1
Par laimi, tas notika tad, kad mēs jau braucām pa A. pilsētas ielām.
— Neko nesaprotu …
Šoferis vairākas reizes uzspieda ar kāju uz gāzes pedāļa, pēc tam izkāpa no mašīnas, pacēla pārsegu un sāka rakņāties motorā. Viņš noņēmās ilgi, taču atrast vainu neizdevās.
— Neuztraucieties, — es sacīju, — man vairs nav tālu, aiziešu kājām.
— Lūdzu, atvainojiet, — šoferis nomurmināja (gadās jau arī pieklājīgi taksometru šoferi! Bet varbūt viņš tikai bija pavisam apjucis?). — Neko nesaprotu … It kā viss būtu kārtībā: gan aizdedze, gan benzīna padeves kanāls … Tvertnē degvielas diezgan …
Es saku soļot pils virziena un vēl ilgi dzirdēju, kā viņš lādējās.
Pilī notika kaut kas pilnīgi neiedomājams. Tūkstošiem melnos kreklos tērptu vīru skraidīja šurp un turp gluži kā skudras. Cits pēc cita pie vārtiem piebrauca rati, kas bija līdz malām piekrauti ar pārtiku, bambusa pīķiem, zobeniem un citiem aizvēsturiskiem ieročiem. Grāvjos iegremdēja tērauda slazdus, šaujamlūkās stūma iekšā tiklā sabērtus akmeņus.
— Ei tu, pienapuika, — man uzbrēca viens no melnkrekļiem, enerģisks, muskuļains vīrs, kas šajā brīdī bija tik stipri atņirdzis zobus, it kā gatavotos man tūlīt kost. — Nemētājies apkārt bez darba, nāc palīgā!
— Es strādāju tajā pašā nozarē, kur Goemons, — es nesatricināmā mierā atbildēju. — Vai jūs man nevarat paskaidrot, kas šeit tiek gatavots?
— Vai tu muļķis esi vai? Nu, karš, protams!
— Ar ko tad mēs karosim?
Viņš nicīgi nopētīja mani no galvas līdz kājām.
— Ar ko, ar ko… Kā lai es to zinu? … Jāsagatavojas, un viss! Viens uzlidojums jau bija, iespējams, ka uzbruks vēlreiz. Nu, pietiek prātot, ej labāk strādāt!
Pils smēdē spoži kvēloja uguns, kuru uzpūta ar plēšām. Kalēji kala zobenus.
Pēkšņi izdzirdu mežonīgus bļāvienus. Varbūt ienaidnieks jau bija devies uzbrukumā? Es paskatījos uz to pusi, no kurienes atskanēja kliedzieni. Izrādījās, ka tur notika mācības. Varena auguma puiši, apbruņojušies ar bambusa pīķiem, bija nostājušies vairākās rindās. Mazliet tālāk stāvēja komandieris. Viņš pamāja ar roku, un spēka vīri, neizjaukdami ierindu un mežonīgi iebļaudamies, metās virsū salmu izbāzeņiem. Sekoja vēl viens rokas mājiens, un nākamā rinda atkārtoja to pašu operāciju. Izvalbītas acis, sviedriem klātas sejas, ķērcošas balsis … Man kļuva nelabi.
— Toda san, vai negribat piedalīties mācībās? — pamanījis mani, vaicāja paukošanas pasniedzējs, vecis ar platu un kuplu bārdu. Ap krūtīm viņam bija apspīlēta no bambusa kārtiņām darināta aizsargveste.
— Nē, pazemīgi pateicos. Mani tas nevilina. Stipri atgādina kara laika mācības.
