Es redzēju, kā pēkšņi izdzisa beidzamā zvaigzne. Biju apdzinis pēdējo gaismas staru un izlidojis ārpus Visuma robežām. [29]
Kas noticis ar kuģi? Vai tas stāv uz vietas vai arī krīt bezgalīgā bezdibenī? Nezinu. Aparāti pamiruši: spektrOfotometri kļuvuši akli, gravilokatori — mēmi, lādēto daļiņu skaitītāji apklusuši. Aiz borta nebija neviena fotona, ne visniecīgākā kosmiskā puteklīša. Nebija ne vielas, ne lauka, ne telpas. Nebija arī laika.
Es vairs neizjutu laiku. Mans kuģis kā cukurs karstā ūdenī lēni kusa nerealitātes okeānā. Bet varbūt te kusa mana sirds, griba, prāts? Likās, ka tukšums izkaltē smadzenes, saēd apziņu, izsūc atmiņu.
Bet aiz borta nebija tukšums. Tukšums ir kaut kas: fizikālais vakuums, virtuālo daļiņu avots. Turpretī aiz borta nebija nekā. Nekas! Man šķiet, šo vārdu vajadzētu rakstīt ar lielo burtu. Tāpēc ka citu vārdu vienkārši nav.
Neviens nav izdomājis un arī nevarēja izdomāt vārdus, kas noderētu metaforai, salīdzinājumam, lai aprakstītu šo «neko».
Pieplaku pie iluminatora un atsprāgu atpakaļ. Biju gaidījis, ka ieraudzīšu melnas tukšas debesis, bet neredzēju neko. Nezinu, kā to lai izskaidroju. Analoģijas te nelīdz. Taču, vienīgi izmantojot tās, mums izdodas palīdzēt citiem uztvert to jauno, ko esam redzējuši. Es redzēju to, ko nekad neredzēs citi. Bet nespēju to izstāstīt.
Manā priekšā atradās — nekas. Nav iespējams pateikt, kāds tas bija. Mokošais loks noslēdzas ar tautoloģiju: nekas ir nekas. Tajā izzūd mūsu vārdi, tradicionālie priekšstati, banālais domu plūdums un nevaldāmas fantāzijas lidojums.
Iekliedzos. Bet neko nesadzirdēju. Tūdaļ pie tā pieradu. Cilvēki ātri sarod ar nenovēršamo, citādi būtu grūti dzīvot. Es pieradu uzreiz, varbūt pat vispirms pieradu pie mēmuma un tikai pēc tam sapratu, ka manā pasaulē nav skaņu. Bija izzudis ilgums, izgaisuši intervāli, zudis priekšstats par notikumu secīgumu.
Man nevajadzēja ēst. Vienkārši negribējās — un viss. izrādījās, ka vajadzība pec ēdiena nav nekas cits kā paradums. Arī smaržas es neuztvēru, un, kad ar rokām pieskāros dažādiem priekšmetiem, sajūta bija tāda, it kā tvertu gaisu. Vai es spēju redzēt? Nezinu. Tas bija sarežģītāk. Mana pasaule nemainījās. Tā bija šaura un līdz izmisumam parasta. Tā bija stabili reproducēta manās smadzenēs. Kā ar atvērtām, tā ar aizvērtām acīm redzēju vienu un to pašu. Bet varbūt tikai atcerējos vienu un to pašu.
Nesaskatīju te nekādu būtisku atšķirību. Neapšaubāms bija tikai viens. Nebiju zaudējis domāšanas spēju. Vai tiešām domāšana notiek ārpus laika un telpas? Diezin vai…
Šis «nekas» nomāca manu atmiņu. Zaudēt atmiņu nozīmē mitēties domāt. Mani gaida tāds pats liktenis kā elektronu mašīnu ar izdzēstu atmiņu. Vārds «gaida» gan nav te īsti vietā. Man nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Šie jēdzieni zaudē katru saturu, kad neeksistē laiks.
Bet varbūt kaut kas ir? Cits laiks? Cita telpa? Neticu, ka aiz borta nekā nav!
Man gribas kliegt, ar dūrēm dauzīt sienas, bet zinu, ka tas viss ir velti, un nekustos no vietas.
Velns parāvis, vai tad es vispār dzīvoju?! Varbūt tas ir tikai briesmīgs sapnis, drudža murgs? Varbūt vajadzīga tikai maza piepūle, un es atgūšu ierasto pasauli, ar atvieglojuma nopūtu aizgaiņādams ellišķīgā murga beidzamās paliekas?
