Nemaz nav katrā ziņā jāpiedzīvo kaut kas ārkārtējs, lai saprastu, cik mūsu dzīve ir bezjēdzīga.
Vai jus domājat, ka to apjauš tikai sirmā vecumā? Un vienīgi tie cilvēki, kas sirgst ar hroniskiem vēdera aizcietējumiem un aizraujas ar pārgudrām filozofiska satura grāmatām? Nekas tamlīdzīgs. Pilnīgi pietiek, lai cilvēks, tāpat kā es, ne no šā, ne no tā pēkšņi saķildotos ar meiteni, kuru mīl jau trīs gadus, un viņš tūlīt nonāks pie šādas atziņas.
Un vispār jāsaka, ka tādu gadījumu, kas rosina mūs domāt par dzīves bezjēdzību, nav mazums. Piemēram, pusstundas laikā, spēlējot madžonku, tu paspēlē mēneša algu, priekšnieks tev mazgā galvu, vai tu ieraugi piemīlīgo darba biedreni, kas nesen sākusi strādāt tev līdzās, dodamies izbraukumā (turklāt sporta mašīnā!) kopā ar direktora rīkotāja dēliņu, vai arī tava sieva jau trešo reizi kļuvusi grūta
ārsti parego dvīnīšus.. .)r un kas tikai vēl viss ne- v«ii notikt… Tātad pat gadījums, kas, šķiet, nemaz nav tik nozīmīgs, pēkšņi atklāj tev vislielāko un vissenāko no visām patiesībām: dzīve ir pilnīgi un absolūti bezjēdzīga.
Alga niecīga, tramvajos mūžīga spaidīšanās, priekšnieks — īdzīgāks par jebkuru prātu izkūkojušu veceni, darba biedri — roklaižas un lišķi, gaļas šķēlītes ēdnīcā — plānākas par zīdpapīru, cenas — pasakaini augstas, politiķi — meļi, sievietes — idiotes, vīrieši — ēzeļi, masu informācija — ārprātīgo murgi, nodokļu resora ierēdņi — īstas dēles.
Ko? Jūs varbūt domājat, ka tas tā nav? Es gan par to esmu pilnīgi pārliecināts!
Tādos brīžos milzīgā galvaspilsēta, kas čum un mudž no cilvēkiem un mašīnām, man sāk atgādināt smirdošu kloāku un es domāju: nebūtu par ļaunu uzspļaut šai Tokijai ar visiem tās namiem un ielām un samīdīt to dubļos… Bet vēl labāk būtu, ja es spētu pārvērsties par Godziro vai kādu citu nezvēru un ar ķepu notriekt gar zemi Tokijas torni, sagraut vareno «Marunouti» ēku, izsvaidīt uz visām pusēm ātrgaitas dzelzceļa estakādes … Nekautrēsimies — iebelzīsim no visa spēka mūsu sirmajai māmuļai Zemei, lai aizripo uz elli, pāri Visuma robežām! … Kad man rodas šāds noskaņojums …
Pagaidiet… Bet kā jūs rīkojaties tādos gadījumos? Piedzeraties? Iegriežaties visos kroģeļos pēc kārtas? Vai arī apgānat policijas iecirkņa durvju priekšu?…
Bet es… — man pat kauns atzīties, cik nabaga ir mana fantāzija! — Es… uzrāpjos kādā augstā vietā un tīksminos par apkārtējo ainavu. Kā sacīts parunā: «Muļķis arvien tiecas pēc augstuma» … Kad cilvēks alkst pārvērsties par Godziro, viņš acīmredzot kļūst līdzīgs muļķim vai katrā ziņā drīz tāds būs. Taču patiesībā es nemaz tik dumjš neesmu. No augšas, kā saka, labāk redzams. Tu skaties no augstās vietas uz milzīgo galvaspilsētu un saproti, cik pašapmierināti, aprobežoti, smieklīgi un stulbi ir cilvēki, it īpaši japāņi… Patiešām, vai tad lielo Japānas pilsētu bezjēdzīgo plānojumu un šausmīgo pārapdzīvotību nav radījušas slimas smadzenes? Atliek tikai palūkoties uz Tokijas ielu sarežģīto labirintu, un tūlīt kļūst skaidrs: to veidojuši garā vāji strādnieki inženieru maniaku vadībā. Kaut šī mūsu mīļā galvaspilsēta nodegtu līdz pamatiem! Man tās nemaz nav žēl… Vai nav patīkama sajūta, ko? Dvēseles pilnīga atbrīvošanās no jebkādām važām… Tu raugies no augšas uz leju un prāto: nu saķildojos ar Kisako — tā sauc manu iemīļoto, — un kas par to? Tad ta liela muiža! Te izšķiras galvaspilsētas un varbūt pat visas Japānas likteņi, bet es uztraucos par tādu nieka strīdu.
