Daudzi ir gājuši pa Foseta pēdām. Es biju viens no daudzajiem. Man izdevās nokļūt tādās vietās, kur, kā mēdz rakstīt romānos, cilvēks nav spēris kāju. Bet tas tā gluži nav. Redzēju morsego iemītas taciņas, ar kurari apziestus mietiņus, ko izlikuši kulueni [17] , un dzirdēju aveti* svilpienus.
Ja čūska, kas ļengani nokarājas no zariem, pēkšņi krīt jums uz kakla, tās ķermenis tūdaļ kļūst atsperīgs un stingrs kā tērauds. Sastapšanās iznākumu izšķir daži mirkļi. Iemā
cījos satvert čūsku pie kakla, pirms tā apvijas ciešiem gredzeniem. Ja man agrāk kāds būtu teicis, ka čūskas uzbrukums var iepriecināt kā tikšanās ar draugu neapdzīvotā tuksnesī, es tam nebūtu ticējis… Tomēr arī čūskas ir dzīvas būtnes, kurām vajag kaut ko ēst un kaut kur gulēt. Melnajā plato nebija pat čūsku …
Selva reiz mani palaida vaļā. Kālab gan es no jauna krītu Šingū dziļajā, zaļajā akā kā akmentiņš, kas atlūzis no stingra mūra? Kā lai to izskaidroju jums, kas dzīvojat lielās pilsētās un lasāt gudras grāmatas?
Kopš bērnu dienām mēs pierodam pie domas, ka cilvēks valda pār dabu. Cunami, kas okeāna lainerus izmet tālu sauszemē, un zemestrīces, kuras vienā sekundē iznīcina veselas salas, postošas viesuļvētras un plūdus — to visu mēs uztveram kā nejaušas novirzes, kā jauka un visumā paklausīga bērna nepatīkamās kaprīzes. Bet ieejiet selvā, un pirmais, ko jūs zaudēsit, būs laika izjūta. Vēl mazliet — un jūs sapratīsit, ka te daba nedalīti valda pār cilvēku. Un jūs nebrīnēsities, kad kāju savainojis indiānis apgulsies zem koka, lai nomirtu. Jums daudz ko vajadzēs pārvērtēt par jaunu. Toties jūs iemācīsities biezoknī pamanīt pumu, iekams viņa jums metīsies uz skausta. Ja neiemācīsities, tad vienkārši vairs nepārnāksit.
Vienkārši, vieienkārši, vieieieienkārši!… Tā saka indiāņi. Viņu valodā salīdzinājuma pakāpes izteic intonācija. Un, ja es saku
xvieieieienkarši», tad ticiet, ka selva nāve ir tikpat dabiska un nepieciešama kā saules lekts un riets. Taču jūs mani nesapratīsit… Citādi jums vajadzētu atteikties no ierastās domas, ka jūs esat Visuma centrs. Un tas iespējams tikai vai nu selvā, vai arī starp ļoti labiem cilvēkiem. Kā tad lai jums izskaidroju, ka vēlreiz gribu mēģināt izlauzties līdz pašai Amazones baseina sirdij? Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk? Es meklēju agrāk un tagad turpinu meklējumus. Tāpat •kā meklēja pulkvedis Fosets un visi tie, kas gājuši pa viņa pēdām…
1928. gadā Ziemeļamerikas avīžu apvienība sūtīja lielu ekspedīciju Džordža Daiļota vadībā meklēt Fosetu. Atstājusi Kujabu, ekspedīcija pa Kulizeu upi nokļuva līdz nahukva indiāņu ciematam. Vecā vadoņa Aloikes būdā Daijots atrada metāla kasti. Vara firmas zīme bija noplēsta, un Aloikes dēls to nēsāja pakārtu kaklā kā izgreznojumu.
«Silvers un Ko, Londonā», — izlasīja Daijots un, saviļņojumu slēpdams, steidzās aizpīpēt.
Aloike pastāstīja, ka šo kasti viņam uzdāvinājis karaibs (tā indiāņi sauc brazīliešus un visus svešzemniekus; šis vārds nozīmē «iebrucējs»), kas te atnācis kopā ar diviem jaunākiem baltajiem. Tie abi klibojuši. Aloike viesus pavadījis līdz kalapalo ciematam pie Kulueni upes. «Piecas dienas varēja redzēt ugunskuru dūmus,» teica
Aloike, «tad tie nodzisa un vējš aizpūta pelnus.»
Ja neņem vērā, ka metāla kaste patiešām piederējusi Fosetam (to identificēja firma, kas kasti izgatavojusi), Daijota ekspedīcijas rezultāti bija niecīgi. Nepavisam nevaru saprast, uz kādu faktu pamata Daijots secinājis, ka indiāņi Fosetu nogalinājuši.
