Istabā bija dzirdama pieglaimīga un reizē arī uzstājīga balss:
«… izjucis interesants ceļojums, vai nav ieradušies ciemiņi, kurus jūs tik nepacietīgi gaidījāt, vai arī mājinieki agri aizgājuši gulēt, vārdu sakot, kad skumjas un vientulība jūs māc, ieslēdziet stereotele- vizoru. Stereotelevizors — jūsu labākais draugs!»
Vīrietis, kas vāļājās uz dīvāna un izklaidīgi raudzījās griestos, pārlaida skatienu mājīgajai, komfortabli iekārtotajai istabai, kurā viss mirdzēja un laistījās aiz tīrības, un piecēlās kājās. Uz grīdas, pusotra metra attālumā no dīvāna, bija novietota plakana spīdīga kastīte kāju tepiķīša lielumā. Tas bija tas pats stereotelevizors, kuru balss dēvēja par viņa «labāko draugu».
Vīrietis paspēra dažus soļus, ielēja glāzē vīnu un no jauna atgūlās. Tad viņš laiski nospieda podziņu, kas bija noslēpta dīvāna pārvalkā.
Atskanēja liega mūzika. Televizora plakanais, sudrabaini mirdzošais ekrāns kļuva miglains. Migla sabiezēja, sāka virmot, spīguļot, šur tur iedzirkstījās opāla krāsas uguntiņas un parādījās kaut kādi neskaidri silueti.
Pēc divām trim sekundēm silueti ieguva noteiktus apveidus. Istabas vidū stāvēja vīrietis un sieviete.
Sieviete bija ļoti pievilcīga. Vīrietis — tipisks varonis mīlētājs.
— Tu nemaz nespēj iedomāties, cik ļoti es tevi mīlu, — sieviete sacīja.
Vīrietis un sieviete atradās tepat, pusotra metra no dīvāna. Viņš sajuta smaržu smalko aromātu un sievietes karsto elpu. Ja viņš izstieptu roku, tā pieskartos viņas tērpam. Jā, pirksti patiešām nesastingtu tukšumā, bet sataustītu mīkstu zīda drānu. Tieši tāda nu ir šo stereotelevizoru īpatnība: tie iedarbojas uz visiem pieciem cilvēka maņu orgāniem. Droši vien, tiklīdz pieliktu lūpas pie skaistules vaiga, sajustu pūdera garšu .. .
Varonis mīlētājs piegāja klāt sievietei, strauji apskāva un ilgi skūpstīja viņu.
Balss paskaidroja:
«Mūsdienu melodrāma ar tādiem elementiem kā…
— … kā, piemēram, banalitāte! — viņš pagrieza slēdzi, nenogaidījis, kad vīrietis beigs skūpstīties.
Vīrietis un sieviete sakustējās un tūlīt izgaisa.
Tagad istabas vidū stāvēja mežonis. Pavisam īsts, pilnīgi kails mežonis, kura miesa no galvas līdz kājām bija tetovēta. Vienā rokā tas turēja šķēpu, otrā — krokodilādas vairogu. Uz būdiņas sliekšņa tupēja tikpat pliks bērns. Turpat aiz žoga sākās džungļi.
Pēkšņi kaut kur tālumā, zaļo krūmu biezoknī, atskanēja zvēra rēciens. Mežonis sasprindzināja uzmanību, pacēla gaisā šķēpu. Nākamajā mirklī krūmi pašķīrās, un starp tiem parādījās milzīgs lauva. Ar varenu lēcienu tas pārkļuva pāri žogam, taču mežonis pietupās, un zvērs ar visu spēku ietriecās būdiņas sienā. Spalgi iebrēcies, mazulis aizrāpoja tālāk…
Gulēdams uz dīvāna, viņš redzēja, ka spalvām apaugušais astes gals bija iestrēdzis starp cieši kopā savītajām klūdziņām, no kurām bija izpīts žogs.
' >| I vi i pušķis raustījās un trīcēja. Pēc tam zvērs i.ivas uz priekšu, aste nošvīkstēja gaisā un noslaucīja 110 galda vīna pudeli. Uz grīdas izplūdušais sarkanīgais šķidrums izveidoja peļķīti.
Balss komentēja:
«Aizraujoši, sasprindzinājuma pilni dokumentāli kadri… Taču brīdinām jūs, dārgie televīzijas skatītāji, ka mūsu filmas demonstrēšanas laikā jānovietojas pēc iespējas tālāk no televizora. Nekad nevar zināt, kas zvēram padomā …»
— Šausmas, kuras var pieredzēt tikai Āfrikā. Lauva un mežonis — dabas bērni, iedzimti talanti… — viņš nomurmināja un pagrieza slēdzi.
… Uz grīdas, piespiedis ceļus pie zoda, sēdēja sa- murajs, kura mati bija sakārtoti kā jau visiem ten- mage stilā. Patiesību sakot, grīdas gan vairs nebija — tas bija meža klajumiņš, noaudzis ar biezu zaļu zāli. Istabā pūta spirgts vējiņš, un savu dziesmu čirkstināja cikādes.
Pēkšņi samurajs izstiepās taisns kā vaļā palaista atspere. «2-vi-kt!» — no viņa rīkles izlauzās sēcoša skaņa. Nozibēja zobens, un zemē sagula nopļautie zaļie stiebri.
