1
— Hallo, hallo! … — es drebošā balsī nošļupstēju.
Visi klātesošie asi urbās manī ar skatieniem. Es sajutu gandrīz fiziskas sāpes. Mans šefs nospieda telefona aparāta podziņu.
— Hallo, hallo! — sienas reproduktorā atskanēja sievietes balss. Tagad mūsu sarunu varēja dzirdēt visi.
— Kisako! — es, neko vairs nesaprazdams, iesaucos. — Kā tu uzzināji šo telefona numuru? Pat man tas nav zināms.
— Kāda tev gar to daļa?
Viņas noskaņojums bija kareivīgs.
Šefs bargi paskatījās uz mani — jautā taču! Es atkārtoju jautājumu:
— Nu paskaidro taču, lūdzu! Vai tev žēl, vai?
— Kā uzzināju! Pavisam vienkārši! . .. Viņš būs vedējtēvs mūsu kāzās, ja vien pirms tam es tev galvu nenoraušu! — Kisako norūca kā zvērēns. — Viņš ir īsts zelta gabals. Atradīs tevi visur, lai kur tu arī būtu pazudis.
— Ko, ko? Kāds vedējtēvs? Kas tas ir, par ko tu runā?
— Ak, nelieti, tu vēl jautā?!
Viņas vārdi skanēja manās ausīs kā bumbas sprādziens. Es atrāvu klausuli nost no auss — man šķita, ka esmu kontuzēts. Šefs pagrozīja skaļuma regulētāju.
— Tev nemaz nav kauna! — Kisako kliedza pilnā kaklā. — Pēc visa tā tu vēl jautā — kas? Vai es pati ar viņu iepazinos? Vai tad tas nebiji tu, kas atvilka uz mājām šo šķielaci velnu, nenormālo bezkauņu, rīļu, šo briesmoni, šo ģimenes dārziņu putnu biedēkli?!
— Goemons?!
Klātesošie pietrūkās kājās. Nolaupītais Goemons un … Kisako? …
— Kisako, mīļā, kur tu patlaban atrodies? Vai aiz restēm? Vai kādā alā? Vai akmens sprostā? Vai esat ieslēgti?
— Ko, vai tev prāts jau pavisam samežģījies? Ieslēgti… Es tev parādīšu — ieslēgti! Tevi pašu vajadzētu ietupināt aiz atslēgas! Pagaidi, kad apprecēsimies, tu ne to vien vēl pieredzēsi!
— Nu labi, lai arī tā būtu … Tikai pasaki man, — kur jūs atrodaties?
— Viņš vēl jautā! Tavā dzīvoklī, kur gan citur? … Un kāpēc tu esi tik nevīžīgs? Pretīgi skatīties! Cik reižu es tev esmu teikusi — neatstāj netīro veļu sienas skapī! Priecājies nu: tavās mazajās biksītēs peles pelēnus audzē …
— Nekul tukšus salmus! Tev jautā par lietu, bet tu… — es iebrēcos, pietvīkdams sarkans kā vēzis, un ar vienu acs kaktiņu pašķielēju uz mūsu prezidentu, kurš bija pedantiski tīrīgs. Viņam iekšā viss sagriezās aiz riebuma. — Vai Goemons arī tur ir?
— Protams, protams, Goemona kungam labpatīk būt šeit, — Kisako medussaldā balsī dūdoja, izlikdamās, ka parāda Goemonam ārkārtīgi lielu cieņu. īsta ragana! Tad jau Goemons ir gandrīz vai svētulis, salīdzinot ar viņu. — Viņi ieradās tieši tad, kad es uzkopu jūsu istabu. Apēda veselu paciņu ātri izvārāmos makaronus, aprija tos droši vien kopā ar visu iesaiņojumu. Un divus viesus atveda sev līdzi…
— Ko? — Es pametu acis uz šefu. — Par kādiem viesiem tu runā?
— Viens no viņiem ir ārzemnieks, taču ne tik ērmīgs, kā mūsu draugs Goemons. Varens puisis, izcils skaistulis — zeltainiem matiem, zilām acīm, slaids kā niedre! . .. Otrs — japānis, tipisks gangsteris, ar tik pretīgu purnu, ka tādam tikai gribētos zvelt. .. Bet viņi guļ uz grīdas kā akmens statujas un klusē…
— Ārzemnieks… — Es vēroju, kā uz to reaģē klātesošie. Visi klausījās, elpu aizturējuši. — Kāds ārzemnieks?