1930. gadā pulkvedi meklēt devās jaunais žurnālists Alberts de Vintons. Viņš nonāca līdz tam pašam kalapalo ciematam, kur «piecas dienas varēja redzēt ugunskuru dūmus». Šai vietā viņa pēdas izzūd. De Vintona ekspedīcija pazuda tikpat noslēpumaini un bez pēdām kā Foseta grupa.
1932. gadā pasauli saviļņoja kārtējā sensācija. Šveiciešu trapers Stefans Ratins pēc atgriešanās no Matugrosu paziņoja, ka redzējis pulkvedi Fosetu un pat sarunājies ar viņu. Fosets līdz šim laikam atrodoties ziemeļos no Telispirisas pietekas Bonfinas kādas cilts gūstā.
Lielbritānijas galvenajam konsulam Riode-| žaneiro Ratins sniedza šādu paziņojumu:
«1931. gada 16. oktobra pievakarē mēs ar diviem saviem ceļabiedriem mazgājām veļu Igvasu pietekā Šimari, kad pēkšņi pamanījām, ka mūs ielenkuši indiāņi. Piegāju viņiem klāt un jautāju, vai nevar dabūt mazliet čičas. Man bija grūti ar viņiem saprasties — viņi nezināja gvarani valodu, vienīgi tikai dažus vārdus. Indiāņi mūs aizveda uz savu nometni, kurā atradās ap 250 vīriešu un daudz sieviešu un bērnu. Visi bija no- tupušies un dzēra čiču. Apsēdāmies blakus virsaitim un trīsdesmit citiem indiāņiem.
Pēc saules rieta pēkšņi parādījās kāds zvērādās tērpies sirmgalvis ar lielu, dzelten- baltu bārdu un gariem matiem. Es tūlīt sapratu, ka tas ir baltais. Virsaitis bargi uz viņu paskatījās un kaut ko pateica saviem ļaudīm. Četri vai pieci no tiem indiāņiem, kas sēdēja kopā ar mums, piecēlās un nosēdināja sirmgalvi sev blakus, mazliet tālāk. Viņš izskatījās ļoti nelaimīgs un lūkojās uz mani, acu nenovērsdams. Dzērām visu cauru nakti un rītausmā, kad lielākā daļa indiāņu, arī virsaitis, bija cieši aizmiguši, vecajs pienāca man klāt un jautāja, vai neesmu anglis. Viņš to vaicāja angliski. Atbildēju: «Nē, esmu šveicietis.» Tad viņš prasīja: «Vai jūs esat draugs?» Teicu: «Jā,» un viņš turpināja: «Esmu angļu pulkvedis. Iegriezieties Anglijas vēstniecībā, jautājiet pēc majora Pedžita, kuram Sanpaulu pieder kafijas plantācija, un pasakiet viņam, ka esmu šeit gūstā.» Apsolīju lūgumu izpildīt. Viņš teica: «Jūs esat džentl- mens», un paspieda man roku.
Vecais vīrs jautāja, vai man nav papīra, un aizveda mani uz savu telti. Daži indiāņi atnāca mums līdzi. Viņš man parādīja četrus klučus, uz kuriem ar asu akmeni bija iegriezti,plāni. Pēc iespējas precīzi tos pārzīmēju un tad pamanīju, ka sirmgalvja rokas stipri saskrāpētas; aizsūtīju vienu no saviem ceļabiedriem pēc joda. Kad vecais sāka ziest rokas ar jodu, indiāņi viņam to atņēma, lai izkrāsotos.
Virsaitis un indiāņu lielākā daļa vēl gulēja ciešā miegā, un es sirmgalvim jautāju, vai viņš te ir viens pats. Viņš atbildēja apmēram kaut ko tādu, ka viņa dēls miris, un sāka raudāt. Nevienu citu viņš nepieminēja, un es neuzdrošinājos vēl ko vaicāt. Tad viņš man parādīja zelta medaljonu, ko nēsāja kaklā ķēdītē pakārtu. Medaljonā bija fotogrāfija — sieviete cepurē ar platām malām un divi bērni (sešus un astoņus gadus veci). Sirmgalvim bija četri zelta" gredzeni —viens ar sarkanu akmentiņu, otrs ar zaļu, uz kura iegravēta lauva, vēl viens — ļoti tievs, ar mazu briljantu, un pēdējais — izveidots kā čūska, ar divām sarkanām actiņām. Vecais vīrs bija apmēram sešdesmit piecus gadus vecs, spēcīgas uzbūves un apmēram piecas pēdas un vienpadsmit collu garš. Acis tam bija gaiši zilas ar iedzeltenu nokrāsu, skrop: " stas kastaņbrūnas, virs labās acs neliela rēta. Viņš izskatījās ļoti nomākts, bet, likās, saglabājis pilnīgi skaidru saprašanu. Viņš šķita pilnīgi vesels, nebija resns, ne arī vājš.
