125977.fb2 R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 37

R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 37

CILVĒKA BŪTĪBA UN «PĀRCILVĒKA» BŪTĪBA

1

Mazliet vēlāk tajā pašā naktī es, izkļuvis ārā no pils, devos paklaiņot pa pilsētu. Vārtus un visas pārējās izejas modri apsargāja Ta-

muras rokaspuiši, tomēr iekšējā cietokšņa — hon- maru pagalmā, kas atradās pils aizmugurē, es atradu pazemes eju, kura veda ārā no pils. Lai cik tas arī būtu dīvaini, taču tajā laikā, kad Tamura uzsāka pār­būves darbus, šī eja bija palikusi nepamanīta. Iepriekšējais īpašnieks tai priekšā bija aizlicis lielu plāksni ar burtiem «V» un «S» un droši vien neviens vairs nebija pievērsis īpašu uzmanību šķietamajai tualetei. Acīmredzot kādreiz te patiešām gatavoju­šies ierīkot tualetes istabas — ieniris šajā ejā, es tūlīt atdūros pret būvmateriālu grēdu. Tad manā priekšā pavērās garš neapgaismots gaitenis, un es gāju pa to arvien tālāk un tālāk, līdz pēkšņi man virs galvas iemirgojās zvaigznes. Tā es atklāju šo caurumu.

Es atrados aiz pils ārējā grāvja un raudzījos lejup uz pilsētas ugunīm. Kājas pašas sāka nest mani uz to pusi.

Lai gan bija jau vēls, ielas šajā kūrorta pilsētiņā, kas bija slavena ar saviem karstajiem avotiem, mu­džēja no cilvēkiem. Pa galveno ielu pastaigājās at­pūtnieki. Zilganā neona gaismā vizēja greznie muzi- kanšu tērpi un samiseni — stīgu instrumenti, kurus viņas spēlēja. No tumšajām šķērsieliņām atskanēja pavedinoši, valdzinoši sieviešu smiekli. Pa atvērta­jiem restorānu kabinetu logiem laukā plūda kairino­šas ēdienu smaržas, salda mūzika un līksmu balsu skaņas. Japāņi bezrūpīgi baudīja dzīvi, it kā pasaulē nemaz nebūtu šaušalīgu notikumu.

Es iegāju lētā bārā, nostājos pie letes pašā galā un pasūtīju viskiju ar sodu. Tamlīdzīgās vietās nebiju iegriezies jau sen, patiesībā kopš tā brīža, kad pēc apspriedes Jocujasamontē ielā man lika pastā­vīgi uzraudzīt Goemonu un iekonservēja mani kopā ar manu aizbildināmo. Klausīdamies, kā iereibušie viesi pļāpā ar bāra saimnieci, es pieliku glāzi pie lūpām un jutu, ka man sāk reibt galva.

Jā, tas viss bija sācies tajā dienā, kad es sastrīdē­jos ar Kisako. Es biju aizbraucis uz Jokohamu izvē- dināties, nomierināt nervus, papriecāties par jauko ainavu, kas paveras no piekrastes pakalna. Vai man toreiz varēja ienākt prātā, ar ko beigsies šī nevai­nīgā pastaiga? … Tolaik biju sīks ierēdnītis, par kuru neviens nedod ne pliku grasi. Es biju liela ražošanas uzņēmuma marionete, kura diendienā laikā starp di­viem kontrolpulksteņa klikšķiem izpilda vienas un tās pašas ietrenētās kustības. Un tomēr mana dzīve bija viegla un bezbēdīga, — manu prātu nodarbināja vienīgi divas domas: kad man paaugstinās algu un kad es varēšu apprecēties? Reizēm spēlēju kārtis, re­tumis aizstaigāju uz hipodromu. Taču gan vienā, gan otrā gadījumā vai nu paspēlēju, vai arī vinnēju pavisam nožēlojamas summiņas. Kādu laiku biju de­dzīgs profesionālā beisbola cienītājs. Dažkārt dzēru­mā pirku lētas sievietes. Krodziņos kopā ar saviem darba biedriem lamāju priekšniecību. Tiklīdz paklīda baumas, ka kaut kur šaurā paziņu lokā rāda striptīzu vai frivolu filmu, — parasti gan šīs filmas bija pavi­sam nolietotas un vecas un kailu skaistuļu vietā uz ekrāna rādījās neskaidri kroplīgi silueti, — es pa galvu, pa kaklu drāzos uz turieni. Reizēm, kad biju uzskrējis uz sēkļa, izņēmu iepriekš algu, mēneša bei­gās, sakodis zobus, tāpat kā visi man līdzīgie, atdevu krogā parādus un izdarīju kārtējo iemaksu par man­tām, kas bija pirktas uz nomaksu. Kad man pagadījās dažas brīvas dienas, vispirms nolādējis visu pasauli, nezin kāpēc devos tālā tūristu pārgājienā ar smagu mugursomu plecos. Dzīvoju tikai šodienai, īpaši neko nedomādams, vai tāda dzīve ir laba vai slikta. Dzīvoju, nemaz necenzdamies ieskatīties rītdienā, dzīvoju, ne ar ko neatšķirdamies no citiem, ik dienas skraidelē­dams apkārt, līdz galva sāka griezties riņķī, un, kau­damies ar savām rūpēm, dzīvoju parasta neievēro­jama cilvēka dzīvi.

