Reiz konstruktors Trurls uzbūvēja saprātīgu astoņ- stāvu mašīnu un, ticis galā ar galveno darbu, pārklāja darinājumu vispirms ar baltu laku, pēc tam stūrus nokrāsoja violetus, pakāpās atpakaļ, lai aplūkotu paveikto, tad priekšpusi papildus apgleznoja ar nelielu rakstu, bet tai vietā, kur varēja iztēloties mašīnas pieri, uzlika smalku oranžu musturīti, un, bezgala apmierināts ar sevi, tāpat vien svilpodams, gluži kā izpildot pienākumu, Trurls uzdeva tradicionālo jautājumu: cik ir divreiz divi?
Mašīna sāka darboties. Vispirms iedegās lampiņas, ieblāvojās elektriskā ķēde, strāva iedunējās kā ūdenskritums, iedžinkstējās saslēgumi, pēc tam iekvēlojās indukcijas spoles, mašīnā sākās rosība, rīboņa, dārdoņa, un visu ieleju pieskandināja tāds troksnis, ka Trurls nodomāja: vajadzēs viņai pierīkot īpašus domāšanas trokšņa slāpētājus.
Tikmēr mašīna neaprimdama darbojās, it kā tai būtu jāatrisina vissarežģītākā kosmosa problēma; zeme drebēja, smiltis no vibrācijas slīdēja prom no pamatnes apakšas, drošinātāji šāva kā pudeļu korķi, bet releji trīcēja aiz piepūles. Vispēdīgi, kad Trurlam šī jezga bija jau līdz kaklam, mašīna spēji aprima un pavēstīja pērkondimdošā balsī:
— Septiņi!
•— Nu, nu, mana dārgā! — Trurls bija ar atbildi neapmierināts. — Nekā tamlīdzīga, iznākums ir četri, esi tik labiņa un pārlabo sevi. Cik ir divreiz divi?
— Septiņi! — mašīna nekavēdamās atbildēja.
Smagi nopūties, Trurls gribot negribot apvilka darba virsvalku, ko bija jau noģērbis, atrotīja piedurknes, atvēra apakšējo vārstu un ielīda mašīnā. Ilgi viņš nenāca ārā, varēja dzirdēt, ka viņš dauza ar āmuru, kaut ko skrūvē vaļā, metina, lodē un, dimdinādams pa dzelzs kāpnēm, skrien te uz sesto stāvu, te uz astoto, bet pēc brītiņa pa galvu pa kaklu nesas lejup. Trurls palaida strāvu, mašīnā kaut kas nočūkstēja, un izlādētajiem izauga violetas ūsas. Tā viņš ņēmās divas stundas, beidzot iznāca svaigā gaisā gluži nokvēpis, taču gandarīts, nolika sāņus visus instrumentus, darba tērpu nosvieda zemē, apslaucīja seju, rokas un, pagriezies jau uz promiešanu, pajautāja tāpat vien, svēta miera labad:
— Cik ir: divi un divi?
— Septiņi! — mašīna atbildēja.
Trurls nešpetni nolamājās, bet neko darīt — un viņš atkal sāka ķimerēties ap mašīnu, kaut ko laboja, vienoja kopā, atvienoja, mainīja vietām un, kad trešo reizi uzzināja, ka divi un divi ir septiņi, pagalam izmisis apsēdās uz mašīnas apakšējā pakāpiena un tā sēdēja, kamēr neatnāca Klapaucijs. Klapaucijs pavaicāja, kas gan šim tāds atgadījies, ka viņš izskatoties kā nupat pārnācis no bērēm, un Trurls iztāstīja par savu likstu. Klapaucijs pāris reižu iegāja mašīnā, mēģināja šo to izlabot, pajautāja tai, cik ir divi un viens, mašīna atbildēja, ka seši, bet viens un viens, pēc viņas domām, bija nulle. Klapaucijs pakasīja pakausi, atkremšķinā- jās un sacīja:
— Zini, draugs, nav ko sevi mānīt, jāskatās taisnībai acīs. Mašīna iznākusi citāda, nekā tu gribēji. Taču ikvienai negatīvai parādībai ir savas pozitīvās puses, tāpat arī šai mašīnai. •
— Interesanti, kādas, — Trurls attrauca un iespēra pa mašīnas pamatiem.
— Beidz, — mašīna teica.
— Redzi nu, viņa ir jūtīga. Tātad … ko es gribēju sacīt? .., Bez šaubām, šī mašīna ir stulba, turklāt tas nav parastais vidusmēra stulbums, nepavisam! Viņa, ciktāl orientējos šai jautājumā, bet esmu, kā tev zināms, izcils speciālists, viņa ir visstulbākā no saprātīgajām mašīnām pasaulē, un tas jau ir kaut kas! Uzbūvēt viņu tādu tīšuprāt nebūtu viegli, taisni otrādi, manuprāt, nevienam tas neizdotos. Jo viņa ir ne vien stulba, bet arī spītīga kā zarains klucis, citiem vārdiem sakot — viņai ir raksturs, starp citu, raksturīgs tieši idiotiem, jo parasti viņi ir traki ietiepīgi.
— Kāda velna pēc man vajadzīga tāda mašīna?! — Trurls nosodījās un iespēra mašīnai pa otram lāgam.
— Es nopietni tevi brīdinu — beidz! — sacīja mašīna.
