Kādreiz Eparidas valdnieks Globārs atsauca sava vaiga priekšā trīs gudrajos un teica viņiem:
— Tik tiešām, drausmīgs ir liktenis karalim, kurš izzinājis visu, ko vien var izzināt, jo it viss, ko viņam saka, skan kā ieplīsis pods! Es alkstu pēc pārsteiguma, bet mani garlaiko, es kāroju pēc saviļņojuma, bet dzirdu pliekanus blēņustāstus, es prasu ko neparastu, bet mani cienā ar salkaniem glaimiem. Tad ziniet jel, o, gudrajie, ka šodien es liku nocirst galvas visiem saviem jokdariem un ākstiem, tāpat kā slepen- un at- klātpadomniekiem, un tāds pats liktenis gaida jūs, ja neizpildīsiet manu pavēli. Lai ikviens no jums pastāsta man visbrīnumaināko gadījumu, kādu zina, bet, ja neizsauks manī ne smieklus, ne asaras, ja nedz pārsteigs mani, nedz saviļņos, ja neuzjautrinās vai neliks man ieslīgt dziļās pārdomās, — zaudēsiet galvu!
Karalis pamāja, un gudrie vīri izdzirdēja galvciršu dzelžaino soli, bendes aplenca ap troni stāvošos zi- nlbvīrus, un atkailinātie zobeni lāktīja kā liesmu strēles.
Satraucās gudra]ie un sabikstījās elkoņiem: nevienam taču negribējās izpelnīties karaļa dusmas un noliekt galvu zem bendes zobena.
Tad ierunājās pirmais;
— Karali un valdniek! Pats brīnumainākais visā redzamajā un neredzamajā kosmosā, bez šaubām, ir nostāsts par zvaigžņu cilti, kas hronikās tiek dēvēta par ačgārniešiem. Kopš savas pastāvēšanas aizsākumiem ačgārnieši allaž visu darījuši otrādi nekā pārējās saprātīgās būtnes.
Viņu priekšteči bija apmetušies uz Urdrurijas planētas, kas plaši pazīstama ar neskaitāmiem darbīgiem vulkāniem; katru gadu uz planētas dzimst jaunas kalnu grēdas, un tajā laikā to krata tik briesmīgas konvulsijas, ka viss trīc un dreb. Bet, lai viņu posta mērs būtu pilns, debesīm labpatikās, ka ačgārniešu planēta šķērso Lielo Meteoru Straumi; šī Straume divsimt dienas gadā grandīdama bombardē planētu ar akmeņu lavīnām. Ačgārnieši (tolaik viņi tā vēl nesaucās) būvēja ēkas no rūdītas dzelzs un tērauda, bet paši iekal- dinājās tik daudzās tērauda sloksnēs, ka atgādināja staigājošus bruņu krāvumus. Taču zemestrīču laikā zeme atvāzās, aprīdama viņu tērauda pilsētas, un meteoru veseri šķaidīja viņu bruņas. Kad pār visu cilti savilkās iznīcības draudi, planētas gudrie sapulcējās uz apspriedi, un bilda pirmais: «Savā pašreizēiā veidolā mūsu cilts neizdzīvos, un vienīgais glābiņš ir transmutācija. Zemē atveras dziļas plaisas, un, lai tanīs neiegāztos, visiem ačgārniešiem pamatnes daļā jābūt platiem un plakani nošķeltiem, savukārt meteori krīt no augšas, tālab augšdaļā viņiem jākļūst nosmailinātiem. Ja mēs būsim koniski, mums nekas nedraudēs.»
Tad bilda otrs zinībnieks:
«Šāda pārvēršanās neko nedos. Ja zeme atvērs savu rīkli pamatīgi platu, tā aprīs arī konusu, bet slīpi krītošs meteors pāršķels tam sānus. Ideāla ir lodes forma. Jo, raugi, kad zeme sāks vibrēt un viļņoties, lode pati vienmēr paripos sāņus, savukārt meteors atdursies pret izliekto virsmu un noslīdēs gar to; tālab mums jāpārmainās tā, lai spētu ripot pretī labākai nākotnei.»
