Kad šoferis pamodās, bija septiņi no rīta. Mašīna stāvēja pie Hedas Luksas villas.
— Vai izgulējāties? — Presto laipni uzrunāja šoferi. — Es ieiešu pateikt labrītu mis Luksai, un jūs pagaidiet. Pēc tam brauksim uz mājām.
Septiņi no rita — pārāk agra stunda apciemojumam, bet Tonio zināja, ka Heda Luksa ceļas sešos no rīta. Viņa ieturēja ļoti regulāru dzīves veidu pēc labāko profesoru higiēnistu priekšrakstiem, lai iespējami ilgāku laiku saglabātu jaunības un skaistuma valdzinājumu —• savu kapitālu, par kuru viņa saņēma tādus lielus procentus.
Viņa jau bija izkāpusi no vannas, beigusi masāžu un patlaban nodarbojās ar vieglu vingrošanu lielā, četrstūrainā telpā, kas bija apgaismota no griestiem. Starp baltajām marmora kolonām stāvēja lieli spoguļi, kas atspoguļoja Hedu. Flaneļa rīta tērpā, svītrotās biksēs, īsi apcirpta un gludi sasukājusies viņa atgādināja burvīgu zēnu.
— Tonio? Tik agri? — viņa laipni sacīja, ieraudzīdama spogulī, ka Tonio ienāk. Un, turpinādama locīties, pieliekties un izslieties, piebilda:
— Sēdieties! Tūliņ dzersim kafiju.
Viņa nevaicāja, kas atvedis Tonio šeit tik agri, jo bija pieradusi pie Presto dīvainībām.
Tonio piegāja pie lielas, ērtas kušetes, piesēdās uz malas, bet tūliņ uzlēca kājās un sāka mest lielus lokus ap Hedu kā zvērs, kas vajā laupijumu.
— Presto, nestaigājiet, man galva reibst, raugoties uz jums! — Luksa uzsauca.
— Man jāparunā ar jums, — Presto atbildēja, nepārtraukdams savu pastaigu. — Darīšanas, visai nopietnas darīšanas. Bet es arī nevaru runāt, kad jūs šūpojaties un pietupstaties. Lūdzu, apsēdieties uz dīvāna!
Luksa paskatījās uz Presto, pāris lēcienos noskrēja līdz dīvānam un apsēdās uz tā ar visām kājām, pamezdama kurpes uz mozaīkas grīdas. Presto piegāja pie viņas un sacīja:
— Labi. — Redzams, viņš pielika neticamas pūles, lai saglabātu pilnīgu mieru, savaldītu savas rokas un kājas un nekustinātu pīles degunu.
— Heda Luksa! Mis Heda… Es neprotu runāt. Man grūti. Es jūs mīlu un gribu, lai jūs kļūtu mana sieva!
Nodevīgais deguns atkal sāka cilāties un šķobīties. Heda nolaida acis un, valdīdama uzmācošos smieklu vilni, atbildēja iespējami nopietni un mierīgi:
— Antonio Presto! Es taču jūs nemīlu, jūs to zināt. Un, ja nav savstarpējas mīlestības, kas tad var mūs savest kopā? Komerciāls aprēķins? Tas runā pret tādām laulībām. Spriediet pats. Mans kapitāls un mani ienākumi ir vienlīdzīgi jūsējiem. Naudas man nevajag, bet es arī negribu pamazināt savus ienākumus. Laulības ar jums pazeminātu manu izpeļņu…
Presto pasita galvu augšup.
— Kāpēc?