Taču atgriezīsimies pie lietas.
Tātad es biju nolēmis uzkāpt kādā iespējami augstāka vieta, lai nomierinātos pēc strīda ar Kisako. Man nebija ne mazakas vēlēšanās uzbraukt augšā Tokijas torni vai uz viesnīcas «Otani» jumta, — itin nekādas vēlēšanās! Kas gan tur vēl būtu ko redzēt? Ik reizi, kad vien uz turieni aizklīdu, — vienmēr ļaužu ka biezs… Nē, tikai projām no Tokijas! Un, kaut arī mana kabata dabūja trūkties, es sarunāju taksometru un drāzos uz Jokohamu. Uzkāpšu, nodomāju, kādā piekrastes kalnā vai arī Sanjo plato, pa- klaiņošu vienatnē un papriecāšos par pilsētas un ostas ainavu.
Un tā nu atgadījās, ka tieši Jokohamā, kalna virsotnē, no kuras paveras brīnišķīgs skatiens uz ostu, es sastapu viņu.
— Esi svei-ci-nāts! — pēkšņi kāds ierunājās man aiz muguras. — Kāds šodien būt… kļūt… tapt… laiks?
Vai tu esi japānis, cienītais?
Es nemaz nespēju aprakstīt, cik ļoti biju izbrīnījies. Sāka jau krēslot. Uz kalna nebija neviena cilvēka, neviena pārīša, un pēkšņi kaut kur aiz koka atskanēja balss. Un cik jocīgā japāņu valodā tā runāja! Liekas, tikai vājprātīgais varēja iespraust vienā teikumā trīs sinonīmiskus darbības vārdus pēc kārtas, turklāt tādā teikumā, kur neviens no tiem nebija vajadzīgs. Es, protams, tūlīt gluži nevilšus pagriezos, un man mute palika vaļā.
Tas nu gan bija ērms!
Zem koka, cēli sakrustojis kājas, kā uz troņa tupēja sīka auguma radījums — apaļš un sārts kā biete. Platā seja spīdēja vien — nu gluži kā ar biezu sviesta kārtu apziests plācenis! — mutes līnija stiepās no vienas auss līdz otrai, padegunē retas ūsiņas, brilles sudraba ietvarā, bet acis … Savu mūžu nebiju redzējis tādas acis! Labā skatījās uz augšu, kreisā — uz leju. Sāds šķielēšanas gadījums sastopams ļoti reti. Un kā viņš bija ģērbies …
Izbalējuši vizītsvārki, galvā — no modes sen izgājis katliņš. To nu vēl varētu pieciest, bet kopā ar platajām japāņu biksēm un getām viņa tērps būtu gauži piemērots putnu biedēšanai ģimenes dārziņā. Šo dīvaino skatu papildināja lietussargs, kas šūpojās viņam virs pleciem un bija piestiprināts ar siksnām, kuras krusteniski savienojās uz krūtīm — šādas siksnas parasti izmanto, pārnēsājot uz muguras bērnus —, un tīkliņš, no kura rēgojās ārā kaut kāda melna kvadrātveida lādīte. Es joprojām stāvēju, muti plati pavēris, tik ārkārtīgi mani bija pārsteigusi viņa neparastā seja un pārlieku oriģinālais apģērbs.
