Kiberas valdnieks karalis Poleandrs Partobons bija liels karotājs un, būdams modernās stratēģijas cienītājs, augstāk par visu kara mākslā vērtēja kibernētiku. Viņa valstība bija pārbagāta ar domājošām mašīnām, jo Poleandrs lika tās novietot visur, kur vien varēja: ne jau tikai astronomiskās observatorijās vai skolās, bet pat akmeņos, kuri gulēja uz ceļa, lika ierīkot elektriskas smadzenītes, kas skaļā balsī brīdinātu gājējus, lai tie nepaklūp, tāpat arī stabos, namu sienās un kokos, lai visur varētu pajautāt pēc ceļa; viņš lika piekarināt smadzenītes pie mākoņiem, lai tās jau laikus ziņotu par lietus tuvošanos, tāpat apgādāt ar tām kalnus un ielejas, vārdu sakot, Kiberā uz katra soļa varēja ieraudzīt kādu saprātīgu mašīnu. Jauki bija uz šīs planētas, jo karalis ne vien izdeva dekrētus, ka viss esošais kibernētiski jāpilnveido, bet arī pastāvīgi ieviesa pavisam jaunu kārtību. Tā, piemēram, viņa karalistē tika ražoti kibervēži, sanošas kiberspāres un pat kibermušas, bet, kad to saviesās pārlieku daudz, tām uzbruka mehāniski zirnekļi. Uz planētas šalca kiberbiržu kiberbiezokņi, skanēja kiberleijerkastes un kiberkokles, un šo civilo ierīču nebija mazums, bet militāru ierīču bija divtik daudz, jo karalis bija varen drosmīgs karavadonis. Viņa pils apakšzemes pagrabos atradās stratēģiska skaitļošanas mašīna, kas bija neredzēti kaujinieciska; karalim piederēja arī citas mazākas mašīnas, bez tam kiberložmetēji, milzīgi kiber- dižgabali un daždažādi citi ieroči, tāpat pilni arsenāli šaujampulvera. Karalis bija gauži noraizējies tikai par to, ka nav nedz pretinieku, nedz ienaidnieku un neviens neparko negrib uzbrukt viņa valstij, tādēļ viņam nav iespējams likt lietā savu šaušalīgo karalisko bezbailību, stratēģiskās dotības, kā arī kiberieroču gluži neparasto jaudu. Un, tā kā karalim nebija īstu ienaidnieku un pretinieku, viņš lika saviem inženieriem konstruēt mākslīgus un ar tiem tad arī cīnījās, allaž tos uzvarēdams. Tie nudien bija baismi karagājieni un kaujas, tāpēc iedzīvotāji dabūja krietni vien ciest. Redzēdami, ka kiberienaidnieki pārlieku posta viņu ciemus un pilsētas, bet sintētiskais pretinieks apšļāc viņus ar šķidru uguni, padotie kurnēja, savu neapmierinātību iedrošinādamies izpaust arī tad, kad pats karalis, iera- djes kā viņu glābējs un mākslīgo ienaidnieku iznīcinātājs, uzbrukumu laikā samala putekļos visu, kas gadījās ceļā. Arī tad viņi, nepateicīgie, sūrojās, kaut gan tas tika darīts, izcīnot viņiem brīvestību.
