Ciprozijas karalis Biskalārs bija plaši pazīstams ar neizmērojamām bagātībām, kas savāktas viņa pilī. Dārgumu krātuvē atradās viss, ko vien iespējams izgatavot no baltā un dzeltenā zelta, no urāna un platīna, no amfiboliem. rubīniem, oniksiem un ametistu kristāliem. Tīksminādamies karalis bradāja pa dārgakmeņiem un vērtslietām, grimdams tajās līdz pat ceļgaliem, un stāstīja, ka neesot pasaulē tādu dārgumu, kas viņam nepiederētu.
Vēsti par šo karaļa plātību padzirdēja kāds izcils konstruktors, kurš kādulaik bija kalpojis pie lodveida zvaigžņu kopu Diādas un Triādas valdnieka Vismodara par virsmontētāju un drēbniekmeistaru. Konstruktors devās uz Biskalāra galmu un lika aizvest sevi karaļa vaiga priekšā; ielūkojies troņa zālē, kur karalis sēdēja uz ķebļa, kas bija iztēsts no diviem milzīgiem briljantiem, pat nepametis skatienu uz melniem ahātiem rotātās grīdas zelta plātnēm, viņš skaidri un gaiši pavēstīja karalim: ja tas gribētu iepazīstināt viņu ar savu bagātību sarakstu, tad viņš, konstruktors Kreācijs, tūdaļ pat parādītu karalim tādu dārglietu, kādu karaļa dārgumu glabātavā neatrast.
— Labi, — atbildēja Biskalārs, — bet, ja tev tas neizdosies, likšu tevi vazāt ar magnētiem pa savas pils sudraba pagalmu, likšu tevi piedzīt pilnu ar zelta naglām, bet galvaskausu, iekaltu irīdijā, likšu iekārt saules vārtos par biedinājumu pārējiem plātībniekiem!
Tūliņ pat tika atnests karaļa īpašumu saraksts, ko simt četrdesmit elektronskrīveri, strādādami pa galvu pa kaklu, bija sastādījuši sešos gados.
Kreācijs lika aiznest sarakstu sējumus uz melno torni, ko karalis uz trim dienām bija atvēlējis viņam par mitekli, un ieslēdzās tanī, bet jau otrā dienā stājās Biskalāra priekšā. Pieņemdams konstruktoru, karalis izrotājās tādiem dārgumiem, ka zeltbaltais blāzmojums žilbināt žilbināja acis, bet Kreācijs, pat nepievērsdams tam uzmanību, lūdza, lai atnes kurvīti ar parastām smiltīm, zemi vai gružiem. Kad tas tika izpildīts, viņš izbēra brūnpelēko masu uz zelta grīdas un iesprauda tur lietiņu, ko bija turējis divos pirkstos, — tik sīciņu, ka tā līdzinājās dziestošai dzirkstelītei. Dzirkstelīte tūlīt arī iegrauzās pelēkajā kaudzītē un Biskalāra pārsteigto acu priekšā pārvērta kaudzi kustīgā dārgakmenī, kas, skanēdams un gaismu laistīdams, auga aizvien lielāks un skaistāks, apdzēšot karaļa dārglietu nedzīvo skaistumu, līdz visi klātesošie, nespēdami izturēt žilbinošo daiļumu, kas joprojām pieņēmās spēkā, bija spiesti aizvērt acis. Pats karalis, aizsedzis seju, iesaucās: — Gana! — un konstruktors Kreācijs paklanījies uzlika zaigojošajam spīdeklim virsū melnu dzirksti, un dārgakmens vienā mirklī pārvērtās atkal par pelēkbrūnu, apgruzdušu zemes čupiņu.
Liels niknums un skaudība iedzēla karalim Biska- lāram.
