Pēc lādzīgā karaļa Heliksandra tronī kāpa viņa dēls Murdass. Visi par to gauži nobēdājās, jo viņš bija godkārs un bailīgs. Murdass nolēma izpelnīties pievārdu Lielais, bet baidījās no caurvējiem, gariem, vaska, jo uz ievaskotas grīdas var salauzt kāju, baidījās no radiniekiem, ka tie varētu traucēt viņam valdīt, taču visvairāk baidījās no pareģojumiem. Tūdaļ pec kronēšanas Murdass pavēlēja visā valstī aizvērt durvis un netaisīt vaļā logus, iznīcināt visas pareģotājas mašīnas, bet izgudrotājam, kurš bija uzkonstruējis mašīnu, kas likvidē garus, piešķīra ordeni un algu. Mašīna patiešām bija laba, jo nevienu garu karalis nekad netika redzējis. Lai vējš viņu nesapūstu, dārzā Murdass nekad negāja un pastaigājās tikai pa savu varen plašo pili.
Kādudien, staigādams pa gaiteņiem un anfilādēm, karalis aizklīda līdz pils senākajai daļai, tajā viņš līdz šim nebija ielūkojies. Vispirms Murdass atklāja zāli, kur stāvēja vecvectētiņa karaliskās gvardes vīri — visi kā viens uzvelkami, vēl no tiem laikiem, kad elektrību nepazina. Otrajā zālē viņš ieraudzīja ar tvaiku darbināmus bruņiniekus, arī sarūsējušus, taču tas nebija nekas saistošs, un viņš jau grasījās griezties atpakaļ, kad pēkšņi pamanīja mazas durtiņas ar uzrakstu: «Nav brīv ieiet». Durvis klāja bieza putekļu kārta, un Murdass tām pat nepieskartos, ja nebūtu bijis šī uzraksta. Krietni pacīkstējies pie čīkstošajām durvīm, karalis atdabūja tās vaļā un pa vītņu kāpnēm nokļuva tornī. Tur stāvēja ļoti veca, no vara darināta mašīna ar rubīna actiņām, atslēdziņu un lūciņu. Murdass saprata, ka tā ir mašīna pareģone, un apskaitās, ka pretēji viņa rīkojumam tāda tomēr atstāta pilī, bet pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka vienreiz taču var pamēģināt, kā tas ir, kad mašīna pareģo. Karalis uz pirkstgaliem pieslīdēja pie mašīnas, pagrieza atslēdziņu un, kad viss palika, kā bijis, pieklaudzināja pie lūciņas vāka. Mašīna šņākuļodama nopūtās, iedžerkstējās un paraudzījās Murdasā ar rubīna actiņām itin kā šķielēdama. Karalis atcerējās onkuļa Cenandera, sava kādreizējā audzinātāja, šķībo skatienu. Murdass nodomāja, ka tas katrā ziņā ir tēvocis, kurš licis atstāt mašīnu viņam par spīti, jo kādēļ gan citādi šī šķielētu? Ērmoti sametās Mur- dasam ap dūšu, kad mašīna stostīdamās, lēnītēm uzņēma vienmuļu meldiņu, itin kā ar lāpstu kāds sitaļātu pa metāla kapa pieminekli, un pa lūciņu izkrita melna lapiņa ar teksta rindiņām, iedzeltenām kā veci kauli.
Karalis ne pa jokam izbijās, taču apvaldīt savu ziņkāri vairs nejaudāja. Paķēris lapiņu, viņš aizjoza uz
saviem apartamentiem. Palicis viens, Murdass Izvilka lapiņu no kabatas.
— Palūkošos, bet — drošs paliek drošs — tikai ar vienu aci, — viņš izlēma un tā arī izdarīja. Uz lapiņas stāvēja rakstītss
Tā stunda nu sit,
dzimtas asinis rit,
Brālēns brālēnu kauj,
radu galviņas krit.
Svāģeris pikts, kaulus lauz ģikts,
Pagaidi vien, bende dziedēs kā likts.