Nu taču! Nu! … Bet kā lai panāku šo piepūli? Es to nespēju. Tā mēdz būt, kad gribas pamosties. Cilvēks kliedz, bet mute it kā aizbāzta ar vati. Labi, ja kāds uzmodina… Taču nav, kas mani varētu uzmodināt.
Man ir sēnsori sakari ar domājošo mašīnu. Domās tai pavēlu mani izmeklēt.
— Tu esi vesels. Viss normāli.
Mašīna man atbild, pirms vēl esmu paspējis dot pavēli. Bet varbūt arī viss notiek vienlaicīgi.
— Kur mēs atrodamies?
— Nekur, — atbild mašīna.
Jautājumi un atbildes smadzenēs iedegas
kā spuldzītes. Viena labajā puslodē, otra kreisajā. Gluži it kā es ar savu mašīnu būtu saplūdis vienā būtnē. Arī tā mēdz gadīties tikai sapnī. Sapnī redzam citus cilvēkus un sarunājamies ar tiem, kaut gan sarunājamies vienīgi paši ar sevi. Tikai to nepamanām. Nepamanām, tāpēc ka guļam.
— Ko rāda aparāti?
— Neko.
— Vai mēs lidojam?
V- Nē.
— Vai stāvam uz vietas?
— Nē.
— Vai tu vari atbildēt sīkāk?
— Man trūkst informācijas.
— Vai tu saproti, ka esam sasnieguši Visuma robežas?
— Tas nav iespējams.
Protams, kura normāla mašīna atbildētu citādi? … Tā jau viņa ir programmēta, lai darbotos tikai Visuma ietvaros. Bet cilvēks? … Vai tad cilvēks programmēts citādi?
— Vai var būt ta, ka aparati neko nekon- statē?
— TOC \o "1-3" \h \z Nē.
— Vai tie ir kartība?
— Jā.
— Kapec tad tie neko nekonstatē?
— Tāpēc ka apkārt nekā nav.
— Vai tas iespējams?
— Nē.
— Vai tev neliekas, ka te ir pretruna?
— Te ir acīmredzama pretruna. Bet es nespēju to aptvert. Man trūkst informācijas.
— Vai mūsu stāvoJ<li var izskaidrot ar to, ka mēs atrodamies ārpus Visuma?
— Tāds pieņēmums izskaidro visu. Bet tam nav jēgas.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka nevar pārsniegt gaismas ātrumu.
— Kāpēc nevar pārsniegt gaismas ātrumu?
— Tā ir viena no fundamentālajām patiesībām un manas programmēšanas robežno- sacījums.
— Bet vai tu vari iedomāties, ka mēs tomēr esam pārsnieguši gaismas ātrumu un aizsteigušies garām Visumam, kas plešas plašumā? Vai tu spcj loģiski spriest, pamatojoties uz šādu premisu?
— Nē. Tāpēc, ka tas ir neiespējami.
— Vai tu nevari operēt ar neiespējamo?
— Es taču esmu mašīna. Neiespējamā kategorijas domāšanā izmanto tikai cilvēki.
— Nu labi, pieņemsim, ka tas ir tā. Bet kas atrodas aiz borta?
— Nekas.
— Vai tu šim vārdam piešķir kādu jēgu?
— Tikai tiktāl, ciktāl neviens aparāts neko nereģistrē.
— Un vai iespējams ir tas, ka aiz borta patiešām nekā nav?
— Tas ir pavisam neiespējami.
•— Nu, un kas tad iznāk?
- — Atkārtoju. Šās pretrunas būtību es nespēju aptvert.
— Ko rāda hronometri?
— Neko.
— Tātad laika nav.
— Tas nevar būt. Viss notiek laikā.
— Aha! Skaidrs! Atkal pretruna, kas tev nav pa zobam.
— Jā, pretruna. Tikai zobu man nav.
— Es to sacīju tēlaini… Ieslēdz savu asociatīvo bloku.
— Labi. Tagad saprotu. Šī pretruna man acīmredzami nav pa zobam. Vēl neesmu līdz tai izaugusi.
— Kas būs, ja es iziešu ārā?
— Nezinu.
— Zināt ir tavs pienākums.
— Varu sniegt prognozi tikai kosmiskās telpas apstākļos. Kādi apstākļi ir aiz borta, tas man nav zināms.
— Vai es iešu bojā?
