Varenā karaļa Boludara lielā mīlestība bija retlietas, un viņa dzīve pagāja, tās vācot, nereti to dēļ atstājot novārtā pat svarīgus valsts jautājumus. Viņam piederēja liela pulksteņu kolekcija, tajā bija gan dejojoši pulksteņi, gan pulksteņi—varavīksnes un pulksteņi—mākoņi. Bija viņam arīdzan dažādu radījumu izbāžņi no Visuma attālākajām malām, bet atsevišķā zālē zem stikla kupola viņš turēja pašu retāko, sauktu par Homosu Antroposu: nedabiski bālu, divkājainu radījumu, kuram bija pat acis, kaut gan tukšas, un karalis lika acu dobujos iemontēt divus skaistus rubīnus, lai Homosa skatiens būtu ugunīgs.
Jautrā dūšā Boludars savus mīļākos viesus mēdza lūgt uz šo zāli un rādīt viņiem ērmuli.
Kādureiz pie karaļa viesojās elektrozinis, kurš bija tik vecs, ka prāts kristālos viņam aiz vecuma sāka jau mazliet aptumšoties, tomēr šis elektrozinis, vārdā Ha- lazons, bija īstena visādu galaktisku gudrību krātuve. Klīda valodas, ka viņš mākot savērt fotonus uz diega un tādējādi darināt gaismojošas kaklarotas, un runāja pat, ka zinot, kā var sadabūt dzīvu Antroposu. Pazīdams Halazona vājību, karalis tūdaļ pat lika atdarīt dzērienu pagrabus; elektrozinis no pacienājuma neatteicās un, iekampis no Leidenes trauka vienu malku par daudz, kad pa visu ķermeni nogāja tīkamas strāvas, atklāja karalim baismīgu noslēpumu un apsolījās sadabūt viņam Antroposu, kurš bija kādas starpzvaigžņu cilts valdnieks; cenu elektrozinis noprasīja bargu: tik briljantu dūres lielumā, cik liels būs Antroposa svars, taču karalis pat aci nepamirkšķināja.
Tā nu Halazons devās ceļā, bet karalis galma padomē neapnicis lielījās ar gaidāmo guvumu, ko, starp citu, arī nevarēja noslēpt, jo pils parkā, kur auga visbrīnišķīgākie kristāli, bija jau licis uzmeistarot būri no resniem dzelzs stieņiem. Galminiekus pārņēma satraukums. Redzēdami karaļa nepiekāpību, viņi ataicināja uz pili divus gudrībniekus homologus, kurus karalis pieņēma mīļuprāt, jo kāroja dzirdēt, ko abi daudz- ziņi, Salamīds un Taladons, par bālo būtni mācēs pastāstīt tādu, kas viņam vēl nebūtu zināms.
— Vai tas taisnība, — karalis ievaicājās, kad abi, godinājuši viņu ar nomešanos ceļos, bija piecēlušies kājās, — ka Homoss ir mīkstāks par vasku?
— Tiesa gan, Jūsu Gaišība! — abi atbildēja.
— Un va[ arī tas tiesa, ka pa spraugu, kas redzama sejas apakšējā daļā, tas var izdabūt ārā dažādas skaņas?
— Tiesa, Jūsu Karaliskā Augstība, kā arīdzan tas, ka tanī pašā atverē Homoss bāž visādas lietas, pēc tam kustina galvas apakšējo daļu, kas pie augšējās ir piestiprināta ar viriņām, ar šādām kustībām sasmalcina priekšmetus un tad ievelk tos savās iekšās:
— Ērmota paraža, biju par to dzirdējis, — karalis teica. — Tomēr sakiet, mani visgudrie, — kālafcad viņš tā dara?
— Pastāv četras teorijas, Jūsu Karaliskā Augstība, — ņēmās paskaidrot homologi. — Pirmā pauž, ka tā viņš dara, lai atbrīvotos no liekajām indēm (io viņš ir nedzirdēti indīgs). Otra teorija apgalvo, ka tā viņš rīkojoties aiz tieksmes iznīcināt, kas ir viņa vismīļākā izprieca. Trešā, ka aiz alkatības, un, ja vien jaudātu, aprītu visu, savukārt ceturtā.,.
— Gana jau, ganal — karalis pārtrauca gudrajos. — Vai tas tiesa, ka viņš darināts no ūdens un tomēr ir necaurspīdīgs — kā tas mans lellis?
