125977.fb2 R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 36

R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 36

«MILITĀRIE SPēkI PASAULE TIKS PĀRGRUPĒTI!»

1

Mazā kūrorta pilsētiņa, kas atradās skaistā vietā netālu no Asigasaki, šodien pamodās agrāk nekā parasti.

Pilsētiņas iedzīvotāji un tūristi vēl saldi sapņoja, kad biezajai priekšausmas miglai cauri izlauzās dobji bungu rībieni. Pamazām tie kļuva arvien stiprāki un beidzot izvērtās varenā dārdoņā. Šī dārdoņa ielauzās iekšā pa dzīvojamo namu un viesnīcu logiem un ap­slāpēja arī karsto avotu kluso čaboņu.

Pavisam netālu no pilsētiņas uz augsta pakalna stāvēja sena pils. Tagad tā pēkšņi bija atdzīvoju­sies — tās tornī dārdēja lielas trauksmes bungas, kas bija klusējušas visus pēckara gadus.

Nelielā A. pils, kurai bija slavena pagātne, kara laikā nebija sagrauta. Gan cietokšņa akmens mūri, gan ārējais un iekšējais grāvis, gan piecstāvu sarg­tornis bija pilnīgi saglabājušies. Karš bija pasaudzē­jis pili, bet tās īpašnieku ne. Titulētais īpašnieks iz­putējis, nav varējis samaksāt nekustamā īpašuma nodokli, un pils nonākusi zem āmura. Pils atradās ļoti neizdevīgā vietā, tāpēc nepiesaistīja vietējo uzņē­mēju — tūristu viesnīcu īpašnieku uzmanību un des­mit gadus piederēja provinces nodokļu pārvaldei, līdz beidzot to nopirka kāds pēckara gadu jaunmil- jonārs, kurš bija uzkrājis kapitālu, spekulēdams mel­najā tirgū. Taču, kad pils jau bija daļēji pārbūvēta, miljonārs bankrotēja. Un tieši tad pils kļuva par Ta­muras īpašumu.

Tamura atstāja neskartu nelielo vietējo elektro­staciju, liftus, vannas istabas un daļu dzīvojamo telpu, kuras bija pārveidotas par komfortabliem viesnīcas numuriem, taču, uzskatīdams, ka šis senās kultūras piemineklis nedrīkst aiziet bojā, daudz pūļu veltīja pils un tās nocietinājumu ārējā izskata atjau­nošanai. Rezultātā A. pils pārvērtās par īstu brīnumu: iekšpusē — lieliski iekārtota mūsdienu viesnīca, bet no ārpuses — pēc visiem viduslaiku fortifikācijas noteikumiem būvēts cietoksnis.

Tiklīdz priekšausmas miglā nodārdēja trauksmes bungas, pirmie un otrie vārti plaši atvērās un pa tiem lieliem bariem saplūda iekšā no visām Japānas malām sabraukušie senās kara mākslas meistari, kuri bija paklausījuši Tamuras aicinājumam. Pagāja tldfc pusstunda, uzlēca saule, tās staros iemirdzējās fan­tastiskas apzeltītas zivis, kas bija izslējušas savas astes virs piecstāvu sargtorņa jumta, nožvadzēja smagās no dzelzs kaltās bultas, un vārti bija atkal cieši noslēgti.

Lielajā zālē torņa pirmajā stāvā bija sapulcēju­šies gandrīz visu senās kara mākslas veidu pārstāvji.

Likās patiešām brīnumaini, ka Japānā vēl līdz pat šai dienai bija saglabājies tik liels skaits senās kara mākslas veidu, lai gan daudziem no tiem vairs nebija nekādas praktiskas nozīmes.

Starp klātesošajiem bija gan senās kara mākslas dažādo veidu izcilākie speciālisti, gan no paaudzes paaudzē mantotās mākslas rūpīgi sargātāji, gan aug­sti kvalificēti un diplomēti meistari.

Zāli pāršalca klusināts «Š-š-š!», un durvīs parādī­jās Daidzo Tamura, tērpies parādes kimono, uz kura piedurknēm bija ar zīda diegiem izšūti ģērboņi, un platās tautiskās biksēs. Viņš apsēdās, pievilka sev klāt kājas un pievērsās klātesošajiem.