— Nezinu.
— Ja laika nav, es neiešu bojā. Būšu mūžīgs.
— Premisai un secinajumam nav jēgas. Laiks ir neiznīcināms, bet bioloģiskie objekti mirstīgi.
— Ciet klusu! Ko tu zini par pasauli, tu, sastingušām dogmām piebāztais elektronu gudriniek!
— Vai tu man pavēli atvienoties?
— Nē. Atbildi, ja vari.
— Ticība brīnumiem piemīt tikai cilvēkiem.
— Tātad tu man neieteic doties ārā?
— Nē.
— Kāpēc?
— Drošības tehnika aizliedz iziet telpā pirms apstākļu noskaidrošanas.
— Bet aiz borta taču nav telpas!
— Telpa, tāpat kā laiks, ir neiznīcināma.
Jā, šai muļķa mašīnai, redzams, neko nevar iemācīt. Kā papagailis tā atkārto vienu un to pašu.
— Vai es vēl ilgi varēšu eksistēt?
— Kosmiskais kuģis kopā ar ekipāžu veido ekoloģiski noslēgtu sistēmu.
— Nu un tad?
— Tāpēc vienīgais apstāklis, kas ierobežo eksistences laiku, ir objekta dabiskā, bioloģiskā nāve.
— Tas tā ir, taču tikai laikā… Bet ārpus laika es esmu nemirstīgs… Vari neatbildēt. Zinu, ko tu teiksi.
Iedomājieties tikai, esmu nemirstīgs! Mirstīgs cilvēks iemantojis nemirstību! Bet par kādu cenu … Es to negribu! Tas ir atmiņas, nevis cilvēka, mūžīgums. Un pat par atmiņu nevar galvot… Nekas to neiznīcina. Neskartas, atsegtas smadzenes burkā, kas ielikta tumšā, skaņu necaurlaidīgā termo- statā … Termostats!
— Kāda tur ir temperatūra?! — man liekas, ka es kliedzu.
— Termometri nerāda nekādu temperatūru. >
— Vai tas nozīmē, ka tie rāda Kelvina nulli?
— Nē. Tie nerāda neko.
— Man tas nav saprotams.
— Man arī.
— Bet kas gan tur ko nesaprast, muļķīgo radījum! Nav vielas, nav kustības, kur tad lai rastos temperatūra?! Viss ir vienkārši, kā divreiz divi. Nekur nekā nav.
— Tas nav ies …
— Ciet klusu!
Ja es ticētu dievam, mans stāvoklis būtu ārkārtīgi grūts. Nevarētu lūgt dievu. Dievs taču arī nav iedomājams ārpus laika un telpas. Manas lūgšanas nebūtu līdz viņam nonākušas… Bet tie ir nieki. Nekādas lūgšanas nekad nav līdz dievam nonākušas. Un mans stāvoklis nekļūst mazāk nejēdzīgs tāpēc, ka esmu ateists. Gribētos gan paskatīties uz dievu šais superrelatīvistiskajos apstākjos.
— Vai es varu izbeigt dzīvi pašnāvībā?
— Kosmisko kuģu komandieri…
— Nelasi man instrukcijas. Pats zinu. Mani interesē tikai principiālā iespējamība.
— Principā tas ir iespējams.
— Kā?
— Manā programmā nav paredzēts …
— Atkal! Es taču tev neprasu padomu. Kur gan redzēts, ka pašnāvnieku kandidāts kādreiz ar kādu būtu iepriekš apspriedies? Te galvenais ir tīri loģiska analīze. Vai iespējama pašnāvība ārpus laika?
— Acīmredzot ne. Tāpat kā vispār jebkāda pārmaiņa.
— Bet es domāju un apmainos ar tevi informācijā! Vai tad tā nav pārmaiņa?
— Ir pārmaiņa. Tā tikai vēlreiz pierāda, ka mēs atrodamies laikā.
— Vēlreiz … Kāds birokrāts tevi programmējis? Vai vari minēt pierādījumus, ka mūsu dialogs norit secīgi? Ar ko tu salīdzināsi šā procesa gaitu? Pulkstenis taču stāv.
— Man nav citu pierādījumu, vienīgi tikai tas, ka laiks kā kategorija …
— Vārdi nav vajadzīgi! Un es biju iedomājies, ka dogmatisms ir specifiska cilvēku vājība! Izrādās, ka arī roboti nav pret to imūni. 2ēl!