Drīz pec saules lēkta atgriezāmies pie abiem saviem mūļiem un atstājām nometni. Apmēram piecdesmit indiāņu mūs pavadīja līdz dienas vidum. Man netīk uzdot jautājumus, bet es tomēr mēģināju noskaidrot, ko šis sirmgalvis te dara. Viņi apgalvoja vienu un to pašu: «pošu demas», un tas laikam nozīmēja: «slikts cilvēks». Sešas dienas gājām uz dienvidiem un … es devos uz Baretu caur Gojasu …
Pirms Baretu par pulkvedi Fosetu nekad nebiju dzirdējis.»
Ratiņa stāstījums liekas ticams vispirms tādēļ, ka tajā minēts majors Pedžits, Lielbritānijas vēstnieks Brazīlijā un liels Foseta draugs. Bet Foseta jaunākais dēls Brains raksta: «Nevaru piekrist, ka Ratiņa sastaptais sirmgalvis ir mans tēvs, lai gan esmu pārliecināts, ka būtībā Ratins saka patiesību.»
Arējās pazīmes ne visai sakrīt. Bārda pulkvedim bija pelēka, bet uz galvas gandrīz nemaz vairs nebija matu, turpretī šveicietis stāsta par «dzeltenbaltu» bārdu un «gariem» matiem. Nav saprotams, kāpēc Fosets, ja tas tiešām bija viņš, runājis ar Ratiņu angliski. Trapers taču šo valodu gandrīz nemaz neprata. Drīzāk varēja sagaidīt, ka saruna notiks viņiem abiem labi zināmajā portugāļu valodā. Foseta tuvinieki apšauba arī to, ka pulkvedim būtu bijis Ratiņa aprakstītais medaljons un gredzeni. Raksturojot sirmgalvja augumu, Ratins runā par piecām pēdām un vienpadsmit collām, bet pulkvedis bija krietni garāks par sešām pēdām. Taču šveicietis varēja arī maldīties. Bez tam bēdas un nelaimes, kā zināms, liec cilvēku pie zemes. Es nepiekritu vispārējiem uzskatiem un nesaskatu Ratiņa stāstījumā tādu pretrunu.
Nepavisam nedomāju, ka šveicieša sastap tais sirmgalvis patiešām bijis Fosets. Nē Man vienkārši gribas parādīt, cik vieglprā tīgi un nekritiski pret šo gadījumu izturēju šies daudzi pētnieki. Neviens nav papūlējies izanalizēt un salīdzināt faktus, kaut vai vis maz padomāt! Tas ir kaut kāds vispārējs ap stulbums. Vai nu ne ar ko nepamatota pārliecība, vai arī tikpat vieglprātīgs noliegums
Par to vēlāk. Atgriezīsimies pie Ratiņa Viņš nepieprasīja naudu, nemeklēja popula ritāti. Viņš pat negribēja piedalīties sabiedrības organizētajā glābšanas ekspedīcijā. Tra pers bija nolēmis atbrīvot veco vīru saviem spēkiem.
— Angļu pulkvedis pēc tam pats man atlīdzinās, — bija viņa beidzamie vārdi.
Viņš pazuda tikpat nenovēršami un mīklaini kā tūkstoši citu, ko paņēmusi selva.
Neuzdodiet jautājumus, jūs nesaņemsiet uz tiern atbildi. Sastapies ar man nezināmu tabu, es reiz jautāju vecam kamaijuru virsaitim, kāpēc mednieki nedrīkst nogalināt briedi. Ietinies pīpes zilajos dūmos, kas lēni iegūlās viņa dziļajās grumbās kā migla aizās, viņš it kā raudzījās man cauri, kaut kur tālē. Skatījās un klusēja.
— Un kāpēc tikai sirmgalvji drīkst ēst melnā pērtiķa gaļu? Atbildi man, virsaiti kāpēc? — es jautāju vēl.
Atkal redzēju vēju izvagoto Roraimu un plaisās gulstošo miglu.
Varbūt tu zini, kāpēc cilvēki pazūd selvā?
— Tā bijis vienmēr, — beidzot atbildēja sirmgalvis.
— Bet varbūt tu zini, kāpēc tā notiek?
— Nekad — ne! — viņš atbildēja gvarani valodā, un es nesapratu, ko viņš gribēja teikt.
