1
Mazliet vēlāk tajā pašā naktī es, izkļuvis ārā no pils, devos paklaiņot pa pilsētu. Vārtus un visas pārējās izejas modri apsargāja Ta-
muras rokaspuiši, tomēr iekšējā cietokšņa — hon- maru pagalmā, kas atradās pils aizmugurē, es atradu pazemes eju, kura veda ārā no pils. Lai cik tas arī būtu dīvaini, taču tajā laikā, kad Tamura uzsāka pārbūves darbus, šī eja bija palikusi nepamanīta. Iepriekšējais īpašnieks tai priekšā bija aizlicis lielu plāksni ar burtiem «V» un «S» un droši vien neviens vairs nebija pievērsis īpašu uzmanību šķietamajai tualetei. Acīmredzot kādreiz te patiešām gatavojušies ierīkot tualetes istabas — ieniris šajā ejā, es tūlīt atdūros pret būvmateriālu grēdu. Tad manā priekšā pavērās garš neapgaismots gaitenis, un es gāju pa to arvien tālāk un tālāk, līdz pēkšņi man virs galvas iemirgojās zvaigznes. Tā es atklāju šo caurumu.
Es atrados aiz pils ārējā grāvja un raudzījos lejup uz pilsētas ugunīm. Kājas pašas sāka nest mani uz to pusi.
Lai gan bija jau vēls, ielas šajā kūrorta pilsētiņā, kas bija slavena ar saviem karstajiem avotiem, mudžēja no cilvēkiem. Pa galveno ielu pastaigājās atpūtnieki. Zilganā neona gaismā vizēja greznie muzi- kanšu tērpi un samiseni — stīgu instrumenti, kurus viņas spēlēja. No tumšajām šķērsieliņām atskanēja pavedinoši, valdzinoši sieviešu smiekli. Pa atvērtajiem restorānu kabinetu logiem laukā plūda kairinošas ēdienu smaržas, salda mūzika un līksmu balsu skaņas. Japāņi bezrūpīgi baudīja dzīvi, it kā pasaulē nemaz nebūtu šaušalīgu notikumu.
Es iegāju lētā bārā, nostājos pie letes pašā galā un pasūtīju viskiju ar sodu. Tamlīdzīgās vietās nebiju iegriezies jau sen, patiesībā kopš tā brīža, kad pēc apspriedes Jocujasamontē ielā man lika pastāvīgi uzraudzīt Goemonu un iekonservēja mani kopā ar manu aizbildināmo. Klausīdamies, kā iereibušie viesi pļāpā ar bāra saimnieci, es pieliku glāzi pie lūpām un jutu, ka man sāk reibt galva.
Jā, tas viss bija sācies tajā dienā, kad es sastrīdējos ar Kisako. Es biju aizbraucis uz Jokohamu izvē- dināties, nomierināt nervus, papriecāties par jauko ainavu, kas paveras no piekrastes pakalna. Vai man toreiz varēja ienākt prātā, ar ko beigsies šī nevainīgā pastaiga? … Tolaik biju sīks ierēdnītis, par kuru neviens nedod ne pliku grasi. Es biju liela ražošanas uzņēmuma marionete, kura diendienā laikā starp diviem kontrolpulksteņa klikšķiem izpilda vienas un tās pašas ietrenētās kustības. Un tomēr mana dzīve bija viegla un bezbēdīga, — manu prātu nodarbināja vienīgi divas domas: kad man paaugstinās algu un kad es varēšu apprecēties? Reizēm spēlēju kārtis, retumis aizstaigāju uz hipodromu. Taču gan vienā, gan otrā gadījumā vai nu paspēlēju, vai arī vinnēju pavisam nožēlojamas summiņas. Kādu laiku biju dedzīgs profesionālā beisbola cienītājs. Dažkārt dzērumā pirku lētas sievietes. Krodziņos kopā ar saviem darba biedriem lamāju priekšniecību. Tiklīdz paklīda baumas, ka kaut kur šaurā paziņu lokā rāda striptīzu vai frivolu filmu, — parasti gan šīs filmas bija pavisam nolietotas un vecas un kailu skaistuļu vietā uz ekrāna rādījās neskaidri kroplīgi silueti, — es pa galvu, pa kaklu drāzos uz turieni. Reizēm, kad biju uzskrējis uz sēkļa, izņēmu iepriekš algu, mēneša beigās, sakodis zobus, tāpat kā visi man līdzīgie, atdevu krogā parādus un izdarīju kārtējo iemaksu par mantām, kas bija pirktas uz nomaksu. Kad man pagadījās dažas brīvas dienas, vispirms nolādējis visu pasauli, nezin kāpēc devos tālā tūristu pārgājienā ar smagu mugursomu plecos. Dzīvoju tikai šodienai, īpaši neko nedomādams, vai tāda dzīve ir laba vai slikta. Dzīvoju, nemaz necenzdamies ieskatīties rītdienā, dzīvoju, ne ar ko neatšķirdamies no citiem, ik dienas skraidelēdams apkārt, līdz galva sāka griezties riņķī, un, kaudamies ar savām rūpēm, dzīvoju parasta neievērojama cilvēka dzīvi.