Māsu meitas, brāļu dēli garā karā aiziet cēli.
Tantes pāri žogam — žvaktf Es tev mācu kapus rakt.
Dur pa kreisi, šķel pa labi, tur, kur tēva brāļi abi.
Pakar mazdēlu un opih padēlam cērt pierē gropi,
Nokrakšķ kauli, sabirst prauli, — sievastēv, uz viņu sauli
Sūti rotu pret znotu, bedrē mēz kā ar slotu,
Nokauj papu, izroc kapu, zvēliens labs — pildās kaps,
Jo radi, kaut koši, tik zem zemes droši.
Stunda rimta — stulbā dzimta,
Hollari, hollarā, brauc uz elli tramvajā.
Zārkiem jāuzliek vāki, tad vākies, kur māki.
Ja tu neglābsies, nabags, sapni tevi glabās.1
Karalis Murdass pārbijās tik gauži, ka acu priekšā viss satumsa. Viņš bija pagalam izmisis par savu vieglprātību, kas mudinājusi viņu iedarbināt mašīnu pareģoni. Taču bēdāt bija jau par vēlu, viņš zināja, ka vajag rīkoties, lai nepieļautu ļaunāko. Ne mirkli Murdass nešaubījās par pareģojuma patiesumu: izrādās, ka viņa senās aizdomas bijušas pareizas — viņu apdraud tuvākie radinieki.
Taisnību sakot, nav zināms, vai viss norisinājās gluži tā, kā mēs to atstāstām. Lai būtu kā būdams, drīz pēc tam aizsākās bēdīgi, pat baismi notikumi.
Karalis lika nocirst galvas visiem saviem tuviniekiem, tikai viņa vienīgais onkulis Cenanders aizbēga pašā pēdējā brīdī, pārģērbies par mehānisku pianīnu. Taču arī tas viņu neglāba, jo drīz vien viņš tika saķerts un nolika galvu zem cirvja. Šoreiz nāves spriedumu Murdass varēja parakstīt ar pavisam tīru sirdsapziņu, jo tēvoci saķēra brīdī, kad viņš kaldināja sazvērestību pret monarhu.
Tik īsā laikā zaudējis visus tuviniekus, karalis ietērpās sērās. Ap sirdi viņam tagad bija vieglāk, kaut gan reizē arī paskumji, jo pēc būtības viņš nebija nedz jauns, nedz nežēlīgs. Karaļa rāmās sēras nevilkās ilgi, jo Murdasam iešāvās prātā, ka varbūt viņam ir kādi radu radi, par kuriem viņam nekas nav zināms. Ikviens padotais taču varēja būt viņam kāds tālīntals rads pa tantes līniju; tāpēc kādu laiku karalis lika novākt te vienu, te atkal otru, tikai mierīgāks tālab vis nekļuva — visus taču nevar apslaktēt, jo kas gan viņš būs par karali bez pavalstniekiem? Murdass kļuva tik aizdompilns, ka lika sevi piekniedēt pie troņa, lai neviens viņu nevarētu no tā gāzt, gulēja bruņu nakts- micē un bez mitas prātoja, ko lai iesāk. Pēdīgi viņš izdarīja kaut ko tik ārkārtīgi pārsteidzošu, ka laikam jau pats nebija to izdomājis. Ideju viņam itin kā esot pačukstējis priekšā kāds ceļojošs sīktirgonis, kas pārģērbies par gudro, vai arī gudrais, kurš pārģērbies par sīktirgoni, — valodas par to klīda daždažādas. Stāsta, ka pils kalpotāji redzējuši karali naktīs ielaižam savos apartamentos kādu būtni, kuras seju apslēpusi maska. Lai nu kā — kādudien Murdass attaicināja visus galma būvniekus, meistarus elektrobruņiniekus, regulētājus un skārdniekus un pavēstīja, ka viņu uzdevums ir palielināt viņa karalisko personu, turklāt tā, lai viņš aizsniegtos pāri visiem apvāršņiem.
