«Galu galā tevi interesē atstātās pilsētas un noslēpumainais sudrabotais vīruss un nevis Foseta liktenis, tāpēc atbilstoši arī jāizvēlas maršruts,» es sev teicu un nebiju pārliecināts, ka tas tiešām tā ir.
Izraudzīties maršrutu patiešām bija nepieciešams. Nevarēju atļauties greznību — vēl ilgāk kavēties Liktenīgajā Mokošo Pārdomu apmetnē. Jau tā rumbero[18] sāka uz mani skatīties ar izbrīnu. Vēl diena, divas, un viņi uztvers mūsu ceļojumu kā pikniku, kur var labi saēsties un pēc sirds patikas izvāļāties pa zāli. Liekas, esmu viņus pavisam izlaidis. Manu pārdomu un svārstību dēļ strauji samazinājušies pārtikas krājumi. Palikušas tikai četrdesmit mārciņas tapioka miltu, muciņa cukurniedru degvīna — kačasas, divdesmit piecas mārciņas šarke [19] , nedaudz sviesta un kaste cukura. ir vēl arī |oti laba kafija. Labākajā gadījumā visa tā pietiks trim nedēļām. Ne vairāk. Bet vēl nav zināms, cik ilgi mums vajadzēs palikt pie Singū. Būs jāsamazina devas un dienas normas papildinājums jāsagādā medījot. Jo vairāk tādēļ, ka medīšana te lieliska. Zvēri pilnīgi neie- biedēti.
Kamēr mani rumbero Manuels un Enriko medīs, es galīgi izlemšu, kurp doties tālāk. Diemžēl mans ceļojums pa Foseta pēdām nav devis nekādus jaunus faktus. Bet gudrot nav laika, nemaz nav laika. Novembris jau klāt. Pēc pašiem optimistiskākajiem aprēķiniem, manā rīcībā ir vēl kādas četrdesmit dienas. No decembra līdz aprīļa beigām ilgst lietus periods. Šai laikā Šingū, izgājusi no krastiem, pārvēršas par elli. Patiesībā vārds «elle» jau sen vairs neko neizteic. Cilvēki izdomājuši daudz ko tādu, kas tālu pārspēj Sātana, Belcebula un Ko drūmo fantāziju …
«Manisaua Misu». Tā svilpj čūskas. Apmešanās vietās es pēc gvarani parašas nometnei apkārt liku sabērt lokā sausas banānu lapas. Lai arī cik piesardzīgs un viegls ir jaguāra elastīgais solis, viņu nodos dzelteno, saules sačokuroto, sauso banānu lapu čaboņa. Bet čūskas slīd bez trokšņa. Zili strauti ar fantastisku dzeltenu putu rakstu, maigas ceriņkrāsas liānas ar ķērpju balto mozaīku, hevejas garie, pelēkzaļie dzinumi ar acteku stindzinošo skatienu — tādas ir čūskas.
Ar žņaugu bloķējiet vēnas virs koduma vietas, uzkaisiet brūcei šaujamo pulveri un aizdedziniet to, nokaitējiet ugunī mačeti un vairieties ieelpot savas miesas dūmus; beidzot, neaizmirstiet arī Butantanas serumu … Ja jums laimēsies, un pēc trim smacējošu murgu nedēļām jūs izķepurosities un, grīļodamies un acis mirkšķinādams kā Os- vencimas gūsteknis, atgriezīsities pasaulē, pateicieties debesīm. Bet vēl labāk — šās zemes dieviem: Saulei, Lielajai spārnotajai čūskai, Izmisuma un miglu mātei, Mavutsi- nima tēvam. Taču vislabāk nopērciet anakondas ādas apmetni. Cilvēkam neuztveramā čūsku valdnieces smarža septiņus gadus jūs pasargās no visādiem indīgiem rāpuļiem.