— Par to, ka grūdi mani kaunā, tev draud smags sods, — teica viņš. — Taču, lai nerastos nevalodas, ka esmu tevi ieslodzījis viltīgā kārtā un, laužot savu karaļa vārdu, licis sacirst gabalos, tev jāiztur trīs pārbaudes. Ja tiksi ar tām galā, dāvāšu tev dzīvību un brīvi. Bet, ja ne, — posts un bēdas tev, svešzemnieki
Kreācijs stāvēja gluži mierīgs un nekā nesacīja, bet Biskalārs tikmēr turpināja:
— Lūk, pirmais pārbaudījums: ja tu, kā pats lielījies spēj veikt visu, tad ieej manā pazemes mantu kambari vēl šonakt pat. Lai tu varētu apliecināt, ka esi sasniedzis tā sirdi, atklāšu tev, ka tam ir četri nodalījumi. Pēdējais ir balts kā sniegs un tukšs; tur atrodas vienīgi izdobta briljanta ola, kurā guļ metāla lode. Rit taisni pusdienlaikā tev jāierodas pilī un tā man jāparāda. Tagad vari iet.
Kreācijs paklanījās un devās prom. Bet ļaunestīgais Biskalārs bija izlicis viņam lamatas: ja arī konstruktoram izdotos iekļūt mantu kambarī, tad sveikam un veselam iznest metāla lodi nebija nekādas iespējas, jo tā bija izvirpota no tīra rādija un ar savu iznīcinošo starojumu dedzināja mūrus, bet prātu aptumšoja tūkstoš soļu rādiusā.
Kolīdz iestājās nakts, Kreācijs izgāja no sava torņa, devās uz pili un, turēdamies pa gabalu no sargiem, kuri sasaucās uz pils sienas, iebāza roku azotē, sadabūja mazu vācelīti, izlika uz atvērtas delnas trīs pien- baltas dzirkstis un uzpūta tām. Dzirkstis izplūda pēr- ļainā dūmakā, kas blīvi apņēma bruņotos sargus, un pacēlās tāda migla, ka ne sitams nevarēja redzēt. Kreācijs izgāja starp sargiem un devās pa kāpnēm lejup, līdz beidzot zālē, kuras griesti bija no kalcedona, sienas no hrizoberila, bet grīda no smaragdiem un tādēļ atgādināja dārgakmeņu klintīs ieskautu debeszilu ezeru, ieraudzīja mantu kambara durvis, bet to priekšā — melnu, posmkājainu mašīnu, virs kuras gaiss locījās gluži kā sakarsusi stikla plātne.
— Saki man, — mašīna ierunājās, — kas tā par vietu, kam nav nedz sienu, nedz mūru, nedz restu, bet ko neviens nekad nav atstājis un nekad neatstās?
— Šī vieta ir Visums, — konstruktors atbildēja.
Mašīna saļodzījās uz visām astoņām kājām un sagāzās uz smaragda plātnēm ar tādu troksni, it kā būtu pārgrieztas pulksteņu ķēdes un to vēzēkļi ripotu pa kristāla virsmu. Kreācijs pārkāpa mašīnai pāri, sadabūja purpurainu dzirksti un piegāja pie kambara durvīm, kas bija darinātas no viena vienīga titāna bloka. Viņš palaida vaļā dzirksti, kas mirguļodama pariņķoja un ietraucās atslēgas caurumā. Brīdi vēlāk no turienes izlīda balts asniņš. Kreācijs vieglītēm saņēma to rokā, pastiepa un izvilka ne īsti stiebru, ne īsti stīgu saišķīti, kas bija izdīdzis no dzirksts. Viņš paskatījās uz to un izlasīja tanī ietverto ziņu.
«Biskalāram, redzams, kalpojis lielisks meistars,» viņš nodomāja, «ja mācēja ierīkot mantu kambarī atorn- atslēgu.»
Tik tiešām: mantu kambaris nebija atslēdzams citādi kā vienīgi ar atomu mākonīti; šo gāzes slēdzeni vajadzēja iepūst pa atslēgas caurumu, pie tam retāko elementu, tādu kā hafnija, tehnēcija, niobija un cirkonija, alomi stingri noteiktā kārtībā grieza aizturus, līdz milzīgie aizbīdņi, ko darbināja elektriskā strāva, atgāja savos gultņos. Konstruktors pa tumsu izgāja no mantu kambara priekšnama, devās prom no pilsētas un planētas kalnos zem zvaigznēm sāka vākt kopā darbam nepieciešamos atomus.