Sī pavēle tika izpildīta gluži neticamā ātrumā, jo par projektēšanas biroja direktoru karalis bija iecēlis nopelniem bagātu bendi. Elektrnieki un būvnieki strīpām vien stiepa pilī vadus un spoles; kad karaļa paplašinātā persona jau piepildīja visu pili un viņš vienlaikus atradās gan fasādes daļā, gan pagrabtelpās, gan flīģeļos, kārta pienāca tuvumā stāvošajām ēkām. Pēc diviem gadiem Murdass bija jau iepleties līdz vecpilsētai. Nepietiekami grezni nami, tādi, kas nebija cienīgi, lai tur iemājotu monarha doma, tika nolīdzināti līdz ar zemi un to vietā uzbūvētas elektronpilis, kuras sauca par Murdasa pastiprinātājiem. Karalis auga un pletās lēni, bet nepārtraukti: daudzstāvīgs, precīzi saslēgts, jaudīgi kāpināts ar personālām apakšstacijām, laika gaitā viņš kļuva par vienu vienīgu galvaspilsētu, taču apstāties pie tās robežām ij nedomāja. Garastāvoklis Murdasam uzlabojās. Radinieku nebija, no vēj- pūsmas un vaska viņš vairs nebaidījās, jo tagad, kad viņš vienlaikus bija visur, nevajadzēja spert ne soli.
— Valsts esmu es, — viņš mēdza daudzināt — un ne jau bez iemesla, jo, tā kā viņš mita visās pilsētas elektronceltnēs, kas rindām vien stiepās gar alejām un laukiem, galvaspilsētā neviens cits vairs nedzīvoja, protams, ja neskaita karaļa atputekļotājus un galminiekus apslaucītājus, kuri stāvēja nomodā par karaļa domu impulsiem, kas plūda no ēkas uz ēku. Jūdžu jūdzēm pa visu pilsētu riņķoja karaļa Murdasa labsajūta par to, ka viņam izdevies dzīves laikā kļūt lielam vārda tiešajā nozīmē, turklāt noslēpties it visur, kā bija norādījis pareģojums, jo viņš taču bija klātesīgs visā valstī. Jo sevišķi gleznaini tas izskatījās krēslas stundā, 1<ad karalis milzenis, mirdzēdams atblāzmās, žilbināja savas pārdomu gaismas, tad pamazām vien noblāva, ieslīgdams pelnītā miegā. Taču šo pirmo naktsstundu bezatmaņas tumsā vēlāk drīz te, drīz tur iegailējās plīvojošu zibsnījumu maldugunīgā ņirboņa. Tie bija monarha sapņi, kas sāka raisīties. Rēgpilnām lavīnām tie traucās cauri ēkām, līdz to logi iespulgojās tumsā un ielas cita citai mirdzināja pārmaiņus te sarkanām, te violetām gaismām, un galmavīri atputekļotāji, soļodami pa tukšajām ietvēm un sajuzdami Viņa Karaliskās Augstības pārkarsušo kabeļu smārdu, zagšus ielūkojušies pa logiem, kuros spīgāja gaismas, klusītēm teica:
— Ehē! Droši vien murgi vajā Murdasu. Kaut nu viņa dusmas nenāktu pār mūsu galvām!
Kādunakt pēc īpaši darbīgas dienas — karalis bija domājis par jauniem ordeņiem, ar kuriem taisījās apbalvot sevi, — Murdass redzēja sapnī, ka viņa tēvocis Cenanders, tinies melnā apmetnī, izmantodams tumsas aizsegu, ielavījies galvaspilsētā un klaiņo pa ielām, meklēdams sabiedrotos, lai organizētu neģēlīgu sazvērestību. No pagrabiem strīpām vien līda ārā maskas uzlikuši tipi, viņu bija tik daudz un viņos jautās tādas karaļgalēšanas alkas, ka Murdass nodrebēja un aiz lielām izbailēm pamodās. Kuru katru mirkli bija jāaust gaismai, saulīte jau zeltīja baltos mākonīšus debesjumā, tāpēc Murdass sacīja sev:
— Sapņiem tic vien niekkalbis! — un atsāka projektēt jaunus ordeņus, bet tie, ko bija izdomājis iepriekšējā diena, lika piekārti uz viņa terasēm un balkoniem.
