Kāds robots, posdamies tālā un bīstamā ceļā, padzirdēja par varen lietderīgu ierīci, ko tās izgudrotājs bija nosaucis par elektrisko draugu. Robots nodomāja, ka ap dūšu viņam būs brašāk, ja līdzās stāvēs draugs, kaut arī tas būtu tikai mašīna, un tā nu viņš aizgāja pie izgudrotāja un lūdza, lai tas pastāsta viņam par mākslīgo draugu.
— Būšu priecīgs tev pakalpot, — izgudrotājs atbildēja.
(Kā zināms, pasakas itin visi viens otru uzruna ar «tu», pat pūķus netitulē par kungiem un vienīgi karaļus uzrunā daudzskaitlī.)
To sacījis, izgudrotājs izņēma no kabatas sīkām skrotīm līdzīgu metāla graudiņu sauju.
Kas tas ir? — robots nobrīnījās. ,
— Un kā tevi sauc? Es taču aizmirsu tev to pavaicāt šīs pasakas attiecīgajā vietā? — izgudrotājs jautāja.
— Mans vārds ir Automatvejs.
— Tas priekš manis par garu, saukšu tevi vienkārši par Automiņu.
— Lai jau iet, — Automatvejs piekāpās.
— Tad nu tā, mans godājamais Automiņ, tavā priekšā ir sauja elektrodraugu. Tev jāzina, ka pēc aicinājuma un specializācijas es esmu miniaturizētājs. Tas nozīmē: lielas un smagas ierīces es pārvēršu par mazām un portatīvām. Ikviens no šiem graudiņiem ir elektroniskas domāšanas koncentrāts, neparasti vispusīgs un gudrs. Nemēģinu tev apgalvot, ka viņš ir ģēnijs, jo tas būtu pārspīlējums — gluži vai melīga reklāma. Tiesa kas tiesa, es loloju nodomu radīt šādus elektriskus ģēnijus un nerimšos, iekams neuztaisīšu tos tik mazītiņus, lai varētu nēsāt kabatā tūkstošiem; tikai tad, kad varēšu sabērt tos maisos un pārdot uz svara, es būšu īstenojis savu sapni. Bet lai nu paliek tie mani nākotnes plāni. Patlaban es pārdodu elektrodraugus uz skaita, turklāt visai palēti: par vienu prasu tik, cik maksā tāda paša svara briljants. Tev jāatzīst, ka tā ir tīri mērena cena, ņemot vērā, ka šādu elektrodraugu tu vari iebāzt ausī, no kuras viņš čukstēs tev labus padomus un pakalpos ar daždažādu informāciju. Te tev būs kumšķītis mīkstas vates, ar ko tu aizbāzīsi ausi, lai draugs neizkristu, kad palieksi galvu sāņus. Vai ņemsi? Ja tu izšķirtos par duci, es atlaistu lētāk…
— Nē, šimbrīžam pietiks ar vienu, — Automatvejs atbildēja. — Bet man gribētos zināt, ko īsti no viņa var gaidīt? Vai viņš spēs man palīdzēt grūtā dzīves situācijā?
— Skaidrs, tālab jau viņš izgatavots! — izgudrotājs rāmi atbildēja.
Viņš pasvaidelēja uz plaukstas metāliski zvīgājošos graudiņus, kas bija darināti no retmetāliem, un turpināja:
— Protams, tu nevari no viņiem gaidīt fizisku palīdzību, ne jau par to ir runa. Uzmundrinošas piezīmes, labi un trāpīgi padomi, dziļi apsvērumi, vērtīgi norādījumi, atgādinājumi, brīdinājumi, kā arī iedrošinoši vardi, sentences, kas stiprina paļāvību saviem spēkiem, un dziļas domas, kas palīdz tikt galā ar jebkuru situāciju, lai cik sarežģīta un pat bīstama tā būtu, — tā ir tikai maza daļiņa no manu elektrodraugu repertuāra. Viņi ir absolūti uzticami, pašaizliedzīgi, vienmēr modri, jo' nekad neguļ, tāpat arī neizsakāmi izturīgi, estētiski un — kā pats redzi — ļoti parocīgi! Kā tad paliek, tu ņemsi tikai vienu?
— Jā, — atbildēja Automatvejs. — Pasaki man, lūdzu, — kas būs, ja kāds man viņu nozags? Vai viņš atgriezīsies pie manis? Vai pazudinās zagli?
— Nē, tas nu gan nenotiks, — izgudrotājs atbildēja. — Tam viņš kalpos tikpat uzticīgi un uzcītīgi kā pir- māk tev. Nevar tak prasīt pārāk daudz, dārgais Auto- miņ, nelaimē viņš tevi neatstās, ja tu neatstāsi viņu. Bet tas tev nedraud, ja vien ieliksi viņu ausī un aizbāzīsi ar vati.
— Labi, — Automatvejs bija ar mieru. — Bet kā lai es sarunājos ar viņu?
— Tev nepavisam nav jārunā, pietiks, ja tikai bez- skanīgi ko pačukstēsi, viņš uzreiz tevi lieliski sadzirdēs. Un, ja runājam par viņa vārdu, sauc viņu — Austiņš. Vari uzrunāt viņu: «Mans Austiņ,» — ar to būs gana.
— Jauki, — Automatvejs noteica.
Viņi nosvēra Austiņu, izgudrotājs dabūja par viņu smuku briljantiņu, savukārt robots, apmierināts, ka nu viņam ir biedrs, tuva būtne tālīnajās gaitās, devās ceļā.
Automatvejam bija ļoti ērti ceļot kopā ar Austiņu, kurš, ja vien robots vēlējās, modināja viņu ik rītus, svilpodams tam galvā klusinu, uzjautrinošu jundiņu, stāstīja visvisādus jokainus notikumus, taču drīz vien Automatvejs aizliedza Austiņām to darīt, kad viņi atradās sabiedrībā, jo citiem radās aizdomas, ka Automatvejs ir muļķa prātā, proti — lāgu lāgiem bez jebkāda iemesla viņš izplūda skaļos smieklos.
Tā Automatvejs ceļoja vispapriekš pa sauszemi, līdz sasniedza jūras krastu, kur viņus jau gaidīja skaists, balts kuģis. Mantas viņam bija maz, tāpēc — viens un divi — iekārtojās omulīgā kajītē un it priecīgs izdzirdēja džerkstoņu, kas vēstīja par enkura pacelšanu un lielās kuģošanas sākumu.