Man pat sapņos nebija rādījies, ka es, vienkāršs puisis, kam līdz šim vēl nekad nebija uzticēti svarīgi pienākumi, pēkšņi iekulšos tādā ķezā.

Taču tagad manī kaut kas bija izmainījies.

Es biju ierauts dīvainu notikumu virpulī un pēdējā laikā daudz ko uzzinājis. Biju nokļuvis tādā stāvoklī, kad jādomā par politiku, par pasaules likteņiem. Bet es tam nemaz nebiju sagatavots. Un pats galvenais, — tiesa, es to sapratu nevis tūlīt, bet tikai pavisam ne­sen, — visu skandālu un nekārtību izraisītājs ačgār­nais un ērmīgais Goemons klausīja vienīgi mani un Kisako. Viltīgais Tamura pamanīja to jau pirmajā dienā un lika mums visu laiku uzturēties Goemona tuvumā. Lai arī cik zemu Tamura klanījās Goemona priekšā, izlūgdamies kārtējo brīnumu, Goemons vis­pirms vienmēr apjautājās man: «Nu, ko tu saki, Toda, draudziņ, brālīt, saimniek, vai iepriecināsim šodien resnīti?»

Tātad bez manas ziņas un piekrišanas neviena no briesmīgajām parādībām nebūtu izraisīta.

Iznāk, ka man ir tiešs sakars ar cilvēces vēsturē vēl nepieredzētiem notikumiem, kas satricinājuši visu pasauli.

Kā lai rīkojos tālāk?

Es sapratu, ka man nav nekā kopīga ar šiem dzī­vespriecīgajiem, dīkajiem ļaudīm. Jutos bezgala vientuļš un sirds man sažņaudzās aiz skumjām un bailēm.

Nē, domāt par pasaules likteņiem un starptautisko stāvokli — tas tādam nenozīmīgam cilvēciņam kā man ir pārāk grūts uzdevums.

Sakiet, ja kādam no jums, tikpat vienkāršam un parastam puisim, kādu uz zemeslodes ir miljoniem un kāds esmu arī es, uzdotu izlemt pasaules turpmākos likteņus, — ko tad jūs iesāktu? Tādā gadījumā, ja viens vienīgs jūsu vārds varētu izšķirt, vai…

Kāds uzsita man uz pleca. Es apgriezos apkārt. Manā priekšā stāvēja firmas «Universal» tehniskās nodaļas vadītājs.

2

—   Vai tad tev maz piedien dzert tādā vietā? — vadītājs smagi noslīga uz grozāmā sēdekļa līdzās man. Liekas, viņš bija krietni iedzēris.

—   Nezinu, piedien vai nepiedien, bet es šajā brīdī nespēju nedzert, — es sacīju un ielēju sev mutē vēl vienu porciju viskija ar sodu.

—   Es tevi saprotu, lieliski saprotu … — Viņš pa­sūtīja sev viskiju. Pēc tam mirkli klusēja, saņēmis galvu rokās. — Es arī. Neatzinos tev toreiz tur augšā uz torņa. Es aizeju no firmas. Šodien iesniedzu atlū­gumu.

—   Jūs aizejat? Un kāpēc?