— Lūdzu, tu saņēmi jau nopietnu brīdinājumu, — Klapaucijs sausi komentēja. — Redz nu, viņa ir ne vien jūtīga, trula un stūrgalvīga, bet arīdzan viegli aizvainojama, un ar šādu īpašību kopumu var panākt stipri daudz ko, ho-ho, ka es tev saku!
— Nu labi, bet ko lai es ar viņu iesāku? — Trurls jautāja.
— Jā-ā, šobrīd man grūti tev atbildēt. Tu varētu, piemēram, sarīkot izstādi ar ieejas biļetēm, lai ikviens interesents var aplūkot visstulbāko saprātīgo mašīnu pasaulē; cik viņai stāvu — astoņi? Lūdzu, tik lielu idiotu neviens vēl līdz šim nav redzējis. Šāda izstāde ne vien segs tevis ieguldītos līdzekļus, bet arī…
— Liec mani mierā, nekādu izstādi es netaisīšul — atcirta Trurls, piecēlās un, nespēdams savaldīties, iespēra mašīnai vēlreiz.
— Es izsaku tev trešo nopietno brīdinājumu, — mašīna nodūca.
— Un kas tad būs? — Trurls izbļāva, pārskaities par mašīnas augstprātību. — Tu esi… tu esi… — Viņš neatrada piemērotu vārdu, tālab iespēra tai vēl vairākkārt, brēkādams:
— Tu deri tikai spārdīšanai, citam nekam, saprati?
— Tu mani apvainoji ceturto, piekto, sesto un astoto reizi, — mašīna sacīja, — tāpēc tālāk es neskaitīšu. Es atsakos atbildēt uz turpmākajiem jautājumiem, kas skar matemātikas jomu.
— Viņa atsakās! Vai tu redzējies! — ārdījās dziļi aizskartais Trurls. — Pēc «seši» viņai seko «astoņi», ielāgo, Klapaucij, — nevis «septiņi», bet «astoņi»! Un viņai pietiek nekaunības ŠĀDĀ LĪMENI risināt matemātikas uzdevumus! Še tev, še, še! Vēl gribi?
Mašīna sadrebinājās, notrīsēja un, nebilduši ne vārda, sāka sparīgi atsvabināties no pamatiem. Tie bija ielaisti ļoti dziļi, tāpēc izlocījās daudzie metāla balststieņi, tomēr mašīna izrausās no būvbedres, kurā palika tikai sadrupināti betona bloki ar izļodzītiem armatūras stieņiem, un, līdzīga soļojošam cietoksnim, gāja virsū Klapaucijam un Trurlam. Notikumu pārsteidzošais pavērsiens Trurlu tā apstulbināja, ka viņš pat nemēģināja pabēgt sāņus no mašīnas, kas pavisam nepārprotami grasījās viņu samīdīt. Vairāk aukstasinīgais Klapaucijs, sagrābis Trurlu aiz rokas, raušus aizrāva draugu sev līdzi, un abi noskrēja krietnu gabalu. Atskatījušies viņi ieraudzīja, ka mašīna, zvāro- damās kā augsts tornis, lēnītēm tuvojas, ik solī iegrimdama gandrīz vai līdz otrajam stāvam, taču spītīgi un nepiekāpīgi raušas ārā 110 smiltīm un nāk viņiem taisni virsū.
— Nekas tamlīdzīgs pasaulē vēl nav pieredzēts! — Trurls sacīja, aiz pārsteiguma gandrīz zaudējis valodu.
— Mašīna sadumpojusies! Ko lai tagad dara?
— Jāgaida un jāvēro, — apdomīgais Klapaucijs atbildēja. — Varbūt kaut kas noskaidrosies.
Pagaidām gan par to nekas neliecināja. Nonākusi uz cietākas grunts, mašīna slāja veicīgāk. Iekšā viņai svilpa, sīca un žvadzēja.
— Tūliņ sabojāsies regulators un programmēšanas iekārta, — .Trurls noburkšķēja. — Tad viņa izjuks un apstāsies.
— Nē, — Klaupaucijs iebilda, — šis ir īpašs gadījums. Viņa ir tik stulba, ka viņai nekas nenotiks pat tad, ja nedarbosies visa vadības iekārta. Uzmanies, viņa … Mūkam!
Mašīna nepārprotami attīstīja ātrumu, lai konstruktorus sabradātu. Aiz muguras dzirdēdami draudīgu ritmisku rīboņu, abi drāzās, ko jaudaja, pat lēkšoja — ko gan citu viņi varēja darīt? Viņi gribēja tikt atpakaļ savā dzīvesvietā, taču mašīna izjauca šo plānu, uzmākdamās no flanga, atspieda bēdzējus no izvēlētā ceļa un ar katru soli nepielūdzami dzina pretī aizvien tuksnesīgākiem apvidiem. Mazpamazām no zemei pieplakušās miglas iznira kalni — drūmi un klinšaini; Trurls, smagi elsdams, uzsauca Klapaucijam:
— Paklau! Iemuksim kādā šaurā aizā… tur viņa nevarēs mums sekot… nolādētā . f. ko?!
— Skriesim labāk… taisni, — izdvesa Klapaucijs.
— Tepat netālu ir maza apdzīvota vietiņa, neatceros, kā saucas.,, katrā ziņā tur atradīsim… uhlll.. • patvērumu.. .
