Evening Star galvenais redaktors patlaban pārskatīja savas avīzes jauno, no tipogrāfijas krāsas vēl miklo numuru. Labtīksmē viņš pārlasīja ievadrakstu — savu gara ražojumu, apmierināts pārlūkoja sporta daļu un jaunākās ziņas, bet, nonācis pie pēdējās lappuses, saviebās. Attēls no Bijušo Senatoru kluba sanāksmes izskatījās tā, itin kā uz tā būtu nofotografēta sašķaidīta tarakānu kolonija.
— Velns lai rauj, kas tā par klišeju! — ieņurdējās redaktors, mehāniski pastiepdams roku pēc iekšējā telefona klausules. Taču tad viņš nosprieda, ka saruna ar tehnisko redaktoru var pagaidīt, tādēļ nepacēla vis klausuli, bet nospieda otru gaisa kondicionētāja pogu. Viņa acis, vienaldzīgi pārslīdējušas pār finansiāla rakstura ziņojumiem, piepeši iespīgojās un iepletās. Redaktors nostenējās, saguma pār galdu un ņēmās lasīt trekniem burtiem iespiesto nodaļu «Izlietās asinis». Viņš lasīja minūti divas, tad iegāza ar dūri pa galdu, salēcās, atpogāja krekla apkaklīti un, pārskrējis ar acīm vēl desmit rindiņām, ar visu augumu pastiepās pēc iekšējā telefona.
— Hallo! Administrācija!… Mis Eilīn, lūdzu, tūdaļ atsūtiet pie manis Rutonu. Nē, lūdzu, nestāstiet, ka viņa tur nav. Viņš augu dienu ap jums vien lakstojas, bet godīgi strādāt — to ne! Lai tūdaļ pat ierodas pie manis, sapratāt?
Nenogaidījis atbildi, redaktors nometa klausuli un atkal ķērās pie raksta. Rūkdams bārdā lāstus, viņš to lasīja vēlreiz, kad atskanēja klauvējieni.
— Iekšā! Kopš kura laika jūs esat pasācis klauvēt?! Un ko tas nozīmē? — Viņš belza ar roku pa izplāto avīzi. — Brīnišķīgāk iegāzt jūs mani nevarējāt! Paldies!
Rutons bija maza auguma, pelēcīgu un it kā izkaltētu seju, kurā plaiksnījās vēsas, mazas, miegulīgas ačeles. Mugurā viņam bija pelēks uzvalks, galvā — pelēka platmale, kas izskatījās kā pieaugusi pie matiem. Viņš košļāja gumiju tik kūtri, itin kā laistos miegā.
— Kas noticis, šef? Aknu lēkme, vai?
k — Pietiek! Kādēļ informācijā no tiesas zāles jūs uzrakstījāt, ka tas sievišķis laidis viņu pie sevis dzīvoklī?
— Jūs teicāt, ka pēdējā laikā mums maz pikantu un piparotu materiālu.
— Klusējiet, citādi mani tiešām ķers sirdstrieka! Un tādēļ jūs no astoņdesmitgadīgas večiņas iztaisījāt slepkavas mīļāko?!
— Kas tur Jauns? Viņš tik un tā šūposies striķī, bet viņa atstiepusi kājas, tātad iesūdzēt mūs nevarēs.
— Bet citas avīzes?! Izķengās mūs, apsmies…
— Biznesmenis neņem galvā konkurentu apmelojumus. Jūs pats sacījāt: fakts jāaplej ar mērcīti, jāpieliek garšvielas, tāpēc ņemiet par labu — ir mērcīte, ir garšvielas. Turklāt es to izdarīju delikāti — uzrakstīju, ka tas žņaudzējs mīlēja viņu kvēli un patiesi.
— Pietiek! Beidziet par to runāt! Es teikšu jums tikai vienu, — redaktors sāka ritmiski zvetēt ar dūri pa galdu, — ja jūs vēlreiz avīzi tā iegāzīsit (tiesnesis taču ir labi informēts un var protestēt), es jums piemontēšu spārnus! Jūs izlidosit no šejienes divdesmit četrās sekundēs! Sensācijas vajag organizēt, nevis izgudrot! Uff, kāda svelme!
Redaktors noslaucīja sviedrus.
— Pietiek! Bet tagad par jūsu aktuālo uzdevumu.
Rutons atsēdās atzveltnī, pārsvieda kājas sāniski
pāri roku balstam, atspiedās pret rakstāmgaldu un
parakņājās mazā atvilknītē, kurā redaktors turēja savus cigārus. Rutons paburznīja vienu, otru, beidzot izvēlējās labi satītu, nokoda galu, tad, uzšvirkstinājis šķiltavas un iekārtojies cik iespējams neverīgā poza, atslīga mīkstajā krēslā.
— Es došu jums iespēju. Lielisku iespēju. Es uzzināju kādu interesantu faktiņu. Mums tā var būt īsta zelta ādere. Laidīsim darbā visas mašīnas, metiens palielināsies, toties jums vajadzēs krietni padarbināt savas smadzenītes. Un nemēģiniet pūst miglu acīs! Vai dzirdat?! — viņš piemetināja, jo reportieris sēdēja pievērtām acīm un pūta dūmus ar tādu labsajūtas un dīkdienības izteiksmi sejā, it kā atpūstos uz savas jahtas klāja.
— Tātad iegaumējiet. Pēc dažām dienām notiks fiziķu konference sakarā ar profesora Faragusa izgudrojumu — nāves stariem, raķetēm, mēnešiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Konference ir ārkārtīgi slepena. Tanī piedalīsies apmēram trīsdesmit zinātnieki. Preses pārstāvji netiks ielaisti, vai dzirdat?
— Dzirdu.
— Jums tur jātiek iekšā. Tikai bez muļķīgiem jokiem!
Redaktors bargi uzlūkoja reportieri, kas, sēdēdams
pievērtām acīm, nepavisam to nemanīja.
— Ja jūs iekļūsit ķezā, ārā jūs nepestīšu. Jums pašam jātiek galā. Jums jārīkojas inteliģenti — ja vien tas ir jūsu spēkos — un diplomātiski. Avīze iet galigā grīstē, jūs to zināt. Šī ir iespēja mums abiem tikt uz zaļa zara. Tātad, Ruton … *
Reportieris klusēdams pastiepa roku, ko redaktors jau grasījās sirsnīgi pastiept, taču viņa jūtu uzplūdi neguva izpausmi. Neapmierināti saviebies, Rutons apdzēsa cigāru, ielika to plakanā metāla kārbiņā, kas viņam kalpoja par etviju, un atkal ņēmās košļāt gumiju.
— Šitādā karstumā jūs dzenat jokus? — reportieris ierunājās. — Tikai mieru, šef. Cerēju, ka izsniegsit man čeku.
— Ceku? Jūs taču vēl nezināt, kur tas viss notiks! Panāciet šurp!
Viņi piegāja pie sienas, pie kuras bija piekārta liela karte. Redaktors ar sarkanu zīmuli apvilka mazu aplīti.
— Jūs brauksit tieši uz Losandželosu. Pilsētas austrumu rajonā atrodas universitātes Fizikas institūta centrālā eksperimentālā stacija. Tur jums jāuzzina, kur un kad notiks konference.
— Bet kas maksās? Svētais gars?
Pēc ilgākas meklēšanas redaktors izvilka no kabatas krietni nobružātu čeku grāmatiņu un sāka rakstīt; ticis līdz ciparam, viņš mirkli šaubījās.
— Droši, droši, — Rutons mudināja, — vai jūs zināt, cik līdz Losandželosai maksā ceļš ar lidmašīnu? Neiešu taču zaudēt laiku, braukdams ar vilcienu! Un dzīve tur arī nav nekāda lētā.
Viņš uzmeta skatienu pasniegtajam čekam, savilcis lūpas itin kā svilpienam, klusītēm izpūta gaisu un, nenoņēmis platmali, pakasīja pakausi.
— Ar to man nepietiks pat aptiekas vajadzībām, ja atgadīsies kāds pārpratums, — viņš piezīmēja. — Taču pieņemsim, ka tas būtu ceļam. Bet tagad dodiet man honorāru.
Likās, redaktoru Salivanu no šīs nedzirdētās bezkaunības ķers sirdstrieka.
— Honorāru? Par ko tad? Kā es varu zināt, vai jūs savu ceļojumu nebeigsit kādā policijas iecirknī? Ja jūs iztaisīsit no tā sensacionālu materiālu, tad dabūsit… dabūsit…
— Trīs taukšķus, — reportieris pasacīja priekšā.
Šefs aizrijās.
Rutons smaidīdams pagriezās pret redaktoru.
— Starp citu, — reportieris piebilda dziļdomīgi, — Chicago Sun dotu man tik, cik es pieprasītu. Viņiem dolāru bez savas jēgas.
Ar šiem drausmīgajiem vārdiem satriecis redaktoru, Rutons aizvēra aiz sevis durvis.
Nākamās dienas pēcpusdienā Salivans, izskatīdams pastu, ieraudzīja telegrammu, kas bija parakstīta ar burtu R, un steidzīgi to atplēsa.
«Atbraucu drausmīga dārdzība milzīgi izdevumi atsūtiet naudu,» ziņoja spējīgais reportieris ar elektriskās strāvas starpniecību.
Salivans ieslēdza iekšējo telefonu.
— Hallo! Mis Eilīna, lūdzu, pierakstiet telegrammas tekstu;
«Rutons Losandželosa trīsdesmit trešā avēnija kā jūtas krustmāte kādēļ vajadzīga nauda Salivans». Vai pierakstījāt? Sūtiet kā zibenstelegrammu.
Pievakarē Salivans vēlreiz iegriezās redakcijā. Telegramma jau gaidīja. Atkal Rutons! Kā izrādījās, sekretāre, kurai reportieris nebija gluži vienaldzīgs, bija izsūtījusi telegrammu ar apmaksātu atbildi desmit vārdiem, kas skanēja šādi:
«Krustmātei pēdējā stundiņa vienīgais glābiņš nauda nauda nauda nauda nauda».
Salivans ievaidējās, pieķerdams ar roku pie sirds — tās tuvumā atradās čeku grāmatiņa.
II
Par savu «bāzi» izvēlējies mazu viesnīciņu, Rutons sāka riņķot pa universitātes ēkām. Pirms tam viņš pie žaketes atloka bija rūpīgi piešuvis dažas ordeņu lentītes un pogcaurumā iestiprinājis slavenas beisbola komandas nozīmīti. Tas palīdzēja nodibināt kontaktu ar studentiem un šveicariem.
Jaunais mācību gads bija sācies nesen, un jauniešu bari piedrūzmēja universitātes veco ķieģeļu ēku kompleksu, ko ieskāva lapegju puduri. Reportieris visu savu uzmanību pievērsa Fizikas institūtam. Viņš iegādājās lekciju sarakstu un pat — kaut kas neticams! — grasījās pieteikties Matemātikas fakultātes pirmajā kursā. Tāpat arī citu pēc cita cītīgi studēja pie sienām piekārtos sludinājumus, neizlaizdams pat tādus, kuros tika meklēta istaba ar atsevišķu ieeju vai īpašnieks atgādināja, lai atdod konspektus, ko tas bija aizdevis pirms vasaras brīvlaika.
Šādās nodarbībās reportierim aizritēja divas dienas, bet viņš vēl nebija nokļuvis ne uz kādām pēdām. Viņš bija cerējis, ka konferences laikā profesors būs atcēlis lekcijas vai laboratorijas darbus, taču konference varēja notikt tikpat labi kādā brīvā dienā vai svētdienā, un tā arī rādījās, jo nevienu paziņojumu par lekciju atcelšanu viņam neizdevās ieraudzīt. Taču ļaunākais bija tas, ka profesors Faraguss, kā izrādījās, lekcijas lasa tikai otrdienās un ceturtdienās. Rutons aizgāja uz viņa priekšlasījumu par viļņu mehāniku un, pateicoties dzelžainam gribasspēkam, izturēja divas stundas garu un galīgi nesaprotamu penterēšanu (kā viņš pie sevis nosauca profesora lekciju) tikai tādēļ, lai no pirmā sola interesē un inteliģencē kvēlošām acīm raudzītos vecajā zinātniekā un dedzīgi pierakstītu īpaši iegādātā kladē matemātikas formulas — starp citu, visai brīvā interpretācijā.
Pēc lekcijas viņš piegāja pie katedras un biklā balsī (labam reportierim vajadzības gadījumā jākļūst pat biklam) pavaicāja, vai profesors nevarētu pieņemt viņu nākamajā dienā, lai apspriestu kādu teorētisku problēmu, kas viņam nesen radusies.
— Man šis jautājums ienāca prātā, lasot jūsu darbu «Vispārējās lauka teorijas stereometrisko invariantu transmutācijas», — bez stomīšanās viņš nobēra Fara- gusa darba nosaukumu, kuru pirms dažām stundām bija turējis rokā universitātes bibliotēkā.
Cītīgais students ieinteresēja veco profesoru, un viņš, kaut gan acīm redzami steidzās, sāka aizbildināties: rīt viņš to nevarēšot pieņemt, jo viņam paredzēta pāreksaminēšana.
— Tad varbūt piektdien? — vaicāja Rutons, ar visu savu būtību pauzdams dziļdziļu vilšanos un nomāktību.
— Diemžēl arī piektdien nevaru… no rīta man ir jāsagatavo… man ir tāds mazs… hm, nē, man neiznāks laika, un arī visa pēcpusdiena būs aizņemta. Varbūt vienīgi vēlu vakarā, taču es nevaru pateikt, kad konfer… kad es atgriezīšos mājās. Varbūt jūs atnāktu pie manis sestdien uz laboratoriju?
