Planēta Aragēna bija izbūvēta uz iekšpusi, jo, raugi, tās valdnieks Metameriks, kurš stiepās pa ekvatora plakni visus trīssimt sešdesmit grādus un tādējādi apjoza savu valsti, būdams ne tikai tās saimnieks, bet ari aizsargātājs, gribēja paglābt savus pavalstniekus enterītus no kosmiska iebrukuma un tādēļ bija noliedzis uz planētas virsmas aiztikt jebko, kaut pašu niecīgāko akmentiņu. Tālab Aragēnas zeme bija palikusi mežonīga un nedzīva, un tikai zibeņu cirvji aptēsa tās kram- akmens kalnu muguras, bet meteori kontinentos doba krāterus.
Toties desmit jūdžu dziļumā pletās enterītu ros- mīgā darba josla; izdobuši dzimtās planētas dzīles, viņi tajās iekopa kristālu dārzus, no sudraba un zelta cēla pilsētas; namus viņi būvēja otrādi — dodekaedru un ikosaedru formā, tika celtas arī hiperboloīdas pilis, kuru spoguļkupolos katrs varēja sevi ieraudzīt, divdesmit tūkstoš reižu palielinātu kā milžu teātrī, jo, lūk enterīti dievināja ģeometriju un mirdzumu, turklāt namdari viņi bija pirmklasīgi. Pa cauruļvadu sistēmām viņi planētā iesūknēja gaismu, laižot to caur smaragdu filtriem, tad caur dimantu, tad atkal caur rubīnu filtriem, un šādi ieguva rītausmu, dienasvidu vai sār- tenu vakarblāzmu, kad vien vēlējās; turklāt paši sevī viņi bija samīlējušies tik neizsakāmi, ka viņu pasaule bija viens vienīgs spogulis; Enterītu vilcieni, ko darbināja karstu gāzu plūsmas, bija no kristāla, bez logiem, tie bija gluži caurspīdīgi, un braucēji redzēja savus atspulgus piļu un svētnīcu sienās, pārsteidzoši daudzkār- šotos slīdošos, tangenciālos un varavīkšņainos atveidos.
Viņiem bija pat pašiem savas debesis, kur molibdēna un vanādija sakausējumus mirdzināja spineļi1 un kalnu kristāli, kurus enterīti audzēja ugunī.
Metameriks bija Aragenas valdnieks pēc mantojuma tiesībām un vienlaikus arī mūžmūžīgs, jo, raugi, viņa ķermenis bija salts, skaists un daudzposmains; pirmajā posmā mājoja saprāts, un, kad pēc vairākiem tūkstošiem gadu tas bija novecojis un no ilgvaldīgās domāšanas kristāliskie režģi sadiluši, pārvaldes funkcijas pārņēma nākamais posms, un tā tas turpinājās, jo Me- tamerikam bija desmit miljardi šādu posmu.
Metameriks bija Aurigēnu pēctecis, kurus viņš gan nekad nebija redzējis un zināja par tiem vien tik daudz, ka tad, kad senčiem bija draudējusi iznīcība no kaut kādām drausmīgām būtnēm, kas nodarbojušās ar kosmonautiku un tās dēļ bija pametušas dzimtās saules, Aurigēni visas savas zināšanas un dzīves alkas iekap- sulējuši mikroskopiskos atomu graudiņos un izsējuši tos Aragenas klinšainajā augsnē. Viņi nodēvēja planētu par Aragenu, jo nosaukums atgādināja viņu pašu vārdu, taču uz planētas klintīm netika spēruši ne soli, lai pēc pēdām tos neuzietu baismīgie vajātāji; Aurigeni visi kā viens gāja bojā, vienīgais iepriecinājums bija tas, ka viņu ienaidnieki, saukti par baltajiem jeb bālajiem, pat nenojauš, ka gluži izdeldējuši aurigenus tomēr nav. Enterīti, kas bija radušies no Metamerika, atšķirībā no viņa paša nezināja neko paV savu neparasto izcelsmi; hronika par aurigenu baismo galu, tāpat arī par enterītu pirmsākumu bija ierakstīta melnā vezuvīta senkristālā, kas bija noglabāts planētas kodolā. Toties labāk par labu to zināja un atcerējās viņu valdnieks.
No akmeņainās un magnētiskās grunts, ko rosīgie celtnieki lauza ārā no planētas dzīlēm, paplašinādami savu pazemes valstību, Metameriks lika darināt rifu joslas, izmetot grunti starpplanētu telpā. Gredzenu gredzeniem draudīgie rifi apjoza Aragenu, neļaudami tai tuvoties. Tālab kosmosa kuģotāji meta līkumu šim par Melno Klaburčūsku dēvētājam rajonam — bez mitas te cits pret citu triecās milzenīgi lidojoši bazaltu un porfīru bluķi, izraisīdami spēcīgas meteoru gāzmas, turklāt tas bija arī apvidus, kur dzima visas komētu galvas, it visi akmens bolīdi un asteroīdi, kas izkaisīti Skorpiona sistēmā.
