Es iemīlēju skolu. Man vienmēr likās, ka skolā ir daudz puķu, kaut gan īstenībā to nemaz nebija. Līdzko atceros skolu, es iedomājos par puķēm, tāpat kā domas par tētuka kapu atsauc manās atmiņās mēness sirpi aiz pilsētas, tā lēnajā vējā trīsošo gaismu. Māmiņai ļoti patika puķes, taču viņa nespēja tās nopirkt. Viņai reizēm kāds uzdāvināja puķes, un viņa laimīga tūlīt tās iesprauda matos. Šad tad es viņai atnesu pāris ziediņu; tos iespraudusi matos, viņa kļuva jaunāka. Māmiņa priecājās, un es arī priecājos. Man patika skola. Droši vien tāpēc, domājot par skolu, es atceros puķes.