125977.fb2 R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 33

R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 33

APĻI ŪDENĪ

1

Tamura vai, pareizāk sakot, Goemons, bija iesvie­dis ūdenī akmeni, un visā pasaulē bija parādījušies apļi.

Tie veidojas lēnam, cits pec cita.

Pompozais paziņojums, kuru Tamura bija sniedzis viesnīcā T., tikai pamazām radīja plašāku atbalsi sa­biedrībā.

Preses konference notika marta pēdējās dienās, tā­pēc korespondenti šo neticamo ziņu bija uztvēruši kā visai neveiklu pirmā aprīļa joku. Es nezinu, vai Tamura bija paredzējis, ka viss noritēs tieši tā.

Lielākā daļa Eiropas un Amerikas laikrakstu klu­sēja. Vienīgi dažas lētticīgākās lapeles zem kopīgā virsraksta «Pirmais aprīlis» bija ievietojušas dažus pavisam īsus ziņojumus: «Ūdeņradis bumbās pārvēr­šas par ūdeni», «Japāņu boss dzen jokus», «Tikmēr spridzinājās, kamēr apnika» u. c.

Japāņu preses paziņojumiem bija daudz sensacio­nālāks raksturs.

Tomēr ari neviens Japānas laikraksts ziņojumus par preses konferenci nesniedza pirmajā lapaspusē. īsas ziņas tika ievietotas tikai otrās lappuses pašā apakšā. Jāatzīmē gan, ka Tamura pēc starpgadījuma pie vies­nīcas T. bija pazudis bez pēdām. Toties rubrika «Da­žādi notikumi» visos laikrakstos bija veltīta gandrīz vienīgi «atentātam, ko pret Daidzo Tamuras kungu izdarījusi kāda nepazīstama persona». Policija pavēs­tīja, ka noziedznieka personību un nacionālo piede­rību pagaidām nav izdevies noskaidrot. Pratināšanā viņš spītīgi klusējot, un tāpēc varot vienīgi minēt, kas pamudinājis viņu izdarīt šo atentātu.

Pasaules presi daudz vairāk interesēja kaujas starp amerikāņu armiju Tālajos Austrumos un kādas Dien­vidaustrumu Āzijas valsts iedzīvotājiem. Amerikāņu pavēlniecība jau sešas stundas pirms Tamuras paziņo­juma bija pakļāvusi visstingrākajai cenzūrai visus ko­respondentu paziņojumus no kauju vietām, bet trīs stundas pēc šī paziņojuma Baltais nams bija sācis tik­pat stingri kontrolēt arī presi un radio.

Kāda tad īsti situācija bija izveidojusies Dienvid­austrumu Āzijas frontēs? Nu jau vairākus gadus tur­pinājās nikns partizānu karš, kas amerikāņiem sagā­dāja ne mazums raižu. Visa pasaule bija nobažījusies par to, ka uguns, kas plēnēja kaut kur Āzijas džun­gļos, kuru katru brīdi var izvērsties milzīgā uguns­grēkā.

Stundu pēc cenzūras ieviešanas Honkongas tele­grāfa aģentūra PANA sniedza īsu ziņu, ka kauju vie­tās notikušas ievērojamas pārmaiņas.

Pēc tam aģentūra «Siņhua» publicēja paziņojumu par to, ka amerikāņu sauszemes karaspēka daļas cī­ņās ar partizāniem kādā no Dienvidaustrumu Āzijas rajoniem cietušas lielus zaudējumus.

Trīs stundas pēc cenzūras ieviešanas Amerikas Sa­vienoto Valstu ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks misters Barbars, kurš bija akreditēts attiecīgās valsts marionešu valdības pārvaldītās teritorijas galvaspil­sētā, atstāja savu rezidenci un, šķērsojis virsskaņas bumbvedējā okeānu, ieradās Vašingtonā.

Un vēl pēc vienas stundas ASV štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Talis­mans izlidoja no Vašingtonas uz kauju rajonu.

Kas tad bija atgadījies?

Pasaules prese, aizturējusi elpu, plaši atvērusi acis un klausīdamās ar abām ausīm, pievērsa visu savu uzmanību Vašingtonai un kādam no Dienvidaus­trumu Āzijas rajoniem.

