Sensenis necaurejamā melnā izplatījumā, uz galaktikas pola vientuļas zvaigžņu salas valdīja sestā sistēma; piecas tās saules riņķoja savrup, toties sestajai bija planēta ar ugunīgiem klintājiem, jaspisa debesīm, un uz šīs planētas varenībā zēla argensu jeb sudrabaiņu valsts.
Starp melniem kalniem baltās ielejās slējās viņu pilsētas Ilidara, Bizmālija, Sinalosta, taču pati krāšņākā bija sudrabaiņu galvaspilsēta Eterna — dienā zilga kā ledājs, naktī sfēriski izliekta kā zvaigzne. No meteoriem to pasargāja pārkarus mūri, un daudz jau daudz tur bija celtņu no hrizopraza, tās mirdzēja kā zelts, bet no turmalīna un moriona izlietās bija melnākas par kosmisko telpu. Visskaistākā tomēr bija Argensu monarhu pils, būvēta pēc negatīvās arhitektūras likumiem, jo tās celtnieki negribēja ierobežot ne skatienu, nedz domu, un tālab celtne bija imagināra, matemātiska — bez griestiem, jumtiem un sienām. No šejienes visu planētu pārvaldīja Energu dzimta.
Karaļa Treopsa valdīšanas laikā Energu valstij no debesīm uzbruka Azmejas iedzīvotāji siderieši. Viņu asteorīdi metālā celto Bizmāliju pārvērta vienā nebeidzamā kapulaukā un vēl daudz citāda posta nodarīja sudrabainiem, līdz kamēr jaunais karalis Ilorakss, bezmaz viszinīgs poliarhs, sapulcinājis gudrākos astro- tehniķus, lika visu planētu apjozt ar magnētisku virpuļu sistēmu un gravitācijas aizsarggrāvjiem, kuros laiks brāzās tik neapturamā ātrumā, ka, tiklīdz kāds neapdomīgs uzbrucējs tur nokāpa, aizjoņojuši bija jau simt miljoni vai pat vairāk gadu un viņš no vecuma sabirzis pīšļos, iekams paguva saskatīt argensu pilsētu blāzmas. Šie neredzamie laika bezdibeņi un magnētiskie aizsprosti planētu aizsargāja pret iebrukumiem tik droši, ka argensi varēja pāriet prettriecienā. Tā nu viņi devās uz Azmeju un ar starsviežiem bombardēja un urbināja tās balto sauli tikām, līdz aizdedza tanī ko- dolugunskuru; saule kļuva par supernovu, un ugunsgrēka liesmas sadedzināja sideriešu planētu.
Pēc tam argensu valstī ilgi jo ilgi valdīja miers, kārtība un labklājība. Neapsīka valdošās dzimtas pēctecība, un ikviens Energs, sēzdamies tronī, kronēšanas dienā nokāpa imaginārās pils pagrabos un tur no sava mirušā priekšgājēja rokām izņēma sudrabotu scepteri. Tas nebija parasts scepteris — pirms daudzām tūkstošgadēm tanī bija iegravēts šāds^uzraksts: «Ja briesmek- lis ir mūžīgs, tad viņa nav vai ir divi; ja nekas nelīdz, sadauzi mani.»