Meteoru lavīnas gāzās arī uz Aragenu, bombardēja tās virsmu, uzplēsa un dangāja, izšķiltās uguns strūklakas naktis vērta par dienām, bet dienas — uzkulto putekļu mutuļu dēļ — par naktīm. Taču Enterītu valstībā neiekļuva ne mazākā vibrācija; ikviens, kurš iedrošinātos tuvoties viņu planētai, ieraudzītu — ja vien iepriekš kuģis nebūtu sašķīdis pret ldintsblāķu virmuli — akmenīgu debess ķermeni, kas līdzīgs krāteru izdobītam galvaskausam. Pat vārtus, kas veda planētas dzīlēs, enterīti bija izveidojuši tā, lai tie atgādinātu uzvandītas klintis.
Tūkstošiem gadu neviens nebija mēģinājis apmeklēt planētu, tomēr Metameriks ne uz mirkli neatslābināja pavēli, ka jābūt pastāvīgi modriem.
Taču kādudien atgadījās, ka enterītu grupa, kura bija izgājusi virszemē, ieraudzīja tādu kā gigantisku konusveida kausu, kam kāta daļa bija iedzīta starp klintāja blāķiem, bet pret debesīm pavērstā iedobtā daļa bija daudzkārt iedangāta un caurumaina. Nekavējoši turp tika ataicināti daudzziņi astrokuģotāji, un tie secināja, ka viņu priekšā atrodas no nezināmām malām atlidojuša zvaigžņu kuģa vraks.
Lidkuģis bija īsts milzenis. Tikai pieejot tuvāk, bija redzams, ka tam ir koniska forma; ar smailo priekšgalu tas bija ieurbies klintīs, un to klāja bieza apdeguma un kvēpējuma kārta, bet pakaļējā kausveidīgā daļa pēc konstrukcijas atgādināja apakšzemes piļu varenās griestu velves. No pazemes izrāpoja spīļu mašīnas, ļoti piesardzīgi izcēla noslēpumaino kuģi no piezemēšanās vietas "un ienesa planētas dziļumos. Pēc tam enterītu grupa nolīdzināja bedri, ko bija iedobis kuģa priekšgals, lai uz planētas virsmas nepaliktu ne pēdas no sveškuģa^un bazalta vārti tika cieši jo cieši aizdarīti.
Melnais, gluži kā uz oglēm apcepinātais kuģa korpuss nogūla galvenajā pētniecības cellē, kas bija iekārtota zaigojoši grezna; lietpratēji pētnieki pavērsa pret kuģi visdzidrāko kristālu spoguļzaigās plaknes un ar dimanta asmeņiem uzšķērda virsējo bruņu kārtu, zem kuras atsejizās otra — dīvaini balta, kas pētniekus mazliet salrauca, bet, kad karborunda urbji bija pārgrauzuši arī šo segslāni, parādījās trešais — nepievei- cams, "un tanī bija iemontētas cieši noslēgtas durvis, taču tās atdarīt viņi nemācēja.
Vecākais zinībnieks, vārdā Afinors, rūpīgi izpētīja durvju'aizvarmēhānismu; izrādījās, ka mehānismu var dabūt vaļā, izrunājot kādu noteiktu vārdu. Šo vārdu viņi nezināja un arī nevarēja zināt. Ilgi viņi izmēģinājās ar dažnedažādiem vārdiem, kā, piemēram, «kosmoss», «zvaigznes», «mūžīgs lidojums», taču durvis pat nepakustējās.
— Nezinu, vai mēs darām pareizi, pūlēdamies atvērt lidkuģi bez karaļa Metamerika ziņas, — Afinors pēdīgi ieteicās. — Bērna gados es dzirdēju leģendu par baltām būtnēm, kuras kosmosā vajā metālā iemītošu dzīvību un deldē to aiz atriebības, jo …
Afinors aprāvās pusvārdā un līdz ar pārējiem lielās izbailēs raudzījās uz milzenīgo kuģa bortu, jo, izskanot vecā zinībnieka pēdējiem vārdiem, līdz šim stingās durvis pēkšņi sakustējās un plaši atvērās.
Vārds, kas atdarīja durvis, bija «atriebība».
Zinībnieki atsauca palīgos bruņuvīrus, un visi plecu pie pleca ar notēmētiem dzirksteļmetējiem ienira lid- kuģa smacīgajā un nekustīgajā tumsā, apgaismodami to ar zilganiem un baltiem kristāliem.