Kas tad bija noticis šajā subtropu, rīsa lauku, purvu un džungļu rajonā, kuru apdzīvoja neliela bas­kāju tautiņa ar noslēgtu raksturu, kas izpaudās viņu sejās, rajonā, kura ļaudis, nomocīti marionešu valdī­bas jūgā, cīnījās uz dzīvību un nāvi, rajonā, kurā saimniekoja amerikāņi, kas pieraduši bāzt degunu citu darīšanās, aizbildinoties ar ieganstu, ka «jā­sniedz palīdzība vāji attīstītai tautai», rajonā, kurā aizokeāna bosi, ieguldījuši daudzus miljonus dolāru visdažādākā veida ieroču ražošanā, sarausa nedzir­dēti lielu peļņu, rajonā, kurā labi paēdušie profesio­nālie karavīri kaisa «svētās» dusmās un draudēja at­riebt katru savu kritušo pulka biedru, rajonā, kurā ģenerāļi ekstrēmisti, jau izsenis kļuvuši bēdīgi sla­veni, līda vai no ādas laukā, lai vietējo konfliktu izvērstu pasaules karā, rajonā, kurā CIP aģenti peri­nāja pretīgas intrigas, izpatikdami mēra sajūtu zau­dējušiem militāristiem, rajonā, kurā Baltā nama dar­boņi veltīgi pūlējās pūst cilvēkiem miglu acīs, lai vismaz daļēji attaisnotu sevi pasaules sabiedrības priekšā, un arvien dziļāk iestiga viņu pašu uzsāktajā avantūrā, — kas tad īsti notika šajā nomaļajā ba­nānu, silto vēju un varonīgo partizānu novadā, kurš mudžēt mudžēja no pārdrošiem korespondentiem? .. .

Neviens nespēja izprast, kas tur notiek. Šajās dienās nevienam nebija laika pievērst īpašu uzmanību paziņojumam, kuru sniedzis kaut kāds japāņu boss Daidzo Tamura, kas turklāt dēvēja sevi par privāt­personu. Privātpersona var pļāpāt visu, kas vien tai patīk, un neviens to neņems par pilnu tikmēr, kamēr valdība nebūs oficiāli apliecinājusi, ka šai pļāpāša­nai var ticēt. Taču Japānas valdība klusēja.

Un nevienam neienāca arī prātā meklēt kādu saka­rību starp šo gandrīz vai anekdotisko preses konfe­renci un pārmaiņām, kuru rezultātā Dienvidaustrumu Āzijā bija izveidojusies ārkārtīgi sasprindzināta si­tuācija.

Bet…

2

Bet pagāja tikai desmit stundas, kopš amerikāņu pavēlniecība bija ieviesusi cenzūru, un Eiropu jau sasniedza pirmās vēstis, kuras pārkāpa cenzūras no­teiktos ierobežojumus.

Viens no populārākajiem itāliešu laikrakstiem pub­licēja savās slejās telegrammu, kuru bija parakstījis speciālkorespondents, kas atradās Dienvidaustrumu Āzijā.

«Traģēdija Kuengbangā!» — tā bija nodrukāts itā­liešu laikrakstā. Un zem šī virsraksta bija ievietota neliela informācija:

«Džungļos, Kuengbangas ciema rajonā, vienā no Dienvidaustrumu Āzijas frontes priekšējās līnijas iecirkņiem, vietējie partizāni ielenca divus amerikāņu jūras kājnieku bataljonus. Puse no bataljona perso­nālsastāva iznīcināta, otra puse saņemta gūstā.»

Pēc tam aģentūra «France Press» sniedza presē un pa radio vēl lakoniskāku ziņojumu:

«Visos Dienvidaustrumu Āzijas frontes iecirkņos amerikāņu karaspēka kaujas spējas ir pilnīgi parali­zētas! Acīmredzot karadarbības gaitā sācies jauns pavērsiens.»

Un, visbeidzot, kāda Indonēzijas aģentūra atklāja «Kuengbangas traģēdijas» īsto būtību:

«Divi amerikāņu jūras kājnieku bataljoni, kas bija izvietojušies Kuengbangas ciemā, agri no rīta uzsāka soda operāciju, kuras mērķis bija iznīcināt lielu par­tizānu vienību. Pēc sīvām kaujām, kuras ilga vairā­kas stundas, partizānus iedzina džungļu biezoknī. Kad jūras kājnieki uzsāka pretinieka vajāšanu un, lai likvidētu partizānu štābu, devās džungļos arvien dzi­ļāk, pēkšņi visi amerikāņu ugunspunkti, ieskaitot ar­tilērijas sedzējlielgabalus, pilnīgi izgāja no ierindas. Rezultātā trešdaļa divu amerikāņu bataljonu perso­nālsastāva tika iznīcināta, pārējie — saņemti gūstā. Partizāni, kuri lieliski orientējās vietējos apstākļos, šaujamieroču vietā lietoja bambusa pīķus, lokus ar bultām un pavisam vienkāršas rungas. Apmēram desmit amerikāņu kareivju, kuri nebija krituši kaujā un nebija arī saņemti gūstā, atkāpās uz Kuengbangu.

