Upe, gāzdamās lejup no kraujas, pie ieejas aizā burzguļoja un krāca, bet tālāk nesa savus ūdeņus rāmi.
Apaļo avārijas kapsulu, kas peldēja pa straumi, plniia pamanīja kāda sieviete. Viņas vīrs bez sevišķam pūlēm izcēla to no ūdens ar autoceltni. Kapsula bija tumši sārta, tādu neviens no viņiem vēl nebija redzējis. Krastā tā pāršķēlās uz pusēm, un no tās izvēlās kosmosa būtne gaišsārtā skafandrā, kas piepūtās, tiklīdz saskārās ar atmosfēru. Acīmredzot šis kosmosa iemītnieks bija ieradies no planētas, kur atmosfēra ir ļoti blīva.
— Paldies, jūs mani izglābāt! — viņš runāja valodā, kuru galaktikā plaši lietoja. — Mani sauc par Mumu. Ja nebūtu jūs te gadījušies, ar veselu ādu cauri netiktu. Man jau no sākta gala neveicās: es pilotēju pasta raķeti, tā eksplodēja, un es tik tikko paguvu katapultēties, bet tad — paskat tikai! — iekritu šajā upē. Nu, kā jums te klājas? — viņš pameta skatienu visapkārt un, vērīgi nopētījis laulāto pāri, uzsmaidīja viņiem. — Nolēmāt pavadīt medus mēnesi tālu no jebkādas civilizācijas, uz neapdzīvotas planētas?
Vīrietis un sieviete apmulsuši saskatījās.
— Jūs gandrīz uzminējāt, — vīrietis sacīja, nolaizdams acis. — Mani sauc par Dadu, bet manu sievu par Ba.
— Vai jūs man nevarat izlīdzēt ar degvielu? Droši vien jūsu raķetei ir kaut kādas rezerves. Ja man nebūtu pietrūcis degvielas, es ar avārijas kapsulu būtu iegājis pasta raķešu trasē un tur mani būtu pievākuši …
— Mēs labprāt izlīdzētu, bet … — Dads sastomījās. — Mēs vēl nebijām paguvuši izkraut mūsu mantas, kad raķeti sagrāba kāda mežonīga, ārkārtīgi kareivīga mednieku cilts. Taču neko vairāk par šo cilti nezinu. Tā dzīvo šīs upes lejtecē.
— Mēs vispirms gribējām tikai iepazīties ar apkārtni, — Ba piebilda. — Devāmies izlūkot, nepaņēmuši līdzi ieročus. Un tad…
— Ko jūs tagad iesāksiet? Jūs taču nedomājat palikt uz visiem laikiem šajā nomaļajā kaktā? Bet varbūt šī planēta jums iepatikusies? — Mumu pavīpsnāja.
— Atklāti sakot, Mumu, mēs esam aizbēguši no mājām, — Dads sacīja, cieši sažņaugdams sievas roku. — Mūsu pasaule mums nav visai piemērota. Tur ir stingrs iedalījums kārtās. Aristokrātiskas izcelsmes meitenei nav tiesību stāties laulībā ar vienkāršu strādnieku puisi…
Ba acis meta zibeņus.
— Jā, jā, tad jau labāk palikt uz šīs planētas un dzīvot starp mežoņiem! Turklāt mēs. .. mēs gaidām bērnu… Nekas, gan jau kaut kā iztiksim, te ir daudz meža dzīvnieku. Vienīgi negribētos nokļūt šīs kareivīgās cilts nagos.
— M-jā… — Mumu gari novilka. — Būs tomēr jāatgūst jūsu raķete. Ieroču man pietiek. Vai jūs ne- aizdosiet man savu mašīnu?
— Protams, ņemiet to! — Dads pēkšņi noskuma. — Cik labprāt es dotos jums līdzi, taču no manis maz labuma.
— Jūs neuztraucieties, man ir pašam savs palīgs.
Mumu iesvilpās. No kapsulas, neveikli gāzelēdamies, izlīda robots. Tas bija mazs, drukns, izskatījās ārkārtīgi smieklīgs, taču, kā varēja spriest, ļoti ātri izpildīja jebkuru pavēli. Uz pleca tas bija uzlicis kaut kādu daiktu.
— Mazs, bet ņiprs, — Mumu sacīja, noglāstīdams robota apaļīgo metāla galvu. — Dod man, puisīt, savu nesamo. Vai jūs redzat, kas mums te ir?
Viņš uzmanīgi paņēma rokā nelielu, robota augumam atbilstošu aparātu ar spārniņiem. Tā bija izlūk- raķete.
— Vai zināt, ko? — Ba teica. — Ņemiet sev līdzi mūsu suni. Tas jums parādīs ceļu.