\Tā nu viņi rikšoja taisni uz priekšu un ātri vien ieraudzīja pirmās celtnes. Tajā stundā ielas bija tikpat kā tukšas. Viņi noskrēja krietnu gabalu, nesasta- puši nevienu dzīvu dvēseli, kad piepeši šaušalīga gran- doņa — likās, pār ciemata nomali sagruvusi akmens lavīna, — pavēstīja, ka vajātāja mašīna nomali jau sasniegusi.
ļTrurls atskatījās un ievaidējās.
— Vai, debess augstā! Skaties, Klapaucij, viņa grauj namus!
Neatlaidīgi sekodama, mašīna triecās cauri namu mūriem kā dzelzs kalns, aiz tās palika ķieģeļu drupas baltos kaļķu putekļu mutuļos. Skanēja apbērto upuru sirdi plosošās vaimanas, ielās drūzmējās ļaudis, bet Trurls ar Klapauciju, pagalam aizelsušies, joza tik uz priekšu, līdz nonāca pie lielas rātsnama ēkas un vienā mirklī noskrēja pa kāpnēm lejup dziļā pagrabā.
— Te viņa mūs nesasniegs, kaut arī uzgāztu mums uz galvas visu rātsnamu! — Klapaucijs izdvesa. — Pats nelabais mani dīdīja apciemot tevi taisni šodien.,. Gribēju uzzināt, kā tev sokas darbs, nu un — lūdzu — uzzināju …
— Stāvi klusu! — Trurls apsauca viņu. — Kāds nāk šurp …
Patiešām, pagraba durvis pavērās, un ienāca pats pilsētas galva ar vairākiem padomniekiem. Trurls kaunējās stāstīt, kas izraisījis šo neparasto un vienlaikus traģisko notikumu, tādēļ Klapaucijs izdarīja to viņa vietā. Pilsētas galva klausījās klusēdams. Piepeši pagraba sienas nodrebēja, zeme sašūpojās, un dziļum dziļajā pagrabā kļuva dzirdama grūstošu mūru dārdoņa.
— Viņa ir jau še?! — Trurls iekliedzās.
— Jā, — pilsētas mērs atbildēja. — Un pieprasa, lai mēs jūs izdodam, citādi nopostīšot visu pilsētu …
Tanī pašā mirklī kaut kur no liela augstuma ieskanējās it kā caur degunu teikti, metāliskai gāgināšanai līdzīgi vārdi:
— Trurls ir kaut kur tepat… es jūtu Trurlu…
— Bet jūs tak mūs neizdosit, ko? — trīsošā balsī iejautājās tas, kuru tik uzstājīgi pieprasīja mašīna.
— Tam, kura vārds ir Trurls, jāiziet no šejienes. Otrs var palikt, jo mašīna neprasa, lai viņu izdod…
— Žēlastību!
— Mēs esam bezspēcīgi, — mērs sacīja. — Pat ja tu, Trurl, paliktu še, tev nāktos atbildēt par pilsētai un tās iedzīvotājiem nodarīto postu, jo vienīgi tevis dēļ mašīna sagrāva sešpadsmit mājas un apraka zem to drupām daudzus pilsoņus. Tikai tas apstāklis, ka tu atrodies nāves vaiga priekšā, ļauj man palaist tevi brīvībā. Ej un nenāc atpakaļ.
Trurls pavērās padomnieku sejās un, ieraudzījis tanīs ierakstīto spriedumu sev, lēnām gāja uz durvju pusi.
— Pagaidi! Iešu kopā ar tevi! — Klapaucijs impulsīvi iesaucās.
— Tu? — Trurla balsī pavīdēja vārga cerība. — Nē… — viņš teica pēc brītiņa. — Paliec, tā būs labāk … Kālab tev gluži ne par ko būtu jāiet bojā? …
— Idiotisms! — Klapaucijs iesaucās sparīgi. — Ko vēl ne, kālab mums jāiet bojā šīs dzelzs kretīnes dēļ? Nekā nebij! Tas ir daudz par maz, lai noslaucītu no planētas virsas divus visizcilākos konstruktorus! Nāc, dārgais Trurl! Droši!
Drauga vārdu uzmundrinātais Trurls uzskrēja pa kāpnēm nopakaļ Klapaucijam. Tirgus laukumā neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Putekļu un pelnu vērpetēs rēgojās sagrauto ēku skeleti, un šinī krāsmatā, pūsdama tvaika mutuļus, stāvēja mašīna — augstāka par rātsnama torni, no vienas vietas nošļakstīta ar ķieģeļu asinīm un nokaisīta ar baltiem kaļķu pīšļiem.
— Uzmanīgi! — Klapaucijs čukstēja. — Viņa mūs neredz. Drāzīsim pirmajā ieliņā pa kreisi, tad pa labi un pēc tam taisni uz priekšu, tur netālu sākas kalni. Paslēpsimies tur un izgudrosim kaut ko tādu, lai šai uz visiem laikiem pārietu vēlēšanās… Mūkam! — viņš iekliedzās, jo mašīna tanī mirklī bija pamanījusi viņus un spērās virsū ar tādu sparu, ka nodrebēja zeme.
Abi joņoja, elpu neatvilkdami, līdz izdrāzās no pilsētiņas. Dzirdēdami sev aiz muguras gigantiskā vajātāja pērkonīgos soļus, viņi tā norikšoja apmēram jūdzi.