— Tā, tagad man ir sešdesmit miljoni niobija atomu, — viņš klusu pats sev teica, kad līdz rītausmai bija palikusi stunda, — te ir miljards un septiņi cirkonija atomi, šeit — simt sešpadsmit hafnija atomu, bet kur lai ņem tehnēciju, ja uz šīs planētas nav neviena paša šī elementa atoma?
Viņš pavērsa skatienu pret debesīm, kur jau iedegās pirmā rīta blāzma, un piepeši pasmaidīja, jo saprata, ka vajadzīgie atomi atrodas uz Saules. Viltīgais Bis- kalārs sava mantu kambara atslēgu bija noslēpis Saules zvaigznē! Kreācijs sadabūja no vācelītes neredzamu dzirksti (tā bija no viscietākā starojuma) un palaida to no atvāztās plaukstas pretī bāli austošajai Saulei. Dzirkstelīte iesīcās un projām bija. Nepagāja ne stundas ceturksnis, kad gaiss iedunējās, jo lejup lidojošie tehnēcija atomi bija vēl pilni Saules kvēles. Konstruktors saķēra atomus kā spindzošus kukaiņus, ieslēdza kopā ar pārējiem vācelītē un gāja atpakaļ uz pili, jo tuvojās nosacītā stunda.
Migla joprojām nebija izklīdusi, tālab sargi neredzēja viņu skrienam uz apakšzemes kambari un to, kā viņš gāzes slēdzeni pūta atslēgas caurumā. Noliecies konstruktors dzirdēja nošķindam aizturus citu pēc cita, tomēr durvis ij nepakustējās.
— Vai tiešām tu būtu kļūdījusies, dzirkstelīt? Tas man var maksāt dzīvību! — Kreācijs noteica un dusmās cirta ar dūri pa durvīm; šai mirklī pēdējais no Saules atnestais tehnēcija atoms, kurš nebija vēl gluži atdzisis un tādēļ bija noklīdis no ceļa, pagrieza nepakļāvīgo aizturu, un mantu kambara durvis — cik biezas, tik platas — klusi atvērās.
Kreācijs iesteidzās iekšā, izskrēja cauri zaļajai, sāļam okeānam līdzīgajai smaragdu zālei, tad otrai, gluži pārdabiskai no zilajiem safīriem, un trešajai — briljantu telpai, kas durstīja acis varavīkšņainiem dzelkšņiem, līdz nonāca sniegbaltajā zālē, kur ieraudzīja dimanta olu, taču starojuma spēks tai pašā mirklī apmulsināja prātu, un viņš pietupies sarāvās čokurā, tikai tagad apjēgdams karaļa viltu.
Konstruktors pa roku galam pameta gaisā no vācelītes izķertās dzirkstis — pelēkas un melnas kā nakts, tās savukārt pārvērtās pūkainā sienā un apņēma viņus nu viņš varēja tuvoties briljanta olai. Gluži kā pinkaina mākoņa ieskauts, Kreācijs griezās atpakaļ, nesot rādija lodi, noslēdza mantu kambara durvis un devās uz pili, jo lielais pilsētas pulkstenis taisni tad sāka skandēt divpadsmit, bet Biskalārs jau berzēja rokas, domās skatīdams, kā viņš ar magnētiem vazā pa zemi konstruktoru, kas bija viņu apsmējis.
Dzirdams kļuva skanīgs solis, un uzliesmojuma gaišums, jo Kreācijs, zālē ienākot, aizripināja rādija lodi pa grīdu, un tā aizvēlās līdz karaļa troņa pakājei, apdzēsdama savā ceļā dārgakmeņu zaigojumu un liķ« dama sienām satumst no klusā starojuma. Karalis nodrebēja, pielēca kājās un aizslēpās aiz troņa sēdekļa. Četrdesmit spēcīgākie elektrobruņinieki, aizsegusies ar svina vairogiem, četrrāpus lēnām tuvojās lodei, kas drausmīgi kveldoja, un tikām stūma to ar pīķiem, kamēr tā izripoja no zāles.
Karalim Biskalāram nācās atzīt, ka pirmo uzdevumu Kreācijs veicis, un naids, kas bija ieperinājies viņa sirdī, iekvēlojās jo negantāk.
