Tur, kur Manisaua Misu ieplūst varenajā Šingū, atrodas neliels ūdenskritums. Starp melnajiem, glumajiem akmeņiem, ūdenskrituma mļglas puteklīšu aprasinātas, aug pašas lielākās orhidejas. Gaiss tur vienmēr mitrs un karsts, bet svaigs kā negaisa elpa. Duļķainā Manisaua Misu nes uz ūdenskritumu koku stumbrus un zaļas liānu apvītu krūmu saliņas, ziedošus zarus, beigtus kroko- dilus un ūdensrožu karalienes [24] milzīgās lapas. Tas viss nonāk pie melnajiem akmeņiem, sablīvējas, un upes dūņas to sasaista kopā. Tā izveidojas aizsprostojums, kas liek Manisaua Misu meklēt apkārtceļus uz Šingū. Tikai lietus periodā, kad upes iziet no krastiem, Manisaua Misu saņem spēkus, izkustina aizsprostu un iegāž to mutuļojošā Šingū. Citādi tā visu gadu dodas uz Šingū pa apkārtceļiem, pāri bezgalīgiem, nepārejamiem purviem.
Vienā tādā attekā reiz tika ierauts baisas koka plosts ar trim karaibiem. Straume griezdama nesa plostu pa tumšo, tējai līdzīgo ūdeni, neļaudama karaibiem piestāt krastā.
Krastu jau arī nemaz nebija. Atteka pārdalīja smirdošo purvu divās bezgalīgās daļās. Visapkārt, straumes nestas, peldēja čūskas, izcēlušas virs ūdens savas trīsstūrainās, lakotās galvas, krokodili, bruņurupuči un lielie bruņneši kačikamo. Taču nevienu no tiem nevarēja noķert, tik ātri traucās plosts. Tikai čūskas reizēm pašas uzlīda uz plosta baļķiem pasildīties saulē, bet karaibi nepriecājās par čūskām un negribēja tās lietot pārtikai. Viņi tās ar šauteņu laidēm grūda atpakaļ ūdenī, un čūskas peldēja tālāk.
Taču ēdamā karaibiem bija maz. Gandrīz visi milti bija apēsti, un neatlika vairs pat cukurniedru, ko pakošļāt, kad gribas kaut kā salda. Izsalkušām acīm viņi raudzījās uz bruņurupučiem, kam ir tik garšīga zaļgana gaļa un tik maigas, treknas olas. Bet ko gan viņi varēja padarīt straumei, kas grozīja plostu uz visām pusēm? Un varbūt viņi nemaz nebija tik izsalkuši? Bez miltiem un gaļas karaibiem taču mēdz būt daudz citu sātīgu lietu. Droši vien tie nemaz nebija pārāk izsalkuši. Citādi viņi būtu mēģinājuši satvert līdzās peldošos zarus ar urukuri augļiem. Bet viņi to nedarīja, jo zināja, cik mānīgi ir šie augļi. Ēdot tie liekas sulīgi un aromātiski, bet vēderā kļūst ellišķīgi un prasās ārā.
Brīžiem plosts aizķērās aiz mangroves gaisa saknēm un iestrēga starp kopā savītiem zariem un stumbriem. Bet ikreiz straume to atkal atrāva un nesa tālāk. Karaibi jutās ļoti
noguruši. Sevišķi viens no viņiem, kas bija slims un stipri kliboja. Visdūšīgāk turējās vecais karaibs, garš kā stārķis žaribu. Taču arī viņš nejutās labi. Mieru nelika piutne mušiņu bari, kas cilvēkiem kož gaišā dienas laikā, un bites tiube, kas lien ausīs un degunā un neļauj atvērt muti. Pat speciālie tīkliņi, ko karaibi izdomājuši, lai aizsargātos no moskītiem, nespēja viņus paglābt no tiube.
Tikai nakti, kad lielais Ūdensvīra zvaigznājs liec savu kausu pretī ūdenim, straume kļuva gausāka un pierima plosta trakais skrējiens pa karsto un staigno muklāju, kurā mīt anakondas un kaimani.