Anakonda. Jūs, protams, esat to redzējuši kinofilmās. Atcerieties, kā drosminieks viens pats medī anakondu? Labsirdīgais briesmonis kuļ putās ūdeni, raujas ārā no nekaunīgā pārcilvēka skavām, bet kinooperators, kas «nejauši» gadījies tuvumā, par katru filmas metru nopelna divdesmit dolāru. Te viss ir pareizi. Nekādu kombinētu uzņēmumu. Un tomēr tā ir visnekaunīgākā un briesmīgākā krāpšana. , ,
Pajautājiet indiāņiem un seringeiro, Brazīlijas traperiem un zelta skalotājiem, un viņi jums pateiks, ka pasaulē nav nekā briesmīgāka par anakondu. Paragvajas, Aragvajas, Tokantinsas un Manisaua Misu baseini ir anakondas valdījumi. Ne par kādu naudu jūs tur neiemānīsiet brazīlieti. Vidēji tikai divpadsmit cilvēkiem no katra simta izdevies izbraukt šīs upes. Pārējie astoņdesmit astoņi pazuduši. Atcerieties, ko Fosets rakstīja par anakondām un kā viņš par tām rakstīja …
Divdesmit — divdesmit piecas pēdas gara anakonda nav nekāds retums. Ar zināmu izveicību to tiešām var satvert rokām pie galvas un izvilkt krastā. No anakondas dzeltenzaļās vai sarkanīgi baltās ādas darina mēteļus, elegantas somiņas un kurpītes Kopaka- banas skaistulēm. Tās gaļa mutē kūst. Bet četrdesmit un vairāk pedu gara anakonda ir apokaliptisks briesmonis, drausmīga himera. Volless Amazones baseinā atradis trīsdesmit astoņas pēdas garu nedzīvu anakondu. Tā bija nobeigusies, nespēdama sagremot bifeli, ko norijusi veselu. Fosetam izdevies nošaut sešdesmit divas pēdas garu anakondu. Tā būtu varējusi aprīt ziloni. Tādi milzu eksemplāri nav atrodami bieži, taču purvos redzamās čūsku sliedes dažkārt ir sešas pēdas platas. Salīdzinājumā ar tādu elles izdzimumu pat Foseta nošautā čūska ir tīrais pundurītis. Brazīlijas valsts robežu noteikšanas komisijā glabājas astoņdesmit pedu garas anakondas galvaskauss! Tā nogalināta pie Paragvajas upes.
Lai dievs jums nedod sastapties ar čūsku, kuras garums atbilst astoņstāvu mājas augstumam! Ir lietas, ko cilvēkam grūti pārdzīvot. Anakondu valstība pieder tālai pagātnei. Juras perioda pūstošie purvi, krīta ezeri, mezozoja karstās debesis. Cilvēka tad vēl nebija uz zemes. Daba viņam aiztaupīja šo skatu. Un tāpēc nevajag doties uz anakondu zemi! Esmu zinātnieks, esmu humāns un iecietīgs cilvēks, varbūt pat pārāk iecietīgs. Un tomēr es ar napalmu izdedzinātu šo drausmu perēkli. Pat atombumba nebūtu pārāk dārga maksa par tām piecām minūtēm, ko pārdzīvoju aci pret aci ar milzu anakondu. Kopš tā brīža ienīstu sevi par dziļajām šausmām, kādas izjutu. Kā lai atriebjos par šīm šausmām, kā lai atgūstu agrāko mieru?…
Bija pienākusi astotā nakts, kopš ceļoju pa Manisaua Misu. Spoži liesmoja ugunskurs, no kura plūda araukāriiu sveķainais aromāts un savvaļas rieksta peki rūgtenā, muskusam līdzīgā smarža. Kaut kur lejā dzestrā tumsā dudināja upe, šūpodama stingri piesieto plostu. Šaudījās spīgulīši, klaigāja arara. Ietinušies siltos un mīkstos lamas vilnas apmetņos, krāca mani rumbero. Naksnīgais vējiņš brīžam sakustināja sausās banānu lapas, likdams man nodrebēt un atskatīties. Ugunskurs vienreiz jau bija izdedzis. Virs maigām, šinšilas ādiņām līdzīgajām pelnainajām oglēm sautējās aromātiskās lapās ietītā pekari gaļa. Blakus uz lēnas uguns cepās mitumitu — milzīgs tītars.