— Es pazīstu šo aizu! — Klapaucijs pēkšņi izsaucās. — Tur ir izžuvuša kalnu strauta gultne, tā ved dziļi iekšā kalnos, un tur ir neskaitāmas alas, skrienam ātrāk, tūdaļ viņa būs spiesta apstāties!…
Nu abi traucās kalnup, brīžam klupdami un vicinādami rokas, lai atgūtu līdzsvaru, taču atstatums starp viņiem un mašīnu joprojām palika, kā bijis. Pa izžuvušā strauta gultnes zvalstīgajiem akmens bluķiem viņi nokļuva pie pāršķeltas stāvas klints un, ieraudzījuši krietnā augstumā melnējām alas ieeju, abi, cik vien spēka, sāka rāpties augšup, nevērodami, ka dažkārt kāju izkustinātie akmeņi gāzās lejup. No lielā cauruma klintīs pretī dvesa saltums. Draugi lēkšiem iebrāzās alā, paskrēja vēl dažus soļus un apstājās.
— Tā, nu mēs esam drošībā, — Trurls ierunājās, beidzot nomierinājies. — Iziešu palūkoties, kur šī iestrēguši …
— Tikai uzmanies, — Klapaucijs brīdināja.
Trurls piesardzīgi piegāja pie alas izejas, izliecās un tūdaļ pat pārbijies atlēca atpakaļ.
— Viņa kāpj augšā!! — Trurls iekliedzās.
— Nomierinies, līdz šejienei neuzrāpsies, — Klapaucijs bez sevišķas pārliecības teica. — Kas tad tas? Itin kā satumsa. A-ai!
Tajā mirklī milzenīga ēna aizklāja debesi, kas iīdz šim bija redzama pa alas ieeju, un tanī uz brīdi parādījās mašīnas gludā, ar vienādām atstarpēm noknie- dētā tērauda siena, kas pamazītēm pieplaka klāt klintij. Tādējādi ala izrādījās cieši noslēgta no ārpuses ar tādu kā tērauda aizvāku.
— Esam iesprostoti… — Trurls nočukstēja, un viņa balss melnajā tumsā šķita trīcam vēl vairāk.
— No mūsu puses tas bija galīgs idiotisms! — Klapaucijs sašutis izsaucās. — Līst alā, ko viņa var aiz- barikādēt! Kā mēs varējām izdarīt kaut kā tādu?
— Kā tu domā, uz ko viņa cer? — Trurls ierunājās pēc ieilgušas klusēšanas.
— Uz to, ka mēs gribēsim tikt no šejienes ārā, tur sevišķi lielu gudrību nevajag.
Un atkal iestājās klusums. Pastiepis rokas uz priekšu, Trurls uz pirkstgaliem sāka virzīties necaurredzamajā tumsā uz alas izejas pusi, taustīdamies ar rokām klints sienu, līdz pieskārās gludam tēraudam, kas bija siltens, itin kā sasilis no iekšpuses.
— Es jūtu tevi, Trurl… — noslēgtajā telpā nodunēja metāliska balss.
Trurls atkāpās un apsēdās uz akmens bluķa līdzās draugam, kādu laiku abi sēdēja nepakustēdamies.
Pēdīgi Klapaucijs čukstus teica:
— Tā mēs neko neizsēdēsim. Mēģināšu ievadīt ar viņu pamiera sarunas ,,,
— Bezcerīga būšana, — Trurls bilda. — Bet pamēģini, varbūt vismaz tevi šī izlaidis dzīvu un veselu…
— Nē taču, ne jau tāpēc! — Klapaucijs uzmundrinoši attrauca un, piegājis pie tumsā neredzamā alas cauruma, izsaucās:
— Halo, vai dzirdi mūs?
— Dzirdu, — mašīna atbildēja.
— Paklau, es gribētu tev atvainoties. Zini… starp mums iznāca maza nesaprašanās, bet būtība tas tak tāds nieks vien ir. Trurls nemaz negribēja…
— Es iznīcināšu Trurlu! — mašīna pavēstīja. — Bet pirms tam viņš man atbildēs, cik ir divi un divi.
— Kā tad, viņš atbildēs, turklāt tā, ka tu būsi apmierināta un noteikti salabsi ar viņu, vai nav tā, Trurl? — samierinoši sacīja starpnieks.
— Jā, protams..» — Trurls vārgā balsī apstiprināja.
— Jā? — pārprasīja mašīna. — Tātad: cik ir divi un divi?
— Čet… tas ir, septiņi.,. — vēl vārgulīgākā balsī izdvesa Trurls.
— Ha-ha! Nevis četri, bet septiņi, ko? — mašīna ierēcās.
— Re nu! Septiņi, dabiski, ka septiņi, vienmēr bija septiņi! — dedzīgi apstiprināja Klapaucijs. — Vai tagad tu mūs izlaidīsi? — viņš lēnīgi piemetināja.
— Nē. Lai Trurls vēlreiz pasaka, ka dikti nožēlo savu rīcību un — cik ir divreiz divi…
— Bet, ja es pateikšu, vai izlaidīsi mūs? — Trurls pārvaicāja.
— Nezinu. Es padomāšu. Tu man neuzstādīsi nekādus noteikumus! Saki, cik ir divreiz divi!
— Bet jācer taču, ka izlaidīsi? — Trurls neatlaidās, kaut gan Klapaucijs raustīja viņu aiz rokas, čukstēdams ausī:
— Viņa ir idiote, galīga idiote, nestrīdies ar viņu, es tevi lūdzu!