Rutons starodams pateicās, norunāja, ka ieradīsies sestdien, un svilpodams pievienojās studentu baram, kas rikšoja lejup pa kāpnēm.
«Ir gan godprātīgs večuks, viss kā uz delnas,» viņš domāja. «Galvu lieku ķīlā, ka sēde notiks piektdienas pēcpusdienā. Pat drusku žēl, ka viss izdevās tik gludi. Tikai tādā pašā garā tālāk. Katram gadījumam tomēr jāpārbauda.»
Rutons kā komēta izdrāzās cauri Fizikas fakultātes laboratorijām, darbnīcām un auditorijām. Izrādījās, ka visas nodarbības, kurām jānotiek piektdien pēc pusdienas, tikušas pārceltas uz sestdienu vai pirmdienu. Ko tas varēja nozīmēt? Vienīgi to, ka docenti un profesori Šai laikā būs aizņemti — bet ar ko?
«Vai nu tā ir konference, vai arī es esmu diplomēts āmurgalva,» nosprieda Rutons un par šo atklājumu godalgoja sevi ar lieliskām pusdienām uz Salivana rēķina. Viņš jau tā pietiekami taupīja līdzekļus, ap- mezdamies nevis viesnīcā, bet īrētā istabā pie kāda meksikāņu politiķa atraitnes; patiesību sakot, tas drīzāk gan'bija ar vecām mēbelēm — galvenokārt nolietotiem, blakšu pilniem atzveltnes krēsliem — pieblīvēts kambarītis. Taču, noīrēdams istabu, Rutons nebija to zinājis. Tagad viņš aizvadīja naktis bez miega, šis apstāklis atviegloja kampaņas plāna izstrādāšanu, bet, kad neatlaidīgie kukaiņi, ar kuriem viņš dalīja savu guļvietu, iedzina viņu galīgā izmisumā, Rutons staigāja šurpu turpu pa istabu mēnessgaismā, rūkdams zem deguna:-
— Piedalīsies trīs matemātiķi, astoņi fiziķi un viens ķīmiķis. Bez tam vēl noteikti sabrauks speciālisti no citām pilsētām. Un tagad jautājums — kā lai tur ielavās?
Sākumā viņam radās doma parādīties cienījamās auditorijas priekšā gauži veca indiešu zinātnieka izskatā, ar turbānu galvā, ar sirmu, ondulētu, friziera koptu bārdu, zelta brillēm, kopā ar nēģeri, kas turētu virs viņa vēdekli, taču šī ideja, kā viņš pats atzina, bija visai kretīniska. Blaktis, ne uz brītiņu neļaudamas viņam pievērt acis, intensīvi steidzināja īstās idejas nobriešanu, un tāpēc jau ap trijiem no rīta tā bija pilnīgi izkristalizējusies un pieņēmusi savu galīgo veidolu.
Kauja bija pieteikta, atlika vienīgi to izcīnīt, taču tas Rutonam likās tīrais nieks. Rutons apsēdās pie savām universitātes piezīmēm. Tanīs viņš bija pierakstījis visu fakultātes mācību spēku paradumus un īpatnības. Viņš zināja, ka profesors Faraguss ir pats vecākais no visiem un, būdams vecpuisis, dzīvo vientulīgi kopā ar vecu kalpotāju viņa gados mazā, sārtā, lielu kastaņkoku noēnotā mājiņā, kas atrodas kilometra attālumā no Fizikas institūta. Attiecīgās ailēs bija fiksētas pat tādas no studentiem ievāktas piezīmes, ka pie profesora griezties vislabāk tad, kad ir augsts atmosfēras spiediens, jo kā jau sirgstošam ar podagru un reimatismu zema spiediena reizēs viņam visur lauž un dur un tādās dienās profesors kļūstot galīgi neciešams un necilvēcīgs, bet vispār — šajā ziņā visi studenti bija vienprātīgi — Faraguss piederēja pie eksaminētā- jiem spīdzinātājiem, par spīti gadiem, bija saglabājis lieliski iekonservētu holēriķa temperamentu.
Ņēmis to visu vērā, reportieris parādījās profesora mājiņas apkaimē pirms septiņiem no rīta, nesdams padusē portfeli, kura saturs liktu iekvēloties pat ne visai bagātai iztēlei. Dīvainā saticībā cits blakus citam portfelī atradās tādi priekšmeti kā: Efersona un Vebstera «Kodolspēku teorijas» otrais sējums, rokasgrāmata «Kā audzēt vistas», paciņa košļājamās tabakas, roku dzelži, Milvoku ūdensvada tīkla kontroliera apliecība, trīs kārtis, krīta gabals, viena plastmasas ola, kā arī ļoti, tik tiešām ļoti smags, netīrā kabatlakatiņā ievīstīts sainītis, kurā bija ar svina segkārtu klāts gumijas cimds, kādu lieto rentgenologi, un hermētiski noslēgta svina tūbiņa ar uzrakstu «Kālija jodīda radioaktīvais izotops — lietošanai tikai slēgtās ārstniecības iestādēs».
Tā apbruņojies, Rutons parādījās piepilsētas rajonā, kur atradās universitātes pasniedzēju kolonijas namiņi, un, likdams lietā savu vērīgo aci, konstatēja, ka Faragusa mītnes logu aizkari vēl nolaisti, pēc tam ielīda biezā krūmājā un sāka tiesāt ābolus, kurus bija sarāvis pa ceļam no augļu pārbagātībā žogiem pāri nolīkušiem zariem.
Rutons nupat kā beidza šo veselīgo, kaut gan mazliet vienveidīgo maltīti, kad parādījās profesors — kā parasti septiņos trīsdesmit — un devās uz Fizikas institūta pusi. Tas bija garš un kalsns, stipri sakumpis .vecis; seja viņam bija liela, zilgana, āda pazodē atkā- rusies. Neko nenojauzdams, viņš aizsoļoja garām krūmu paslēptuvē stāvošajam reportierim. Kad profesors bija nozudis no redzeslauka, Rutors izraka ar ka- batnazi zemē mazu bedrīti, iedēstīja tanī desmit divdesmit ābolu sēkliņas, pieglauda matus un devās uzbrukumā. Viņš bija nolēmis dabūt sev par sabiedroto veco kalpotāju. Sis, kā šķita, labsirdīgais večuks ar kuplu, sirmu vaigubārdu, kas krāšņi greznoja viņa veselīgos, sārtos vaigus, lēni apstaigāja nelielo dārziņu ap māju un laistīja puķes. Rutons, kuram viss sarunas plāns bija galvā, drāzās uz vārtiņiem kā kreiseris ar dubultjaudu.
— Labdien, — viņš sveicināja, pārliekdamies pāri sētai.
Rutons atgādināja lielu, pelēku, kausligu runci, kas cenšas pieglaimoties.
— Labdien.
Vecā kalpotāja zilās ačeles izbrīnītas pievērsās svešiniekam.
— Vai profesors mājās? — pavaicāja Rutons.
— Nē, viņš aizgāja uz lekciju. Viņš allaž iet prom ap šo laiku.
— Vai man ir tas gods runāt ar viņa brāli?
Kalpotājs norija šo āķi tīri labi. Rutons saprata to
pēc kustības, ar kādu vecais nolika zemē lejkannu.
— Nē… es vadu profesora kunga saimniecību. Ko jūs vēlētos?
Reportieris itin labi zināja, ka vecais kalpotajs līdz pērnajam gadam bijis fizikas katedras kurjers. Kad gadu nasta viņam vairs nebija ļāvusi pārnēsāt aparātus un palīdzēt eksperimentu demonstrācijās, profesors Faraguss, kurš vairāk nekā ceturtdaļgadsimta bija lasījis lekcijas universitātē, paņēma viņu pie sevis, iepriekš ar lielu traci padzinis savu saimnieci.
«Tas profesors nudien ir īstais pipars,» reportieris nodomāja, «toties šis večuks — balzams jebkurai kaitei. Viss iet kā smērēts.»
— Runa ir par neparasti svarīgu jautājumu, — reportieris noteica skaļi un piebilda: — Esmu no Federālā izmeklēšanas biroja, mani no Vašingtonas šurp komandējis Valsts departaments.
Kalpotājs steidzīgi lūdza ievērojamo viesi ienākt dārzā. Pēc brīža, sēdēdams mazā, skaistā, ziedu ieskautā lapenē, Rutons, kā tas klājas īstam demokrātam, uzsāka ar kalpotāju sirsnīgu sarunu. Valdības ārkārtējais pārstāvis, redzams, neuzskatīja, ka tas būtu zem viņa goda.
— Es ierados sakarā, hm, sakarā ar to… e… pasākumu, kas notiks rīt, — viņš sacīja. — Nezinu, vai jums tas ir zināms… — viņš piemetināja, izlikdamies neapmierināts, ka atklājis noslēpumu.
Vecais kalpotājs noglauda vaigubārdu.
— Es zinu. Zinu visu. Profesora kungs no manis neko neslēpj. Mēs dzīvojam kopā jau septiņpadsmit gadus, — viņš piebilda konfidenciāli. Reportierim šis «mēs dzīvojam kopā» ļoti patika.
— Tad viss kārtībā. Un jūs arī zināt, kur šī sēde notiks?
— Kā tad.
Reportieris izlikās neticam.
Un arī to jums profesors izpauda? Mans dievs,
tas taču ir gandrīz vai valsts noslēpums! Un jūs patiesi spējat orientēties tik sarežģītās problēmās? Kaut gan … droši vien jau … ja jūs rūpējaties par tik ievērojamu cilvēku kā Faraguss …
Kalpotājs aizvien maigāk glaudīja savu vaigubārdu.
— Kā tad… skaidrs, ka šo to jau zinu gan. Nelaiķa rektora Hoverija laikā, kad viņš lasīja relativitātes teorijas pamatus… toreiz tas bija jaunums… es biju jaunāks. Vēlāk, kad pie mums atnāca Tārletons — tagad viņš ir docents Ņujorkā —, man jau bija padoti trīs palīgi. Bet pēc deviņiem gadiem atbrauca mans profesors — toreiz viņš bija tikai asistents. Allaž bija tāds nervozs. Pēc dekanāta rezolūcijas iemērca krītu tintes traukā un šķērsām uzrakstīja «nepiekrītu». Tolaik viņam bija tā ap gadiem divdesmit.
— Kādēļ tintes traukā? — ievaicājās reportieris, lai kaut ko sacītu; kalpotāja stāstā viņš klausījās tikai ar vienu ausi.
— Nezinu, acīmredzot, lai burti iznāktu treknāki. Viņš bija ļoti spējīgs, ātri vien gāja uz augšu. Es palīdzēju viņam. Bet kā viņš lasīja lekcijas! Kad viņš stāstīja par matricas rēķinu, klausīties nāca studenti no citiem kursiem, bet eksperimentiem, kurus mēs demonstrējām, līdzīgu nebija nekur citur.
— Kā tad, kā tad, — sacīja reportieris, ne ar aci nepamirkšķinādams, dzirdot nesaprotamus vārdus. — Bet tas profesora atklājums, ko? — viņš pamēģināja.
Zivtiņa satvēra āķi.
— O, tas ir kaut kas grandiozs, ļoti grandiozs…
— Kā — jūs zināt ko sīkāk? Nē, tam es neticu. Jā taču ir ārkārtīgi sarežģīta problēma.
Večuks kautrīgi pasmaidīja.
— Bet integrālrēķini vai matricu rēķini, pēc jūsu domām, nav sarežģīti, ko? Un tomēr cilvēks prot ar tiem rīkoties. Eksāmenos puiši vienācliņ lūdza mani; Džon, nostājies pie durvīm un, kad profesors izdalīs tematus, saki mums priekšā… palīdzi atrisināt uzdevumu … te atkal to … te atkal šito … Hi, hi, hi… jā, jā, tā bija… Bet kālab jūs atbraucāt uz šejieni, ja drīkst jautāt? Jūs tak droši vien negaidīsit profesoru, ko? Viņš atgriezīsies tikai ap divpadsmitiem.
— Dabiski, ka ne. Es atbraucu, saprotiet, jo ir ziņas.,, Ir aizdomas, ka profesoram draud zināmas.,, briesmas.
— Ko jūs sakāt? — vecais kalpotājs izbijās.
— Diemžēl. Tā ir, saprotiet, kāda … ē… izlūkošanas dienesta akcija… Tai konferencē bez zinātniekiem neviens cits nepiedalīsies, tiesa? — piepeši viņš noprasīja it asi.
— Nē… profesors man sacīja, ka tikai speciālisti.
— Es ceru, no preses arī neviens? Jos salašņas nevajag laist iekšā.
— Protams, ka ne.
— Runa ir par to, — sacīja reportieris, — ka profesors ir jāapsargā. Vai viņš, iedams uz sēdi, ņems līdzi kādu portfeli vai ko tamlīdzīgu?
— Kā tad … papīrus … savu darbu.
— Par to arī ir runa, — teica reportieris, — tas ir ļoti svarīgi. Bet kur ir profesora mašīna? Tik tālu taču viņš laikam nedomā iet kājām?
— Kā — tālu? Vai tad jūs nepazīstat pilsētu? A, pareizi, jūs esat iebraucējs. Nē, mums nav mašīnas. Profesors necieš mašīnas.
— Būs jāizpētī šis cejš… — itin kā pie sevis noteica reportieris. — Kā man jāiet?