Dumjo mitumitu ir diezgan viegli nomedīt. Kad viņš dzied, tad nepievērš uzmanību nekādiem trokšņiem.
Vērodams tītaru, nesaklausīju dīvaino, klusam automobiļa signālam līdzīgo skaņu. Taču tā nepaslīdēja garām guļošā Manuela ausīm. Viņš pielēca kājās un, ar plaukstu vairīdamies no ugunskura gaismas, ieklausījās.
— Vai dzirdēji, priekšniek? Bišus!
— Kas tas ir par zvēru? Vai puma?
— Nē!
Viņš papurināja galvu. Atraisīja no jostas pudeli un iedzēra kačasu. Viņš to rija kāri, lieliem malkiem. Degvīns sīkās strūkliņās tecēja no lūpu kaktiņiem pa pacelto zodu un tālāk aiz apkakles. Uz slapjā kakla plaiksnījās ugunskura aveņkrāsas atblāzma.
— Skaties uz turieni! — viņš teica, ar gār- dzienu izelpodams gaisu.
Paraudzījos tumsā uz to pusi, kur viņš rādīja ar roku-. Sākumā nevarēju saskatīt neko citu kā tikai virpuļojošus spīgulīšus. Tad šķita, ka redzu nekustīgas, nemirgojošas rubīnsarkanas uguntiņas. Tas man varēja arī izlikties, jo ilgi biju lūkojies ugunskurā. Sa- miedzu acis.
— Vai redzi?
Atvēru acis, bet uguntiņas palika.
— Redzu … Kas tas ir?
— Briesmīgie bišus. Viņi dusmojas. Vai dzirdi, kā sten?
Un tad sapratu, ka tās ir anakondas.- Vesels bars saniknotu un droši vien arī izsa!; kušu anakondu.
— Vai modināt Enriko? — jautāju, rādi» dams uz bezrūpīgi krācošo augumā sīko kaboklo [20] .
— Kālab? — Manuels bezcerīgi atmeta ar roku.
Tad, ievilcis nāsīs gaisu, pagriezās pret mani un sarauca uzacis.
— Vai kaititu tā smaržo? — viņš jautāja, pamādams uz lapās ietīto cūciņu.
— Jā. Un mitumitu arī.
— Tos vajag aizvākt. Smarža briesmoņus kairina.
— Kur aizvākt? Pasviest viņiem?
— Lai dievs pasarg! Tas viņus tikai pievilinās.
— Vai sadedzināt?
— Zēl… Labāk apēdīsim.
Bravo, Manuel! Šai situācijā neko labāku, protams, nevarēja izdomāt. Uzbuknījām Enriko un izskaidrojām viņam situāciju. No miega pietūkušu seju, viņš purināja galvu, berzēja acis un drudžaini žāvājās. Apjēdzis, kas te notiek, viņš iekampa kačasu un klusēdams ķērās pie kūpošās, smaržīgās gaļas.
Tās bija dzīres mēra laikā. Ik pa brītiņam mezdami skatienus uz rubīnsārtajām uguntiņām un šausmās drebēdami, mēs nikni tiesājām nost ūdenscūku un tītaru. Tagad varu tikai brīnīties, ka man izdevās norīt tik milzīgus un vēl gluži karstus gaļas gabalus.
Gaļai virsū uzēdām meža lapseņu medu, ko Enriko bija sagādājis jau iepriekšējā apmešanās vietā. Drīz viss ap mums kļuva lipīgs un salds. Mana divdesmit ceturtā kalibra vinčestra stobrs spīdēja kā pēc pamatīgas ieziešanas. Vajadzēja šauteni no klēpja pārlikt kaut kur tālāk. Tikpat tā nelīdzētu, ja mums uzbruktu viss šis sarkanacaino bars.
