Argonautieši bija vispirmā zvaigžņoņu cilts, kas iemācījās saprātīgi izmantot planetāro okeānu dzīles, kuras — kā uzskatīja sīka gara roboti — metālam būs nepieejamas mūža-mūžos.
Viens no viņu karalistes smaragdzaļajiem ķēdes posmiem ir Akvācija, kas zaigo ziemeļu debesvelvē gluži kā liels safīrs topāzu kaklarotā. Pirms daudzdaudziem gadiem uz šīs zemūdens planētas valdīja karalis Hid- ropss Viszivīgais. Kādurīt viņš atsauca uz troņa zāli četrus karalistes ministrus, un, kad tie bija nopeldējuši viņa priekšā uz vēdera, kamēr smaragdiem apbērtais dižais kambaržaunis apvēdināja valdnieku ar plaš- pleznu vēdekli, karalis uzrunāja ministrus šādiem vārdiem:
— Nerūsējošie augstmaņi! Nu jau piecpadsmit gadsimtus es pārvaldu Akvāeiju, tās zemūdens pilsētas un ciematus zilo pļavu klaidos; šajā laikā esmu paplašinājis valsts teritoriju, apslīcinādams daudzas sauszemes, tādējādi neaptraipīdams ūdensdrošos karogus, ko pārņēmu mantojumā no sava tēva Ihtiokrata. Turklāt kaujās pret naidīgajiem mikrocītiem es izcīnīju veselu virkni uzvaru, kuru spožumu neklātos pašam apdziedāt. Tomēr es manu, ka valdīšanas nasta kļūst par smagu, un tālabad nolēmu, ka man vajadzīgs dēls, kurš, inoksīdu tronī sēdēdams, būtu cienīgs turpināt taisnīgo valdīšanu. Tādēļ es griežos pie tevis, mans uzticamais Hidrokiber Amasīd, pie tevis, dižais pro- grammist Diptrik, un pie jums, Filonaut un Minogar, kas esat mani virsregulētāji, lai jūs izgudrotu man dēlu. Lai viņš ir gudrs, tomēr pārmērīgi grāmatu lasīšanai nenododas, jo liekas zināšanas slāpē gribu darboties. Lai viņš ir labs, bet arīdzan bez pārspīlējuma. Es vēlos, lai viņš būtu arī drosmīgs, taču ne pārgalvīgs, jūtīgs, taču ne maigulis un, vispēdīgi, lai viņš ir līdzīgs man, lai viņa sānus klāj tādas pašas tanta- liju zvīņas un viņa saprāta kristāli lai ir tikpat dzidri kā šis ūdens, kas apņem mūs, notur līdzsvarā un baro! Bet tagad Lielās Matricas vārdā, ķerieties pie darba!
Dioptriks, Minogars, Filonauts un Amasīds dziļi paklanījās un aizpeldēja klusēdami, jo visi četri apsvēra karaļa vārdus, lai gan ne gluži tā, kā to vēlējās varenais Hidropss.
Jo, raugi, Minogars vairāk par visu alka sagrābt troni; Filonauts slepenībā atbalstīja argonautiešu nedraugus mikrocītus, bet Amasīds ar Dioptriku bija nāvīgā ienaidā, un vairāk par visu abi kāroja redzēt nežēlastībā krītam otru, kā arī pārējos augstmaņus.
«Karalis vēlas, lai mēs uzprojektējam viņam dēlu,» prātoja Amasīds. «Kas var būt vienkāršāk kā ierakstīt karaļdēla mikromatricā nelabvēlību pret dergli Dioptriku, šo uzpūtīgo peldpūsli? Saņēmis varu savās rokās, nākamais valdnieks tūdaļ pavēlēs Dioptriku noslāpēt, izbāžot viņa galvu no ūdens gaisā. Tas nudien būtu_ lieliski! Taču Dioptriks,» izcilais Hidrokibers risināja domu tālāk, «noteikti kaldina līdzīgu plānu, un viņam kā programmistam diemžēl ir daudz iespēju, lai topošajā princī iekodētu naidu pret mani. Gatavais posts! Jātur acis plati vaļā, kad abi kopā liksim matricu bērngataves krāsnī!»