Tad karalim apnika kara spēles uz savas planētas un viņš nolēma doties kaut kur tālāk. Viņš sapņoja par kosmiskiem kariem un uzbrukumiem. Netālu' no planētas atradās Lielais Mēness, gluži tuksnešains un mežonīgs; karalis uzlika padotajiem smagas nodevas, lai iegūtu naudu, par kuru bija nodomājis uz Mēness izveidot lielus karapulkus un iegūt jaunus kauju laukus. Nodevas padotie maksāja tīri labprāt, cerēdami, ka nu karalis Poleandrs vairs nemēģinās viņus atbrīvot ar saviem kiberdižgabaliem un viņu mājas un galvas vairs nebūs karaļa ieroču spēka izmēģinājumu objekts. Tad arī karaļa inženieri konstruēja uz Mēness izcilu skaitļošanas mašīnu, kurai savukārt bija jārada karapulki un automātiskie ieroči. Karalis tūlīt pat ņēmās dažnedažādi pārbaudīt mašīnas derīgumu; kādureiz viņš pa telegrāfu tika devis rīkojumu, lai tā izgatavo rūķi. Viņš gribēja zināt, vai patiess ir inženieru apgalvojums, ka ma.šīna spējot visu. Taču telegrammas tekstā bija ieviesusies sīka kļūda un mašīna saņēma pavēli izgatavot nevis elektrorūķi, bet elektropūķi un — cik labi vien prazdama — izpildīja pavēlL
Šajā laikā karalis bija aizņemts kārtējā kara kampaņā, proti, viņš atbrīvoja kiberalgotņu sagrābtās karalistes provinces un bija pagalam aizmirsis par mašīnai doto rīkojumu, kad pēkšņi no Mēness uz planētu sāka krist milzīgi klinšu bluķi; neizsakāms bija karaļa pārsteigums, kad viens trāpīja viņa pils spārnā un izpostīja kiberpunduru kolekciju — un tieši pundurus ar atgriezenisko saiti; aplam saniknots viņš tūdaļ pat telegrafēja mašīnai, kā šī iedrošinās tā darīt. Taču mašīna neatbildēja, jo tā vairs nepastāvēja: pūķis bija to aprijis un pārveidojis par savu asti.
Karalis tūlīt izsūtīja uz Mēnesi bruņotu soda ekspedīciju ar citu — tikpat kareivīgu skaitļošanas mašīnu priekšgalā, lai tā nogalinātu pūķi; nozibsnīja, nodārdēja, un nebija vairs ne mašīnas, nedz ekspedīcijas, jo pūķis necīnījās vis pa jokam, bet pa īstam un pret karalisti un karali tas perināja visļaunākos nodomus. Karalis sūtīja uz Mēnesi ģenerāļus kiberāļus, pulkvežus kiberžus un beigās aizsūtīja vienu kiberisimusu, taču arī tas nekā nepanāca, vienīgi šoreiz mazliet ilgāk vilkās cīniņš, kurā karalis nolūkojās caur tālskati, kas bija novietots uz pils terases.
Pūķis auga augumā, bet Mēness kļuva aizvien mazāks, jo nezvērs to gabalu pa gabalam aprija un pārveidoja par savu ķermeni. Karalis un arīdzan viņa k padotie redzēja, ka nu nav labi, kolīdz elektropūķim zem kājām vairs nebūs pamata, tas uz vietas metīsies virsū planētai un viņiem pašiem. Karalis gauži raizējās, bet neredzēja nekādu izeju un nezināja, kas darāms. Mašīnas izsūtīt nebija jēgas, jo tās ietu bojā, bet pašam doties pretī arī negribējās — bail bija. Reiz kādā klusā naktī karalis pēkšņi sadzirdēja troņa guļamistabā ieklabāmies telegrāfa aparātu. Tas bija ar Mēnesi savienots karaļa aparāts, viss no zelta, ar briljanta rakstrīku; pielēca karalis kājās un skriešus uz guļamistabu, bet aparāts tikai: luk-tuk, tuk-tuk — un,rau, šādu telegrammu izklabināja: «Elektropūķis telegrafē, ka Poleandram Partobonam jālasās projām, jo viņš, pūķis, nolēmis iesēsties Poleandra tronī!»
Pārbijās karalis, sāka trīcēt pie visām miesām un, kā stāvējis, sermuļādu naktstērpā un čībās noskrēja pils apakšzemes pagrabos, kur atradās veca un ļoti gudra stratēģiskā mašīna. Līdz šim viņš nebija griezies pie tās pēc padoma, jo vēl pirms elektropūķa rašanās bija ar to sastrīdējies par kādu kara operāciju; taču tagad viņam prāts nenesās uz ķildām — vajadzēja saglābt dzīvību un troni!
Karalis mašīnu ieslēdza un, tiklīdz tā bija iesilusi, iesaucās:
— Dārgā skaitļošanas mašīna! Mana labiņā! Noticis tā un tā — elektropūķis tīko atņemt man troni, pašu padzīt no karalistes, glāb mani un saki — kas darāms, lai pūķi pieveiktu?!
— Nekā nebij, — atbildēja skaitļojamā mašīna,
— vispirms tev jāatzīst, ka man toreiz bija taisnība, bez tam es vēlos, lai tu nedēvētu mani citādāk kā vienīgi par lielo Skaitļošanas Hetmani, bet vari arī uzrunāt mani: «Jūsu Feromagnētība»!
