Tomēr liktenis man bija labvēlīgs. Tai pašā vakarā izdzirdēju dunoņu.
Tā duc augstsprieguma strāva transformatoros un svilpj rācija, kad to regulē. Bet varbūt tas vairāk atgādināja tālu pasauļu aicinājumu, ko nebija dzirdējis neviens cits, tikai es, vai arī kristāla pokālu šķindoņu, kad mūsu saderināšanās dienā tajos lija šampā- nieša vēsā, putojošā strūkla …
Dzirdēju, kā šī skaņa plūda pāri selvai, nolaidās melnajā ūdenī un iesūcās melnajā bedrē pie klints,» bet nevarēju saprast, no kurienes tā nāk. Tās avots atradās visur un nekur, tāpat kā istabā ar matētiem logiem nevar pateikt, no kurienes plūst dienas gaisma.
Šķita, ka skaņa līst no debesīm, iztvaiko no ezera virsmas, birst no zālē čirkstošo sienāžu spārniņiem, smagi plūst no melnajiem stumbriem, kas sniedzas nezināmā tālē. No kurienes gan šī skaņa nāk? Tai vakarā man neizdevās to noteikt.
Tikai nākamajā dienā, kad skaņu gammai pievienojās šņākoņa, ar kādu ūdens brāžas no ugunsdzēsēju šļūtenes, sapratu, no kurienes nāk šī skaņa. Un tūdaļ atcerējos indiāņa stāstu. Viss bija pareizi. Gāju pa krastu ezeram apkārt, cenzdamies nezaudēt virzienu. Vajadzēja turēties uz ziemeļiem. Un «mazdrusciņ uz austrumiem». 2ēl, ka nebija laivas. Tas būtu pamatīgi saīsinājis ceļu.
… Tai dienā, kad šķērsoju melno plato, man bija palikušas tikai četrdesmit galetes un trīs mārciņas kaltētas vērša gaļas. Plato izskatījās pēc milzīga bazalta plāceņa, kas neminamos laikos izmests no kvēlojošām zemes dzīlēm. Te viss atgādināja kosmisku katastrofu. Drausmīgs dziļāko slāņu sim'as [26] izvirdums.
Kompasa adata kā reiz uz visiem laikiem uzvilkts mehānisms kustējās pulksteņa rādītājiem pretējā virzienā. Pie skaidrajām debesīm ik pa brīdim uzliesmoja žuburoti zibeņi. Mati uz galvas kustējās, it kā tuvumā atrastos ārkārtīgi spēcīgs elektrostatiskais ģenerators. Savāds elektrisks fenomens, īstas zibeņu lamatas! Pat monocitie smilšu graudiņi uz bazalta virsmas bija sakārtojušies stingri orientētās joslās. Uzkāpis uz augsta bluķa, redzēju, ka smiltis novietojušās gar neredzamajām spēka līnijām gandrīz pareizās^ koncentriskās elipsēs. Izskatījās, ka tās būtu sakārtotas ar milzīgu grābekli. Un nekādas dzīvības. Tikai reiz ieraudzīju milzīgu, neglītu ķirzaku, kas, man parādoties, paslēpās zem akmens.
Atcerējos, ka Fosetam piederēja savāda statuete. Tā bija cilvēka figūra, ko apjoza lente ar noslēpumainām rakstu zīmēm. Viņam šo statueti bija uzdāvinājis sers Raiders Hegards, tas pats, kurš sarakstījis plaši pazīstamos piedzīvojumu romānus «Ķēniņa Zālamana raktuves», «Montesumas meita» un «Skaistā Margareta». Hegards statueti bija pārvedis no Brazīlijas. Tādēļ Fosets ar zināmu pamatu varēja apgalvot, ka tā atrasta kādā no atstātajām pilsētām.
«Šai akmens figūriņai,» rakstīja Fosets, «piemīt savāda īpašība: katrs, kas to paņem rokā, tūlīt sajūt kaut ko līdzīgu elektriskai strāvai plūstam pa roku uz augšu, — tā ir tik spēcīga sajūta, ka daži cilvēki steidzas statueti ātrāk nolikt atpakaļ. Šās parādības cēloņi man nav zināmi.»
Varbūt Hegarda atvestā statuete darināta tieši šeit, no šā melnā bazalta, virs kura ik mirkli plaiksnās zibeņi? Kas lai zina, — varbūt mums nezināmi vareni spēki izraisījuši izvirdumu, kura gaitā izkusušais bazalts būtiski mainījies, ieguvis kādu īpašu polarizāciju?
Varbūt šā minerāla mikrostruktūrai piemīt sevišķas īpašības … Jespējams arī, ka nemitīgi liesmojošie zibeņi izraisījuši bazalta kristalizāciju ar anomālu režģa struktūru. Neesmu fizikas speciālists un neņemos par to spriest. Vajadzīgas precīzas struktūras analīzes, kristalogrāfiski pētījumi un daudz kas cits. Kādreiz tas viss tiks izdarīts un mīkla atminēta.