«Pats vienkāršākais būtu,» tanī pašā laikā prātoja cienījamais Filonauts, «ja karaļdēla matricā ierakstītu labvēlību pret Mikrocītiem. Sie gan uzreiz to pamanītu, un karalis izslēgtu mani no pasākuma. Laikam būs labāk, ja iedvesīšu princim mīlestību vienīgi uz mazām formām, tas nav tik bīstami. Ja ņemsies mani pratināt, teikšu, ka biju domājis tikai ūdens sīkradības, taču piemirsu karaļdēla programmu papildināt ar piebildi, ka to, kas nepieder zemūdens valstībai, iemīļot nav brīv. Ļaunākajā gadījumā karalis atņems man Lielās Plunčātavas ordeni, tomēr galvu atstās, un tā man ir dārgāka par visu, to man neatdotu pats Mikrocītu valdnieks NanoksersI»
— Kālab jūs klusējat, cienījamie? — Minogars ierunājās. — Domāju, ka mums jāstājas pie darba nekavējoši, jo nav nekā svētāka par karaļa pavēli!
— Tālab jau es klusībā to pārdomāju, — Filonauts aši atbildēja, bet Dioptriks ar Amasīdu divbalsl piebilda:
— Esam gatavi!
Pēc sensenas tradīcijas viņi lika sevi ieslēgt zālē, kuras sienas bija izklātas ar smaragda zvīņām, no ārpuses to septiņkārtīgi apzīmogoja ar dziļjūras sveķiem, un pats lielais Megacists, planetāro plūdu pārvaldnieks, uzspieda uz zīmogiem savu ģerboni — Rāmie Ūdeņi. No šī brīža neviens vairs nevarēja iejaukties viņu darbā, un tikai pēc signāla, ka darbs galā, kad kroņa ministri ar šim nolūkam īpaši paredzētu virpuļstraumi izmestu pa vārstuli neveiksmīgos projektus, zīmogi tiktu norauti un sāktos karaļdēla tapšanas spožie svētki.
Augstmaņi gan sēdās pie darba, tomēr uz priekšu tas negāja nu nepavisam. Jo neviens no viņiem nedomāja par to, kā iemiesot princī karaļa Hidropsa pieprasītos tikumus, bet tikai par to, kā piemānīt ij karali, ij pārējos trīs nerūsējošos prinča projektētājus.
Karalis kļuva arvien nepacietīgāks — jau astoņas dienas un naktis viņa dēlraži bija ieslēgti, bet pagaidām nebija devuši ne zīmi, ka darbs tuvotos veiksmīgam nobeigumam. Jo viņi, rau, cīkstējās, kurš izturīgāks, un katrs no viņiem gaidīja, kad pārējiem spēki izsīks, tad matricas kristāliskajā režģī žigli varētu ierakstīt to, kas princi darītu viņam labvēlīgu,
Minogaru uzkurināja varaskāre, Filonautu — kāre pēc naudas, ko bija piesolījuši Mikrocīti, savukārt Arnasīdu un Dioptriku — abpusējs naids.
Pēdīgi viltīgais Filonauts, zaudējis drīzāk pacietību nekā spēkus, ierunājās:
— Es nesaprotu, augsti godājamie, kāpēc mūsu darbs ievelkas. Karalis taču deva mums precīzas direktīvas, ja mēs pie tām pieturētos, princis būtu jau gatavs. Man rodas aizdomas, ka jūsu gausumam nav valdnieka sirdij tīkama kopsakara ar prinča radīšanu, iā iemesls ir pavisam cits. Ja tā ies tālāk, es visdziļākā nožēlā būšu spiests izpildīt savu pienākumu un iesniegt karalim votum separatum, tas ir, uzrakstīt…
— Denuncējumu! Re, par ko tu runā, Jūsu Cienība! — iešņācās Amasīds, nikni vārstīdams mirdzošās žaunas, un visi ordeņu pludiņi sadrebēja. — Bet, lūdzu, lūdzu! Ar jūsu cienības atļauju es arīdzan gribu karalim rakstiski paziņot, ka jūsu laipnība, kas nez kopš kura laika sasirgusi ar trīceklību, jau sabojājusi astoņpadsmit perlamutra matricas, ko mums nācās atmest ļkā nederīgas, jo pēc formulējuma, ka iemīļojams ir viss, kas neliels, tu neatstāji pat vietu, kur ierakstīt liegumu iemīļot to, kas nav zemjūrīgs! Tu, cienījamo Filonaut, pūlējies mums iegalvot, ka tas noticis aiz Izklaidības, taču atkārtoji to astoņpadsmit reizes, ar to pilnīgi pietiek, lai tevi ieslodzītu nodevēju vai vājprātīgo namā, tu vari izvēlēties starp šim divām vietām, ai to arī aprobežojas tava brīvība!
