125977.fb2 R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 38

R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 38

NO DEBESĪM BIRST AKMEŅI

1

Aviācijas uzlidojums A. pilsētai, precīzāk sakot, masu uzlidojums A. pilij, mazliet atšķīrās no tiem uzlidojumiem, kurus biju pieredzējis agrā bērnībā.

Tagad specifiskajam reaktīvo bumbvedēju kaucie­nam sekoja spēcīgs grāviens, pēc tam vēl viens, un pils sāka drebēt vienā drebēšanā. Iekrakšķējās jumts.

— Gaisa trauksme! Sargieties, neejiet ārā! — kāds kliedza ruporā.

Bet man, kā par spīti, tieši šajā brīdī sākās stipra no maniem slavenajiem senčiem mantotas slimības lēkme. Ja es būtu mediķis un prastu latīņu valodu, tad to nosauktu par «zinātkārius vulgaris». Es skrēju ko kājas nes uz cietokšņa iekšējo pagalmu — hon- maru un, atmetis galvu atpakaļ, sāku raudzīties debesīs.

Tumsā kaut kas pazibēja un, traukdamies man ga­rām, aizskāra kreiso celi. Es ievaidējos.

—   Kas tev noticis? — Kisako, kas bija izskrējusi pagalmā tūlīt pēc manis, pārbijusies iesaucās.

—   Kur ir tas idiots, kas cēlis šo pili? Dodiet man viņu tūlīt šurp! — Es lēkāju uz vienas kājas, berzē­dams sasisto ceļgalu. — Dakstiņi birst lejā no jumta.

Kisako iespiedzās un, liekas, gribēja kaut ko sacīt. Taču no rietumu nocietinājumu puses parādījās lid­mašīna, kas pļaujošā lidojumā drāzās uz mūsu pusi, sekoja apdullinošs blīkšķis, un zeme iedunējās.

—   Ko? Ko tu sacīji? — es kliedzu no visa spēka, joprojām turēdams ar roku savu kāju. — Nekliedz tik skaļi, citādi Goemons atkal noslāpēs skaņu!

—   Tie nav dakstiņi! Skaties! — Kisako norādīja uz kādu priekšmetu, kas atradās man aiz muguras.

Es pagriezos atpakaļ. Tur gulēja nezin kad parā­dījusies akmens šķemba, kas līdz pusei bija iestrē­guši zemē. Man kļuva nelabi. Ja nu tā būtu trāpījusi man pa galvu? …

—   Ieslēdziet prožektorus! — kāds kliedza. — Pa­grieziet tos pret debesīm!

Tagad es jau pavisam skaidri redzēju reaktīvo lid­mašīnu. Uz spārniem pazīšanas zīmes bija aizkrāso­tas, taču nebija grūti uzminēt, kādai valstij tā pieder. Japānas pašaizsardzības spēkiem vēl nebija tāda tipa lidmašīnu.

Fizelāža apakšā atvērās, un no turienes izvēlās kaut kas melns. Zeme nodunēja.

—   Ei, jūs, neskraidiet apkārt kā apsviluši! Pirmām kārtām jāsaglabā miers! — ierunājās kāda balss man aiz muguras.

Es atskatījos. Tur, sakrustojis uz krūtīm rokas, stāvēja Tamura.

—   Nu gan iet vaļā! — viņš šķībi pasmaidīja. — Taču tu, Toda, nebīsties, mūsu pils būvēta no dzelzsbetona. Un pazeme ari mums nocietinātā. Ar akmeņiem mūs nesatrieks.

—    Kas tā par nebūšanu, drebēšanu, purināšanu, zemes tricināšanu, drūzmēšanos? — kāds ierunājās ķērkstošā balsi, un mums turpat līdzās parādījās Goe­mons. — Cilvēks nonācis, iegrimis, iebraucis filozo­fiskā gara pacilātībā, bet jūs te nodarbojaties velns zina ar ko! Tā jau drīz vien var kļūt par garīgu impo­tentu, kastrātu, idiotu, stulbeni!

Mēs nepaspējām ne vārda bilst, jo viņš tūlīt pat izskrēja pagalmā.

—   Uzmanies, Goemon! — es nokliedzu viņam pakaļ.