Vairākas dienas baltais kuģis, liegu saules staru apspīdēts, līksmi īrās pa viļņiem, bet naktī, mēness apsudrabots, iešūpojās miegā, līdz kādurīt uzbrāzās bais- miga vētra. Bangas, trīskārt augstākas par kuģa mastiem, gāzās virsū visās šuvēs krakšķošajam kuģim, un troksnis bija tik drausmīgs, ka Automatvejs nesadzirdēja nevienu pašu mierinājuma vārdiņu, kādus Austiņš, bez šaubām, čukstēja šajos briesmu brīžos. Pēkšņi noskanēja grandošs brākšķiens, sāļais jūras ūdens šļākdams gāzās kajītē, un pārbiedētā Automatveja acu priekšā kuģis sāka jukt gabalos.
Automatvejs tāds, kā stāv, izdrāzās uz klāja, un, tikko bija ielēcis pēdējā glābšanas laivā, atvēlās milzu banga, nogāzās pār kuģi un ierāva to virmuļainajā okeāna dzīlē. Automatvejs neredzēja nevienu no kuģa apkalpes ļaudīm, glābšanas laivā bija viens kā pirksts satrakoto ūdeņu klaidā un drebēja, gaidīdams mirkli, kad nākamā bangotne noslīcinās lēkājošo laiviņu kopā ar viņu. Vējš kauca, no zemajiem mākoņiem lietus gāz- mas kapāja sakulto jūru, un Automatvejs joprojām nekādi nevarēja sadzirdēt, ko viņam sacīja Austiņš. Pēkšņi caur ūdens vērpetēm Automatvejs samanīja kaut kādus neskaidrus apveidus, ko applūdināja baltu putu virmojums; tā bija nezināmas sauszemes krastmala, pret kuru plīsdami traucās viļņi. Laiva brakstē- dama nogūla uz akmeņiem. Izmircis līdz pēdējai vīlītei, sāļajam jūras ūdenim tekot no apģērba, Automatvejs, kājām ļogoties, laidās, cik jaudas, dziļāk glābējā sauszemē — ka tik tālāk no okeāna viļņiem. Kādas klints pakājē viņš nošļuka uz zemes un ieslīga bezsa- manīgā izvārguma miegā.
Pamodināja Automatveju klusa svilpošana. Tā Austiņš atgādināja viņam par savu draudzīgo klātesamību.
— Ak, cik lieliski, Austiņ, ka tu esi, tikai tagad apjēdzu, cik labi, ka esi kopā ar mani, pareizāk sakot, manī! — atguvies no dziļās nemaņas, Automatvejs iesaucās.
Automatvejs pavērās apkārt. Saule spīdēja, jūra aizvien vēl viļņojās, taču nozudušas bija draudīgās bangas, negaisa mākoņi, lietus gāzmas; diemžēl reizē ar vētru bija nozudis arī kuģis. Naktī negaiss acīmredzot bija plosījies ar negantu spēku, sagrābis un aiznesis tālu jūrā laivu, kurā bija izglābies Automatvejs. Viņš pielēca kājās un metās skriet gar krastu, bet jau pēc minūtēm desmit atgriezās tanī pašā vietā. Viņš bija nokļuvis uz neapdzīvotas saliņas, turklāt ļoti mazas, Situācija nebija iepriecinoša. Bet kas par to, ja līdzās viņam ir Austiņš! Automatvejs tūdaļ pat izklāstīja viņam lietas apstākļus un lūdza dot padomu.
— Ha! Sitā gan, mans dārgais draugs! — Austiņš ierunājās. — Situācija, tā teikt, visai neparasta. Ļauj man labi apdomāties. Kas īsti tev vajadzīgs?
— Vai tad vēl jājautā? Viss: palīdzība, glābiņš, drēbes, eksistences līdzekļi, šeit tak nav nekā, izņemot smiltis un klintis.
— Hm… Tu tā saki? Vai esi cieši par to pārliecināts? Bet vai tepat pludmalē kaut kur nemētājas nogrimušā kuģa bagāžas kastes ar instrumentiem, saistošu lasāmvielu, šaujamo pulveri un drānām, kas paredzētas dažādiem dzīves gadījumiem?
Krustām šķērsām Automatvejs izstaigāja piekrasti, taču nekā neatrada, nevienu pašu skaidu, kas būtu atšķēlusies no kuģa, — redzams, tas bija nogājis dibenā kā akmens.
— Tu saki — nekā nav? Hm, ļoti dīvaini. Bagātīgais literatūras klāsts par dzīvi uz neapdzīvotām salām nepārprotami liecina, ka avarējušais turpat tuvumā allaž uziet cirvjus, naglas, saldūdeni, eļļu, svētas grāmatas, zāģus, knaibles, šautenes un daudzas citas noderīgas mantas. Bet, ja nav, — nav. Varbūt klintīs vismaz ir kāda ala, kur patverties.
— Nē, nevienas pašas alas.
— Nav — tu saki? Ha, nudien pārsteidzoši. Varbūt tu būtu tik labiņš un uzrāptos augstākajā klintī, lai pārlūkotu apkārtni?
— Tūliņ! — Automatvejs atsaucās, uzķepurojās stāvā klintī salas vidū un apstulba: vulkānisko saliņu no visām pusēm apņēma nebeidzams okeāna plašums!
Slābanā balsī viņš darīja to ziitamu Austiņām, ar trīcošu pirkstu bāzdams vati dziļāk ausī, lai tikai nepazaudētu savu draugu. «Kāda laime, ka viņš neizkrita, kuģim grimstot,» Automatvejs nodomāja, bet, sajutis atkal noguruma uzplūdus, atslīga uz klints, ar nepacietību gaidīdams biedrisku palīdzību.
— Uzmanību, draugs! Uzklausi nu padomus, kādus steidzu tev dot šinī smagajā situācijā! — pēdīgi ieskanējās tik ļoti gaidītā Austiņa balstiņa. — Pamatojoties uz izdarītajiem aprēķiniem, es secinu, ka mēs atrodamies uz nezināmas saliņas, kas ir tāds kā rifs vai — drīzāk gan — zemūdens klinšu grēdas virsone, kas lēnītēm nirst augšup no okeāna dzīlēm un ar kontinentu savienosies pēc trim līdz četriem miljoniem gadu.