Lai trauc igaritē, lai straumē slīd klusi, Tad Lielajai čūskai tu garām tiec. No drēgnuma bēgdams, sev debesis uzsedz, Birs zilajā klusumā zvaigžņu spiets, Tik nevaicā zvaigznei un nevaicā ēnai! Klusē un nevaicā …
1933. gada jūnijā Foseta sieva saņēma no Karaliskās ģeogrāfu biedrības teodolīta busoli. Firma, kas to bija izgatavojusi, identificēja to ar instrumentu, kas nodots Fose- tam jau Devonšīrā 1913. gada 13. februārī. Busole atradās pulētā kārbiņā, kas darināta no pašiubu koka — no palmas, kura aug tikai Amazones mangrovē. Iekšā atradās zīmīte.
«Teodolīta busole. Atradis Matugrosu pie bakairi indiāņu apmetnes pulkvedis Aniseto Boteljo, bijušais šā štata deputāts, un nodevis indiāņu lietu inspektoram doktoram Antonio Estigarribija, kurš 1933. gada 14. aprīlī to uzdāvinājis Frederikam Glasam (misionāram). Kārbiņu izgatavojis doktors Estigarribija.»
Interesants atradums! Kā zināms, Fosets
* Laiva (brazil.).
iīclz savam pēdējam ceļojumam nebija saticies ar bakairi. Kad viņš izjautāja bakairi virsaiti Roberto par ūdenskritumu un klinti ar uzrakstiem, tas teica, ka viņa cilts dzīvojot «ļoti tālu uz ziemeļiem». Vai tiešām pulkvedis tomēr būtu mainījis maršrutu un devies uz ziemeļiem? Nebūtu jau gan brīnums. Tas tik ļoti izskatās pēc viņa …
Lai nu kā, bet man šī busole bija svarīgs norādījums, ka no Beigtā zirga nometnes ekspedīcija devusies uz ziemeļiem. Ja tā, tad Fosets nevarēja paiet garām Manisaua Misu. Visticamāk, ka viņš virzījies pa upi augšup līdz tās ietekai Šingū. Tur viņš vai nu devies Martinsa ūdenskrituma virzienā, vai arī pārcēlies pāri Šingū un nonācis pie Diauarumu. Tais rajonos dzīvo kaijabi, žuruna un suija… No tā var izdarīt svarīgus secinājumus. Tomēr atgriezīsimies pie faktiem.
1933. gada jūlijā tika publicēts Virdžinio Pesione pārskats par ekspedīciju, kas devusies pa Kulueni upi.
«… Ieradāmies Rančarijas muižā Parana- tingas pietekas Saimanuelas kreisajā krastā, kur-palikām pa nakti. Uzzinājām, ka jau apmēram gadu tur dzīvo kāda kuikuru indiāņu nafakua cilts indiāniete kopā ar savu dēlu un kādu citu kalapalo cilts indiāni.
Saimnieki mums pastāstīja, ka šī indiāniete, kas iemācījusies dažus vārdus portugāliski, stāstījusi, ka pie aruvudu cilts indiāņiem, kam ir draudzīgas attiecības ar viņas cilti, jau vairākus gadus dzīvojot baltie ļaudis. Nākamajā rītā mēs paši varējām noklausīties šās sievietes stāstījumu. Viņa izskaidrojās ar žestiem un ņēma palīgā bakairi indiāni, kas strādāja muižā un runāja portugāliski.
Viņa stāstīja, ka jau pirms tam, kad viņas dels atšķirts no krūts, pa Kulueni uz leju līdz viņas cilts ciematam atbraukuši ar laivu trīs baltie cilvēki. Viens no tiem bijis vecs, bārdains, liela auguma vīrs, zilām acīm un pliku pakausi, otrs — jauneklis, kā viņa pūlējās mums izskaidrot, pirmā dēls, un trešais baltais cilvēks bijis par to vecāks. Sās sievietes dēlam, kurš, kā viņa teica, vēl zīdis krūti tai laikā, kad ciematā parādījušies baltie cilvēki, pēc mūsu rēķina, bija deviņi vai desmit gadi. Pieskardamās mūsu rokām, žestikulēdama un vārdus kropļodama, viņa lika saprast, ka vecākais no baltajiem nēsājis uz labās rokas lielu gredzenu — ļoti lielu — un otru, tieviņu, uz rādāmā pirksta. Tam, ko viņa uzskatīja par vecā vīra dēlu, galvā bijusi mūsējām līdzīga tropu ķivere, vecais — karaiba tēvs, kā viņa to nosauca, — valkājis tādu pašu filca cepuri kā senjors Beseri (muižas saimnieks). Viņa teica, ka redzējusi baltos katru reizi, kad ieradusies pie aruvudu, un ka Vēl pirms gada tie bijuši sveiki un veseli…»
Visas Foseta un viņa ceļabiedru pazīmes apbrīnojami sakrīt. Sevišķu uzmanību pelna indiānietes vārdi, ka karaibi labprāt «staigājot no ciemata uz ciematu, pulcējot ap sevi bērnus un zīmējot smiltīs».