Straume iznesa plostu lielā, melnā ezerā, kurā lēni šūpojās zvaigznes. Pagrozījies plosts apstājās pašā vidū. Karaibiem vajadzēja stumties, lai tiktu krastā. Aiz noguruma grīļodamies, viņi izkāpa uz karstajiem akmeņiem. Pat uguni tie nemēģināja iekurt un tūdaļ apgūlās. Kad cilvēks ir stipri satraukts, miegs no viņa bēg. Vecais karaibs vēroja, kā no debessjuma atraujas zvaigznes un pazūd aiz melnajām, tikko saskatāmajām kalnu kontūrām. Neliels vējiņš gaiņāja pie debesīm mākoņus. Vērojot, kā zvaigznes dziest un atkal iedegas, karaibs noprata, ka vējš traucas uz tālajiem Andiem.
Viņš jau grasījās aizvērt acis un ciešāk ietīties siltajā apmetnī, kad tālu priekšā pamanīja savādu blāzmu. Un lai kā arī karaibs bija dienā nokusis, viņš piecēlās un gāja šās gaismas virzienā. Arī viņa ceļabiedri, kas jau sāka laisties miegā, piecēlās un devas līdzi. Viņi ilgi gāja pa asajiem akmeņiem. Ieroči un nastas likās sevišķi smagas. Mirdzums priekšā kļuva arvien spožāks un pacēlās virs līnijas, kur zeme saplūst ar debesīm.
Iet kļuva arvien grūtāk. Turklāt viens karaibs kliboja un bieži apstājās atpūsties. Lai sevi uzmundrinātu, viņš košļāja gvarani lapas, bet beidzot arī tas vairs nelīdzēja. Tad viņi nolēma likties gulēt un agri no rīta doties tālāk. Taču rīts bija tik karsts, ka visu dienu vajadzēja pavadīt ēnā. Tikai pret vakaru varēja turpināt ceļu. Visapkārt rēgojās melni akmeņi, un no melno ezeru nedzīvā ūdens pret debesīm stiepās saules izbalinātas koku saknes. Ūdens ezeros bija gluds kā obsidians. Tikai retumis uzvirmoja loki, iz- klīzdami uz visām pusēm. Tur uzpeldēja ieelpot gaisu ezeru dibenā dzīvojošās aklās zivis.
Jau bija nakts, kad ceļotāji nonāca pie augstas, tornim līdzīgas klints, kas bija nosēta ar aukstām, violetām uguntiņām. Tādas ugunis reizēm iedegas augstu koku galotnēs vai virs svēto totēmu galvām. Neviens vēl tās nav redzējis uz klintīm, taču uz šās vientuļās klints tās parādījās katru nakti.
Vecajam karaibam bija aparāts, kas rāda ceļu. Pie klints šis aparāts vairs neklausīja. Tas virpuļoja kā jaguārs, kas izbaudījis dzeloņcūkas adatas. Tomēr vecais karaibs neskuma. Viņš priecājās kā bērns un apgalvoja, ka mērķis esot tuvu un neesot vairs tālu jāiet. Ne jau pirmo reizi viņam vajadzēja iztikt bez aparāta. Viņš prata atrast ce]u pēc zvaigznēm ne sliktāk par indiāni.
Nevar zināt, uz kuru pusi no šās klints karaibi būtu gājuši, ja neatskanētu tāla dunoņa. Tā atgādināja ugunsvēmēju kalnu draudus, kad tie, iekams sāk spļaut šķidru uguni, izmet gaisā smagus akmeņus un pelnus. Izdzirdis dunoņu, vecais karaibs kļuva nemierīgs un sacīja, ka jāiet tieši šīs skaņas virzienā. Un viņi devās uz ziemeļiem no torņa, tikai mazliet novirzīdamies uz austrumu pusi.
Sestajā dienā tie nonāca pie straujas upes, kas traucās starp klintīm, nesdama līdzi nelielus akmeņus. Vecais karaibs atkal nopriecājās un teica, ka viss esot pareizi: upe plūstot uz lielo ūdenskritumu, pie kura paceļoties selvas dievu rakstiem izrotātā klints.