Caur un cauri atmaskotais Filonauts grasījās aizstāvēties, taču Minogars apsteidza viņu, ierunādamies:
— Dažs labs varētu nodomāt, ka tu, cildenais Ama- sīd, mūsu pulkā esi gluži kā medūza — bez vienvienīga melnumiņa, kristāldzidrs. Taču matricas fragmentus, kur uzskaitīts tas, pret ko princim jāizjūt riebums, tu nez kādēļ papildināji vienpadsmitkārt: vienreiz tu minēji trīsdaļīgu astainību, vienreiz — zilgani svītrainu muguru, divas reizes — izvalbītas acis, tad atkal — divkāršas vēdera bruņas un trīs sarkanus lāsumus, itin kā nezinādams, ka visas šīs pazīmes var attiecināt uz klātesošo Dioptriku, topošā prinča līdzradītāju, tādējādi prinča sirdī iekvēlinot naidu pret šo vīru …
— Bet kādēļ Dioptriks matricas beigu daļā neatlaidīgi pieprasīja just nicinājumu pret būtnēm, kuru vārds beidzas ar «īds»? — Amasīds noprasīja. — Un, ja reiz esam sākuši runāt, tad kāpēc tu, augstcienītais Mino-.
gar, starp priekšstatiem, kuriem princī jāizraisa nepatika, nemitīgi minēji piecstūrainu ķebli arbriljantos zaigojošu atzveltni spuras formā? Vai tiešam tu nezini, ka tas tikpat līdzīgs tronim kā viena asaka otrai?
Iestājās saspringts klusums, ko lāgiem pārtrauca tikai rāmi šļaksti. Pretrunīgu interešu plosīti, augstmaņi ilgi stīvējās, līdz pēdīgi izveidojās divi grupējumi: Filonauta un Minogara saprašanās pamats bija tas, ka abi gribēja, lai prinča matricā būtu iekļauta simpātija pret visu sīko, kā arī vēlēšanās pašķirt ceļu sīkformu pārstāvjiem. Filomants šinī gadījumā domāja par Mikrocītiem, turpretī Minogars —• par sevi, jo bija mazākais starp klātesošajiem. Arī Dioptriks uzreiz atbalstīja šo formulu, jo Amasīd3 starp viņiem visiem bija augumā lielākais. Amasīds spīvi iebilda, bet tad pēkšņi mitējās pretoties — viņam iešāvās prātā, ka viņš taču var samazināties, kā arī uzpirkt galma kurpnieku, lai tas Dioptika pazolēm piekaļ klāt tantala sloksnītes, tās šo pretekli pagarinās, un tad šis iemantos prinča nelabvēlību.
Pēc tam viņi jau itin veicīgi izgatavoja prinčmatricu, un, tikko pa vārstuli bija izmesti nederīgie projekti, sākās lielas galma svinības par godu karaļdēla izgatavošanai.
Kolīdz matrica ar prinča projektu tika iešauta cepienam un godasardze nostājās ierindā pie bērngataves krāsns, no kuras drīzumā vajadzēja iznākt nākamajam Argonautiešu valdniekam, Amasīds ķērās pie nodevīgā plāna īstenošanas.
Galma apavnieks, kuru viņš bija uzpircis, pieskrūvēja Dioptrika pazolēm aizvien jaunas un jaunas tantala plātnītes. Metalurgu mācekļu uzraudzībā princis bija jau gandrīz gatavs, kad Dioptriks, palūkojies lielā pils- zāles spogulī, ar šausmām redzēja, ka ir garāks par savu ienaidnieku, un princī taču ieprogrammēta simpātija vienīgi pret maziem priekšmetiem un būtnēm!