Brains šai sakarā piezīmē:
«Dažas minētā ziņojuma detajas neapšaubāmi liecina par labu uzskatam, ka šie baltie varējuši būt mans tēvs, Džeks un Relijs.; Pulcēt bērnus un zīmēt viņiem smiltīs — vai gan tā nav vienkāršākā forma, kādā izpau- ļ žas tādu mākslinieciski apdāvinātu cilvēku spējas, kādi bija mans tēvs un brālis. Turklāt labi atceros, ka Džeks vienkārši nevarēja ļ paiet garām tīrai smilšu strēlei, nesameklējis kādu zariņu vai skaidiņu un kaut ko neuzzī-|ļ mējis. Ka viņi braukuši ar laivu, to varētu izskaidrot ar visu mūļu bojā eju un ar Relija klibošanu.»
Indiānietes stāstā atrodamās pretrunas! jautājumā par balto cilvēku apģērbu unl viņu aptuveno vecumu diez vai pelnījušas] ievērību. Laiks un pašu stāstītāju individua-ļ litāte varēļa šai samudžinātajā epopejā iz-J darīt savus labojumus. Jāievēro arī tas, ka «saruna» noritēja galvenokārt ar žestu pa-ļ līdzību.
Uzmanību pelna arī versija, ka Fosetu unj viņa ceļabiedrus sagūstījusi kāda indiāņu! cilts. Baltie gūstekņi palielina cilts autori-ļ tāti tās kaimiņu acīs. Nemaz nerunāsim parl to, cik ļoti indiāņiem noder karaibu zināša-J nas un pieredze. Ir bijuši gadījumi, kad tādi baltie gūstekņi kļuvuši par lielu cilšu virsai-ļ šiem. Zināju kādu angli, kas valdīja pār teri-ļ toriju, kura nebija mazāka par Beļģiju.
Selvā viss jāņem tāds, kāds tas ir, riepētī- jot izcelšanās tumšos avotus. Neviens naturālists, piemēram, man nav varējis pateikt, kāpēc tur, kur dzīvo ūdri, nav krokodilu. Bet tas patiešām tā ir. Jebkurš Amazones Irapers vai seringeiro to zina, nemaz nerunājot par indiāņiem.
Sākot ar 1935. gadu, laikam gan katru sezonu pēc lietus perioda beigšanās kāds ir devies meklēt Fosetu. Radušās apšaubāmas sensācijas, klīdušas citas par citām bezjēdzīgākas baumas, laiku pa laikam selvā pazuduši drosminieki, šarlatāni, ideālisti.
Kāds arvien atrada kādu skeletu, sažuvušu galvu vai priekšmetu, kas «neapšaubāmi piederējis pulkvedim Fosetam». Reiz figurēja pat kāds Dulipe, balts zēns zilām acīm, «Džeka un kuikuru indiānietes dēls». Nerunāšu par šiem šķietamajiem mēģinājumiem atklāt «Foseta noslēpumu». Tie vienīgi piešķir tam avantūrisma un lētas sensācijas nokrāsu.
Eiropas presē pēdējie ziņojumi par Foseta likteni parādījās 1951. gada aprīlī.
Šie notikumi vēl pietiekami spilgti saglabājušies atmiņā, iespējams, ka arī jūs esat dzirdējuši par mirstošā kalapalo cilts virsaiša atzīšanos Orlando Viljasa Boasa klātbūtnē. Orlando, tāpat kā abi pārējie brāļi Viljasi, ir viens no lieliskākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu.-Mans kolēģis un tautietis Adrians Kauels uzrakstījis par brāļu Viljasu darbību brīnišķīgu grāmatu («The Heart of the Forest», London, 1960), kurā vairākas lappuses veltītas slavenajai vecā Izerari «grēksūdzei». Par to dzirdēju no paša «biktstēva» jau Manausā, kurp biju aizbraucis aizpērno rudeni. Lūk, ko man toreiz pastāstīja «Šingū karalistes» pavēlnieks un labais ģēnijs Orlando:
«Pirms divpadsmit gadiem, kad es pirmo reizi te ierados, visas Šingū ciltis zināja, ka kalapalo nogalinājuši trīs inglezi. Bet man vajadzēja nodzīvot pie indiāņiem līdz jaunajam lietus periodam, iekams dabūju redzēt viņu kapu… Dievs mans liecinieks, tas nenācās viegli. Tolaik virsaitis bija Izerari. Viņš solījās aizvest mani pie kapa, tiklīdz beigsies lieti. Bet viņš nomira, kad selva vēl nebija sākusi apsusēt, un jaunais virsaitis Jakuma baidījās man rādīt angļu kapu. Neuzstāju un izlikos, ka esmu to aizmirsis. Bet kad nomira arī Jakuma, gāju pie Komatasi, kas vēl tikai gatavojās kļūt par virsaiti, un, viņš man kapu parādīja.