— Ja man negribēsies, tad neizlaidīšu, — mašīna pateica. — Bet tu tik un tā man pateiksi, cik ir divreiz divi…
Spējās dusmās Trurls pat notrīcēja.
— O! Es pateikšu tev, pateikšu! — viņš izbļāva. — Divi un divi ir četri. Un divreiz divi ir četri, kaut arī tu uz galvas nostātos, kaut visus šos kalnus
samaltu smalkos putekļos, aizrītos ar jūru un izdzertu visas debesis, dzirdi? Divi un divi ir četri!!
— Trurl! Tu esi jucis! Ko tu runā? Divi un divi ir septiņi, cienītā! Septiņi, mīļā mašīniņ! Septiņi!!! — Klapaucijs sauca, pūlēdamies pārkliegt draugu.
— Nav tiesa! Četri! Tikai un vienīgi četri, no pasaules sākuma līdz pat galam — četri!!! — Trurls pa pusei aizsmacis rēca.
Piepeši klints zem viņa kājām nodrebēja kā drudzī.
Mašīna pakāpās nostāk no alas, tās dziļumā iespiedās pelēcīgi blāva gaismiņa, un vienlaik noskanēja gari stiepts kliedziens:
— Nav taisnība! Septiņi! Ka grābšu tevi, uzreiz pateiksi!
— Nemūžam neteikšu! — Trurls bļāva pretī, it kā tagad viņam būtu vienalga, kas notiks, un tad no griestiem sāka krist akmens krusa, jo mašīna ar visu savu astoņstāvīgo augumu atkal un atkal taranēja klints pārkāri, triecās ar visu svaru pret stāvo nogāzi, un no tēraudcietajām klintīm atlūza milzenīgi bluķi un dārdēdami gāzās ielejā.
Alu pildīja dārdi, krama dūmu smārds un tērauda uzšķiltās dzirkstis, mašīnai triecoties pret akmen3 klinti, taču cauri šai ellīgajai grandoņai lāgu lāgiem varēja sadzirdēt Trurlu vienā laidā bļaujam;
— Divi un divi ir četri! Četri!!!
Klapaucijs mēģināja viņam aizspiest muti, taču, spēji atgrūsts, norima un, galvu rokās ieslēpis, apsēdās. Mašīna joprojām ārdījās kā negudra, un tā vien šķita — alas griesti nupat, nupat nobruks pār ieslodzītajiem, sašķaidot un aprokot viņus uz mūžiem. Kad viņi jau bija zaudējuši jebkuru cerību un kad ala bija pilna kodīgiem putekļiem, pēkšņi kaut kas šaušalīgi nodžerkstēja, kļuva dzirdama lēna dārdoņa, skaļāka par visu pirmītējo nikno triecienu un belzienu atbalsīm, tad gaiss iekaucās, melnā tērauda siena, kas bija aizsegusi alas izeju, nozuda kā vēja aizpūsta, un lejup brāzās milzenīgu klinšu atlūzu lavīna. Pāri ielejai vēl aizvien vēlās kalnu atbalsotā dārdoņa, kad abi draugi jau bija pieskrējuši pie izejas un, izliekušies no alas, ieraudzīja mašīnu: pašas izraisītais klinšu nobrukums bija to sadragājis un saplacinājis.
Abi draugi pa klinšu putekļos kūpošo nogruvumu piesardzīgi nokāpa lejā. Lai tiktu līdz izžuvušā strauta
gultnei, viņiem nācās iet garām mašīnas vrakam, kas bija liels kā krastā izmests kuģis. Neko nesacīdami, abi vienlaikus apstājās pie tās iedragātā tērauda sāna. Mašīna vēl slābani kustējās, un varēja dzirdēt, ka iekšpusē kaut kas, dziestoši dimdēdams, pulsē.
— Tāds nu ir tavs bēdīgi slavenais gals, bet divi un divi joprojām ir un paliek… — Trurls ierunājās, bet tanī pašā mirklī mašīna vārgi iedūcās un neskaidri, tik tikko saklausāmi pēdējo reizi nomurmulējaj
— Septiņi.
Pēc tam viņai iekšā kaut kas spalgi nodžinkstēja, no augšas atkal krita akmeņi, un, pārvērtusies par nedzīvu dzelžu kaudzi, mašīna sastinga.
Abi konstruktori uzlūkoja viens otru un, nepārmi- juši ne vārda, pa izžuvušā strauta gultni devās mājup.
lielais periens
Kāds pieklaudzināja pie konstruktora Klapaucija durvīm, viņš atvēra tās, pabāza galvu ārā un ieraudzīja vēderainu mašīnu uz četrām īsām kājelēm.
— Kas tu esi, un ko tev vajag? — konstruktors noprasīja.
— Esmu Mašīna, Kura Izpilda Vēlmes, un pie tevis mani kā dāvanu atsūtīja tavs draugs un izcilais kolēģis Trurls.
— Kā dāvanu? — pārjautāja Klapaucijs, kura jūtas pret Trurlu bija diezgan pretrunīgas, bet it īpaši viņam nepatika tas, ka mašīna Trurlu bija nosaukusi par viņa «izcilo kolēģi». — Labi, — viņš izlēma, brīdi padomājis, — nāc iekšā.