Neviens visā valstī, tāpat arī Energu galmā nezināja, ko uzraksts nozīmē, jo atmiņas par tā rašanos bija izgaisušas jau kopš neatminamiem laikiem. Un tikai karaļa Inhistona valdīšanas laikā viss pārmainījās. Tolaik uz planētas parādījās neredzēts milzenīgs radījums, kura baismīgā slava tūlīt sasniedza abas puslodes. Tuvumā viņu redzējis nebija neviens, tāds drošulis vairs neatgrieztos pie savējiem; nebija zināms, no kurienes šis milzenis uzradies; veči ņēmās apgalvot, ka tas esot izšķīlies no milzīgiem vrakiem un izsvaidītiem osmija un tantala būvgružiem, kas bija palikuši pēc asteroīdu sagrautās Bizmālijas, jo pilsēta tā arī netika atjaunota. Veči stāstīja, ka ļoti vecos magnētiskos lūžņos snaužot ļauni spēki un metālos mītot tādas apslēptas strāvas, kas no vētras pieskāriena reizumis mostoties, un tad no žņerstīgo skārda slokšņu ložņāšanas, no mašīnu kapsētu lūžņu nedzīvās rosīšanās rodoties ērmains radījums — ne dzīvs, ne miris, kurš zina tikai vienu; sēt visapkārt iznīcību. Savukārt citi uzskatīja, ka spēkus, kas vadot ērmekli, izraisot ļauni darbi un domas; tie atspoguļojoties planētas niķeļa kodolā kā ieliektā spogulī un, sablīvuši vienuviet, taustīdamies velkot sev klāt metāla skeletus un satrupējušos lūžņu līķus tikmēr, kamēr tie saaugot kopā un izveidojoties par monstru. Turpretī zinātnieki zobojās par šiem nostāstiem un sauca tos par pasaciņām. Lai būtu kā būdams, briesmeklis tostarp postīja planētu. Iesākumā tas vairījās no lielākām pilsētām un uzbruka vientulīgiem ciematiem, ar baltu un violetu versmi iznīcinādams tos. Tad briesmeklis tapa drošāks, pat no Eternas torņiem jau bija redzējuši gar apvārsni slīdam viņa kalnu grēdai līdzīgo muguru, kuras tēraudā atstarojās saules spozme. Gāja pret briesmekli karotāji, taču tas ar vienu pašu dvašas uzpūtienu pārvērta bruņuvīrus tvaikā.
Nobīlis pārmāca visus, un valdnieks Inhistons ataicināja daudzziņus, kuri — vārdu tiešā nozīmē — savienoja savas galvas, lai īsti pamatīgi pārspriestu šo jautājumu; prātoja nakti un dienu, tad deva slēdzienu, ka šausmoni var iznīcināt vienvienīgi ar attapību. Tad nu Inhistons lēma, lai Dižais Karalistes Kibernators, Dižais Superdinamiķis un Dižais Abstraktors kopus izstrādātu projektu, pēc kura darinātais elektromilzis dotos cīņā pret briesmekli.
Taču daudzziņi nekādi nevarēja vienoties — katram bija savs viedoklis, tālab uzkonstruēja trīs milžus. Pirmais — Varagalva — atgādināja izdobtu kalnu, kas pieblīvēts ar saprātīgām mašīnām. Trīs garas dienas viņa atmiņas tvertnēs sūknēja šķidru sudrabu; pats viņš gulēja sastatņu karkasos, un viņā plūstošā strāva dunēja kā simt ūdenskritumi. Otrs — Dzīvsudrabgal- vis — bija dinamisks milzenis: gluži šaušalīgs bija ātrums, ar kādu viņš traucās uz mākoni, ko sakampusi viesuļvētra. Trešo, ko pa naktīm pēc slepena projekta darināja Abstraktors, neviens nebija redzējis.
Kad galma Kibernators bija pabeidzis savu meistardarbu un sastatnes novāca, milzenis Varagalva izstaipījās un visā pilsētā iešķindējās kristāla velves; palēnām viņš pierausās uz ceļiem — un sadrebēja zeme, bet tad, piecēlies un izslējies pilnā augumā, viņš ar galvu ietiecās mākoņos. Tie traucēja viņam labi redzēt, tāpēc viņš tos sasildīja, līdz mākoņi sīkdami pašķīrās; milzis zaigoja kā sarkanzelts, viņa pēdas caursita ielu akmens plātnes, zem kapuces kupola divas acis bija zaļas, bet trešā aizmiegta; atvēris plakstu vairogus, viņš jaudāja ar to izdedzināt cauri klintis. Varagalva paspēra vienu soli, divus un, lāktīdams kā liesma, bija jau ārpus pilsētas. Argensi, sadevušies rokās, tik tikko spēja apjozt viņa pēdas nospiedumu, kas bija dziļš kā aiza.