— Jūs būtu to … šito … kaut drusciņ paelpojuši, ko? — viņš vaicāja savā ķērcošajā balsī. — Tu apjēdz to vai ne?… Vai tu esi japānis, cienītais?
«Droši vien ubags,» es nodomāju, «tūlīt sāks diedelēt, vai arī klaidonis, vai — vēl ļaunāk — plānprātiņš … kā lai zina, kas viņam padomā? … Jāpazūd no šejienes, kamēr vēl neesmu iekūlies kādā ķezā.» Taču jutos kā paralizēts, kājas vairs neklausīja.
— Ko stāvi, ne vārda nebilzdams? — viņš turpināja savā jocīgajā japāņu valodā. — Spriežot pēc visa, tu acīmredzot esi kurlmēms. Vai arī garā vājš? Tu esi japānis, cienītais?
— Jā-ā, — es aizsmakušā balsī nomurmināju, — esmu japānis. Tiesa, neesmu īpaši pētījis savus radurakstus, taču laikam jau japānis.
— Ek, cik es esmu kļuvis, tapis laimīgs! — Viņš staroja no sajūsmas, viņa acuāboli valbījās no augšas uz leju, no augšas uz leju. — Tu mani patiešām nomierinājil Aiziet — nāc man līdzi!
Piedodiet, uz kurieni man jāiet jums līdzi?
Uz kurieni, uz kurieni… — viņš triumfēdams pasmaidīja. — Pie tevis, uz tavu māju.
Pie manis?! — man gandrīz pamira kājas.
Bet… piedodiet… jūs … to … Varbūt jūs esat mans tēvocis vai kaut kas tamlīdzīgs?
— Nemuldi nu muļķības! Neesmu un nekad nebūšu tavs tēvocis. Mani ar tevi, mīļais, nesaista nekādas radniecības saites …
— Kāpēc tad mums jāiet uz manu māju? — es nobēru kā ar ložmetēju. — Man, ziniet, ir pavisam mazs dzīvoklītis, tikai istaba un virtuve, dzīvoju ļoti saspiesti, pie manis ir liela nekārtība, gulta nav novākta, grīda nav slaucīta …
— Mēs, — viņš svinīgi sacīja, nemaz nepievērsdams uzmanību maniem vārdiem, — mēs esam tūrists! Ārzemju tūrists. Un tūristu ceļvedī ir rakstīts, melns uz balta iespiests, ka visi japāņi ir sevišķi viesmīlīgi, it īpaši pret Ārzemju viesiem. Tur sacīts arī, ka, no- kļuvis, japanā, tu vari palūgt naktsmājas pirmajam japānim, ko sastopi ceļā. Visa Japāna esot, saucas viena liela viesnīca. Ikviens japānis ir priecīgs dot viesnīcu svešzemju ciemiņam.
— Pagaidiet, klusējiet! — es biju pavisam apmulsis. — Jā, protams, viesmīlība… Mums, japāņiem, tiešām piemīt šī vājība, bet… Es neko nesaprotu, jūs gvelžat kaut kādas muļķības …
— Nu, labi, nemaz nekautrējies! — viņš uzmundrinoši pasmaidīja. — Cienītais, nekavējies, seko man!
Putnubiedēklis apgriezās apkārt un devās projām. Es lēnām vilkos viņam aiz muguras, gluži kā neredzamā saitē piesiets.
Jā, ārzemēs izdod tādus ceļvežus… Pretīgas grā- mateles. Acīm redzamas aplamības. Vai tad mūsu Ārlietu ministriju tas nemaz nesatrauc?! Tiesa, pēdējā laikā gan atjēgušies: nedrīkst pieļaut, ka ārzemēs mācību grāmatās raksta par Japānu visādas blēņas! Pat aprobētas mācību grāmatas, ko izdod Eiropā un Amerikā, rada ačgārnu priekšstatu par mūsu zemi. Tajās, piemēram, rakstīts, ka Japānā vēl līdz šim sastopami rikšas un samuraji, kas matus nēsā ten- mage stilā un izdara sev harakiri. Nemaz jau nerunājot par tiem draņķīgajiem ceļvežiem. Tikai dievs vien zina, kas tur samuldēts… Bet kāpēc tieši man tas jāizstrebj?! Tagad šis vilkatis, šis ērms apmetīsies manā istabā.