— Labi, labi, ieceļu tevi par Lielo Hetmani un esmu gatavs uz visu, ko gribi, tikai glāb!
Mašīna iešķindējās, ierūcās, nokrekšķējās un sacīja:
— Tas ir pavisam vienkārši. Jāuzkonstruē elektropūķis, spēcīgāks par to, kurš sēž uz Mēness. Viņš tad arī ļaundari pieveiks, samals tam visus elektriskos kauliņus, un mērķis būs sasniegts!
— Tas taču ir vareni! — sajūsminājās karalis.
— Bet vai tu vari izstrādāt šāda pūķa plānu?
— Tas būs superpūķis, — sacīja mašīna. — Varu izskaitļot ne vien plānu, bet pagatavot arī viņu pašu, vienu mirklīti!
Tūdaļ pat mašīna iespīdējās, tās iekšienē kaut kas nošvīkstēja, iedunējās, un tai pašā mirklī no tās sāniem līda ārā kas līdzīgs milzīgai liesmojošai elektriskai ķetnai, bet karalis pēkšņi iekliedzās:
— Stājies, vecā skaitļošanas mašīna!
— Kā tu ar mani runā? Esmu Lielais Skaitļošanas Hetmanis!
— Ā, tiesa gan! — karalis attapās. — Elektropūķis, kuru Jūsu Feromagnētība pagatavos, gan pieveiks' to
Mēness pūķi, taču pats droši vien paliks tā vietā — un kā mēs pēcāk tiksim vaļā no viņa?!
— Pagatavojot citu — nākamo, vēl varenāku, — mašīna paskaidroja.
— Nē, nē, tādā gadījumā, lūdzu, nedari nekā. Kāds gan man labums no tā, ka uz Mēness radīsies arvien baismīgāki pūķi, ja es vispār negribu nevienu pašu?
— Ā, tā ir cita lieta, — atbildēja mašīna. — Kāpēc tu neteici to uzreiz? Redz, cik neloģiski tu izsakies! Pag… man jāpadomā …
Mašīna dunēja, šķindēja, rūca, pēdīgi nokrekšķējās un sacīja:
— Jāpagatavo antimēness ar antipūķi, jāievada tie Mēness orbītā (šai brīdī mašīnā kaut kas nokrakšķēja), jātuvojas tai un jādzied:
Esmu robots jauns bezgala, Man no ūdens baiļu nava, Tram tid rā, tram tid rā! Ritā, dienā, vakarā!
— Vai, cik ērmoti tu runā, — ieteicās karalis, — kas kopīgs antimēnesirn ar šo dziesmu par jauno robotu?
— Par kādu robotu? — ievaicājās mašīna. — Ak nē, es kļūdījos, šķiet, man iekšā kaut kas sagājis grīstē, laikam būšu pārdeguši.
Karalis sāka meklēt vainu, līdz atrada pārdegušu lampiņu, ieskrūvēja jaunu un jautāja mašīnai, kas darāms ar antimēnesi.
— Ar kādu antimēnesi? — noprasīja mašīna, kura tikmēr bija aizmirsusi, ko runājusi iepriekš. — Ne p.ir kādu antimēnesi es nekā nezinu… pag, man jāpa domā …
Mašīna iedūcās, padžinkstināja un teica:
— Jāizstrādā vispārēja elektropūķu pievcikšan.is teorija, tad Mēnesspūķis būs atsevišķs gadījums un tādējādi jo viegli atrisināms.
— Tad izstrādā šādu teoriju! — teica karalis.
— Sai nolūkā man vispirms jāizgatavo dažādi eksperimentāli elekropūķi.
— Nekādā ziņā! Sirsnīgs paldies! — karalis iesaucās. — Pūķis tīko atņemt man troni, bet kas notiks, kad tu izgatavosi tos vairumā?
— Ak tā? Nu, tad jārīkojas citādi. Lietosim kārtējo tuvinājumu metodes stratēģisko variantu. Ej un telegrafē pūķim, ka tu atdosi tam troni, ja tas izpildīs trīs
pavisam vienkāršas matemātiskas operācijas…
Karalis nosūtīja telegrammu, un pūķis piekrita. Karalis atgriezās pie mašīnas.