Karaibi nolēma izdedzināt labu vienkoci. Viņi sameklēja piemērotu koku, nocirta to un ķērās pie darba.
Desmit dienas viņi nopūlējās gar laivu, līdz tā kļuva derīga braukšanai pa strauju upi. Iestūmuši vienkoci ūdenī, tie devās ceļā, cenzdamies turēties tuvāk krastam, lai, tiklīdz parādīsies ūdenskritums, ātrāk varētu piestāt malā un izkāpt laukā.
Taču viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Straume viņus tūdaļ satvēra un aiznesa. Laiva tika ierauta virpuļos un mētāta no krasta uz krastu. Kādā krācē tā apgāzās, un cilvēki iekrita ūdenī. Visas viņu mantas tūlīt nogrima. Tikai vecā karaiba dēls paguva satvert savu vinčesteru. Aizpeldēt līdz krastam nebija iespējams. Straujā upe nesa cilvēkus arvien ātrāk. Vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tikai noturētos virs ūdens.
Vecais karaibs bija maldījies. Upe netecēja uz lielo ūdenskritumu. Tā nogāja pazemē. Mutuļodams un kaukdams ūdens brāzās akmeņainā alā arvien dziļāk un dziļāk. Tumsā karaibi vairs nevarēja viens otru saredzēt, un neviens nezina, kāds bija viņu tālākais liktenis. Tēvs man stāstīja tikai par vecā balto virsaiša dēlu, ko upe iznesusi atkal dienas gaismā. Par citiem viņš nekā neteica.
Varbūt tie gājuši bojā, bet iespējams arī, ka viņš vienkārši nezināja, kas ar tiem vēlāk noticis. Tomēr jauno karaibu ūdens iznesa un izmeta krastā, kur auga spīdīga, svaiga zāle, kas nekad nenodzeltē un nesavīst. Cilvēks bija bez samaņas. Tāpēc viņš neredzēja spilgto, karsto sauli un nedzirdēja sev apkārt dūcam samtainās bites ar varavīkšņainiem spārniem.
Atguvis samaņu, viņš ilgi nesaprata, kā tur nokļuvis. Tad, kaut ko atcerējies, uzlēca kājās un metās meklēt tēvu. Viņš tā arī nebija izlaidis no rokām šauteni, un ūdens viņu izmeta krastā kopā ar ieroci.
Viņš lauzās cauri biezoknim, kas ietvēra mierīgo, majestātisko upi. Negribējās ticēt, ka tā ir tā pati upe, kas vēl nesen trakā ātrumā nesa vadību zaudējušo laivu. Lai cik arī viņš kliedza, neviens neatsaucās. Tad viņš, galvu nodūris, izmircis gāja prom no upes. Viņš neapjēdza, kurp iet, un nezināja, ko darīs tālāk.
Pēkšņi viņam mati uz galvas sacēlās stāvus tāpat kā negaisa laikā uz Lielās upes. Viņš pārlaida tiem pāri roku un dzirdēja iesprakstamies sausas dzirksteles. Dažu desmitu soļu atstatumā viņš ieraudzīja stāvu krauju. Melna bezdibeņa vertikālā siena pazuda bālganā mutuļojošā miglā. Pieiet pie bezdibeņa malas nevarēja. Priekšā atradās stikla siena. Kaut kas tāds iespējams tikai sapnī, un cilvēks mēģināja spert soli uz priekšu, bet tvirtais gaiss viņu atsvieda atpakaļ no stikla sienas. Jaunais karaibs satvēra vinčesteru un atvēzējies sita ar laidi pa neredzamo sienu. Tas pats savādais spēks izrāva viņam šauteni no rokām un aizsvieda tālu prom. Noliecies, lai to paceltu, viņš redzēja, ka daļa laides bija it kā nogriezta ar smagu un ļoti asu mačeti.
Viņš droši vien būtu pie šās stikla sienas nomiris aiz bada un izmisuma, ja viņu nebūtu atraduši cilvēki. Tā bija cilts, kam kādreiz piederēja visa mūsu zeme. Tā uzbūvēja lielas pilsētas un ierīkoja kalnos ceļus. Uzcēla piramīdas un izraka dziļus ūdens baseinus. Pat pašā selvas sirdī šie cilvēki izdedzināja līdumu, lai uzceltu Saules Templi.