— Arīdzan tas ir tiesa! Iekšā viņam, kungs un pa- vēlniek, ir daudz glumu caurulīšu, pa kurām cirkulē ūdeņi; tie ir dzelteni, pērļaini balti, bet visvairāk ir sarkano — sarkanie pārnēsā drausmīgu indi, ko sauc par skābradi jeb skābekli, un šī gāze visu, kam tikai pieskaras, tūlīt pārvērš par rūsu vai liesmu. Tālab arī viņš pats var būt gan balts, gan dzeltens, gan sārts. Jūsu Karaliskā Augstība, mēs tomēr pazemīgi lūdzam, lai tu visžēlīgi atsakies no sava nodoma atgādāt uz šejieni dzīvu Homosu, jo, raugi, šī būtne ir varenāka un ļaundabīgāka par jebkurām citām…
— Tad jums jāizklāsta man viss sīki un pamatīgi, — karalis sacīja, izlikdamies, ka ir ar mieru ņemt vērā homologu ieteikumu. īstenībā viņš gribēja tikai apmierināt savu lielo ziņkārību.
— Kungs un valdniek, būtnes, pie kurām pieskaitāms arī Homoss, saucas trīceklieši. Pie tiem pieder silikonieši un proteīdieši; pirmo konsistence ir blīvāka, tālab tos sauc par glīdaiņiem jeb recekļaiņiem; otriem, kas ir šķidrāki, dažādi autori devuši atšķirīgus nosaukumus; Pollomeders dēvē tos par lipekļaiņiem jeb lipīgajiem, Arboridas Tricefāls — par grimstekņiem jeb līmekļaiņiem, visbeidzot, Analcimanders nosaucis tos par glumacainajiem trīcoņiem …
— Vai tiesa, ka viņiem pat acis ir glumas? — karalis Boludars ieinteresēts sarosījās.
— Tiesa gan, valdniek. Šīs būtnes, šķietami vārgas un trauslas — ja kāda nokrīt no nieka sešdesmit pēdu augstuma, tad sarkana peļķe vien paliek —, ar savu iedzimto viltību nes sevī draudīgākas briesmas nekā visi Astiskā Gredzena rifi un virpuļi kopāl Tālabad mēs lūdzam tevi, mūsu kungs un pavēlniek, lai tu, iedomādams par valsts labklājību»,,
— Labi, mani dārgie, labi, — karalis pārtrauca abus gudrībniekus. — Varat iet, bet es, visu pamatīgi apsvēris, pieņemšu lēmumu.
Zinīgie homologi paklanījās zemu jo zemu un gāja prom nemierpilni, jo juta, ka valdnieks Boludars nav atmetis bīstamo nodomu.
Drīz pat zvaigžņu kuģis naktī atveda milzenīgus saiņus. Tos tūdaļ pārnesa uz karaļa dārzu. Ātri vien pils zeltītie vārti atdarījās visiem karaļa padotajiem; starp briljantu kristālu saaudzēm, jaspisā izcirstām lapenēm un marmora ķēmekļiem viņi ieraudzīja dzelzs būri, bet tanī — bālu un vārgulīgu būtni, kas sēdēja uz mazas mučeles pie bļodiņas, kura bija pilna ar kaut ko neparastu, kas pēc smakas atgādināja eļļu, tikai sabojātu, jau sakarsētu uz liesmas un tādēļ vairs nelietojamu. Turpretī bālā būtne pavisam mierīgi mērca bļodiņā tādu kā lāpstiņu un, piesmēlusi to ar kaudzi, bāza ar eļļu aizdarīto substanci sejas atverē.
Izlasījuši uzrakstu uz būra, kas vēstīja, ka viņu priekšā ir dzīvs bāliķis Antroposs Homoss, visi kļuva mēmi aiz šausmām. Tad nu pūlis ņēmās visādi kaitināl bāliķi, bet Homoss piecēlās, pasmēla kaut ko no muciņas, uz kuras bija sēdējis, un sāka salašņām šļakstīt virsū nāvējošo ūdeni. Vieni metās bēgt, citi tvēra akmeņus, lai apmētātu pretekli, taču sardze tūdaļ tos izklīdināja.
Par šiem notikumiem dabūja zināt karaļa meita Elektrīna. Ziņkāri viņa acīmredzot bija mantojusi no tēva, jo nepavisam nebijās pieiet pie būra, kurā bālais radījums vadīja laiku, kasīdamies vai iesūknēdams sevī ūdeni un sabojāto eļļu tādos daudzumos, ka tas uz vietas būtu aizraidījis nāvē simt karaļa padotos.
Ātri vien Homoss bija apguvis šejieniešu saprātīgo valodu un iedrošinājās uzrunāt pat Elektrīnu.
