1
Pēc šī paziņojuma Daidzo Tamura palika savā iepriekšējā pozā. Ārzemju korespondenti kādu mirkli klusēja, pēc tam visi reizē sāka skaļi smieties.
Šāda reakcija bija gluži dabiska.
Kopš tās dienas, kad visi bija pieredzējuši skaņas vakuma fenomenu, bija pagājis jau ilgāks laiks. Spilgtie iespaidi bija pagaisuši no atmiņas. Lai cik satricinoši bijuši notikumi, cilvēks tos pamazām aizmirst. Ne velti parunā teikts: «Ko acis neredz, to sirds aizmirst.»
Ārzemju korespondenti smējās kā kutināti. Un viņiem bija gluži dibināts iemesls to darīt. Lielākā daļa acīmredzot nodomāja, ka šis resnais, varen dižmanīgais, īsi apcirptais japāņu boss ir mazliet jucis vai ari vienkārši nolēmis izspēlēt ar viņiem muļķīgu joku.
— Un kā tad to var izdarīt? — tēlodams pilnīgu nesaprašu, skaļi ievaicājās Reitera aģentūras korespondents. — Varbūt jāņem no krāna ūdens un jālej virsū ūdeņraža bumbai?
Zālē atkal nodārdēja smiekli.
— Smejieties vien, kungi, ja jums tas dara prieku, — nesatricināmi mierīgā balsī atbildēja Daidzo Tamura. — Drīz, pavisam drīz jums smiekli nebūs prātā. Sacelsies tāds troksnis, ka jums gribēsies labāk aizbāzt ausis.
— Bet kā to var praktiski panākt? — nikni iejautājās laikraksta «Times» korespondents. — Vai jūs gatavojaties noburt uz mūsu Zemes visus pulvera krājumus?
— Jā, apmēram tā tas ir…
— Brīnišķīgi! Tādā gadījumā mēs visās baznīcās lūgsim dievu, lai viņš mūs atpestī no jūsu burvju vārdiem. Pat uz šautenēm un šāviņiem uzzīmēsim krustus.
Zāli pāršalca jauns smieklu vilnis.
— Smejieties vien, kungi, ja jums tas dara prieku, — Tamura atkārtoja, un arī pats iesmējās. Un tad viņš pēkšņi sāka runāt nopietnā balsī, izteikdams savas domas pareizā angļu valodā, tiesa, gan ar tipisku japāņu akcentu: — Kungi, jūs esat mācījušies skolā un jums ir zināms, ka matērijas elementu ķīmiskās īpašības nosaka tas, cik daudz elektronu riņķo ap atoma kodolu …
Korespondenti joprojām smējās un nemaz neklausījās, ko Tamura saka. Vienīgi žurnāla «United States News and World Report» speciālkorespondents izbrīnījies palūkojās uz oratoru.
— Nu, un kas tad ir? — ievaicājās šis korespondents, kas bija pazīstams ar savām zināšanām kara tehnikas jautājumos.
— Pulveris ir ķīmisks savienojums, — Tamura atbildēja angliski. — Ja mēs izmainām šāda savienojuma elementu ķīmiskās īpašības, precīzāk izsakoties, izmainām atoma elektronu struktūru, tad iegūstam pavisam jaunu ķīmisku savienojumu, kam nepiemīt vairs iepriekšējās īpašības.
— Bet kā? Kā to var izdarīt? — korespondents tincināja.
— Diemžēl neesmu ne fiziķis, ne ķīmiķis, un tāpēc arī pats īsti nezinu, kas jādara. Speciālisti apgalvo, ka ar noteiktas frekvences viļņu palīdzību.
Pateicis šos vārdus, Tamura piecēlās kājās. Lielākā daļa klātesošo joprojām turpināja smieties.
— Jūs varat ticēt vai neticēt, bet es jums iesaku pašiem ievākt ziņas par rezultātiem, — Tamura no jauna bija sācis runāt japāniski, un tulks atviegloti uzelpoja. — Sazinieties ar savām valstīm. Bet vislabāk būtu, ja jūs nodibinātu sakarus ar tiem rajoniem, kur patlaban noris kaujas. Tad jūs arī uzzināsiet, kas patlaban tur notiek.