—    Pilina, pakšķina, plikš-plikš-plikš-plakš-plakš- plakš … Lietus, sniegs, krusa, pērkons … Laiks paš­laik nepastāvīgs. Meteorologi melo, melš niekus, mānās, piemuļķo, paši nekā nezina …

Tajā brīdī svelpdams krita akmens.

—   Goemon, atpakaļ!

Taču bija jau par vēlu. Milzīgs granīta bluķis gā­zās Goemonam uz galvas. Zeme smagi nodunēja.

Mēs sastingām aiz šausmām un aizturējām elpu. Man mute acumirklī izkalta, un sirds apstājās.

Ja nu viņš no … nomirst…

—   Goemon sensej! — Tamura iekliedzās izmisīgā, pēkšņi aizsmakušā balsī.

Mēs abi ar Kisako, aizmirsuši nāves briesmas un akmeņus, kas bira no debesīm, pieskrējām pie gra­nīta bluķa. Nē, nebija vērts pat mēģināt kaut ne­daudz to pacelt — tas svēra vairākus desmitus tonnu. Man likās, ka es jau redzēju Goemona saspiesto gal­vaskausu …

—    Oi, oi, cik spēcīga jušana! — pēkšņi atskanēja balss no akmens apakšas. — Es jau sen nebiju saju­tis tik lielu baudu, tīksmi, svētlaimi…

Bluķis pāršķēlās uz pusēm, un no tā izlīda Goe­mons. Pilnīgi sveiks un vesels. Vienīgi katliņa dibens bija saņurcīts un pazuduši aiz lentas aizbāztie karo­dziņi.

Mēs abi ar Kisako, zaudējuši pēdējos spēkus, apsē­dāmies zemē.

—    Goemon sensej! — Tamura nometās uz ceļiem un apskāva Goemona kājas. Pat šajā mirklī viņš ne­varēja iztikt bez teatrāliem žestiem. — Jūs esat sveiks un vesels! Tā patiešām ir īsta svētlaime!

Belziens Goemonam tomēr nebija gluži nekaitīgs. Viņa seja piesarka, acis aizmiglojās un raudzījās ne vairs reizē uz augšu un leju, bet gan uz kreiso un labo pusi, uz lūpām parādījās putas, nāsis drudžaini izpletās un sarāvās.

—   Man sen tik spē … šoks … baukš-plaukš … Gandrīz valodu zaudēju …

—    Un kas ir ar galvu? Kā tu patlaban jūties? — Es saņēmu viņu aiz pleciem.

—   Pieklājīgi, brīnišķīgi, debešķīgi! — viņš pēkšņi sāka skaļi smieties. — Ko gan man var padarīt tāds blieziens! Man galva nav olas čaumala, rieksts, ķir­bis, arbūzs … Hi-hi-hi…

Goemons ar šausmīgu troksni nošķaudījās. Viņa acu āboli tūlīt atgriezās savās agrākajās vietās — viena acs skatījās uz debesīm, otra — uz zemi. Un tad viņš pēkšņi kļuva briesmīgi nikns.

—   Cūcība! Bezkaunība! Rupjība! … Nedrīkst ka­vēt, traucēt! … Mums ir aizrautība, filozofija, teozo- fija, domu lidojums! … Bet jūs tikai — šurp un turp, to un šito, asti luncināt, aiz deguna vazāt… Kur ir japāņu majestāte? Man pacietība trūkst, plīst, šķīst, irst… Ja jūs vēl trokšņosiet, es jums parādīšu tādu troksni, rīboņu, dārdoņu, blīkšķi, ka uguns vien no- šķīdīs! …

Kad pagaja nakts un uzausa rīts, es ieraudzīju, cik stipri cietusi slavenā pils.

Tonnu smagi un vēl smagāki akmeņi, kas mesti no augšas pļaujošā lidojumā, bija nodarījuši nopietnus postījumus. Mūri vietām bija sagrauti, dažas celtnes sagāzušās. Ejas bija aizbērtas ar šķembām. Iekšējā cietokšņa jumtā rēgojās divi lieli caurumi. Ļoti dī­vains izskatījās akmens, kas bija ietriecies sargtorņa piektajā stāvā.

Pēc nomesto akmeņu daudzuma varēja aprēķināt, ka mūs bombardējuši apmēram piecdesmit F105 «Sunder Chief» tipa bumbvedēji iznīcinātāji. Man pat kļuva žēl pretinieka — protams, cietoksnis bija cietis, taču cilvēku upuru tikpat kā nebija: tikai viens nogalināts, divi smagi ievainoti un kādi desmit tikuši cauri ar zilumiem un nobrāzumiem.