Taču, pēc smagā darbā aizvadītās dienas atkal nolicies atpūsties un iesnaudies, Murdass atkal ieraudzīja karaļslepkavigo sazvērestību pilnā plaukumā. Bet notika tas, rau, tā: kad Murdass uztrūkās no sapņa par sazvērestību, atmodās tikai daļa no viņa, pilsētas centrs, kur bija aizmetinājies šis pretvalstiskais sapnis, nepavisam nebija atjēdzies no miega, bet joprojām atradās murga gūstā, tikai nomodā esošais karalis par to nekā nezināja. Tikmēr Murdasa personas liela daļa, proti, vecās pilsētas centrs, neapzinādamies, ka tēvocis slepkavnieks un viņa mahinācijas ir tikai rēgi un vīzijas, aizvien vēl bija iestidzis kļūmajā murgā. Šinī otrajā murgu naktī Murdass sapņoja, ka tēvocis drudžaini rosās, pulcinādams kopā radiniekus. Šarnīriem žņerkstot, viņi ieradās_visi kā viens, un pat tie, kuriem trūka svarīgāko detaļu, vēzēja zobenus pret likumīgo valdnieku! Visapkārt valdīja neparasta rosība. Maskās tērptais pūlis čukstus skandēja dumpīgus saukļus, pagrabos un tumšos kaktos jau tika šūti melnie sacelšanās karogi, visur tika vārītas nāves zāles, asināti cirvji, darināti vadiņi, indesdzelonīši, it visur pavalstnieki gatavojās reizi par visām reizēm izrēķināties ar ienīsto Murdasu.
Karalis pārbijās pa otram lāgam, trīcēdams un drebēdams pamodās un jau grasījās ar savas Karaliskās Mutes Zelta Vārtiem saukt palīgā visu savu karaspēku, lai tas dumpiniekus sakapātu gabalu gabalos, bet tūdaļ pat apjēdza, ka tas nekā nedos. Karaspēks taču neieso- ļos viņa sapnī un neiespēs apspiest sapnī briestošo sacelšanos. Diezgan ilgi Murdass ar gribas spēku pūlējās uzmodināt tās savas personas četras kvadrātjūdzes, kas nerimus sapņoja par sazvērestību, taču veltīgi. Taisnību sakot, viņš nemaz īsti nezināja — ir veltīgi vai nav, jo, nomodā būdams, viņš nemanīja nekādu sazvērestību, tā parādījās tikai tad, kad viņš laidās miegā. .
Tātad pamodies viņš nevarēja iekļūt dumpīgajos rajonos, un nav arī nekāds brīnums, jo īstenība nespēj tikt iekšā sapņa dzīlēs un ielauzties tur spētu vienīgi kāds cits sapnis. Karalis nāca pie secinājuma, ka šādā situācijā visprātīgākais būtu aizmigt un nosapņot pret- sapni un — pats par sevi saprotams — ne jau kaut
kādu, bet īsteni monarhistisku, pakļāvīgu viņam, ar plīvojošiem karogiem, un, lūk, ar šādu kroņa sapni, kura visa darbība risinās ap troni, viņš spēs samalt miltos patvarīgos murgus.
Murdass sāka īstenot savu ieceri, bet aiz bailēm diemžēl nekādi nevarēja aizmigt; tad viņš sāka domās skaitīt akmentiņus, tas viņu nogurdināja, un Murdass iemiga. Taču tad atklājās, ka sapnis ar tēvoci priekšgalā ir nostiprinājies ne vien pilsētas centrālajā rajonā, bet iecerējis pakļaut sev arī arsenālus, kuros ir pārpārēm spēcīgu bumbu un iznīcīgu mīnu. Turpretī Murdass, lai arī kā pūlējās, jaudāja izsapņot tikai vienu vienīgu kavalērijas rotu, un tā pati bija nokāpusi no zirgiem, nedisciplinēta un apbruņota tikai ar kastroļu vākiem.