Kādureiz karaļmeita pavaicāja, kas tur tāds balts viznī viņam mutē?
— Es saucu tos par zobiem, — viņš teica.
— Iedod man caur režģi kaut vienu pašu zobu! — palūdza karaļmeita.
— Ko tu dosi par to pretī? — bāliķis atjautāja.
— Došu tev savu zelta atslēdziņu, bet tikai ur. brītiņu.
— Kas tā par atslēdziņu?
Mana personiskā, ar ko ik vakaru uzvelku prātu. Tev tak arī vajag būt šādai atslēdziņai.
— Mana atslēdziņa !r citāda nekā tavējā, — viņš izvairīgi atbildēja. — Un kur tev tā ir?
— Šepat uz krūtīm, zem zelta vāciņa.
— Iedod man …
— Bet vai zobu dosi?
— Došu .,,
Karaļmeita atskrūvēja zelta skrūvīti, atdarīja vāciņu, izņēma zelta atslēdziņu un pasniedza caur režģiem. Bāliķis to kāri paķēra un rēkdams iebēga būra kaktā. Karaļmeita karsti lūdzās, lai viņš atslēdziņu atdod, bet viss veltīgi. Baidīdamās kādam atzīties, ko izdarījusi, Elektrīna smagu sirdi atgriezās pils istabās. Viņa bija rīkojusies aplami, bet bija taču vēl gluži bērns. Nākamdien kalpotāji viņu atrada bezsamaņā kristāla gultā; atsteidzās karalis ar karalieni, tāpat viss galms, bet princese gulēja itin kā iemigusi, tikai uzmodināt viņu nekādi nebija iespējams. Atsauca karalis galma konsilijus elektrijus, mediķiešus dakteriešus, un viņi, karaļmeitu izmeklējuši, atklāja, ka vāciņš vaļā, bet skrūvītes un atslēdziņas nav! Nu pilī izcēlās liels tracis un juceklis, visi skraidelēja, meklēdami atslēdziņu, taču velti. Nākamdien izmisuma māktajam karalim tika ziņots, ka bāliķis gribot ar viņu runāt par nozudušo atslēdziņu. Tūlīt pat karalis gāja uz parku, un briesmek- lis teica, ka zinot, kur karaļmeita atslēdziņu nozaudējusi, bet pasacīšot tikai tad, ja karalis ar savu karaļa vārdu apsolīšot palaist viņu brīvē un došot kuģi vakuumlidi, lai viņš varētu atgriezties pie savējiem. Ilgi karalis pretojās, lika pārmeklēt visu parku, beigās tomēr pieņēma bāliķa noteikumus. Un patiesi— va- kuumlidis tika sagatavots lidojumam, bet bāliķis sardzes uzraudzībā izvests no būra. Karalis gaidīja pie lidkuģa, bet Antroposs nosolījās izstāstīt, kur atslēdziņa, tikai tad, kad atradīsies jau kuģī.
Bet, kad bāliķis jau tur bija, viņš izlieca galvu pa lodziņu un, grozīdams pirkstos zaigojošo atslēdziņu, izsaucās!
— Re, kur atslēdziņa! Es ņemu to līdzi, karali, lai tava meita nekad nepamostos, jo alkstu atriebības par to, ka tu iegrūdi mani kaunā, par apsmieklu turēdams dzelzs būrī!!
Lidkuģa pakaļgalā izšāvās baltas liesmas, un vispārējā apjukumā vakuumlidis pacēlās debesīs. Nosūtīja karalis vajātājus ašākajos tērauda tumsurbjos un heli- koptobiļos, tomēr to apkalpes atgriezās tukšām rokām, jo viltīgais bāliķis bija nojaucis pēdas un izbēdzis.
Nu karalis Boludars saprata, ka aplami darījis, gud- rībniekus homologus nepaklausīdams, taču tā bija novēlota gudrība. Izcilākie elektrnieki atslēdzinātāji pūlēt pūlējās izgatavot vajadzīgo atslēdziņu; kroņa virsmon- tētāji un karaļa amatnieki — bruņu, zeltlietu un tērauda kalēji, kibergrāfi un smalkmeistari — it visi traucās uz pili, lai liktu lietā savu prasmi, tomēr veltīgi bija pūliņi. Saprata karalis, ka jāatdabū bāliķa aizvestā atslēdziņa, citādi princeses prātu uz mūžiem segs tumsu tumsa.
Tālab pa visu valsti karalis izziņoja, ka noticis tā un šitā; bāliķis antropiskais Homoss nolaupījis zelta atslēdziņu, un tas, kurš viņu noķers vai kauču atgūs atdzīvinošo atslēdziņu un princesi atmodinās, dabūs viņu par sievu un kāps tronī.