Neviens nezināja, no kuras bāzes bumbvedēji pa­cēlušies gaisā un pie kāda aviācijas pulka tie pieder. Bet par to, kādu nāciju pārstāvēja piloti, kas pieda­lījušies bandītiskajā nakts uzlidojumā, neviens ne­šaubījās. Valsts, kura iesniegusi Japānas valdībai ultimātu, bija no draudiem pārgājusi uz aktīvu rīcību. Ultimāta termiņš vēl nebija beidzies, taču tā jau pasteidzās nodemonstrēt savu militāro spēku. Un vai par to jābrīnās — tādas bija šīs valsts parašas.

— Idioti! — Tamura sacīja, spraukdamies cauri akmeņu grēdām. — Būtu labāk paši par sevi parūpē­jušies, nevis nodarbojušies ar tādām muļķībām.

Preses pārstāvji, padzirdējuši par notikušo, bariem vien plūda uz pili. Tomēr tālāk par ārējo grāvi viņus nelaida. Mēs baidījāmies no spiegiem. Bet Tamura nevarēja aizliegt fotografēt pili un tās apkārtni no helikopteriem.

Jau priekšpusdienā iznāca visu Japānas laikrak­stu speciālizlaidumi.

«A. pils bombardēta ar akmeņiem!», «N. bruņoto spēku zvērīgā rīcība!»

Protams, valdība par šo notikumu saņēma sīku jo sīku ziņojumu. Atmosfēra Japānas un ASV ap­spriedē, kas notika šajā dienā, tūlīt kļuva saspīlēta.

Amerikāņu puse noteikti apgalvoja, ka tai par bombardēšanu nekas neesot zināms, un prasīja pie­rādījumus. Japāņu puse izteica kategorisku protestu, kā pierādījumus izmantodama vietējo laikrakstu in­formācijas, A. pilsētas policijas ziņojumu, Tamuras personīgi uzrakstīto protestu un bombardēšanā pie­dalījušos lidmašīnu fotogrāfijas, kas bija absolūti identiskas tām fotogrāfijām, kurās bija redzamas kādā Tālo Austrumu kara bāzē dislocētās ASV lid­mašīnas. Amerikāņi mazliet apjuka, lai gan, starp citu, delegācija, kas piedalījās apspriedē, varēja arī nekā nezināt par šo akciju.

Un tad atgadījās kaut kas vēl nepieredzēts. Japāņu puse paziņoja, ka rezervē sev tiesības atbildēt uz iesniegto ultimātu tikai pēc tam, kad būs noskaidroti ASV nekaunīgās akcijas cēloņi. No kurienes mūsē­jiem pēkšņi bija radusies tāda drosme?!

— Mēs lūdzam amerikāņu pusi ievērot, ka sabied­roto un draudzīgo valstu attiecības nepieļauj rupju militāru iejaukšanos, kādu praktizē ASV valdība tā­dos gadījumos, kad tai kaut kas nav pa prātam, — viens no japāņu delegācijas locekļiem paziņoja. — Ar tamlīdzīgām akcijām jūs diskreditējat savu valsti un apgrūtināt Japānas valdības politiku, ku­ras mērķis ir uzturēt tautā draudzības jūtas pret Ame­riku. (Delegāts pēkšņi atsaucās uz tautu, par kuru gan viņam acīmredzot bija visai miglains priekš­stats.) Vai jūs patiešām neapjaušat, ka jūsu rīcība nav saprātīga? Uzbrukums A. pilij ir bijis izdevīgs vienīgi valdībai naidīgam grupējumam un pastipri­nājis antiamerikānisko noskaņojumu, kurš jau tā ir pietiekami izplatījies. Varbūt jūs gatavojaties izrī­koties ar mums tāpat kā ar dažām citām Āzijas ze­mēm? Taču iegaumējiet: lai gan Amerikas Savieno­tās Valstis, protams, arī turpmāk būs viena no spē­cīgākajām lielvalstīm, to militārā varenība tomēr kopš šī brīža kļuvusi fikcija.