Jad bilda trešais:-
«Lode — tāpat kā jebkura cita materiāla forma — var tikt sadragāta vai aprīta. Nav vairoga, ko nepār- cirstu pietiekami smags zobens, kā arīdzan nav zobena, kas neizrobītos pret cietu vairogu. Matērija, o, mani brāļi, ir mūžīga mainība, pārveidība un pārvērtība, matērija ir nepastāvīga, tādēļ būtnēm, kas paliesi var lepoties ar augstu saprātu, nav jāiemīt pār- mainīgajā matērijā, bet gan tādā formā, kas ir nemainīga, mūžīga un absolūta!»
«Un kas tas ir?» vaicāja citi gudrie.
«To var izteikt tikai mana rīcība!» noteica trešais.
Un visu acu priekšā viņš sāka izģērbties: novilka kristāliem nosēto virstērpu, tad otru, izlietu no tīra zelta, un apakšējo — sudraba, nomontēja galvaskausa uri krūšu virsdaļu, tad sāka sadalīt sevi aizvien mudīgāk un arvien sīkākās vienībās: no locītavām pārgāja uz sakabēm, no sakabēm — uz skrūvēm, no skrūvēm — uz stieplītēm, uz sīkdetaļām un, skat, jau ķērās pie atomiem. Nu gudrais stājās pie savu atomu skaldīšanas un skaldīja tos tik zibensātri, ka redzams nebija nekas, izņemot to, kā viņš sarūk un izzūd, turklāt sevis sadalīšanu veic tik izmanīgi un strauji, ka pārsteigto zinībvīru acu priekšā pārtapa par absolūtu neklātesību, kas ir tik precīza reversija, ka pilnīgi klāt- esīga. Proti — tur, kur iepriekš atradās viens atoms, tagad šī atoma nebija, kur pirms mirkļa vīdēja seši, varēja redzēt, ka šo sešu trūkst, kur bija skrūvīte, parādījās skrūvītes izzudība, absolūti precīza vairs neesošās kopija. Šādā kārtā gudrais pārvērtās par vakuumu, organizētu mats matā, kā iepriekš bija organizēts viņa telpiskums; viņa tagadējā neesība bija ideāla esība, jo viņš bija sadalījies tik aši un manevrējis ar tādu izveicību, lai neviena nelūgta matērijas elementārā daļiņa neiesprauktos un nesagandētu viņa ideāli klātesošo neklātesību! Pārējie tagad skatīja viņu kā tukšumu, organizētu gluži tāpat, kā bija organizēts pirms brīža, viņa acis pazina pēc to neesošā melnā mirdzuma, viņa seju — pēc zilganā zalgojuma izzuduma, bet viņa locekļus pēc izzudušajiem pirkstiem, šarnīriem un plecsedžiem. «Rau, šādā kārtā, o, brāļi,» sacīja Neklātesošais Klātesošais, «iemiesojoties neesībā, mēs kļūsim ne tikai neuzveicami, bet arī nemirstīgi. Jo mainās vienīgi matērija, turpretī neesība nepavada matēriju tās nemitīgajā pārvērtību ceļa, tādēļ perfekcija mājo neesībā, nevis esībā un mums jāpieņem pirmais variants, nevis otrais!»
Viņi izdarīja, kā bija izlēmuši. Kopš tā laika ačgār- niešu cilts ir neuzveicama. Par savu pastāvēšanu viņiem jāpateicas nevis tam, kas viņos ir, jo viņos nekā nav, bet gan tam, kas ir ap viņiem. Ja kads no ačgārniešiem ieiet mājā, viņš ir samanāms kā neesība mājās, ja ienirst miglā — kā lokāla miglas izzudība. Atbrīvojušies no nepastāvīgās, mainīgajam liktenim pakļautās matērijas, ačgārnieši neiespējamo padarīja par iespējamu.,.
— Bet kā viņi ceļo caur kosmisko tukšumu, mans visgudrais? — ievaicājās Globārs.
— O, karali, tas ir vienīgais, ko viņi nespēj, jo apkārtējais tukšums saplūstu ar viņējo un viņi pārstātu pastāvēt kā lokāli koncentrēta neesība. Tālab viņiem mūždien jāstāv nomodā par savas neesības neskara- mibu, par savas būtības tukštelpu, un, lūk, šādi sevi apsargājot, rit viņiem laiks, bet sauc viņus arī par ne- esībiešiem jeb neantiem …
— Viszini, — karalis ieteicās, — šis stāsts nav no gudrajiem, jo kā gan matērijas daudzveidību var aizvietot ar vienveidīgumu tas, kā vispār nav? Vai klints ir tas pats, kas māja? Bet klints izzudums taču var pieņemt tādu pašu formu kā mājas izzudība, līdz ar to kā viens, tā otrs kļūst itin kā gluži vienādi.
