpakaļ, viņš paraudzījās uz draugiem dziļā godbijībā. — Bet ir taču tikai viens vienīgs zelta pūķis, — viņš purpināja.
Gorgs pamāja un līdz ar to atkal tā atsita pakausi pret griestiem, ka patrunējušais koks nokrakšķēja.
— Gluži pareizi, — viņš apstiprināja. — Tas pats jau ir. Rangarigs.
Zemnieks nobāla: — Tad jau jūs būsiet Gorgs.
Gorgs apvainots saviebās: — Vai tad jums pazīstams vēl kāds milzis?
— Milzis? — Kelhims norūca. — Nez, kur te būtu milzis gadījies.
Gorgs uzmeta lācim niknu skatienu, vēlreiz atsitās ar galvu pret griestiem, līdz beidzot iedomājās apsēsties.
Kims iesmējās, redzēdams zemnieku apjukumu. Tad
viņam kļuva žēl nobiedēto sieviešu.
— Neliecieties ne zinis, labie ļaudis. Tie abi vienmēr strīdas. — Bet jums vajadzētu redzēt, kā viņi cīnās!
— Melnie jātnieki… jūs tiešām ieradāties pēdējā mirklī. Ij minūti vēlāk jūsu palīdzība vairs nebūtu varējusi nevienu glābt.
— Paskat, vēl nebūs labi diezgan, — Gorgs skaitās. — Izglāb šo no drošas nāves, bet šis vēl gaužas, kāpēc neesam ieradušies agrāk!
Nu zemnieks galīgi apjuka. Viņa skatiens nedroši klīda pārmijus no Gorga uz Kelhimu un atpakaļ.
Pēdīgi iejaucās Privins: — Būtu jel apkaunējies, Gorg. Kāpēc tu mulsini nabaga cilvēkus?
Gorgs, tēlodams nokaunējušos, nolieca galvu, un zemnieka un viņa ģimenes locekļu sejās parādījās pirmais vārais smaids. Vispēdīgi saspīlējumu izkliedēja atviegloti smiekli.
Visi kopā viņi sāka vākt projām melno jātnieku līķus un, cik iespējams, nokopt cīņas pēdas. Privins, Gorgs un Kims strādāja dūšīgi, un nepagāja ne stunda, kad vienīgi izsistā loga rūts un sodrēju svēdra uz grīdas atgādināja, ka tikai pirms brīža te notikusi kauja.
Kimam likās dīvaini, ka zemnieku ģimene samērā mierīgi uzņēma sava tuvinieka nāvi. Viņš nogaidīja, līdz palika ar Privinu vienatnē, un sāka par to runāt.
Privins palocīja galvu, it kā jau būtu to gaidījis.
— Es neko daudz nezinu par tavu pasauli un cilvēkiem, kas tur dzīvo, Kim, — viņš sacīja. — Tomēr man liekas, ka jūs esat gaužām dīvaina tauta.
— Tāpēc, ka sērojam par saviem mirušajiem?
Privins iecietīgi pasmaidīja.
— Nē, Kim. To darām ari mēs. Tikai citādi. Mēs visi zinām, ka dzīve nav mūžīga. Dažs, piemēram, Temistokls un Rangarigs, nodzīvojuši garu mūžu, citi nomirst agri, dažs bērnībā vai pat zīdaiņa autiņos. Nav mūsu spēkos kaut ko grozīt. Un mēs to arī nemaz nevēlamies. Ķermenis, Kim, šī ievainojamā čaula, par kuru jūs tā raizējaties, nav nekas cits kā instruments, tāds kā darbarīks, ko gars izmanto, lai piepildītu savu gribu. Mēs mīlam savus brāļus un māsas, savus vecākus tāpat, kā jūs mīlat savējos, taču mēs galvenokārt mīlam to, kas viņi ir. Viņu miesa var iznīkt, bet tas nepavisam nenozīmē, ka viņi ir miruši. Miris, pa īstam nomiris, cilvēks kļūst tikai tad, Kim, kad vinu aizmirst.
— To es nesaprotu, — Kims nomurmināja.
— Bet tas ir ļoti vienkārši, — Privins pacietīgi skaidroja. — Var jau būt, ka tieši tā ir galvenā atšķirība starp jums un mums. Mēs esam iemantojuši atziņu, ka cilvēks nedzīvo sevī vien.
— Es gan dzīvoju sevī vien, — Kims sacīja.
— Tā tev tikai liekas, — Privins pretojās. — Bet tā nav. Tu dzīvo. Bet tas arī ir viss. Ja tu eksistēšanu pielīdzini dzīvošanai, tad arī akmens dzīvo. Bet dzīvot, īsteni dzīvot tu vari vienīgi ciešā saskarē ar citiem. Tu dzīvo tāpēc, ka tas, ko tu saki vai dari, ietekmē citu cilvēku dzīvi, jūtas un domas un otrādi, un tu mirsti tikai tad, kad neviens vairs neatceras tavus vārdus un darbus un līdz ar to — tevi pašu. Tikai tad, kad tu esi izzudis no visu cilvēku domām, tu patiešām esi miris. Drosmīgais vīrs, kuru melnie nosita, turpina dzīvot tuvinieku atmiņā. Un īsu brīdi arī tavējā.
Kims ilgi domāja par Privina vārdiem. Un beigu beigās sāka izprast teiktā jēgu. Viņš bija atradies viņpus kalniem Ēnu valstī un redzējis beigto, nomirušo novadu bez cilvēkiem. Ēnu valsts patiesi bija mirusi. Tā bija zaudējusi atmiņas par savu pagātni. Taču nē, tā tak nemaz nebija! Viņš atcerējās Akača karali un tā dēlu Ado. Vai tie abi nebija labākais pierādījums Privina skaidrojumam?