Drīz sagribējās dzert. Aiz dīvainas nejaušības dzeramais ūdens bija palicis tikai pašā spaiņa dibenā. Iet uz upi pēc ūdens nozīmētu pašnāvību. Bijām spiesti iedzert kačasu, un tagad dega ne vien rīkle, bet arī kuņģis. Velnu izdzēli ar Belcebulu. Lai nebūtu jādomā par ūdeni, pievirzījos tuvāk ugunskuram un pūlējos aizmigt. Enriko palika sardzē. Manuels lika viņam aizdedzināt banānu lapas, ja anakondas virzītos tuvāk.
Pekari un mitumitu kaulus mēs sadedzinājām.
Sev par brīnumu es pēkšņi pārstāju domāt par anakondām un it kā iegrimu kaut kādos zilganos biezokņos. Nezināmu augu plūksnainās ēnas iemidzinoši noliecās pāri, šūpodamās manās nogurušajās un alkohola apdullinātajās smadzenēs. Pamodos no Enriko kliedziena.
— Celieties augšā!
Uzlēcu kājās, taustīdamies zālē pēc savas šautenes.
Perikoh[21]\ — skanēja no tumsas. — peri- koh!
— Kas tu esi? — jautāja Manuels gvarani valodā un uzvilka šautenes gaili.
—r Perikolū — atskanēja no tumsas.
Nakts tuvojās beigām. Spīgulīši apdzisa. Tumšajos, miglas klātajos ūdeņos ieslīdēja sarkanacainie nakts rēgi. Kaut kur tālumā urkšķēja tapīrs, miegā smējās pērtiķi klaigātāji.
— Atbildiet, kas jūs esat, vai arī mēs šausim! — kliedza Manuels.
— Perikoh!
— Viņš droši vien nesaprot gvarani valodu, — Enriko prātoja.
— Nāciet pie ugunskura! Tikai lēnām! — Manuels nokomandēja portugāliski.
— Obrigado[22].
Nočabēja lapas. Es uzmanīgi ieklausījos. Spriežot pēc soļiem, nācējs bija viens.
— Stāt! — pavēlēja Manuels.
Pametis ar acīm Enriko, viņš izvilka no ugunskura liesmojošu zaru un pārkāpa pāri nakts robežai. Nočaukstēja lapas, atskanēja klusinātas balsis, tad ugunskura gaismā parādījās Manuels un indiānis ar metamo šķēpu un šaujamcauruli. Viņš bija neliela auguma, bet spēcīgas uzbūves. Pēc koka diska lūpās un raksturīgā izkrāsojuma pazinu, ka tas ir
\
thukahame cilts indiānis. Šī cilts dzīvo Šingū ziemeļos, lielā Martinsas ūdenskrituma rajonā. Thukahame tuvākie kaimiņi ir krinaka- rore. Abas tās ir miermīlīgas ciltis.
Indiānis apskatījās visapkārt un pēc neilgas svārstīšanās pienāca pie manis. No matiem izvilcis dzeltenu araras spalvu, viņš par draudzības zīmi nolika to man pie kājām. Pastiepu viņam savu pīpi. Indiānis notupās un lietišķi, it kā visu mūžu būtu to darījis, piebāza manu virškoka pīpi ar tabaku. Brīdi pīpējis, viņš to sniedza man. Ievilku pāris dūmus un devu pīpi Manuelam.
— Te ir ļoti nelāga vieta, — teica indiānis.
— Palikšu nakti pie jums. Pamāju ar galvu.
— Kā tu šeit nokļuvi? — jautāja Enriko.
— Es eju uz Diauarumu. Pie misionāra.
— Vai tev vajadzīgas zāles? — neatlaidās Enriko.