— Paklau … — pēkšņi atskanēja man ārkārtīgi labi pazīstamā ķērkstošā balss. Goemons! Tagad es priecājos par viņu kā par savu tuvinieku. — Šie ne- krietneļi iedomājās mūs apmānīt, apmuļķot, apstulbināt, apšmaukt. Palaida melīgas baumas, pīli, zosi… ē-ē-ē… vistu, ka Merikenas prezidentam it kā patlaban labpatīkoties atrasties Hakonē. Nu, es tad viņiem arī pateicu: nemelojiet, nesagroziet īstenību, nemelsiet niekus! Merikenas prezidents kopā ar Francijas prezidentu patlaban klīst apkārt pa Eiropu, jo viņi sarīkojuši «partie de plaisir». Turiet muti, apklustiet, aizveriet vāku savām atkritumu kastēm! — es viņus pamācu, bet viņi — mums par lielu izbrīnu — bāž degunā hloroformu. Nu es tad viņiem arī atmaksāju par to — pārakmeņoju viņus uz laiku un ievilku tavā dzīvoklī.
— Ārzemnieks… — nočukstēja tuklais vīrietis, kas bija tērpies kimono, un viņa acis iezibsnījās. — Kas tas varētu būt? -
— Ak tas jūs interesē gan? — Goemons pajautāja, it kā viņš atrastos turpat mums blakus un dzirdētu katru vārdu. — Es parakņājos viņa smadzenēs. Grābāties varēja pavisam ērti — viņš guļ un nekustas. Tīrās šausmas, kas tur iekšā notiek. Endžini vien, un tie sapinušies, samudžinājušies, sagūluši cits uz cita krustām šķērsām. Mašīniņas strādā, bet kāpēc tās strādā un ko tās darbina — to nu nekādi nevar saprast.
— Ko viņš melš? Endžini? Mašīniņas? — mans šefs iejaucās. — Kādi endžini?
— Endžins — tas nozīmē «mašīna», — visi varēja sadzirdēt Goemona atbildi.
— Pagaidiet! — es pārtraucu šefu, kurš gatavojās vēl kaut ko sacīt. — Viņš droši vien runā par speciālā dienesta, tas ir, informācijas dienesta orgāniem.
— Pareizi. .. Taču grūti, ārkārtīgi grūti izprast, kam šie endžini, mašīnas, orgāni dod informāciju. Kam, kur, kurai pusei, kāpēc… A-ā, liekas, to saņem «CIPUSA» …
— CIPUSA? — Es nekādi nevarēju saprast, kas tas ir. — Ko tas nozīmē, Goemon?
— Es arī to nespēju nojaust, noģist, sagremot… Bet zilacainā smadzenēs es skaidri saredzu šos burtus …
— Latīņu burtus? — Tagad es sapratu. — «CIP USA» — vai ne?
— Jā … Tieši šos burtus.
— CIP! — mūsu prezidents nobālēja. — Direktors Asivara un Amerikas centrālā izlūkošanas pārvalde?!
— Starp citu, vai viņa majestāte, Japānas zvaigzne, mēness, saule, arī pieder pie jūsu augstajām aprindām, jūsu bandas? — Goemona balss pēkšņi ska
nēja ļoti nopietni. — Jūsu padotais Goemons pazemīgi lūdz gādāt par to, lai viņu no galvas līdz kājām apspīdētu gaisma, ko izstaro imperators!
— Goemon, — es sacīju, stingdams no šausmām un tajā pašā laikā tikko valdīdams smieklus, — es neatrodos imperatora pilī. Bet tepat tuvumā ir mūsu kompānijas prezidents, kurš vēlas ar tevi parunāties.
— Kampaņa? Karš-nu-nu, turum-tum-tum, bungas, taures, lielgabali, bumbas, kramenīcas?! Es nekur neiešu! Man patīk klusums.
— Tad ne jau! Es pieminēju nevis kampaņu, bet kompāniju … nu, sabiedrību, apvienību, firmu … Mūsu firmu, — vai saprati? … Mūsu firmas prezidents …
— Būtu tūlīt to sacījis! Labi, es iešu. Ar viņu es labprāt parunāšos. Tūlīt būšu klāt.
— Bet vai viņš maz zina, uz kuru pusi jāiet?