Tajā pašā dienā parlamenta ārkārtējā sēdē pie­ņēma lēmumu «iesniegt protestu N. valstij, kas pie­ļāvusi šo nekaunīgo akciju». Opozīcijas partija tūlīt pieņēma lēmumu, kurā valdības darbību novērtēja par mīkstčaulīgu, un kategoriski ieteica valdībai neaprobežoties vienīgi ar protestu, bet pieprasīt, lai 1 Amerikas Savienotās Valstis oficiāli atvainojas par bezatbildīgo rīcību un soda vainīgos.

Pāri visai Japānai vēlās sašutuma vilnis. Visur rīkoja mītiņus, kuros protestēja pret «A. pilsētas bombardēšanu ar akmeņiem». īpaši plaša atbalss bija ^ cietušās pilsētas iedzīvotāju mītiņam.

Šajā laikā mūsu pils apsardzība tika divkāršota, taču divkārt pieauga arī jau tā lielais saspīlējums. Tas izskaidrojams ar to, ka tikmēr, kamēr mūs ap­sēda korespondenti, pilī nemanīts ielavījās kāds slepkava — gomindāniešu aģents. Viņš pieprasīja tūlītēju tikšanos ar Tamuru. Taču viņu, bez šaubām, nekavējoties iemeta pazemes cietumā. Tajā pašā dienā cietumā nonāca vēl daži spiegi. 11

Drīz vien demonstranti jau uzbruka vienai no Ja­pānas teritorijā ierīkotajām amerikāņu kara bāzēm. Satracinātais pūlis laida darbā akmeņus un nūjas. ļ| Daudzus virsniekus un kareivjus ievainoja.

Tikai tad amerikāņu valsts departaments sniedza paziņojumu.

Pirmie šī dokumenta teikumi izskanēja kā mēģi­nājums attaisnoties. «Amerikas Savienotajām Val­

stīm nav nekāda sakara ar Japānas pilsētas A. bom­bardēšanu. ASV nav nodomājušas bez brīdinājuma izdarīt tamlīdzīgus barbariskus uzbrukumus draudzī­gai valstij, kas turklāt ir mūsu sabiedrotā.»

Tad sekoja teksts, kas bija sarakstīts pēc veca, visiem līdz kaklam apnikuša parauga: «Japānas pil­sētas A. bombardēšana ar akmeņiem ir provokato­risks kādas komunistiskas valsts akts …»

Protams, Padomju Savienības valdība tūlīt atspē­koja šo paziņojumu.

3

Jāteic, ka man nemaz nepatika tas, kas notika pa­saulē. Situācijā, kas patlaban bija izveidojusies, bija kaut kas neīsts.

Es diemžēl nespēju izprast, kur tieši slēpās šis ne- īstums, taču nemiers manī ar katru dienu pieauga.

Zināms, arī pirms sprāgstvielu iesaldēšanas pa­saule nebija ideāla. Un es nepavisam neesmu status quo aizstāvis. Vēl nesen dzīvoju garlaicīgu, taču bez­rūpīgu sīka ierēdnīša dzīvi, iztiku no algas līdz al­gai. Tomēr sirdī loloju sapni par lielām pārmaiņām. Tagad lielās pārmaiņas bija notikušas: parādījās Goemons ar saviem trikiem, un viss sagriezās ar kā­jām gaisā. Sensācija sekoja sensācijai. Nervu sa­sprindzinājums sasniedza galējo robežu. Bet … vai tad var dzīvot, stāvot uz galvas? … Starp citu, va­rētu jau arī pastāvēt, ja tikai zinātu, kā labā tas jā­dara. Nu, piemēram, ja mūsdienu sabiedrība uz mū­žīgiem laikiem atteiktos no kariem, iestātos stabils miers, cilvēkam nebūtu vairs jātrīc aiz bailēm, ka viņu jebkurā brīdī var izmest no darba un viņš tad paliks bez maizes kumosa … Taču nekas tamlīdzīgs nenotika.

Šīs smagās pārdomas man ne mirkli nedeva miera. Es devos ārā no pils pa slepeno eju, pēc tam iesēdos taksometrā. Sākumā man nebija noteikta mērķa, bet tad pēkšņi atcerējos tehniskās nodaļas vadītāju, at­cerējos, kā mēs abi divi naktī pirms bombardēšanas dzērām, un nolēmu aizbraukt pie viņa. Viņš dzīvoja starp A. pilsētu un Tokiju, apmēram stundas brau­ciena attālumā no šejienes.