— Paraudzīsimies, kā tu tiksi galā ar otru uzdevumu, — sacīja viņš.
Karalis pavēlēja konstruktoram tūdaļ pat doties uz lidkuģi, kuram jābrauc uz Mēnesi — tuksnesīgu lodi, pliku kā galvaskauss, ar atņirgtiem mežonīgu klintāju ilkņiem. Lidkuģa vadītājs nometa Kreāciju uz Mēness klintīm, sacīdams;
— Tiec ārā no šejienes, ja vari, un rīt pusdienas laikā stājies karaļa vaiga priekšā! Ja neiespēsi, tu esi pagalam!
Jo, raugi, ja arī neviens neierastos pēc Kreācija, lai sodītu viņu ar mocībām, ilgi izturēt šai drausmīgajā tuksnesī viņš nespētu. Palicis viens, konstruktors sāka pētīt posta vietu, kur tika pamests. Viņš pasniedzās pēc tik noderīgajām dzirkstelītēm, bet neatrada tās. Kamēr viņš gulēja, laikam pēc karaļa pavēles bija pārmeklētas viņa drānas un glābēja vācelīte — nozagta.
— Labi nav, bet pagalam ļauni arī ne, — konstruktors noteica. — Neglābjami zaudējis es būtu tad, ja man būtu nozaguši arīdzan prātu!
Uz Mēness bija okeāns, tikai aizsalis. Noasinājis krama akmeni, Kreācijs ar to izšķaidīja no ledus daudz bluķu un salika no tiem tādu kā smailu torni; pēc tam vienu bluķi viņš aptēsa lēcas formā, koncentrēja ar to Saules starus, lai tie kristu uz sasalušo okeānu, un, kad fokusā drīz vien parādījās ūdens, Kreācijs smēla to saujās un šļakstīja virsū ledus tornim. Ūdens tecēdams sasala, sakausēja kopā atsevišķos bluķus, pārklādams tos ar gludu, mirdzošu ledus kārtu; beidzot konstruktors nostājās pie baltās ledus kristāla raķetes.
— Kuģis būtu gatavs, — viņš noteica, — nu vajadzīga tikai dzinējenerģija ..,
Kreācijs pārmeklēja visu Mēnesi, taču neatrada ne pēdas no urāna, nedz kāda cita aktīva elementa.
— Tīrais posts, bet neko darīt, būs vien jāaizņemas no sava prāta… — Un viņš atdarīja galvu.
Kreācija smadzenes nebija veidotas no matērijas, bet gan no antimatērijas, un darboties tām ļāva plāna jo plāna magnētiskās atgrūšanās kārtiņa starp galvaskausa sieniņām un domājošajām kristāla puslodēm. Konstruktors izšķaidīja ledus raķetes sienā atveri, aplaistīja to ar ūdeni, lai durvis aizsaltu, apsēdās uz ledus pamata un, izlauzis no smadzenēm kripatiņu smilšu graudiņa lielumā, nometa to sev pie kājām.
Tai pašā acumirklī viņa ledus cietumu piespulgoja drausmīgs uzliesmojums, raķete nodrebēja, pa atveri, kas bija izsista tās pamatnē, izšļācās uguņi — un raķete aizjoņoja izplatījumā. Taču ilgam laikam šīs jaudas nepietika. Kreācijam nācās pa otram lāgam lūgt sava prāta palīdzību, pēc tam viņš to darīja vēl trešo un ceturto reizi un jau noraizējās, juzdams, ka smadzenes samazinās un plok arī prāta spēki. Pa to laiku raķete jau bija sasniegusi planētas atmosfēru un sāka krist lejup, gaisa berze to kausēja, raķete kļuva aizvien mazāka un mazāka un tāpēc krita lēnāk, līdz beidzot no tās pāri palika tikai apsvilusi lāsteciņa, un tai pašā mirklī Kreācijs abām kājām arī nostājās uz stingra pamata, aizvēra galvu, sakārtoja to un steidzās uz pili, jo bija jau vēls un stundeņiem tūdaļ jāsit divpadsmit.