—    Kungi! — Tamura iesāka savu runu, un viņa skaļā balss atbalsojās zāles velvēs. — Vispirms atļau­jiet pateikties jums par to, ka jūs atsaucāties manam aicinājumam. Izdzirduši šo aicinājumu, jūs pamētāt savus siltos mājokļus un tumšā naktī devāties ceļā. Es, Daidzo Tamura, sirsnīgi pateicos jums un zemu paklanos jūsu priekšā.

Tamura zemu paklanījās. Klātesošie atbildēja vi­ņam ar vieglu galvas mājienu. Vairums bija ģērbu­šies nacionālos tērpos, un nezinātājam varētu lik­ties, ka te patlaban notiek kāda reliģiska ceremonija vai arī sasaukusi sēdi kāda biedrība, kurai ir pilnīgi svešas ikdienas rūpes un raizes.

—    Kungi, kā jūs jau droši vien esat uzzinājuši no laikrakstiem un radioraidījumiem, es, Daidzo Ta­mura, nesen laidu darbā jaunu ierīci, kas padarīja nekaitīgas visas sprāgstvielas. Mērķis, ko es izvirzīju, bija ļoti cēls — nodibināt mieru uz Zemes.

—   Mēs to zinām, un tas mūs ļoti iepriecina, —- sacīja sirmgalvis, kurš bija ievērojams Dzigas pau­košanas skolas pārstāvis.

—    Rezultātā visas lielākās valstis, kuras līdz šim ar šaujamieroču palīdzību apspiedušas savus vājākos kaimiņus, kļuvušas par Tamuras ienaidniecēm. Ja­pānā ielavījušies daudzi šo valstu aģenti. Vakar, piemēram, aģentu grupa izdarījusi iebrukumu kādā iestādē, kurai ir tiešs sakars ar jaunā ieroča izgata­vošanu. Šī iestāde pilnīgi izdemolēta.

Man jums jāpaziņo, ka es šo lēmumu pieņēmu kā privātpersona un esmu gatavs, lai nenodarītu nekādu ļaunumu mūsu kvēli mīļotajai Japānai, jebkurā brīdī atteikties no tās pavalstniecības. Taču nedrīkst aiz­mirst, cik mazdūšīga ir mūsu valdība, it īpaši attie­cībās ar Ameriku. Ja uz mūsu valdību tiks izdarīts spiediens, piedraudot ar ekonomiskām sankcijām, tad ļoti iespējams, ka valdība izdos mani Savienoto Valstu varas orgāniem. Turklāt var gadīties, ka ār­zemju aģentiem neviens īpaši nesekos un tie pacen­tīsies uzbrukt man tieši.

—   Ja šaujamieroči kļuvuši nederīgi, tad taču uz­brukuma draudi ievērojami mazinājušies, — sacīja kungs vidējos gados, kura dzimta jau piecpadsmitajā paaudzē bija pazīstama ar saviem Kogas skolas nindzja meistariem.

—   Protams! Un tomēr, lai gan es, Daidzo Tamura, nebīstos nāves, man nav tiesību mirt priekšlaicīgi. Tāpēc es lūdzu jūs, kuriem nav sveši kara mākslas vislielākie noslēpumi, aizsargāt mani. Domāju, ka tā­diem lietpratējiem, kādi esat jūs, nebūs grūti tikt galā ar kādu duci importētu dauzoņu.

—   Pilnīgi pareizi, — piebilda korpulents kungs, diplomēts Jage skolas paukotājs. — Ja šaujamos ieročus vairs nelietos, es viens pats varu ar vien­kārša koka zobena palīdzību pievarēt vismaz desmit tamlīdzīgu kaušļu.

—   Vai tiks lietoti kaujas zobeni? — kāds Hoku- sinito skolas paukotājs iejautājās.

—   Tas būs atkarīgs no tā, ko darīs pretinieks, — Tamura dārdošā balsī atbildēja. — Man šķiet, ka tagad, kad šaujamieroči kļuvuši nederīgi, būs jāpār­skata kara zinātne. Es lūdzu viduslaiku Kosjurjū sko­las taktikas un fortifikācijas pasniedzējus izstrādāt kaujas metodes vienībām, kas apbruņotas galveno­kārt ar lokiem, pīķiem un sitamiem ieročiem.