Luksa, joprojām neatlaidīgi vērdamās grīdā, atbildēja:
— Gluži vienkārši! Jūs zināt, ka publika dievina mani. Ap manu vārdu radies zināms kults. Simtiem, tūkstošiem un miljoniem skatītāju es esmu sievietes skaistuma un šķīstības ideāls. Taču pielūdzēji uzstāda lielas prasības savai dievībai. Viņu pielūgsmei jātiek attaisnotai. Pūlis modri seko jebkuram manas privātās dzīves sīkumam. Kad es parādos uz ekrāna, pašam pēdīgam ubagam ir tiesības tīksmināties ap mani un pat iztēloties sevi par to varoni, kas iekaros manu sirdi. Un tieši tāpēc es nedrīkstu nevienam piederēt. Pūlis varbūt vēl samierinātos, ja es apprecētu varoni, vīrieti, kas guvis vispārības atzīšanu kā vīrieša skaistuma vai vīrieša tikumu ideāls. Cienīgs vīrs dievietei var būt tikai dievs vai vismaz pusdievs… Ja pūlis uzzinās, ka esmu apprecējusi jūs, to pārņems sašutums. Tas uzskatīs to par noziegumu no manas puses, ņirgāšanos par manu pielūdzēju labākajāmjm «svētākajām» jūtām. Pūlis novērsīsies no manis. Bet pūlis nozīmē panākumus…
— Un naudu …
— Un naudu, protams. Un es nebrīnītos, ja misters Pitčs lauztu kontraktu ar mani. Es pazaudētu ir naudu, ir slavu, ir pielūdzējus …
— Par apšaubāmo prieku dabūt par vīru tādu ķēmu kā es, — Presto nobeidza. — Pietiek, mis Luksa! Es jūs saprotu. Jums taisniba. Laulības ar mani apvaino un aptraipa cilvēku kā pretīga rāpuja pieskaršanās. — Presto piepeši piecirta kāju un iebrēcās spiedzīgā sievietes balsī: — Bet, ja šim rāpulim ir karsta un mīloša sirds? Ja viņš prasa savu vietu zem saules un savu daļu laimes? . ..
Šis negaidītais jūtu uzliesmojums piespieda Hedu nevilšus pacelt acis uz Presto. Viņa deguns cilājās kā snuķis, āda uz pieres te izspīlējās, te savilkās grumbās, mati spurojās, ausis kustējās, rokas atgādināja tvaik- mašīnas virzuļus, kad tā strādā ar pilnu jaudu. Heda Luksa vairs nevarēja novērst skatienu no Presto kā mazs putniņš no čūskas spožā un hipnotizējošā skatiena. Viņa sāka smieties, sākumā klusu, tad aizvien skaļāk.
Šķita, ka atkārtojas vakarējā «scēna pie loga», kad meistardziedonis atklāj mīlestību princesei. Taču vakar viss bija «tīšām», tā vismaz domāja Luksa, bet te «meistardziedoņa» ciešanas un jūtas bija neviltotas. Heda saprata, ka viņas smiekli ir nevietā un apvaino Tonio, bet neko nevarēja darīt. Presto likās pat nopriecājamies par viņas smiekliem.
— Smejieties! Smejieties! — viņš sauca. — Smejie- ties tā, kā vēl nekad neesat smējusies. Smejieties, jo nejaukais ķēms Antonio Presto stāstīs jums par savu mīlestību.
Un viņš runāja. Viņš vaibstījās visneticamākajā kārtā. Viņš laida darbā visus savus neskaitāmos vaib- stīšanās un lēkāšanas, žestu un mīmikas paņēmienus.
Heda smējās aizvien vairāk, dziļāk un stiprāk. Sie smiekli jau līdzinājās histērijas lēkmei. Heda locījās uz dīvāna smieklu krampjos un lūdzoši raudzījās uz Presto. Viņas acīs bija asaras. Viņa izrunāja ar pūlēm, balsij aizraujoties smieklos:
— Rimstieties, es jūs lūdzu!
Bet Presto bija nepielūdzams un neizsmeļams. Luk- sai pietrūka elpas un spēka, viņa gandrīz jau zaudēja samaņu. Viņa spieda rokas pie krūtīm, kas drudžaini cilājās smieklos kā negantā astmas lēkmē, un acis viņai iepletās šausmās.
— Cilvēki ir nežēlīgi pret neglītumu, lai tad neglītums ir' nežēlīgs pret skaistumu. Mana dvēsele ir melnāka par melnāko skorpiju un ļaunāka par ļaunāko kupraini, — kliedza Presto. Heda Luksa saprata: viņš nolēmis nonāvēt Hedu — «nosmīdināt» līdz nāvei. Viņas rokas drebēja, viņa grīļojās, zaudēdama samaņu.
Saņēmusi pēdējos spēkus, Heda pastiepa roku pēc zvaniņa, kas atradās uz galdiņa blakus dīvānam, un pazvanīja. Ienāca istabene un ieraudzīja, ka viņas kundze aizraudamās smejas sīkiem smiekliņiem, lūkodamās uz Presto. Arī istabene paskatījās uz Presto un pēkšņi piespieda rokas pie pakrūtes, it kā tur būtu iedūries kaut kas griezīgs un ugunīgs, un, aptupusies uz grīdas, sāka locīties nevaldāmos smieklos. Ak vai, arī viņa, tāpat kā viņas saimniece, bija Presto varā! Hedai Luksai neviens vairs nevarēja palīdzēt..,