— Lai nu paliek tie miljoni, ko lai dara pašreiz?] — Automatvejs izsaucās.
— Saliņa atrodas stipri sāņus no kuģu ceļiem. Varbūtība, ka tās tuvumā nejauši parādīsies kāds kuģis, ir viens pret četrsimt tūkstošiem.
— Ak debess augstā! — avarējušais izmisumā iekliedzās. — Šausmas! Ko tu iesaki man darīt?
— Tūlīt pateikšu, ja tikai tu ikbrīd mani nepārtrauksi. Dodies uz jūras krastu un ieej ūdenī, aptuveni līdz krūtīm. Tādējādi tev nevajadzēs liekties pārāk zemu, jo tas sagādātu liekas neērtības. Pēc tam tu iegremdēsi galvu ūdenī un iesūksi sevī ūdeni, cik daudz vien jaudāsi. Es zinu, ūdens ir rūgts, taču tas nevilksies ilgi. It īpaši, ja tu nerimus soļosi uz priekšu. Drīz vien tu tapsi smags, un sāļais ūdens, piepildījis tavas iekšas, vienā acumirklī pārtrauks itin visus organiskos procesus, un tādā kārtā tu uz vietas būsi pagalam. Līdz ar to tu aiztaupīsi sev ilgstošu nīkšanu uz šīs saliņas, kā arī lēnu miršanu, pat pirms nāves iespējamo vājprātu. Vari katrā rokā paņemt arī pa smagam akmenim. Obligāti tas nav, tomēr…
— Tu laikam esi jucis! — iebļāvās Automatvejs, pie- lēkdams kājās. — Man jānoslīcinās? Tu mudini mani uz pašnāvību? Tas tik ir mīļš padoms! Un tu vēl dēvējies par manu draugu?
— Nu protams! — Austiņš apstiprināja. — Es nepavisam neesmu jucis, man nav tādas iespējas. Es nekad nezaudēju garīgo līdzsvaru. Un jo smagāk man būtu uzturēties kopā ar tevi, mans dārgais, kad tu izrādīsies šo līdzsvaru zaudējis un palēnām iesi bojā svelmīgās saules staros. Galvoju tev, es sīki izanalizēju pašreizējo situāciju un citu pēc citas atmetu visas glābšanas iespējas. Tu neuztaisīsi ne laivu, ne plostu, jo nav vajadzīgo materiālu; no šejienes tevi neizpes- tīs — kā jau minēju — neviens kuģis; pāri salai nelido pat lidmašīnas, savukārt tu pats nejaudāsi uzbūvēt lidojošu aparātu. Saprotams, tu vari izvēlēties lēnu bojāeju vieglas un ātras nāves vietā, taču kā tuvākais draugs es jo karsti iesaku tev nepieņemt šādu nesaprātīgu lēmumu. Ja tikai tu labi pamatīgi ievilksi ūdeni…
— Kaut tevi pērkons saspertu ar visu tavu labi pamatīgi ievilkto ūdeni!! — trīcēdams niknumā, izbrēca Automatvejs. — Un es, ko domājies, par šādu draugu atdevu brīnišķīgi slīpētu briljantu! Zini, kas ir tavs izgudrotājs? Visparastākais šmaucējs, kabatzaglis, blēdis!
— Tu visādā ziņā ņemsi atpakaj savus vārdus, kad būsi uzklausījis mani līdz galam, — rāmi atbildēja Austiņš,
— Tātad tu neesi man vēl visu izstāstījis? Varbūt esi nodomājis mani uzjautrināt ar stāstiem par gaidāmo aizkapa dzīvi? Tencinu!
— Nekādas aizkapa dzīves nav, — Austiņš teica. — Netaisos arī tevi mānīt — ne es to gribu, nedz protu. Ne jau tā es izprotu draudzības apliecinājumus. Uzklausi tikai mani vērīgi, mans dārgais! Kā tev zināms, lai gan vispār par to nemēdz domāt, pasaule ir nebeidzami daudzveidīga un bagāta. Pasaulē ir brīnišķīgas pilsētas ar milzīgu Jaužu gūzmu un sakrātām bagātībām, karaļu pilis, kleķa būdiņas, pasakaini un drūmi kalni, šalcošas birzis, rāmi ezeri, versmē kaistoši tuksneši un bezgalīgi sniegoti plašumi ziemeļos. Tāds, kāds tu esi, tu nevari vienlaicīgi izjust vairāk par vienu vienīgu vietu starp tām, kuras nupat minēju, un starp miljoniem citu, kuras noklusēju. Tātad bez jebkāda pārspīlējuma var teikt, ka tais vietās, kur tu tobrīd neatrodies, tu esi itin kā miris, jo nedz baudi karaļpiļu bagātību dāvātos priekus, nedz piedalies dienvidzemju dejās, nedz arī tīksmini acis ziemeļzemju ledāju varavīkšņainajā zaigojumā. Tas viss tev neeksistē gluži tāpat, kā neeksistē arī tad, kad esi miris. Tādā kārtā, ja vien tu nopietni padomāsi un iedziļināsies jautājumā, ko nupat izvirzīju, tu sapratīsi, ka, nebūdams vienlaikus visur, tas ir, visās šais pieminētajās vietās, tu neesi gandrīz nekur. Jo, raugi, vietu, kur iespējams atrasties, ir, kā jau sacīju, miljonu miljoni, bet tu vari just tikai šo vienu — neinteresantu, savā vienmuļībā pat netīkamu, kur nu — taisni pretīgu, jo tieši tāda ir šī klinšainā saliņa. Tātad: starp «visur» un «gandrīz nekur» ir milzu starpība, un tavā dzīvē tas ir normāls stāvoklis, jo vienlaicīgi tu allaž esi bijis tikai vienā vienīgā vietā. Turpretī atšķirība starp «gandrīz nekur» un «nekur», taisnību sakot, ir mikroskopiska, Jadēļ, ja skaitliski salīdzinām gūtos iespaidus, izrādās, ka jau šobrīd tu esi tik tikko dzīvs, jo tu neesi gandrīz nekur — tāpat kā nelaiķis! Tas pirmkārt. Otrkārt: paveries uz šīm te smiltīm un šķembām, kas ievaino tavas maigās kāju pēdas, — vai tas tev liekas tik liels dārgums? Noteikti ne. Un šis sāļais ūdens visapkārt, kura tik daudz, ka riebj, — vai tas tev va- jadzīgs? Kur nu! Apkārt dažas klintis un virs galvas versmējoša debesu zilgme, kas izkaltē locītavas. Varbūt tev ļoti vajadzīga šī neciešamā svelme, šie kvēles nokaitētie akmeņi? Skaidrs, ka nē! Tātad no visa, kas tev apkārt, uz kā tu stāvi un kas tevi pārklāj kā debesu jumols, tev nav vajadzīgs absolūti nekas. Bet kas paliek, ja to atmet? Neliela šņākoņa galvā, dunoņa deniņos, ritmiski klaudzieni krūtīs, tikko manāma trīsē- šana ceļgalos, vēl citas haotiskas kustības. Vai šī šņākoņa, dunoņa, klaudzēšana un trīsēšana tev tik ļoti vajadzīga? Nepavisam, mans dārgais! Bet, ja nu atsacītos arī no tā, kas tad paliek? Neliels domu skrējiens, vārdi, tik līdzīgi lāstiem, ar kādiem tu klusībā apber mani, savu draugu, kā arī smacējošs niknums un drausmīgas bailes, līdz nelabumam. Es jautāju kārtējo reizi: vai tiešām tev vajadzīgas šīs derdzīgās bailes un bezspēcīgais niknums? Protams, ka nav vajadzīgas. Un tā nu — ja atņemsim nost arī šīs liekās izjūtas, pāri nepaliks nekas, bet nu galīgi nekas, es uzsveru — nulle. Un kā patiess draugs es vēlos tevi apdāvināt ar šo nulli, tas ir: mūžīga līdzsvara, nebeidzama klusuma un pilnīgas rimtības stāvokli.