Indiānis neatbildēja. Nolicis savu senlaicīgo ieroci patālāk no uguns, viņš sastinga un izskatījās līdzīgs pagānu elkam.
— Kam tad tev vajadzīgs misionārs?
— Liec viņu mierā, Enriko, — es teicu.
— Kāda mums galu galā gar to daļa.
— Vai migeli[23] meklē pazudušos angļus? — jautāja thukahame.
— Kā tu zini?! — es iekliedzos izbrīnā un laikam pat mazliet izbiedēti.
— No vaura. Tu biji viesos viņu ciemata pie Feru upes.
— Ak tad tā!
Es patiešam pirms dažiem mēnešiem iegriezos vauru ciematā, kurā ir kāds desmits saulē nobrūnējušām palmu lapām klātu pāļu būdiņu. Peki biezoknī noslēpies ciematiņš atrodas Ronuru un Feru satecē. Tāpat kā visur citur, kur man gadījās būt, arī tur es taujāju pēc pulkveža Foseta un viņa ceļabiedriem. Izrādījās, ka neredzamais indiāņu telegrāfs šo vēsti bija iznēsājis pa visu Singū apkaimi.
— Jā, amigo, es meklēju trīs inglezi, kas pazuduši pirms daudziem mēnešiem.
— Vai tie ir tavi radinieki?
— Nē. Bet viņi ir ievērojami cilvēki, un mana tauta interesējas par viņu likteni. Vai tu kaut ko zini par viņiem?
— Esmu daudz dzirdējis par veco migeli un viņa dēliem.
— Migeli bija tikai viens dēls. Otrs ir vienkārši draugs.
Indiānis pamāja ar galvu un mazliet atvirzījās no uguns.
— Ko tad tu esi dzirdējis par viņiem?
— Daudz. Zuruna un kaijabi stāsta, ka migeli esot sagūstījušas mežonīgas ciltis.
— Kas tās ir par ciltīm?
— Mēs tos saucam par ļaudīm. Viņi dzīvo uz dienvidiem no tām vietām, kur mīt mana cilts.
— Vai tā nav morsego cilts?
— Nē. Morsego ir gluži mežonīga cilts. Ļaudis ir pavisam cita cilts.
— J-jā … Nu labi. Vai tu vairāk nekā cita nezini par pazudušajiem baltajiem?
— Zinu vēl to, ko man stāstīja tēvs, kas par tiem bija dzirdējis no savas sievas brāļa.
— Ko tad viņš tev stāstīja?
— To nevar īsi pateikt. Vispirms gribu kaut ko ieēst.
Devu viņam kaltētu liellopa gaļu un dažus sierus. Viņš ēdienu saņēma ar cieņu. Mierīgi un nesteidzīgi apēda visu bez atlikuma un palūdza nodzerties.
— Mums nav ne kasavas, ne čičas, ir tikai kačasa. Bet es tev to došu tikai pēc tam, kad būsi pastāstījis visu, ko zini. Darīšanas jākārto ar skaidru galvu, ko nav apskurbinājusi kačasa.
Viņš piekrītoši pamāja. Tad piecēlās un bez trokšņa pazuda tumsā, nedzirdēju pat nočabam lapas. Biju ļoti izbrīnījies un gandrīz vai nodomāju, ka indiānis sadusmojies par manu atteikšanos dot degvīnu. Viņš atgriezās tikpat pēkšņi un klusu kā aizgājis. Tam rokās bija daži jauni kāpostpalmas asai dzinumi, no kuriem brazīlieši izgatavo savu iecienīto palmito. Klusēdams viņš apsēdās savā vietā un sāka košļāt dzinumus. Tad sadrupināja tabakas lapas pīpē un pie mazas oglītes aizsmēķēja.
— Lūk, ko man stāstīja tēvs, kas par šo notikumu dzirdējis no savas pirmās sievas vecākā brāļa, — thukahame sāka savu gauso un kā tabakas dūmi miglaino vēstījumu.