Pārnācis mājās, Dioptriks sevi rūpīgi apskatīja un apklaudzināja ar zelta āmuriņu, līdz atklāja pie zolēm pieskrūvētās plātnes un acumirklī saprata, kurš to izdarījis. «Ak neģēlis!!» viņš nosunīja Amasīdu. «Bet ko lai tagad iesāk?!» Brīdi prātojis, Dioptriks izlēma samazināties. Viņš pasauca uzticamu kalpu un lika atvest uz pili labu atslēdznieku. Taču kalps rīkojumu nebija labi sapratis un, izpeldējis uz ielas, atveda kādu
trūcīgu amatnieku, vārdā Frotons, kurš augām dienām klīda pa pilsētu, saukdams:
— Galvu salodešana! Vēderus kniedēju, astes lodēju un pulējul
Sim amatniekam bija neganta sieva, kas vienmēr sagaidīja viņu ar lauzni rokās, un, kā tik viņš parādījās, visa iela skanēja no viņas sirdīgajām klaigām; sieva atņēma vīram visu, ko tas bija nopelnījis, piedevām ar nežēlīgiem belzieniem iebaulēja viņam muguru un sānus.
Trīcēdams Frotons stājās dižā programmista vaiga priekšā, un tas viņam teica:
— Paklau — vai tu varētu mani samazināt? Man liekas, saproties, ka esmu pārāk liels.., starp citu, tas nav svarīgil Tev mani jāsamazina, taču tā, lai neciestu mans daiļums! Ja veiksi to labi, es tevi bagātīgi atalgošu, bet tev tas uzreiz jāaizmirst. Ne ūdens pilienu pār lūpām — citādi likšu tevi aizskrūvēt!
Frotons bija pārsteigts, taču neizrādīja to — kādi tik visādi niķi un stiķi nav šiem varenajiem; amatnieks vērīgi aplūkoja Dioptriku, paraudzījās viņam iekšpusē, apklaudzināja no visām pusēm, aptaustīja un sacīja:
— Jūsu Lielvarenība, es varētu jums izskrūvēt astes vidusposmu…
— Nē, negribu! — Dioptriks strauji iebilda. — Man žēl astes! Tā ir tik skaista!
— Tad varbūt noskrūvēsim kājas? — Frotons no- vaicāja. — Tās tak ir galīgi liekas.
Un patiesi — argonautieši neizmanto kājas; kājas viņiem ir rudimentāras atliekas no tiem sensenajiem laikiem, kad viņu priekšteči vēl apdzīvoja sauszemi.
,Taču Dioptriks nu noskaitās pa īstam:
Ak tu, dzelzs muļķi! Vai tu nezini, ka vienīgi mēs, augstdzimušie, drīkstam būt ar kājām?! Kā tu iedrošinies atņemt man šīs dižciltības regālijas?!
— Vispadevīgi izlūdzos piedošanu. Jūsu Lielvarenība … Bet ko tad lai noskrūvē?
Dioptriks_ saprata, ka, vienā laidā iebilzdams, viņš nekā nepanāks. Viņš noburkšķēja:
— Dari, kā zini…
Frotons nomērīja viņu, pasitaļāja te, padauzīja tur un teica:
— Ar Jūsu Lielvarenības atļauju es varētu noskrūvēt jums galvu
— Jucis esi, vai? Ko es iesākšu bez galvas? Ar ko
es domāšu?
— Tas ir nieks, mans kungs. Jūsu Lielvarenības godājamo prātu es iemontēšu vēderā — tur brīvas vietas vai cik …
Dioptriks bija ar mieru, un amatnieks it veikli noskrūvēja viņam galvu, prāta kristāla puslodes ievietoja vēderā, visu pamatīgi aizkniedēja, noblietēja ar āmuru, saņēma piecus dukātus, un kalpotājs izvadīja viņu no pils. Taču, iedams ārā, Frotons vienā istabā ieraudzīja Dioptrika meitu Aurentīnu visu zaigojam sudrabā un zeltā, un viņas slaikais stāvs, ik solī iešķindēdamies kā zvaniņš, viņam šķita brīnišķīgāks par visu, ko līdz šim bija skatījis. Frotons gāja uz mājām, kur viņu gaidīja sieva ar lauzni rokā, un tūliņ arī visu ielu pieskandināja skaļi rībieni, bet kaimiņi runāja:
— Ehēl Tā ragana Frotiene jau atkal glāsta vīram sānusl
Bet Dioptriks, varen priecīgs par savu izdomu, devās uz pili.
Karalis mazliet nobrīnījās, ieraudzījis savu ministru bez galvas, taču Dioptriks uzreiz paskaidroja, ka tā esot tāda jauna mode. Savukārt Amasīds pārbijās, jo visi viņa viltīgie pūliņi bijuši veltīgi, un, tiklīdz nokļuva mājās, rīkojās tāpat kā viņa ienaidnieks; kopš tā brīža viņu starpā iedegās miniaturizēšanās sacensība: abi skrūvēja sev nost spuras, žaunas, tērauda sprandas un jau pēc nedēļas varēja nesaliekušies paiet zem galda.