—    Redz, kas jums ir padomā… — dziļdomīgi ierunājās Kosjurjū kara zinātnes pētnieks — nožē­lojama izskata večuks ar grumbainu seju. — Tātad mēs atgriežamies senatnē, laikmetā līdz 1556. gadam, kad slavenajā Nagasino kaujā Odas strēlnieki sakāva kņaza Singena dzelzs kavalēriju.

—   Jums pilnīga taisnība. It īpaši lūdzu jūs izstrā­dāt cietokšņa aizstāvēšanas taktiku.

—    Tātad jūs esat nolēmis nocietināt šo pili? Vai domājat, ka tā tiks aplenkta? — ievaicājās jauns puisis, kurš apgalvoja, ka protot visus Todas skolas nindzjucū paņēmienus.

—    Jā, nav izslēgts, ka tas var notikt, — Tamura piekrītoši pamāja ar galvu. — Iepriekšējais pils īpaš­nieks nostiprinājis sienas ar ugunsizturīgiem dzelzs­betona paneļiem, bet es izremontēju un atjaunoju vi­sus ārējos nocietinājumus. Protams, vecā pils neiztu­rētu bombardēšanu no gaisa, toties tā ļoti piemērota tuvcīņai. No aplenkuma mums nav jābīstas. Pils teri­torijā ir ūdens — brīnišķīgs karstais avots, te aug bambuss, no kura var izgatavot bultas, daudz augļu koku un ārstniecības augu. Noliktavās glabājas pār­tikas produkti, kurus jau iepircis iepriekšējais īpaš­nieks. Ja aplenkums sāksies tūlīt un nepagūsim tam pamatīgāk sagatavoties, mēs tomēr spēsim te notu­rēties vairākus mēnešus. Var likties, ka pirmie un otrie vārti veidoti no koka, taču faktiski tie lieti no dzelzs un tikai apšūti ar plankām. Ja mēs noslēgsim vārtus, piepildīsim grāvjus ar ūdeni, iegremdēsim ūdenī peldošas lamatas, šausim pa šaujamlūkām ar bultām, bet no mūriem metīsim lejā akmeņus, tad pils viegli izturēs vienas vai divu tādu divīziju uz­brukumu, kuras nav apbruņotas ar šaujamiem ugunsieročiem.

2

Šķiet, klātesošie bija mazliet apmulsuši. Ja vienī­gie kaujas ieroči būs bultas, zobeni un pīķi, tad šī senatnīgā pils, bez šaubām, būs drošs patvērums. Turklāt pils nemaz nebija tik veca — spriežot pēc sargtorņa, tā celta tajā laikā, kad jau lietoja arkebū- zas un degļa lielgabalus. Un tomēr Tamuras nodoms nocietināties pilī un sagaidīt te ienaidnieka uzbru­kumu likās visai dīvains. Lielā zāle bija veidota sen­laicīgā stilā, un nacionālajos tērpos apģērbušies viduslaiku kara mākslas meistari, kuri bija tajā sa­pulcējušies, ļoti atgādināja uzticamus vasaļus, kas gatavi aizstāvēt savu lēņu kungu. Taču, atverot se­natnīgās zāles durvis, tūlīt varēja nokļūt modernā hallē, bet tālāk atradās guļamtelpas ar vannas un tualetes istabām, krānos urdza karstais un aukstais ūdens, bija ierīkots elektriskais apgaismojums, virs sargtorņa slējās televīzijas antēna, bet starp pirmo un otro cietokšņa mūri bija iekārtota plaša automa­šīnu stāvvieta un nosēšanās laukums helikopte­riem …