—    Ierīce nozagta …

—   Ko … Kāda ierīce? — Es nodrebinājos. — Goe­mona ierīce?!

—   Tu nekliedz tik stipri! Protams, tas ir bries­mīgi … Viņi taču vēlreiz iebruka laboratorijā. Vienu ierīci nozaga, otru iznīcināja. Taču ne jau tāpēc vien es iesniedzu atlūgumu, — viņš pavīpsnāja, pauzdams skaidri jaušamu nicinājumu pret sevi, un vienā rā­vienā iztukšoja glāzīti. — Saproti, ierīce, kuru mēs izgatavojām pēc Goemona norādījumiem, nekur ne­derēja. Nu… varbūt vienīgi vecāko klašu skolē­niem … kā mācību uzskates līdzeklis …

—   Kā tas iespējams?

—   Redzi… Goemons spīdoši pamatoja visus teo­rētiskos principus. Tik lieliska ideja, ka mums visiem mutes palika vaļā. Bet, kad sākām konstruēt… — Viņš bezcerīgi atmeta ar roku. — It ne-kas nesanāca! Izgatavojām kaut ko līdzīgu vibratoram. Taču šādam vibratoram nav absolūti nekādas jēgas. Tas itin neko neietekmē. Ar tām trakajām parādībām, kuras mēs pieredzējām un kuru izpausmi manām arī tagad, šai ierīcei nav nekāda sakara.

—    Ļoti interesanti, — es sacīju un nezin kāpēc atvieglots uzelpoju. — Bet kādā veidā tad Goe­mons …

—    Tam ir tikai viens izskaidrojums, — šefs ātri iztukšoja vēl vienu glāzīti viskija. — Velns parāvis! Kā es par to iedomājos, man tūlīt gribas piedzerties līdz nemaņai! Es taču esmu inženieris — vai saproti?

—   Un kāds ir šis izskaidrojums?

—    Man tevi jābrīdina, ka es tik un tā tam neticu, vienkārši nespēju noticēt… — Viņš drūmi blenza uz tukšo glāzīti. — Taču neko citu nevar izdomāt. Tas ir kaut kas pārdabisks . ..

—    Hm… tu saki, pārdabisks … — Es pašūpoju galvu. — Kaut kas līdzīgs telepātiskai iedarbībai… vai arī telekinēzei? …

—    Jā, jā… Runā, ka tās nemaz neesot blēņas. Kādu laiku pat avīzēs rakstīja, ka amerikāņu atom­zemūdenēs izdarīti telepātiska rakstura izmēģinājumi. Bez tam vēl «General Electric» pavisam nopietni cen­šas izpētīt, vai ar telekinēzes palīdzību nevar novir­zīt raķetes no iepriekš noteiktā kursa… Un tomēr es tam nespēju noticēt, tas viss ir tikai baumas… Taču…

—    Saprotu, tagad es beidzot saprotu, — es pamāju ar galvu, jau sesto reizi pasūtīdams viskiju ar sodu. — Lūk, kāpēc ir iespējams iesaldēt napalmu, bakte­rioloģiskos ieročus un indīgās kaujas vielas. Sa­kiet, — vai jūs ticat baumām, ka it kā izmainījušās slāpekļa — šaujamā pulvera sastāvdaļas — ķīmiskās īpašības?

—    Tīrie murgi! Pats saproti, slāpekļa taču dabā ir papilnam. Kā gan tas var būt, ka pulverī tā ķīmiskās īpašības mainās, bet gaisā, piemēram, nemainās? Un olbaltumvielās? Vai zini, cik daudz olbaltumvielu ir cilvēka organismā? … Nu, redzi nu! Bet mūsu ķer­meņos taču pagaidām nekādas pārmaiņas neno­tiek … — viņš pataustīja savus bicepsus.

—    Jā-ā… Tāpēc arī viņam izdevies pat raķešu degvielu iesaldēt. Tā taču sastāv no šķidra skā­bekļa un petrolejas. Kāds tam sakars ar zinātni? Viņš ir vilkatis, «pārcilvēks», lūk, kas viņš ir!

—    Par-reizi! — šefs trieca dūri uz letes. — Vilka­tis! Burvis, kuram piemīt pārdabiskas spējas. Bet vai tu noskārt, no kurienes viņš ir ieradies?