Bet arī abiem pārējiem ministriem jo labi bija zināms, ka nākamajam karalim mīļi būs vienīgi paši mazākie, un gribot negribot arīdzan tie ķērās pie samazināšanās. Pēdīgi nonāca tiktāl, ka nebija vairs, ko skrūvēt nost; tad izmisušais Dioptriks aizsūtīja kalpu, lai atved pie viņa Frotonu.
Stājies dižvīra vaiga priekšā, amatnieks gauži nobrīnījās, ka no augstmaņa palicis pāri tik maz, bet viņš uzstājīgi pieprasa, lai šo vēl pamazina!
— Lielvarenais kungs, — kasīdams pakausi, Frotons ieteicās. — Man rādās, ka ir tikai viena izeja. Ar Jūsu Lielvarenības atļauju es izskrūvēšu jums smadzenes …
— Nē, tu esi jucis! — Dioptriks aizsvilās dusmās, taču drātnieks paskaidroja:
— Smadzenes mēs noslēpsim pilī kādā zināmā vietā, piemēram, šitanī skapi, bet Jūsu Lielvarenībai iekšā būs tikai mazītiņš uztvērējiņš un reproduktoriņš, ar šīs aparatūras stapniecību Jūsu Lielvareniba būs elektromagnētiski savienota ar savu prātu.
— Saprotu! — sacīja Dioptriks, kuram šī ideja bija pa prātam. — Dari vēl, kas tev darāms!
Frotons izņēma viņam smadzenes, ielika tās skapja atvilknītē, aizslēdza to ar atslēdziņu, atslēdziņu atdeva Dioptrikam, bet vēderā iemontēja viņam mazu aparātiņu un mikrofoniņu. Nu Dioptriks kļuva tik mazītiņš, ka gandrīz vairs nebija saskatāms; treji viņa sāncenši, ieraudzījuši Dioptriku tādā samazinājumā, nodrebēja, karalis pabrīnījās, bet neteica ne vārda.
Tagad nu Minogars, Amasīds un Filonauts laida darbā visneiedomājamākos līdzekļus. Ar katru dienu viņi acīm redzami kļuva mazāki un mazāki un drīz vien bija spiesti rīkoties tāpat kā amatnieks ar Dioptriku: noslēpa savas smadzenes, kur kurais varēja, — rakstāmgaldā, zem gultas, bet paši bija vairs tikai mirdzošas kārbiņas ar astītēm, diviem trim ordenīšiem, drusku mazākiem nekā paši.
Dioptriks vēlreiz aizsūtīja uzticamo kalpu pēc Fro- tona, un, kad tas stājās viņa priekšā, ministrs izsaucās:
— Tev jādara kaut kas! Par katru cenu man jāsamazinās, citādi būs slikti!
— Lielvarenais Kungs, — amatnieks ierunājās, zemu klanīdamies lielmanim, kuru tik tikko varēja saredzēt starp krēsla rokbalstu un atzveltni, — tas ir nedzirdēti grūti, un es nezinu, vai vispār maz iespējams …
— Nieki! Dari, ko tev saka! Tev tas jāpaveic! Ja tev izdosies mani tiktāl pamazināt, ka neviens mani nemācēs pārspēt, es izpildīšu jebkuru tavu vēlēšanos!
•— Ja Jūsu Lielvarenība dos man savu dižciltīgo vārdu, ka tā arī būs, es pacentīšos izdarīt visu, kas manos spēkos, — atbildēja Frotons, kuram pēkšņi galvā bija atmirdzējusi apskaidrība, bet krūtīs kāds, šķiet, bija ielējis vistīrāko zeltu, proti — jau daudzas dienas viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par zeltā izlieto Aurentīnu un kristāldzidrajiem zvaniņiem, kas likās apslēpti viņas krūtīs.
Dioptriks deva vārdu.