— Mans valdniek, — gudrais aizstāvējās, — neesībai ir dažādi veidi…
— Paraudzīsimies, — karalis teica, — kas notiks, kad es pavēlēšu nocirst tev galvu: vai tās neklātesība kļūst par klātesību, kā tu domā? — To sacījis, monarhs preteklīgi iesmējās un pamāja bendēm.
— Mans valdniek! — iesaucās dzelžainu tvērienu spīlēs jau sagrābtais gudrais. — Tu vēlējies, lai mans stāsts tevi sasmīdina, un mans stāsts darīja tevi jautru. Tālab, izpildot doto solījumu, tev jāsaglabā man dzīvība!
— Nē, es pats sevi uzjautrināju, — karalis iebilda. — Ja nu vienīgi tu pievienosies manai idejai: tu labprātīgi piekritīsi, lai tev nocērt galvu, tava piekrišana mani uzjautrinās, un tad notiks pēc tavas gribas.
— Piekrītu! — gudrais izsaucās.
— Cērtiet galvu nost, ja viņš pats lūdz! — sacīja karalis.
— Bet, valdniek, es devu piekrišanu, lai tu mani nesodītu ar nāvi…
— Ja tu devi savu piekrišanu, tevi ir jāsoda, — karalis paskaidroja. — Bet, ja ne, līdz ar to neesi mani uzjautrinājis — un arī par to pienākas nāves sods…
— Nē, nē, otrādi! — gudrais iesaucās. — Ja es piekrītu, tad tu, būdams uzjautrināts, dāvā man dzīvību, bet ja neesmu ar mieru …
— Diezgan! — karalis attrauca. — Bende, dari, kas jādara!
Zobens pazibēja, un gudrā vīra galva noripoja.
Brīdi valdīja nāves klusums, tad ierunājās otrs gudrais:
— Karali un valdniek! Brīnumainākā starp visām zvaigžņu ciltīm neapšaubāmi ir polionti jeb daudzisti, dēvēti arīdzan par pulkistiem. Tiesa gan, rumpis katram ir tikai viens, toties kāju pulka: jo augstāku amatu kāds ieņem, jo vairāk kāju. Bet par galvām jāteic, to viņiem ir pēc vajadzības: stājoties kādā amatā, viņi saņem amatam atbilstošu galvu, nabadzīgākās ģimenēs par visiem ir tikai viena galva, turpretī bagātie savos mantu kambaros glabā dažnedažādas galvas, kas piemērotas jebkuriem apstākļiem: viņiem ir rīta un vakara galvas, stratēģiskas galvas kara vajadzībām un ātras galvas steigas reizēm, kā arī vēsi apdomīgas, karsti nesavaldīgas, kaislīgas, līksmīgas, mīlestīgas un sērojošas, tādējādi viņi ir apgādāti visām dzīves situācijām.
— Vai tas ir viss? — karalis noprasīja.
— Nē, mans valdniek! — gudrais steidza iebilst, redzēdams, ka nekas labs viņu negaida. — Par dau- dzistiem viņus sauc arī tālab, ka visi viņi ir pieslēgti savam pavēlniekam, turklāt sekojoši: ja vairākums atzītu karaļa rīcību par kaitīgu vispārības interesēm, karalis zaudētu vienkopību un sairtu gabalos …
— Triviāls joks, lai neteiktu — antikaralisks! — drūmi sacīja Globārs. — Ja tu, gudrībniek, nupat tik daudz sarunāji par galvām, varbūt pie viena pateiksi, kā ir tavuprāt: likšu tev nocirst galvu vai ne?
«Ja teikšu, ka liks nocirst,» gudrais steigšus pārlika prātā, «viņš to izdarīs, jo noskaņots pret mani nelabvēlīgi. Ja teikšu, ka neliks, līdz ar to būšu pārsteidzis viņu — un tad karalim jāatlaiž mani brīvā, kā tika solījis.»