— Uz kurieni tad?
— Nu, uz rītdienas konferenci.
— Jūs nezināt, kur atrodas Fizikas institūts? — ar neslēptu izbrīnu vaicāja kalpotājs.
— A, pareizi. Galva pilna ar visādām domām. Zinu, redzēju pilsētas plānu.
Kalpotājs ņēmās gari un plaši skaidrot, vilkdams ar pirkstu pa galdiņu, turpretim reportieris drudžaini domāja.
«Kā rīkoties? Pats nezinu, kur es ķeru to ideju par Valsts departamentu,,. Tagad atliek tikai braukt pa to pašu ceļu tālāk.»
— Es redzu, — viņš ierunājās nopietni, gandrīz vai drūmi, — ka man ir darīšana ar gudru, inteliģentu cilvēku un ka jūs protat novērtēt, ko profesors Faraguss nozīmē mūsu dzimtenei — Amerikai. Tādēļ pateikšu jums visu.. ^ Mūsu departaments ir saņēmis ziņas, ka svešu lielvalstu spiegi cenšoties nočiept… tas ir, nolaupīt profesora darba augļus. Vislielākās briesmas draud tieši rīt, kad profesors dosies uz konferenci. Viņi var ierīkot sienā mikrofonu vai noslēpt minu ar laika degli, vai arī pa ūdensvada caurulēm ielaist kādu plastisku substanci…
Reportieris apstājās pusvārdā, jo, muldēdams kā pa ķešu, pēkšņi atģidās, ka cilvēks, ar kuru viņš runā, zina fiziku.
— Tātad, — Rutons steidzīgi atkāpās no bīstamās teritorijas, — mūsu departaments sākumā gribēja ziņot profesoram par visu un atsūtīt pāris cilvēku viņa apsargāšanai kritiskajā periodā, bet mēs baidījāmies, ka profesors brīdinājumu neņems vērā. Jūs taču viņu pazīstat.., vai nav tā? Mēs tomēr nevaram pieļaut, ka tādam cilvēkam kaut kas draudētu, tālab es tiku atsūtīts uz šejieni ar īpašām pilnvarām. Tas, ka sastapu tieši jūs, ir ļoti labi, Profesors ir ievērojams cilvēks, bet pārlieku, tā sakot… nervozs, nav tā?
— O jā, — nopūtās kalpotājs, — viņš ir ļoti labs, bet, ja reiz ieņem ko galvā, tad tā tam noteikti jābūt, bet, ja noskaišas, nedod dievs.
— Re nu. To mēs labi zinām. Tas ir mūsu pienākums. Tālab man jābūt klāt konferencē, jo mans uzdevums ir gādāt par profesora drošību, bet viņš par to nedrīkst zināt. Vai saprotat?
— Saprotu… — kalpotājs tina uz pirksta vaigu- bārdas sprogas. — Protams, ka vajadzētu, bet…
— Nav nekāda «bet», kad runa ir par svarīgu lietu. Cikos profesors rīt izies no mājām?
— Sešos vakarā.
— Ahā. Nu skaidrs, jo konference sāksies sešos trīsdesmit.
— Nē, sešos četrdesmit piecās.
— Taisnība, es pārteicos. Tā kā profesors pazīst savus kolēģus, man jānoslēpjas zālē, lai mani neviens pats neredzētu, vai saprotat? Es paņemšu līdzi speciālu aparātu un savu automātisko pistoli. — Reportieris uzsita pa bikšu izstūķēto dibenkabatu, kurā atradās zobu sukas futrālis.
—• Kas īsti jādara?
— Vai gadījumā jūs nepazīstat kādu, kas varētu ielaist mani sēžu zālē?
— A, pareizi! Kā tad! — kalpotājs nopriecājās. — Skaidrs, ka pazīstu.' Stīvenss tagadiņ ir institūta galvenais šveicars, viņam ir visas atslēgas.
Reportieris piecēlās.
rr — Vai profesors visu pēcpusdienu būs mājās?
— Nē… viņš apciemos pilsētā māsu. Viņš man sacīja, ka no mājām iziešot piecos, bet uz sēdi došo- ties tieši no pilsētas un atgriezīšoties vēlu.
— Lieliski. Pulksten sešos es būšu klāt ar mašīnu un aizvedīšu jūs uz Fizikas institūtu, tad sarunāsim ar to, kā viņu,.. Stī.., \
— Stīvenss, Stīvenss. Vēl pirms gada viņš strādāja par palīgu katedrā.
— Viņš bija jūsu padotais?
— Kā tad.
— Tātad es atbraukšu ar mašīnu jums pakaļ, — atkārtoja reportieris, nevērīgi piecēlās un, pielicis pirkstu pie platmales, steidzīgi izgāja uz ceļa. Kalpotājs apbrīnā noskatījās viņam pakaļ. Kaut kas tāds viņa mūžā atgadījās pirmo reizi.
Pavasarīgā noskaņojumā, klusiņām svilpodams, reportieris ar autobusu aizbrauca uz pilsētu, iemaksāja garāžā drošības naudu par automašīnas iznomāšanu uz divām stundām, izvēlējās melnu kā nakts buiku ar kompresoru, lika aizmugurē ieklāt jaunu grīdsegu un viebās, ka ziedi vāzītē ir apvītuši; beidzot viņš nosēdās pie stūres un, iespraudis zobos trīsdesmit centu cigāru, ar pilnu jaudu drāza ārā no pilsētas.
Nolaidās jau rudens nokrēslis, kad profesora mājiņas priekšā, brutāli nospiestas, iekaucās lielās mašīnas bremzes. Neparastā ceļojuma gaidu satraukts, tērpies savā labākajā uzvalkā, vecais kalpotājs jau sēdēja dārzā uz soliņa. Kamēr kalpotājs noslēdza visas mājiņas durvis un iznāca, reportieris gaidīja mašīnā. Beidzot viņi devās ceļā. Saruna ar Stīvensu noritēja gludi. Milzīgā cienībā viņš vēroja valdības pilnvaroto sevišķi svarīgos jautājumos.
Kad viņi sēdēja mazā istabiņā, kas bija šveicara dienesta telpa, un vecais kalpotājs iepazīstināja Stīvensu ar lietas būtību, klusējošais džentlmenis ar cigāru zobos pēkšņi atvēra portfeli, izrāva no tā lielu, melnu apliecību ar zelta ģerboni uz vāka (šīs skaistās apliecības ražoja Milvoku ūdensvada tīkla iestāde) un, zibenīgi atvēris, itin kā tas būtu fotoaparāta objektīvs, pabāza zem deguna pārsteigtajam Stīvensam. Ja arī šī godprātīgā cilvēka sirdī bija dīdzis kāds neuzticības asniņš, tagad tas pilnīgi iznīka. Palielā stiklotā skapīti sameklējis attiecīgo atslēgu, viņš parādīja to valdības sūtnim.
— Labi. Es ieradīšos stundu pirms konferences sākuma, — teica reportieris, — tas nozīmē — rīt, bet tagad parādiet man zāli, lai es varu orientēties. Iespējams, nostādīšu tur komprimatoru.
Rutonu gluži vai spārnoja paša nekaunība. Laiku pa laikam viņš izmeta kādu nesaprotamu vārdu, līdzīgu «komprimatoram».
Sajā laikā ēka bija gandrīz pilnīgi tukša. Pa gariem, drūmiem gaiteņiem trīs sazvērnieki devās uz ēkas spārnu, apstājās pie augstām durvīm, kas bija dziji ielaistas biezos mūros. Izbaudīdams mirkļa svarīgumu, Stīvenss atbilstoši ilgi ņēmās ap slēdzeni, līdz pēdīgi durvis padevās.
,Tā bija neliela, krēsliem pieblīvēta zālīte; pirmo rindu veidoja atzveltņi. Priekšā slējās neliels paaugstinājums, uz tā stāvēja galds, pārklāts ar zaļu, līdz pat grīdai slīgstošu drānu. Reportieris visu rūpīgi apskatīja. Viņš pacēla zaļo drānu, kas nosedza galdu, un sīki izpētīja tā apakšu. Beidzis apskati, viņš apmierināti nokremšļojās.
— Šeit es sēdēšu, — viņš izlēmīgi noteica. — Jā, vēl kas, — viņš vērsās pie nekustīgi stāvošajiem vīriešiem, — kādas instrukcijas jums dotas sakarā ar uzlūgto viesu ielaišanu?
— Ikkatram jāuzrāda ielūgums, kaut arī es viņu pazītu, — sacīja Stīvenss.
— Kas izsniedz ielūgumus?
~ Fizikas fakultātes dekanāts… bet, sakiet, lūdzu, kas būs, ja profesora kungs vai kāds cits no dalībniekiem jūs pamanīs? Vai mani nepadzīs? — piepeši satraucās Stīvenss, kuram bija grūti aptvert, ka valdības deleģēta persona varētu trīs stundas tupēt zem galda. ;
— Varat būt mierīgs. Jūs neizsviedīs, bet,-ja arī tas notiktu, tad es galvoju, — reportieris pasmaidīja visžēlīgi kā pats Rokfellers, — mēs ierādīsim jums tādu darbu, pret ko šis nenieka nav vērts. ;
— Es gan labāk gribētu palikt te, universitātē.
- — Tad arī paliksit, nav ko baidīties. Kur esmu es„ tur bez manas ziņas nevienam ne mats no galvas neno-; kritīs. Tātad mēs visu esam nokārtojuši. Rīt pievakarē es bušu'klāt. — Pagriezies uz promiešanu, Rutons žigli pamirkšķināja nopietnajam Franklinam, kas no portreta augstumiem nolūkojās uz zāli.
Vēlīgajam valdības sūtnim nebija slinkums aizvest veco kalpotāju līdz mājām.
— Profesors nedrīkst to zināt, — viņš uzsvēra, izlaizdams večuku no mašīnas. — Mēs negribam viņu lieki uztraukt. Tas viņam var kaitēt. Nu, tad uz redzēšanos! Pateicoties jums, lieta ņēmusi pareizu virzienu. Jūs esat labi pakalpojis Savienotajām Valstīm.
Rutons piedeva gāzi, un melnais limuzīns kā vēja pūsts nozuda vakara krēslā. Kalpotājs vēl ilgi nekustēdamies stāvēja, raudzīdamies, kā tālumā gaist sarkanās uguntiņas. Reportiera vārdi bija aizkustinājuši viņu līdz sirds dzijumiem.
11
Rutons svīda. Zem galdadrānas bija nejēdzīgi smacīgi, bet pārpilnā zāle iesila aizvien vairāk. Balsu murdoņu viņš dzirdēja, it kā pats tupētu mucā. Gaidīšana vilkās tik ilgi, ka, nepieradušam sēdēt pa «turku modei», viņam nācās vairākkārt mainīt pozu; pa kājām lodāja skudriņas.
Beidzot sēde sākās. Kāds turpat viņam virs galvas nošķindināja aizsmakušu zvaniņu. Rutons sarāvās — zem galdadrānas, piecus centimetrus no viņa ceļgala, palīda melnas kurpes purngals.
— Cienījamie kolēģi, — virs galvas atskanēja skaņa, vecīga balss, — ar šo es atklāju ārkārtējo slēgto sēdi, kas veltīta kolēģa Faragusa referātam. Vārds kolēģim Faragusam.
Paskaļa kāju šļūkoņa, kāsēšana; nočīkstēja grīdas dēļi, runātājs kaut ko kārtoja uz galda — droši vien mapes un papīrus. Zālē bija dzirdami kremšķien! un īsti profesoriska deguna šņaukšana — gara un bazū- nīga.
— Augsti godājamie kolēģi!
Rutonam zem galda bija mazs blociņš stenografē- šanai un speciāla pildspalva ar tanī iemontetu spuldzīti, kas ļāva rakstīt arī tumsā. Tiklīdz profesors sāka runāt, pildspalva, palēkdamās un veidodama asus līkločus, uzsāka skrējienu pa baltajām lapiņām. Bet, ak šausmas! Pēkšņi profesors mitējās runāt un sāka rēķināt. Viņš pagriezās un atgāja nost no galda, kļuva dzirdama krīta čirkstoņa.
Pēc dabas būdams avantūrists, Rutons nespēja nosēdēt mierīgi. Par spīti tam, ka viņa zināšanas matemātikā aprobežojās ar četrām aritmētiskām darbībām un vienīgā viņam pieejamā speciālā literatūra šinī jomā bija Federālās bankas dolāru banknotes, reportieris par katru cenu gribēja redzēt, ko Faraguss uz tāfeles raksta. Viņš sāka lēnītēm celt un augšu zaļo priekškaru. Jikko viņš bija pavēris mazu spraudziņu, krīts pēkšņi noskripšķēja, iedrupa — un sīka šķembiņa trāpīja reportierim taisni acī.
Rutons tik tikko savaldījās, lai nenolamātos. Viņš izslaucīja ar kabatlakatiņu asarām pieplūdušo aci un, atsacījies no nodoma izmantot spraugu, gluži kā zemūdene okeāna dzīlēs pārklāts ar zaļās drānas viļņiem, modri sekoja visam no galda apakšas. No drausmīgi sarežģītiem profesora pierādījumiem izrietēja — cik nu Rutons spēja saprast —, ka, veicot kaut kādus pētījumus, profesors atklājis matemātisku izteiksmi, kuras «materiālā īstenošana praksē līdzinātos pasaules galam». Rutons pierakstīja vārds vārdā, kā profesors bija sacījis, nepavisam nesaprazdams, kādā veidā matemātiska izteiksme varētu ietekmēt cilvēces likteņus. Taču runas gaitā tika pierādīts, ka tas ir iespējams.