Drīz vien saradās liels pulks dažnedažādu drošuļu. Bija starp viņiem ij slaveni elektrobruņinieki, ij blēži naudkrāpēji, ij astrozagļi un zvaigžņķērāji; ieradās pilī Sargslavs Megavats, superslavens paukotājs oscilators ar tādu atgriezenisko un neatgriezenisko saiti, ka neviens pats nespēja viņam stāties pretī cīņas laukā; at- traucās svešinieki no tāltālīnām zemēm, kā, piemēram, divi Automātiji, simt kaujās rūdīti visupaguvēji un Protēzijs, slavens konstrukcionists, kurš visur un vienmēr staigāja, apvilcis vienīgi divus dzirksteļuztvērē- jus — vienu melnu, otru sudraba; augumā brīnišķi slaikais, no senkristāliem uzbūvētais Arbitrons Kosmo- zofovičs un intelektriķis Palibaba, kurš uz četrdesmit robotēzeļiem astoņdesmit lādēs atveda vecu skaitļošanas mašīnu, kaut no lielas domāšanas aprūsējušu, tomēr nepārspējamu spožu ideju radīšanā. Ieradās trīs
vīri no selektrītu dzimtas: Diodijs, Triodijs un Hepto- dijs, kuriem galvās bija tik absolūts vakuums, ka viņu domāšanas process bija melna bezzvaigžņu nakts. Ieradās Perpetuāns, no galvas līdz kājām Leidenes bruņās ar kolektoru, kas trīssimt kaujās bija gluži nosūbējis, ieradās Matricijs Perforats, kurš nenodzīvoja ne dienu, kādu neintegrējis, — viņš atveda sev līdzi nepārspētu kiberpēddzinēju, vārdā Strāvonis. Visi bija sabraukuši, un, kad pils bija jau stāvgrūdām pilna, pie lieveņa pieripoja muciņa un no tās dzīvsudraba pilieniem izritēja Ergs Pašrosis, kurš spēja pieņemt jebkuru formu.
Padzīroja varoņi, piespulgodami pils zāles tā, ka velvju marmors atblāzmoja sārtens kā mākonis saulrietā, un katrs pa savu taku devās ce|ā, lai uzmeklētu bāliķi, izsauktu šo uz nāves cīniņu, atdabūtu atslēdziņu un vienlaik ar to gūtu karaļmeitu un Boludara troni.
Pirmais drosminieks Sargslavs Megavats aizjoņoja uz Koldeju, kur dzīvo galertu cilts, jo cerēja tur sadabūt «mēli». Tā nu Megavats nira viņu receklīgajā masā, pašķirdams sev ceļu ar tālvadāma zobena cirtieniem, taču panākt nekā nepanāca, jo, raugi, kad bija pārlieku iekarsis, dzesinātāji viņā pārsprāga, un kapvietu nepārspētais paukotājs atrada svešā malā, bet viņa rosīgos katodus uz mūžmūžiem iesūca galertu nešķīstais glumeklis.
Abi visupaguvēji Automātiji sasniedza radijantu planētu; celtnes šeit būvē no zaigojošām gāzēm, paši viņi aizgūtnēm nododas radiācijjaunradei, bet ir tādi skopuļi, ka ikvakar pārskaita visus savas planētas atomus; sīkstulīgie radijanti uzņēma Automātijus ļaunvēlīgi, proti, parādīja viņiem bezdibenīgu aizu, kas pilna ar oniksiem, halkozīniem, smaragdiem un spineļiem, un, kad elektrobruņinieki pakļāvās cēlakmeņu kārdinājumam, radijanti apraka viņus, uzgāzdami no augšas dārgakmeņu lavīnu, kas, brāžoties lejup, visu apkārtni apmirdzēja ar tādu zaigojumu, it kā lidotu simt krāsainu komētu. Jo, raugi, radijanti bija saistīti slepenā savienībā ar bāliķiem, tikai neviens par to nezināja.
Trešais varonis — Protēzijs Konstrukcionists pēc ilgstoša ceļojuma caur starpzvaigžņu tumsotni nonāca līdz algonku zemeī. Tur virmoja meteorakmeņu viesuļvētras. Protēzija lidkuģis ietriecās šinī nepārvaramajā mūri, ar sadragātām stūrēm dreifēja Visuma dzīlēs, un, kad pietuvojās tālīnajām saulēm, gaisma taustīdamās apspīdināja nelaimīgā drosminieka stingās acis.