Lielas rasas lāses uzšļācās uz dīvāna. Samurajs, savilcies atkal čokurā, ierāva galvu plecos.
Izlīdis no zāles, kāds melni tērpts cilvēks vispirms izslējās stāvus, tad sagrīļojās un nogāzās gar zemi. Biezie krūmi klajuma malā atdzīvojās. Iesvilpās metamie naži. Viens no nažiem, pretīgi iedžinkstēda- mies, ieurbās sienā virs dīvāna. Tā spals vēl drebēja taisni virs viņa galvas …
Balss īpaši šim notikumam atbilstošā patētiskā tonī sludināja:
«Dārgie skatītāji, mēs jūtam, cik strauji pukst jūsu sirdis, skatoties šos kadrus, kas vēstī par mūsu mīļotās Japānas varonīgo pagātni…»
— Blēņas! — viņš skaļi sacīja, uzgriezdams citu programmu.
… Istaba bija oranžsarkanas gaismas pielieta. Kaktā kāds bez saprotama nolūka šaudīja ar staru pistoli. Viss trīcēja un drebēja no šausmīgās dārdoņas. Likās, ka māja kuru katru brīdi sabruks.
Pēc tam pēkšņi parādījās kaut kāds kupols. Tālumā sarkanīgā miglā iezīmējās kanālu tīkls.
— Ahā, mēs laikam atrodamies uz Marsa… — viņš skaļi domāja.
No klints aizmugures uzmanīgi izlīda liela auguma vīrietis kosmonauta skafandrā. Smagiem soļiem, metāla detaļām grabot, viņam pretim devās milzīgs robots.
Un pēkšņi viss iegrima tumsā. Dīvāns it kā karājās gaisā, un caurspīdīga atmosfēras aizsargkārta atdalīja to no apkārtnes ledainās tumsas. Nu, protams, tas taču kosmoss… Acīmredzot viņi raida tieši no turienes… Tumsā auksti zalgoja neskaitāmi daudz mūžīgo zvaigžņu, vālu vāliem gar acīm aizslīdēja miglāju blāķi.
— Tas vismaz ir efektīgi, — viņš čukstēja un nevilšus nodrebēja, turpinādams raudzīties baismajā tumsā. — Efektīgi, tomēr pārāk garlaicīgi…
«Jūs esat kļuvuši par lieciniekiem neparastiem piedzīvojumiem, kuru arēna ir Visums…» — balss saldi dudināja.
Viņš atkal uzgrieza citu programmu.
Istabu piepildīja čala, smiekli, glāžu šķinda, jautra mūzika. Gaisā jaudās tabakas dūmu aromāts. Pie galdiņiem sēdēja spilgtās drānās tērpušies ļaudis. Lēnām griezās daudzkrāsainas lustras. Uz kristāla glāžu šķautnēm iezaigojās varavīkšņains lāsmojums. Šoreiz pārraide bija organizēta no līksma nakts kabarē.
«Palieciet uz vietas, nekustieties,» balss norādīja, «un jūs izjutīsiet lielu baudījumu. Jūs atrodaties
Zonu*» baudu valstī… Kad skumjas un vientulība | Un mac, iesledziet stereotelevizoru un skatieties m Osu studijas raidījumus …»
Uz estrādes parādījās meitene. Viņa bija jauna un valdzinoša. Meitenes balsij bija tīkams tembrs, taču viņa laikam bija ļoti uztraukusies, jo dziesma brīžiem skanēja tik klusi, ka to nemaz nevarēja sadzirdēt. Meitene droši vien tikai nesen bija sākusi dziedāt kabarē.
Tā bija viņa iemīļotā. Viņš pagriezās uz sāniem un cieši lūkojās uz meiteni.
Ļaudis, kas sēdēja kabarē, nemaz neklausījās, par ko meitene dzied, viņi sarunājās, smējās. Meitene nokāpa no estrādes un gāja cauri zālei. Viņa apstājās pie dīvāna, pieskardamās tā malai ar ceļgaliem. Viņa mīļi uzsmaidīja — gan viņam, gan miljoniem televīzijas skatītāju…
Viņš piecēlās sēdus, izstiepa roku un noglāstīja meitenes kailo plecu. Viņš sajuta viņas silto miesu un maigo ādu. Viņa roka slīdēja lejup, sažņaudza viņas elkoni. Elkonis viegli notrīsēja.
— Cik man ir labi un tomēr skumīgi, — viņš sacīja. — Tu taču piederi man, un es tevi mīlu. Un es patlaban glāstu tavu roku, bet to var noglāstīt ikviens, kas skatās šo programmu… Tas ir briesmīgi … Briesmīgi mums abiem …
«Līdz ar to,» balss pavēstīja, «mēs šīsdienas raidījumus beidzam. Reklāmas un komerciālo raidījumu programma arī beigusies. Ar labu nakti, dārgie televīzijas skatītāji!»
Kāds cilvēks kaut kur, kaut kādā istabā, pirms izslēdza televizoru, pameta vēl skatienu uz zilo ekrānu. Un ieraudzīja pēdējo kadru: viņa istabu, viņu sēžam
uz dīvāna un meiteni, kuras elkoni viņš glāstīja…
Viņš bija ģēnijs, apveltīts ar nepārspējamu talantu, televīzijas reklāmas zvaigzne.