Man pat sapņos nebija rādījies, ka es, vienkāršs puisis, kam līdz šim vēl nekad nebija uzticēti svarīgi pienākumi, pēkšņi iekulšos tādā ķezā.
Taču tagad manī kaut kas bija izmainījies.
Es biju ierauts dīvainu notikumu virpulī un pēdējā laikā daudz ko uzzinājis. Biju nokļuvis tādā stāvoklī, kad jādomā par politiku, par pasaules likteņiem. Bet es tam nemaz nebiju sagatavots. Un pats galvenais, — tiesa, es to sapratu nevis tūlīt, bet tikai pavisam nesen, — visu skandālu un nekārtību izraisītājs ačgārnais un ērmīgais Goemons klausīja vienīgi mani un Kisako. Viltīgais Tamura pamanīja to jau pirmajā dienā un lika mums visu laiku uzturēties Goemona tuvumā. Lai arī cik zemu Tamura klanījās Goemona priekšā, izlūgdamies kārtējo brīnumu, Goemons vispirms vienmēr apjautājās man: «Nu, ko tu saki, Toda, draudziņ, brālīt, saimniek, vai iepriecināsim šodien resnīti?»
Tātad bez manas ziņas un piekrišanas neviena no briesmīgajām parādībām nebūtu izraisīta.
Iznāk, ka man ir tiešs sakars ar cilvēces vēsturē vēl nepieredzētiem notikumiem, kas satricinājuši visu pasauli.
Kā lai rīkojos tālāk?
Es sapratu, ka man nav nekā kopīga ar šiem dzīvespriecīgajiem, dīkajiem ļaudīm. Jutos bezgala vientuļš un sirds man sažņaudzās aiz skumjām un bailēm.
Nē, domāt par pasaules likteņiem un starptautisko stāvokli — tas tādam nenozīmīgam cilvēciņam kā man ir pārāk grūts uzdevums.
Sakiet, ja kādam no jums, tikpat vienkāršam un parastam puisim, kādu uz zemeslodes ir miljoniem un kāds esmu arī es, uzdotu izlemt pasaules turpmākos likteņus, — ko tad jūs iesāktu? Tādā gadījumā, ja viens vienīgs jūsu vārds varētu izšķirt, vai…
Kāds uzsita man uz pleca. Es apgriezos apkārt. Manā priekšā stāvēja firmas «Universal» tehniskās nodaļas vadītājs.
2
— Vai tad tev maz piedien dzert tādā vietā? — vadītājs smagi noslīga uz grozāmā sēdekļa līdzās man. Liekas, viņš bija krietni iedzēris.
— Nezinu, piedien vai nepiedien, bet es šajā brīdī nespēju nedzert, — es sacīju un ielēju sev mutē vēl vienu porciju viskija ar sodu.
— Es tevi saprotu, lieliski saprotu … — Viņš pasūtīja sev viskiju. Pēc tam mirkli klusēja, saņēmis galvu rokās. — Es arī. Neatzinos tev toreiz tur augšā uz torņa. Es aizeju no firmas. Šodien iesniedzu atlūgumu.
— Jūs aizejat? Un kāpēc?
— Ierīce nozagta …
— Ko … Kāda ierīce? — Es nodrebinājos. — Goemona ierīce?!