Karalis apstulba, acis šim iegailējās, bet piere svelmaina niknuma kvēlē nokaita sarkana: viņš taču bija caurcaurēm pārliecināts, ka Kreācijs neatgriezīsies, jo bija atņēmis tam dzirkstelītes palīdzītes. Pats bija licis tās kopā ar vācelīti ieslēgt dārgumu krātuvē.
— Labi! — karalis sacīja. — Lai jau būtu! Vēl paliek trešā pārbaude, visai viegla, kā man liekas… Likšu atvērt pilsētas vārtus, lai tu varētu izskriet, bet tev pa pēdām uzrīdīšu medību robotu baru, lai tie panāk tevi un saplosa gabalu gabalos. Ja spēsi tiem izmukt un nostāties manā priekšā rītdien ap šo pašu laiku, iemantosi brīvību!
— Labi, — atbildēja konstruktors, — tikai iedod man, lūdzams, adatu …
Karalis iesmējās.
— Lai notiek, citādi sacīsi, ka esmu liedzis tev savu žēlastību. Tūdaļ pat iedodiet viņam zelta adatul
— Nē, žēlīgais valdniek! — Kreācijs iebilda. — Man vajadzīga parasta tērauda adata
Saņēmis adatu, konstruktors izskrēja no pilsētas tādā ātrumā, ka vējš svilpa gar ausim. No pils aizsargmūriem vērodams Kreācija lielo steidzību, karalis ļauni smējās, pārliecināts, ka bēdzējam nav nekāda glābiņa. Tikmēr konstruktors joņoja, kājām izsizdams smilšu vērpetes un nemitīgi virzīdamies uz rietumiem. .Tādā kārtā viņš šķērsoja planētas magnētiskās līnijas, līdz viņa adata drīz vien nomagnetizējās, un, kad viņš to iekāra diegā, kuru bija izvilcis no drēbēm, adata sagriezās un norādīja ziemeļus.
— Tā, tagad man ir kompass, arī labi, — konstruktors noteica un sāka ausīties, jo vējš jau nesa šurp soļu dipoņu. Ar skaļu žvadzoņu un vaukšķiem pa pilsētas vārtiem izdrāzās bars dzelzs robotu, dzīdami viņam pēdas, un Kreācijs pie apvāršņa saskatīja paceļamies putekļu vālus.
— Ek, būtu man klāt dzirkstelītes, ātri vien tiktu galā ar jums, žiglās nagliņas, bet gan tāpat dabūsit savu — ar tavu palīdzību, adatiņl — noteica konstruktors un, cik vien jaudas, skrēja uz priekšu, vērīgi uzmanīdams adatas kustības.
Karaļa dzinējroboti veda baru pa bēdzēja pēdām tik nekļūdīgi, ka tas drāzās taisni uz priekšu, kā sekodams meteora lidojumam. Atskatījies konstruktors saprata, ka teju, teju būs panākts, jo, raugi, tie bija augsta sprieguma un ātras gaitas medību roboti, īpaši apmācīti pēdu dzīšanai. Rudā saule vērās cauri smilšu mākonim, ko bija sacēlis joņojošais robotu bars, un varēja vienīgi dzirdēt, kā tie niknumā griež zobratus.
— Ainava gan pagalam tuksnešaina, — konstruktors noteica, — taču rādās, šepat kaut kur tuvumā jābūt dzelzs rūdas raktuvei…
To viņš uzzināja no adatiņas, kas bija mazliet nošķiebušies no ziemeļu virziena, ko līdz šim bija rādījusi.
Nu Kreācijs metās uz to pusi un drīz vien ieraudzīja sen pamestu raktuvju šahtu. Tik ātri pat akmens neripo no kalna, cik ātri Kreācijs nolidoja tumšajā bezdibenī, tikai kristāla galvu piesedzis ar apģērba malu, lai tā nesadauzītos.
Roboti piesteidzās pie tukšās šahtas, visi kā viens, sajuzdami Kreāciju, ierēcās dzelzu balsī un gāzās viņam pakaļ.