Ceturtajam varoņvīram — Arbitronam Kosmozofovi- čam sākums bija laimīgāks. Viņš izskrēja cauri Andro- medas šaurumam, izurbās cauri četriem Medībsuņu spirālvirpuļiem, pēc tam nokļuva rāmā tukštelpā, kas bija labvēlīga kuģošanai ar gaismas ātrumu, tāpēc kā ašs stars uzguma stūrei un, ar liesmainu asti iezīmēdams sava lidojuma ceļu, sasniedza Maestrīcijas planētas krastus, kur starp meteoru bluķiem ieraudzīja sadragāta lidkuģa vraku — ar šo kuģi ceļā bija devies Protēzijs. Konstrukcionista korpusu — lielu, zalgojošu, tikpat aukstu kā dzīves laikā — Arbitrons apbedīja zem bazalta nogruvuma, tikai pirmāk novilkdams bojā gājušajam abus dzirksteļtvērējus — melno un sudraba, lai tie kalpotu viņam par aizsargvairogiem, un devās uz priekšu. Mežonīga un klinšaina bija Maestrīcija: akmeņu lavīnas gāzās pret to grandīdamas, sazaroti sudraba zibeņi šķīda mākoņos virs bezdibeņiem. Bruņinieks iegāja dziļāk aizu valstībā, un tur, zaļa mala- hīta gravā, viņam uzbruka palidromīti.
Sie cirta viņu no klintsaugšas zibeņiem, taču Arbitrons tos atvairīja ar dzirksteļtvērēju vairogu, tad uzbrucēji pārbīdīja vulkānu, krāteri notēmēja pret Arbit- rona muguru un pielādējuši izspļāva uguni. Krita bruņinieks, un verdošā lava ieplūda viņa galvaskausā, no kura iztecēja viss sudrabs.
Piektais drosminieks —intelektriķis Palibaba nekādos tālumos nedevās, bet, apmeties turpat aiz Boludara karalistes robežām, palaida robotēzeļus zvaigžņu ganībās un pats ķērās pie skaitļošanas mašīnas: savienoja, regulēja, programmēja un rosījās ap tās astoņdesmit nodalījumiem, un, kad tie bija gana strāvas piesātināti un mašīna samilzusi aiz gudrības, intelektriķis sāka tai Uzdot precīzi pārdomātus jautājumus: kur mitinās bāliķis?, kā atrast ceļu pie viņa?, kā apvest šo ap stūri?, kā iemānīt slazdā, lai šis atdotu atslēdziņu? Saņēmis neskaidras un izvairīgas atbildes, Palibaba nevaldāmās dusmās ņēmās slānīt mašīnu, līdz tā iesmirdējās sakarsuša vara sviedros, un tikām to dauzīja un zvetēja, bļaurodams3 ,
— Saki man tūliņ taisnību, tu, nolādētā, vecā skaitļošanas mašīna, — kamēr sakusa saslēgumi, no tiem sudrabotām asarām sāka tecēt alva, dunēdamas sasprāga pārkarsētās caurules, un pārniknotais intelektriķis ar rungu rokā palika stāvam pie kūpošu lūžņu grēdas. Pagalam apjukušais intelektriķis bija spiests doties mājup. Viņš pasūtīja jaunu mašīnu, bet ieraudzīja to ne agrāk kā pēc četrsimt gadiem.