— Kungi, tagad gluži tāpat kā viduslaikos pats svarīgākais faktors karā būs prasme rīkoties ar iero­čiem. No jauna atdzims karavīru cildenās īpašības un varoņgars! Militārie spēki pasaulē tiks pārgru­pēti! — Tamura sāka runāt aizvien skaļāk. — Kungi, mūsdienu dzīves veids, kas radīts un uzspiests mums ar pulvera un šaujamo ieroču palīdzību, ir eiropei- zēts dzīves veids. Āzijai, kura atradās viduslaiku iesīkstējušo tradīciju varā, tas, bez šaubām, atnesis jaunas vēsmas. Un tomēr eiropieši uzspieda mums šo dzīves veidu tikai tāpēc, ka viņi izmantoja šaujamo ieroču absolūto pārākumu. Vai gan tad, ja Kortesam un Pisarro nebūtu bijušas arkebūzas un lielgabali, uz zemeslodes nebūtu saglabājies^acteku un inku cil­denais smaids? Vai gan lepnie Āfrikas dēli paši pa savu ceļu nebūtu nonākuši līdz civilizācijai, ja vi­ņiem nebūtu bijis jāiziet pazemojošā verdzības skola? Vai gan Indija bez angļu karabīnēm nebūtu pārkāpusi XX gadsimta slieksni? Vai gan bez četrdesmit piektā kalibra koltu, šauteņu un lauka lielgabalu palīdzības būtu atņemta zeme gudrajiem un drosmīgajiem in­diāņiem? Un vai tad, ja nebūtu lietoti Armstronga lielgabali, Āzijas atdzimšana nenotiktu citādā, aziā- Uem daudz piemērotākā veidā, balstoties uz pašas Āzijas ētiku un gadsimtos uzkrāto gudrību? Un, vis­beidzot, vai gan patlaban pastāvētu šausmīga, visu dzīvo radību apdraudoša kara briesmas, ja nebūtu saražots tik gigantisks daudzums moderno šaujamo ieroču, kodolbumbu un raķešu? Es esmu izvilcis in­dīgu, nāvi nesošu skabargu no mūsdienu pasaules miesas, kurā tā bija dziļi iedūrusies un draudēja pa­zudināt visu cilvēci. Un tagad es gribu lūgt, kungi, lai jūs pareizi izprastu manus nodomus un palīdzētu man ar savām zināšanām un spēku. Es negatavojos uzsākt aneksionistiskus karus un nekad neprasīšu, lai jūs pirmie kādam uzbruktu. Taču, ja uzbruks mums, mēs aizstāvēsimies! Japāņi, kas daudzus gad­simtus nodzīvojuši cieši saspiesti uz nelielas saliņas, acīmredzot jau atteikušies no filozofijas, kas sludina slepkavošanu slepkavošanas dēļ, un šobrīd atzīst tikai filozofiju, kas pieļauj iespējamu slepkavību aizstā­vēšanās nolūkā. Pie šīs atziņas mūs novedusi mūsu vēstures gaita. Tiesa, mūsdienu japāņu sabiedrībai nav bijis nepieciešams ņemt palīgā šādu filozofiju. Taču pagaidām nav zināms, kā tālāk attīstīsies noti­kumi. Tāpēc es, Daidzo Tamura, lūdzu jūs palīdzēt man ar savu gudrību un zināšanām.

Klātesošo sejas pauda aizkustinājumu. Tamura pacentās apvaldīt smaidu, lai neparādītu to, cik viņš patlaban jūtas apmierināts. Un pēkšņi… zāles sie­nās atbalsojās spēcīgi, dobji rībieni. No jauna bija atskanējuši trauksmes bungu dārdi.

—   Oho! — ieklausīdamies bungu rībienos, iesau­cās viens no kara mākslas meistariem. — Kas tas? Vai tā ir trauksme?

Tamuras un pārējo klātesošo sejas saspringa, taču neviens pat nepakustējās. Acīmredzot tas nozīmēja «saglabāt cienījamu izskatu». Bungas skanēja itin dī­vaini — trauksmes signāls ir pavisam citāds. Ieklausī- jos uzmanīgi, un man likās, ka es dzirdu jautras tau­tas dziesmiņas ritmus.

—   Ei, vai tur kāds ir? — Tamura nobažījies kliedza.

Pēc viņa sauciena atskrēja gados jauns miesas­sargs.

—    Kas tur notiek? Kāpēc sit bungas?

—   Tieši tā, sit… — puisis, šķiet, bija mazliet ap­jucis. — Redziet… Goemons sensejs bija gaužām nogarlaikojies un vēlējās kaut ko uzspēlēt uz liela­jām bungām. Lai kā arī mēs centāmies viņu atrunāt, viņa žēlastība mūs neuzklausīja.

