Oļegs ātri devās atpakaļ, taču noliktava bija tukša. Neviens tur nebija iekšā gājis. Nu ko, iesim un modināsim. Turklāt, lai gan Oļegs par to pats sev neatzinās, viņam gribējās abiem parādīties kosmonauta ietērpā, gribējās teikt: «Jūs nogulē- siet visu pasaulē. Bet mums laiks lidot uz zvaigznēm . . .»
šoreiz viņš taisnā ceļā šķērsoja angāru, atpakaļceļš bija daudz īsāks nekā vakar, viņš jau bija pieradis pie kuģa. Priekšā parādījās spilgta gaisma — lūka uz āru bija atvērta. Viņi to aizmirsuši aizvērt. Lai gan šeit tas nav svarīgi, tādā augstumā diez vai mīt zvēri, ko viņi te darīs?
Oļegs aizmiedza acis un minūti tā stāvēja, līdz acis pierada pie dienas gaismas. Saule bija augstu, nakts jau sen garām. Oļegs atvēra acis un pārbijās.
Viņš neieraudzīja nekādas Dika un Marjanas pēdas — sniegs pa nakti bija vakardienas pēdas nolīdzinājis un nogludinājis — nepalika neviena tumša plankuma.
— Hei!!—Oļegs uzsauca ne sevišķi skaļi. Klusums bija tāds, ka bija bail to iztraucēt.
Un tūdaļ Oļegs pamanīja, ka metrus divdesmit no kuģa sāk kustēties kaut kas balts.
Tur bija neliels nolaidens sniega paugurs. Un balts zvērs, kas krāsas ziņā gandrīz pilnīgi saplūda ar sniegu, kādu Oļegs agrāk nekad nebija redzējis — ķirzakai līdzīgs, tikai spalvains, metrus četrus garš — uzmanīgi, it kā baidīdamies, ka medījums aizmuks, rakās šajā paugurā. Oļegs kā apmāts lūkojās uz zvēru un gaidīja, kas būs tālāk, viņš nesaistīja savā prātā balto pauguru ar Dika un Marjanas naktsmītni. Pat tad, kad zvēra ķepas bija atkašņājušas sniegu un tur parādījās telts pārsega melnais plankums, viņš vēl stāvēja nekustīgi.
Taču šajā brīdī pamodās Diks, viņš pa miegam padzirdēja, ka virs viņiem grozās zvērs, un viņa deguns sajuta šī zvēra svešo un bīstamo smaku, Un Diks, izvilcis nazi, gribēja izlēkt no telts, taču sapinās segās. Oļegam likās, ka sniega kupena pēkšņi ir atdzīvojusies, no tās uzšāvās augšup sniega virpulis, bet zvērs, nemaz no šī sprādziena nenobijies, bet, tieši otrādi, pārliecinājies par to, ka, atkašņādams medījumu, nav kļūdījies, saķēra ar nagainajām ķepām ādu mur- skuli, rūkdams un priecādamies par laupījumu, centās to piespiest pie zemes, noslāpēt.
Oļegs, meža iemītnieks, taustījās pie siksnas pēc naža un gatavojās lēcienam, bet skatiens jau centās uzminēt šī zvēra vārīgo vietu, kurā vajadzētu ietriekt nazi, taču Oļegs, kuģa iemītnieks un mehāniķa dēls, izvilka nevis nazi, bet blāsteru, tomēr nešāva no augšas un tāluma, bet nolēca sniegā un metās pie zvēra, žņaudzīdams rokā ieroci. Zvērs, ieraudzījis viņu, pacēla purnu un ierēcās, baidīdams Oļegu, laikam uzskatīdams viņu par konkurentu, bet Oļegs apstājās un, jau bez bailēm trāpīt Dikam, ietrieca atieztajā purnā blāstera lādiņu.