Un gudrais bildaj
— Nē, valdniek, tu neliksi mani sodīt.
— Tu maldies, — bilda karalis. — Bende, dari savu darāmol
— Bet valdniek! — iesaucās benžu jau satvertais gudrinieks. — Vai gan es ar saviem vārdiem tevi nepārsteidzu? Vai tu nebiji gaidījis mani sākām, ka liksi mani sodīt?
— Tavi vārdi mani nepārsteidza, — karalis atbildēja, — jo tos diktēja bailes, kas apzīmogo tavu seju. Diezgan! Nost to galvu!
Un otra visziņa galva šķindēdama aizripoja pa grīdu.
Trešais gudrais, gados visvecākais, vēroja notiekošo dzijā mierā.
Kad karalis par jaunu pieprasīja kādu brīnumainu stāstu, viņš teica:
— Karali! Es varētu tev pastāstīt īsteni neparastu atgadījumu, tomēr es to nedarīšu, jo man ir svarīgāk panākt, lai tu kļūtu atklāts, nevis tevi pārsteigt. Es panākšu, ka tu mani sodīsi nevis kāda niecīga iegansta dēļ, nevis savai izpriecai, par kādu tu pūlies pārvērst nogalināšanu, bet gan sodīsi atbilstoši savai dabai, kas ir nežēlīga, taču neiedrīkstas to, kas tai tīkams, darīt atklāti, vispirmāk neuzliekot sev liekulības masku. Tu gribi mūs sodīt ar nāvi, lai vēlāk visi vienā mutē paustu, ka karalis, rau, licis nonāvēt muļķus, kas nepelnīti dēvējušies par gudrajiem. Bet es vēlos, lai runātu patiesību, tālab klusēšu.
— Pagaidām es nenodošu tevi bendes rokās, — karalis teica. — Es patiešām no visas sirds kāroju pārdzīvot ko neparastu. Tu gribēji mani saniknot, es tomēr līdz zināmam laikam protu apvaldīt dusmas. Tāpēc saku tev: runā — un tu izglābsi, iespējams, ne tikai sevi. Tas, ko tu sacīsi, var līdzināties pat majestātes noniecināšanai, starp citu, tu jau atļāvies to izdarīt, taču šoreiz apvainojumam jābūt tik nedzirdēti mon- struālam, lai tas skanētu kā pieglaimība, kas savukārt būtu tik pārspīlēta, ka savukārt pārvērstos par nonievājumu! Tad nu pacenties vienā rāvienā savu karali sacildināt un pazemot, darīt dižu un vienlaik niecīgu!
Iestājās klusums, klātesošie izdarīja tikko samanāmas kustības, gluži kā pārbaudīdami, cik stingri vir,iu galvas vēl turas uz pleciem.
Trešais gudrais šķita iegrimstam dzijās pārdomās.
Pēdīgi viņš ierunājās:-
— Karali, es izpildīšu tavu gribu un izklāstīšu tev, kālab tā rīkojos. Es to darīšu visu klātesošo dēj, sevis dēļ un arī tevis dēļ, lai pēc gadiem neviens nesacītu, ka bijis reiz karalis, kurš, sava untuma vadīts, valsti iznīcinājis gudrību; ja šobrīd vēl tā ir, ja tava vēlēšanās nozīmē gandrīz neko vai galīgi neko, mans pienākums ir tavai īsmirklīgajai iegribai piešķirt vērtību, darīt to nozīmīgu un ilgmūžīgu, un, raugi, tālab es runāšu…
— Vecais vīrs, diezgan šī ievada, kas jau atkal robežojas ar majestātes apvainošanu, bet nepavisam neatgādina glaimus, — apskaities sacīja karalis. — Runāl
— Karali, tu ļaunprātīgi izmanto savu varu, — gudrais teica, — taču tavas izdarības ir nieks, salīdzinot ar tām, kādas pieļāva tev nepazīstams sensens tavs priekštecis un reizē Eparidu dinastijas iedibinātājs. Tavs vecvecvectēvs Alegoriks arīdzan mēdza ļaunprā- tigi izmantot monarha varu. Lai izskaidrotu lielāko aplamību, kādu viņš pieļāva, es lūdzu tevi — paveries visžēlīgi uz šo naksnīgo debesjumu, kas redzams pa tavas pils zāles augšējiem logiem.