Bet Izmisuma un miglu mātes dievi sadusmojās un uzsūtīja ļaudīm sērgu, kas atlidoja ar sudrabotu putnu. Nekādas zāles neglāba no ļaunās slimības, un cilvēki atstāja pilsētas un devās prom, vienalga kurp. Viņi uzcēla sev jaunas pilsētas, taču sudrabotais putns ātri to uzzināja, un atkal vajadzēja atstāt tikko uzbūvētās mājas un doties uz citu vietu. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Vēl tagad džungļos redzamas sagruvušas senas pilsētas, ko vienā dienā un vienā naktī atstājuši dievu dusmu piemeklētie iedzīvotāji.
Kādreiz lielā un varenā cilts gandrīz pilnīgi izmira. Ko bija saudzējusi sērga, tie noslīka purvos, gāja bojā no čūsku kodieniem vai nomira drudzī. Tikai daži atsevišķi cilvēki nonāca līdz laimīgajai zemei, kur zāle nevīst pat viskarstākajos mēnešos. Lai pasargātos no spārnainā sudrabotā nezvēra, viņi savu zemi apjoza ar stikla sienu, kurai cauri nevar iziet cilvēks, ne izlīst čūska un kurai nevar pārlidot pāri putns. Tikai dažas slepenas ejas savienoja viņu jauno dzimteni ar pārējo pasauli. Bet tās zināja vienīgi cilts virsaitis un feticeiro[25]. tos, kuri uzzināja slepenās ejas, gaidīja nežēlīga nāve. Viņus iemeta ezerā, kur mudžēja piranjas, kas vienā minūtē apgrauž cilvēka miesu līdz pašiem kauliem. Bet lietus periodā, kad piranjas met ikrus un neēd, noziegušos iesvieda skudru pūznī. Tāda nāve ir vēl daudz briesmīgāka, jo skudras cilvēku neapēd tik ātri kā zivis.
Jau simtiem gadu šī cilts dzīvo aiz stikla sienas. Pieminot dievu lāstu, viņa neceļ lielas
akmens pilsētas un mitinās vienkāršās būdiņas, kas apjumtas ar palmu lapām. Šie (audis tad arī atrada jauno karaibu guļam pie stikla sienas bez spēka kājās un bez cerības sirdī.
Divi karavīri nolika zālē savus šķēpus, ar liānu sasēja tos kopā un apklāja ar banānu lapām. Uz šīm nestuvēm viņi jauno karaibu ^nogādāja ciematā. Viņi to aiznesa uz vecā, gudrā feticeiro būdu, kurš to tūdaļ sāka ārstēt ar dziedinošu zāļu novārījumiem, ap- kvēpināšanu un kurares indes kompresēm.;)
Vecajam priesterim bija kaula plāksne ar stikla sienas apjoztās zemes plānu. Pirms ' katra svarīga pasākuma viņš apspriedās ar šo plāksni. Viņš meta uz tās kafijas pupi-1 ņas, tad upes uz plāksnes piebrieda kā vēnas un sāka tecēt uz vienu vai otru pusi. Smārdi žīgu dūmu mākoņos tīts, viņš vēroja, kurp tek upes, un lēma savas cilts likteņus. Un] visi tam pakļāvās.
Šoreiz sirmgalvis visu nakti meta kafijas ] pupiņas un murmināja nesakarīgus vārdus,» kā to vienmēr dara cilvēki, kas sarunājas arļ dieviem.
No rīta viņš ciematam paziņoja, ka atnā-ļ cējs dzīvos viņa būdā un kļūs par cilts dēlu. 1 Ļaudis klusēdami noklausījās priestera vār-1 dus un par piekrišanas zīmi pacēla uz augšu ļ plaukstas. Tad virsaitis aizgāja uz savu i būdu, lai jaunajam karavīram izdomātu j vārdu.