— Es meklēju, — profesors klāstīja, — nosacījumus, kādos būtu iespējams realizēt šo teorētiski izvirzīto programmu. Sākumā man šķita, ka tas nav izdarāms. Beidzot neatlaidīgos, divdesmit divus gadus ilgos meklējumus tomēr ir vainagojis pozitīvs rezultāts.
— Cienījamie kolēģi! — Faragusa balss ietrīsējās. — Man izdevās iegūt savienojumu, kura iegūšanas iespēju paredzēja šī te, uz tāfeles uzrakstītā formula… bet šis savienojums… tas ir visdrausmīgākais, visvarenākais spēks, kādu cilvēkam rokās devusi daba … Šis savienojums… kurš spēj iznīcināt visas būtnes uz mūsu zemes, it visu, kas dzīvs, pārvērst pelnos, iznīcināt pašu zemeslodi, pārvēršot to par kvēlojošu gāzu mutuli… un tālāk, uz planetārās ķēžu reakcijas pamata iznīcināt visu Saules s: tēmu… visu Galaktiku… miljoniem zvaigžņu tn sauļu… Visumu.,, šis savienojums… šis savienojums ir šeit!!!
Faraguss uzsita ^r kaut ko cietu pa galdu tā, ka reportieris salēcās, domādams, ka iekarsušais eksperimentētājs nolēmis tūdaļ pat ar mēģinājumu pierādīt savu iznīcību vēstošo pareģojumu pareizību.
— Sajā mēģenē atrodas balts pulveris, kurš tikām, kamēr atrodas zemas temperatūras apstākļos, ir absolūti inerts un nekaitīgs, vēl vairāk — tas nesaistās nekādās ķīmiskās reakcijās ne ar skābēm, ne ar sārmiem, kā arī uz to neiedarbojas nekādi ķīmiski reaģenti!
Profesora balss skanēja aizvien saspriegtāk.
— Taču, sakarsējot to līdz astoņsimt grādiem pēc Celsija, šādai ne visai augstai temperatūrai, preparata īpašības drausmīgā kārtā mainās. Tā nav ķīmiska reakcija, augsti godātie kolēģi, kāda notiek ar dinamītu pildītā šāviņā… tā nav kodolreakcija, kāda notiek atombumbā . jo kā vienā, tā otrā gadījumā novērojam ierobežota apjoma detonāciju, un, kaut gan tas darbība, kā tas ir ūdeņraža bumbas gadījumā, izplatās vairāku desmitu kilometru rādiusā, kas gan ir šis attālums salīdzinājumā ar sauszemes un okeānu milzīgo plašumu?
Mans preparāts — te jūs redzat šo balto, vieglo, irdeno pulveri —, sakarsēts līdz 800 grādu temperatūrai, kļūst par matērijas detonatoru!!! Ko nozīmē «matērijas detonators»? Tas nozīmē — ja atombumbā viena simtdaļa masas pārveidojas eksplozijas enerģijā, mans preparāts matēriju sašķeļ divos pretējos polos: matērijā un antimatērijā, un šīs parādības sekas ir momentāna abu šo materiālās pasaules pastāvēšanas pamatelementu savienošanās, pašiznīcināšanās, kas saistīta ar drausmīga enerģijas daudzuma izdalīšanos… Protoni, savienojoties ar antiprotoniem, izdala starojumu ar simtiem miljardu elektronvoltu lielu spriegumu… no eksplozijas centra šis process izplatās ar vislielāko ātrumu, kāds pazīstams dabā… ar gaisrflas ātrumu!…
Tādējādi — ja kādreiz kādā mūsu pārredzamajā zvaigžņu kosmosa punktā kāds aizsāks šo reakciju, ja kāds reiz iedarbinās MATĒRIJAS DETONATORU, tad par absolūti neizbegamu faktu kļus pasaules gals — neatgriezenisks un pilnīgs pasaules gals, kas jāsaprot kā jebkuras materiālās substances absolūta pārvēršanās tīrā enerģijā nemitīgu kosmisku eksploziju veidā.
Tādējādi, ieliekot ugunī šķipsniņu šī baltā pulvera, sāktu izdalīties enerģijas krājumi, kas ietverti matērijas daļiņās… temperatūra paceltos līdz miljardiem un triljoniem grādu… un tādējādi šī kripatiņa, šī ne* vainīgā baltā kripatiņa spētu izraisīt Visuma iznīcību!
«Runāt viņš prot.» Reportiera pildspalva joņoja kā neprātīga, un pierakstīto lapiņu kaudzīte augtin auga Rutons priecājās, it kā profesors pareģotu mūžīgo paradīzi zemes virsū.
— Savu atklājumu… savu preparātu es nosaucu par Genetonu, tas ir — par Radītāju. Kādēļ to nosaucu šādi? Tādēļ, godājamie kolēģi, ka no šī brīža vairs nebūs karu, jo ikviens karš nozīmētu galīgu un absolūtu pasaules galu šī vārda tiešajā nozīmē, jo katrs karš novestu pie šīs zemes, pa kuru mēs staigājam, tāpat arī visu sauļu un zvaigžņu, kas skaidrās naktīs mirdz virs mūsu galvām, iznīcināšanu… un mēs varam būt droši, ka neviens cilvēks, neviena tauta un neviena valsts nekad neiedrīkstēsies spert šo baismo soli! Tālab es ticu: fakts, ka mans Genetons pastāv, garantē tautām mūžīga miera laikmetu…
Zālē bija dzirdama papīru čaukstināšana, krēslu čīkstoņa, ;ķremšķināšana; pavisam tuvu kāds šņauca degunu tik skaļi un demonstratīvi, ka reportieris noskurinājās.
«Ir gan ērģeles!» nodomāja reportieris, kad jau atkal nošķindēja zvaniņš un atskanēja priekšsēdētāja čerkstošā balss:
— Kas grib izteikties?
— Es lūgtu… — netālu atsaucās zems, majestātisks bass.
— Cienījamie kolēģi! — mirkli vēlāk turpat virs reportiera iedunējās tas pats bass. — Mūsu valodā ir kāds trāpīgs teiciens par to, ka cilvēku domāšanu pārlieku bieži virza vēlamais, nevis īstenais … Kolēģis Faraguss iepazīstināja mūs ar savu hipotēzi. Tā ir tikpat drosmīga, cik interesanta. Proti — tā varētu ieinteresēt literātus, kuri nodarbojas ar zinātnisko fan- taktiku… taču tikai un vienīgi literātus! Turpretim zinātnieks nedrīkst izvirzīt apgalvojumus, nepamatodams tos ar eksperimentiem. Es redzu uz tāfeles matemātisku izteiksmi. Un es apgalvoju, ka šī izteiksme nevar tikt realizēta, jo vienādojumu indikatori izvēlēti tikpat meistarīgi, cik patvaļīgi. Tā kā šī izteiksme ir tikai sava veida kalambūrs, sava veida matemātisks joks…
— Kā jus uzdrīkstaties! — Faraguss spēji iesaucās tepat tuvumā.
Runātājs izlikās nedzirdējis saucienu.
— Balstpties uz teorētiskiem prātojumiem, kas novesti līdz galējībai un pat pārsniedz apokaliptisku galējību, tika izvirzīts patvaļīgs, pārsteidzīgs un pat vieglprātīgs secinājums …
Zāli pāršalca kņada.
— Sāda viela, — bija dzirdams pirksta piesitiens pie tāfeles, — nav spējīga izraisīt matērijas sašķelšanos .., kur nu vēl izveidot protonu un antiprotonu pārus… Ko mēs te redzam? Mēs redzam siltuma daudzuma un temperatūras lielumu sajaukumu. Bet otrais termodinamikas princips? Es uzskatu, cienījamie kolēģi, ka viss ir skaidrs. Manā uztverē jautājums par Genetonu ir izsmelts.
— Tātad, pēc jūsu domām, tas ir šarlatānisms?! Krāpšana?! — pārkliegdams troksni zālē, sauca Faraguss. — Ka divdesmit gadu ilgie pētījumi bijuši viena vienīga liela kļūda? Bet kas tādā gadījumā ir tas, kas atrodas šai mēģenē? Sis preparāts, ko jūs visi redzat?!
— Tas, ko jūs esat sintezējis, — līdz šim iznīcinoši dārdošais bass atbildēja ar iecietīgu eleganci, — ja tas tiešām ticis sintezēts, ir vēl viens no piecpadsmit tūkstošiem jaunu, ne visai derīgu ķīmisku savienojumu, kādus ik gadus fiksē Eksperimentālās ķīmijas almanahi …
Viņš sāka kāpt lejup no paaugstinājuma. Zālē bija dzirdama skaļa rūkoņa.
— Tātad uzskatāms pierādījums — šai gadījumā aprēķins — jums nenozīmē neko?! — Faraguss kliedza, galīgi zaudējis pašsavaldību. — Kā es varētu jūs pārliecināt? Laikam tikai ieliekot mēģeni sveces liesmā, tikai katastrofa spētu pierādīt, ka krietnu sava mūža daļu neesmu tomēr nopūlējies veltīgi?
— Jā gan, tikai šāds eksperiments.., taču es do māju, ka mans cienījamais kolēģis krietni vien pārvērtē šāda mēģinājuma bīstamību. Vai drīkst piedāvāt šķiltaviņa§?,,,
Atskanēja vispārēji smiekli. Zāle dunēja.
161
— Es jums pierādīšu, — Faraguss iespiedzās trīcošā
8 — 950
balsī, — es pierādīšu, ka man taisnība, lai arī tas maksātu ko maksādams!
Bija dzirdams, ka apgāzās krēsls, pēc tam noblauk- šķēja durvis.
IV
Doktors Grejs, Losandželosas universitātes fizikas katedras asistents, profesora Faragusa pirmais zinātniskais līdzstrādnieks, bija novēlojis darba sākumu Institūtā. Aizvien pielikdams soli, viņš skrēja pa ielām, traukdamies uz vecu koku kuplo lapotņu ieskauto universitāti. Iznācis Vašingtona laukumā, viņš jau iztālēm pamanīja ļaužu pūli, kas drūzmējās pie universitātes režģotā žoga. Daži stāvēja mierīgi, citi draudīgi vicināja dūres pret institūta tumšajiem logiem. Asistents pārsteigts palēnināja gaitu.
«Demonstrācija? Šeit?» viņš pabrīnījās. Pēc tam gandrīz skriešus devās uz priekšu.
Viņam iešāvās prātā, ka iznācis itin labi: profesors, kurš par katru mazāko nosebojumu mēdza viņu vajāt kodīgām piezīmēm, šodien droši vien nepievērsīs tam uzmanību — ir noticis kas ārkārtējs.
Viņš ar krietnām pūlēm izspraucās līdz augstajiem vārtiem, kurus rotāja apzeltīti režģi, kas atgādināja dzelzs pīķu rindu. Otrpus vārtiem stāvēja šveicars Stīvenss un četri palīgi, bet blakām — asistents pārsteigumā pat noblisināja acis — policijas virsnieks formastērpā!
— Labdien, doktora kungs, — sacīja šveicars. — Tūliņ atvērsim, tikai esiet tik laipns un mēģiniet tikt tuvāk.
Viņi pavēra smagos dzelzs vārtus, un, pūļa naidīgu saucienu pavadīts, asistents ieslīdēja pagalmā. Tuvāk stāvošie, drūmi lūkodamies viņā, izturējās rāmi, turpretī no aizmugures skanēja draudīgi kliedzieni, gaisā uzlingoja pat kāds akmens, taču, par laimi, citi tam nesekoja.
— Dieva dēļ, ko tas nozīmē? Bezdarbnieki? Kas viņiem šeit darāms? — doktors Grejs uzrunāja virsnieku.
— Tatad jūs esat doktors Grejs? — vaicāja virsnieks. — Ļoti labi, ka esat atnācis.
— Inspektora kungs, kas šeit notiek? Ko šie cilvēki grib? Vai kāds nelaimes gadījums? — izbijies jautāja doktors.
Inspektors šķita vienlaik apskaities un noraizējies
— Nē, kur nu… tas viss tā nolādētā raksta dēļ.
— Kāda raksta?
— Šārlta avīzi neesat redzējis?
— Nē.
— Tad palasiet!
Virsnieks sadabūja no kabatas saburznītu un četrkārt salocītu Evening Star numuru. Grejs pameta skatienu uz pirmo lappusi — un apstulba. Tur vīdēja milzīgs, ar izsaukuma zīmēm izgreznots uzraksts:
GODKĀRĪGS PROFESORS GRIB UZSPRIDZINĀT AMERIKU!!!
Zemāk ar nedaudz mazākiem burtiem: GENETONS — drausmīgs eksplozīvs materiāls, MILJARDS REIŽU spēcīgāks par ūdeņraža bumbu!
Bet vēl zemāk: sensacionāla reportāža par pasaulsievērojamu zinātnes spīdekļu slepeno konferenci no mūsu korespondenta.