Viņš pamāja miesassargiem un izgāja ārā no zāles.
Troksnis nenorima. Daži smējās, daži, rādīdami ar roku uz Tamuru, kliedza viņam nopakaļ: «Avantūrists! Blēdis!» Bet vairums neizpratnē raustīja plecus, nožēlodami veltīgi izšķiesto laiku.
Tamura neatskatīdamies bija nokāpis lejā uz pirmo stāvu un no zāles devās uz galveno izeju. Bet tur pēkšņi notika kaut kas pavisam negaidīts.
2
Vestibilā slaistījās apkārt vairāk nekā ducis Tamuras detektīvu un «slepenās vienības» biedru, kuri izlikās par viesnīcas viesiem, kas aiz garlaicības nezina, ko iesākt. Uz ielas pie galvenās ieejas divi policisti bija nostājušies uzsvērti laiskās pozās, taču ar acīm viņi aptaustīja katru, kas iegāja viesnīcā.
Tamura atgaiņājās no dažiem uzmācīgiem japāņu un ārzemju korespondentiem, izgāja ārā pa automātiskajām durvīm un sāka soļot lejup pa kāpnēm, dodamies uz savu kadijaku.
Policists, kurš bija uzmaucis naģeni dziļi uz pieres un stāvēja kāpņu labajā pusē, pēkšņi pagriezās, zi- beņātri, ar apbrīnojami veiklu profesionāļa tvērienu izrāva no maksts lielo, smago četrdesmit piektā kalibra smitu-vesonu, pavērsa tā stobru tieši pret Tamuras krūtīm un atbrīvoja drošinātāju.
Neviens nebrīnītos, ja lode, kas izšauta no dažu metru attāluma ar lielkalibra smitu-vesonu, izurbtos cauri Tamuras krūtīm un noguldītu gar zemi arī aiz viņa muguras stāvošo miesassargu. Taču policists bija izrāvis pistoli tik izveicīgi un eleganti, ka Tamura pat pasmaidīja, droši vien nodomādams: šis zellis grib atdot man godu.
Tamura tomēr maldījās. Tas bija profesionāls slepkava, izgājis caur uguni un ūdeni. Viņa neizteiksmīgajā sejā, kas bija ar lieliem vaigu kauliem un pelēka kā zeme, nenotrīsēja neviens muskulis, tikai acis auksti iezalgojās stingrā apņēmībā. Viņa roka nenodrebēja, kad viņš notēmēja pistoli uz sava upura krūtīm. Šī pistole rēgojās Tamuras acu priekšā tik draudīga, ka varētu likties: pret viņu pavērsts pasaulē vislielākā lielgabala — līnijkuģa «Jama- to» četrdesmit sešu centimetru kalibra lielgabala stobrs.
Tas viss norisinājās vienā acumirklī. Kad kaut ko grib aprakstīt, vienmēr iznāk ļoti gari, taču īstenībā es šoreiz pat acis nepaguvu pamirkšķināt. Tamuras vaigi nevilšus noraustījās. Neviens nespēja aizkavēt slepkavu. Neviens pat neiekliedzās. Visi sastinga itin kā pēkšņi apturētas filmas kadrā.
Tūlīt būs redzams apžilbinošs uzliesmojums, nodārdēs šāviens, un nāsīs iesitīsies stipra pulvera
smaka … Es instinktīvi piemiedzu acis. Taču … bija dzirdams vienīgi metālisks klikšķis.
Es atvēru acis. Zellis, kurš bija izlicies par policistu, itin aukstasinīgi vēlreiz atbrīvoja drošinātāju. Šīs sistēmas pistolēm gaili uzvilkt nevajag — tas darbojas automātiski, tiklīdz atbrīvots drošinātājs. Atskanēja vēl viens, gluži tāds pats klikšķis.