— Zinu gan. Izpētīju to ar telefona vadu palīdzību. Toda sana ķermeņa izstaroto viļņu frekvence man vairs nav noslēpums. Sameklēšu viņu, lai kur viņš arī atrastos, ja vien tuvumā būs telefona vadi. Pacietieties vēl piecas minūtes, un es nostāšos jūsu priekšā, lai paskatītos uz jūsu brīnišķīgajiem purniem, mūļiem, ģīmjiem, fizionomijām. Un pie viena paņemšu arī Kisiņu sev līdzi… Kis-kis-kis, braucam nu! … Un šos pussprāgušos …
— Ei, Goemon, pagaidi! — es iesaucos. — Kisu ne…
Bet viņš jau bija nolicis klausuli…
2
— M-jā… — cilvēks, kas bija tērpies kimono, sakrustojis rokas uz krūtīm, ierunājās. — Patiešām ģeniāla personība.
— Es nekādi nespēju saprast, — mans šefs noslaucīja no pieres sviedrus, — kāpēc direktoram Asiva- ram vajadzēja stāties sakaros ar ārzemju izlūkošanas dienestu?
— Nu, to gan nemaz nav tik grūti saprast! — cilvēks, kas bija tērpies kimono, pavīpsnāja. — Jūsu firmai taču ir visai cieši sakari ar pašaizsardzības spēkiem, jūs piegādājat Aizsardzības pārvaldei ne mazums fonometrisku akustisko un elektronisko ierīču. Pārvaldes uzdevumā jūsu laboratorijās gan oficiāli, gan pusoficiāli tiek veikti kaut kādi pētījumi, tajā skaitā arī slepena ieroča radīšanai.
Patiešām, firmas eksperimentālajās nodaļās izdarīja slepenus pētījumus, lai radītu lāzeru un ultraskaņas izstarotājus, kurus paredzēts izmantot kā masveida iznīcināšanas ieročus. Sabiedrības maldināšanai to dēvēja par «blakus produkciju» — par eksperimentiem sakaru līdzekļu ražošanas nozarē. Taču pat es sapratu, ka šo «blakus produkciju» nosūta Aizsardzības pārvaldes laboratorijām un tā domāta militāriem mērķiem. «Ierocis katram gadījumam», kā pie mums mēdz sacīt.
— Nē, tas ir vienkārši neticami! — pavisam satraukts teica direktors rīkotājs. — Mūsu firma ir noslēgusi ar vislielākajām amerikāņu elektro- kompānijām vienošanos par tehnisko sadarbību — par akustisku ierīču, radio, elektronisku aparātu izgatavošanu. Es pieļauju, ka tādā gadījumā, ja mēs paraktos dziļāk, atklātos Asivaras sakari ar ārzemju kapitālu. Taču Asivara un amerikāņu valdības oficiālais izlūkošanas dienests — to grūti iedomāties.
— Ko jūs brīnāties? — cilvēks, kas bija tērpies kimono, iebilda. — Amerikā lielais bizness un valdība darbojas roku rokā. Ja atceraties, prezidenta Eizenhauera valdības sastāvā ietilpa gandrīz tikai
ievērojami biznesmeņi. Lai saglabātu Amerikas militāro un ekonomisko pārākumu, šie kungi ir gatavi uz visu… Minēsim kaut vai tādu piemēru. Kāds japāņu zinātnieks, kas eksperimentēja ar ērcēm, bīstamu slimību izraisītājām, pēkšņi saņēma uzaicinājumu strādāt Amerikā. Viņš, protams, nopriecājās, domāja, ka viņa darbi kļuvuši pazīstami aiz robežām. Taču patiesībā viss izrādījās daudz vienkāršāk: te runa bija par ērču izmantošanu bakterioloģiskā karā. Redziet nu.
— Varbūt Asivara tomēr nav tieši saistīts ar amerikāņu militāro izlūkošanu? — prezidents sacīja. — Viņš ziņojis kādiem citiem, bet tie informējuši CIP.
— Tās ir tikai detaļas. Bet vispār stāvoklis ļoti nopietns, — cilvēks, kas bija tērpies kimono, saraucis pieri, turpināja. — Ja tas ir tiesa, ka šī mīklainā persona patiešām spējīga radīt skaņas vakuuma fenomenu, tad ari amerikāņu militārās aprindas, protams, sākušas enerģiski rīkoties, lai dabūtu viņu savas rokas. Taču labie gari pagaidām vēl ir mūsu pusē, tāpēc mēģinājums viņu nolaupīt cietis neveiksmi.
