P. V.: Redzu, ka jūs mani neesat sapratis.
Es: Ko jūs! Es nu gan jūs sapratu! Es ironizēju. Ja jūs būtu gājis skolā, teiksim, ģimnāzijā, vai mācījies Platona akadēmijā, droši vien jums nebūtu sveši šā stilistikas paņēmiena pamatprincipi. Bet kā tad Viņam klājas?
P. V.: Viņš atmetis ar roku savam liktenim.
Es: Ak tā? Nu, un ko tagad? Bet ja es atmetīšu ar roku savam liktenim? Atmetīšu ar roku jums? Kas tad būs? Vai visai pasaulei par to būtu jāuzzina?
P. V.: Nē, es saprotu, bet redzat, viņš. viņš taču … kā lai jums to pasaka.
Es: Ko tur runāt, beigts cilvēks!
P. V.: Nu, kāpēc jūs tā runājat?
Es: Ja tā runāju, tad zinu, ko daru. Sieviete mirst dzemdībās, bet bērns paliek dzīvs. Nu un tad? Vai, teiksim, vardei notrūkst aste.
P. V.: Ķirzakai?
Es: Redziet nu! Bet gribējāt iestāstīt, ka skolā gājis neesat. Protams, ķirzakai. Vardēm kustas kājas, bet ķirzakām — aste. Vismaz cilvēki tā stāsta. Es pats redzējis neesmu. Neesmu redzējis arī skrejošu gaili, kuram nogriezta galva. Droši vien tas ir (oti jocīgs skats. Paklau, es nogriezīšu jums galvu, bet jūs tepat paskraidiet. Vai esat ar mieru?
Dzirdams, kā atveras virtuves skapīša durvis.
Es: Pavisam nopietni. Pasauli taču vajag pārgrozīt, nevis tikai izskaidrot, vai nē? Pamēģināsim! Es jums nogriezīšu galvu, bet jūs mazliet paskraidiet. Tikai ilgi gan neskraidiet! Bet vislabāk būtu, ja jūs paķertu savu galvu līdzi un aizmuktu kaut kur tālāk. Godiniet to kādā citā vietā. Bet es palasīšu Kantu. Rudens, lūk. jau. atnācis.
P. V.: Un ziloņi aizlidojuši uz Āfriku.
Es: Kas jums ko uzjautrināties? Vai jūs esat iedomājies, ka paliksit pie manis visu nakti? Jā? Vai jums labpatiktos pateikt, kur jūs iesit?
P. V.: Man ir istaba. Pārdaugavā.
Es: Un šašlika krāsniņa?
P. V.: Un šašlika krāsniņa. Uzaicinu pie sevis ciemos!
Es: Sirsnīgi pateicos, nākamreiz!
P. V.: Kā jums tīk!
Mana balss: Kā jūs domājat, Pjotr Venjamtnovič, ko mums tagad darīt?
Pjotra Venjammoviča balss: Es nezinu. Jūs varētu piecelties no grīdas.
Es: Tas tiesa. Citādi es tā visu iaiKu uz grīdas vien. Garlaicīgu
P. V.: Tieši tā, garlaicīgi. Kālab gan tā sēdēt? Sēdēt bez darba?
Es: Varbūt aiziesim uz kino?
P. V.: Vai paspēsim?!
Es: Varbūt televizoru.
P. V.: Jā! Protams, tā ir laba doma! Simt gadu neesmu skatījies televizoru.
Es: Nu, tad jau lieliski. Ziniet, dažkārt ir labi tā, pie kamīna,
P. V.: Pie kamīna?
Es: Pie kamīna, pie utjHT' M-
Dzirdams slēdža troksnis.
(Nobeigums sekos)-nav