3

Sajā naktī es kopā ar firmas «Universal» tehniskās daļas vadītāju, kurš bija atbraucis mani apciemot, uzkāpu sargtorņa pašā augšā. Mēs izgājām uz atklātā laukumiņa.

Pie tumšajām nakts debesim mirgoja zvaigznes. Lejā ne bridi nenorima darbi. Mēs redzējām, kā pro­žektoru gaismā gar cietokšņa mūru ārējo loku šurp un turp braukā kravas automašīnas. Vairākas līdz malām piekrautas mašīnas aizbrauca uz pārtikas un ieroču noliktavu pusi. Acīmredzot Tamura patiešām bija nolēmis nocietināties savā pilī. Apkārt šaudījās Tamuras ļaudis — viņa slepenās vienības locekļi melnos kreklos. īsti fašisti! Laiku pa laikam iedžink- stējās uzvilktu loku stiegras. Hikagē skolas loka šaušanas meistari rīkoja nakts mācības «slepenās vie­nības locekļiem». Arī šautuvi apgaismoja prožektori.

Sargtorņa pēdējā stāvā bija ierīkojies pavisam sagrabējušais večuks, viduslaiku fortifikācijas un taktikas pētnieks. Viņš bija apkrāvies ar nodzeltēju­šiem, tārpu sagrauztiem foliantiem, lasīja tos, iegrima uz brīdi pārdomās, tad ar veclaicīgu tālskati palūkojās zvaigznēs un atkal no jauna iegremdējās grāmatās. Iespējams, ka viņš gribēja pēc zvaigznēm uzminēt pils likteņus.

Vēlreiz uzmetis skatienu naksnīgajām debesīm, es ieslēdzu tranzistoruztvērēju.

«… Āfrikā vairākas ciltis sacēlušās … Vjetnamā amerikāņu karaspēks cieš vienu sakāvi pēc otras … Saigona faktiski jau atrodas partizānu rokās. Tauta ar akmeņiem nomētājusi amerikāņu ģenerāli. Ģenerāļa veselības stāvoklis smags …

… Okinavā izdarīts uzbrukums amerikāņu kara bāzēm. Nahā visu laiku turpinās pret amerikāņiem vērstas demonstrācijas. Piekauti vairāki amerikāņu karavīri, aizdedzinātas armijas mašīnas. Amerikāņu karaspēka augstākie komandieri helikopteros atstāj Okinavu …

… Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā sākušies nemieri. Armijai kopā ar amerikāņu karaspēku pa­gaidām vēl izdodas savaldīt tautas masas. Tomēr korejieši, neraugoties uz Seulas valdības aizliegumu, netraucēti biedrojas ar saviem tautas brāļiem, kuri dzīvo aiz trīsdesmit astotās paralēles, un valdība ne ar kādiem ieročiem nespēj nodrošināt šī aizlieguma ievērošanu.

… Taivānā notiek sadursmes starp gomindānie- šiem un vietējiem iedzīvotājiem. Gomindāniešu val­dības locekļi steigšus lido projām uz Savienotajām Valstīm…

… Visās amerikāņu bāzēs, kuras izkaisītas pa da­žādiem zemeslodes rajoniem, novēroti dezertēšanas gadījumi…»

Es pilnīgi fiziski izjutu, ka tālu aiz apvāršņa notiek kaut kādas pārmaiņas.

Acīmredzot pasaules vēsturi patiešām nāksies rak­stīt no jauna.

Zemes, kuras līdz šim tika apspiestas ar ieroču palīdzību, cita pēc citas atbrīvojās no savām važām. Briesmīgā kara mašīna, kurai nocirsti nagi un iz­lauzti zobi, bija kļuvusi par nekur nederīgu krāmu.

—   Paklausieties, Toda … — tehniskās nodaļas va­dītājs pēkšņi ierunājās. — Kā jūs domājat, vai šis Goemons…

—   Cst! — es viņu pārtraucu. — Pārraida intere­santu paziņojumu. Patlaban pie mūsu premjerminis­tra oficiālā vizītē ieradies amerikāņu vēstnieks. Nakts vidū, — jūs saprotat? …