Sis vienreizīgais paziņojums bija bagātīgi izraibināts skaitļiem un nez kur sadabūtiem sēdes dalībnieku fotoattēliem, bet pati sēde aprakstīta iespējami biedinošās krāsās. Jāatzīst, ka Rutons nebija turējis sveci zem pūra. Reportierim izdevās radīt izteiksmīgu, piln- asinīgu epopeju, kuras varoņi bija profesors Faraguss un viņa galvenais oponents (reportierim palaimējās uzzināt tā uzvārdu). Rutons bija attēlojis abus kā niknā strīdā iekaisušus fanātiķus, kuri apmātībā gatavi iznīcināt vai visu pasauli, lai tikai pierādītu savu tēžu pareizību. Vārdi, kurus profesors Faraguss bija sacījis, skriedams ārā no konferences, spējīgajam žurnālistam nešķita pietiekami iespaidīgi, lai raksturotu pasaulei draudošās šaušalīgās briesmas, tālab viņš bija vēl piepušķojis, ar vistīrāko sirdsapziņu rakstīdams:
«.., pacēlis gaisā stobriņu ar Genetonu, profesors metas uz durvīm un sauc: «Drīz vien pasaule pārliecināsies, ka mans preparāts ir visdrausmīgākais Iznīcinātājs, kādu cilvēces vēsture jebkad pazinusi!»»
— Ā, Genetons… — Grejs iztrūkās.
— Vai tiešām tā ir patiesība? Es runāju ar profesoru, viņš apgalvo, ka tādus vārdus neesot sacījis. Vai jūs bijāt klāt sēdē?
8*
— Ko? Nē, nē, biju izbraucis no Losandželosas.,, Ak dievs, kas tagad būs? Tātad šie ļaudis…
163
— Doktora kungs… paklausieties… vai tas preparāts tiešām ir vērā ņemams? — pajautāja inspektors, konfidenciāli satverdams Greju aiz rokas,
— Ko? Kā tas saprotams?
— Nu… vai tas tiešām eksplodēs, ja to ieliks uguni? Vai jūs to redzējāt?
— Ko jūs runājat?! Lai dies pasarg.., neesmu redzējis, jo citādi vispār nekad vairs neko neredzētu! Ko viņš, tas reportieris, te sarakstījis? Sis preparāts izraisa matērijas simetrisku dalīšanos… vai jūs maz saprotat? Nē? Matērijas eksplozija ir tiešas sekas… Tas ir tikpat kā dzirkstele pulvera mucā, ugunsgrēks plešas plašumā, un nekas nespēj to apturēt. Pietiktu ar vienu gramu šīs vielas, nē, ar vienu desmitdaļu grama, sveces galu un sērkociņu kārbiņu, lai šo pasauli iznīcinātu.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka …
— Pārliecināts!? Liecieties mierā! Kur ir profesors? — Grejs trīsēja no satraukuma. — Kur viņš ir? — asistents vaicāja Stīvensam. Pēkšņi viņš saķēra galvu rokās. — Mans dievs, viņš tak laikam nav sacījis to nopietni!
— Profesors? Pūlis grasījās viņu nolinčot, kad profesors no rīta nāca uz institūtu; un viss tā nolāpītā reportiera dēļ, kurš izkladzināja to pasaulei.
— Septiņus gadus kopā ar profesoru es strādāju pie šīs problēmas… tas ir drausmīgi… — Grejs murmināja.
Sablīvušais ļaužu bars spiedās virsū vārtiem. Kāds karstgalvis ieaurojās:
— Ei, jūs tur, pašķirieties!
Šaurā spraugā starp sadrūzmētajām galvām parādījās desmit, piecpadsmit vīru, kuri stiepa nolauztu telegrāfa stabu, pavērsuši to pret apžogojumu kā tarānu.
Policijas inspektors, ar vienu roku satvēris svilpi, bet ar otru — dienesta pistoles spalu, metās uz vārtiem.
— Neiedrošinieties lauzt vārtus! — viņš ierēcās.
— Vai dzirdat? Hopkins! — viņš uzsauca policistam, kurš, atbalstījies pret šauteni, mierīgi blenza uz pūli.
— Skrien un piezvani, lai mums atsūta pāris konsteblu, motorsūkni un lai tur gatavībā vēl divus.
Joprojām pagalam apdullis, itin kā tukšā dūšā izdzēris glāzi stipra vīna, Grejs devās uz institūtu. Profesora kabinetā valdīja klusums. Grejs pieklauvēja pie durvīm — atbildes nebija. Grejs nospieda rokturi. Gre- jam iekāsējoties, Faraguss pat nepagriezās. Viņš sēdēja atzveltnī, galvu zemu nokāris, un ar labās rokas pirkstiem bungāja pa rakstāmgalda plātni. Uz galda izsvaidītas mētājās sīkā rokrakstā aprakstītas lapiņas. Tikai tad, kad Grejs nostājās pie rakstāmgalda, profesors samirkšķināja tuvredzīgās, no bezmiega pietūkušās un nogurušās acis.
— A, Grejs? Vakardienas sēdē jūs nebijāt, ko?
— Profesora kungs, nejēdzīga apstākļu sagadīšanās, — Grejs sāka taisnoties. — Manas māsas meita…
— Ak, lai nu paliek. Vai jūs spējat noticēt, ka Ku- nors manu darbu nosauca par nevērtīgu šarlatānismu, manus pierādījumus — par nepatiesiem, bet visa cienījamā auditorija izņirdza mani? … Aitu bars, nolādētais bars!
— Ikvienu jaunu, dižu atklājumu… — nedroši uzsāka Grejs.
— Jā, zinu, zinu: uzņem naidīgi, un tas rada pretsparu. Un tad?
— Polemika, profesora kungs, ir dabiska parādība. Kunora vārdi ir gluži bezspēcīgi pret faktiem. Tas ir nieks…
— Kā — nieks! — profesors pielēca stāvus. — Ja Kunors apvaino mani, apvaino manu darbu — tas esot nieks? Ja viņš nosauc manu preparātu par nevainīgu pulverīti, ja patiesi kompetenti cilvēki — tā vismaz varētu uzskatīt — atbalsta viņu, tad tas ir nieks?!
Faraguss pēkšņi atspiedās pret galdu, nobālēja un pieķēra pie krūtīm.
Grejs izbijās.
— Kur nitroglicerīns? Šeit? Tūliņ… es tūliņ…
Pasniedzis profesoram stikla stobriņu, viņš skriešus
metās pēc ūdens, drebošām rokām piepildīja glāzi un atgriezās pie rakstāmgalda. Faraguss bija atslīdzis krēslā. Dzeltenīgos vaigus klāja ķieģeļsarkani plankumi.
— Sirds… sirds… — viņš izdvesa tikko sadzirdami.
Kad Grejs pastiepa pretī ūdeni, viņš atmeta ar roku. Jad viņš atguvās, piecēlās, grīļīgā solī piegāja pie;
loga un nolūkojās uz parku, kur aiz lapotņu aizsega bija dzirdamas apslāpētas klaigas.
— Kāda nelietība… — profesors nomurmināja.
— Viņi gribēja mani piekaut, kad no rīta nācu uz šejieni. Ar Genetonu es gribēju pasaulei dot miera garantijas simbolu, bet šis Kunors, kurš zinātnei devis… atvainošanu, jūs pats zināt, ko… iedrošinās apgalvot, jo viņš, lūk, tiek labi ieredzēts Vašingtonā, ka…
Šai mirklī atskanēja kluss klauvējiens, un kabinetā ieslīdēja vidēja vecuma cilvēks, kura skatiens vienā mirklī fiksēja visu, kas apkārt. No pelēko, apnēsāto bikšu kabatas viņš izvilka biezu stenografēšanas bloku, apbruņojies ar to, tuvojās profesoram un izmeklēti laipni paklanījās.
Profesors novērsās no loga un tikai tagad pamanīja iebrucēju.
— Ko tas nozīmē? Ko jums vajag?
— Rutons no Evening Star, — sacīja svešais, vēlreiz palocīdamies. — Reportieris īpaši svarīgos jautājumos, — viņš piebilda, samierinoši uzsmaidīdams.
— Profesora kungs, es atļāvos vakar ievietot rakstiņu .
— A, tātad jūs ievārījāt visu šo putru! — nevaldāmā niknumā iesaucās Faraguss, mezdamies viņam pretī ar tādu sparu, it kā gribētu izsviest pa durvīm. — Un jūs vēl iedrošināties man uzbāzties?!
— Atļaujiet, profesora kungs. Ir viena tāda lietiņa; jūs, profesora kungs, izsacījāties, ka šis preparāts, Ge- netons, ielikts liesmā vai kā citādāk sakarsēts līdz astoņsimt grādiem, izraisa, tā sakot, pasaules gaiu. Šai sakarībā es nekavējoties lūdzu profesoru Kunoru sniegt interviju… šodien no rīta, viņa dzīvoklī. Es pajautāju, kādas, pēc viņa domām, būtu sekas, ja jusu preparātu ieliktu ugunī?
— Aha, un ko viņš atbildēja? — Faraguss vaicāja, pielikdams roku pie auss, lai labāk dzirdētu.
— Profesors Kunors, — cītīgi raudzīdamies savā stenografēšanas blokā gluži kā pātaru grāmatā, reportieris bezmaz nodziedāja, — atbildēja, ka efekts būtu tāds pats, kā iesviežot ugunī šķipsniņu tabakas. Iespējams, ka eksperimentētājs nošķaudīšoties… un tas arī viss — tā teica profesors Kunors. Šajā sakarībā es gribu jautāt, kāds ir jūsu viedoklis, cienījamais profesora kungs?
Faraguss kļuva zilimelns.
— Eksperimentētājs nošķaudīšoties… — viņš nočukstēja, — nošķaudīšoties… — Faragusa pirksti nervozi sažņaudzās dūrē un atkal atlaidās. — Jus… jūs gribat zināt manu viedokli? — viņš noprasīja. Balss bija aizsmakusi un drebēja, taču tanī bija saklausāma metāliska pieskaņa. — Labi. Pasakiet saviem lasītājiem, pasakiet tiem cietpaurainajiem, tiem stulbajiem ausaiņiem… ka jau šodien pat, pulksten astoņos vakarā, pulkstenim noskandinot pēdējo stundas signālu, es ielikšu savu preparātu liesmā … un tad lai dievs apžēlojas par profesoru Kunoru… par visiem cilvēkiem… un par tiem uzpūtīgajiem plātīze- riem, kuri mani izzoboja, izsmēja, padzina!!!
Vienu mirkli valdīja stings klusums, tad profesors neganti savaikstījās, paķēra atslēgu un izskrēja no kabineta. Nodžerkstēja slēdzene, kurā no ārpuses tika pagriezta atslēga. Brīdi Grejs stāvēja kā pārakmeņo- jies, tad pārlaida kabinetam pagalam apjukušu skatienu.
— Profesor… profesora kungs! — viņš piepeši iespiedzās.
Reportieris aizvien vēl rakstīja. Pēc tam rūpīgi aizskrūvējis pildspalvu, ielika kabatā piezīmju bloku, it kā tas būtu kas ārkārtīgi vērtīgs, un, pat nemēģinādams izgāzt durvis, veikli uzlēca uz palodzes. Līdz zemei bija četri metri. Viņš pārcēla kājas pāri palodzei un, triumfējoši uzsmaidīdams Grejam, iesaucās:
— Speciālizdevums!
Pēc tam viņš nozuda.
Grejs, izmisīgi klaigādams un saukdams, sāka mētāties pa istabu, beidzot paķēra krēslu un centās ar to sadragāt durvis. Tas, protams, neizdevās, taču troksni bija izdzirdējis inspektors. Tā kā profesors atslēgu bija atstājis durvīs, policists to pagrieza, atvēra durvis un atlēca atpakaļ, jo Grejs atvēzējās pret viņu ar salauzto krēslu.
— Ko tas nozīmē? Ko jūs darāt? — bargi noprasīja kārtības sargs, ieraudzījis izspūrušo asistentu, viņa bālo un nosvīdušo seju, neprātīgo skatienu, bezjēdzīgo plātīšanos, izsvaidītos papīrus un izlijušās tintes upi, kas plūda no apgāztā tintestrauka.
— Tas reportieris… profesors… Faraguss… Ge- netons … aizbēga … — Grejs buldurēja.
— Nomierinieties taču beidzot. Kur ir profesors?
— Mans dievs, kas tagad būs?
— Runājiet taču!
Grejs atslīga krēslā.
— Reportieris ieradās šeit no Kunora, viņš sakaitināja profesoru… satracināja viņu galīgi, jo Kunors bija teicis, ka genetons nekad neeksplodēšot… ka tarn neesot nekādas vērtības … un tad profesors iesaucās… ka šodien pulksten astoņos vakarā iemetīs genetonu ugunī!
Inspektors gari iesvilpās. Pārlaida Istaba! zibenīgu skatienu.
— Kur ir profesors?
— Aizskrēja, es nezinu, kurp, — varbūt uz mājām.
— Kur ir tas pulveris?
— Profesors turēja to stikla stobriņā,
— Kur ir tas stobriņš?
— Bija šeit, atvilktnē…
Abi metās pie rakstāmgalda. Atvilktne bija tukša.
Inspektors pēkšņi iekliedzās:
— Mans dievs, kur ir tas reportieris?
— Izlēca pa logu!
Inspektors skaļi ievilka gaisu.
— Nu, — viņš teica, — tagad patiešām būs pasaules gals. f
Inspektors izskrēja gaitenī. Varēja dzirdēt, ka viņš uzgriež numuru un kliedz klausulē, izziņodams trauksmi savā komisariātā. 'i
— Tiklīdz ieraudzīsiet viņu, nekavējoties apcietiniet! — viņš sauca. — Ko? Ko? Labi.