Karalis pievērsa skatienu debesīm — zvaigžņotām un dzidrām, tikmēr vecais vīrs rimti turpināja:
— Raugies un klausies! Itin viss, kas pastāv, mēdz kalpot par izsmiekla objektu. No apsmiešanas nespēj pasargāt pat visaugstākais amats, jo labi zināms, ka dažs labs iedrošinās pazoboties pat par karalisko majestāti. Smiekli šausta troņus un valstis. Tautas smejas par citām vai pašas par sevi. Mēdza gadīties, ka izsmēja pat to, kas nepastāv, — vai gan senāk nezobojās par mītiskiem dieviem? Zobgalības nesaudzēja pat augstākā mērā nopietnas, kur nu — pat traģiskas parādības. Lai atceramies kaut vai karātavu humoru, zobošanos par nāvi un nelaiķiem. Starp citu, zobgalība nebaidījās doties uzbrukumā arī debesu ķermeņiem. Ivlemsim, piemēram, Sauli un Mēnesi. Mēnesi mēdz iztēlot kā noliesējušu blēdnieku ar ragainu āksta cepuri un sirpim līdzīgu izliektu zodu, bet Sauli kā lētticīgu resnuli apaļvaidzi sapinkātā staru oreolā. Un tomēr, kaut gan par izsmiekla objektu kalpo tiklab dzīvības, kā nāves valstība, tiklab sīkas, kā dižas parādības, ir kaut kas tāds, ko līdz šim neviens nav iedrīkstējies izzobot vai apsmiet. Turklāt šis objekts nav pieskaitāms pie tādiem, kurus varētu aizmirst, kuriem nepievērstu uzmanību, jo runa ir par visu, kas pastāv, proti — par kosmosu. Taču, ja tu, karali, iedziļināsies šinī jautājumā, tu sapratīsi, cik neizsakāmi smieklīgs ir kosmoss .,,
Te nu karalis Globārs pirmoreiz izbrīnījās un ar sakāpinātu interesi klausījās gudrā vīra tālākajos vārdos:
— Kosmoss sastāv no zvaigznēm. Tas skan samērā nopietni, bet, kolīdz pārdomāsim šo problēmu dziļāk, tā vien gribas pasmaidīt. Jo tik tiešām — kas ir zvaigznes? Ugunīgas lodes nebeidzamas nakts izplatījumā. Aina šķietami patētiska. Bet vai pēc savas būtības? Nepavisam, tikai savu izmēru dēļ. Bet izmēri paši par sevi vēl nenosaka parādības nozīmīgumu. Vai gan kretīna skribelējumi, ja tos pārnes no papīra lapas uz plašu smilšu klaidu, līdz ar to kļūs kas dižens?
Daudzkāršota muļķība nepārstāj būt muļķība, tā kļūst tikai vēl jo smieklīgāka. Tad, lūk, kosmoss ir skri- belējums, kas sastāv no šā tā sasvaidītiem punktiem! Kur vien paskaties, lai cik tālu tanī ielūkojies — visur viens un tas pats! Šī veidojuma vienmuļība ir banālākās un pliekanākās idejas īstenojums, kādu vien var iedomāties. Sapunktots nekas, un tā līdz pat bezgalībai, kas ķertos pie šāda bezjēdzīga veidojuma, jo to vēl tikai vajadzētu radīt? Laikam vienīgi kretīns. Iedomājies, lūdzams: ņemt neizmērojamus tukšuma plašumus un izraibināt tos ar punktiem gan še, gan tur, kā pagadās, — kā kaut kam tādam var piedēvēt sistēmu un majestātiskumu? Kāpēc Visuma priekšā krīt uz ceļiem? Laikam aiz izmisuma, ka te nekas nav labojams. Kosmoss ir tikai autoplaģiāta sekas, šis plaģiāts tapa sākumā, bet šis sākums savukārt bija visnesaprātīgākais radīšanas akts no visiem iespējamiem, jo ko gan citu var izdarīt, ja tavā priekšā izplāta tīra papīra lapa, rokā spalva un tev nav ne mazākās sajēgas, ar ko šo lapu piepildīt. Ar zīmējumiem? Ha, vis- pirmāk jāzina, ko grib zīmēt. Bet ja nekā tāda prātā nav? Ja nepiemīt ne kripatiņas fantāzijas? Tad uz papīra uzliktā spalva, itin kā pati no sevis, nejauši pieskardamās lapai, atstās uz tās punktiņu. Un reiz uzlikts punkts, truli blenžot uz to, kā tas notiek radošas nespējas gadījumā, — šis punkts top par paraugu, jo suģestējošāku tālab, ka, atskaitot punktu, nav absolūti nekā cita un ka ar minimālu piepūli šo paraugu iespējams atkārtot bezgalīgi. Atkārtot, jā, bet kā? Punktus it labi var izkārtot kādā konfigurācijā. Bet ko iesākt, ja pat tas nav pa spēkam? Tad neatliek nekas cits kā, Kratot spalvu un šķiežot tintes pilienus, piepildīt lapu, kā pagadās, ar bezjēdzīgi uzpilinātiem punktiem.