«Nu nē, lai vācas pie visiem velniem! Ko gan teiks kašķīgās mājsaimnieces no mūsu mikrorajona pašpārvaldes komitejas, ja šis psihopāts sāks dzīvot manā istabā?… Un galvenais — Kisako … Kad viņa uzzinās…»
— Eē, pagaidiet! — Es tikko spēju viņu panākt, viņš vēlās lejā pa nogāzi gluži kā bumbiņa. — Vai jūs … eē … patiešām esat ārzemnieks?
— Nu, protams, — viņš izrieza krūtis, — tā ir visīstākā patiesība.
— Vai drīkstu zināt, no kuras valsts?
— Nav vērts to nosaukt, jo tu tik un tā neesi nekad dzirdējis tās brīnišķīgo nosaukumu. Mana zeme atrodas tālu tālu. Es atbraucu ar kuģi.
— Ar kuģi? … — Es sāku domāt. — Bet… ja jau ar kuģi, tad kā tas varēja atgadīties, ka esmu pirmais japānis, ko jūs sastapāt?
— Varēja, varēja, ai kā varēja, mans mīļais!
Man šermuļi pārskrēja pār muguru. Šis tikai pen-
terē: «Varēja, varēja!» Gatavais stulbenis. Krupis tāds! Reklāmu aģents. Varbūt viņš patiešām pirms kara ar to nodarbojies, pēcāk sajucis prātā, nonācis psihiatriskajā un tagad atmucis uz šejieni? …
— E-ē-ē, — es minstinājos un bažīgi lūkojos uz visām pusēm. Mēs jau atradāmies kalna pakājē, pretim nāca cilvēki, un man bija kauns, ka jāiet kopā ar šo vājprātīgo ārzemnieku. - E… ē… atvainojiet Vai nevarētu kaut ko darīt ar jūsu apģērbu? Tas, ziniet, par daudz piesaista garāmgājēju uzmanību…
- Ko, jums nepatīk mans apģērbs? — viņš dusmīgi vērās manī savām šķielējošajām acīm. — Tur viss ir rūpīgi pārdomāts. Es ilgi mācījos, pētīju un centos iegaumēt Japānas mūsdienu modes. Tavas zemes ļaudīm ir paruna: «Nokļuvis svešā ciemā, ej vienmēr pa labi…»
— Nepareizi! — es viņu pārtraucu. — «Nokļuvis svešā ciemā, ievēro vietējās parašas un tikumus!»
— Es jau tāpēc arī saku, — dodies… virzies gan pa labi, gan pa kreisi… Taču ne jau tas ir galvenais. Kā zināms, apģērbā izpaužas katras zemes gars un būtība. Es rūpīgi izstrādāju pats savu stilu, kas raksturo šo būtību un tomēr saglabā arī individualitāti. Un tev tas nepatīk! Nesaprotu, kāpēc nepatīk! … Paskaties labāk pats uz sevi: pērtiķis, paviāns, makaks, un nekas vairāk. Nolūrēji, nošpikoji, citiem nospēri… ārzemes atdarini! Bet kur ir tava individualitāte?
Protams, viņam savā ziņā bija taisnība. Vai, patiešām, viņa apģērbs neizsaka mūsdienu Japānas būtību? No visa pa druskai: slikti pieguloši eiropiešu vizītsvārki, katliņš, brilles, platās nacionālās japāņu bikses, getas… Piedevām vēl kādā aizjūras zemē ražots lietussargs, kurš piestiprināts pie krūtīm ar siksnām — paņēmienu, kas bija tikpat sens kā Japāna un kuru izmantoja, pārnēsājot uz muguras zīdaiņus …
Tomēr šī trakā kombinācija piesaistīja gājēju uzmanību. Labi vēl, ka sāka jau krēslot. Taču, kad mēs nokļuvām laternu gaismā, ļaudis apstājās un nolūkojās uz mums atplestām mutēm. Es nevarēju nekur aizbēgt, mani dzina uz priekšu kāds nezināms spēks. Mani vaigi pietvīka sārti kā tikko uzplaukušas rozes. «Tūlīt nogriezīšos kādā sānielā,» sāku prātot, «un laidīšos lapās.» Bet kur nu! Kājas mani nesa uz priekšu, es panācu ērmu un sāku atkal soļot viņam līdzās.