Viņš jau grasījās klausuli nolikt, kad piepeši kaut ko atcerējās,
— Hallo, vai Bredlijs? Klausies, ja jums rokās tiks Rutons, tas reportieris no Evetiing Star, uzblieziet viņam paris reižu ar «banānu» un ietupiniet krātiņā, lai mazliet atvēsinās… Viņš ir tikpat bīstams kā profesors!
Grejs sēdēja uz kāpņu priekšpēdējā pakāpiena un svārstīja pirkstos atslēgu.
— Ko jūs te sēžat? — vaicāja inspektors, kā raķete traukdamies pa kāpnēm augšup.
Asistents palūkojās viņā vienaldzīgu skatienu.
— Es gribēju iet pusdienās, bet vai vērts?
— Kādēļ ne?
.Tādēļ, ka pēc astoņiem vispār vairs nevajadzēs
ēst,
— Vācieties pie velna! — inspektors norēcās un aizdrāzās prom.
V
ASV valsts sekretārs nolika susināmo pa kreisi no sudraba statujiņas, kas simbolizēja Brīvību, pēc tam — pa labi, visbeidzot — sev priekšā un ilgāku brīdi raudzījās uz tā apaļo kristāla turekli.
Tad viņš pacēla galvu.
— Nu?
Ģenerālis Hārvejs, kurš nupat kā bija nolicis klausuli, norija siekalas.
— Mēs izdarījām visu, kas mūsu spēkos.
— Nekā jūs neesat izdarījuši.
— Pulksten divos nostādījām sargposteņus ap visām virszemes un apakšzemes dzelzceļa stacijām, uz ielām, laukumos; patruļas, apgādātas ar Faragusa fotouzņēmumiem, braukā pa pilsētu. Patruļām ir nepārtraukti radiosakari ar galveno štābu. Sargposteņi izvietot? ap visām universitātes ēkām… izdarīta revīzija visu profesoru dzīvokļos… pulksten trijos izlīmējām paziņojumus, piesolīdami piecus tūkstošus dolāru tam, kas informēs mūs par profesora atrašanās vietu. Bez mūsu ziņas no Losandželosas nevar izkustēt neviena automašīna, neviena lidmašīna, neviens cilvēks…
Valsts sekretārs dauzīja ar lineālu pa susināmo tādā atriebes kārē, it kā šis priekšmets būtu pie visa vainīgs.
— Un kāda jēga no tā?! — viņš ļāva vaļu niknumam. — Kāda jēga?
— Kuru katru mirkli mēs gaidām ziņ..,
Ieskanējās telefons. Sekretārs pacēla klausuli.
— Ko? — viņš jautāja. — Tas jums.
Viņš pasniedza klausuli ģenerālim. Hārvejs piespieda to pie auss. Viņš klausījās kādu minūti, tad viņa skausts kļuva ugunssarkans.
— Ko? Folstons no Losandželosas? Ko? Ko? Nepieļaut! Dzīt atpakaļ! Sacelt kājās visas rezerves!
Ģenerālis aizsedza klausuli ar roku.
— Tas bija nenovēršami, — viņš sacīja nomāktā balsi, — pilsētā izcēlusies panika… tas ir — ne« mieri, — viņš izlaboja. — Iedzīvotāji veseliem bariem grib doties ārā no pilsētas.
— Kas man daļas! — sekretāra pacietības mērs bija pilns. Kristāla susināmais, sašķīzdams zem galda tūkstoš smalkās drumslās, bija beidzis savu mūžu.
— Neko darīt, mister Deivis… ar policijas spēkiem vien nepietiek. Esmu spiests lūgt palīgā karaspēku.
Sekretārs izvilka no kabatas mutautiņu.
— Karaspēku? Bet tas tak nav iespējams.«,
Viņš piecēlās un pieskrēja pie loga.
— Javu nejēdzīgu skandālu! Zvana un zvana 110 britu vēstniecības.,. biržas kurss krities līdz seš- padsmit dolāriem par akciju.., starp citu, sarunu ieva- dīšana šajā jautājumā.., nē, izslēgts — jums jātiek galā pašu spēkiem.
Ģenerālis atkal paņēma klausuli.
— Inspektors Folstons? Klausieties, ko jums teikšu. Izsauciet šurp palīgspēkus no Pasadenas un Sandjego, vispār no visas apkaimes, varat rekvizēt autobusus.., Ko? Ko?
Ģenerālis kļuva vēl drusciņ violetāks.
— Tur.,, arī tas pats?.., — viņš izstostīja. — Lai taču viņi pārbauda, kādēļ tie mūlāpi nekustas! Nostādīt kordonus, pārbaudīt dokumentus un laist darbā radio! Lai ziņo, ka tas viss ir blefs! Tos, kuriem ir mašīnas, laidiet ar, lai brauc pie visiem veln… ko? Pārģērbies? Viņš var būt pārģērbies? Arī ar to man būs jānodarbojas, vai? Raustiet visus aiz bārdām un nejauciet man galvu ar visādām stulbībām! Tas jums var dārgi maksāt, ņemiet vērā! Labi, labi.
Ģenerālis nometa klausuli.
— Nu?
Valsts sekretārs, bez mitas staigājis šurpu turpu pa kabinetu, tagad apstājās pie rakstāmgalda.
— Līdz šim aizturēti seši simti astoņdesmit cilvēki, — uzsāka ģenerālis.
— Varat neturpināt, skaidrs — visi viņi aizturēti kā Faragusi. Labi. Un kādas vēl veiksmes?
Ieskanējās otrs telefons. Sekretārs pacēla klausuli.
— Ko? Baltais nams! A… labi, gaidu. Prezidenta kabinets, — sekretārs nošņāca, pagriezies pret Hārveju, un uzmeta tam iznīcinošu skatienu. Jau nākamajā mirklī viņa sejas izteiksme kļuva laipna un vēlīga.
— Prezidenta kungs? Jā, tas esmu es. Klausos. Katra ziņā, protams. Mēs nevaram taisīt lielu troksni, tālab laižam darbā tikai daļu policijas, taču tās ir izmeklētas vienības. Jā. Līdz vakaram viņš būs mums rokā katrā ziņā. Tūdaļ darīšu zināmu.
Sekretārs nolika klausuli. Pašpārliecinātība no viņa sejas izzuda kā pēc burvju mājiena.
— Tā, tagad arī vēl Baltais nams. Tas man maksās portfeli. Iedomājieties —• jau trešais telefona zvans šodien. Jā sakompromitēties! Cilvēki uz ielām taču trako.
Atkal iešķindējās telefons.
— Ko? No britu vēstniecības? Lūdzu, pasakiet, ka esmu konferencē pie prezidenta, būšu atpakaļ pēe stundas. Tieši tā arī pasakiet, un cauril
Telefons nošķindēja.
— Tā tik vēl trūka… — ierunājās sekretārs, bet, uztvēris ģenerāļa dīvaini stingo skatienu, apklusa.
— Ko jūs tā raugāties?
— Atvainojiet… bet, ja nu … nedod dievs … neizdotos viņu notvert, tad tak nebūs runa par amata stāvokli, bet par ,., nāvi?
— Ko?
Krietnu brīdi sekretārs stāvēja kā zibens ķerts. Tad piepeši nelabi iesmējās.
— Tas man neienāca pat prātā, — viņš atzinās.
— Skaists numurs, — pēc brītiņa viņš ierunājās.
— Trīsdesmit tūkstoši policistu, trīsarpus tūkstoši patruļnieku ar radioficētām mašīnām, suņi, speciālas brigādes, lidmašīnas, helikopteri,,, un nespēj notvert vienu vecu sirdsslimnieku …
Telefons iešķindējās vēlreiz. Ģenerālis klausījās ziņojumu, it kā no klausules ik pa brīdim izlēktu adata, iedurdama ausī; otra roka bija sažņaugusi klausuli tā, ka pirksti kļuva balti.
— Tā, citas izejas nav, — viņš pēkšņi sacīja, uzlūkodams sekretāru, — neko darīt. Man nepieciešams karaspēks, citādi es neatbildu ne par ko.
Sekretārs apsēdās pie rakstāmgalda un sakrustoja rokas uz krūtīm napoleoniskā pozā.
— Lūdzu. Dariet, kā gribat.
Sekretārs noliecās pār rakstāmgaldu, kas bija noklāts avīzēm ar milzīgiem sarkaniem un melniem virsrakstiem, kuru svaigā tipogrāfijas krāsa vēl spīdēja.
Tagad ģenerālis sāka griezt numuru pēc numura.
— Hallo? Vai ģenerālis Vilbijs? Ģenerāļa kungs, es runāju no sekretāra Deivisa kabineta… jūs esat in» formēts par situāciju, vai ne tā?… Izcēlusies panika.,, iespējami nemieri, laupīšanas… man trūkst cilvēku, lai garantētu mieru un kārtību. Vajag… jā, jūs mani pareizi sapratāt. Nē, kājniekus ne. Noderētu motorizētas daļas. Tā būs labāk, vai nav tiesa? Ko jūs sakāt? Labi.
— Kas tad tas? — sekretārs palūkojās pulkstenī. — Jau seši? Vēl tikai divas stundas? …
Viņš atvēra atvilktni un sameklēja pulveri pret galvas sāpēm. Kad viņš to ieņēma, ģenerālis nolika klausuli.
— Ārprāts, — ģenerālis teica. — Tīrais ārprāts. Ja vismaz būtu skaidri zināms, kā īsti ir ar to sasodīto genetonu.
— Puse specu apgalvo, ka tas esot blefs, bet otra puse — ka reakcija iespējama, — sacīja sekretārs.
— Un ko saka Kunors?
— Nevēlos ne dzirdēt par viņu. Galu galā tas viss tikai viņa dēļ.
— Būtībā visu ievārīja tas reportieris, kā nu viņu?…
— Rutons, — īsi noteica ģenerālis, atkal paceldams klausuli, skatījās uz numuru disku un, ar vienu pirkstu spēlēdamies, tāpat vien to grieza.
— Pareizi. Vai beidzot viņš ir notverts?
— Nezinu. Tūlīt piezvanīšu.
Ģenerālis uzgrieza numuru.
VI
Gājiena pirmais mērķis Rutonam bija tālsarunu centrāle. Pēc astoņām minūtēm viņš jau bija dabūjis savienojumu ar savu redakciju. Pārraidījis visu jaunāko informācijas bagātību rotācijas mašīnām, Rutons jutās viegli un bezrūpīgi. Možs un vislabāko cerību spārnots, viņš izgāja uz ielas un paraudzījās uz ēnām, kas bija jau krietni pastiepušās garumā. Tuvojās sešiem vakarā.
«Vispirmām kārtām,» viņš sev sacīja, «man jāuzmeklē profesors. Varēs nointervēt viņu vēlreizīt. Tiesa, eksplozija pati par sevi būtu grandiozs numurs, bet, ja tā nudien nozīmētu pasaules bojā eju, nebūs vairs, kas lasa avīzes speciālizlaidumu. Nē, to mēs nepieļausim. Kaut nu tikai policija nemaisītos pa kājām.»
Rutons pārlaida skatienu ielai. Kopš profesora nozušanas bija aizritējušas tikai dažas stundas, bet pilsētā jau mudžēt mudžēja motorizētas un kājnieku patruļas. Uz katra ielas stūra cilvēkiem, kuri izskatījās vecāki par četrdesmit, pārbaudīja dokumentus.
Reportieris iegriezās mazā konditorejā. Vislabāk domas viņam rosījās, baudot saldējumu. Rutons pasūtīja pistācijas riekstu saldējumu ar putukrējumu un ņēmās prātot.
Taisnību sakot, viņš bija varējis skriet pakaļ Fara- gusam. «Es būtu viņu panācis, jo izlēcu pa logu,» viņš domāja. «Bet man tak vajadzēja nosūtīt reportāžu. Nekas, vēl viss nav zaudēts. Zābaksmērs savu paveiks.»
Ar šo visai mīklaino slēdzienu Rutons meta prātošanai mieru un atlika profesora meklēšanu uz vēlāku laiku. Bija jāatrisina arī dažas citas problēmas.
— Jaunkundz, kur jums šeit ir telefons? — aplaizīdams karotīti, viņš jautāja bufetniecei.
— Kabīne ir tur.
Reportieris pat neaizvēra aiz sevis kabīnes durvis. Viņš uzgrieza doktora Greja dzīvokļa numuru un pacietīgi gaidīja. Beidzot klausulē ieskanējās tāla balss.
— Hallo, doktors Grejs? Labi, ka jūs dabūju rokā. Te runā profesors Hamptijs no Teksasas. Dārgais kolēģi, esmu atlidojis sakarā ar to nelaimīgo gene- tonu… Ko, jūs mani nepazīstat? Dabiski, visi tak nevar būt pazīstami. Bet man, man katrs mirklis ir dārgs. Pasakiet man, lūdzu, — kāds izskatās tas stobriņš, kurā vecais… tas ir, profesors Faraguss glabā to pulveri… Ko? Jā, tas ir svarīgi. Manuprāt, pilnīgi pietiek, ja es saku, ka tas ir svarīgi! Aha … stikla… Un cik garš? Labi. Un pulveris bija balts, ja? Ar piekrāšu vai tīri balts? Līdzīgs sālij? Lieliski.
Tagad nu Grejs sāka runāt daudz un gari.
— Diemžēl, kolēģi, satikties ar jums nevarēšu. Es runāju no policijas šefa galvenās mītnes… jā. Es arī esmu satriekts. Bet tik vecs cilvēks kā es… nē, nē. Sveiki.