Konstruktors lika tai nostāties kaktā blakām krāsnij un, šķietami nelikdamies par to ne zinis, atsāka pārtraukto darbu. Viņš taisīja vēderainu mašīnu uz trim kājām. Tā bija jau gandrīz gatava, un tagad viņš to pulēja. Pēc kāda laiciņa Mašīna, Kura Izpilda Vēlmes, ierunājās:
— Atgādinu par savu klātbūtni.
— Neesmu aizmirsis, — Klapaucijs teica un darīja savu darāmo tālāk.
Pēc mirkļa mašīna ieteicās:
— Vai drīkst zināt, ko tu taisi?
— Tu esi Mašīnā, Kura Izpilda Vēlmes, vai varbūt Mašīna, Kura Uzdod Jautājumus? — attrauca Klapaucijs un piemetināja: — Man vajadzīga gaišzila krāsa.
— Nezinu, vai būs tādā tonī, kā tev vajag, — sacīja mašīna, caur vārstu vēderā izbīdīdama kārbu ar krāsu.
Klapaucijs atvēra kārbu, nesacījis ne vārda, iemērca tanī sareni un ķērās pie krāsošanas. Līdz vakaram viņš vēl pieprasīja smirģeli, karborundu, urbi un balto krāsu, kā arī skrūvītes, un katru reizi mašīna nekavē* joties pasniedza to, kas tika prasīts.
Pievakarē viņš pārklāja topošo ierīci ar buraudekla gabalu, ieturēja vakariņas, apsēdās uz maza trijkāju ķebļa un ierunājās:
— Un tagad paskatīsimies, ko tu spēj. Tu saki, ka māki darīt visu?
— Ne jau visu, bet daudz ko, — mašīna lēnprātīgi atbildēja. — Vai tu biji apmierināts ar krāsām, skrūvītēm un urbjiem?
— Jā, kā tad, kā tad! — atbildēja Klapaucijs. — Bet tagad es no tevis pieprasīšu ko daudzkārt grūtāku. Ja tu to spēsi, aizsūtīšu tevi atpakaļ tavam saimniekam ar atbilstošiem pateicības vārdiem un raksturojumu.
— Ko tad tu gribi? — mašīna vaicāja, mīņādamās no kājas uz kāju.
— Tev jāiztaisa man Trurls, mats matā tāds pats kā īstais. Lai vienu no otra nevarētu atšķirt! — Klapaucijs paskaidroja.
Mašīna parūca, padūca, pašņāca un sacīja:
— Labs ir, es uztaisīšu tev Trurlu, tikai apejies ar viņu saudzīgi, jo viņš ir ļoti izcils konstruktors.
— Ak, pats par sevi saprotams, vari būt mierīga, — atbildēja Klapaucijs. — Nu, kur tad ir tavs Trurls?
— Ko? Tā uzreiz? Ar vienu rāvienu? Tas tak nav nekāds nieks, — mašīna teica. — Paies savs laiciņš. Trurli — tie vis nav kauc kādas skrūvītes vai lakas!
Taču pārsteidzoši ātri mašīna ietaurējas, nozvanīja, vēderā tai atdarījās palielas durtiņas, un no tumšā dobuma iznāca Trurls.
Klapaucijs piecēlās, apgāja viņam apkārt, nopētīja, rūpīgi aptaustīja, apklaudzināja. Nebija ne mazāko šaubu — Viņa priekšā stāvēja Trurls, tik līdzīgs oriģinālam kā divi ūdens pilieni. Iznācis no mašīnas vē
dera, Trurls spožajā gaismā miedza acis, bet visādi citādi izturējās gluži parasti.
— Kā klājas, Trurl? — Klapaucijs sacīja.
— Un kā klājas tev, Klapaucij? Kā es te vispār gadījos? — Trurls jautāja acīm redzamā pārsteigumā.
— Nu tā, tāpat, vienkārši iegriezies pie manis… Sen neesmu tevi redzējis. Kā tev šeit patīk?
— Tā nekas, tā nekas… Kas tev tur zem tā bur- audekla?
— Nekas sevišķs. Varbūt piesēdīsi?
— Ē, šķiet, ir jau pavēls. Arā tumšs, būs jākāpj uz māju pusi.
— Kur nu tik ātri, — Klapaucijs protestēja. — Nonāc pirmāk pagrabā, — Klapaucijs aicināja, — dabūsi redzēt ko interesantu.
— Kas tad tur pagrabā tāds ir?
— Pagaidām nav, bet tūliņ būs. Nāc nu, nāc…
Un, plikšķinādams Trurlam pa plecu, Klapaucijs noveda viņu pagrabtelpā, tur aizlika priekšā kāju un, kad viņš pakrita, sasēja, bet pēc tam ar pamatīgu bomi ņēmās viņu zvetēt, ka skaidas vien juka. Trurls brēca nelabā balsī, sauca pēc palīdzības, pārmijus te lādēja, te lūdza apžēloties, taču nekas nelīdzēja — nakts bija tumša un klusa, un Klapaucijs tik vālēja, ka skanēja vien.
— Oi! Au! Kāpēc tu mani sit?! — brēkaja Trurls, vairīdamies no bliezieniem.
— Tāpēc, ka tas man dara prieku, — Klapaucijs paskaidroja un atvēzējās. — To tu vēl neesi nobaudījis, mans dārgais Trurl! — Un Klapaucijs iegāza viņam pa galvu, kas nožvadzēja kā tukša muca.