Kims piegāja pie loga un palūkojās ārā. Aina bija mānīga miera apdvesta. Saule stāvēja augstu debesīs, tuvojās pusdienlaiks. Rangarigs bija aizgājis mājas pavēnī un krāca, ka logiem rūtis drebēja. Un tomēr šis miers bija tikai pavisam trausla fasāde, aiz kuras jau nākamajā mirklī varēja uzbrukt nāve un posts.
Viņš pagriezās un palūkojās uz saimnieci, kas bija ienākusi, lai celtu galdā pusdienas. Kima vēders, ko jau kopš divām dienām pildīja vienīgi ledainais gaiss un vēlēšanās paēst, iekurkstējās, un, redzot uz pannas milzīgo gaļas gabalu, viņam saskrēja pilna mute ar siekalām. Tomēr pirms tam vajadzēja vēl nokārtot kaut ko svarīgu.
— Jums vajadzēs pamest šo vietu, — Kims sacīja.
— Nebūs ilgi, kad te saradīsies citi melnie jātnieki un liks jums atbildēt par savu biedru nāvi.
— Tas ir iespējams, jaunais kungs. Bet nezinu gan, uz kuru pusi mēs varētu griezties. Arī kaimiņu sētās nebūs nekādas drošības.
— Jūs varētu lūkot kaut kā nokļūt līdz Gorivinnai, — Kims ierosināja.
— Ceļot veselas desmit dienas? — ieteicās Privins saimnieces vietā. — Neaizmirsti, ka ne katrs var ceļot, sēžot pūķim mugurā, Kim. — Viņš papurināja galvu.
— Nē. Vienīgā drošā vieta būtu kalni. Tos jūs varētu sasniegt vienā dienā. Šeit jums, protams, vairs nav droša palikšana. Neviens no uzbrucējiem gan nepaguva aizbēgt, bet arī klusumam ir acis un ausis. Jums jātiek projām.
Viņus pārtrauca skaļa rīboņa. Tas bija Gorgs, kas saliecies ienāca no priekšnama un stenēdams atsēdās pie galda.
— Mēs ar Rangarigu un Kelhimu apspriedāmies, — milzis sacīja, kad bija aši notiesājis tādu sīkumu kā desmit ābolus un maizes klaipu, ko saimniece vieglprātīgā kārtā bija atstājusi uz galda, un ar plaukstu tīksmīgi noslaucījis muti. — Melnie no jauna nāks šurp, un, ja atradīs Brobingu un viņa ģimeni šeit, tad žēlastības nebūs.
— Vai Rangarigs nevarētu viņus aiznest uz Gorivinnu?
Gorgs pašūpoja galvu. — Tā nav slikta doma. Bet paietu četras dienas — divas turp un divas atpakaļ. Tādu laika zaudējumu mēs nevaram sev atļauties.
— Un ko tu iesaki?
Gorgs pašļūkāja ar kājām pa grīdu šurp un turp, veltīgi cenzdamies tās kaut kā ērtāk novietot. — Mēs ņemsim viņus līdzi, — viņš pēdīgi paziņoja.
Kims iztrūkās. — Uz Dvēseļu aizu? — viņš, nespēdams noticēt, jautāja. — Sievietes un mazo bērnu arī?
Gorgs mierinādams pamāja ar roku: — Protams, ne līdzi aizā. Bet tur apkārtne ir droša. Aizas tuvumā pat melnie jātnieki negribēs rādīties. Un, ja arī uzradīsies, tuvējos kalnos netrūkst paslēptuvju. Bez tam, — viņš domīgi piebilda, — nemaz nenāktu par ļaunu apzināties, ka tuvumā atrodas draugs.
Kims neparko nevarēja pie šādas domas pierast. Vēl viņš pats gan nebija Dvēseļu aizu iepazinis. Bet atceroties, ko bija stāstījis Temistokls un pieminējuši citi, viņam vedās domāt, ka tā ir gaužām nemīlīga zemesmala. Un nekādā ziņā nebūtu piemērota divām sievietēm un kuslam zīdainim.
— Man tāda doma nepatīk, — viņš sacīja.
— Man ari ne, — Gorgs atzinās, — bet labākas man nav. Mēs nevaram upurēt sešas dienas.
— Arā klimst vesels bars zirgu bez saimniekiem, — Kims ieteicās. — Mēs varētu kādu pārīti noķert un jāšus doties uz aizu.
— Tev būtu jājāj sešas dienas, varbūt pat ilgāk. Nemaz nerunājot par vienu sīkumu, ko tu esi piemirsis.
— Proti?
— Par Ugunsrīkli. Bez Rangariga mēs tam garām netiktu.
Kims satriekts klusēja.
Viņiem patiesi nebija citas iespējas. Aizsūtot Rangarigu atpakaļ uz Gorivinnu, zustu varbūt pēdējā glābšanās iespēja, kāda šai zemei vēl bija. Un, atstājot Brobingu ģimeni šeit, viņi tos nolemtu drošai nāvei. Nebija nekādas iespējas rīkoties citādi, kaut arī šāda izeja bija nežēlīga.
Viņš mirkli pārdomāja, tad aizgāja līdz galdam un smagi noslīga uz sola.
— Labi, — viņš sacīja. — Kad mēs dodamies ceļā?