«Neko darīt,» viņš nodomāja, «šoreiz neizdevās, jāsāk viss no gala!»
Un Murdass ņēmās sevi modināt, tas negāja viegli, pēdīgi viņš tomēr pilnīgi atbrīvojās no miega, un tad viņam uzguma baismīgas šaubas. Vai viņš no tiesas ir atgriezies realitātē vai varbūt dzīvo kādā citā sapnī, kas ir tikai nomoda melīga imitācija? Sapņot vai nesapņot? Lūk, jautājums! Sacīsim, tagad viņš vairs nesapņos, juzdamies pavisam drošs, jo realitātē taču nepastāv nekāda sazvērestība. Tas nebūtu slikti: tādā gadījumā karaļgalēšanas sapnis sapņosies, kamēr izsap- ņosies līdz galam, bet Murdass, galīgi pamodies, būs atguvis sev pienācīgo majestātisko viengabalainību. Ļoti labi. Taču, ja viņš nesapņos pretsapņus, ieskatīdams, ka dzīvo rāmā īstenībā, bet patiesībā šī īstenība ir šķietama, gluži vienkārši kāds cits sapnis, kas risinās līdztekus tam otram, kurā darbojas tēvocis, var notikt katastrofa! Tad kuru katru mirkli visa nolādēto ,karaļslepkavnieku banda ar derglīgo Cenanderu priekšgalā no tā pirmā sapņa var iebrukt šinī, kas imitē īstenību, lai laupītu viņam troni un dzīvību!
«Pilnīgi iespējams,» Murdass domāja, «ka mans krahs notiks vienīgi sapnī, bet, ja nu sazvērestība pārņems visu manu karalisko personu, ja uzkundzēsies tai, sākot ar kalniem līdz pat okeānam, ja nu — ak briesmas! — man vispār nekad vairs negribēsies pamosties, ko tad?! Tad es uz visiem laikiem būšu šķirts no īstenības un tēvocis izdarīsies ar mani, kā gribēs. Spīdzinās mani, pazemos; par tantēm nemaz nerunāsim, atceros viņas pārlieku labi — šīs mani nepažēlos, uz to nav ko cerēt. Tādas nu reiz viņas ir, pareizāk sakot — bija, bet nu atkal uzradušās šinī šausminošajā sapnī! Ek, ko nu tik daudz spriedelēt par sapni! Sapnis iespējams tikai tad, ja līdzās pastāv arī īstenība, kurā var atgriezties, turpretī, ja īstenības nav (bet kā es varu atgriezties īstenībā, ja viņiem izdosies noturēt mani sapnī?), ja pastāv tikai sapnis un nekas cits, tad sapnis ir un paliek vienīgais esošais un līdz ar to kjūst par īstenību. Šausmas! Protams, tas viss tā pavērsies tikai manas personības fatālā pārmērīguma dēļ, manas garīgās ekspansijas dēļ — kālab man tā bija vajadzīga!»
Izmisis, redzot, ka bezdarbība viņu var pazudināt, Murdass secināja — vienīgais glābiņš ir tūlītēja psihiska mobilizēšanās.
«Man obligāti jārīkojas tā, itin kā es sapņotu,» viņš sacīja sev. «Vajag izsapņot mīlestībā un entuziasmā kūsājošus pavalstnieku barus, bezgala uzticamus karapulkus, kas krīt ar manu vārdu uz lūpām, milzum daudz ieroču; derētu pat labi ātri izdomāt kādu brīnumainu ieroci, jo sapnī tak viss ir iespējams, teiksim, kādu līdzekli radinieku izvilināšanai, kādu prettēvoča lielgabalu vai ko tamlīdzīgu, — tādā kārtā es būšu nodrošinājies pret jebkuru pārsteigumu, un, ja sazvērestība nāks gaismā, es, viltīgi un izgudrēm pārrāpodams no viena sapņa uz otru, satriekšu to ar vienu vēzienu!»