— Laid mani tūlīt va|ā, citādi iešu pie karaļa un izstāstīšu, ko tu ar mani darīji, un viņš tevi iemetīs, bedrē!!! — bļāva Trurls.
— Nekā viņš man nepadarīs. Un vai zini, kādēļ? — noprasīja Klapaucijs un apsēdās uz soliņa.
— Nezinu, — Trurls sacīja it priecīgs, ka kaustīšanā iestājies pārtraukums.
— Tādēļ, ka tu neesi īstais Trurls. īstais sēž mājās, viņš uztaisīja Mašīnu, Kura Izpilda Vēlmes, un atsūtīja to man kā dāvanu, bet es, gribēdams to izmēģināt, liku tai izdarināt tevi! Tagad es noskrūvēšu tev galvu, pabāzīšu zem gultas un lietošu to par kalpiņu zābaku novilkšanai!
— Tu esi šausmonis! Kādēļ tu gribi tā darīt?
— Es tev jau teicu: tas man dara prieku. Bet nu pietiek tukšu kult! — To pateicis, Klapaucijs saņēma stieni abām rokām, bet Trurls atkal sāka bļaut:
— Rimsties! Tūdaļ pat rimsties! Es tev pateikšu ko ļoti svarīgu!!
— Interesanti, ko tu man vari pateikt tādu, kas mani atturētu izmantot tavu galvu par zābakvel- kamo, — attrauca Klapaucijs, taču sist tomēr pārstāja.
Tad nu Trurls iesaucās:
— Es nepavisam neesmu mašīnas darinātais Trurls! Esmu īsts, visīstākais Trurls pasaulē un gribēju tikai uzzināt, ar ko tu nodarbojies, jau labu laiku ieslēdzies mājas četrās sienās! Tālab es uzkonstruēju mašīnu, noslēpos tās vēderā un liku sevi aiznest uz tavu māju ar ieganstu, ka mašīna ir dāvana no manis!
— Skat, skat, kādu pasaciņu esi izdomājis, turklāt uz līdzenas vietas! — Klapaucijs sacīja un, sliedamies kājās, sažņaudza dūrē bozes resnāko galu. — Vari nepūlēties, taviem meliem ir pārāk īsas kājas. Tu esi Trurls, ko iztaisīja mašīna, viņa izpilda ikvienu vēlmi, pateicoties viņai, es dabūju skrūvītes un balto krāsu, tāpat arī gaišzilo, urbi un citas lietas. Ja viņai tas bija pa spēkam, tad tikpat labi viņa spēja iztaisīt arī tevi, mans dārgais!
— Es visu to sagādāju un ieliku viņai vēderā! — Trurls izsaucās. — Nebija grūti paredzēt, ko tev ieva- jadzēsies pie darba! Zvēru, ka runāju patiesību!
— Ja tā būtu patiesība, tas nozīmētu, ka mans draugs, lielais konstruktors Trurls, ir parasts krāpnieks, tikai es tam nemūžam neticēšu! — Klapaucijs atsvieda. — Še tev! — Un iegāza Trurlam gareniski pa vaigu. — Tas par neslavas celšanu manam draugam Trurlam! še tev vēlreiz!
Un Klapaucijs ieblieza viņam no otras puses. Pēc tam rungoja vēl un vēl, dauzīja un slānīja, līdz no- ' gura.
— Tagad iešu drusciņ nosnausties un mazliet atpūsties, — Klapaucijs paskaidroja un pasvieda rungu sāņus. — Bet tu tikmēr uzgaidi, drīz vien būšu atpakaļ…
Kad viņš bija nozudis un visu māju pieskandināja ar krācieniem, Trurls sāka locīties virvēs tikām, līdz tās kļuva vaļīgākas, tad atmudžināja mezglus, klusītēm uzslējās augšā, ielīda mašīnas vēderā un kā ap- svilis aizjoņoja uz mājām. Bet Klapaucijs, smīnēdams bārdā, pa augšlodziņu noskatījās Trurla bēgšanā.
Nākamajā dienā Klapaucijs devās vizītē pie Trurla. Drūmi klusēdams, Trurls ielaida viņu iekšā. Istabā valdīja pustumsa, taču vērīgais Klapaucijs pamanīja uz Trurla rumpja un galvas zīmes, kādas bija atstājis pamatīgais pēriens, ko viņš vakar tam bija sadevis, kaut gan varēja redzēt, ka Trurls bija pamatīgi strādājis, lai belzienu iebaulējumus dabūtu atkal gludus un līdzenus.
— Kālab tu tāds sadrūmis? — Klapaucijs jautri ierunājās. — Es atnācu, lai tev pateiktos par skaisto dāvanu, žēl tikai, ka pa to laiku, kamēr gulēju, tā aizlaidusies, pat durvis atstājusi vaļā, nu kā uz ugunsgrēku!
— Sķietas, ka ar manu dāvanu tu izrīkojies nepiedienīgi, lai neteiktu vairāk! — Trurls lika vaļā. — Mašīna man visu izstāstīja, tāpēc vari nepūlēties, — viņš sirdīgi piebilda, redzot, ka Klapaucijs paver muti. — Tu liki tai iztaisīt mani, bet pēc tam ar viltu nodabūji manu dublikātu lejā pagrabā un tur viņu mežonīgi piekāvi! Un šādi tu pateicies par brīnišķīgo dāvanu un vēl iedrošinies, it kā nekas nebūtu noticis, nākt pie manis? Kas tev man sakāms?
