Astronomi māca, ka it viss, kas pastāv — miglāji, galaktikas, zvaigznes —, bēg uz visām pusēm un no šīs nemitīgās kliedēšanās Visums plešas plašumā jau miljardiem gadu,
Daudzus jo daudzus šāda vispārēja kliedēšanās ļoti pārsteidz, un, meklēdami tās pirmsākumus pagātnē, viņi nonāk pie secinājuma, ka sensenis viss kosmoss bijis sakopots vienā punktā kā zvaigžņu lāse un ka neizprotama iemesla dēļ sākusies tās eksplozija, kas turpinās vēl šobaltdien.
Tā prātojot, viņiem rodas jautājums, kas tad īsti bijis pirms tam, tomēr atrisināt šo miklu viņi tā arī nespēj. Bet bija apmēram tā.
Iepriekšējā Visuma laikos dzīvoja divi konstruktori, nepārspējami meistari kosmogonijas arodā, un nebija nekā tāda, ko viņi nespētu izgatavot. Taču kaut ko darināt var tikai tad, ja ir plāns, bet plāns jāizdomā, kur gan citur lai to ņem? Tā arī abi šie konstruktori, Mik- romīlis un Gigaciāns, par to vien sprieda, kā varētu uzzināt, kas vēl būtu konstruējams, ja neskaita tos brīnumus, kas viņiem pašiem ienāk prātā.
— Es varu pagatavot visu, kas vien man ienāk prātā, — teica Mikromīlis. — Diemžēl ne jau viss man ienāk prātā. Tas ierobežo tiklab mani, kā tevi: nav taču mūsu spēkos izdomāt visu, kas būtu izdomājams, un var gadīties, ka nevis tas, ko esam izdomājuši un pašreiz taisām, bet kaut kas pavisam cits būtu vairāk vērts, lai to īstenotul Ko tu par to domā?
— Tev taisnība, tā ir — atbildēja Gigaciāns.
— Bet ko tu liec priekšā?
— Visu, ko vien veidojam, mēs veidojam no matērijas, — atbildēja Mikromīlis, — un tanī ir ietvertas visas iespējamības; ja būsim iedomājušies darināt māju — uzbūvēsim to, ja kristāla pili — radīsim pili, ja būsim iecerējuši domājošu zvaigzni, kvēlojošu saprātu — arī to spēsim konstruēt. Tomēr matērijai piemīt vairāk iespēju nekā mūsu galvām, tāpēc vajadzētu matērijai likt runāt — apveltīt to ar muti, lai tā pati mums paustu, ko vēl no tās varētu pagatavot un kas mums pašiem nav ienācis prātā!
— Mute ir vajadzīga, — piekrita Gigaciāns, — tomēr ar to vēl nepietiek, jo mute izteiks tikai to, ko būs radījis prāts. Tālab jāliek matērijai ne vien runāt, tā jāpieradina arīdzan domāt, un tad tā noteikti izpaudīs mums visus savus noslēpumus.
— Prātīgi vārdi, — atbildēja Mikromīlis. — Darbs ir pūliņu vērts. Es to saprotu tā: viss, kas pastāv, ir enerģija, tātad arī domāšana jāizveido no tās, sākot ar pašu mazāko vienību, tas ir — ar kvantu. Kvantu
domāšana jāiesprosto iespējami mazākā atomu krātiņā, un kā atomu inženieriem mums šis darbs ir pa spēkam, turklāt nav jātaupa pūles, lai izmērus samazinātu. Kad es varēšu iebērt kabatā simt miljonus ģēniju un tie itin viegli tur satilps, mērķis būs sasniegts: šie ģēniji savairosies, un tad nieka saujiņa domājošu smilšu ne sliktāk par vislielāko padomi varēs pateikt, kas un kā darāms!
— Nē, ne jau tā! — iebilda Gigaciāns. — Jārīkojas gluži otrādi, tāpēc ka viss, kas pastāv, ir masa. Tad nu arī no Visuma masas jāizveido vienas vienīgas milzu smadzenes, kas būtu spējīgas domāt sevišķi spriegi; kad es tām jautāšu, tās atklās man itin visus radīšanas noslēpumus. Tavi ģeniālie putekļi ir nekam nederīga fantastika, jo — katrs domājošs graudiņš teiks ko citu, tu apjuksi šai haosā un savas zināšanas nepapildināsi!