* * *
Kamēr Diks ar Marjanu, paēduši un apgājuši apkārt kuģim, stiepa uz izeju to, ko vajadzēja paņemt līdzi, Oļegs uzrāpās pašā augšā, navigācijas sektorā. Viņš sauca Diku sev līdzi, taču tas negāja — viņam bija diezgan ar laupījumu. Negāja arī Marjana — Oļegs viņai parādīja, kur atrodas hospitālis, un viņa atlasīja zāles un instrumentus, par kuriem viņai bija stāstījusi Egli. Bet vajadzēja steigties, jo atkal sāka snigt un kļuva manāmi aukstāks. Vēl viena diena, un tad no kalniem ārā netiks—snigs daudzas dienas, un temperatūra nokritīs līdz piecdesmit grādiem. Tā nu Oļegs nokļuva navigācijas sektorā viens.
Viņš dažas minūtes pastāvēja svinīgā aparātu ielenkumā, bojā gājušā kuģī, kura radīšana bija neaptverams miljoniem prātu un tūkstošiem cilvēces civilizācijas gadu darba rezultāts. Taču Oļegs nejuta nedz šausmas, nedz bezcerību. Viņš zināja, ka tagad ciemats vismaz viņam, Oļegam, no visuma centra pārvērtīsies par pagaidu patvērumu tiem gadiem, kamēr kuģis nekļūs par īstajām mājām, kamēr viņi to neizpratīs tiktāl, lai ar tā palīdzību rastu iespēju paziņot par sevi Zemei. Un tāpēc vajag, vecajie jau tūkstošiem reižu par to sprieduši, atjaunot avārijas sakaru sistēmu.
Oļegs iegāja radionodalījumā, jo Vecais viņam bija teicis, kur jāmeklē instrukcijas un rokasgrāmatas sakaru jomā, tās kuras ir jāapgūst, pirms nomirs Vecais un Sergejevs, tikai tie var viņam, Oļegam, palīdzēt, kā arī citiem, kas atnāks pēc Oļega.
Radionodalījums bija krēslains. Oļegs tikai pēc krietna brīža sameklēja kasti ar instrukcijām. Viņš izņēma rokasgrāmatas, to bija daudz, un viņš netika gudrs, kura vajadzīgāka. Taču Oļegs zināja, ka viņš drīzāk izmetīs mātes kurpes nekā šīs grāmatas. Viņš labprāt paņemtu līdzi kaut kādas detaļas, instrumentus, kas varētu noderēt, taču saprata, ka to nāksies atlikt līdz nākamajai reizei, kad viņš sapratīs šo paneļu un ekrānu jēgu.
Bet tad Oļega uzmanību saistīja vāja mirgošana tā paneļa stūrī, kas bija pa pusei aizsegts ar operatora krēslu. Oļegs uzmanīgi kā pie plēsīga zvēra piegāja pie šīs vietas.
Uz paneļa vienmērīgi mirguļoja zaļa uguntiņa.
Oļegs mēģināja palūkoties aiz paneļa, lai saprastu, kāpēc tā notiek, taču tas viņam neizdevās.
Viņš apsēdās operatora krēslā un sāka spiest pogas, kas atradās paneļa priekšā. Arī tagad nekas nenotika. Uguntiņa joprojām spīdēja. Ko tas nozīmē? Kāpēc tā spīd? Kurš to atstājis iedegtu? Kādēļ tā vajadzīga? Oļega roka pieskārās rokturim, kas viegli padevās un paslīdēja pa labi. Un tad no plānā tīkliņa blakus uguntiņai atskanēja klusa cilvēka balss:
— Runā Zeme . . . Runā Zeme . . .— Pēc tam atskanēja pīkstieni mirguļojošās uguntiņas taktī, un šajos pīkstienos bija kāda nesaprotama jēga. Pēc minūtes balss atkārtoja:— Runā Zeme . . . Runā Zeme . . .
Oļegs zaudēja laika izjūtu. Viņš atkal un atkal gaidīja, kad atskanēs balss, kurai viņš nevarēja atbildēt, bet kura viņu saistīja ar nākotni, ar to brīdi, kad viņš mācēs atbildēt.
Īstenībā viņu atsauca rokaspulksteņa zvaniņš — pulksteni savā kajītē atrada Diks un atdeva viņam. Tas zvanīja ik pēc piecpadsmit minūtēm. Iespējams, ka tā vajag.
Oļegs piecēlās un teica Zemes balsij:
— Uz redzēšanos.