Mumu aizbrauca. Vīrs un sieva palika aizā divi vien. Viņi brīžiem lūkojās bālgani zilajās debesīs, klausījās, kā čalo upes ūdeņi, ķēra zivis. Un gaidīja.
Ceturtajā dienā tālumā atskanēja pazīstamas rejas. Suns, priecīgi luncinādams asti, izskrēja no biezā, koši zaļā meža un metās klāt saviem saimniekiem. Tūlīt aiz tā parādījās mašīna.
— Es viņiem velnu parādīju! — Mumu kliedza, nobremzēdams krasta smiltīs mašīnu un paceldams virs galvas degvielas kannu. — Es viņus tā nobiedēju, ka viņi raķetes tuvumā savas acis vairs nerādīs.
— Cik lieliski! — sieviete iesaucās. — Tagad jūs varēsiet atgriezties mājās.
Mumu iepildīja degvielu tumši sārtajā kapsulā. Pēc tam vērīgi palūkojās uz laulāto pāri.
— Nezinu, ko es bez jums būtu iesācis. Jūs mani izglābāt jau otrreiz, — to pateicis, viņš brīdi klusēja. — Bet vai jūs pavisam nopietni domājat palikt šeit? Vai negribat tomēr labāk atgriezties galaktikas civilizētajā pasaulē? Jums te būs grūta dzīve…
Sievietei acīs saskrēja asaras. Viņa cieši piekļāvās savam vīram.
— Lūdzu, aizmirstiet mūs! — Ba čukstēja, paceldama miklos plakstiņus. — Nestāstiet par šo tikšanos nevienam un nekad …
— Apsolu, — Mumu pamāja. — Palieciet sveiki!
Viņš paspēra dažus soļus uz sārti krāsotās kapsulas pusi, tad apstājās.
— Ziniet, viņiem te ir daudz dažādu cilšu. Kareivīgo mednieku cilts nav vienīgā. Upes lejteces rajonā es redzēju miermīlīgus iedzimtos, kuri nodarbojas ar zemkopību. Šķiet, šiem nabadziņiem nemaz neklājas viegli līdzās tik kareivīgiem kaimiņiem. Kad es ņēmu viņiem nost raķeti, zemkopji visādā veidā pauda savu sajūsmu. Ejiet pie šiem zemes kopējiem — es domāju, ka viņi ar prieku uzņems jūs savā vidū. Jūs taču te vieni ar bērnu nevarat dzīvot…
— Paldies! — Ba sacīja. — Mēs tā arī darīsim, Mumu.
Mumu pamāja ar roku un iekāpa tumši sārtajā kapsulā, kuras abas puses cieši sakļāvās kopā.
Uzņemdams augstumu, Mumu nolūkojās uz divām sīkajām figūriņām, kas pamazām izgaisa starp biezajām koku lapotnēm.
Tagad viņi iet gar upes krastu lejup, Mumu nodomāja. Interesanti, kā viņu dzīve veidosies tālāk… Varbūt viņu pēctečus vairs nevarēs atšķirt no aborigēniem un neviens nekad neatcerēsies šo romantisko notikumu. Bet varbūt kaut kas tomēr būs saglabājies ļaužu atmiņā. Taču diezin vai kāds pratīs to izstāstīt tā, kā tas īstenībā noticis. Jā, uz atmiņu ne vienmēr var paļauties …
— Vecmāmiņ, pasaciņu! — mazulis berzēja ar dūrītēm miegu no acīm.
— Nu, pietiek taču! Vai tad tev vēl nav apnicis? Simtām reižu esmu tev to stāstījusi.
— Vecmāmiņ, vēl tikai vienu reizīti! — mazdēliņš sāka činkstēt. — Vecmāmiņ, par Momotaro, kas radies no persika.
— Labi, lai notiek … Klausies …
Vecmāmiņa, maisīdama uz ogļu panniņas sezama
sēkliņas, iesāka:
— Kādreiz sensenos laikos dzīvoja vecītis ar vecenīti. Kādu dienu sirmgalvis devās uz mežu pēc malkas, bet vecā sieviņa aizgāja uz upi veļu mazgāt. Mazgā, mazgā un pēkšņi redz, pa upi peld milzīgi liels tumši sārts persiks …
Momotaro, cīnīdamies ar miegu, vēl dzirdēja, ka vecmāmiņa stāstīja:
Un, kad Momotaro, kas piedzima no persika, Izauga liels, viņš devās cīņā pret ļaunajiem jodiem, kas nedeva mieru bērniņiem… Bet kopā ar Momotaro gāja sunītis, pērtiķis un fazāns …