OTad Frotons paņēma trīs pēdējos ordeņus, kas smagi gūlās uz varenā programmista sīkajām krūtīm, izveidoja no tiem kārbiņu ar trim malām, ielika tajā aparātiņu, mazu kā dukāts, sastiprināja visu ar zelta stiep- līti, mugurpusē pielodēja zelta plāksnīti, kura bija izgriezta astītes formā, un sacīja:
— Gatavs, Jūsu Lielvarenība! Pēc šiem augstajiem apbalvojumiem ikviens bez grūtībām pazīs Jūsu Personu; šī plātnīte ļaus Jūsu Lielvarenībai peldēt, savukārt aparātiņš dos iespēju savienoties ar skapī noslēpto saprātu.
Dioptriks nevarēja vien nopriecāties.
— Ko tu vēlies? Prasi, saki — visu dabūsi!
— Es vēlos apņemt par sievu Jūsu Lielvarenības meitu, zeltā izlieto Aurentīnu!
Nu Dioptriks drausmīgi pārskaitās un, peldēdams gar Frotona seju, apmētādams aizvainojošiem vārdiem, šķindinādams pret viņu ordeņus, nolamāja amatnieku par nekaunīgu nelieti, bezgodi, neģēli un lika izsviest no pils. Bet pats zemūdenē tūdaļ pat aizpeldēja uz karaļpili.
Kad Minogars, Amasīds un Filonauts ieraudzīja Dioptriku jaunajā veidolā un pazina tikai pēc ordeņiem, no kuriem viņš tagad sastāvēja, ja neskaita astīti, ministrus sagrāba negantas dusmas. Būdami gaiši vīri elektrības jautājumos, viņa saprata, ka miniaturizēt sevi vēl vairāk nav iespējams, bet jau nākamajā dienā paredzēts svinīgi atzīmēt prinča piedzimšanu, tādēļ kavēties nevarēja ne mirkli.
Tā nu Amasīds ar Filonautu vienojās: kad Dioptriks dosies uz savu pili, viņi tam uzbruks, nolaupīs un ieslodzīs bez jebkādām grūtībām, neviens pat nepamanīs tādas sīkradības nozušanu.
Un viņi izdarīja, kā bija nolēmuši. Amasīds sagatavoja vecu bleķa bundžu un noslēpās ar to aiz koraļļu rifa, kuram garām peldēja Dioptrika laiva; kad laiva pietuvojās, nomaskējušies Amasīda kalpi pēkšņi izlēca uz ceļa, un, iekams Dioptrika kalpotāji saslēja spuras, lai aizsargātos, viņu kungs jau bija iesviests bundžā un nolaupīts; Amasīds acumirklī aizlocīja ciet kārbas vāciņu, lai varenais programmists neizkļūtu brīvībā, un, nešpetni ņirgādamies un zobodamies par gūstekni, steigšus devās mājup, Jaču mājās viņš nodomāja, ka nebūtu prātīgi turēt gūstekni pie sevis, un tieši tad izdzirdēja uz ielas saucam:
— Galvas lodēju! Vēderus, astes, sprandas kniedēju, pulēju!
Nopriecājās Amasīds un pasauca amatnieku — tas bija Frotons, lika viņam hermētiski aizlodēt kārbiņu un, kad tas bija darbu padarījis, samaksāja amatniekam un teica:
— Klausies, Froton, šinī bundžā ir manas pils pagrabā noķerts metāla skorpions. Paņem un izsvied ārpus pilsētas robežas, tur, kur tā lielā atkritumu izgāztuve, zini? Un — drošs paliek drošs — uzgāz bundžai virsū lielu akmeni, lai skorpions neizmūk. Un — Lielās Matricas vārdā! — netaisi bundžu vaļā, uz vietas būsi pagalam!
— Darīšu, kā pavēlēji, kungs, — Frotons teica, paņēma kārbiņu, atalgojumu un gāja prom.
Frotons bija izbrīnījies, viņš netika gudrs, ko lai domā par šo gadījumu; Frotons sakratīja kārbiņu — iekšā kaut kas nodžinkstēja.
«Tas nevar būt skorpions,» viņš nodomāja, «skorpioni nav tik mazi… Paskatīsimies, kas tas tāds ir, bet ne šobrīd…»
Pārnācis mājās, Frotons paslēpa kārbiņu bēniņos, pārklāja ar veciem skārda gabaliem, lai sieva neuzietu kārbiņu, un devās atpūsties.