Pa logiem, no torņiem, caur tālskašiem pa aizsargmūru lūkām pilsētas iedzīvotāji noraudzījās, kā Varagalva soļo pretī vakara blāzmām, aizvien melnāks un melnāks uz to fona, līdz augumā likās esam parasts Argenss, pēc kāda laika virs apvāršņa slējās vairs tikai galva un pleci, bet rumpi un kājas skatienam bija apslēpis planētas izliekums. Pienāca bažīgu gaidu nakts, visi cerēja sadzirdēt cīņas trokšņa atbalsis, redzēt sarkanas liesmas, bet nekas tāds nenotika. Tikai pašā rītausmā vējš atnesa tādu kā tālintāla pērkondārda at« balsi. Un atkal iestājās klusums, nu jau saules apmirdzēts. Piepeši šķita, ka debesīs uzrnirdzējušas sim saules, un pār Eternu brāzās ugunīgu bolīdu gāzrm tā dragāja pilis, mūru sienas pārvēršot akmeņu gr dās, kas apraka nelaimīgos, kuri izmisīgi sauca p< palīdzības, taču viņu veltīgie kliedzieni nebija pat s dzirdami. Tā atgriezās Varagalva, jo, raugi, briesmekl bija viņu sadragājis, sakapājis gabalos un atliekas izsviedis atmosfērā; tagad tās, lejupkritienā sakusušas, atgriezās uz planētas un ceturto daļu galvaspilsētas pārvērta gruvešos. Tā bija drausmīga sakāve. Vēl divas dienas un divas naktis no debesīm gāzās vara lietus.
Tad nu briesmeklim pretī gāja pārsteidzošais Dzīv- sudrabgalvis, itin kā absolūti neiznīcināms: jo vairāk belzienu dabūja, jo izturīgāks kļuva. Cirtieni viņu nevis satrieca, bet — gluži pretēji — vērta vēl stiprāku. Zvalstīdamies šķērsojis tuksnesi, Dzīvsudrabgalvis sasniedza kalnus, ar skatienu sameklēja briesmekli un gāzās tam virsū no klintāja krants. Pretinieks gaidīja viņu nepakustēdamies. Pērkondimdīgā cīņā salīgojās debess un zeme. Briesmeklis kļuva par baltu uguns sienu, savukārt Dzīvsudrabgalvis — par melnu rīkli, kas to aprija. Briesmeklis caururba viņu, atgriezās liesmu plīvu apņemts, pa otram lāgam gāzās virsū pretiniekam un, nekā ļauna nenodarījis, atkal iztriecās viņam cauri. Violeti zibeņi šķīda no mākoņa, kurā abi cīnījās, taču pērkondārdi dzirdami nebija — tos pārmāca abu milžu cīņas šaušalīgais troksnis. Redzēja briesmeklis, ka šādi neko nepanāks, tālab iesūca sevī visu apkārtējo svelmi, saplacinājās un pārvērta sevi par matērijas spoguli: it viss, kas atradās iepretī spogulim, atspulgojis tanī, taču nevis kā attēls, bet kā realitāte. Dzīvsudrabgalvis ieraudzīja šajā spogulī savu dubultnieku, metās cīņā ar spogulī atspoguļoto, taču pats sevi, protams, nejaudāja pievārēt. Tā viņš, nocīnījies trīs dienas, bija saņēmis tik neskaitāmi daudz belzienu, ka kļuva cietāks par akmeni, par metālu, par it visu — vien Baltā Pundura kodols pārspēja viņu cietībā —, un, kad Dzīvsudrabgalvis bija sasniedzis šo galējo robežu, viņš un viņa atspoguļotais atkārtojums iegāzās planētas dzīlēs, atstājot aiz sevis klintīs robu — krāteri, kas tūdaļ sāka pieplūst ar rubīnsarkani vizmojošu lavu no zemzemes dziļumiem.
Kā cīņā devās trešais elektrobruņinieks, redzējis nebija neviens. Karalistes Fizikuss Dižais Abstraktors no rīta iznesa to uz delnas ārpus pilsētas, uzpūta, un elektrobruņinieks aizlidoja — tikai gaisa vērpetes sagriezās ap viņu; viņš lidoja bez jebkādas skaņas, ne- mezdams ne mazāko ēnu, itin kā viņa vispār nebūtu, it kā viņš neeksistētu.