Karalis Murdass noelsās ar visas savas būtnes alejām un laukumiem — tik sarežģīts bija uzdevums — un ķērās pie darba, tas ir — aizmiga.
Sapnī vajadzēja parādīties kvadrātos nostādītiem tēraudizturīgiem karapulkiem ar sirmiem ģenerāļiem priekšgalā un ļaužu pūļiem, kas urravo tauru un bungu skaņu pavadībā, bet Murdass ieraudzīja tikai mazu pī- ķīti. Gluži parastu kaujas pīķīti, kas vienā šķautnē bija mazliet izrobots. Ko lai ar to iesāk? Murdass izprātojās gan šādi, gan tādi, vienlaikus viņā modās neizprotams satraukums, kas auga arvien lielāks, tad uzmācās neatmaņa un nepārvaramas bailes, līdz prātā uzzibsnīja doma:
— «Pīķītis» ir atskaņa vārdam «līķītis»!
Murdass nodrebēja. Tātad simbols, kas apzīmē krišanu, trūdēšana, nāvi, tātad radinieku banda slepus un klusītēm jau steidz šurp pa apakšzemes ejām, ko šie izrakuši tanī sapnī, lai iebruktu šinī sapnī, un viņš kuru katru mirkli iegāzīsies nodevīgajā lamatbedrē, ko tas tur sapnis paracis zem šī te sapņa! Draud bojāeja! Nāve! Gals! Bet no kurienes? Kādā veidā? No kuras puses?!
Iespulgojās Majestātes desmit tūkstoš personiskie nami, nodrebēja ar ordeņiem apkarinātās un ar Lielo Krustu lentēm pārjoztās apakšstacijas; šīs goda zīmes nakts pūsmā ritmiski šķindēja — tā karalis Murdass cīnījās ar sapnī skatīto savas diženības pagrimuma simbolu. Pēdīgi viņš simbolu pieveica, pārspēja spēkā, un tas pavisam izzuda, it kā vispār nekad nebūtu bijis.
Karalis nu centās izdibināt, kur viņš atrodas? Īstenībā vai kādā rēgu valstībā? Šķiet, ka īstenībā, bet kā par to lai pārliecinās? Starp citu, pilnīgi iespējams, ka sapnis par tēvoci jau beidzis sapņoties un bažas ir gluži liekas. Un tomēr — kā lai to noskaidro? Citas izejas nav kā vienīgi ar sapņiem — spiegiem, kuri izliksies par musinātājiem; vajag pārmeklēt un nepārtraukti izsekot visu savu lielvalstisko personu, savas esības valstību, un tātad viņa karaliskais gars nekad vairs nezinās mieru, jo allaž būs jārēķinās ar to, ka viņa milzenīgās personības kādā slepenā kaktiņā rādās sapnis par sazvērestību! Un tālab, lai nostiprinātu sap- ņojumu par pavalstnieku uzticību, vajag izsapņot sev veltītas godinošas adreses un likumības garu izstarojošas kuplas apsveicēju delegācijas, vajag ar sapņiem doties uzbrukumā visām personālajām gravām, tumšiem nostūriem un klajotnēm, lai ne uz mirkli tur nevarētu paslēpties nekāds viltus, nekāds tēvocis!
Un Murdasu patiešām apdvesa sirdij tik mīļā karogu šalkoņa, no tēvoča nebija ne miņas, arī radiņus viņš nemanīja, ap viņu drūzmējās viena vienīga uzticība, kas pauda pateicību un nerimtīgu goddevību; bija dzirdama zelta medaļu rīboņa, tās ripinot šurp, dzirkstis šķīla kalti, ar kuriem skulptori darināja viņa pieminekļus. Ielīksmojās karaļa sirds: logos jau tika iekarināti izšūti ģerboņi un tepiķīši, lielgabali jau bija sagatavoti salūtam, nu pūtēji cēla pie lūpām bronzas taures. Bet tad, vērīgāk ielūkojoties, Murdass pamanīja tādas kā nepareizības. Pieminekļi — jā, protams, bet tie visai maz bija līdzīgi viņam, to ārienē un iešķībajā skatienā jautās kaut kas tēvocisks. Vējā šalkojoši karogi — tiesa gan, tikai ar gauži mazu karogdrānu —^ gluži neizteiksmīgu, gandrīz melnu, ja ne gluži melnu, tad netīri savazātu, katrā ziņā — ne visai tīru.