Vārds pa vārdam, un abi konstruktori saķildojās tik neganti, ka par kopīgu darbu vairs nevarēja būt ne runas. Tā nu viņi, zobodami viens otru, šķīrās un katrs pēc sava prāta stājās pie darba. Mikromīlis sāka ķert kvantus un sprostoja tos atomkrātiņos, bet, tā kā kvanti visblīvāk savietojās kristālos, viņš radināja domāt dimantus, halcedonus un rubīnus; ar rubīniem veicās vislabāk — tajos viņam izdevās sablīvēt tik daudz saprātīgas enerģijas, ka tie zaigot zaigoja. Bez tam viņš bija izveidojis vēl krietnu daudzumu citu domājošu minerālas dabas daļiņu: zili gudros smaragdus, dzelteni attapīgos topāzus, tomēr rubīnu sarkanā domāšana viņam bija visvairāk tīkama.
Kamēr Mikromīlis darbojās šo čiepstošo mazuļu pulkā, Gigaciāns savas pūles veltīja milžiem; ārkārtīgā piepūlē viņš bīdīja vienkopus saules un veselas galaktikas, kausēja tās, jauca, metināja, apvienoja un, strādādams vaiga sviedros, radīja kosmomilzi, kurš izrādījās tik visaptverošs, ka aizpildīja bezmaz visu telpu un pāri palika vienīgi maza spraudziņa, kur vīdēja Mikromīlis ar saviem dārgakmeņiem.
Kad iecerētais darbs bija paveikts, viņus vairs neinteresēja, kurš no sava veidojuma varētu uzzināt vairāk noslēpumu, bet vienīgi — kuram bijusi taisnība un kurš izvēlējies labāku ceļu. Tādēļ konstruktori izsauca viens otru uz sacensību. Gigaciāns gaidīja Mik- romīli līdzās savam milzim, kas garumā, resnumā un platumā pletās uz mūžmūžīgiem gaismas gadiem; rumpis tam bija no tumšiem zvaigžņu mākoņiem, elpa plūda no neskaitāmām saulēm, kājas un rokas bija darinātas no galaktikām, kuras kopā saturēja gravitācija, no simt triljoniem dzelzs debess ķermeņu sastāvēja viņa galva, bet pinkainā, kvēlojošā cepure bija no saules dzijas. Regulēdams savu kosmomilzi, Gigaciāns lidoja no viņa auss uz muti, un ikreiz šāds ceļojums ilga sešus mēnešus. Turpretī Mikromīlis sacensības vietā ieradās gluži viens un tukšām rokām. Kabatā tam bija vienīgi maziņš rubīns, ko tas gatavojās likt pretī gigantam. To ieraudzījis, Gigaciāns sāka smieties.
— Ko labu sacīs šī kripatiņa? — viņš jautāja. — Kas gan ir viņas zināšanas salīdzinājumā ar šo galaktiskā intelekta bezgalību, ar miglāju, kur saules cita citai pārraida domu, ko pastiprina varena gravitācija, eksplodējošas zvaigznes idejām piešķir krāšņumu, bet pārdomu dziļumu daudzkāršo starpplanētu tumsa?
— Ko nu lielies un plāties, labāk ķeries pie darbal — Mikromīlis atcirta. — Man ir priekšlikums. Kālab gan mums vajadzētu iztaujāt savus darinājumus? Lai šie paši sacenšas disputā! Lai mans mikroskopiskais ģēnijs pacīkstas ar tavu zvaigžņu milzi turnīrā, kur vairogs ir gudrība, bet šķēps — skaudra doma!
— Lai notiek, — Gigaciāns piekrita.
Tad abi konstruktori atkāpās no saviem veidojumiem, atstādami tos sacīkstes vietā vienus pašus. Pariņķoja, pariņķoja sarkanais rubīns tumsā virs tukšuma okeāniem, kuros zvaigžņu kalnāji peldēja virs gaismojošā, skatienam neaptveramā ķermeņa, un iepīkstējās;
— Ei tu, pārmilzīgais, ugunīgais lempi, bezjēdzīgi lielais bubuli, — vai tu vispār spēj domāt?!
Jau pēc gada šie vārdi sasniedza kolosa smadzenes, kur sāka griezties meistarīgā harmonijā saslēgtās debesu velves, izaicinošie vārdi pārsteidza milzeni, un viņš gribēja redzēt, kas ir tas, kurš iedrošinājies tā viņu uzrunāt.