Munīcija kļuvusi pilnīgi nederīga ne tikai Kueng­bangas rajonā. Tamlīdzīga parādība vērojama visā Dienvidaustrumu Āzijas frontē gan amerikāņu kara­spēkā, gan arī partizānu vienībās.

ASV štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs Talismans, kurš bija ieradies kauju rajonā, uzturējās lidlaukā tikai apmēram vienu stundu un, noklausījies ziņojumu par pēdējiem noti­kumiem, nekavējoties izlidoja atpakaļ uz dzimteni.

Izveidojusies situācija rada bažas …»

Drīz _vien kļuva zināms, ka vairākas Dienvidaus­trumu Āzijā dislocētā amerikāņu karaspēka daļas sa­dumpojušās.

Ļaudis visās zemeslodes malās bija ļoti satraukti un vaicāja: «Kas tad īsti notiek?… Kāpēc? … Un kāds tam iemesls? …»

Tomēr pagāja vēl dažas diennaktis, līdz pasaule saprata, ka «nedzirdētajiem notikumiem» ir ciešs sa­kars ar Daidzo Tamuras paziņojumu. Acīmredzot pa­saule atradās šoka stāvoklī — tik ļoti to bija satrici­nājušas jaunās vēstis.

3

Pēc iepriekš aprakstītās preses konferences Daidzo Tamura, kurš sevi dēvēja par privātpersonu, es — viņa rokaspuisis un Goemona sargs, Kisako — Goe­mona aukle un pats Goemons «jaunā ieroča» iemie­sojumā vai, pareizāk sakot, «jaunais ierocis», iemie­sots Goemonā, paslēpāmies no ļaužu acīm, un ne­viens visā pasaulē nezināja, kur mēs atrodamies.

Bet mēs tajā laikā uzturējāmies vienā no Tamuras ārpilsētas villām — man jau bija sajucis visu šo viņa villu un savrupmāju skaits —, kas atradās ne­tālu no lielpilsētas, Japāņu jūras krastā. Mūsu rīcībā bija īsviļņu radiouztvērējs, telefons, televizors un laikraksti, un tādējādi mēs saņēmām informāciju par paniku, kas pamazām pārņēma visas zemes.

īsviļņu radiouztvērējam bija pietiekami liela jauda. Sakaru dienesta darbinieks, kurš bija teicami sagatavots kādā karaspēka daļā un prata vairākas valodas, katru dienu noklausījās un pārtulkoja ār­zemju ziņas, kas varētu interesēt Tamuru.

— Ziniet, Kongo sākušies nemieri, — es sacīju, iepazinies ar telegrammām, kuras sakaru dienesta darbinieks bija pārtulkojis. — Stenlivilā līdz nemaņai piekauts kāds valdības karaspēka kareivis. Vārdu sakot, visā pasaulē, it īpaši vāji attīstītajās zemēs, valda īsts sajukums.

—   Ne tas vien vēl būs jāpieredz!—Tamura no­rūca un pagriezās uz otriem sāniem — viņa plecus un muguru patlaban masēja akla vecenīte, šīs villas sarga sieva.

Tad es iepazīstināju viņu ar ziņām, kas bija saņem­tas pa tiešo vadu.

—   ASV vēstnieks naktī apmeklējis mūsu prem­jerministru, un viņu saruna turpinājusies ļoti ilgi… Ko jūs esat nodomājis darīt? Starptautiskā sabied­riskā doma cenšas izdarīt spiedienu uz Japānas val­dību.