To sacījis, gudrais paņēma lielu papīra loksni un ar tintē iemērktu spalvu vairākkārt uzšļakstīja uz tās, tad sadabūja no tērpa kabatas debesu karti un kā vienu, tā otru parādīja karalim. Līdzība bija pārsteidzoša. Uz papīra vīdēja miljardiem punktiņu — gan lielāki, gan mazāki, jo brīžam spalva bija šļakstījusi neskopodamās, bet brīžam puslīdz apžuvuši. Un uz kartes atainotās debesis izskatījās gluži tāpat.
Tronī sēdošais karalis raudzījās uz abām papīra lapām un klusēja.
Tostarp gudrais turpināja;
— Tev, karali, tika mācīts, ka Visums savā pilnīgumā ir nepārspējams veidojums savu zvaigznēm piebērto plašumu majestātiskumā. Bet paveries pats — vai šī diženā, visuresošā un mūžmūžīgā konstrukcija nav galējas muļķības izpausme, vai tā nav domas un noteiktas sistēmas pretstats? Tu vaicāsi: kāpēc līdz šim neviens to nav pamanījis? Tāpēc, ka muļķība ir visizplatīta! Taču šī visizplatība vēl jo niknāk pelnījusi, ka par to zobojas un izgudrēm smejas, jo šādi smiekli vienlaik būs arī dumpības un atbrīvošanās vēstnesis. Tieši tādā garā vajadzētu visādā ziņā sacerēt paskvilu par Visumu, lai šis stulbuma kalngalu darinājums saņemtu pelnīto pretsparu, lai to vairs nepavada pielūg- smīgu nopūtu koris, bet ironiski smiekli.
Karalis, pagalam apstulbis, klausījās, un gudrais, brīdi paklusējis, turpināja:
— Katra zinātnieka pienākums būtu uzrakstīt šādu paskvilu, bet tādā gadījumā viņam nāktos uzrādīt arī pirmcēloni, kas izraisījis ironijas vērto parādību, tā dēvēto Universumu.
Notika tas tais laikos, kad Bezgalība bija vēl ideāli tukša un pulsēja radošā impulsa gaidās, bet pasaule, nupat, nupat sākdama raisīties pumpuros no nekā caur neko, tik tikko bija radījusi saujiņu blīvu organismu, pār kuriem valdīja tavs sensensenpriekštecis Alegoriks. Tolaik viņš nodomāja paveikt kādu neiespējamu un gluži traku lietu, proti, viņš nolēma aizstāt Dabu viņas bezgalpacietīgajā un pakāpeniskajā radīšanas darbāl Alegoriks izlēma, ka viņš Dabas vietā radīs kosmosu, kas pārpilns ar visādiem vienreizīgiem brīnumveido- jumiem. Tā kā pats viņš nemācēja to izdarīt, tad lika uzbūvēt gudringudru mašīnu, lai tā īstenotu iecerēto. Būvēja šo molohu trīssimt gadus un vēl trīssimt, starp citu, laika skaitīšana tolaik bija citādāka nekā tagad. Taupīti netika nedz spēki, nedz līdzekji, un mehāniskais briesmeklis sasniedza itin kā neierobežotus apmērus un varēšanu. Kad mašīna bija gatava, uzurpators lika to palaist darbam. Alegoriks nenoģida, ko īsti dara. Ale- gorika neapremdināmās augstprātības dēļ mašīna bija uzbūvēta jau pārmēru liela, un tāpēc viņas saprāts, atstājis tālā pagātnē savas gudrības virsotnes, pārkāpis savas ģenialitātes kulminācijas punktu, degradēdamies bija nonācis līdz domas galīgam sairumam, izpauzdamies centrbēdzes strāvu vāvuļīgās bezjēdzībās, kas saraustīja jebkuru jēgu, tālab šis metagalak- tikas lielumā samontētais