— Nu un? — degdams nepacietībā, es to-Sļ reiz vaicāju Orlando.
— Pie kapa bija sanākuši visi kalapalo.i Sapulcējušies pie pašas ezera krasta kraujas, tie sēdēja puslokā. Apsēdos arī es, ne- iedrošinādamies pārtraukt klusumu. Pagāja stundas divas, iekams Komatasi norādīja uz nelielu pauguriņu man pie pašām kājām. «Šeit,» viņš sacīja. «Bet tas ir pārāk mazs kaps,» es iebildu. «Inglezi taču ir liela auguma ļaudis.» «Nekad ne!» atbildēja Koi i i a tasi un uzzīmēja zemē romiešu piecnieku. «Mēs tos apbedījām, ceļgalus piespieduši pie krūtīm,» viņš paskaidroja. «Te ir galva.»
Atraku zemi un uzgāju galvaskausu …
Pēc tam palūdzu Orlando, lai viņš atkārto vecā Izerari stāstījumu, un viņš to izdarīja, cenzdamies saglabāt stāstītāja izteiksmi un manieri.
.— No tiem trim karaibiem viens bija vecs un divi jauni. Viņi nesa mantas uz muguras, viņiem bija šautenes, viens kliboja. Viņi atnāca no rietumiem kopā ar nahukva cilts virsaiti Aloike un tā dēlu, kuri viņus bija atveduši no sava ciemata līdz Kulizeu upei (tas pilnīgi saskan ar Daijota stāstījumu).
Tai laikā visi kalapalo atradās- savā zvejas apmetnē uz austrumiem no Kulueni upes. Galvenajā ciematā bija palicis tikai Kavukire ar dēlu. Sie abi tad arī apņēmās aizvest angļus līdz zvejas apmetnei un parādīt, kā tikt tālāk uz austrumiem.
Viņi devās ceļā līdz ar rītausmu — divi nahukva, divi kalapalo un trīs angļi. Viņi gāja dienu un vēl pusi dienas, un tad vecais anglis rāja Kavukiri — kāpēc tas teicis, ka būs jāiet tikai no saules lēkta līdz pusdienai. Viņam bija tuvu pie sešdesmit, un karstums valdīja briesmīgs.
Vēlāk vecais vīrs, ko indiāņi turēja par virsaiti, nošāva pīli un Kavukire aizskrēja to atnest. Kad viņš aptaustīja un apskatīja pīli, vecais viņam to izrāva no rokām, itin kā Kavukire grasītos to nozagt. Pēc t'am viņi
nonāca pie nelielas Kulueni lagūnas, un angļu virsaitis atkal sāka rāties, jo Kavuki- res apsolītā kanoe atradās otrā krastā.
Tad beidzot Kavukire sadusmojās. Taču, izdzirdis angļu somās žvadzam krelles, viņš nebilda ne vārda, domādams, ka saņems atalgojumu, kā indiāņiem parasts. Viņi aiz-1 gāja līdz ciematam, un Kavukire tā arī neko nedabūja, taču nekā neteica, cerēdams, ka angļi dāvanas pasniegs nākamajā rītā atvadoties.
Naktī pulkvedis ar nazi izķidāja pīli, un, kad Kavukires dēls sāka rotaļāties ar naža spalu, rupji atgrūda viņa roku.
Otrā dienā mazās lagūnas krastā sanāca visi ciemata iedzīvotāji, lai atvadītos no baltajiem. Taču dāvanas neviens nedabūja.
Kavukire pieprasīja angļiem nāvi. Virsaitis Kajabi piekrita. Būdams piesardzīgs cilvēks, viņš teica, ka tas jādara aiz lagūnas, lai nahukva neredzētu.
Kavukire, Kaluele un vēl viens indiānis aizskrēja ierīkot slēpni, bet zēns Tuendi pārveda angļus laivā pāri lagūnai. Otrā krastā pacēlās neliela, stāva klints, un angļu vadonis pirmais uzrāpās tajā. Jaunie stiepa augšā mantas.
Nokļuvis virsotnē, viņš atskatījās, lai redzētu savus ļaudis. Aiz koka parādījās Kavukire ar tikko nocirstu rungu rokās. Viņš ar to iesita vecajam pa pakausi. Tas kliegdams vēlās lejup, tad pieķērās pie kāda koka stumbra un sāka lēni slīdēt zemē. Kavukire
iesita vecajam vēlreiz pa labo plecu, un viņš saļima.
Izdzirduši kliedzienus, jaunie angli nometa nesamo un kāpa augšā klintī. No krūmiem tūdaļ izlēca abi kalapalo. Viņi sita svešzemniekiem pa kaklu un pa galvu. Līķus iemeta ūdenī.