Izbolītām acīm bufetniece noraudzījās reportierī, kurš nepievērsa tai ne mazāko uzmanību. Viņš uz-
svieda uz galdiņa marmora plātnes dolāru un pie durvīm vēl apstājās, lai pavaicātu:
— Kur ir tuvākā aptieka?
— Aiz stūra.
— Un pārtikas veikals?
— Tepat blakus.
— Uz redzēšanos. Un netaisiet šmuguli ar saldējumu, citādi jūs iznīcinās PRESE.
Automātā Rutons iegādājās divas košļājamās gumijas, kioskā nopirka cigāru un Pīpes Kluba zīmotni, jo tā bija zeltīta un ļoti masīva, piesprauda to pie žaketes atloka apakšpusē un joza tālāk. Aptiekā viņš neuzkavējās ilgi. Šeit viņš iegādājās vienīgi stikla mēģeni ar cieši aizgriežamu korķi, savukārt veikalā palūdza mazliet sāls, vienu gramu atbēra stobriņā, bet pārējo izmeta.
«Karapulks stāv līdzenumā, un karogi pland,» viņš sev sacīja, «bet tagad jādodas uzbrukumā.»
Grāmatnīcā nopircis plānu un pametis visapkārt ašu skatienu, Rutons tālumā ieraudzīja lielu radiotehnikas piederumu veikala reklāmu. Viņš pavērās elektriskajā pulkstenī virs apakšzemes metro stacijas ieejas. Bija seši un trīsdesmit minūtes.
«Bet tagad drusciņ pasteigsimies,» Rutons nolēma un gandrīz skriešus iemetās veikalā. Viņam parādoties, aiz letes piecēlās sarkanmatains jauneklis baltā, eleganti pašūtā virsvalkā ar perlamutra pogām.
— Dodiet man kādu mazu radioaktivitātes indikatoru, tā sakot, Geigera skaitītāju, vai skaidrs? — sacīja reportieris, pārlaizdams skatienu veikala telpai, kas laistījās niķelī un dārgās inkrustācijās.
Sarkanmatainais pārdevējs nožēlā pakratīja galvu.
— Diemžēl visi izpirkti… šodien pēc pusdienas bija liels pieprasījums .,.
— Neviena paša?
— Neviena paša, — kā atbalss atkārtoja elegantais pārdevējs.
Rutons nolūkojās viņā ar labsirdīgu smaidu.
— Iespējams, ka parastiem pircējiem tik tiešām nav, — viņš teica ļoti klusi un mierīgi, — bet priekš manis gan atradīsies… Veicīgi, veicīgi, jaunais cilvēk… vai neesat kādu noglabājis savām vajadzībām
jf
nebaltai stundai? Varbūt vajadzēs lietot ārkārtējas metodes?
Reportieris nedaudz pacēla žaketes atloku. Zeltītā nozīmīte iezaigojās un nozuda. Neteicis ne vārda, pārdevējs iegāja mazā istabiņā aiz samta portjeras un atgriezās ar nelielu, bet acīmredzot smagu paciņu, un
nolika to uz letes.
— Divdesmit seši dolāri.
— Te būs nauda, un tagad visu labiņu. Instrukcija iekšā?
— Jā, cienītais ser. Uz redzēšanos un paldies, cienītais ser.
— Nav par ko. Ar Geigera skaitītāju vai bez tā —• abos gadījumos pasaules gals būs visai līdzīgs, — reportieris noteica pār plecu.
Uz ielas iznācis, viņš ielika aparātu portfelī. «Un tagad otrais cēliens,» reportieris noteica pie sevis un iegāja rotaļlietu veikalā.
Arī tur viņš nebija šķiedis laiku veltīgi — jau pēc minūtes atkal iznāca ar skaistu rotaļu tanku padusē. Šim tankam, kas spēja iekvēlināt sajūsmu katrā cilvēkbērnā, kam nav vēl četrpadsmit, bija elektriskais motoriņš, baterija, un tas bija tālvadāms.
«Vēl ir vajadzīgs medijs,» Rutons sacīja, apdomādams plānu.
Iedams pa ielu, Rutons ielūkojās pa namu vārtiem; beidzot kādā plašā pagalmā viņš ieraudzīja to, ko meklēja.
— Harij, panāc nu šurp uz mirklīti! — viņš uzsauca,
apstādamies kāpņu ēnā.
Gadus sešus vecs zēns, kas ar koka atompistoli rokā skraidīja pa pagalmu garās kovboja biksēs un citrondzeltenā svīterī ar asinssarkanu tīģeri uz krūtīm, padzirdējis saucienu, apstājās, pēc tam paspēra dažus soļus uz kāpņu pusi.
— Mani nesauc Harijs, — viņš teica, padrūmi, caur
pieri vērdamies svešiniekā.
— Kā tad?
— Toms.
— Lai notiek, Tomij, vai tu gribētu tādu tanku, ko? Toms paspēja vēl trīs soļus uz priekšu un nu jau
atradās pārāk tuvu lieliskajai rotaļlietai, lai spētu domāt par atkāpšanos. Viņa sejā plaiksnījās satraukums.
— Kam tas domāts? — viņš klusi ievaicājās.
— Tev, — atbildēja Rutons. — Bet tev jāpalīdz man, saproti? Es esmu slavens detektīvs. Tu droši vien esi
dzirdējis par tādiem, ko? Nu, lūk, esmu viens no viņiem. Es dzenu pēdas kādam noziedzniekam ar radioaktīvo starojumu palīdzību, bet viens pats nevaru tikt galā. Ja palīdzēsi man, tanks ir tavs.
Iestājās sasprindzināts klusums.
— Bet vai jūs nelejat? — tikko sadzirdami novai- cāja zēns.
— Neleju. Lai mani nosper atomzibens, ja es taisos tevi šmaukt, Tomij.
— Goda vārds?
— Goda vārds.
— Un kas man jādara?
— Vispirms mums jānoslēdz vienošanās pakts, — sacīja reportieris.
Rutons atdarīja portfeli un izņēma Geigera skaitītāju.
— Redzi, puis, — sacīja viņš, noplēsdams papīru no aparāta, — šis te ir mūsu dzinējsuns. Noziedzniekam, kuru es tvarstu, tiku piejaucis pie zābaksmēra radioaktīvu preparātu, un tādējādi mēs ar Geigera skaitītāja palīdzību varēsim viņu uziet jebkurā vietā. Skaidrs?
— Protams.
— Redzi nu. Bet es, pats saproti, nevaru skraidelēt pa ielām ar plecā pakārtu aparātu. Gangsteru kompanjoni uz līdzenas vietas mani padarītu aukstu. Tālab man nepieciešama tava palīdzība. Geigera skaitītāju mēs ieliksim tankā… rau, tā… tu iesi pa priekšu, bet es vērošu bultiņu uz šīs te skalas. Neviens tam nepievērsīs uzmanību. Ērmotākais visā šai notikumā ir tas, ka nepavisam neesmu to izdomājis. Un tagad iesim pagalmā… Bet vai tuvumā nav tavas mātes?
— Viņa aizbrauca pie tēvoča un sacīja, ka būšot atpakaļ pēc stundas.
— Taisni tas mums vajadzīgs. Tagad mēs izklāsim karti… saproti?
Rutons izplāja karti uz atkritumu kastes vāka. Labu laiku viņš raudzījās tajā klusēdams.
«Sava plāna īstenošanas vietu profesors noteikti izvēlējas jau kabinetā,» reportieris prātoja. «Tas ir pats ticamākais. Domāju, viņš ir plānojis to ne reizi vien, taču vienmēr mānījis sevi, ka dara to tikai tāpat vien, šai vietai jābūt tepat tuvumā un reizē tādai, lai neviens nevarētu viņu iztraucēt. Varbūtējie pārvietošanās līdzekļi varētu būt: mašīna — šī iespēja drīzāk gan atkrīt, velosipēds — arī ne, jo cilvēces nākotnes labā es tam pārgriezu riepas, visbeidzot — kājas.,. Paliksim pie varianta «kājas».
— Nāc, puis, — viņš sacīja. — Brauksim ar mašīnu uz noziedznieka mitekli. Bet vai tev nav bail?
Zeņķis uzmeta reportierim sašutuma un reizē apbrīnas' pilnu skatienu. Turpat aiz stūra viņi notvēra taksometru. Iesēdinājis tanī Tomu ar tanku, Rutons lēkšus uzlēca uz priekšējā sēdekļa blakus šoferim.
— Uz Fizikas institūtu, bet žigli!
Uz laukuma, pienācīgā attālumā no institūta, Rutons samaksāja šoferim, un abi ar Tomu izkāpa. Diemžēl bija vēl samērā gaišs, un tādēļ viņš bija spiests rīkot šo maskarādi ar tanku un bērnu, citādi policija dažu minūšu laikā pievērstu uzmanību viņa neparastajām manipulācijām. Par godu firmai, kas rotaļtanku bija ražojusi, tas, mundri džerkstēdams, ripoja pa asfaltu, un Rutons ar mazo, kuram lika sevi saukt par tēvoci, skrēja tam nopakaļis, ik pa brīdim šķielēdams uz radiometra skalu. Drīz vien bultiņas sašūpošanās norādīja, ka viņi nokļuvuši uz pēdām. Profesors, atstādams aiz sevis radioaktīvā kālija jodīda pēdas, no institūta bija devies uz pilsētas centra pusi. Tas Rutonu satrauca un pārsteidza, taču kulmināciju satraukums sasniedza, kad pēdas nepārprotamā kārtā sāka virzīties pretī tuvākajai metro stacijai.
— Negantais večuks mūs pazudinājis, — saērcināts norūca reportieris. — Metro stacijā mēs ar tanku neiebrauksim. Neko darīt, atkal jāiedarbina domāšanas mašīna.
Uz soliņa tuvējā skvērā Rutons par jaunu izanalizēja situāciju pie pilsētas kartes, bet Toms tikmēr, pavisam aizmirsis viņa esamību, dzenājās pa zālāju pakaļ tankam.
Bija jau kļuvis diezgan patumšs, lai nu kā — krēsla biezēja ar katru mirkli. Pēc dziļām pārdomām Rutons izņēma aparātu no tanka, tukšo tanku iespieda zeņķim rokās, paplikšķināja viņam pa vaigu un skriešus metās uz ielas pusi, ar rokas vēcieniem un spalgiem kliedzieniem apstādinādams reizē divus taksometrus.
— Uz staciju! — viņš uzsauca šoferim. — Bet uz preču staciju, nevis pasažieru, — viņš tūdaļ pat piemetināja.
— Ar precinieku gribat laisties? Par vēlu, !r jau pusastoņi, — šoferis sacīja.
— Par katru padomu es atvilkšu jums piecus centus no takses, — nelaipni atcirta reportieris. — Brauciet, kur teicu, pretējā gadījumā ne par ko negalvoju.
Pie preču stacijas viņš iemeta sagatavoto sīknaudu šoferim saujā un aizjoņoja, it kā viņam zeme degtu zem kājām. Lielais pulkstenis rādīja bez ceturkšņa astoņi.
«Traki ilgi nomuļļājos ar to bērnu,» Rutons klusībā pukojās, aizelsies līzdams pāri augstai stiepju sētai. Atlaidis rokas vaļā, viņš nolēca uz preču iekraušanas platformas. Uz sliežu ceļiem drūzmējās vagoni; šeit bija klusi un tukši, tikai no pilsētas puses nerimus plūda troksnis un automašīnu dūkoņa.
«Nabaga godīgie ļautiņi šmauc prom, taču, ja nebūtu manis, tas viņiem neko nelīdzētu,» Rutona smadzenēs pazibēja doma. Taču, ja man nepalaimēsies, visiem viņiem būs jāizkāpj stacijā «bezgalība».
Raudzīdamies uz aparāta bultiņu, kas sabiezējošajā krēslā fosforescēja aizvien spožāk, viņš sāka iet, cik ātri vien varēdams, cenzdamies apmest iespējami lielāku līkumu. Rutons cerēja, ka tādējādi viņš kādā vietā šķērsos ceļu, pa kuru šeit ieradies Faraguss, ja vien aprēķins ir pareizs un vecais zinātnieks par pastarās tiesas vietu patiešām izvēlējies šo lielo, vagoniem pārpildīto, taču cilvēku pamesto preču staciju.
Septiņas minūtes pirms astoņiem reportiera piere norasoja sviedru lāsēm. Viņš bija noskrējis jau trīs ceturtdaļas savas trases, taču skaitītāja bultiņa nebija pat ietrīsējusies. Nu viņš tuvojās sliežu ceļa garajiem sānu atzarojumiem. Bija jau gandrīz pavisam tumšs. 'Apgaismes spuldzes gadījās ceļā aizvien retāk. Pēdīgi iešana kļuva pavisam grūta — vienīgo vārgo gaismu izstaroja sliežu pārmiju laterniņas.
Piepeši bultiņa sāka lēkāt, gandrīz tajā pašā mirklī viņš pamanīja uz oļiem krītošu gaismas strēli. Rutons atviegloti nopūtās, vairs nevajadzīgo aparātu klusiņām nolika zemē un izslējās. Kāda vagona durvis nebija aizbīdītas līdz galam — pa tām sūcās trīsuļojošs, dzeltenīgs gaismas stariņš.
«Svece,» noteica pie sevis Rutons, un ap sirdi kļuva tik patīkami, it kā priekšā būtu nolikta simtdolāru banknošu kaudze.
Uz pirkstgaliem viņš piezagās vagonam klāt un pa spraugu starp dēļiem ielūkojās iekšpusē. Pie lielas kastes sēdēja profesors. Uz kastes dega diezgan resna vaska svece.