— Hm, ne visai turīgi jūs te Japānā dzīvojat, — viņš nomurmināja, aplūkodams mājas, kas atradās abās ielas pusēs.
— Ir ari rajoni, kur dzīvo turīgāk, — es aizvainots atbildēju.
— Patiesi? Tas nozīmē, ka būs jāizslauka blisenes.
Es apmulsu.
— Piedodiet… Vai jums kaut kas nav kārtībā ar acīm?
— Kas tev noticis, mans mīļais? Vai dzimto valodu vairs nesaproti? Man šķiet, ka es izteicos pietiekami skaidrā japāņu valodā: viss jāaplūko uzmanīgāk!
— Atvainojiet, es nezināju, ka jūs esat tāds japāņu valodas speciālists …
— Kā gan citādi! Mēs netaupījām pūļu, lai to iemācītos. Turklāt bijām ļoti izbrīnījušies, cik tā sarežģīta. Vajadzēja atcerēties visu pēc kārtas, mācīties no galvas, iegaumēt, iekalt, iezubrīt…
Es sadrūmu.
Patiešām, mūsu Japāna ir pavisam maziņa, bet dažādu grūtību ik uz soļa. Arī valoda nav nekāda vieglā. Cik dialektu vien! Un personas vietniekvārdi? Piemēram, personas vietniekvārds vienskaitļa pirmajā personā — «es». Liekas, kas tur sevišķs. Taču nē. Mūsu valodā ir milzums vārdu, kas apzīmē šo «es». Visus nemaz nevar paturēt prātā… Sastopama vēl arī viduslaiku frazeoloģija un tās atdarinājumi. Mēs tam nepievēršam īpašu uzmanību, bet ārzemnieki, kuri mācās japāņu valodu, sajauc vienā putrā gan dialektismus, provinciālismus, gan arhaismus un žargona vārdu. īsts juceklis, bet viņi domā, ka tā ir normāla mūsdienu japāņu valoda. Taču tas vēl nav visbēdīgākais. Droši vien, kad japānis mācās kādu svešvalodu, kaut vai angļu valodu, rezultāts ir gluži luds pats: viņš sajauc kopā Oksfordas, Īrijas, Dionvidāfrikas un standarta angļu valodas, kā arī kokni [4] žargona vārdus. Un tad vēl briesmīgi gribas paspīdēt ar kādu idiomu, sakāmvārdu vai parunu. Taisni šausmas! Japānis buldurē, ko iemācījies, un gandrīz vai plīst aiz lepnuma: skat, cik labi es protu angļu valodu! …
Man iešāvās prātā draiskulīga doma: vai neiepazīstināt šo ārzemnieku ar tēvocīti? Mans tēvocis valodas jautājumos ir īsts cietpaurains konservators. Viņš tūlīt sāk viebties, kad dzird neloģismus un visādus žargona vārdiņus. Bet, klausoties šādu mistrojumu, viņš, kas zina, var vēl dabūt infarktu. Kaut gan… tēvocītis katru dienu sastopas ar «grūti panesamu, piegružotu» valodu un tomēr nekas — vel Joprojām ir dzīvs …
Šādas problēmas lai tevi nesatrauc, — mans ārzemnieks pēkšņi pasmīnēja un ieskatījās man cieši acis, skaidri izrunādams katru vārdu. — Ja radīsies nepieciešamība, es runāšu, stingri ievērodams visus senās literārās valodas likumus.
Man pat kļuva nelabi. Vai tiešām viņš lasa manas domas?…