— Nu galīgi nesaprotu, kāpēc tu skaisties, — Klapaucijs atbildēja. — Patiešām, es liku mašīnai izdarināt tavu kopiju. Ka es tev saku, tā iznāca lieliska, taisni nobrīnījos, to ieraudzījis. Bet attiecībā uz kāvienu mašīna ir stipri pārspīlējusi — tiesa gan, pāris reižu es to darinājumu iedunkāju, jo gribēju pārliecināties, vai uztaisīts uz goda, tāpat mani interesēja, kā viņš uz to reaģēs. Izrādījās varen attapīgs zellis. Uz līdzenas vietas pastāstīja man sagudrotu pasaciņu, itin kā viņš esot tu pats; es šim nenoticēju, un tad šīs ņēmās apzvērēt, ka lieliskā dāvana neesot dāvana, bet. pra'sta blēdība; ceru, tu sapratīsi, ka, aizstāvot tavu' godu, mana drauga godu, par tik nekaunīgiem meliem man vajadzēja viņu noslānīt. Un tomēr es pārliecinājos, ka viņš ir neparasti inteliģents, jo ne tikai fiziski, bet arī garīgi atgādināja tevi, mans dārgais draugs. Nudien, tu patiešām esi izcils konstruktors, tikai to es gribēju tev pateikt, tāpēc arī atkāpu tik agri!
— Ak tā! Jā, kā tad, laikam gan, — Trurls atbildēja jau manāmi pieļāvīgāk. — Tiesa gan, nolūks, kādā tu izmantoji Mašīnu, Kura Izpilda Vēlmes, man joprojām nešķiet pārāk veiksmīgs, bet lai jau tev tiek…
— A, pareizi, es tak gribēju tev pajautāt, ko tu izdarīji ar mākslīgo Trurlu? — nevainīgi apprasījās Klapaucijs. — Vai es nevarētu viņu redzēt?
— Viņš bija taisni traks aiz dusmām! — Trurls atbildēja. — Draudēja, ka noslēpšoties aiz tās lielās klints pie tavas mājas un sadragāšot tev galvaskausu, bet, kad centos viņu atrunāt, lēca man acīs un naktī sāka no stieplēm pīt tīklus un slazdus, lai saķertu tajos tevi, mans dārgais, un es, lai gan uzskatīju, ka viņa personā esi aizvainojis mani, ņemot vērā rnūsu senseno draudzību, es, lai novāktu no tava ceļa draudošās briesmas, jo viņš brīžiem neapjēdza, ko dara, citu izeju neredzēdams, izjaucu viņu pa detaļām …
To sacīdams, Trurls itin kā nejauši pagrūda ar kāju uz grīdas izmētātās mehānisma daļas.
Pēc tam abi mīļi atsveicinājās un šķīrās kā vissirsnīgākie draugi.
Kopš tā laika Trurls vienā laidā pa labi un pa kreisi stāstīja šo atgadījumu, kā viņš, lūk, apdāvinājis Kla- pauciju ar Mašīnu, Kura Izpilda Vēlmes, bet tas rīkojies tik neganti — licis mašīnai uztaisīt Trurlu un sadevis viņam pērienu. Mašīnas teicami izgatavotā kopija gan ar veikliem meliem centusies izķepuroties no grūtās situācijas un aizmukusi, līdzko sagurušais Klapaucijs nolicies pagulēt, bet viņš, Trurls, izjaucis pa detaļām mākslīgo Trurlu, kurš bija atskrējis pie viņa uz mājām, un izdarījis to tikai tāpēc, lai paglābtu savu draugu no piekaustīta atriebības. Un Trurls stāstīja un lielījās, plātījās un piesauca Klapaucija liecību tikām, līdz vēsts par šo ērmoto piedzīvojumu nonāca līdz karaļa galmam, un tur neviens pats vairs neizsacījās par Trurlu citādāk kā tikai ar vislielāko apbrīnu, kaut vēl pavisam nesen viņu vispārēji bija dēvējuši par Visstulbāko Saprātīgo Mašīnu Konstruktoru pasaulē.
Bet, kad Klapaucijs padzirdēja, ka karalis pats personiski bagātīgi apdāvinājis Trurlu un piešķīris viņam Dižās Atsperes Ordeni un Helikonoidālo Zvaigzni, viņš diktā balsī iesaucās:
— Kā tā? Tātadiņ par to, ka man izdevās viņu pārspēt viltībā, kad biju viņu atšifrējis caur un cauri, kad sadevu viņam tādas sukas, ka pēcāk viņš pagalam nokaunējies, uz izļodzltām kājām bija aizšmaucis uz mājām, kur viņam nācās ilgi sevi lāpīt un remontēt, — par visu to viņš tagad tiek apbērts ar zeltu un — it kā ar to būtu par maz — karalis piešķir viņam vēl arī ordeni? Mīļā pasaulīt, mīļā pasaulīti
Neganti pārskaities, Klapaucijs pārnāca mājās, lai ieslēgtos aiz deviņām atslēgām. Jo, raugi, viņš arī taisīja Mašīnu, Kura Izpilda Vēlmes, kā Trurls, tikai Trurls to bija pabeidzis ātrāk.