«Mirstamā svece,» reportieris nodomaja.
Līdzās stāvēja pulkstenis, kura tikšķus, tukšas kastes atbalsotus, varēja sadzirdēt pavisam skaidri. Sēdēdams uz vagona netīrās grīdas un atbalstījies pret kasti, Faraguss smagi elpoja. Rokā viņš turēja stikla stobriņu.
Aši paraudzījies pulkstenī, reportieris redzēja, ka viņa rīcībā ir vēl sešas minūtes:
«Tas nav maz,» viņš nodomāja, «bet, ja šeit stāvētu kāds policists, viņš bļaudams mestos uz durvīm, profesors ieliktu stobriņu liesmā — un esiet sveicināti, eņģeļu kori! Jāizdomā kaut kas labāks. Kaut tikai, dieva dēļ, es viņu neizbiedētu. Zēl, ka nepaķēru līdzi šļirci ar ūdeni, varētu sveci nodzēst.»
Taču šļirces nebija, bet pulkstenis tikšķēja. Nolādēti steidzīgi, kā šķita Rutonam.
Viņš pamanīja, ka vagona pretējā sienā kastes augstumā pusmetru no tās melno iegarena sprauga — tik plata, ka varētu iebāzt roku.
Sprīdi pa sprīdim viņš četrrāpus palīda zem vagona. Nokļuvis otrā pusē sliedēm, viņš ieraudzīja profesoru rokas atstatumā, vecais vīrs sēdēja ar muguru pret viņu. Sveci diemžēl aizsedza kāds kastes dēlītis. Apdzēst sveci ar dvašas pūtienu neizdotos. Turklāt no tik pēkšņas rīcības veco profesoru varētu ķert sirdstrieka. Reportieris stāvēja nepakustēdamies. Piepeši viņam pie kājas kaut kas maigi pieglaudās. Pirmajā mirklī Rutons sarāvās. Tad nolaida roku lejup. Tas bija mazs, izkāmējis kaķēns, kas, klusi ņurrādams, trinās ar muguru gar kāju.
Rutons pacēla kaķēnu, paņēma to rokās un sāka liegi glaudīt.
«Ko mīl tādi veci, sausi grāmatu tārpi?» viņš ieprā- tojās. «Kaķus. Tālab, kaķīt, dodies nu glābt pasauli.»
Rutons piesardzīgi uzlika kaķēnu uz spraugas malas un uzsita tam ar knipi pa asti.
Kaķis klusi ieņaudējās un ielēca vagonā, bet reportieris pieplaka pie spraugas, vērodams, kas tur notiek.
Profesors spēji sarāvās, paslēj'a roku ar stobriņu, taču, redzēdams, ka trokšņa vaininieks ir kaķis, nomierinājās. Uz viņa iesprēgājušajām, zilganajām lūpām parādījās kaut kas līdzīgs sagurušam, rūgtenam smaidam.
— Kss, — viņš čukstēja. — Ksss.. mlncīt…
Kaķēns piegāja pie profesora. Večuks pastiepa roku.
Stobriņš ar pulveri traucēja, tādēļ viņš nolika to uz kastes. Stobriņš zaigoja tikai divu plaukstu atstatumā no reportiera, viņam pat elpa aizrāvās. Rutons izvilka no kabatas stobriņu ar sāli un sagatavojās izšķirošajam uzbrukumam. Keisajā rokā viņš paņēma akmentiņu un pārmeta to pāri vagona jumtam, kā bija iemācījies Karola Maija grāmatās. Noskanēja īss, viegls šķindiens, un profesors, instinktīvi pagriezis galvu skaņas virzienā, nolaida kaķi zemē. Tas ilga ne vairāk par sekundi.
Pēc tam profesors nomierinājās. Viņš atkal palūkojās pulkstenī un, redzēdams, ka tuvojas astoņi — vēl trūka trīs minūtes —, pastiepa roku pēc stobriņa.
— Labvakar, — sacīja Rutons.
Profesors salēcās, pieķēra pie sirds un atšļuka pret vagona sienu. Taču jau nākamajā mirklī viņš atguvās. Viņš paņēma stobriņu un tuvināja to liesmai.
— Pē, jūs gribat lauzt savu solījumu? — ierunājās reportieris. — Vēl taču… trūkst trīs minūtes.
Profesors pārsteigts paraudzījās tumsā. Tam vajadzēja būt kādam traki drosmīgam cilvēkam, kas iedrošinājās tā runāt, bet varbūt viņam ir šaujamais ierocis un viņš jau mērķē? …
— Revolveris jums neko nelīdzēs, — sacīja profesors uz labu laimi. — Jūs tak redzat, ka stobriņš ir divus centimetrus no liesmas. Pat tad, ja jūs izšautu, es paspēšu to ielikt liesmā.
— Redzu, — Rutons atbildēja, — taču revolvera man nav.
— Kas jūs tāds esat? Ko jums vajag?
— Gribēju ar jums parunāties.
— Ejiet prom no šejienes!
— Vai nav vienalga, kurā vietā sagaidīt pasaules galu? Kāpēc mēs nevarētu patērzēt?
— Jūs esat jucis, vai? Ejiet prom! Pēc divām minūtēm notiks kaut kas drausmīgs, kaut kas baigs — kataklizma, kādu nav piedzīvojušas ne zvaigznes, nedz cilvēce.
— Labi, — sacīja reportieris, — par cilvēci viss Ir skaidrs, bet kāpēc būtu jācieš kaķim?
— Kas? Kā?
— Ko ļaunu jums nodarījis kaķis, ka jūs gribat viņu nogalināt?
— Es… kaķi?
— Profesors, bet šitik neattapīgs, — Rutons skaidroja mātišķā pacietībā. — Reizē ar pasaules galu jūs taču nogalināsiet arī kaķi.
— Prom! — iesaucās profesors, un roka ar stobriņu ietrīsējās. — Ejiet prom! Pēc pusotrām minūtēm… pēc pusotrām minūtēm …
Smagi elpodams, zinātnieks kvēlojošām acīm raudzījās pulkstenī. Lielas sviedru lāses izspiedās uz pieres un ritēja pa seju.
— Varbūt jūs tomēr liktos mierā, ko? — miermīlīgi ieteicās Rutons. — Padomājiet tikai — pasaulē ir tik daudz skaistu lietu: putni, kalni, sievietes, bērni; vairākums pat nezina, ka nolemti nāvei. Tas taču dikti nesmuki — personisko interešu dēļ taisīt vispārēju pasaules galu.
— Ko jūs daudz zināt! — profesors atcirta.
Pulksteņa rādītājs tuvojās astoņiem. Vēl minūte un
divdesmit sekundes.
— Tik daudz kā jūs es nezinu, taču šo to zinu gan. Padomājiet par zvaigznēm. Tūkstošiem cilvēku ik nakti tās vēro. Vīri, stāvēdami uz okeāna kuģu klājiem, eskimosi polārajos sniegos … nēģeri… Kādēļ jūs gribat viņiem to atņemt? Atņemt cilvēks drīkst vienīgi to, ko pats devis, un arī tas nav glīti.
— Lasieties prom ar savām pamācībām, — profesors sēca, — citādi… citādi,.,
— Kas — «citādi»? Jūs taču esat nolēmis izdarīt pašu ļaunāko, tātad nekas cits ar manī notikt nevar. Vai jūs patiešām gribat ielikt stobriņu liesmā? Bet kāpēc gan? Jūs tak neizjutīsit pat gandarījumu. Kunoru jūs nepārliecināsit, labākajā gadījumā pārvērtīsit viņu par pelnu čupiņu.
— Prom! — uzbrēca Faraguss.
Līdz astoņiem bija palikušas piecdesmit sekundes.
— Nomierinieties, profesor. Man jums jāteic kas ļoti nepatīkams.
Profesors sarkastiski iesmējās, ja vispār tos varēja saukt par smiekliem — drīzāk tie atgādināja aizžņaugtas elsas.
— Interesanti, kas tas nepatīkamais būtu, — viņš teica. — Tikai runājiet ātri, palikušas vien tikai četrdesmit sekundes.
— Nemaz nesteidzieties, profesor. Mums laika atliku likām. Saprotiet, profesor… tikai sagatavojieties, ziņa patiešām būs slikta.
— Idiotisms. Paķert mani jums neizdosies, — no- burkšķēja Faraguss.
— Es netaisos jūs paķert. Esmu Rutons no Evening Star, tas pats, kas uzrakstīja to rakstu… skaidrs?
— Un kas par to? Un jūs gribat, lai tāpēc es neie- lieku stobriņu liesmā?
— Nē jau… bet zināt — tas pulveris jūsu stobriņā nav īsti genetons.
Profesors strauji pacēla caurulīti pie acīm.
— Jūs melojatl Ko nozīmē «nav īsti»?
— To es pateicu, lai jūs neuztrauktos… runā, jums esot slima sirds… redzat, es pievācu to pulveri.
— Un kas tad tas ir? Varbūt cukurs? — izsmējīgi novaicāja Faraguss. — Bet tagad pietiks. Laika jums atlicis tik, lai steigšus noskaitītu lūgsnu, ja esat ticīgais. Man nav tādas vajadzības.
Sekunžu skaitītājs tuvojās mērķim. No astoņiem šķīra desmit sekundes.
— Nē, tas nav cukurs, tā ir sāls, — reportieris paskaidroja. — Uzmanieties, kad liksiet stobriņu liesmā, jo sausa sāls sprēgā, var vēl apskādēt acis.
Faraguss ierēcās un ielika stobriņu ugunī.
— Tikai mierīgi… pavisam mierīgi… — sacīja reportieris, it kā runādams ar bērnu. — Viss būs labi.,. redzat nu…
Bija jau pāri astoņiem. Liesma apņēma stobriņu, pulveris patiešām sāka svirkšķēt. Tas arī bija viss.
— Nesprāgst… — ievaidējās profesors. — Neģēli, ko jūs esat izdarījis?!
— Es tak jums teicu. Es apmainīju stobriņus.
— Vai tiešām? Kad?
— Tepat, pirms brītiņa, kad jūs aizgriezāties. To akmentiņu metu es. Nekreņķējieties, profesor. Genetons,
bez šaubām, !r lielisks atklājums, taču labak to nete* mēģināt.
— Patiešām nesprāgst.,, — profesors ielikta stob- riņu dziļāk liesmā.
— Nekad vēl neesmu redzējis, ka sāls, turklāt pilnīgi attīrīta, sprāgtu,.. Jums nelabi? — ievaicājās reportieris.
Rutons zibensātri aizlīda pa vagona apakšu uz otru pusi, no visa spēka atgrūda bīdāmās durvis un ielēca vagonā.
Faraguss apslāpēti iekliedzās, sagrīļojās un nokrita. Viņa roka instinktīvi pastiepās līdz kabatai. Reportieris' paslēja zinātnieku pussēdus, iebāza roku viņa žaketes kabatā un, atradis tur zāļu pudelīti, ar varu ielēja dažus pilienus paģībušajam mutē. Pēc brīža profesora elpa kļuva vienmērīga.
Atvēris acis, zinātnieks ieraudzīja, ka krekls viņam ir atpogāts, bet zem galvas sajuta ko mīkstu — tā bija Rutona žakete. Kaut kas silts gulēja uz sirds. Viņš paskatījās vērīgāk: tas bija kaķēns. Reportieris to bija uzlicis viņam uz krūtīm.
— Bet esat gan jūs, zinātnieki, šausmīgi nervozi,— ierunājās Rutons. — Nu, vai jau labāk, ko? Iesim uz mājiņām? Bet varbūt jūs pateiktu kaut ko interesantu mūsu lasītājiem? Tūliņ drāzīšu uz tālsarunu centrāli. Būs avīzes speciālnumurs. Starp citu, nav obligāti, nemaz nepūlieties, gan jau es kaut ko izgudrošu jūsu vietā.
— Jūs mani apzagāt, mani apzagāt… — čukstēja profesors, aiz nespēka nevarēdams piecelties. — Ejiet prom … ejiet.., kāds kauns.
— Jā, apzagu, — reportieris lietišķi piekrita, — bet man tomēr šķiet, ka labi vien izdarīju. Jūs pats arī to atzīsit — vēlāk.
Rutons piecēlās.
— Un tagad lēnītēm iesim uz tuvāko taksometru piē- turu, — viņš teica, — bet šo kaķēnu ieteicu jums paturēt. Taču dzīva radībiņa. Labprāt pats viņu paņemtu, bet mana saimniece nav nekāda lādzīgā. Varētu nodarīt viņam pāri.
— Kam jūs atdevāt manu genetonu? Ko jūs ar to izdarījāt? — profesors nočukstēja, kad reportieris palīdzēja viņam piecelties.
— To pulveri? Nevienam vēl neesmu atdevis. Je tas fr — manā mazajā kabatiņā. Droši vien dabūtu par to pat miljonu, taču tas nav mans. Es to atdošu jums, pats par sevi saprotams, tikai tad, ja jūs man dosit godavārdu, — labi? Sakarā ar šo pasaules galu man bija dažādi izdevumi; rotaļtanks maksāja sešus dolārus, Geigera skaitītājs gandrīz trīsdesmit, saldējums, taksīši, un radioaktīvo zābaksmēru arī neizsniedz uz ielām par velti, bet lai nu tas paliek manā ziņā. Jūs man dosit tikai godavārdu. Jūs to izdarīsit, vai ne? Ar jūsu solījumu man pilnīgi pietiek.