Taču sieva bija pamanījusi, ka vīrs kaut ko noslēpj bēniņos, un, kad nākamdien tas izgāja no mājas, lai, kā parasti, apstaigātu pilsētu, saukdams: — Galvas stiepļoju! Astes lodēju! — viņa mudīgi uzskrēja augšā, sameklēja kārbiņu un sakratījusi izdzirdēja metālisku šķindoņu. «Šito neģēli, šito blēdi!» viņa nodomāja par Frotonu. «Tad tik tālu jau nonācis. Slēpj no manis kauč kādus dārgumus!» Labi aši viņa izurbināja kārbā caurumiņu, bet nekā nesaredzēja, tādēļ uzšķērda kārbiņu ar kaltu. Tiklīdz viņa mazdrusciņ bija atliekusi vāciņu sānis, tūdaļ ieraudzīja iezaigojamies zeltu — tie bija no tīra dārgmetāla darinātie Dioptrika ordeņi; trīcēdama nevaldāmā alkatībā, viņa norāva pavisam nost skārda vāciņu, un tad Dioptriks, kurš līdz šim bija gulējis kā beigts, jo kārbiņas skārds izolēja ,viņu no smadzenēm, kas atradās viņa pils skapī, piepeši atmodās, atguva sakarus ar savu saprātu un izsaucās:
— Kas te notiek?! Kur es esmu? Kas iedrošinājās man uzbrukt?! Kas tu esi, preteklīgā niecība? Je! zini, tu ņemsi bēdīgu galu caur aizskruvēšanu, ja tūdaļ pat neatlaidīsi mani brīvībā!
Ieraudzījusi trīs ordeņus dukata lielumā lecam viņai acīs, bļaustāmies un draudam ar astīti, Frotona sieva tik ļoti pārbijās, ka metās bēgt; kamēr Dioptriks jopro- jumis peldēja viņai virs galvas un draudēja, lādēdamies uz velna paraušanu, viņa bija aizkļuvusi līdz bēniņu lūkai, taču paklupa pret trepju augšējo šķērsli un kopā ar trepēm notenterēja no bēniņiem. Krītot viņa lauza sprandu, bet trepes, kas līdz tam bija balstījušas bēniņu lūkas vāku, gāzdamās to atbrīvoja, un vāks aizkrita ciet; tādā kārtā Dioptriks bija ieslodzīts bēniņos, peldēja no sienas līdz sienai, veltīgi saukdams pēc palīdzības.
Pievakarē Frotons pārradās mājās un nobrīnījās, ka sieva negaida ar lauzni uz mājas sliekšņa, bet, iegājis iekšā un viņu ieraudzījis, drusciņ pat pabēdājās, jo bija neizsakāmi godprātīgs; tomēr drīz vien nodomāja, ka šim negadījumam ir arī sava labā puse — jo vairāk tāpēc, ka sievu var izmantot par rezerves daļām un tas dikti atmaksātos.
Frotons nosēdās uz grīdas, sadabūja skrūvgriezi un ņēmās nelaiķi sadalīt pa detaļām, kad piepeši padzirdēja pīkstīgu klaigāšanu, kas skanēja no augšas.
— A! — viņš noteica pie sevis. — So balsi es pazīstu — tas tak ir karalistes lielais programmētājs, kurš vakar lika mani izsviest no pils un kurš nav man vēl samaksājis. Bet kā viņš nokļuvis manos bēniņos?
Frotons piestatīja trepes pie lūkas, pakāpās augšup un apvaicājās:
— Vai tas esat jūs, Jūsu Lielvarenība?
— Jā, jā! — Dioptriks atsaucās. — Tas esmu es, kāds mani nolaupīja, uzbruka, aizlodēja skārda kārbā, kāda sieviete to attaisīja, nobijās un nogāzās no bēniņiem, lūkas vāks aizkrita ciet, esmu ieslodzīts, izlaid mani — un es tev, lai tu būtu kas būdams, — zvēru pie Lielās Matricas! — došu visu, ko vien tu vēlēsies!
— Sitos vārdus es vienreiz jau dzirdēju, Jūsu Lielvarenība, un zinu, cik tie vērti, — Frotons atbildēja. — Jo es esmu amatnieks, kuru Jūsu Lielvarenība pavēlēja izsviest pa durvīm.
Un Frotons izstāstīja visu, kas noticis: ka kāds nepazīstams augstmanis atsaucis viņu pie sevis, licis aizlodēt kārbiņu un izmest atkritumu izgāztuvē aiz pilsētas robežas.
