1
Tamura vai, pareizāk sakot, Goemons, bija iesviedis ūdenī akmeni, un visā pasaulē bija parādījušies apļi.
Tie veidojas lēnam, cits pec cita.
Pompozais paziņojums, kuru Tamura bija sniedzis viesnīcā T., tikai pamazām radīja plašāku atbalsi sabiedrībā.
Preses konference notika marta pēdējās dienās, tāpēc korespondenti šo neticamo ziņu bija uztvēruši kā visai neveiklu pirmā aprīļa joku. Es nezinu, vai Tamura bija paredzējis, ka viss noritēs tieši tā.
Lielākā daļa Eiropas un Amerikas laikrakstu klusēja. Vienīgi dažas lētticīgākās lapeles zem kopīgā virsraksta «Pirmais aprīlis» bija ievietojušas dažus pavisam īsus ziņojumus: «Ūdeņradis bumbās pārvēršas par ūdeni», «Japāņu boss dzen jokus», «Tikmēr spridzinājās, kamēr apnika» u. c.
Japāņu preses paziņojumiem bija daudz sensacionālāks raksturs.
Tomēr ari neviens Japānas laikraksts ziņojumus par preses konferenci nesniedza pirmajā lapaspusē. īsas ziņas tika ievietotas tikai otrās lappuses pašā apakšā. Jāatzīmē gan, ka Tamura pēc starpgadījuma pie viesnīcas T. bija pazudis bez pēdām. Toties rubrika «Dažādi notikumi» visos laikrakstos bija veltīta gandrīz vienīgi «atentātam, ko pret Daidzo Tamuras kungu izdarījusi kāda nepazīstama persona». Policija pavēstīja, ka noziedznieka personību un nacionālo piederību pagaidām nav izdevies noskaidrot. Pratināšanā viņš spītīgi klusējot, un tāpēc varot vienīgi minēt, kas pamudinājis viņu izdarīt šo atentātu.
Pasaules presi daudz vairāk interesēja kaujas starp amerikāņu armiju Tālajos Austrumos un kādas Dienvidaustrumu Āzijas valsts iedzīvotājiem. Amerikāņu pavēlniecība jau sešas stundas pirms Tamuras paziņojuma bija pakļāvusi visstingrākajai cenzūrai visus korespondentu paziņojumus no kauju vietām, bet trīs stundas pēc šī paziņojuma Baltais nams bija sācis tikpat stingri kontrolēt arī presi un radio.
Kāda tad īsti situācija bija izveidojusies Dienvidaustrumu Āzijas frontēs? Nu jau vairākus gadus turpinājās nikns partizānu karš, kas amerikāņiem sagādāja ne mazums raižu. Visa pasaule bija nobažījusies par to, ka uguns, kas plēnēja kaut kur Āzijas džungļos, kuru katru brīdi var izvērsties milzīgā ugunsgrēkā.
Stundu pēc cenzūras ieviešanas Honkongas telegrāfa aģentūra PANA sniedza īsu ziņu, ka kauju vietās notikušas ievērojamas pārmaiņas.
Pēc tam aģentūra «Siņhua» publicēja paziņojumu par to, ka amerikāņu sauszemes karaspēka daļas cīņās ar partizāniem kādā no Dienvidaustrumu Āzijas rajoniem cietušas lielus zaudējumus.
Trīs stundas pēc cenzūras ieviešanas Amerikas Savienoto Valstu ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks misters Barbars, kurš bija akreditēts attiecīgās valsts marionešu valdības pārvaldītās teritorijas galvaspilsētā, atstāja savu rezidenci un, šķērsojis virsskaņas bumbvedējā okeānu, ieradās Vašingtonā.
Un vēl pēc vienas stundas ASV štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Talismans izlidoja no Vašingtonas uz kauju rajonu.
Kas tad bija atgadījies?
Pasaules prese, aizturējusi elpu, plaši atvērusi acis un klausīdamās ar abām ausīm, pievērsa visu savu uzmanību Vašingtonai un kādam no Dienvidaustrumu Āzijas rajoniem.