Kad šāviņš jau otrreiz nebija gājis vaļā, slepkavas sejā pavīdēja šaubu izteiksme. Izvairījies no miesassarga, kurš viņam beidzot metās virsū, viņš sāka kāpties atpakaļ, turot pistoli pie jostas vietas, kā to dara kovboji vesternu filmās. Nepaļaudamies vairs uz automātiku, viņš trīsreiz ar plaukstas sitienu uzvilka gaili un trīsreiz pēc kārtas atbrīvoja drošinātāju.
Taču visas piecas reizes šāviņš negāja vaļā.
Nākamajā mirklī aiz izbrīna un šausmām pārvērstā viltus policista seja jau bija pazudusi aiz īsto policistu, detektīvu un miesassargu mugurām.
3
— Nu, vai redzējāt?
Tamura stāvēja pie kadijaka durvīm, lepni atmetis atpakaļ galvu, un smējās pilnā kaklā. Uz viņu blenza apstulbinātie korespondenti.
Pēc tam Tamura pagriezās pret policistu, kas atradās viņam līdzās.
— Iedodiet man savu pistoli!
— Atvainojiet, es to nedrīkstu darīt! — policists, nosarcis sarkans kā vēzis un nezinādams, kā īsti šajā brīdī rīkoties, atbildēja.
— Labi, tad šaujiet pats. Neuztraucieties, es, Daidzo Tamura, atbildēšu jūsu priekšniecībai par šo šāvienu.
Policists, it kā meklēdams sev aizstāvi, palūkojās uz visām pusēm. Viņš saskatījās ar policijas komisāru, taču tas novērsās un acīmredzot aiz cieņas pret Tamuru piegāja klāt tikko notvertajam noziedzniekam. Policists, izpildīdams pavēli, ko viņam deva «ievērojamā persona», kuru viņš, bez šaubām, pazina, izrāva no maksts pistoli.
— Pārbaudiet, cik jums ir patronu, — Tamura sacīja.
Policists lēnām, nepavisam ne tik izveicīgi, kā to bija darījis slepkava, atvēra cilindru.
No sešām ligzdām piecās spīdēja patronu muguriņas. Lai izvairītos no nejauša šāviena, sesto ligzdu vienmēr atstāja tukšu.
— Pārbaudījāt, vai viss kārtībā, viss savā vietā? — Tamura līksmi ievaicājās, ar katru ādas poru sajuzdams korespondentu saspringtos skatienus. — Lieliski. Bet tagad šaujiet gaisā!
Policists, padevies liktenim, neveikli pacēla gaisā pistoli un pavērsa stobru pret debesīm. Ja ap viņu ciešā lokā nestāvētu Tamura un tā miesassargi, viņš droši vien būtu rīkojies citādi. Viņam kļuva baismi, redzot, ka uz viņu noraugās citi policisti un detektīvi.
— Uguni! — Tamura nokomandēja.
Policists izmisīgā apņēmībā atbrīvoja drošinātāju.
Atkal varēja dzirdēt klikšķi.
— Tikai viens šāviens, — Tamura pavīpsnāja. — Varbūt pistolei gadījusies kļūme? Bet tagad izšaujiet visas patronas.
Bija redzams, kā ik reizes, atbrīvojot drošinātāju, lēnām tiek uzvilkts gailis un pagriežas cilindrs.
Klikšķis! … Klikšķis! … Vēl viens klikšķis! … Visas piecas reizes šāviens negāja vaļā.
Policists izbijies paskatījās uz pistoli, viņam acīmredzot likās, ka izdarījis kaut ko nepareizi, bet pēc tam viņš atkal atvēra cilindru. Ikvienā no piecām
ligzdām spīdēja pa sudrabainam detonatora aplītim, uz kura savas pēdas bija atstājis aizslēga belzenis.
— Ahā. .. šķiet, jaunais ierocis jau sācis iedarboties! — Tamura pievērsās korespondentiem un izplūda skaļos smieklos. — Turpmāk šaujamieroči kļūs par parastām bērnu rotaļlietām.
To pateicis, Tamura steidzīgi iekāpa kadijakā.Man viss bija skaidrs: Goemons demonstreja savu kārtējo triku.