Un koloss sāka griezt galvu uz to pusi, no kuras bija atskanējis jautājums, bet, kad tas beidzot izdevās, bija aizritējuši divi gadi. Milža gaišzilās acis — galaktikas — paraudzījās tumsā, taču nekā nesaskatīja, jo rubīna tur sen vairs nebija, tagad tas pīkstēja milzim aiz muguras*
— Esi gan tu lempis, mans mīļais zvaigžņmākoni, mans saulmati, drausmīgs muļļa tu esil Negrozi nu savu pinkaino sauļu galvu, pasaki labāk — vai jaudāsi sarēķināt, cik ir divi un divi, iekams puse no zilajām gigantzvaigznēm tavā paurī nebūs izkvēlojušas un aiz vecuma apdzisušas?
Sīs bezkaunīgās ņirgas saniknoja kosmomilzi, un viņš, cik ātri spēdams, sāka griezties apkārt, jo rubī- niņa vārdi allaž skanēja viņam aiz muguras; koloss griezās aizvien straujāk, ap viņa ķermeņa asi virmoja Piena Ceļi, no trauksmainās virpuļošanas spirālēs sa- vērpās iepriekš taisnās galaktiku rokas, satinās vērpetē zvaigžņu mākoņi, pārvērzdamies par lodveidīgām kopām; visas saules, debesu ķermeņi un planētas šai trakajā virmā griezās kā spēji palaisti rotaļvilciņi, taču nepaguva milzis ne uzlūkot zvērojošām acīm pretinieku, kad jau atkal šis ņirgājās par viņu kaut kur pie sāniem.
Kristāliņš drosulītis joņoja ašāk un ašāk, bet arī kosmomilzis griezās aizvien straujāk un straujāk, tomēr nekādi nevarēja to panākt, kaut šaudījās kā atspole, līdz griezās jau pilnā sparā un virmoja — tik baismīgi ātri, ka gravitācijas saites tapa vaļīgas un neizturēja līdz pēdējai iespējai saspriegtās pievilkšanās spēka šuves, kuras bija uzlicis Gigaciāns, pārtrūka elektriskās atrakcijas[2] sadiegums, un kosmomilzis kā neganti virpuļojoša centrifūga pēkšņi sasprāga gabalos un pašķīda uz visām pasaules pusēm, izšļākdams visapkārt Piena Ceļus un izmētādams spirāliskās lāpas — galaktikas; šī centrbēdzes spēka izraisīta, tad arī aizsākās miglāju kliedēšanās. Mikromīlis vēlāk apgalvoja, ka uzvarējis esot viņš, jo Gigaciāna kosmomilzis sašķīdis, nepagūdams patiekt ne «a», ne «b», savukārt Gigaciāns bilda pretī, ka sacensības mērķis neesot bijis pārbaudīt saistības spēku izturību, bet gan prāta spējas, proti: kurš no viņu abu darinājumiem gudrāks, nevis — kurš no tiem stingrāk turas kopā. Un, tā kā ar strīdus jautājumu izturībai nav nekā kopīga, Mikromīlis esot rīkojies blēdīgi un viņu piemānījis.
Kopš tā laika abu strīds kļuvis vēl jo asāks. Mikromīlis meklē savu rubīnu, kurš katastrofā nez kur no
klīdis, tomēr atrast viņam to neizdodas; ieraudzījis sarkanu gaismu, viņš tūdaļ trauc turp, bet izrādās, ka tā ir tikai izklīstošu miglāju gaisma, kas, miglājiem novecojot, kļūst sarkanāka, un viņš atkal mekle — un atkal veltīgi.
Savukārt Gigaciāns pūlas savu sasprāgušo kosmomilzi sašūt kopā ar gravitācijas tauvām un staru diegiem, par adatām ņemdams viscietākos starojumus. Taču, tiklīdz viņš ko sašuj, tas tūlīt iet_ pušu -— tik drausmīgs ir reiz izraisītās miglāju kliedēšanās spēks; un tā nu ne vienam, ne otram neizdevās izdibināt no matērijas tās noslēpumus, kaut arī gudrību tai viņi tika iemācījuši un muti izveidojuši, diemžēl pirms izšķirošās sarunas bija atgadījusies šī ķibele, ko nejēgas aiz savas nezināšanas dēvē par pasaules rašanos.
īstenībā Mikromīļa rubīniņa dēļ Gigaciāna kosmomilzis gluži vienkārši sasprāga gabalu gabalos, un tā sīkās drumslas vēl šobaltdien lido uz visām pusēm. Bet, ja nu kāds tam netic, lai pavaicā zinātniekiem, vai nav taisnība, ka itin viss, kas vien kosmosā pastāv, līdzīgi rotaļvilciņam, nerimus griežas ap savu asi; no šīs trakās griešanās tad viss arī sācies.