Tagad Dioptriks aptvēra, ka tas būs bijis kāds no karaļa ministriem, visticamāk — Amasīds. Nu Dioptriks sirsnīgi jo sirsnīgi lūdzās, lai izlaižot viņu no bēniņiem, bet Frotons teica, ka viņš tagad vairs neticot Dioptrika dotajam vārdam.
Un tikai pēc tam, kad lielais programmists bija apzvērējis pie visiem slapjajiem svētumiem, ka atdos savu meitu viņam par sievu, amatnieks atvāza lūkas vāku un, saņēmis augstmani divos pirkstos ar ordeņiem uz augšu, aiznesa Dioptriku uz viņa pili.
Tieši tobrīd pulksteņi sāka šļakstināt pusdienlaika divpadsmito stundu un sākās svinīgā ceremonija: karaļdēla izņemšana no krāsns; Dioptriks pie trim ordeņiem, no kuriem viņš sastāvēja, steigšus piesprauda vēl viļņu bangām izšūdinātā lentē iekārto Visjūras Lielo Zvaigzni un ar lielu skubu peldēja uz inoksīdu pili. Tostarp Frotons devās uz istabām, kur savu galma dāmu pulkā uzturējās Aurentīna, spēlēdama uz elektrostrinkšķa, un abi viens otram visnotaļ iepatikās.
Kad Dioptriks piepeldēja pie galvenās ieejas, no pils torņiem atskanēja fanfaras, vēstīdamas svinību sākumu. No sākuma vārtnieki negribēja ministru ielaist, bet tad pazina pēc ordeņiem un atvēra vārtus.
Vārtiem atveroties, zemūdens caurtece izskrēja cauri kronēšanas zālei, sagrāba Amasīdu, Minogaru un Filo- nautu — tik sīciņi viņi bija — un ienesa virtuvē, kur viņi, veltīgi saukdami pēc palīdzības, bezpalīdzīgi riņķoja virs izlietnes, iekrita tanī un pa apakšzemes kanāliem nonāca ārpus pilsētas; iekams viņi izķepurojās no gļotām, dūņām un dubļiem, aptīrījās un tika atpakaļ pilī, svinības jau bija galā.
Tā pati zemūdens caurtece, kas tik nejauki bija apgājušies ar trim ministriem, sagrāba arī Dioptriku, sagrieza viņu virpulī ap troni ar tādu spēku, ka zelta stieplīte, kas viņu apjoza, pārtrūka, ordeņi un Visjūru Zvaigzne aizlidoja kur kurais, bet sakaru aparātiņš ar visu skrējiena spēku ietriecās pierē karalim Hid- ropsam, kurš gaužām izbrīnījās, kad no šī nieciņa atskanēja pīkstiens: ;i >>
— Jūsu Karaliskā Augstība! Piedod! Netīšām! Jas esmu es, lielais programmists Dioptriks …
— Kas par muļķīgiem jokiem šādā brīdī? — karalis izsaucās, pastūma aparātiņu sānis, tas nokrita uz grīdas, un dižais kambaržauriis, atklādams svinības ar zelta kūjas trīskārtēju piesitienu, netīšām sašķaidīja to sīksīkās drumslās.
No bērngataves krāsns iznāca princis, un viņa skatiens apstājās pie zelta zivtiņas, kas peldēja sudraba būrītī blakus tronim, viņa vaigs atmaiga, un princis iemīļoja šo mazo radījumu. Svinības laimīgi tuvojās nobeigumam, princis uzkāpa tronī un ieņēma Hidropsa vietu. Tā viņš kļuva par argonautiešu valdnieku un lielu filozofu, jo, raugi, viņš nodevās neesamības izzināšanai, un nekas mazāks par to taču nav iedomājams; valdīja jaunais karalis taisnīgi, pieņēmis vārdu Neanto- fils, bet mazas elektriskās zivtiņas bija viņa gardākais ēdiens.
Frotons apņēma par sievu Aurentīnu, paklausot viņas lūgumam, saremontēja pagrabā nosviesto Dioptrika smaragda ķermenīti un iemontēja tanī no skapja izņemtās smadzenes; redzot, ka citas izejas nav, varenais programmists un pārējie ministri kopš tā laika uzticīgi kalpoja jaunajam karalim, bet Aurentīna un Frotons, kurš kļuva par karalistes lielo skārdzini, dzīvoja ilgi un laimīgi.