— Bet es tak gribu dzīvot! — Automatvejs iebrēcās.
— Gribu dzīvot! Dzīvot!! Tu dzirdi?
— A, taču tas vairs neattiecas uz tavām izjūtām, bet gan uz tavām vēlmēm, — Austiņš rāmi secināja.
— Tu vēlies dzīvot, tas ir — gūt nākotni, kas pārtop par tagadni, jo tāda ir dzīves pamatbūtība. Tāda un vienīgi tāda. Bet, lūk, dzīvot tu nedzīvosi, jo, kā jau noskaidrojām, nav piemērotu apstākļu. Runa ir tikai par to, kā tu pārstāsi dzīvot: ilgstošās mokās vai viegli, vienā elpas vilcienā ievilkdams ūdeni…
— Diezgan! Negribu! Prom! Prom!! — Automatvejs rēca pilnā rīklē, lēkādams uz vietas, rokas sažņaudzis dūrēs.
— Kas tad nu? — Austriņš iebilda. — Tas ir sīkums, ka tu lieto aizvainojošu pavēles formu, kas manā izpratnē neatvairāmi saistās ar draudzības izpausmi, bet tā tu vari izsacīties tik neloģiski? Kā tu vari bļaut uz mani: «prom!»? Vai man ir kājas, ar kurām es varētu virzīties prom? Kaut vai rokas, uz kurām balstoties es spētu parāpot tālāk? Tu skaidrāk par skaidru zini, ka nav. Ja gribi tikt no manis vaļā, esi tik laipns un izņem mani no auss, tici man, ka tā nebūt nav omulīgākā atrašanās vieta pasaulē, un pamest kaut kur!
— Labi! — Automatvejs izbļāva neprātīgās dusmās. — Tūliņ es to izdarīšu!
Un Automatvejs ņēmās ar pirkstu bakstīt un knibināt ausī, taču viss bija veltīgi.
Elektrodraugs bija iebāzts ausī pārāk dziļi, un robots neparko nevarēja to izdabūt ārā, kaut purināja galvu uz visām pusēm kā aplamīgi negudrs.
— Rādās, no tā nekas neiznāks, — Austiņš ierunājās pēc krietna laiciņa. — Izskatās, ka mums neizdosies šķirties, lai gan ne tev, ne man tas nav pa prātam. Ja jau tā, būs vien jāsamierinās ar šo faktu, jo fakti nu reiz ir tāda lieta, ka taisnība mūždien ir viņu pusē. Starp citu, tas attiecas arī uz tavu pašreizējo stāvokli. Tu kāro iegūt nākotni, turklāt par katru cenu. Man tas neliekas saprātīgi, bet lai nu paliek tavā ziņā. Atļauj, es šo nākotnes ainu tev ieskicēšu vispārējos vilcienos, jo zināšana aizvien ir labāka par neziņu. Niknums, kas patlaban plosās tevī, ļoti drīz pāries bezspēcīgā izmisumā, bet šīs izjūtas vietā, kad tikpat drudžaini, cik veltīgi būsi nopūlējies, meklēdams glābiņu, savukārt stāsies vienaldzīgs trulums. Tikmēr spēcīgā saules sveloņa,: kas sasniedz pat mani šinī tava organisma ēnainajā vietiņā, saskaņā ar nepielūdzamajiem fizikas un ķīmijas likumiem, šī sveloņa aizvien negantāk izkaltēs visu tavu būtni. Vispirmāk izžūs smērs tavās locītavās, un pie katras niecīgākās kustības tu, manu nabadziņ, drausmīgi čīkstēsi un džerkstēsi! Pēcāk, kad aiz neciešamā karstuma galva tev degs kā ugunīs, tu redzēsi virmojam daudzkrāsainus apļus, tikai šī aina nepavisam neatgādinās varavīksni, tāpēc ka«• • ,
— Apklusti beidzot, tu, dvēseles spīdzinātāji — Automatvejs kliedza. — Es negribu dzirdēt, kas ar mani notiks! Klusē — un ne vārda vairs, saprati?