— Tu nekliedz tik stipri! Protams, tas ir briesmīgi … Viņi taču vēlreiz iebruka laboratorijā. Vienu ierīci nozaga, otru iznīcināja. Taču ne jau tāpēc vien es iesniedzu atlūgumu, — viņš pavīpsnāja, pauzdams skaidri jaušamu nicinājumu pret sevi, un vienā rāvienā iztukšoja glāzīti. — Saproti, ierīce, kuru mēs izgatavojām pēc Goemona norādījumiem, nekur nederēja. Nu… varbūt vienīgi vecāko klašu skolēniem … kā mācību uzskates līdzeklis …
— Kā tas iespējams?
— Redzi… Goemons spīdoši pamatoja visus teorētiskos principus. Tik lieliska ideja, ka mums visiem mutes palika vaļā. Bet, kad sākām konstruēt… — Viņš bezcerīgi atmeta ar roku. — It ne-kas nesanāca! Izgatavojām kaut ko līdzīgu vibratoram. Taču šādam vibratoram nav absolūti nekādas jēgas. Tas itin neko neietekmē. Ar tām trakajām parādībām, kuras mēs pieredzējām un kuru izpausmi manām arī tagad, šai ierīcei nav nekāda sakara.
— Ļoti interesanti, — es sacīju un nezin kāpēc atvieglots uzelpoju. — Bet kādā veidā tad Goemons …
— Tam ir tikai viens izskaidrojums, — šefs ātri iztukšoja vēl vienu glāzīti viskija. — Velns parāvis! Kā es par to iedomājos, man tūlīt gribas piedzerties līdz nemaņai! Es taču esmu inženieris — vai saproti?
— Un kāds ir šis izskaidrojums?
— Man tevi jābrīdina, ka es tik un tā tam neticu, vienkārši nespēju noticēt… — Viņš drūmi blenza uz tukšo glāzīti. — Taču neko citu nevar izdomāt. Tas ir kaut kas pārdabisks . ..
— Hm… tu saki, pārdabisks … — Es pašūpoju galvu. — Kaut kas līdzīgs telepātiskai iedarbībai… vai arī telekinēzei? …
— Jā, jā… Runā, ka tās nemaz neesot blēņas. Kādu laiku pat avīzēs rakstīja, ka amerikāņu atomzemūdenēs izdarīti telepātiska rakstura izmēģinājumi. Bez tam vēl «General Electric» pavisam nopietni cenšas izpētīt, vai ar telekinēzes palīdzību nevar novirzīt raķetes no iepriekš noteiktā kursa… Un tomēr es tam nespēju noticēt, tas viss ir tikai baumas… Taču…
— Saprotu, tagad es beidzot saprotu, — es pamāju ar galvu, jau sesto reizi pasūtīdams viskiju ar sodu. — Lūk, kāpēc ir iespējams iesaldēt napalmu, bakterioloģiskos ieročus un indīgās kaujas vielas. Sakiet, — vai jūs ticat baumām, ka it kā izmainījušās slāpekļa — šaujamā pulvera sastāvdaļas — ķīmiskās īpašības?
— Tīrie murgi! Pats saproti, slāpekļa taču dabā ir papilnam. Kā gan tas var būt, ka pulverī tā ķīmiskās īpašības mainās, bet gaisā, piemēram, nemainās? Un olbaltumvielās? Vai zini, cik daudz olbaltumvielu ir cilvēka organismā? … Nu, redzi nu! Bet mūsu ķermeņos taču pagaidām nekādas pārmaiņas nenotiek … — viņš pataustīja savus bicepsus.
— Jā-ā… Tāpēc arī viņam izdevies pat raķešu degvielu iesaldēt. Tā taču sastāv no šķidra skābekļa un petrolejas. Kāds tam sakars ar zinātni? Viņš ir vilkatis, «pārcilvēks», lūk, kas viņš ir!
— Par-reizi! — šefs trieca dūri uz letes. — Vilkatis! Burvis, kuram piemīt pārdabiskas spējas. Bet vai tu noskārt, no kurienes viņš ir ieradies?