Un gāja uz kuģa izeju, vilkdams līdzi ķīpu ar rokasgrāmatām, kurās nesaprata ne vārda.
Diks un Marjana jau gaidīja viņu lejā.
— Grasījos iet tevi meklēt,— teica Diks.— Vai tu gribi te uz visiem laikiem palikt?
— Es jau paliktu,— teica Oļegs.— Es dzirdēju, kā runā Zeme.
— Kur?— iesaucās Marjana.
— Radionodalījumā.
— Tu tai pateici, ka mēs esam te?
— Viņi nedzird. Tas ir kaut kāds automāts. Sakari taču ir traucēti. Vai tad tu esi aizmirsusi?
— Bet iespējams, ka tagad tie ir atkal kārtībā.
— Nē,— teica Oļegs,— taču noteikti būs kārtībā.
— Tu to panāksi?
— Re,— teica Oļegs,— tās ir grāmatas. Un es tās izstudēšu.
Diks skeptiski nosmīkņāja.
— Dik, Dikiņ,— lūdzās Marjana,— es tikai aizskriešu uz turieni un paklausīšos balsi. Tas būs ātri. Iesim kopā, labi?
— Bet kurš stieps visu šo te?— Diks dusmīgi pavaicāja, raudzīdamies uz maisu ar grāmatām. — Vai tu zini, cik daudz sniega ir pārējā?
Viņš jau atkal jutās kā varonis. No siksnas apakšas bija izspraucies blāstera spals. Taču arba- letu viņš, protams, nebija pametis.
— Aizstiepšu,— teica Oļegs un nometa maisu sniegā.— Ejam, Marjana. Tu paklausīsies balsi. It sevišķi tāpēc, ka es, protams, esmu aizmirsis pašu galveno. Vai hospitālī ir neliels mikroskops?
— Jā,— teica Marjana,— pat vairāki.
— Labi,— teica Diks,— tad es iešu jums līdzi.
Viņi trijatā iejūdzās ragavās un vispirms vilka tās augšup pa stāvo ieplakas nogāzi, pēc tam pa plakankalni, pēc tam lejā. Sniga sniegs, un iet nācās ļoti grūti. Taču auksts nebija. Un bija daudz ēdiena. Tukšās bundžas viņi neizmeta.
Ceturtajā dienā, kad viņi sāka laisties lejup pa aizu, kurā tecēja strauts, viņi pēkšņi izdzirdēja pazīstamu blēšanu.
Kaza gulēja pie paša ūdens zem klints pārkares.
— Viņa mūs gaidīja!— iekliedzās Marjana.
Kaza bija tik izdilusi, ka, likās, tā tūdaļ nomirs.
Trīs pūkaini kazlēni ņēmās ap viņas vēderu, cenzdamies aizsniegties līdz pupiem.
Marjana ātri atmeta sānis ragavu pārvalku un sāka maisos meklēt kazai barību.
— Skaties, nenoindē viņu,— Oļegs teica. Kaza viņam šķita ļoti skaista. Viņš priecājās, ka tā atradusies, gandrīz tāpat Marjana. Un pat Diks nedusmojās, viņš bija taisnīgs cilvēks.
— Prātīgi darīji, ka no manis aizbēgi,— viņš teica.— Es tevi noteikti būtu nogalinājis. Bet tagad mēs tevi iejūgsim.
Tiesa, iejūgt kazu neizdevās. Piepūtusi snuķi, viņa gaudoja tā, ka drebēja klintis, turklāt arī kazlēni, kā izrādījās, bija klaigājoši radījumi un pārdzīvoja mātes dēļ.
Tā viņi arī devās tālāk: Diks ar Oļegu vilka ragavas, Marjana balstīja tās no mugurpuses, lai neapgāztos, bet pēdējā gāja kaza un gaudoja — viņai mūžīgi gribējās ēst. Pat tad, kad viņi nokāpa līdz mežam, kur bija sēnes un saknītes, viņa tik un tā pieprasīja iebiezinātu pienu, lai gan, tāpat kā ceļotāji, vēl nezināja, ka šo balto masu sauc par iebiezinātu pienu.
[1] holds — platības mers Ungārijā, kas vienāds ar 0,4316 ha. (Tulk. piez.)