Sestās ekspedīcijas dalībnieki bija selektrīti. Diodijs, Triodijs un Heptodijs rīkojās citādi. Viņiem bija neizsmeļami tritija, litija un deiterija krājumi, un viņi plānoja ar smagā ūdeņraža sprādzieniem veikt visus ceļus, kas ved uz bāliķu zemi. Nebija tikai zināms, kur šiem ceļiem sākums. Selektrīti gribēja pavaicāt uguns- kājiem, taču tie ieslēdzās savā galvaspilsētā aiz zelta mūriem un ar kāju spērieniem šķīla liesmas; kareivīgie selektrīti devās triecienuzbrukumā, nežēlodami deiteriju un tritiju, līdz sašķelto atomu iekšu kvēlojošā pekle uzšāvās līdz debesu zvaigznēm. Pilsētas sienas zaigoja kā zelts, taču uguns liesmās atklāja savu īsto dabu, pārvērzdamās par dzelteniem sēra dūmu mākuļiem, jo uzceltas tās bija no pirītiem. Tur, ugunskāju samīdīts, krita Diodijs, un viņa intelekts eksplodēja, uzšaudamies gaisā gluži kā krāsainu kristālu buķete un apbārstot bruņas. Viņu apbedīja melnā olivīna kapenēs, bet divi palikušie devās tālāk uz Osmalatijas karalisti, kur valdīja zvaigžņslepkavis karalis Astrocīds. Dārgumu krātuve viņam bija pilna ar ugunīgiem kodoliem, kas izlobīti no baltajām pundurzvaigsnēm, un tie bija tik smagi, ka tikai pils magnētu pārvarīgais spēks spēja tos saturēt, lai tie neizurbtos cauri planētas virskārtai un nenogrimtu tās dzīlēs. Ikviens, kas spēra soli uz viņa zemes, nejaudāja pakustināt ne roku, ne kāju, jo pārmilzīgā gravitācija savažoja labāk par jebkādām skrūvēm un ķēdēm. "Smaga bija Triodija un Heptodija cīņa pret Astrocīdu, jo zvaigžņslepkavis, pamanījis viņus pie pils bastioniem, citu pēc citas vēla ārā baltās pundurzvaigznes un trieca viņiem virsū versmojošās blīvas. Viņi tomēr uzveica karali, un tas izstāstīja, pa kuru ceļu var aizkļūt pie bāliķiem, tādējādi maldinādams viņus, jo pats to nezināja, vien gribēja tikt vaļā no bīstamajiem karotājiem. Tā nu abi nonāca tumsas melnajā kodolā, kur Triodiju kāds nošāva ar antima- tēriju pielādētu kramenīcu, iespējams, ka tas bija kāds no medniekiem kibernosiem, bet varbūt tikai paššāvējs, kas notēmēts uz bezastainu komētu. Lai nu kā, Triodijs izzuda, paguvis izkliegt vienīgi iemīļoto vārdu — savas dzimtas kaujas saucienu: «Avruk!» Heptodijs tomēr tomēr nepiekāpīgi gāja uz priekšu, taču arī viņu gaidīja bēdīgs gals. Viņa lidkuģis iestrēga starp diviem gravitācijas virpuļiem, ko sauca par Bahridu un Skin- tliju; Bahrida laiku pasteidzina, turpretī Skintlija to pagausina, bet vidū starp abām plešas sastinguma zona, kur mirkļi ne uz priekšu rit, nedz atpakaļ. Tā nu Heptodijs, kaut dzīvs, pamira tur un palika kopā ar citu astrodieru, pirātu un tumsurbēju neskaitāmajām fregatēm un galeoniem, nepavisam nenovecodams, pilnīgā klusumā un nežēlīgā garlaicībā, kurai vārds ir Mūžība.
Kad tā, lūk, bija beigusies treju selektrītu ekspedīcija, Balamijas kibergrāfs Perpetuāns, kuram vajadzēja doties ceļā kā septītajam, ilgi nekustējās no vietas. Ilgi šis elektrobruņinieks gatavojās karam, apgādādamies ar aizvien jaudīgākiem konduktoriem, aizvien postošākiem dzirksteļmešiem, ugunssviedējiem un stūmējiem; būdams bezgala apdomīgs, viņš bija izlēmis doties ceļā uzticamas karadraudzes priekšgalā. Zem viņa karoga pulcējās konkistadori, sanāca arī daudzi bez nodarbošanās palikuši bezrobotnieki, kas gribēja izmēģināt laimi karā. Perpetuāns no viņiem saformēja iespaidīgu, smagās bruņās ietērptu galaktisko kavalēriju, kuru mēdza saukt par atslēdzēriju, kā arī dažas vieglās vienības, kurās dienēja dragātnieki. Taču, iedomājoties vien, ka viņam, lūk, jāiet un jābeidz dzīve kaut kur svešā malā, ka pirmā pagadījusies peļķe pārvērtīs viņu rūsas saēstā graustā, bruņiniekam sāka trīcēt dzelzs kājas, viņu pārņēma briesmīgs žēlums pret sevi, un viņš bez kavēšanās devās mājup, aiz kauna un sirdēstiem raudādams gaužas topāza asaras, jo viņš bija bagāts kungs, kura sirds bija dārgakmeņiem pārpilna.
Savukārt priekšpēdējais drosminieks Matricijs Per- forats ķērās pie darba izgudrēm. Viņš bija dzirdējis par valsti, ko apdzīvo robotpundurīši pigmelianti, kuru cilts aizsākums meklējams tai bēdīgajā misēklī, ka viņu konstruktoram uz rasējamā dēļa nejauši paslīdējusi velce, tālab no matricu darbnīcas viņi visi kā viens iznāca kupraini strupuči, taču pārtaisīt projektu neatmaksājās, un tā tas arī palika. Kā citi mēdz krāt bagātības, tā šie punduri krāj zināšanas, tālab viņus dēvē par Absolūtās patiesības medniekiem.
