P. V.: Klausos.
Es: Tas sašķist pašā sākumā, un vai tad tas. eksistē? Vai var uzskatīt, ka tas ir bijis? Teikšu tā, kad es bērnībā pūtu ziepju burbuļus, lūk, tā, pūšu vēl un vēl, līdz tas jau ir pavisam liels, bet man gribas, lai tas būtu vēl lielāks un vēl lielāks, bet te pēkšņi atskan troksnis. Tas plīst! Un vai varat iedomāties, kā pa lūpām?.
P. V.: Nevaru iedomāties.
Es: Kāpēc?
P. V.: Es nekad neesmu pūtis burbuļus.
Es: Kā tad tā, bet bērnībā?
P. V.: Kādā bērnībā?
Es: Nu, protams. Tad gan tas jums nav saprotams!.
P. V.: Protams. Kur nu man!.
Es: Bet kāpēc jūs dusmojaties?
P. V.: Vai tad jūs domājat, ka bez bērnības ir patīkami?
Es: Jā, protams. Bet no otras puses. Ko tur var darīt. Arī daudziem normāliem cilvēkiem nav bijis bērnības, pareizāk gan būtu teikt, ka tā ir bijusi, taču ziniet, bads un citas nelaimes, karš un posts.
P. V.: Bet Gaidars jau 16 gadu vecumā komandēja pulku.
Es: Ko-o?
P. V.: Es teicu: Gaidars jau 16 gadu vecumā komandēja pulku, bet Poležajevs nomira hospitālī.
Es: A-ā! Nu, nu.
P. V.: Bet Ļermontovs 27 gadu vecumā krita divkaujā.
Es: Nu jā, nu jā.
P. V.: Bet Dostojevski apēda vilki.
Es: Bet Olgu Pavlovnu parāva nelabais. Paklau, Pjotr Venjaminovič, kad jūs viņu redzējāt pēdējo reizi?
P. V.: Pirms kādas stundas. Es viņu pavadīju uz vilcienu un pēc tam tūlīt nācu pie jums.
Es: Kā? Vai tad viņa ir šeit? Kāpēc jūs man neko neteicāt? Un uzdodaties par draugu..
P. V.: Jā, viņa ir jau ceļā, droši vien jau aizbraukusi lidz Bologojei.
Es: Kad jūs gājāt skolā, kāda atzime jums bija ģeogrāfijā?
P. V.: Skolā… Bet kāda tā ir? Skola. Scholē. Sholastika. Nē, Nikolaj Ļvovič, es neesmu gājis skolā. Pietiks muļķoties! Jūs taču paši ļoti labi.
Es: Nē, stop, rimstieties! Daudz runāt nevajag.
P. V.: Kāpēc, vai jūs baidāties?
Es: Tāpēc! Tāpēc es ari baidos!.
P. V.: Kāpēc?
Es: Tāpēc, tieši tāpēc. No jums var sagaidīt visu ko. Un vispār, paejiet nost, no jums nāk vistas smaka!
P. V.: Vistas smaka?
Es: Jā, jā. Zinām jau, zinām, atkal vecā dziesma — skolā neesam gājuši, Karam- zinu neesam lasījuši. Runājot atklāti, godātais kungs, kādā lietā jūs esat atnācis pie manis?
P. V.: Personiskā lietā.
Es: Un kas tā būtu?
P. V.: Es gribētu, lai mēs abi parūpētos par Olgas Pavlovnas likteni.
Es: Redz, kas jūs par cēlu cilvēku! Vai neiebilstat, ka es jūs tā labi apskatu? Nē, kas gan būtu to iedomājies! Par Olgas Pavlovnas likteni. Nu, labi, bet ko es varu darīt? Uzrakstīt vēl desmit sējumus? Ar prologu un epilogu? Varbūt jums labāk patiktu komēdija? Varbūt oda? Spējā jūsmā samulst prāts, lausks spārdās, koki lokās?
P. V.: Lūdzu, nevajag.
Es: Bet kāpēc arī jūs nevarat pamēģināt. Dod, aukle, papīru un spalvu, bet pati ej pie miera. starp citu, ir jau stipri vēls. vai nē? A-ā-o-h, sāk snaudiens mākt, jā, jā!.
P. V.: Es tiešām neesmu gulējis trīs dienas.
Es: Dīvaini gan, ko tad jūs darījāt visu šo laiku? Vai mušas ķerstījāt?
P. V.: Es braucu uz konferenci.
Es: Skaidrs! Lasījāt referātu!
P. V.: Ko jūs! Kur nu es! Es klausījos.
Es: Ko tad jūs klausījāties?
P. V.: Teiksim, referātu par romānu autoru domāšanu.
Es: Par romānu autoru domāšanu. Tā gan.' Kā redzu, pārsteigumu maiss vēl vaļā. Gaidu turpinājumu!
P. V.: Par ko lai turpinu? Es viņu redzēju.
Es: KO?!.
P. V.: Nu. viņu.