Tā jaunais karaibs sāka dzīvot ciematā aiz 1
stikla sienas. Cilts skaistākā meitene, priestera meita Adamanta Antā viņam mācīja savas tautas valodu un parašas.
Gudrais burvis bija labi darījis, atstādams jauno, spēcīgo svešzemnieku dzīvu. Viņš taču varēja likt to atdot piranjām … Bet kas no tā būtu par labumu? Ciematā nebija palicis daudz vīriešu. Cilts ar katru gadu nīkuļoja arvien vairāk. Svešas tautas svaigās asinis varēja ieliet Amazones valdītāju pēcteču novārgušajās dzīslās jaunus spēkus. Tāpēc viņš dāvāja jauneklim dzīvību. Svešnieks nebija izzinājis slepeno eju noslēpumu: viņu vienkārši bija atnesusi apakšzemes upe. Bet upi nekā nevar piespiest tecēt atpakaļ. To priesteris labi zināja, kaut arī uz viņa plāksnes upes varēja tecēt uz visām pusēm.
Notupies pie izkaltēta ķirbja traukiem un māla podiņiem ar kurari, viņš pīpēja un, acis piemiedzis, vēroja, kā dūmi aizplūst caur režģoto jumta segumu. Lietus periods jau bija pagājis, un varēja ņemt nost daļu palmu lapu jumta. Viņš laiski klausījās meitas balsī un paslepus vēroja svešzemnieku, kas paklausīgi atkārtoja tās teiktos vārdus.
Kad Adamanta Antā smējās, viņš saprata šo smieklu nozīmi un priecājās, ka saudzējis baltādaino karavīru. Tikai divas reizes mēness bijis pilns, bet svešzemnieks jau saprot gandrīz visu, ko viņam saka. Drīz arī viņš pats runās tikpat labi kā pārējie. Un, ja turklāt izrādīsies, ka viņš ir arī veikls mednieks, tad labāku vīru meitai nevar vēlēties. Cilts virsaitis jau vecs, laiks parūpēties par pēcteci. Viņam, gudrajam, viszinošajam prieste-" rim, nebūs grūti panākt, lai jaunais, spēcīgais karavīrs kļūtu par virsaiti. Viņam būs mazdēli. Daudz veselīgu un spēcīgu maz-! dēlu, kuriem viņš ar laiku atdos savas zinā-^ šanas un savu varu pār cilvēkiem.
Priesteri nebaidīja doma, ka svešzemnieks sagribēs atstāt stikla zemi. Būtu pat labi, ja viņš drīzāk to mēģinātu izdarīt. Nevajag to kavēt. Viņam pašam jāpārliecinās, ka izejas no šejienes nav. Tad viņš drīzāk samierināsies ar jauno dzīvi un aizmirsīs savu tautu.
Jaunais karaibs klausījās svešo vārdu melodiskajās skaņās un skatījās, kā vēja šūpoto lapu ēna slīdēja pār meitenes seju.t: Gaismas un ēnu fantastiskā rotaļa lika savādi mainīties viņas iegareno ūn vienmēr it kā I izbrīnā ieplesto acu izteiksmei.
Reiz — tas bija kādos svētkos — priestera! būdā iededzināja daudz vaska koka svečuj Bija silti un smacīgi. Smaržoja dūmi un sa-f karsušais vasks. Sievietes ar melno ženipapol krāsu pagarināja acu līniju uz deniņu pusi! un noēnoja tās ar liānu zilo sulu. Gvarani| un koks padarīja acu zīlītes lielas un spožas.'! Dobji un aicinoši skanēja šekšeks, te skaļi % rībēdams, te kaisli guldzēdams kā liela vardei mīlas jūsmā. Ap svecēm riņķoja kukaiņi un,J spārnus apdedzinājuši, čabēdami krita zemē. 1 Gaismas un karstas dvašas piesātinātie rūs-l ganie dūmi pacēlās virs būdas un, zvaigznes !
nesasnieguši, izgaisa. Pārruguša juki skābenā smarža kutināja nāsis.