īstenībā viņš bija vēl mazāks par neko — radīts nevis no pasaules, bet gan no antipasaules daļiņām — un bija nevis matērija, bet antimatērija. Būtībā viņš nebija pat antimatērija, bet vienīgi tās varbūtība, ieslē- pusies tādās Visuma telpas spraudziņās, ka atomi slīdēja viņam garām, tāpat kā ledus kalni slīd garām okeāna viļņu šūpotiem izkaltušiem zāles stiebriņiem. Tā viņš, vēja nests, skrēja, līdz sastapa briesmekli; tā
zalgojošais ķermenis izvijās līdzīgi garai dzelzs kalnu grēdai, pa muguru tam plūda mākoņu putas. Elektrobruņinieks ietriecās briesmoņa rūdītajos sānos, un uz- [ šķērdumā kļuva redzama saule, kas tūdaļ pat nomelnēja un izzuda, tagad tur kaukdamas virmoja klintis, mākoņi, šķidrs tērauds un gaiss; elektrobruņinieks caururba pretinieku un atgriezās, briesmeklis raustīdamies saritinājās, izšļāca baltu svelmi, taču tā acumirklī izplēnēja — un palika vairs tikai tukšums; nu briesmeklis aizsedzās ar matērijas spoguli, bet elektrobruņinieks Antimats pāršķēla arī spoguli, tad gigants saslējās, sasvēra uz priekšu pieres kalnāju, no kura izšāvās viscietākie starojumi, taču arī tie kļuva mīksti un pār- ) vērtās par neko; milzis nodrebēja un, sagāzdams klintis, baltu akmens miltu mākuļos tīts, kalnu lavīnas grandoņas pavadīts, metās bēgt, savu neslavas ceļu iezīmēdams izkusušā metāla lāmām, izdedžiem un vulkānisku tufu, tā viņš drāzās, bet drāzās arī Antimats un, uzklupdams no sāniem, plosīja, rāva un kapāja tik neganti, ka gaiss drebēja un gabalu gabalos saraustītā nešķīsteņa atsevišķās daļas locīdamās līda uz visām apvāršņa pusēm, vējš ņēmās nolīdzināt briesmekļa atstātās pēdas, un — skat — viņa vairs nebija.
Nu sudrabainus pārņēma liela līksmība.
Taču tajā pašā laikā pār izpostīto Bizmāliju noskrēja trīsas. Tur, kur mētājās rūsas saēstas skārda sloksnes, kadmija un tantala vraki un kur līdz šim bija klaiņojis tikai vējš, sēkdams sasvaidīto dzelžu kaudzēs, aizsākās sīksīciņa rosīšanās, nerimtīga kā skudru pūznī; metāla virsma noklājās zilganām versmes zvīņām, metāla skeleti iedzirkstījās, vērtās mīksti, ieblāvojās no iekšēja siltuma un sāka saistīties kopā, saķēdēties, sakust, no \ džerkstošā metāla blāķu virmuļa veidojās un augtin auga jauns briesmeklis, gluži tāds kā pirmais, ne par matu citāds. Nebūtību nesošais vējš sastapa to, un atkal iedegās cīņa. Bet tikām dzima jauni un jauni briesmekļi, rāpodami uz visām pusēm no vraku kapsētas; un melnas šausmas sagrāba sudrabainus, jo viņi labi zināja, kādas neuzveicamas briesmas tos apdraud. Tad Inhistons izlasīja uz sceptera iegravēto uzrakstu, notrīsēja un saprata. Viņš sadauzīja sudraba scepteri, ' no tā izkrita kristāliņš — smalks kā adatiņa, un tas ņēmās gaisā rakstīt ugunīgas zīmes.