— Varu apmēram ie-domāties… — tikko noturēdamies uz sēdekļa, es norādīju ar roku uz griestiem.
— No turienes … no tālienes … tālienes … turienes …
— Arī es domāju tāpat… — šefam mēle jau bija kļuvusi pavisam stīva. — Kosmosa būtne. .. droši vien nav pat no mūsu Saules sistēmas… Un kāpēc viņš ieradies uz Zemes?… Kāpēc tik dīvaini ģērbies? Kādā nolūkā to visu pastrādājis?
— Ne-ezinu… — Es redzēju, ka mans pirksts graciozi svārstījās tieši gar šefa degunu. — Ne-ezinu… Skaidrs ir vienīgi tas, ka viņš kāro iegūt Japānas imperatora autogrāfu.
— Taču būtne ar šādām spējām… — šefu pēkšņi sāka kratīt drebuļi. — Tā var vēl izdarīt diezin ko. Ja iegribēsies, sadauzīs mūsu veco Zemi drusku druskās … Eh, ko tur daudz runāt! Tik un tā iekšdedzes dzinēji drīz izies no ierindas… Tu saproti, dzirkstele… kas tad ir dzirkstele? Tas ir sprādziens! … Ai, Toda, kas gan tagad notiks ar mums?!
— Kā lai es to zinu! — es galīgi izmisis iesaucos. — Pavaicājiet to Tamuras kungam.
— Paklau, — viņš pēkšņi pieklusināja balsi, — bet vai šis D.D.T., šis profesors Tamura, zina, kas īstenībā ir Goemons? Varbūt zina un tomēr liek viņam to visu darīt?
Es pašūpoju galvu.
— Diezin vai. Viņam taču galva piebāzta pilna ar visādiem mēsliem, visādām satrunējušām idejām. Vai tad viņam laiks padomāt par to, ka šis radījums varētu būt ieradies no kosmosa! Tad jau viņš drīzāk noticēs pasaciņai, ka viņa vecvectētiņa gars pēkšņi materializējies. ..
— Taču kāpēc gan Tamuram tas viss ir vajadzīgs … — mans šefs nomurmināja. — Tu zini, ķīmiskās rūpniecības bosi jau griež uz viņu zobus. Iesaldēdams napalmu, viņš laikam gan ir pāršāvis pāri par strīpu. S. ķīmiskajā kompānijā, kura ražoja na- palma bumbas Vjetnamai, izcēlusies īsta panika.
— Lai velns viņus visus parauj! Man nav ne jausmas. — Es piespiedu vaigu pie letes. — Tamura gatavojas uzsākt cīņu ar visu pasauli. Viņš nocietinājies vecā pilī …
— Vai par to jābrīnās. .. tāpēc jau pie viņa sapulcējušies slepkavas no visas pasaules!
— Tas tiesa … Taču arī tādu, kas viņam simpatizē, netrūkst… visās pasaules malās … Sevišķi kolonijās un bijušajās kolonijās, kuras līdz šim tika apspiestas ar šaujamo ieroču palīdzību.
Mans šefs neatbildēja — viņš jau bija sācis krākt.
Es pārlaidu bāram aizmiglotu skatienu. Izņemot mūs abus, te nebija vairs neviena viesa. Droši vien tūlīt bāru slēgs. Kaktā brēca līdz galam uzgriezts radiouztvērējs. Saimniece pāri visai zālei sakliedzās ar bārmeni.
Pēkšņi mūzika apklusa un atskanēja diktora balss:
«… Pārraidām pēdējās ziņas. Šodien vēlu vakarā ASV vēstnieks apmeklējis premjerministra rezidenci un iesniedzis premjeram ASV prezidenta personīgu vēstījumu. Vēstījuma saturs pagaidām vēl nav publicēts, taču, spriežot pēc ziņām, kas saņemtas no ārzemēm, prezidents pieprasa, lai Japānas valdība nekavējoties «atsaldē» sprāgstvielas un izdod amerikāņu varas orgāniem noziedznieku, kas vainojams šīs parādības izraisīšanā. Noteikts šo prasību izpildes termiņš. Domājams, ka šonakt tiks sasaukta ārkārtēja valdības sēde, kurā apspriedīs šo vēstījumu. Patlaban ASV vēstnieks Japānā tiekas ar mūsu zemes teritorijā izvietoto amerikāņu bruņoto spēku pavēlnieku. Sarunās piedalās arī ASV štāba priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs. Viņš ieminējies par to, ka amerikāņu armija un Japānas pašaizsardzības spēki, iespējams, vienosies par kopīgiem pasākumiem notikumu vaininieka arestēšanai …»
— Vai tu saproti, ko tas nozīmē? — saimniece sacīja bārmenim. — Atkal sākam ķildoties ar Ameriku.