Par laimi, šefs bija mājās. Tātad nebija aizgājis uz darbu. Acīmredzot arī viņam neklājās labāk. Bija vēl gaiša diena, taču viņš jau paguvis iedzert. Arī man piedāvāja. Nemaz nebrīnījās par manu pēkšņo apciemojumu.

Es tūlīt apreibu, man kļuva mazliet vieglāk ap sirdi. Cik labi, ja ir kāds, kam var uzticēt savas bē­das un raizes!

—   Ko jūs par to domājat? Vai jums šķiet, ka viss ir kārtībā?

—    Hm. .. — viņš līdz dibenam iztukšoja kārtējo glāzīti un kļuva nopietns. — Nekas nav kārtībā. Pirms vēl šī putra bija ievārīta, Tamuram un citiem netālredzīgiem darboņiem vajadzēja noskaidrot, kas ir Goemons.

— Noskaidrot… — es mazliet paliecos uz priekšu.

—   Nu, jā. Runa jau nav par sprāgstvielām, bet…

—   Par paša Goemona būtību! — mēs pateicām abi reizē.

—   Pilnīgi pareizi. Un ar to būtu jānodarbojas pir­mām kārtām. Visiem kopā. Visām valstīm, visiem cil­vēkiem. Jānoskaidro, kas viņš ir par putnu, ko viņš domā, kādi viņa tālākie plāni. Citādi mēs, zemes­lodes iedzīvotāji, varam nokļūt pilnīgā atkarībā no viņa.

—   Bet… — mans noskaņojums pēkšņi atkal pa­visam sabojājās, — pagaidām mēs darām ar viņu, kas vien mums ienāk prātā, un viņš mūs klausa. Viņš ir, protams, noslēpumains un neizprotams radījums, taču nebūt nav ļauns. Es neesmu līdz šim manījis, ka vi­ņam būtu kādi ļauni nolūki.

— E-ē, tu nu gan neko nezini! Tāpēc neesi labāk tik liberāls, — šefs pēkšņi atskurba. — Labi, nu pie­ņemsim, ka viņš nevēlas nodarīt zemeslodes iedzīvo­tājiem nekā ļauna. Bet viņam taču piemīt pārdabis­kas spējas. Vai gan tās drīkst izmantot, kā vien ku­ram katram iepatīkas? Taisni jābrīnās, cik cilvēki ir vieglprātīgi. Viņi kā mazi bērni priecājas par jaunu rotaļlietiņu. Bet rotaļlietiņa ir pavisam nepazīs­tama . . . Vai tu maz spēj iedomāties, kas var notikt?! Un vispār, lai nodibinātu mieru visā pasaulē, nedrīkst lietot šādus paņēmienus. Tā ir delikāta problēma, un ar sprāgstvielu iesaldēšanu vien daudz nevar panākt.

Viņam bija taisnība. Mēs apklusām, un es sāku šķir­stīt tikko atnesto vakara avīzi. Pasaulē trakoja tumšie spēki. ASV dienvidu štatos saimniekoja kukluks- klanieši. Motorizētas balto bandītu ordas dedzināja nēģeru mājas.

Paguvu ar šefu vēl šo to norunāt un, paķēris līdzi avīzi, devos projām. Es sēdos atkal taksometrā un iedziļinājos avīzē nodrukātajos materiālos. Pirmajā lappusē bija publicēts ASV valsts departamenta pazi­ņojums, kas stipri atšķīrās no iepriekšējā.

«Nevar noliegt, ka ASV aizsardzības sistēmā ne­būtu notikušas lielas pārmaiņas. Taču, ņemot vērā visu pasauli aptvērušās parādības lielos mērogus, mēs pavisam droši apgalvojam, ka saglabāsies līdz­šinējais spēku samērs. Patlaban Amerikas Savienota­jās Valstīs tiek radīts jauns ierocis, kas būs noderīgs pašreizējos apstākļos. Gaisa kara spēki joprojām ir ļoti nepieciešami ASV robežu aizsardzībai. Tas, ka zenītlielgabali mūsu varbūtējam pretiniekam izgājuši no ierindas, tikai palielina mūsu gaisa kara spēku pārākumu. Tāpat kā agrāk, tie spēj iznīcināt jebkuru celtni, kas atrodas uz Zemes, un pārvērst jebkuru objektu uguns jūrā…»

Kad biju izlasījis paziņojumu līdz šai vietai, tak­sometrs pēkšņi apstājās.