Kad vispārējā jautrība bija sasniegusi augstāko pakāpi, atnācējs izdzirda savādu skaņu, kas kļuva arvien spēcīgāka. Tā atgādināja gan milzu oda sīkšanu, gan valganu lapu čaukstoņu naktī, gan mazās purva odzes svilpienu. Bungas tūdaļ apklusa, un apstājās arī cilvēku sakarsušie ķermeņi, kas šūpojās dejā. Skaņa kļuva arvien spēcīgāka, pārmākdama ļaužu satrauktās elsas un sveču sprakšķus.
Baismīgā ēna noplīvoja uz sienas, un visi atsprāga pretējā kaktā. Riņķodams arvien šaurākos lokos, zem griestiem lidoja liels, sudrabots putns. Būdas sārtajā gaismā tā spārni laistījās kā sarkanās lakotās makao spalvas.
Nezvērs laidās arvien zemāk, un dūkoņa atgādināja sienāžu čirkstēšanu. Cilvēki kaktā saspiedās cieši kopā. Kāds vairs nespēja noturēties kājās un apsēdās zemē, novilkdams pārējos sev līdzi. Vidū palika tikai atnācējs un Adamanta Antā. Nezvērs riņķoja viņai virs galvas. Viņas šausmās ieplestās acis satumsa kā divi bezdibeņi. Deniņos pulsēja dzīsliņa. Pa vaigu lēni slīdēja lejup sviedru lāse, ko gaisma un kūpošās sveces vērta tumšsarkanu.
Jaunais karaibs pielieca galvu un palēcās. Viņš sagrāba sudraboto nezvēru aiz spārna un rāva uz leju. Izbrīna šalkoņu noslāpēja sieviešu spalgie kliedzieni. Visi metās ārā no būdas, tā ka sienu un jumta kārtis salīgojās
Pirmais atģidās vecais priesteris. Viņš pa ķēra savu plāksni un uzmeta uz tās veselu sauju kafijas pupiņu. Rokas viņam trīcēja un viņš pat nepainteresējās par zīlēšanas^ iznākumu. Viņš nokliedza, lai svešzemnieks nelaiž sudraboto putnu vaļā, tad kaut ko ātri pateica meitai. Atnācējs saprata tikai to, ka viņai pavēlēts to pavadīt uz vienu no slepenajām ejām. Viņam vajadzēja aiznest nezvēru prom no stikla zemes. Pēc tam viņš varēja doties, kurp gribēja. Atgriešanās vairs nebija iespējama. «Lai viņš aiziet, to nelaizdams ārā no rokām, un tu nepieskaries viņa rokai,» priesteris nosacīja meitai. «Kopš šā brīža neviens nedrīkst pieskarties viņa rokai. Lai viņš vairs nenāk atpakaļ.»
Priesteris zināja, ka pēc likuma tai brīdī, kad svešzemnieks pāries stikla robežu, viņu vajag nonāvēt. Taču būdā nebija neviena, kas tam varētu aizlavīties līdzi uz slepeno eju un raidīt bultu. Visi bija šausmās aizbēguši. Bet vilcināties nedrīkstēja.
«Viņam tā kā tā lemta bojā eja, un viņš arī' neatrastu ceļu atpakaļ,» priesteris nodomāja,' un šī doma to nomierināja. Ar pavēlošu žestu viņš lika rīkojumu tūdaļ izpildīt. Adamanta Antā nolieca galvu un izslīdēja no būdas. Atnācējs devās tai līdzi. Sudrabotais nezvērs viņa rokās nekustējās, tikai rūca kā piepūsts vērša pūslis.