.Tikām konstruktors bija pielēcis kājās un brāzās uz priekšu pa magnetīta klintī izcirsto eju, taču darīja to visai ērmoti: te pamīņājās uz vietas, te atkal palēcās itin kā lielā priekā, te pietupās kā dejodams, papēžu apkalumiem uguni izšķildams un izplātu lakatu sita- Jādams pret klinšu sienu, līdz pacēlies rūsas putekļu mākulis aizplāja visu šahtas eju. Roboti ierikšoja šai mākulī, un tūlīt pat sīksīki dzelzs putekļi iekļuva to locekļos, līdz locītavas sāka džerkstēt, iespiedās to smagajos smadzeņu podos, līdz acīs sāka lēkāt dzirkstis, aizsprostoja tiem kolektorus, savienojumu vietas un relejus; raustīdamies no īssavienojumiem kā no žagām, roboti skrēja aizvien lēnāk, bet daži, galīgi apdulluši, badīja pierēm sienas, līdz no pārplīsušajiem sejsegiem izlēca stieplītes. Kolīdz kāds nokrita, tā cits jau to bija saminis, lai tūlīt pats atstieptu kājas. Pārējie tomēr joprojām vajāja Kreāciju, kurš nerimās celt dzelzs putekļus. Nebija Kreācijs noskrējis vēl ne jūdzi, kad tikai trīs metāla kropļi vairs joza viņam nopakaļis, bet arī tie grīļojās kā piedzērušies un sitās kopā ar tādu troksni, it kā cita citai virsū gāztos tukšas dzelzs mucas.
Kreācijs apstājās un ieraudzīja, ka viņam seko divi roboti; šiem galvas acīmredzot bija stingrāk noblīvētas nekā citiem.
— Brāķīgi gan izgatavoti šie medību roboti, — konstruktors noteica. — Tikai divi no visa lielā bara izturēja. Bet jāpieveic arī šie …
Viņš nometās zemē, izvārtījās dzelzs putekļos, izskrēja pretī robotiem un iebļāvās:
— Karaļa Biskalāra vārdā, stāt!
— Kas tu esi? — jautāja pirmais robots un ievilka gaisu tērauda nāsīs, bet sajuta vienīgi dzelzi, citu neko.
Rūdīts robots esmu es — Pārvadāms no tālienes, Saivām piedzīts, izbaulēts Un it visur nokniedēts. Stājieties man blakām glīti, Tūdaļ pat tad ieraudzīsit Jūs ar savām čugunacīm, Kāds es drošsirdis, tā sacīt. Zaigs mans vaigs no tērauda Pret jūsējiem, kas čuguna.
Sastindziniet spoles, spoki, Nu vairs nav nekādi joki, Bet, ja mani neklausīsiet, Atri vien tad izdzisīsietl
— Kas mums īsti jādara? — vaicāja roboti, jo konstruktora vārdi bija viņus pagalam samulsinājuši.
— Jums jānometas uz cejieml — konstruktors paskaidroja.
Abi nokrita ceļos, ka norībēja vien, bet Kreācijs noliecies acumirklī vienam un otram iedūra galvā adatu; violeta zaiga ņirbošām dzirkstīm apspulgoja klints sienas. Abi roboti žvadzēdami nogāzās, jo konstruktors bija radījis viņos īssavienojumu.
— Biskalārs noteikti domā, ka es atgriezīšos viens, ja vispār atgriezīšos, — Kreācijs noteica un apstaigāja pēc kārtas visus robotus. Viņš taisīja vaļā tiem galvas un citādā kārtībā saslēdza tērauda stieplītes, un, kad roboti pamodās, tie klausīja vairs tikai viņu. Tad konstruktors nostājās robotu vienības priekšgalā un uzsāka gājienu pret galvaspilsētu. Tur viņš lika saviem dzelzs vergiem saķert karali, gāza to no troņa, atvēra dārgumu glabātavu visiem ļaunestīgā karaļa padotajiem un, tā viņus aplaimojis, ieteica cienījamāko no pavalstnieku vidus izvēlēt par karali. Pats viņš, paņēmis sev vienīgi vācelīti ar dzirkstelītēm kalponītēm, devās melnajā, zvaigznēm piekaisītajā ceļā un tā vēl līdz šai baltai dienai iet pa to, droši vien arī mūs agrāk vai vēlāk apciemos.