Bet kas tad tas? Vai mājiens, vai?!
Dieva dēj! Tie tepiķīši taču ir pagalam apdiluši, gan- drīz pliki, un tēvocis… viņa tēvocis tak bija plikpauris… Tas nevar būt! «Atpakaļ! Atkāpties! Pamosties! Vajag pamosties!» viņš nodomāja. «Vajag taurēt jundu, man jātiek ārā no šī sapņa!» viņš gribēja iebļauties, bet arī tad, kad viss bija nozudis, labāk viņam nekļuva. Murdass vēlās no sapņa sapnī, atkal kādā jaunā, ko bija redzējis pirmītējais, bet tas savukārt bija rādījies iepriekšējam, tādēļ tagadējais bija tādā kā trešā pakāpē; viss tanīs notiekošais jau gluži klaji vērtās nodevībā, smirdēja pēc renegātisma, karogi izmaucās uz otru pusi līdzīgi cimdiem un no karaliski grezniem pārtapa par melniem, ordeņu pieskrūvītes bija nocirstas, un no zeltainajām taurēm uzgrandīja nevis kaujas signāli, bet tēvoča smiekli, kas izklausījās pēc pērkondārdīgas zviegšanas priekā par karaļa bojāeju.
Murdass ierēcās simtzvanu skaļumā, "sauca karaspēku, lai biksta viņu ar pīķiem, lai uzmodina!
— Iekniebiet man! — viņš uzstāja diktā balsī, tad atkal bļāva; — Atmodu!! Atmodu!!!
Taču viss bija veltīgi, un viņš atkal no karaļnolie- dzošā, nodevīgā sapņa pūlējās iekļūt valdnieciskā, bet tikmēr sapņi viņā bija savairojušies kā blusas suņa kažokā, šaudījās kā žurkas, vienas ēkas aplipināja ar murgiem citas, pa Murdasa gigantisko personu pusbalsī, slepus, zagšus, klusiņām klīda kaut kas nenosakāms, bet tik baismīgs, ka dies' pas'! Simtstāvīgiem elektronnamiem sapņos rādījās pīķīši un līķīši, indes- dzelonīši vadiņi, ikvienā Murdasa personālajā apakšstacijā radu banda kaut ko perināja, katrā pastiprinātājā ņirdzīgi smējās tēvocis; pārbijušies paši no sevis, nodrebēja nami, no tiem sāka gāzties ārā simt tūkstoši radiņu, viltus pretendenti uz troni, divkosīgi infanti, šķielējoši uzurpatori, un, lai gan neviens nezināja, vai viņš ir nosapņota būtne vai sapņojoša, nezināja, kurš kuram rādās sapnī, kāpēc un kas no tā iznāks, visi bez izņēmuma — aidā! — gāja pret Murdasu: galvu nost — žvākt! — no troņa gāzt, zvanutornī pakārt, nonāvēt vienkārt un divkārt, ram tai rīdi ralalā, šis bez galvas palika, — un pagaidām šie neko nedarīja tikai tādēļ, ka nevarēja vienoties, ar ko lai sāk.
Bet karaļa šausmonīgās domas brāzās neapturamām lavīnām, līdz aiz pārspriedzes Murdass iezaigojās liesmās. Tikai šoreiz nevis nosapņota, bet gluži īstena uguns karaliskās personas logos iededza zelta blāzmas, un karalis Murdass sabirza simt tūkstoš sapņos, un nekas vairs tos neapvienoja, vienīgi ugunsgrēks — un dega Murdass ilgi un dikti…"