— Nav nekādas vajadzības tā klaigāt. Tu labāk par labu zini, ka spēju uztvert ikvienu tavu visklusāko čukstu. Tātad tu nevēlies zināt par mocībām, kas gaida tevi nākotnē? Bet, no otras puses, gribi, lai tev būtu nākotne? Tas taču ir neloģiskil Labi, tādā gadījumā es klusēšu. Piebildīšu tikai, ka tu rīkojies ģeķīgi, koncentrēdams savas dusmas uz mani, itin kā es būtu vainojams, ka esi nokļuvis tik nožēlojamā stāvoklī. Nelaimi, kā tev zināms, izraisīja vētra, turpretī es esmu tavs draugs, un apziņa, ka man nāksies būt klāt mocībās, kas tevi sagaida nākotnē, un noskatīties visā šajā cēlienos sadalītā ciešanu un miršanas izrādē, — šī apziņa jau tagad dara mani patiesi raizīgu. Mani nudien pārņem bailes, iedomājoties, kas būs, kad locītavu smērs…
— Tātad tu negribi apklust, ko? Vai arī nevari, pretīgais riebekli?! — Automatvejs ierēcās un iegāza sev pa ausi, kurā mita draugs. — Ak, būtu pie rokas kāds zariņš vai sprungulītis, ar ko tevi izķeksēt, tūliņ pat es to izdarītu un sašķaidītu tevi ar papēdi!
— Tu ilgojies mani iznīcināt? — Austiņš skumji teica. — Patiesi, tu neesi pelnījis ne elektrodraugu, nedz kādu citu būtni, kas tev jūt līdzi sirsnīgi kā brālis!
Automatvejs atkal iesvilās dusmās, un abi turpināja strīdēties un apmētāt viens otru ar argumentiem, līdz pagāja dienasvidus, un nabaga robots, pārguris no klaigāšanas, lēkāšanas un dūru vicināšanas, zaudējis visus spēkus, noslīga uz akmens bluķa un, laiku pa laikam izdvesdams bezcerīgu nopūtu, vērās okeāna ne- pārlūkojamā tukšumā.
Pāris reižu viņš mākonīti, kas iznira pie apvāršņa, noturēja par tvaikoņa dūmiem, taču Austiņš šīs ilūzijas iznīcināja pašā dīglī, atgādinādams, ka izglābšanās iespējamība ir viens pret četrsimt tūkstošiem, un tas Automatveju katrreiz noveda līdz izmisuma un dusmu lēkmēm — vēl jo vairāk tāpēc, ka Austiņām aizvien, kā izrādījās, bija taisnība. Pēdīgi abi apklusa un klusēja krietni ilgi.
Automatveja skatiens kavējās pie klinšu ēnām, kas, pastiepušās garākas, jau skāra pludmales baltās smiltis, kad Austiņš atkal ierunājās:
— Kālab tu neko nesaki? Varbūt acu priekšā jau virmo tie apļi, par kuriem es ieminējos?
Automatvejs pat neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.
— Aha! — Austiņš turpināja savu monologu. — Tātad ne vien apļi, bet saskaņā ar iespējamo varbūtību arī truls stingums, ko man izdevās tik precīzi prognozēt. Nudien savādi, cik nesaprātīgs radījums ir saprātīga būtne, it īpaši, ja apstākļi viņu piespieduši pie sienas. Ieslodzīta neapdzīvotā salā, kur viņai jāiet bojā, pierādīt viņai neizbēgamību — kā divreiz divi ir četri —, parādīt pēdīgo izejas spraugu no šīs situācijas, kad, liekot lietā savu gribasspēku un saprātu, viņa var gūt vienīgo iespējamo labumu, <— vai viņa būs pateicīga par to? Kur nu, viņa alkst cerības, bet, ja cerības nav un nevar būt, ķeras pie pašapmānīšanās salmiņa un drīzāk iet pretī neglābjamam vājprātam nekā ūdenim, kas…
— Beidz runāt par ūdeni!! — aizsmacis ieķērcās Automatvejs.
— Es gribēju tikai uzsvērt tavas nostājas iracionālos motīvus, — Austiņš paskaidroja. — Netaisos tevi vairs mudināt ne uz ko. Tas ir, ne uz kādu rīcību, jo — ja tu gribi mirt lēnā nāvē vai, pareizāk sakot, nevēlies vispār nekā darīt, šis jautājums labi pamatīgi jāpārdomā. Pagalam aplami un ģeķīgi ir baidīties no nāves stāvokļa, tas pelnījis drīzāk gan slavināšanu! Kas cits vēl ir tik perfekts kā neesamība? Pirmsnāves agonija, vezdama pretī neesamībai, pati par sevi droši vien nav saistoša norise, bet, no otras puses, nav bijis pasaulē vēl neviena tik vāja garā vai miesā, kurš nebūtu to izturējis un spējis pilnīgi un līdz galam nomirt. Tādēļ agoniju nav vērts īpaši izcelt, jo tas ir process, ko spēj novest līdz galam jebkurš vārgulis, ēzelis un neģēlis. Un, ja tas tā, ja ar to spēj tikt galā ikviens — tu taču laikam piekritīsi, ka tā ir, man vismaz nav nācies dzirdēt par tādu, kuram pietrūcis spēka, — tad pareizāk ir nodoties domai par visžēlastīgo neesamības valstību, kas plešas tūdaļ viņpus nāves sliekšņa. Tā kā mirušais nespēj domāt, jo nāve un domāšana izslēdz viena otru, kad tad, ja ne dzīves laikā, mums pienākas saprātīgi un skaidri apzināties visas priekšrocības, ērtības un priekus, ar kādiem mūs apbērs nāve?! Lūdzu, iedomājies tikai: nekādu pūliņu, sirdēstu vai baiļu, nekādu dvēseles vai miesas ciešanu, nekādu ļaunu pārdzīvojumu, turklāt kādā mērogā! Kaut arī pret tevi sazvērētos visi pasaules ļaunie spēki, viņi tik un tā nesniegs tevi! O, nelaiķa rimtais miers tik tiešām ir pati saldme! Un, ja vēl piebildīsim, ka šis stāvoklis nebūt nav gaistošs, zūdošs, ka to it nekas nespēj ne pārtraukt, nedz iztraucēt, tad neizsakāma sajūsma…
— Kaut tu izputētu, — elektrodraugs saklausīja gauži vārgulīgu Automatveja balsi, un šiem lakoniskajiem vārdiem sekoja īsas, toties izteiksmīgas lamas.