— Nu ja, kad izgājuši no ierindas lielgabali un karabīnes, tad visu vainu uzveļ Japānai, — bārmenis atbildēja. — Taču pat tad, ja nāksies karot ar Ameriku, mums nekas briesmīgs nedraud. Ko gan var izdarīt bez lielgabaliem un karabīnēm?
3
Iestūmis aizmigušo šefu taksometrā, pateicu šoferim, uz kurieni jābrauc. Kad es pa apakšzemes eju atkal atgriezos pilī, pulkstenis jau bija pāri diviem naktī.
Šur tur vēl dega gaisma, un sargi staigāja pa pagalmiem ar gumijas nūjām rokās.
Acīmredzot pili jau bija zināms, cik bargas prasības izvirzījusi ASV valdība. Lielā zāle bija spilgti apgaismota. Šeit sapulcējušies kara mākslas meistari un citas Tamuram tuvu stāvošas personas par kaut ko satraukti spriedelēja.
— Nezin kā reaģēs organizācijas, kas cīnās par mieru? — Tamura prašņāja. — Man šķiet, tām vajadzētu mani bez ierunām atbalstīt.
— Pagaidām vēl neviena no šīm organizācijām nav klaji izteikusi savas domas. Acīmredzot apjukušas, — kāds atbildēja. — Bet varbūt svārstās. Tās taču pieskaita jūs, Tamura sensej, pie labākajiem politiķiem. •
Tamura nicīgi nošņācās.
— Saņemta telegramma no Anglijas, no sera Bar- tolomeja Rotari, — kāda cita balss sacīja. — Sers Rotari dedzīgi atbalsta jūs. Viņš ir angļu pacifistu organizācijas vadītājs.
— M-jā, laikam uz pārējiem nav ko cerēt, — Tamura ieteicās. — Bet vai atbilde no ANO ģenerālsekretāra vēl nav saņemta?
Es nemanot izslīdēju ārā pa durvīm un devos uz guļamistabu.
Mūsu divguļamā gulta bija tukša. Es iegāju blakus istabā pie Goemona. Viņš gulēja gultā, plati atvēris acis. Kisako sēdēja līdzās uz krēsla un žāvādamās lasīja kādu grāmatu.
Tas, ko es saklausīju, mani ļoti pārsteidza.
— Ko tu tur lasi?
— Aristoteli… — Kisako gari nožāvājās, un viņai acīs sariesās asaras. — Goemoniņš atstiepa no glabātavas veselu kaudzi sarežģītu grāmatu un lūdza palasīt tās viņam priekšā.
Tikai tagad pamanīju, ka istaba ar grāmatām bāz- tim piebāzta. Es arī vairs nevarēju apvaldīt žāvas, pametis acis uz nosaukumiem — filozofija, teoloģija, ētika un tā tālāk. Nesaprotu, kā cilvēkiem patīk rakņāties tamlīdzīgās grāmatās. Man šķiet, pietiek tikai ar vienu rindiņu, lai cilvēks gulētu kā nosists. Varbūt Goemons sirgst ar bezmiegu un izmanto tās miega zāļu vietā? …
Taču Goemona izskats mani taisni satrieca. Viņš bija piesarcis aiz satraukuma, viņa acis sajūsmā spīdēja. Viņš patiešām bija pavisam citas sugas cilvēks nekā mēs — viņu uzbudina prāta skaidrība, domas spēks. Liekas, es biju atminējis, kāda ir «pārcilvēka» būtība! Es jau gribēju pastāstīt Kisako, ko domāju par Goemonu, kad pēkšņi izdzirdu lidmašīnu rūkoņu, kas kļuva arvien skaļāka.