Mani tagad interesē cits. Daudz efektīgāka aina ir plato dinamiskais fenomens, kas, iespējams, kaut kādā veidā saistīts ar elektrostatiskajām īpatnībām. Te es domāju «stikla sienu», pareizāk, ūdenskrituma sienu, bet, izsakoties vēl precīzāk, strūklakas sienu …
Indiāņu leģenda nebija mānījusi. Es tiešām ieraudzīju «stikla sienu». Tā bija ūdens siena, caurspīdīga un gaiša kā stikls. Ieraudzīju to, tiklīdz biju šķērsojis plato, kas pret horizontu pacēlās arvien augstāk. Bet tās balsi dzirdēju jau ezera malā un traucos tai pretī caur purviem un brikšņiem, kā mēdz doties pretī bākas gaismai. Ar katru soli tā skanēja spēcīgāk, līdz beidzot kļuva tik varena, ka nomāca visas pārējās skaņas.
Plato izbeidzās bezdibeņa malā. Milzīgā ūdens spiediena noslīpētā krauja spīdēja kā labi ieziesta gigantiskas caurules iekšpuse. Kaut kur no dziļuma ar milzīgu spēku lauzās uz āru ūdens. Ceturtdaļjūdzes augstumā tas krita atpakaļ bezdibenī. Taču tā arī bija visa līdzība ar strūklaku. Neizprotamā veidā gaisā izsviestā strūkla tā paplašinājās, ka pilnīgi aizsedza visu krauju. Ūdens it kā izplūda pa tās virsmu un traucās lejup kā gluda, caurspīdīga siena. Tādas stiklveidī- gas strūklas bieži sastopamas Eiropas parkos, tikai šeit tās sfēriskās virsmas diametrs bija vairākas jūdzes liels.
Šauram vīrusu bioķīmijas speciālistam laikam gan neklājas pūlēties atminēt tik grandiozas dabas kaprīzes cēloņus. Neņemos izskaidrot, vai to izraisījuši kolosāli elektro- statiski speķi, vai ari «stikla sienas» noslēpums meklējams lielu ātrumu hidrodinamikā. Iespējama arī abu šo faktoru kombinācija, komplicēta mijiedarbība. Krītošais ūdens, berzēdamies pret cietu ķermeni, izraisa elektriskus dipolus. Un, ja šis cietais ķermenis ir bazalts, kam piemīt sevišķas īpašības …
Neprotu izskaidrot šo grandiozo parādību. Runāšu tikai par to, ko esmu pats savām acīm redzējis, un nemēģināšu iedziļināties noslēpumos. Cauri ūdens sienai, kas, nemitīgi plūzdama, arvien mainījās, saskatīju tālu pakalnu neskaidrās kontūras, zaļus mežu masīvus un rožainus kanjonus. Aiz «stikla sienas» atradās teritorija, kurā varētu novietoties vidēja izmēra Eiropas valsts.
Metu pret sienu akmeni. Tas atlidoja atpakaļ un tikko netrāpīja mani. No vienas puses tas izskatījās kā noslīpēts. Sienai nevarēja tikt cauri. Tikai saule netraucēti iekļuva tās aizsargātajā noslēpumainajā pasaulē. Dāsni un vienaldzīgi tā apveltīja šo pasauli ar savu siltumu, nevaicādama, vai tur mīt cilvēki. Bet man tas nedeva miera …
Kas zina, varbūt patiešām aiz «stikla sienas» mīt pamesto pilsētu cēlāju tiešie pēcteči? Bet, ja var ticēt skaistajai leģendai, noslēpumainais vīruss viņus atradis arī tur. Sudrabotais nezvērs — tas, bez šaubām, ir ļoti spilgts, bet, diemžēl, pārāk plašs tēls. Vai tas simbolizē tikai nežēlīgās slimības pazīmes vai arī norada uz tās izplatītāju — kādu putnu vai sikspārni, — nezinu. Tomēr mājiens ir pārāk skaidrs, lai to varētu iztulkot citādi. Bez šaubām, iespējams, ka pasakai ar īstenību ir kopēja tikai šī «stikla robeža». Bet var arī būt, ka indiāņa stāstījuma atspoguļotie notikumi visi ir patiesi. Pagaidām man vēl nav bijis iemesla to apšaubīt.
Un vai gan ne tādēļ es visu pametu un atnācu uz selvu? Vai gan tas nav mans mērķis, mans «Z», manu centienu un sapņu vainagojums? Vai es varu aiziet no šās sienas, kura samaļ akmeņus un kurai cauri vizmo zudusi pasaule? Varbūt tieši tur mani gaida Foseta pēdējā ceļojuma mīklas atminējums, ko tā arī vēl neesmu līdz galam atklājis…
Šingū zaļajā ellē skrēju pakaļ viņa ēnai. Tā mani atveda šurp, un es redzu, kā tā iziet cauri šim dzidrajam mūžīgo pārmaiņu šķērslim. Vai gan es varētu nesekot tai?