Kad tie sasniedza slepeno eju, bija dziļa nakts. Ciemata ugunis slēpa koku lapotne. Tikai zvaigznes mirdzēja vienaldzīgi un spoži, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem. Un to valoda bija vienkārša un saprotama bez vārdiem. To aicinājums bija mūžīgs un jauns, it kā šai naktī tās būtu iedegušās pirmo reizi. Svešinieks aicināja Adamantu Antā līdzi, un tā aizgāja kopā ar viņu, ne reizes neatskatījusies. Tie nokāpa dzelkšņainiem krūmiem aizaugušā aizā. Viņa gāja pirmā, rādīdama ceļu. Viņš soļoja, cenzdamies neatpalikt no naktī neskaidri balsnījošā vampīrādas apmetņa. Tie iegāja alā. Viņa, nevērodama aizliegumu, uzlika tam uz pleca roku, un tie ilgi gāja pa tumsu, līdz acis skāra zvaigžņu un vēja elpa. Viņš pavēra roku, un sudrabotais nezvērs iegrima naktī. Kad izgaisa dūcošā, guldzošā skaņa, viņi devās uz dienvidiem,' kurp rādīja ceļu zvaigznes. No vecā priestera Adamanta Antā zināja slepenos ceļus, kas no stikla zemes ved uz Lielo pasauli.
Tie ilgi gāja pa sausiem līdzenumiem, mezdami līkumu ap niedrājiem un purviem, kuros mudžēja čūskas. Neskatīdamies lejā, pa vienu pašu baļķi gāja pāri kalnu straumēm. Nakšņoja alās un kokos. Lasīja augļus un saknes un stiprinājās ar gvarani lapām. Pa bīstamām zvēru takām viņi bija spiesti bēgt no morsego, kas tiem dzinās pakaļ. Viņi dzirdēja vajātāju sacelto troksni, un viņus slāpēja pašu sirds pukstieni. Reiz viņam iekoda čūska, bet viņa izsūca no brūces indi un pielika klāt dziedējošas lapas. Un kāja nesapampa. Kad tiem uzbruka puma, viņš to atgaiņāja ar zarainu nūju, ar savu ķermeni aizsargādams pie koka pieplakušo meiteni.
Beidzot, izdzirduši kliedzam žakubimi, kas dzīvo cilvēku tuvumā, tie saprata, ka pienā- ] kuši pie cilvēku mājokļiem. Tā bija neliela kaučuka vācēju faktorija dziļā meža biezoknī. Dažas mājiņas, kur mitinājās seringeiro, bārs ar biljardu, gatavās produkcijas noliktava, šķūnis ar inventāru — tas arī bija viss.
Seringeiro dzīvoja pastāvīgās bailēs un pat nakti nešķīrās no saviem vinčesteriem. Pirms daudziem gadiem kaut kādi seringeiro bija iebrukuši kubenkrankegnu ciematā, nogalinājuši dažus indiāņus un citus pārdevuši verdzībā. Kopš tā laika cilts, atriebdamās kaučuka vācējiem, bieži uzbruka faktorijai.
Tāpēc, kad no meža iznāca nepazīstami, aiz bada un drudža nomelnējuši cilvēki, seringeiro viņus tikko nenošāva. Taču, redzams, liktenis kādu laiku bija nolēmis saudzēt baltā, virsaiša dēlu un priestera meitu, vezdams viņus uz kādu tam vienīgajam zināmu mērķi.
Bārā pilnā sparā ritēja kārtējā žūpošana. Seringeiro dzēra juku jukām kačasu, viskiju, bakardi un pulki, kas izgatavota no agaves sulas. Spēlēja kauliņus. Ķildojās. Plēsa vadmalu uz biljarda galda. Šāva griestos.
Tikai īsu brītiņu jaunais baltais atstāja uz lieveņa savu draudzeni vienu, lai izdzertu glāzīti labā makkinlija, bet arī ar īsu brītiņu pietiek dieviem, kuri nekad nenovērš no cii- 1 vēka savu skatienu.
Kad viņš iznāca no bāra, Adamanta Antā gulēja zemē. Krūtis tai bija asiņainas, un sārti pilieni tumši spīdēja sakaltušajā zālē un baltajās skaidās!
Viņš pirmajā brīdi nodomāja, ka to izdarījis kāds neģēlīgs seringeiro, ko pļēgurošana un bezcerīgā vergošana pārvērtušas par mežoni. Bet, noliecies pār meiteni, tas-pāršķeltajās krūtīs ieraudzīja sudrabotā putna spalvas …
Viņš paņēma to uz rokām un lēnām devās mežā. Pieklusušie un nobijušies seringeiro redzēja viņu pazūdam selvā.