—   Varu apmēram ie-domāties… — tikko noturē­damies uz sēdekļa, es norādīju ar roku uz griestiem.

—   No turienes … no tālienes … tālienes … tu­rienes …

—    Arī es domāju tāpat… — šefam mēle jau bija kļuvusi pavisam stīva. — Kosmosa būtne. .. droši vien nav pat no mūsu Saules sistēmas… Un kāpēc viņš ieradies uz Zemes?… Kāpēc tik dīvaini ģēr­bies? Kādā nolūkā to visu pastrādājis?

—    Ne-ezinu… — Es redzēju, ka mans pirksts graciozi svārstījās tieši gar šefa degunu. — Ne-ezi­nu… Skaidrs ir vienīgi tas, ka viņš kāro iegūt Japā­nas imperatora autogrāfu.

—  Taču būtne ar šādām spējām… — šefu pēkšņi sāka kratīt drebuļi. — Tā var vēl izdarīt diezin ko. Ja iegribēsies, sadauzīs mūsu veco Zemi drusku dru­skās … Eh, ko tur daudz runāt! Tik un tā iekšde­dzes dzinēji drīz izies no ierindas… Tu saproti, dzirkstele… kas tad ir dzirkstele? Tas ir sprā­dziens! … Ai, Toda, kas gan tagad notiks ar mums?!

—   Kā lai es to zinu! — es galīgi izmisis iesaucos. — Pavaicājiet to Tamuras kungam.

—   Paklau, — viņš pēkšņi pieklusināja balsi, — bet vai šis D.D.T., šis profesors Tamura, zina, kas īstenībā ir Goemons? Varbūt zina un tomēr liek vi­ņam to visu darīt?

Es pašūpoju galvu.

—   Diezin vai. Viņam taču galva piebāzta pilna ar visādiem mēsliem, visādām satrunējušām idejām. Vai tad viņam laiks padomāt par to, ka šis radījums varētu būt ieradies no kosmosa! Tad jau viņš drīzāk noticēs pasaciņai, ka viņa vecvectētiņa gars pēkšņi materializējies. ..

—   Taču kāpēc gan Tamuram tas viss ir vaja­dzīgs … — mans šefs nomurmināja. — Tu zini, ķī­miskās rūpniecības bosi jau griež uz viņu zobus. Iesaldēdams napalmu, viņš laikam gan ir pāršāvis pāri par strīpu. S. ķīmiskajā kompānijā, kura ražoja na- palma bumbas Vjetnamai, izcēlusies īsta panika.

—   Lai velns viņus visus parauj! Man nav ne jaus­mas. — Es piespiedu vaigu pie letes. — Tamura ga­tavojas uzsākt cīņu ar visu pasauli. Viņš nocietinā­jies vecā pilī …

—   Vai par to jābrīnās. .. tāpēc jau pie viņa sa­pulcējušies slepkavas no visas pasaules!

—   Tas tiesa … Taču arī tādu, kas viņam simpatizē, netrūkst… visās pasaules malās … Sevišķi koloni­jās un bijušajās kolonijās, kuras līdz šim tika ap­spiestas ar šaujamo ieroču palīdzību.

Mans šefs neatbildēja — viņš jau bija sācis krākt.

Es pārlaidu bāram aizmiglotu skatienu. Izņemot mūs abus, te nebija vairs neviena viesa. Droši vien tūlīt bāru slēgs. Kaktā brēca līdz galam uzgriezts ra­diouztvērējs. Saimniece pāri visai zālei sakliedzās ar bārmeni.

Pēkšņi mūzika apklusa un atskanēja diktora balss:

«… Pārraidām pēdējās ziņas. Šodien vēlu vakarā ASV vēstnieks apmeklējis premjerministra rezidenci un iesniedzis premjeram ASV prezidenta personīgu vēstījumu. Vēstījuma saturs pagaidām vēl nav pub­licēts, taču, spriežot pēc ziņām, kas saņemtas no ār­zemēm, prezidents pieprasa, lai Japānas valdība ne­kavējoties «atsaldē» sprāgstvielas un izdod ameri­kāņu varas orgāniem noziedznieku, kas vainojams šīs parādības izraisīšanā. Noteikts šo prasību izpil­des termiņš. Domājams, ka šonakt tiks sasaukta ār­kārtēja valdības sēde, kurā apspriedīs šo vēstījumu. Patlaban ASV vēstnieks Japānā tiekas ar mūsu ze­mes teritorijā izvietoto amerikāņu bruņoto spēku pavēlnieku. Sarunās piedalās arī ASV štāba priekš­nieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs. Viņš ieminējies par to, ka amerikāņu armija un Japānas pašaizsardzības spēki, iespējams, vienosies par kopī­giem pasākumiem notikumu vaininieka arestēša­nai …»

—   Vai tu saproti, ko tas nozīmē? — saimniece sa­cīja bārmenim. — Atkal sākam ķildoties ar Ameriku.