Kad Kavukire, Kaluele un citi atgriezās ciematā, Kajabi sacīja, ka līķi jāapbedī. Viņš bija piesardzīgs cilvēks un baidījās, ka nahukva visu izstāstīs indiāņiem, kuri draudzējās ar civilizado .. .
Izerari stāstījums it kā noslēdz traģisko loku. Daijotam izdevās izsekot Foseta ceļu no Beigtā zirga nometnes līdz nahukva ciematam, Orlando to izsekoja līdz liktenīgajai klintij. Man tomēr negribējās ticēt, ka nogalinātie angļi bijuši Fosets un viņa ceļabiedri. Ir taču iespējams, ka dažas ārējās pazīmes liktenīgi sakrīt! Ķildīgais un sīkumainais vecis pārāk atšķiras no Foseta. Nepavisam nav viņam līdzīgs. Tiesa, indiāņi, juzdamies vainīgi, varēja patiesos notikumus iztēlot sev izdevīgākā gaismā. Faktiski tā arī domāja daži pētnieki, kas Foseta lietu gribēja uzskatīt par izbeigtu. «Ko lai meklē,» viņi teica, — «tagad jau viss skaidrs», un nopūzdamies piebilda: «Diemžēl».
Es esmu citās domās. Kaut vai tāpēc, ka pret visiem tamlīdzīgiem nostāstiem jāizturas ļoti piesardzīgi. Atgādināšu tikai, ka Braina Foseta piezīmēs tas pats notikums ar liktenīgo klinti aprakstīts pavisam citādi.
Viņa sniegtajā «Orlando versijas» interpretācijā vecā angļa un Izerari ķildas cēlonis bijusi viena jaunā angļa neglītā rīcība. «Tā, kurš nekliboja». Viegli noprast, ka te domāts Džeks.
Pilnīgi nepamatoti piedēvēdams šo stāstījumu Orlando, Brains raksta:
«… Sirmgalvja baltais dēls stājās sakaros ar vienu no viņa, Izerari, sievām. Otrā dienā vecais baltais vīrs lūdza virsaitim nesēju un laivu tālākajam ceļojumam. Virsaitis atteicās to dot, atsaukdamies uz cilšu savstarpējām ķildām, un tad vecais iesita Izerari pa seju. Trakās dusmās virsaitis paķēra kaujas vāli un sašķaidīja viņam galvaskausu.»
Kā redzat, te nav nekā līdzīga Orlando stāstījumam. Nepētīdami, kādēļ vienas un tās pašas versijas iztulkojumi tik dīvaini atšķiras, konstatējam tikai, ka šādas atšķirības principiāli iespējamas, jo vairāk tad, kad runa ir par indiāņu liecībām, kuras galvenokārt izteiktas ar žestiem.
Kalapalo patiešām nogalinājuši trīs angļus, bet tikai pašu fantāzija likusi baltajiem šos angļus uzskatīt par Fosetu, Džeku un Reliju. Es neticēju, ka tie bijuši viņi. Tāpēc nebrīnījos, kad Karaliskā antropoloģiskā institūta ekspertu grupa Londonā, ar vismodernākajām metodēm izpētījusi izraktos kaulus, secināja, ka neviens no ezera krastā apraktajiem cilvēkiem nav Fosets!
Tātad vēl pārāk agri uzskatīt «gadsimta lielo mīklu» par atminētu! Taču tas nav vie
nīgais secinājums, ko var gūt, pamatojoties uz Londonas rentgenologu un kriminālistu slēdziena. Vispirms galīgi atkrīt Orlando versija, kas ārkārtīgi sarežģīja jau tā samudžināto lietu. Beidzot, nav ņemami vērā arī Daijota iegūtie materiāli! Tagad ir pilnīgs pamats pieņemt, ka arī virsaiša Aloikes viesiem ar Foseta ekspedīciju nav nekāda sakara.
Bet kā tad ir ar firmas Silvers un Ko identificēto kasti, kas atrasta pie Aloikes?! Izveidojas burvju loks. Fosets atnācis pie Aloikes un uzdāvinājis tam kasti. Aloike sūtījis Fosetu uz kalapalo ciematu, kur viņš nogalināts un aprakts ezera krastā. Bet speciālisti apgalvo, ka nonāvētais neesot Fosets. Kam lai tic? Patiešām traģiska mīkla, gluži kā nakts murgs. īsts labirints.
Vienīgais, kas tādā situācijā nāk prātā, ir iespējamā nesaskaņa laika ziņā. Tāpēc mums ārkārtīgi svarīga Braina liecība:
«Lai gan metāla kaste patiešām piederējusi tēvam un to pazinusi firma, kas kasti izgatavojusi, tādējādi tomēr nevar pierādīt šo faktu (domāts apgalvojums, ka Fosets šai rajonā ieradies 1925. gadā), jo tēvs to bija pametis jau 1920. gadā.»