Kas tad bija noticis šajā subtropu, rīsa lauku, purvu un džungļu rajonā, kuru apdzīvoja neliela baskāju tautiņa ar noslēgtu raksturu, kas izpaudās viņu sejās, rajonā, kura ļaudis, nomocīti marionešu valdības jūgā, cīnījās uz dzīvību un nāvi, rajonā, kurā saimniekoja amerikāņi, kas pieraduši bāzt degunu citu darīšanās, aizbildinoties ar ieganstu, ka «jāsniedz palīdzība vāji attīstītai tautai», rajonā, kurā aizokeāna bosi, ieguldījuši daudzus miljonus dolāru visdažādākā veida ieroču ražošanā, sarausa nedzirdēti lielu peļņu, rajonā, kurā labi paēdušie profesionālie karavīri kaisa «svētās» dusmās un draudēja atriebt katru savu kritušo pulka biedru, rajonā, kurā ģenerāļi ekstrēmisti, jau izsenis kļuvuši bēdīgi slaveni, līda vai no ādas laukā, lai vietējo konfliktu izvērstu pasaules karā, rajonā, kurā CIP aģenti perināja pretīgas intrigas, izpatikdami mēra sajūtu zaudējušiem militāristiem, rajonā, kurā Baltā nama darboņi veltīgi pūlējās pūst cilvēkiem miglu acīs, lai vismaz daļēji attaisnotu sevi pasaules sabiedrības priekšā, un arvien dziļāk iestiga viņu pašu uzsāktajā avantūrā, — kas tad īsti notika šajā nomaļajā banānu, silto vēju un varonīgo partizānu novadā, kurš mudžēt mudžēja no pārdrošiem korespondentiem? .. .
Neviens nespēja izprast, kas tur notiek. Šajās dienās nevienam nebija laika pievērst īpašu uzmanību paziņojumam, kuru sniedzis kaut kāds japāņu boss Daidzo Tamura, kas turklāt dēvēja sevi par privātpersonu. Privātpersona var pļāpāt visu, kas vien tai patīk, un neviens to neņems par pilnu tikmēr, kamēr valdība nebūs oficiāli apliecinājusi, ka šai pļāpāšanai var ticēt. Taču Japānas valdība klusēja.
Un nevienam neienāca arī prātā meklēt kādu sakarību starp šo gandrīz vai anekdotisko preses konferenci un pārmaiņām, kuru rezultātā Dienvidaustrumu Āzijā bija izveidojusies ārkārtīgi sasprindzināta situācija.
Bet…
2
Bet pagāja tikai desmit stundas, kopš amerikāņu pavēlniecība bija ieviesusi cenzūru, un Eiropu jau sasniedza pirmās vēstis, kuras pārkāpa cenzūras noteiktos ierobežojumus.
Viens no populārākajiem itāliešu laikrakstiem publicēja savās slejās telegrammu, kuru bija parakstījis speciālkorespondents, kas atradās Dienvidaustrumu Āzijā.
«Traģēdija Kuengbangā!» — tā bija nodrukāts itāliešu laikrakstā. Un zem šī virsraksta bija ievietota neliela informācija:
«Džungļos, Kuengbangas ciema rajonā, vienā no Dienvidaustrumu Āzijas frontes priekšējās līnijas iecirkņiem, vietējie partizāni ielenca divus amerikāņu jūras kājnieku bataljonus. Puse no bataljona personālsastāva iznīcināta, otra puse saņemta gūstā.»
Pēc tam aģentūra «France Press» sniedza presē un pa radio vēl lakoniskāku ziņojumu:
«Visos Dienvidaustrumu Āzijas frontes iecirkņos amerikāņu karaspēka kaujas spējas ir pilnīgi paralizētas! Acīmredzot karadarbības gaitā sācies jauns pavērsiens.»
Un, visbeidzot, kāda Indonēzijas aģentūra atklāja «Kuengbangas traģēdijas» īsto būtību:
«Divi amerikāņu jūras kājnieku bataljoni, kas bija izvietojušies Kuengbangas ciemā, agri no rīta uzsāka soda operāciju, kuras mērķis bija iznīcināt lielu partizānu vienību. Pēc sīvām kaujām, kuras ilga vairākas stundas, partizānus iedzina džungļu biezoknī. Kad jūras kājnieki uzsāka pretinieka vajāšanu un, lai likvidētu partizānu štābu, devās džungļos arvien dziļāk, pēkšņi visi amerikāņu ugunspunkti, ieskaitot artilērijas sedzējlielgabalus, pilnīgi izgāja no ierindas. Rezultātā trešdaļa divu amerikāņu bataljonu personālsastāva tika iznīcināta, pārējie — saņemti gūstā. Partizāni, kuri lieliski orientējās vietējos apstākļos, šaujamieroču vietā lietoja bambusa pīķus, lokus ar bultām un pavisam vienkāršas rungas. Apmēram desmit amerikāņu kareivju, kuri nebija krituši kaujā un nebija arī saņemti gūstā, atkāpās uz Kuengbangu.