— Vārdu sakot, — prezidents pārlaida vērīgu skatienu visiem klātesošajiem, — ja šī persona spēj izdarīt tamlīdzīgus trikus, tā pelnījusi visnopietnāko ievērību. Nav izslēgts, ka mēs vēl neesam redzējuši visus viņa trikus.
— Protams, ne visus, — es sacīju. — Šis… šis radījums . .. savā ziņā ir pat bīstams.
— Bīstams? — cilvēks, kas bija tērpies kimono, ar acīm ieurbās manī. — Ko jūs ar to domājat?
— Es pats viņu ne visai labi izprotu. Taču, kā man šķiet, šī būtne …
Pēkšņi durvis ar troksni atvērās, un kaut kas ievēlās istabā.
— Ai, ai, mani kungi dārgie! — Goemons sacīja līksmā ķērkstošā balsī un pacēla katliņu. — Man acīs spiežas asaras aiz prieka, sajūsmas, aiz laimes, ka redzu visu tik ļoti godāto un cēlo blēžu baru te sapulcējušos kopā! Cik jums patīkami, maigi, mīļi purni! Vai esat nokārtojuši man audienci pie viņa majestātes?
3
— Esiet sveicināts, Goemona kungs! — nesatricināmi mierīgi un ar cieņu sacīja cilvēks, kas bija tērpies kimono. — Sēdieties, lūdzu! Un arī jūs, jaunā dāma …
— Tātad jūs esat tas prezidents? — Goemons pašķielēja uz viņu ar savām jau tā šķībajām acīm.
— Nē. Atļaujiet jums stādīt priekšā elektrokompānijas «Universal» prezidentu. Bet es esmu visparastākais ierēdnis, varat saukt mani vienkārši par Daidzo Tamuru.
Es aiz pārsteiguma klusu iesaucos. Nu man bija skaidrs, kas viņš ir! Daidzo Tamura, cilvēks, kuram nav nekāda oficiāla amata, bet patiesībā aizkulisēs vada visu mūsu valsts politiku un ekonomiku. Viņš ir viena no vismīklainākajām mūsdienu Japānas personām!
Pasaulē daudz mīklainu personu un aizkulišu figūru, taču tik neizprotamu un glumu, kāds bija Tamura, varbūt ir pāris — ne vairāk. Viņu mēdza saukt par «labējo kreiso». Gluži kā svārsts viņš nekad neapstājās kādā noteiktā punktā. Pilnīgas savstarpējas saprašanās atmosfērā ticies ar kreisās opozīcijas līderi, viņš tūlīt nāca klajā ar galēji labēju paziņojumu; cīnīdamies par miera saglabāšanu un nostiprināšanu, viņš brīžiem izturējās kā visdedzīgākais militārisma piekritējs… Finansistu aprindās viņš bija savs cilvēks. Viņam bija milzīga ietekme visdažādākajos sabiedrības slāņos. Tātad Daidzo Tamura bija ļoti liela, veikla un izmanīga haizivs. Mūsu firmas prezidentam viņš bija sens paziņa: kādreiz abi rosīgi darbojušies slepenā dienesta orgānos un kļuvuši slaveni ar to, ka gadiem ilgi «klaiņojuši» pa kontinentu vai, pareizāk sakot, bijuši aģenti, kuriem dots provokatorisks uzdevums kurināt ekstrēmistisku noskaņojumu pret Ķīnu.
— Ko iesākt ar šiem te? — Goemons pamāja uz diviem vīriešiem, kas bija nosviesti kā maisi uz grīdas. — Dabūt viņus pie samaņas vai arī atstāt, lai guļ, dus, sūt kādus tūkstoš gadus?
— Pagaidām mēs viņus aizvāksim, — Tamura nospieda zvana podziņu.
It kā uz burvja mājienu telpas viņā galā pašķīrās portjeras un parādījās divi melni tērpti spēcīgi puiši, kas, paklausot Tamuras mēmai pavēlei, tūlīt aizvilka projām nejūtīgos ķermeņus.
Tagad man bija skaidrs, kam pieder šī māja.