Pigmeliantu gudrība dibinās uz to, ka viņi ir zināšanu kolekcionāri, nevis pielietotājtā nu Perīorats devās pie pigmeliantiem nevis karagājienā, bet gan ar galeoniem, kuru klāji vai lūza no brīnišķām_ veltēm: viņš cerēja iekarot to labvēlību ar tērpiem, bērtin nobērtiem ar pozitroniem un cauraustiem ar neitronu lietus stīgām, Perforats veda viņiem zelta atomus četru dūru lielumā un kolbas, kurās plunkšķēja visretākās jonosfēras. Taču pigmelianti nonievāja pat cēlva- kuumu, kur, staru viļņiem izšūdināti, vīdēja brīnišķi astrāli spektri; veltīgi dusmās viņš draudēja, ka uzrīdīšot šiem savu elektrorūcošo Strāvoni. Pēdīgi pigmelianti iedeva Perforatam pavadoni, bet tas bija miriād- roku vilciņš un visus virzienus allaž rādīja vienlaikus.
Padzina Perforats maldinātāju un palaida pa bāliķa pēdām Strāvoni, taču izrādījās, ka pēdas ir aplamas, jo, raugi, šo ceļu bija mērojusi kalcija komēta, bet vientiesīgais Strāvonis kalciju tika sajaucis ar kaļķi, kas ir bāliķa skeleta galvenā sastāvdaļa. Tā radās kļūda. Ilgi jo ilgi Perforats klaiņoja starp aizvien tumšākām saulēm, jo bija nonācis ļoti vecā kosmosa apgabalā.
Perforats traucās cauri sarkano milžu anfilādēm, līdz ieraudzīja, ka viņa kuģis reizē ar zvaigžņu klusējošo svītu atspulgojas spirāliskā sudraba spogulī. Nobrīnījās Perforats un katram gadījumam paņēma rokā visjaunāko dzesētāju, ko bija nopircis no pigmeliantiem, lai glābtos no pārmērīgās svelmes uz Piena Ceļa; viņš nesaprata, ko ir ieraudzījis, bet tas bija telpas mezglapunkts, visblīvākais faktoriāls, nepazīstams pat turieniešiem monoasterītiem; tik vien tie mācēja par to stāstīt: kurš turp aizkļuvis, vairs neatgriezīsies. Līdz šai baltai dienai nav zināms, kas noticis ar Mat- riciju tajās zvaigžņu dzirnās; viņa uzticamais Strāvonis viens pats atdrāzās mājās, klusītēm kaukdams uz vakuumu, un viņa zilgās acis pauda tādas šaušalas, ka neviens nevarēja tanīs ielūkoties nenodrebējis. Taču ne kuģi, ne dzesētāju, nedz pašu Matriciju kopš tā laika neviens vairs nav redzējis.
Arī pēdējais drošulis Ergs Pašrosis ekspedīcijā devās viens. Viņš bija prom gadu un sešas nedēļas. Pār- radies mājās, viņš pavēstīja par nevienam nepazīstamām zemēm, piemēram, tādu, kur dzīvo periskaki, kas būvē karstas indes izšļāktuves; stāstīja par klīsteraču planētu — šie pret viņu bija saplūduši melnu bangu rindās. Tā viņi pie vajadzības dara, un Ergs bija šķēlis viņus uz pusēm, kamēr atsedzās ka]ķu klints — viņu kaulājs. Kad Ergs atradās ar seju pret klīsteraču seju, milzīgu kā pusdebesis, un gāzās tai virsū, lai pavaicātu pēc ceja, zem Erga ugunszobena asmens pušu plīsa klīsteraču āda, un kjuva redzami balti nervu staipekņu džungļi; Ergs stāstīja par caurspīdīga ledus planētu Abericiju, kurā kā dimanta lēcā ietilpst visa kosmosa attēls — tur viņš bija pārzīmējis ceļus, kas ved uz bāliķu zemi. Ergs pieminēja mūžīgās klusēšanas zemi — kriotiešu Alumniju, kur tika redzējis vienīgi zvaigžņu gaismu atspulgojamies ledāju pierēs; neaizmirsa arī receklīgo marmeloīdu valstību, kuras iedzīvotāji no lavas izgatavo verdošus daiļnieciņus; elektropneimatiķus, kuri ozonā, hlorā, metāna tvaikos un vulkānu dūmos prot iekvēlināt saprāta uguni un par to vien lauza galvas, kā lai gāzēs iemontē domājošo ģēniju. Ergs