Munīcija kļuvusi pilnīgi nederīga ne tikai Kuengbangas rajonā. Tamlīdzīga parādība vērojama visā Dienvidaustrumu Āzijas frontē gan amerikāņu karaspēkā, gan arī partizānu vienībās.
ASV štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs Talismans, kurš bija ieradies kauju rajonā, uzturējās lidlaukā tikai apmēram vienu stundu un, noklausījies ziņojumu par pēdējiem notikumiem, nekavējoties izlidoja atpakaļ uz dzimteni.
Izveidojusies situācija rada bažas …»
Drīz _vien kļuva zināms, ka vairākas Dienvidaustrumu Āzijā dislocētā amerikāņu karaspēka daļas sadumpojušās.
Ļaudis visās zemeslodes malās bija ļoti satraukti un vaicāja: «Kas tad īsti notiek?… Kāpēc? … Un kāds tam iemesls? …»
Tomēr pagāja vēl dažas diennaktis, līdz pasaule saprata, ka «nedzirdētajiem notikumiem» ir ciešs sakars ar Daidzo Tamuras paziņojumu. Acīmredzot pasaule atradās šoka stāvoklī — tik ļoti to bija satricinājušas jaunās vēstis.
3
Pēc iepriekš aprakstītās preses konferences Daidzo Tamura, kurš sevi dēvēja par privātpersonu, es — viņa rokaspuisis un Goemona sargs, Kisako — Goemona aukle un pats Goemons «jaunā ieroča» iemiesojumā vai, pareizāk sakot, «jaunais ierocis», iemiesots Goemonā, paslēpāmies no ļaužu acīm, un neviens visā pasaulē nezināja, kur mēs atrodamies.
Bet mēs tajā laikā uzturējāmies vienā no Tamuras ārpilsētas villām — man jau bija sajucis visu šo viņa villu un savrupmāju skaits —, kas atradās netālu no lielpilsētas, Japāņu jūras krastā. Mūsu rīcībā bija īsviļņu radiouztvērējs, telefons, televizors un laikraksti, un tādējādi mēs saņēmām informāciju par paniku, kas pamazām pārņēma visas zemes.
īsviļņu radiouztvērējam bija pietiekami liela jauda. Sakaru dienesta darbinieks, kurš bija teicami sagatavots kādā karaspēka daļā un prata vairākas valodas, katru dienu noklausījās un pārtulkoja ārzemju ziņas, kas varētu interesēt Tamuru.
— Ziniet, Kongo sākušies nemieri, — es sacīju, iepazinies ar telegrammām, kuras sakaru dienesta darbinieks bija pārtulkojis. — Stenlivilā līdz nemaņai piekauts kāds valdības karaspēka kareivis. Vārdu sakot, visā pasaulē, it īpaši vāji attīstītajās zemēs, valda īsts sajukums.
— Ne tas vien vēl būs jāpieredz!—Tamura norūca un pagriezās uz otriem sāniem — viņa plecus un muguru patlaban masēja akla vecenīte, šīs villas sarga sieva.
Tad es iepazīstināju viņu ar ziņām, kas bija saņemtas pa tiešo vadu.
— ASV vēstnieks naktī apmeklējis mūsu premjerministru, un viņu saruna turpinājusies ļoti ilgi… Ko jūs esat nodomājis darīt? Starptautiskā sabiedriskā doma cenšas izdarīt spiedienu uz Japānas valdību.
— Nekas, lai jau cenšas vien… — Tamura, pievēris acis, pavīpsnāja. Pēc tam viņš iedzēra malku viskija. — Visļaunākajā gadījumā es varu arī atteikties no Japānas pavalstniecības. Es, Daidzo Tamura, esmu ķēries pie dižena pasākuma, un tagad pats svarīgākais ir ne no kā nenobīties. Mani meklē un turpinās meklēt, pūlēsies izrakt kaut vai no zemes, ja es tur būšu ielīdis. Kādu laiku man vēl nepieciešams slēpties. Bet pienāks laiks, un tautas balss, Āzijas balss, pareizāk sakot, vairāk nekā puse no visiem zemeslodes iedzīvotājiem atbalstīs mani, Daidzo Tamuru. Gan tu to pieredzēsi!