monstrs, darbodamies ar gluži ārprātīgiem apgriezieniem, zaudēja gara skaidrību līdz ar pirmajiem vēl neizsacītajiem vārdiem, un rezultātā no drausmīgā piepūlē ritošā pseidodomāšanas jucekļa, kurā līdz galam neizvērstu jēdzienu kopas savstarpējā sadursmē iznīcinājās, no veltīgā pūliņa un krampjainajām sadursmēm uz kolosa paklausīgajām izpildes sistēmām sāka plūst informācija, kas saturēja vienīgi bezjēdzīgas pieturzīmes! Jo tā vis nebija pati gudrākā mašīna no iespējamām, nekāds Kosmokrea- tors Omnipotenss, tā teikt, Visvarens Kosmoradis, bet gan neprātīgas uzurpācijas dzemdināts grausts, kas, saņēmis signālu, ka radīts veikt dižus darbus, jaudāja izstostīt vienīgi punktus. Un kas notika?
Valdnieks bija gaidījis savu vēlmju vispiepildījumu, kas apstiprinātu viņa plānus — pārdrosmīgākos, kādus jelkad lolojusi domājoša būtne, un neviens neiedrīkstē- jās Alegorikam darīt zināmu, ka, stāvēdams mašīnas pakājē, viņš stāv pie nesakarīgas vāvuļošanas āderes un noraugās mehānisma agonijā, kurš, nākot pasaulē, jau bija nolemts idiota nāvei. Taču gigantiskās izpildes sistēmas kretīniskā paklausībā bija gatavas izpildīt ikvienu pavēli, tādēļ mašīnas pavēļu stostīgajā ritmā ņēmās no matērijas vielas darināt to, kas trīsdimensiju telpā atbilst punkta attēlam divdimensiju telpā, proti — lodes, un šādā kārtā, nepārtraukti atkārtodami vienu un to pašu, līdz uzkvēloja versme, kas apdedzināja darinājumus, izpildmehānismi citu pakaļ citai tukšuma dzīlēs svieda ugunīgas lodes, un tā, lūk, stostu taktī tapa kosmoss! Tādējādi tavs vecvecvectēvs Alegoriks bija radījis Visumu, bet vienlaik izdarījis tik kolosālu muļķību, ka šai ziņā neviens viņu nemācēs pārspēt. Tik aplama veidojuma iznīcināšanas akts neapšaubāmi būs daudzkārt saprātīgāks, bet galvenām kārtām — gribēts un apzināti virzīts, ko nekādā ziņā nevar sacīt par pirmējo, par Kosmosa Radīšanas aktu. Tas arī viss, mans karali, ko gribēju paskaidrot tev kā lielās pasaules ēkas celtnieka Alegorika pēctecim.
Kad karalis, dāsni apdāvinājis gudrajos, jo īpaši gados vecāko, kuram bija izdevies izteikt viņam reizē vissaldākos glaimus un vislielāko apvainojumu, tika atlaidis gudrajos, kāds no jaunajiem zinātniekiem, palicis aci pret aci ar veco, jautāja viņam, cik daudz patiesības iemitis viņa stāstā.
— Ko lai es tev atbildu? — gudrais vecis sacīja. — Tas, ko es stāstīju, neizrietēja no zināšanām. Zinātne nenodarbojas ar tādām esamības parādībām, pie kādām pieder smieklīgums. Zinātne pasauli izskaidro, bet samierināt ar pasauli spēj vienīgi māksla. Ko gan mēs pa īstam zinām par kosmosa rašanos? Tik plašu tukštelpu var aizpildīt ar leģendām un mītiem. Mitolo- ģizējot es vēlējos sasniegt neticamības robežas un, manuprāt, biju visai tuvu tam. Tu pats to labi zini, gribēji tikai pavaicāt, vai kosmoss patiešām ir komisks. Taču uz šo jautājumu ikvienam pašam jārod atbilde.