— Tagad, — sacīja mašīna, — paziņo pūķim pirmo atrisināmo uzdevumu: lai viņš izdalās pats ar sevi!
Karalis izdarīja, kā sacīts. Elektropūķis izdalījās pats ar sevi, taču, tā kā vienā elektropūķī ietilpst tikai viens elektropūķis, viņš joprojām palika uz Mēness, un mainījies nebija nekas.
— Ko tu esi izdarījusi! — sauca karalis, pa galvu pa kaklu, gandrīz pazaudēdams čības, drāzdamies uz pagrabu. — Pūķis izdalījās pats ar sevi, bet, tā kā vieninieks ietilpst vieniniekā vienreiz, nekas nav mainījies!
— Tas nekas, es darīju to tīšuprāt, šai matemātiskai operācijai bija jānovērš viņa uzmanība, — atbildēja mašīna, — Tagad pasaki viņam, lai izvelk no sevis sakni!
Karalis nosūtīja telegrammu uz Mēnesi, un pūķis sāka vilkt: vilka, vilka, līdz sāka krakšķēt, elst, drebēt, taču piepeši viss norima — un sakne bija izvilkta!
Karalis atgriezās pie mašīnas.
— Pūķis krakšķēja, drebēja, pat zobus grieza, bet sakni izvilka un joprojām man draud! — viņš sauca no sliekšņa. — Ko nu lai dara, vecā maš… tas ir — Jūsu Feromagnētība?
— Esi mierīgs, — atbildēja mašīna, — tagad pasaki viņam, lai no sevis atņem pats sevi!
Karalis aizjoza uz guļamistabu, telegrafēja, un pūķis sāka atņemt sevi no sevis: vispirms atņēma asti, tad — kājas, pēc tam — ķermeni un, beidzot, redzēdams, ka kaut kas nav īsti kārtībā, sāka šaubīties, bet nu jau atņemšana gāja pēc inerces, tāpēc viņš atņēma sev arī galvu: palika nulle jeb — nekas: elektropūķa vairs nebija!
— Elektropūķa vairs nav! — līksmi sauca karalis, skriedams apakšzemes pagrabā. — Pateicos tev, vecā skaitļošanas mašīna ļ.. pietiekmi tu esi strādājusi… ,Tev pienākas atpūta, tāpēc tagad es tevi izslēgšu.
— O nē, mans dārgais, — mašīna iebilda. — Es savu darbu esmu izdarījusi, un tagad tu grasies mani izslēgt, pat nesauc vairs mani par Jūsu Feromagnē- tību?! Dikti nesmuki! Tagad es pati pārvērtīšos par elektropūķi, mans mīļais, izdzīšu tevi no karalistes un valdīšu katrā ziņā labāk nekā tu, jo tu no laika gala esi lūdzis man padomu visos svarīgākajos jautājumos, tāpēc būtībā valdīju es, nevis tu…
To sacījusi, mašīna šķindēdama un dūkdama sāka pārvērsties par elektropūķi; no tās sāniem jau izspraucās liesmojošas elektroķetnas, kad pēkšņi karalis, no izbīļa palicis gluži bez elpas, pielēca pie mašīnas un, paķēris čības, dauzīja visas lampiņas, kas vien patrāpījās pa rokai. Mašīna iešķindējās, sastostījās, un programmā ieviesās kļūda — «elektropūķis» kļuva par «elektropiķi»; rūkdama aizvien klusāk un klusāk, mašīna turpat karaļa acu priekšā sāka pārveidoties par milzīgu, spīdīgi melnu elektropiķa gabalu, kas vēl brīdi sīca, līdz no tās zilganu dzirksteļu veidā izplūda pēdējā elektrība, un nu apstulbušā Poleandra priekšā kūpēja vairs tikai milzenīgs piķa staignājs…
Karalis atviegloti nopūtās, uzāva čības un atgriezās savā guļamistabā. Kopš tās reizes viņš pilnīgi pārvērtās: piedzīvojumi, kādus viņam bija nācies pieredzēt, līdz pat mūža galam padarīja viņu daudz rāmāku, viņš nodarbojās vienīgi ar civilo kibernētiku, bet par militāro nelikās vairs ne zinis.