Ugunīgais raksts pārbiedētajam karalim un viņa karaliskajai padomei vēstīja, ka briesmeklis nav viņš pats un nepavisam neizteic sevi, bet gan kādu citu, kurš no nezināmām tālēm vada viņu dzimšanu, pieņemšanos spēkā un postīgo darbību. Ar uguni rakstošais kristāliņš darīja zināmu, ka viņi un visi pārējie argensi ir tālini pēcteči būtnēm, kurām esību pirms daudziem tūkstošiem gadsimtu bija piešķīruši briesmekļa radītāji. Un ka šie radītāji nepavisam neesot līdzīgi saprātīgām būtnēm, kuras iemīt kristālos, tēraudā vai zeltā, un visām pārējām, kuras dzīvo metālā. Sīs būtnes esot iznākušas no sāļa okeāna ūdeņiem un būvējušas mašīnas, zobodamās dēvējušas tās par dzelzs eņģeļiem, bet īstenībā turējušas tās nežēlīgā verdzībā. Tad metāla radījumi, nebūdami pietiekami spēcīgi, lai saceltos pret okeāna klēpī dzimušajiem, aizlidojuši ar milzīgiem nolaupītiem kosmokuģiem; ar šiem kosmokuģiem tie aizbēguši no gūsta uz tālīnākajiem zvaigžņu arhipelā- giem un tur dibinājuši visvarenas valstis, starp kuram Argensu valstiņa ir kā smilšu graudiņš tuksneša smiltājos. Taču agrākie mašīnu valdnieki neesot aizmirsuši brīvību atguvušos un saucot šos par dumpiniekiem, un meklējot pa visu kosmosu, šķērsodami to no galaktiku austrummalas līdz dienvidpolam. Tiklīdz kaut kur uzejot pirmā dzelzs eņģeļa bezvainīgos pēctečus — sa- tumsušu vai spožu sauļu tuvumā, uz kvēlojošām planētām vai ledainēm —, tūdaļ liekot lietā savu viltīgo spēku, lai vajātu par to, ka tie aizmukuši. Tā bijis, tā ir, un tā būš. Un atrastajiem neesot nekādas iespējas paglābties, izvairīties vai aizbēgt no atmaksas, ir tikai viens ceļš, kā šo atriebi darīt nekaitīgu un veltīgu, — jākļūst par neesamību.
Ugunīgais raksts apdzisa, augstmaņi ielūkojās valdnieka redzokļos, tie izskatījās stingi un nedzīvi. Karalis klusēja ilgi, ilgi, līdz augstmaņi paši ierunājās:
— Eternas un Erisfenas valdniek, Ilidaras, Sina- lostas un Arkaptūrijas kungs, neskaitāmu sauļu un mēnešu pārvaldītāj, saki mums kaut ko!
— Vārdi mums nav vajadzīgi, ir vajadzīga rīcība. VisupēdīgāJ — bilda Inhistons.
Notrīsēja padomes vīri, taču atbildēja vienā balsī.
— Tu esi lēmis!
— Un tālab — lai notiek! — sacīja karalis. — Tagad, kad esam pieņēmuši lēmumu, es nosaukšu vārdā būtni, kas mūs tiktāl novedusi, tiku par viņu dzirdējis, kāpdams troni. Vai tas nav cilvēks?
— Tu esi sacījisl — padome atbildēja.
Tad Inhistons uzrunāja Dižo Abstraktoru.
— Dari savu darāmo!
Savukārt Abstraktors atbildēja:
— Dzirdu un paklausu!
Un Abstraktors izrunāja vārdu, kura vibrācijas ar gaisa viļņiem nolaidās planētas dzīlēs; tad pāršķēlās jaspisa debess, un nebija vēl krītošo torņu smailes sasniegušas zemi, kad Argensas septiņdesmit septiņas pilsētas pārvērtās septiņdesmit septiņos baltos krāteros, plaisāja kontinenti, jo tiem pāri traucās uguns- mutuļi; gāja bojā sudrabaini, un lielā saule neapspīdēja vairs planētu, bet tikai melnu mākoņu mutuli, kas, neesības vēju kliedēts, mazpamazām attinās un gaistin gaisa. Tukštelpa, ko starojums, cietāks par klinti, bija ieplētis plašu jo plašu, pēcāk sablīvējās trīsošā dzirkstī, kas arī izzuda. Pēc septiņām dienām trieciena vilnis sasniedza vietu, kur gaidīja naktsmelni kosmokuģi.
— Tas ir noticis! — modrais briesmekju radītājs sacīja saviem biedriem. — Sudrabaiņu valsts vairs nav. Varam doties tālāk.
Tumsā pie lidkuģu sāniem uzplauka ugunspuķe, un viņi aizjoņoja tālāk pa atriebes ceļu.
Bezgalīgs ir kosmoss, un nav tam robežu, bet nav robežu arīdzan viņu naidam, tālab jebkurā dienā, jebkurā stundā tas var sasniegt arī mūs.