Man ļoti žēl, bet tas nav iespējams! — Austiņš atbildēja. — Ne tikai egoistiska skaudība (jo nav nekā pārāka par nāvi, kā jau tiku sacījis), bet vispatiesākais altruisms mudina mani sekot tev līdzi nebūtībā. Taču tas nav iespējams, jo mans izgudrotājs izgatavoji^ mani neiznīcināmu, droši vien izdabājot savai konstruktora godkārei. Tiklīdz es iedomājos, ka atra- dīšos tavā no jūras sāļiem sasīkstējušajā un izkaltušajā miesas apvalkā, kas sairs un izplēnēs — bez šaubām — bezgala lēni, ka man nāksies tā kvernēt un runāties pašam ar sevi, mani nudien pārņem skumjas. Un cik ilgi vēl vajadzēs gaidīt, iekams beigu beigās ieradīsies pirmais no četrsimt tūkstoš kuģiem, kurš atbilstoši varbūtības aprēķiniem pēdīgi uzdursies šai saliņai…
— Ko?! Tātad tu še neiznīksi?! — iesaucās Automatvejs, kuru drauga vārdi bija izrāvuši no stinguma. — Tātad tu turpināsi dzīvot, kamēr es… O! To tu nesagaidīsi! Nekad! Nemūžam! Nemūžam!!!
šaušalīgi ierēcies, Automatvejs pielēca kājās un nu ņēmās lēkāt, purināt galvu, mežonīgā nepacietībā urbināt ausi, pie tam viņš vienā laidā ērmoti kratījās un raustījās — viss veltīgi.
Austiņš tikmēr pīkstēja, cik spēka:
— Rimsties taču! Vai esi jau prātu zaudējis, ko? Tā kā drusku par ātru! Uzmanies, citādi nodarīsi sev ko ļaunu! Kaut kas pārlūzīs vai izmežģīsies! Sargi kaklu! Tas taču ir bezjēdzīgi! Cita lieta, ja tu varētu uzreiz, zini… bet šitā tu sevi tikai sakropļosi! Ka es tev saku, esmu neiznīcināms — un beigas, tu veltīgi mokies! Pat ja tu izkratītu mani no auss, tik un tā nevarētu padarīt man neko ļaunu, tas ir, es gribēju teikt — labu, jo nāve, kā jau gari un plaši tiku klāstījis, vienīgi nāve ir apskaušanas vērta. Va-ai! Mitējies taču! Kā nu var šitā lēkāt!
Taču Automatvejs, nenorimis un neko nevērodams, vēl arvien plosījās, līdz pēdīgi sāka dauzīt galvu pret akmeni, uz kura bija sēdējis. Acīs viņam dzirksteļoja, nāsis kņudināja dūmi, galva bija apdullusi no spēcīgajiem belzieniem, taču Automatvejs atkal un atkal trieca galvu pret bluķi, tā ka pēkšņi Austiņš izlidoja viņam no auss un ar klusu atvieglojuma saucienu, ka beidzot viss ir galā, aizripoja starp akmeņiem.
Automatvejs acumirklī pat neattapa, cik sekmīgi bijuši viņa pūliņi. Noslīdzis uz saules sakarsētajiem akmeņiem, viņš labu brīdi atpūtās, tad, nespēdams vēl pakustināt ne rokas, ne kājas, nomurmināja:
— Nekas, tas tikai īslaicīgs vājums. Gan es tevi izkratīšu, gan tu dabūsi sajust manu papēdi, mans dārgais draugs, vai dzirdi? Dzirdi? Eu! Kas tas?!
Pēkšņi Automatvejs uzrausās sēdus, jo bija sajutis ausi tukšu. Jau gluži atjēdzies, viņš palūkojās ap sevi, tad nometās uz ceļiem un, sijādams ar rokām granti, sāka Austiņu drudžaini meklēt.
— Austiņ! Austiņ!!! Kur tu esi? Atsaucies!! — Automatvejs izmisīgi klaigāja.
Taču Austiņš — vai nu tālredzīgs būdams, vai kāda cita iemesla dēļ — pat neiepīkstējās.
Tagad nu Automatvejs sāka vilināt Austiņu vismaigākajiem vārdiem, ņēmās pārliecināt, ka mainījis savu viedokli, ka viņa vienīgā vēlēšanās ir sekot elektro- drauga labajiem padomiem un noslīcināties, tikai iepriekš viņš vēlētos vēlreiz dzirdēt slavas dziesmu nāvei. Bet arī tas nedeva rezultātus, Austiņš klusēja kā noburts. Tad avarējušais, lādēdams visu dzīvo un nedzīvo, ņēmās sistemātiski, collu pa collai pārsijāt apkārtējās smiltis. Grasīdamies jau aizsviest sāņus kārtējo grants sauju, Automatvejs pēkšņi piecēla to tuvāk pie acīm un pat ietrīcējās ļaunprātīgā priekā; starp sīkajiem akmentiņiem viņš bija ieraudzījis Austiņu — metāliskais graudiņš vizēja matēti blāvā, rāmā spīdumā.
— A! Te nu tu esi, manu kukainīt! Esi, mana draudzīgā drostaliņa! Nu es tevi dabūju, mans dārgais, mūžīgiesošais! — viņš iešņācās, uzmanīgi satverdams pirkstos Austiņu, kurš pat neiepīkstējās. — Na, na, tūliņ paskatīsimies, cik neiznīcināmi uztaisīts tu esi, cik mūžīgi mūžīgs, tūliņ pārbaudīsim! Se tev!!!
Siem vārdiem sekoja spēcīgs uzsitiens ar papēdi: nolicis elektrodraugu uz akmens bluķa, Automatvejs uzlēca viņam virsū ar visu svaru un — drošs paliek drošs — vēl apgriezās uz apkaltā papēža, ka nožņirk- stēja vien.
Austiņš neatsaucās, tikai akmens iežvirķstējās kā zem tērauda urbja; noliecies Automatvejs ieraudzīja, ka graudiņš palicis neskarts, tikai akmens zem viņa bija drusciņ iedrupis.
— Ak šitik stiprs gan? Tūlīt sameklēsim cietāku akmeni! — Automatvejs norūca un metās apskraidīt saliņu, izraudzīdamies iespējami lielākus kramakmeņus, bazaltus un porfīrus, lai uz tiem sašķaidītu Austiņu. Mīdīdams elektrodraugu ar papēžiem, Automatvejs runājās ar viņu te liekuļotā mierā, te atkal gāza virsū apvainojumus, it kā cerēdams, ka Austiņš atbildēs, bet varbūt pat sāks žēlabaini lūgties. Austiņš tomēr klusēja kā noburts. Gaisā atbalsodami, skanēja tikai dobji klaudzieni, mīdīšana, drūpošu akmeņu džerkstoņa un Automatveja elsainā lādēšanās. Kad pēc ilgāka laika Automatvejs pārliecinājās, ka pat visnegantākie belzieni Austiņām patiešām nespēj neko nodarīt, uzbudināts un saguris viņš atkal noslīga krastmalā ar elektrodraugu saujā.