Cieši nolēmu vairs neatgriezties Eiropā, ja palikšu dzīvs. Ko varu dot Eiropai un ko saņemt pretī? Tālo laiku briesmīgais vīruss mūsu dienās ir bīstams atklājums. Kas zina, ko tas atnesīs cilvēkiem, ja aizies no manām rokām plašajā pasaulē, kura tik ļoti mainījusies? …
Palikšu te, pie Šingū. Staigāšu pa indiāņu ciematiem, klausīšos sirmgalvju stāstus, sarunāšos ar sievietēm, medniekiem, palīdzēšu viņiem, cik ļaus mani spēki un zināšanas, un mācīšos no viņiem. Cilvēkiem nevajag no mūsu nemierīgās planētas priekšlaikus aiziet nebūtībā, nevajag aiznest sev līdzi mazbērnu nākotni un vectēvu pagātni. Tas viss likumīgi pieder dzīvajiem. Tāda ir dzīves gudrība.
Ja palikšu dzīvs, katrā ziņā aiziešu uz Kapitanu Vaskonselosu pie Orlando. «Orlando!» es viņam teikšu. «Tev nebija taisnība, kalapalo nenogalināja Fosetu. Kālab lai tie būtu nonāvējuši tādu cilvēku kā viņš? Vai gribi, Orlando, es tev pastāstīšu, uz kurieni devās Fosets no Beigtā zirga nometnes un kas notika pēc tam? Ja gribi, pastāstīšu tev par atstāto pilsētu cēlājiem un par zemi, kas atrodas aiz «stikla sienas». Izstāstīšu viņam visu. Pēc tam palūgšu: «Ņem mani pie sevis, Orlando! Gribu tev palīdzēt. Viņiem nevajag mirt, un Atlantīda, kas nogrimst mūsu acu priekšā, nedrīkst bez pēdām pazust viļņos. Citādi visa pasaule ir vienkārši nožēlojams farss vai neizdevies netālredzīga un neatbildīga pētnieka eksperiments …»
To visu pateikšu, ja palikšu dzīvs. Pēc tam apstaigāšu visas upes no Profundu līdz Manisaua Misu un no Nāves upes līdz Iriri. Apciemošu visus: nahukva, kuikuru, thikao, kalapalo, mehinaku, kamaijura, aveti, tru- maji, suja, kaijabi, žuruna, thukahame un krinakarore. Neaizmirsīšu arī «cilvēkus, kuru vārdus mēs pat nezinām». Arī morsego neaizmirsīšu, un esmu pārliecināts, ka aiziešu no viņiem, paturēdams savu galvu sveiku un veselu, neizkaltētu tik mazu kā dūre.
To visu izdarīšu, ja palikšu dzīvs un ja pēc tam manā dzīvē pietiks dienu. Atpakaļceļa nav. Rīt apēdīšu beidzamās galetes. Ar šauteni nevar nomedīt neko citu kā tikai pelēkās ķirzakas, bet ejamas ir septiņas dienas. Kuru katru brīdi var sākties lietus periods, un rumbero aizies bez manis. Nāo importa![27] manuels par mani aizdedzinās svecīti.
Šīs piezīmes ielikšu polietilēna benzīna kannā, ko stingri aizkorķēšu un iemetīšu vienā no ūdenskritumiem, kas brāžas lejup bezdibenī. Ceru, ka polietilēns izturēs īslaicīgo saskari ar «stikla sienu». Ja man laimēsies, jūs uzzināsit, kurp aizplūst ūdens, kas laužas ārā no zemes. Ja neveiksies, tomēr to uzzināsit no kāda cita. Bet tad nekā nedabūsit zināt par mani… Taču, kālab gan runāt par neveiksmēm?
Man gribas ticēt, ka jūs šīs piezīmes izlasīsit. Tāpēc neko neteikšu par manis atrasto eju, kura, šķiet, ved uz «stikla zemi». Nebrīnieties, ka es tā daru. Un nemeklējiet tam izskaidrojumu. Labāk atcerieties Foseta pēdējos vārdus: «Ja mums neizdosies atgriezties, es negribu, ka mūsu dēļ riskētu glābšanas ekspedīcijas. Tas ir pārāk bīstami. Ja ar visu manu pieredzi mēs neko nepanāksim, diezin vai citiem laimēsies vairāk nekā mums. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es precīzi nenorādu, kurp mēs ejam…»
Jel nelūkojies atpakaļ, rumbero.
Neviens mums nevar ceļu parādīt.
Neviens mums nepateiks, kas gaidāms rīt.
Ej, nelūkojies atpakaļ, rumbero…
Un vairies jautājuma: «A depois? .. .» [28] . *
• *
Jebkura patiesība par Fosetu izklausās kā izdomājums, leģenda — kā patiesība. Šeit pastāstītie notikumi nav norisinājušies īstenībā, bet citētie dokumenti ir autentiski.