pastāstīja, ka pa ceļam uz bāliķu zemi viņam vispirmāk vajadzējis izlauzt saules, tā dēvētās Caput Medusae, durvis — un, izcēlis tās no hromatiskām eņģēm, viņš bija iztraucies cauri zvaigznes dzīlēm, kas bija viena vienīga violetu un baltzilgu liesmu jūra — no karstuma izlocījušās pat viņa bruņas. Trīsdesmit garas dienas viņš bija pūlējies atminēt vārdu, kas iedarbina Astrolingas izsviedēju, jo tikai caur to ved ieeja trīceklīgo būtņu saltajā peklē; vispēdīgi viņš tur nokļuvis, un tās centās viņu saķert lipīgos slazdos, izsist viņam no galvas dzīvsudrabu vai izraisīt viņā īssavienojumu; trīceklīgās būtnes viņu mānījušas, rādīdamas kroplīgas zvaigznes, bet tās bijušas tikai pseidodebesis, jo īstenās bāliķi bija viltīgi noslēpuši; ar spīdzināšanu tās gribējušas izdabūt no viņa, kāds ir viņa algoritms, bet, kad neko nepanākušas, ievilinājušas viņu slazdos un uzvēlušas virsū magnetīta klinti, taču viņš tūlīt bija savairojies neskaitāmos Ergos Paš- rošos, atvēlis nost dzelzs vāku, izgājis virspusē un vienu mēnesi un piecas dienas spriedis par bāliķiem bargu tiesu; šie neradījumi, saņēmuši pēdējos spēkus, metušies viņam virsū ar kāpurķēžu ratiem, dēvētiem par tankoņiem, bet arī tas šiem neko nav līdzējis, jo
Ergs cīņas kvēlē, nenogurdināmi cirzdams, durdams un kapādams, nokausējis šos tiktāl, ka tie atvilkuši plo- sīgo bāliķi atslēgturi un nosvieduši pie viņa kājām, tad Ergs nocirtis šim derdzīgo galvu, līķi izķidājis un iekšā atradis akmeni, sauktu par trihobezoaru, — akmenī bijis bāliķu plēsonīgajā mēlē iegrebts uzraksts, kas paudis, kur atrodas atslēdziņa. Ergs Pašrosis uzšķērdis sešdesmit septiņas balta^ gaišzilas un rubīnsar- kanas saules, līdz pēdīgi atvēris īsto — uzgājis atslēdziņu.
Par piedzīvotajām dēkām, par kaujām, kādas izcīnījis mājupceļā, Ergs negribēja ne atcerēties, jo bija ilgot noilgojies pēc karaļmeitas, tāpat arī nevarēja kavēties ar kāzām un kronēšanos. Lielā priekā karaļpāris aizveda Ergu uz meitas istabām, kur viņa, miegā ieslī- gusi, gulēja mēma kā akmens. Ergs noliecās pār princesi, pameistaroja pie vaļējā vāciņa, ielika tajā atslēdziņu, pagrieza to, un princese par lielu sajūsmu mātei, karalim un galminiekiem tūdaļ pat atvēra acis un uzsmaidīja savam glābējam. Ergs aizdarīja vāciņu, aizlīmēja to ar plāksteri, lai tas neatvērtos, un ieminējās, ka skrūvīti, ko arī bija atradis, pazaudējis, cīnoties ar Jatapurgas ķeizaru Poleandru Partobonu. Neviens nepievērsa tam nekādu uzmanību, bet žēl, jo tad abas karaliskās augstības pārliecinātos, ka Ergs vispār nekur netika devies, jo, raugi, viņš jau no mazotnes bija apguvis mākslu dabūt vaļā jebkuru slēdzeni, tāpēc tagad it veikli iedarbināja arī karaļmeitu Elektrīnu. Patiesībā Ergs nebija piedzīvojis nevienu no aprakstītajām dēkām, bija vienīgi nogaidījis gadu un sešas nedēļas, lai nevienam neliktos aizdomīgi, ka viņš pārāk ātri atgriežas ar pazaudēto atslēdziņu, tāpat arī gribējis pārliecināties, ka neviens no viņa sāncenšiem neatgriezīsies. Un tikai pēc tam viņš ieradās karaļa Boludara galmā, pamodināja karaļmeitu dzīvei, apņēma par sievu, Boludara tronī valdīja ilgi un laimīgi, un viņa meli nekad nenāca gaismā. No visa tā uzreiz ir skaidrs, ka mēs pastāstījām patiesību, nevis pasaku, jo pasakās taču allaž uzvar tikums.