—   Nu ja, kad izgājuši no ierindas lielgabali un karabīnes, tad visu vainu uzveļ Japānai, — bārmenis atbildēja. — Taču pat tad, ja nāksies karot ar Ame­riku, mums nekas briesmīgs nedraud. Ko gan var izdarīt bez lielgabaliem un karabīnēm?

3

Iestūmis aizmigušo šefu taksometrā, pateicu šofe­rim, uz kurieni jābrauc. Kad es pa apakšzemes eju atkal atgriezos pilī, pulkstenis jau bija pāri diviem naktī.

Šur tur vēl dega gaisma, un sargi staigāja pa pagal­miem ar gumijas nūjām rokās.

Acīmredzot pili jau bija zināms, cik bargas prasī­bas izvirzījusi ASV valdība. Lielā zāle bija spilgti apgaismota. Šeit sapulcējušies kara mākslas meistari un citas Tamuram tuvu stāvošas personas par kaut ko satraukti spriedelēja.

—   Nezin kā reaģēs organizācijas, kas cīnās par mieru? — Tamura prašņāja. — Man šķiet, tām vaja­dzētu mani bez ierunām atbalstīt.

—    Pagaidām vēl neviena no šīm organizācijām nav klaji izteikusi savas domas. Acīmredzot apjuku­šas, — kāds atbildēja. — Bet varbūt svārstās. Tās taču pieskaita jūs, Tamura sensej, pie labākajiem po­litiķiem. •

Tamura nicīgi nošņācās.

—    Saņemta telegramma no Anglijas, no sera Bar- tolomeja Rotari, — kāda cita balss sacīja. — Sers Rotari dedzīgi atbalsta jūs. Viņš ir angļu pacifistu organizācijas vadītājs.

—    M-jā, laikam uz pārējiem nav ko cerēt, — Ta­mura ieteicās. — Bet vai atbilde no ANO ģenerālsek­retāra vēl nav saņemta?

Es nemanot izslīdēju ārā pa durvīm un devos uz guļamistabu.

Mūsu divguļamā gulta bija tukša. Es iegāju blakus istabā pie Goemona. Viņš gulēja gultā, plati atvēris acis. Kisako sēdēja līdzās uz krēsla un žāvādamās lasīja kādu grāmatu.

Tas, ko es saklausīju, mani ļoti pārsteidza.

—   Ko tu tur lasi?

—   Aristoteli… — Kisako gari nožāvājās, un vi­ņai acīs sariesās asaras. — Goemoniņš atstiepa no glabātavas veselu kaudzi sarežģītu grāmatu un lūdza palasīt tās viņam priekšā.

Tikai tagad pamanīju, ka istaba ar grāmatām bāz- tim piebāzta. Es arī vairs nevarēju apvaldīt žāvas, pametis acis uz nosaukumiem — filozofija, teoloģija, ētika un tā tālāk. Nesaprotu, kā cilvēkiem patīk rak­ņāties tamlīdzīgās grāmatās. Man šķiet, pietiek tikai ar vienu rindiņu, lai cilvēks gulētu kā nosists. Var­būt Goemons sirgst ar bezmiegu un izmanto tās miega zāļu vietā? …

Taču Goemona izskats mani taisni satrieca. Viņš bija piesarcis aiz satraukuma, viņa acis sajūsmā spī­dēja. Viņš patiešām bija pavisam citas sugas cil­vēks nekā mēs — viņu uzbudina prāta skaidrība, do­mas spēks. Liekas, es biju atminējis, kāda ir «pārcil­vēka» būtība! Es jau gribēju pastāstīt Kisako, ko domāju par Goemonu, kad pēkšņi izdzirdu lidmašīnu rūkoņu, kas kļuva arvien skaļāka.