Tagad viss saskan. Droši varam turpmāk vairs nepievērst uzmanību Daijota ekspedīcijas materiāliem un Orlando versijai.
Atkal man visā savā spilgtumā izvirzījās problēma: uz kurieni tad gājis Fosets? Es
par to domāju, atrazdamies Londonā un Rio, Kujabā un Beigtā zirga nometnē. Domāju par to nemitīgi. Pat miegā. Vajadzēja izšķirties. Soli pa solim man bija izdevies izsekot un atkārtot Foseta ceļu līdz Beigtā zirga nometnei. Kurp doties tālāk? Atmestie varianti uzdevumu nedaudz atviegloja. Vajadzēja turpināt nesaudzīgu loģisku atsijāšanu.
Palika vēl viena ārkārtīgi svarīga, bet pilnīgi neaprēķināma problēma — kādā stāvoklī atradās Relija kāja. No tā daudz kas bija atkarīgs. Visupirms — Foseta tālākais maršruts.
Pieņemsim, ka, pēc tam kad ceļotāji atstāja Beigtā zirga nometni, Relija kāja ne vien nesadzija, bet pat sāka sāpēt vēl stiprāk. Tas šķiet visai loģiski, ja ņem vērā visas šīs bezgalīgās ērces, mušiņas, dēles, daudzkājus un zirnekļus, kas mīt selvā. Tie varēja sakairināt vātis, kas jau tā sūrstēja. Iespējams arī, ka pēc vairāku dienu gājuma barības trūkuma dēļ nobeidzās mūļi. Rezultātā varēja notikt, ka Fosetam un Džekam vajadzēja nest ne tikai bagāžu, bet arī slimo Reliju.
Selvā jebkura infekcija jo drīz var izraisīt asins saindēšanos. Tāpēc, ja Relija veselības stāvoklis būtu pasliktinājies un viņa dzīvība apdraudēta, ceļotājiem būtu vajadzējis izvēlēties īsāko ceļu līdz civilizācijas robežām. Atgriezties ar slimnieku pa agrāko maršrutu diez vai bija iespejams. Vienīgais pieņema- rnais lēmums būtu — mēģināt nokļūt līdz upei.
Tātad arī šai gadījumā ceļotājiem vajadzēja nonākt pie Manisaua Misu.
Viss it kā saskanētu! Jebkurā variantā skaidri izsekojams ir ceļš no nometnes līdz Manisaua Misu. Sis visīsākais no iespējamiem maršruta sektoriem ceļotājiem, bija pilnīgi pa spēkam. Iespējams, ka tieši "šeit viņi sastapa bikairi un iemainīja no tiem laivu pret vienīgo, ko varēja upurēt, — pret zinātniskajiem instrumentiem …
Tātad arī man vajadzēs kājām mērot ceļu no Beigtā zirga nometnēs līdz upei …
Tālāk stāvoklis atkal sarežģījas. Te viss jau atkarīgs no tā, vai Relijs izveseļojies vai ne. Ja viņa veselība radīja bažas, tad atkal vajadzēja izraudzīties īsāko ceļu uz civilizētajiem rajoniem. Tāds ceļš pilnīgi varēja būt Kulueni. Tad Kulueni un Tanguru saplūšanas vietā satikšanās ar kalapalo bija gandrīz neizbēgama. Līdz ar to automātiski atkal atjaunojas visi agrāk atmestie varianti. To vidū arī variants, ka Fosetu nogalinājuši kalapalo.
Taču varēja arī gadīties tā, ka pēc aiziešanas no nometnes Relijam kļuva labāk! Tad ceļotājiem vajadzēja doties pa ieplānoto maršrutu: Beigtā zirga nometne — pilsētas Rapozo—Sikišiki—Baija. Šeit neparedzēto nejaušību skaits tūdaļ katastrofāli pieaug un jebkura loģiska analīze zaudē jēgu. Sākas vieni vienīgi minējumi. Tā, piemēram, pilnīgi ticams, ka, sastapies ar morsego, Fosets bija spiests doties atpakaļ un turpināt ceļojumu pa upi…
Iespējams arī, ka, nonācis līdz ūdenskritumam, viņš atklāja kaut ko tik svarīgu, ka nolēma atteikties no mēģinājumiem sasniegt «Z».
Iespējams, iespējams, iespējams! Nav nekā neiespējama.
Bet ko lai daru es? Kurp lai dodos no Liktenīgās Mokošo Pārdomu apmetnes, kā nosaucu savu nometni pie Manisaua Misu upes?