— Ja arī man neizdosies tevi samalt miltos, — viņš ieteicās mākslotā savaldībā, kurā zvēroja apslēpts niknums, — vari būt mierīgs, es parūpēšos par tevi, kā nākas. To kuģi, mans dārgais, tev nāksies drusciņ pagaidīt, jo iesviedīšu tevi dziļi jūrā, un varēsi tur nīkt līdz septītajai bezgalībai. Tik hermētiskā vientulībā tev būs diezgan laika visādām jaunām pārdomām! Citu draugu tev neatrast, par to es parūpēšos!
— Ak tu, lāga dvēselīt, — negaidot ierunājās Austiņš. — Ko man var kaitēt jūras dzelme? Tu spriedelē īslaicīgas būtnes kategorijās, un no šejienes izriet tavas kļūdas. Saproti jel, reiz jūra tik un tā izžūs vai arī tās pamatne pacelsies kā kalns un pārvērtīsies par sauszemi. Vai tas notiks pēc simt tūkstošiem vai pēc miljons gadiem — priekš manis tam nav nozīmes. Esmu ne vien neiznīcināms, bet arī bezgalīgi pacietīgs, to gan tev vajadzēja pamanīt, kaut vai redzot manu mieru, ar kādu es uzņēmu tava aklā niknuma izpausmes. Pateikšu tev vēl ko: es neatbildēju uz taviem saucieniem, ļaudams sevi meklēt tāpēc, ka gribēju aiztaupīt tev veltīgas pūles. Klusēju arī, kad tu lēkādams mani mīdīji, lai ar kādu neuzmanīgu vārdu neuzkurinātu tavu niknumu, jo tas varētu tev kaitēt.
Izdzirdējis Austiņa augstsirdīgos atzīšanās vārdus, Automatvejs atkal ietrīcējās spēji uzkvēlojošā niknumā.
— Es samīdīšu tevil Saberzīšu smalkos putekļos, tu, neģēlilll — viņš ierēcās, un par jaunu atsākās neprātīga deja pa akmeņiem, palēcieni, spērieni, mīdīšana. Šoreiz šīs izdarības pavadīja Austiņa mudinošie pīkstieni?
— Neticu, ka tev tas Izdosies, bet mēģini! Lūdzu! Vēlreiz! Tā ne, jo pārlieku ātri pagursi! Kājas kopā! Un — hopl — uz augšu! Un hopsāl Hopsā! Palecies augstāk, es saku, tad arī pieaugs sitiena spēks! Nevari vairs? Tiešām? Ko, nemaz nejaudā? Tā, tā, pareizi! Gāz ar akmeni! Šitā, jā! Varbūt paņem citu? Vai tad nav kāda lielāka? Vēlreiz! Gāz, šķaidi, dārgais draugs! Cik žēl, ka nevaru tev iet talkā! Kādēļ pārtrauci? Vai tiešām tik ātri izsīkuši spēki? Zēl gan… Nu, tas nekas… Es pagaidīšu, atpūties! Vējiņš tevi atvēsinās,.,
Automatvejs nozvēlās uz akmeņiem un zvērojoša naida pilnām acīm urbās uz izstieptas delnas gulošajā graudiņā, gribot negribot klausīdamies, ko tas runā:
— Ja es nebūtu tavs elektrodraugs, es teiktu, ka tu rīkojies apkaunojoši. Kuģi nogremdēja vētra, tu izglābies reizē ar mani, palīdzēju tev ar padomu, kā vien pratu, bet, kad es neizdomāju glābšanās iespēju, jo tas vispār nav iespējams, tu par maniem patiesajiem vārdiem un padomiem apņēmies mani iznīcināt — mani, savu vienīgo draugu. Tiesa, tādējādi, tu vismaz atguvi kādu mērķi dzīvē, kaut vai par to man pienāktos pateicība no tevis. Dīvaini, ka doma par manu neiznīcināmību liekas tev tik naidīga un nepieņemama…
— Paskatīsimies, cik neiznīcināms tu esi, — zobus griezdams, Automatvejs nošņāca. — Pēdējais vārds vēl nav teikts.
— Nē, tu nudien esi nelabojams! Vai zini ko? Pamēģini uzlikt mani uz savas siksnas sprādzes. Tā ir no tērauda, un tērauds taču laikam ir cietāks par akmeņiem. Pamēģini, es personiski gan esmu pārliecināts, ka tas arī neko nedos, bet esmu priecīgs tev palīdzēt .,.
Kaut vilcinādamies, Automatvejs pēdīgi tomēr sekoja padomam, taču panāca vienīgi to, ka no niknajiem blie- zieniem sprādze noklājās sīksīkām skrambiņām. Kad Automatvejs pārliecinājās, ka metāliskajam graudiņam nekaitē pat visasākie cirtieni, viņš ieslīga melnā melanholijā un, izmisuma pārņemts, spēkus zaudējis, truli blenza uz metālisko dripsnīti, kas sīkā balstiņā runāja:
— Un tā esot saprātīga būtne, mīļā pasaulīti Krīt izmisuma bezdibenī, jo, raugi, nevar noslaucīt no zemes virsas vienīgo draudzīgo būtni visā šinī izmirušajā apvidū! Saki, mans mīļais Automatvej, — vai tev ne mazu drusciņ nav kauna?
— Klusē, pļāpīgais mēsls! — izšņāca avarējušais.