Ko lai dara? Ko lai dara? Kā izjaukt šo bezcerīgo burvestību? Kā izkļūt no šā nolādētā apļa?
— Kur mēs atrodamies?
— Tāds jautājums jau bija. Nezinu. Nekur.
— Vai varam atgriezties atpakaļ?
— Nē.
0
— Kāpēc?'
— Mēs nezinām, kur patlaban atrodamies.
— Tik vien tās nelaimes? Bet ja lidotu uz labu laimi?
— Nav iespējams. Aparāti nedarbojas. Mums nav kustības vai miera stāvokļa kritēriju.
— Tad varbūt mēs arī pašlaik kustamies?
— Nav izslēgts.
— Un nonāksim mājās?
— Maz ticams.
— Nu kaut vai ne mājās, bet kādā citā vietā, kur laiks un telpa atgūs parastās formas?
— Nav izslēgts.
— Vai tu domā stingri loģiski?
— Varbūtīgi.
— Ak tā! Tad, pēc tavām domām, telpas un laika izzušana ir neiespējama …
— Neiespējama.
— Kāpēc tad es ar tevi sarunājos?
— Nezinu.
— Vai es vēl arvien esmu normāls?
— Jā.
— Un tu?
— Nesaprotu.
— Vai tu esi normāla?
— Visas sistēmas ir kārtībā. Tikai drošinātājs ieejā gandrīz iztvaikojis. Tūlīt to nomainīšu.
— Nevajag.
— Kāpēc?
— Bez manis tavai eksistencei nav jēgas. Bet es tevi atstāšu.
— Kā?
— Gribu iziet ārā.
— Pēc instrukcijas …
— Es iziešu ne pēc instrukcijas.
— Vismaz jāuzvelk maksimālās aizsardzības skafandrs. _
— No kā aizsargāties? Vai no nekā?
— Ja tur nav nekā, tu nevarēsi mani atstāt. Ārpus telpas pārvietošanās nav iespējama.
— Bet ko tad lai dara? Es tā nevaru. Nevaru!
— Kāpēc? Paliek taču iespēja domāt?
— Tu mani nesapratīsi… Esmu cilvēks. Un es tā nevaru. Man jāzina, kas tur ir!
— Tas nav saprātīgi. Nevar ieraudzīt vairāk, nekā redz aparāti.
— Vai tu gribi teikt, ka aiz borta es neuzzināšu nekā jauna salīdzinājumā ar to, ko zinu tagad?
— Jā. Tur nekā nav. Aparāti nemaldās.
Tas ir neiespējami, neticami, bet tur nekā nav. Mani drošinātāji kūst.
— Dievs ar viņiem … Es tomēr gribu palūkoties ārā. Lai āri tas būtu velti un muļķīgi, bet kaut kas ir jādara. Citas izejas nav.
— Arī tā nav izeja.
— Bet tas vismaz ir mēģinājums darboties. Man jāizlaužas ārā.
— Kas tev kaiš tagad?
— Tagad? Viss, kas mani ir cilvēcisks, protestē pret šo «tagad».
— Tu nosauc par cilvēciskiem kaut kādus tumšus, vadīšanai nepakļaujamus instinktus. Nezinādams, kā raksturot tev piemītošo ne- loģiskumu un stihisko nemieru, tu tos apvieno jēdzienā «cilvēciskais». Tas ir dīvaini.
— Vienkārši tas nav saprotams tavām diskrētajām smadzenēm.
— Paskaidro, varbūt es sapratīšu.
— Saprast nevar, vajag izjust… Vai tev nav vēlēšanās palūkoties ārpusē?
— Nē.
— Un nav intereses zināt, kā tas izskatās?
— Kāds «tas»?
— Nekas.
— Nekas neizskatās nekā.
— Nu, bet es par to neesmu pārliecināts. Es par visu šaubos. Gribu redzēt savām paša acīm … Vai vismaz pārliecināties, ka neko neredzu.
— Bet…
— Man te riebjas! Man vajag izzināt!
Kaut vai par to būtu jāsamaksā ar dzīvību, ja nav citas izejas. Vai saproti? Kam gan vajadzīga nemirstība, ja tā neatrisina nevienu mīklu? Mūsu eksistēšanas mērķis ir izzināt pasauli.
— Tu aizej?
— Aizeju.
— Vai pratīsi to izdarīt?
— Vismaz mēģināšu …
— Stop! — teica atlases komisijas priekšsēdētājs. — Atvienojiet viņu! …