Goemona kungs … — Daidzo Tamura nesteidzīgi un majestātiski atzvēlās krēslā. īsi apgriezti iesirmi mati, vērīgas un spriganas acis, plats deguns, gaļīgas lūpas, uz priekšu izbīdīts zods… Jā, viņš patiešām spēja radīt spēcīgas personības iespaidu. Salīdzinājumā ar viņa impozanto stāvu, kuram pa visām porām lauzās uz āru liela pašcieņa, mūsu prezidents atgādināja sīku kukainīti. — Esmu nodomājis griezties pie jums ar pavisam lietišķu priekšlikumu.
— Tas nu gan ir jauki, lieliski, brīnišķīgi, debešķīgi! Es par to vien tikai sapņoju, — Goemons, vāļādamies atzveltnes krēslā, tirināja savas īsās kājeles, kuras nesniedzās līdz grīdai. — Ja es būšu ar mieru, tad tu man, puis, sarīkosi tikšanos ar viņa majestāti Japānas imperatoru, un es varēšu skatīties viņa saulainajā vaigā.
— Pagaidām man vēl ir grūti jums to noteikti apsolīt, — Tamura atbildēja. — Katrā ziņā es laikam esmu vienīgais, kas var mēģināt stādīt jūs priekšā visaugstākajam valdniekam. Tomēr es gribētu jūs brīdināt… Starp citu, kāpēc jūs tā cenšaties panākt audienci pie viņa majestātes?
— Gribu autogrāfu! Lai Japānas imperators paņem papīra lapiņu un uzraksta, uzšņāpj, uzskricelē savu dārgo vārdiņu, — Goemons pavisam bezrūpīgā noskaņā sacīja. — Vareni, vai ne? Ar tādu autogrāfu var katra priekšā palepoties.
— Viņa majestātei nelabpatīkas dāvāt autogrāfus, — Tamura kategoriskā tonī paskaidroja. — Ja arī jums tomēr uzsmaidīs tāda negaidīta laime, tad jāņem vērā, ka viņa majestātes autogrāfu nedrīkst rādīt katram, kas pagadās ceļā, vai arī visiem stāstīt par to. Es jūs brīdinu, Goemona kungs, ka šāds svētums jāglabā ļoti saudzīgi. Pretējā gadījumā būšu spiests, — lai cik žēl man arī būtu to darīt! — nocirst jums galvu.
— Pavei, cik šaus-mīgi! Tu nu gan, kungs, esi briesmīgs, īsts lielceļa laupītājs! Visi mazi bērni droši vien no tevis baidās! — Goemons pabolīja savas ačteles uz visām pusēm. — Bet, ja jau jūsu žēlastība, augsti godājamais kungs, vēlas, kāro saņemt kā dāvanu manu galvu, tad arī uzdāvināšu, man nav žēl! Bet varbūt gribi divas? Varbūt trīs? Varu dāvāt kaut vai duci, pavisam svaidziņas, siltiņas.
Daidzo Tamura pat ausi nepakustināja.
— Es darīšu visu, ko vien spēšu, lai palīdzētu jums tikt audiencē pie visaugstākā, — viņš sacīja. — Taču, lai būtu dots pret dotu, Goemona kungs, — es palūgšu jūs dalīties ar mani visās savās zināšanās un atklāt man savas ne visai ikdienišķās spējas.
— Lai notiek, nekas nevar būt par to vienkāršāks! — Goemons negaidīti ātri ļāva pierunāt sevi.
— Sakiet… piemēram, nesen jūs iznīcinājāt skaņu… Vai jūs kaut ko citu arī vēl protat? — Daidzo Tamura it kā starp citu pavaicāja.
— Protu, protu! Visu ko, dažnedažādi… Man prātā pigoriņi un pekstiņi, stiķi un niķi, ha-ha, ha! … Zinu interesantākas spēlītes par jūsu bērnišķīgo rotaļlietu, ko jūs saucat par zinātni.
Varēja redzēt, ka sasprindzinājums, kas bija jūtams visos klātesošajos, pakāpeniski mazinās.
Un pēkšņi Kisako, kura visu laiku bija stāvējusi man blakus, sagrīļojās.
Es steigšus satvēru viņu.
— Kas tev kait? Vai tev ir slikti?
Nedaudz pavērusi plakstiņus, viņa vārgā balsī pateica:
— Vai tu vari iedomāties, kā mēs šeit nokļuvām? … Pa … pa … gaisu …
Un viņa zaudēja samaņu.