Mašīnas lielākoties bija sadragātas, ilgi viņi maldījās starp aparatūras graustiem, meklēdami apkalpi, taču neuzgāja nedz lidoņus, nedz ko citu, kas liecinātu, ka tādi bijuši. Viņi prātoja, vai pats lidkuģis nav saprātīga būtne, jo tās mēdz būt pat varen lielas, piemēram, viņu karalis apjomā tūkstoškārt pārsniedz svešo kuģi, tomēr ir viens vesels.
Taču elektriskās domāšanas mezgli, ko viņi uzgāja, bija sīki un izkliedēti; tātad svešais kuģis nevarēja būt nekas cits kā vienīgi lidojoša mašīna, kas bez apkalpes ir nedzīva kā akmens.
Kādā kaktā pie pašas bruņusienas izlūkotāji pamanīja peļķi — te bija izlijusi sarkana krāsa, kurai pieskaroties viņi notraipīja savus sudrabainos pirkstus; no šīs lāmas viņi uzlasīja nepazīstamas drānas skrandas — miklas un sarkanas, tāpat arī dažas visai trauslas kaļķa šķēpeles. Viņi nesaprata, kādēļ, bet, stāvot šinī tumsā, ko kliedēja tikai kristālu gaismas šautras, visus pārņēma bailes.
Tikām karalis jau bija uzzinājis par atgadījumu; tūdaļ ieradās viņa sūtņi ar stingru rīkojumu iznīcināt svešo kuģi ar itin visu, kas uz tā atrodas, bet jo īpaši karalis pieteica, ka svešie kuģotāji atdodami atomu uguns varai.
Zinībvīri atbildēja, ka tur neviena nav bijis, tikai tumsa un sadragāta aparatūra, metāla sienas un kaļķa šķembas, kas mazliet nošķiestas ar sarkanu krāsu.
Karaļa sūtnis notrīsēja un tūdaļ pat lika iekurt atomu sārtus.
— Karaļa vārdā! — viņš teica. — Sarkanais šķidrums, ko jūs uzgājāt, vēstī bojāeju! Tas uztur pie dzīvības balto nāvi, kas māk vienvienīgi atriebties gluži bezvainīgiem tikai par to, ka viņi pastāv ,.,
— Ja tā arī bijusi baltā nāve, tā mums vairs nav bīstama, jo kuģis ir pagalam un tie, kas lidojuši ar to, gājuši bojā aizsargrifu gredzenjoslā, — atbildēja zinībvīri.
— Bezgalīgs ir balto būtņu spēks, tās gan iet bojā, tomēr daudzkārt atdzimst no jauna, kaut atrastos tāl- tālu no spēcīgajām saulēm. Dariet, kā vēlēts, ak, ato- misti!
Padzirdot šādus vārdus, izbīlis sagrāba gudrajos un pētniekus. Tomēr pareģojumam par draudīgo bojāeju viņi nenoticēja — pārlieku neiespējama šķita pat tās niecīgākā varbūtība.
Tā nu viņi izcēla vraku no balsteņiem, sadragāja uz platīna laktām un, kad tas bija sašķaidīts gabalos, iegremdēja cietā starojumā, līdz tas pārtapa mūžam klusējošu, virmojošu atomu miriādēs, jo atomi ir bez pagātnes un gluži vienādi, visviens, vai radušies no kvēlākajām zvaigznēm, mirušām planētām vai saprātīgām būtnēm — gan labām, gan ļaunām; matērija visā kosmosā ir gluži vienāda, un ne jau no matērijas ir jābīstas.
Taču zinībvīri savāca pat šos atomus, sasaldēja vienā pikā, izšāva to uz zvaigznēm un tikai tad atviegloti uzelpoja.
— Esam drošībā. Nu mūs nekas neapdraud.
Taču tajā laikā, kad platīna veseri dauzīja lidkuģa korpusu un tas juka gabalu gabalos, no atirušās, asinīm notraipītās apģērba skrandas vīlītes izkrita nesaredzama spora — tik mazmazītiņa, ka pat simtiem tādu pārklātu viens vienīgs smilšu graudiņš. Bet naktī putekļos un pīšļos starp alas akmeņiem izdīga balts asniņš, no tā — otrs, trešais, simtais, un tie sāka dvašot skābekli un miklumu, no kura spoguļaino pilsētu sienas apzēla ar rūsojumu, un enterītu aukstajās iekšās tīklojās tur ieperinājušies nesamanāmi pavedieni, un viņi pamodās, sevī jau nesdami tuvīno iznīkšanu. Nepagāja ne gads, un visi bija pagalam. Mašīnas pazemes alās apstājās, apdzisa kristālu ugunis, brūngana spitālības ēde sairdināja spoguļkupolus, un, kad bija izplēnējis pēdējais atomu siltums, iestājās tumsa, un šinī necaurredzamajā tumsā, spraukdamies cauri džerk- stošiem skeletiem, iestīgodams sarūsējušos galvaskausos, aizauzdams apdzisušo acu dobuļus, auga un kuploja pūkains, mikls, balts pelējums.