—   Nekas, lai jau cenšas vien… — Tamura, pie­vēris acis, pavīpsnāja. Pēc tam viņš iedzēra malku viskija. — Visļaunākajā gadījumā es varu arī atteik­ties no Japānas pavalstniecības. Es, Daidzo Tamura, esmu ķēries pie dižena pasākuma, un tagad pats sva­rīgākais ir ne no kā nenobīties. Mani meklē un turpi­nās meklēt, pūlēsies izrakt kaut vai no zemes, ja es tur būšu ielīdis. Kādu laiku man vēl nepieciešams slēpties. Bet pienāks laiks, un tautas balss, Āzijas balss, pareizāk sakot, vairāk nekā puse no visiem zemeslodes iedzīvotājiem atbalstīs mani, Daidzo Ta­muru. Gan tu to pieredzēsi!

Es sapīcis paskatījos uz Tamuru. Kļūst taisni ne­labi, kad viņš sāk plātīties. Tiesa, pasaulē notiek lie­las pārmaiņas, bet kāds viņam ar to sakars? Tas viss taču ir vienīgi Goemona roku darbs.

Atkal Goemons… Man kļuva neomulīgi. Pirms pusstundas bija atnācis viens no Tamuras miesas­sargiem un aizvedis viņu kopā ar Kisako uz kādu at­tālāku istabu. Turklāt puisis uzmeta man daudznozī­mīgu, izsmejošu skatienu.

Protams, Kisako jau gandrīz visu laiku bija atra­dusies Goemona tuvumā, bet tagad šis skatiens, šis smīns…

—    Be-et… — es sastomījos, — Kisako …

—   Nomierinieties, Toda, neuztraucieties, — Ta­mura, joprojām neatvērdams acis, noteica. — īstam vīrietim nav jākrīt izmisumā bābiešu dēļ.

Es jutu, ka šajā brīdī nobālēju. Tātad tomēr.. .Bet man bija šķitis, ka pēdējās dienās, kad bija sākusies šī jezga, jautājums par Kisako vairs nav aktuāls.

—   Uz kurieni? … — Tamura nokliedza man pa­kaļ, bet es jau biju izdrāzies gaitenī. Asinis, kas līdz tam, likās, bija apstājušās manās dzīslās, tagad sakāpa galvā. Man acu priekšā sāka peldēt sarkani apļi.

Goemons ir ķēms, putnu biedēklis, taču diezgan pa­tīkams putnu biedēklis. Viņš pat ir zināmā mērā val­dzinošs. Man viņš, protams, sagādā ne mazums raižu, taču es nejūtu pret viņu īpašu nepatiku! Bet tas nu … tas nu tagad bija pavisam kas cits! Goemons un … Kisako! Vecais šķielējošais vilkatis … un mana iemī­ļotā, mana līgava, mana . ..

Es iekunkstējos. Pasaules likteņi tagad mani vairs nesatrauca un bija izgaisuši miglainās tālēs. Tamura bija kļuvis pavisam sīks un nereāls. Neapjēgdams, ko daru, es metos pa gaiteni uz to pusi, kur aizveda Goemonu un Kisako.

—    Pagaidi, puis! Kurp tu tā steidzies? — man aiz­šķērsoja ceļu tas pats miesassargs, kura izskats vien jau man iedvesa visdziļāko riebumu. Viņš visu laiku pretīgi smīkņāja. — Tu te neārdies! Tālāk ceļš slēgts. Man dota pavēle nevienu tur neielaist.

Kad cilvēks ir kā apmāts, viņš spējīgs uz visu … Parastos apstākļos, sastapies ar tik ļaunu skatienu, es droši vien pārbītos un aizvāktos projām kā sapērts suns. Bet tagad, sakopojis visus savus spēkus, ar galvu ietriecos viņam vēderā. Dobji ievaidējies, viņš noslīga uz grīdas un zaudēja samaņu. Neko vairs nedomā­dams, es strauji atrāvu vaļā stiklotās durvis un.. .

Un pārsteigts apstājos uz sliekšņa.

Kisako un Goemons bija apģērbti! Vienīgi Goe- mona katliņš vāļājās uz grīdas. Goemons, pat neno- vilcis getas, bija izstiepies visā garumā uz segas. Kisako sēdēja viņam blakus un kasīja viņa pilnīgi kailo galvu, kas spīdēja un laistījās kā biljarda bumba.

—   Ak, tas esi tu! — mazliet samulsusi, sacīja Ki­sako.

—   Mūsu vecītim nezin kāpēc šausmīgi patīk, ja viņam pakasa galvu …

—   Ai-ai-ai, Toda, neskaties, nelūri, aizver, aiz­miedz acis!—Goemons sāka purpināt. — Man kauns, bet es kā bērniņš alkstu, es kā mazulis gribu, lai man pakasa pakausīti.. .