— Kālab lai es klusētu? Redz, ja es vēlētu tev ļaunu, jau sen būtu apklusis, bet es joprojām esmu tavs elek- trodraugs. Kā īsteni uzticīgs biedrs būšu tev līdzās pirmsnāves mokās, kaut vai tu rokām un kājām būtu pretī, un jūrā tu, dārgumiņ, mani neiemetīsi, jo publika taču patīk ikvienam. Tādēļ es būšu publika, kas noskatīsies tavā agonijā, un tā mirt tomēr ir labāk nekā pilnīgā vientulībā; svarīgas ir sajūtas, mazāk svarīgi — kādas. Naids pret mani, tavu īsto draugu, tevi uzmundrinās, darīs vīrišķīgāku, spārnos tavu dvēseli, piešķirs taviem vārdiem izteiksmību un pārliecinošu skanējumu, organizēs tavas konvulsijas un ļaus skaidri apzināties dzīves pēdējos mirkļus, un tas taču nav maz… Es apsolu, ka runāšu maz un itin neko nekomentēšu, jo pretējā gadījumā, pašam negribot, es varētu tevi sadragāt ar savas draudzības pārmēr- smago nastu, kas tev nebūtu pa plecam, jo, taisnību sakot, raksturs tev ir draņķīgs. Taču es tikšu galā arī ar to, raugi, — atbildēdams uz naidu ar labestību, es iznīcināšu tevi, līdz ar to atsvabināšu tevi no sevis, no savas draudzības, nevis — es atkārtoju — no aklas pieķeršanās, jo simpātijas pret tevi netraucē man saskatīt tavu nejauko dabu …
Pēdējos Austiņa vārdus noslāpēja bļāviens, kas pēkšņi izrāvās no Automatveja krūtīm.
— Kuģis! Kuģis!! Kuģis!!! — viņš bezprātīgi auroja un, pielēcis kājās, sāka skraidelēt pa piekrasti te uz vienu, te otru pusi, sviest jūrā akmeņus, cik spēka, vicināt rokas, bet galvenokārt bez apstājas pilnā rīklē bļaustījās līdz galīgam aizsmakumam, starp citu, pavisam lieki, jo kuģis nepārprotami brauca uz saliņas pusi un drīz vien izsūtīja pretī glābšanas laivu.
Kā nokaidrojās vēlāk, tā kuģa kapteinis, uz kura bija atradies Automatvejs, īsi pirms nogrimšanas bija paguvis noraidīt radiotelegrammu, saukdams pēc pa
līdzības, tādējādi daudzi kuģi pārmeklēja jūras plašumus, un viens no tiem tad arī bija sasniedzis saliņu.
Kad glābšanas laiva ar matrožiem bija iepeldējusi piekrastes seklajos ūdeņos, Automatvejs vispirms gribējis ielēkt laivā viens, taču, brītiņu padomājis, skriešus meties atpakaļ, lai paņemtu Austiņu, jo nobijās, ka viņš var sacelt brēku, ko sadzirdētu glābēji, un tad no matrožu puses sekotu nepatīkami jautājumi, bet varbūt pat apsūdzība, ko pret viņu izvirzītu elektrodraugs. Lai to novērstu, Automatvejs paķēra Austiņu un, nezinādams, kā un kur to noslēpt, labi mudīgi iebāza atpakaļ ausī.
Sekoja gara un sirsnīga apsveicināšanās un pateicības izpausmes aina, kuras laikā Automatvejs uzvedās pārsteidzoši skaļi aiz bailēm, ka tikai kāds jūrnieks nesadzird Austiņa balstiņu. Jo proti — elektrodraugs runāja vienā runāšanā, atkārtodams atkal un atkal:
— Vai tu re, tas nudien bija kas negaidītsl Viens gadījums no četrsimt tūkstošiem… Esi gan tu laimes luteklis! Ceru, ka tagad mūsu savstarpējās attiecības būs lieliskas, jo vairāk tāpēc, ka grūtā brīdī es neko tev neatteicu, piedevām esmu diskrēts, un, kas bijis, izbijis, vispār nav noticis.
Kad kuģis pēc gara ceļa piestāja krastā, Automatvejs mazliet pārsteidza ceļabiedrus, izteikdams citiem ne visai saprotamu vēlēšanos apmeklēt tuvīno metalurģisko rūpnīcu, kur darbojās tvaika veseris. Vēlāk stāstīja, ka viņš tur izrīkojies diezgan ērmoti, proti — piegājis pie tērauda laktas un sācis neganti mētāt galvu, it kā gribēdams izkratīt smadzenes pa ausi delnā, un pat lēkājis uz vienas kājas, taču klātesošie izlikušies neko neredzam, jo uzskatījuši, ka pēc tik drausmīgiem pārdzīvojumiem nesen izglābtais zaudējis garīgo līdzsvaru, tāpēc arī tik neizprotami ekstravaganta ir viņa rīcība.
Tiesa, arī vēlāk Automatvejs izturējās dīvaini, atsacīdamies no ierastā dzīvesveida, — viņu acīmredzot vajāja dažādas mānijas. Te viņš ņēmās vākt visādas sprāgstvielas, raudzīja pat izraisīt eksploziju savā dzīvoklī, bet kaimiņi to novērsa, savlaicīgi brīdinādami varasorgānus; te atkal ne no šā, ne no tā sāka kolekcionēt karborunda āmurus un vīles, pie kam paziņām stāstīja, ka taisoties izgatavot jauna tipa mašīnu domu nolasīšanai. Gadiem ritot, Automatvejs tapa par vientuļnieku, un par paradumu viņam kļuva skaļi sarunāties pašam ar sevi, reizēm varēja dzirdēt, ka, skraidīdams pa māju, viņš runā gargarus monologus un pat izbļauj lāstiem līdzīgus vārdus.
Pēdīgi, pēc daudziem gadiem, nokļuvis kādas jaunas uzmācīgas idejas varā, Automatvejs sāka iepirkt cementu veseliem maisiem. No cementa viņš savēla milzīgu lodi un, kad tā bija sacietējusi, aiztransportēja nezināmā virzienā. Klīda valodas, ka viņš esot iestājies darbā par sargu kādās pamestās raktuvēs un kā- dunakt ieripinājis tukšā šahtā milzīgu betona bluķi, bet vēlāk, līdz pat mūža galam, klaiņojis pa apkārtni un neesot bijis tādu drazu, ko viņš nepievāktu, lai pēcāk iemestu šahtas dziļumā.
Patiešām, viņa izturēšanās bija grūti izprotama, taču vairums šo baumu droši vien nav ņemamas nopietni. Negribas ticēt, ka tik ilgus gadus viņš būtu nēsājis sirdī rūgtumu pret savu elektrodraugu, kuram taču bija parādā tik daudz pateicības.