Es sapīcis paskatījos uz Tamuru. Kļūst taisni nelabi, kad viņš sāk plātīties. Tiesa, pasaulē notiek lielas pārmaiņas, bet kāds viņam ar to sakars? Tas viss taču ir vienīgi Goemona roku darbs.
Atkal Goemons… Man kļuva neomulīgi. Pirms pusstundas bija atnācis viens no Tamuras miesassargiem un aizvedis viņu kopā ar Kisako uz kādu attālāku istabu. Turklāt puisis uzmeta man daudznozīmīgu, izsmejošu skatienu.
Protams, Kisako jau gandrīz visu laiku bija atradusies Goemona tuvumā, bet tagad šis skatiens, šis smīns…
— Be-et… — es sastomījos, — Kisako …
— Nomierinieties, Toda, neuztraucieties, — Tamura, joprojām neatvērdams acis, noteica. — īstam vīrietim nav jākrīt izmisumā bābiešu dēļ.
Es jutu, ka šajā brīdī nobālēju. Tātad tomēr.. .Bet man bija šķitis, ka pēdējās dienās, kad bija sākusies šī jezga, jautājums par Kisako vairs nav aktuāls.
— Uz kurieni? … — Tamura nokliedza man pakaļ, bet es jau biju izdrāzies gaitenī. Asinis, kas līdz tam, likās, bija apstājušās manās dzīslās, tagad sakāpa galvā. Man acu priekšā sāka peldēt sarkani apļi.
Goemons ir ķēms, putnu biedēklis, taču diezgan patīkams putnu biedēklis. Viņš pat ir zināmā mērā valdzinošs. Man viņš, protams, sagādā ne mazums raižu, taču es nejūtu pret viņu īpašu nepatiku! Bet tas nu … tas nu tagad bija pavisam kas cits! Goemons un … Kisako! Vecais šķielējošais vilkatis … un mana iemīļotā, mana līgava, mana . ..
Es iekunkstējos. Pasaules likteņi tagad mani vairs nesatrauca un bija izgaisuši miglainās tālēs. Tamura bija kļuvis pavisam sīks un nereāls. Neapjēgdams, ko daru, es metos pa gaiteni uz to pusi, kur aizveda Goemonu un Kisako.
— Pagaidi, puis! Kurp tu tā steidzies? — man aizšķērsoja ceļu tas pats miesassargs, kura izskats vien jau man iedvesa visdziļāko riebumu. Viņš visu laiku pretīgi smīkņāja. — Tu te neārdies! Tālāk ceļš slēgts. Man dota pavēle nevienu tur neielaist.
Kad cilvēks ir kā apmāts, viņš spējīgs uz visu … Parastos apstākļos, sastapies ar tik ļaunu skatienu, es droši vien pārbītos un aizvāktos projām kā sapērts suns. Bet tagad, sakopojis visus savus spēkus, ar galvu ietriecos viņam vēderā. Dobji ievaidējies, viņš noslīga uz grīdas un zaudēja samaņu. Neko vairs nedomādams, es strauji atrāvu vaļā stiklotās durvis un.. .
Un pārsteigts apstājos uz sliekšņa.
Kisako un Goemons bija apģērbti! Vienīgi Goe- mona katliņš vāļājās uz grīdas. Goemons, pat neno- vilcis getas, bija izstiepies visā garumā uz segas. Kisako sēdēja viņam blakus un kasīja viņa pilnīgi kailo galvu, kas spīdēja un laistījās kā biljarda bumba.
— Ak, tas esi tu! — mazliet samulsusi, sacīja Kisako.
— Mūsu vecītim nezin kāpēc šausmīgi patīk, ja viņam pakasa galvu …
— Ai-ai-ai, Toda, neskaties, nelūri, aizver, aizmiedz acis!—Goemons sāka purpināt. — Man kauns, bet es kā bērniņš alkstu, es kā mazulis gribu, lai man pakasa pakausīti.. .