Katru reizi, tiklīdz izdzirdu, kā pīķi ieduras salmu izbāzeņos, man gribējās aizbāzt ausis. Tieši pirms pašām kara beigām es mācījos ģimnāzijas pirmajā klasē. Arī mums rīkoja militāro apmācību. Man ļoti dzīvi atmiņā saglabājusies šāda aina: es skrienu, turēdams šauteni dūrienam, triecu durkli «pretiniekam krūtīs», tūlīt pēc tam nolaižu šauteni un skrienu atpakaļ. Virsnieks — militārās apmācības pasniedzējs — slānī mani ar siksnu. Un tā neskaitāmas reizes …
— Ļoti žēl, Toda san … Jums labpatikās atcerēties karu. Jā, kara beigās, kad mūsu dārgajai tēvijai draudēja briesmas, kad ienaidnieks kuru katru dienu varēja izcelt desantu un nokļūt uz svētās Japānas zemes, mēs visi bijām gatavi stāties tam pretim ar bambusa pīķiem rokās. Taču pagāja gadi un ļaudis aizmirsa savu kādreizējo patriotismu, bet par seno slaveno ieroci runāja vienīgi ar izsmieklu. Tādus kā mēs dēvēja par fanātiķiem, par vājprātīgiem. Taču es pa to laiku turpināju pilnveidot tuvcīņu taktiku, ar bambusa pīķiem apbruņotu vienību cīņas paņēmienus. Un mans mūža darbs nav bijis veltīgs. Tagad jūtos ārkārtīgi laimīgs!
— Tad jūtieties vien! Kas jums to liedz, — es sacīju. — Bet vai nekas prātīgāks par bambusa pīķiem un nūjām jums nav padomā?
— Patlaban visā Japānā izplatīts aicinājums. Tiek vākti īsti zobeni un pīķi ar tērauda uzgaļiem, — vecais atbildēja, taču viņa balsī bija manāms sarūgtinājums. — Bet saglabājies ir pavisam nedaudz. Izrādās, ka savā laikā policija visus krājumus konfiscējusi. Toties mums izdevies sapulcināt šajā pilī gandrīz visus īstos meistarus — ieroču speciālistus. Viņi kaļ zobenus. Tomēr ieroču vēl joprojām nepietiek.
Pie kādas ieroču noliktavas grupa gados jaunu melnkrekļu meistaru uzraudzībā gatavoja lokus un lēja bultas. Meistars izmisis lādējās. Jau pirmajā izmēģinājumā loku stiegras nemitīgi muka nost un bultas nepavisam nelidoja tur, kurp mērķēja šāvējs. Izmēģinājumu laikā par derīgiem atzina mazāk nekā pusi no gatavajiem lokiem. Senos ieročus acīmredzot bija jāprot darināt, tos nevarēja ražot uz ātru roku.
Pie pils rietumu mūriem bija sadzīts daudz cilvēku, kas gatavoja ārkārtīgi lielus lokus un katapul- tas. Visapkārt mētājās resnas bambusa kārtis un dzelzsskārda loksnes. Šeit stāvoklis bija vēl sliktāks. Milzīgās bultas un akmeņi lidoja uz visām pusēm, un bija dzirdami ievainoto kliedzieni.
Es, domādams par pavisam kaut ko citu, noraudzī- jos šajā juceklī un kņadā.
— Toda san! — man uzbļāva viens no miesassargiem. — Tamura sensejs licis jūs sameklēt. Viņš pavēlējis jums nekavējoties ierasties honmaru uz štāba sēdi.
2
Štābs bija novietojies dziļā pazemē zem iekšējā cietokšņa. Tamura sēdēja ciešā uzticamu personu — savas bandas barvežu lokā.
— Tamura san, kas patlaban notiek? — es vaicāju. — Vai gatavojamies kaujai?
— Hm… — Tamura dziļdomīgi norūca un sakrustoja rokas uz krūtīm.
Viņš bija tērpies kaujas haori bez piedurknēm un zem haori aplicis ap krūtīm bruņas, kas bija izrotātas ar melnu zīda auklu.
— Es nedomāju, ka tūlīt sāksies kauja. Taču mums jābūt gataviem uz visādiem pārsteigumiem.
— Uz kādiem pārsteigumiem?
— Vējš un mākoņi vēstī par briesmām. Ļoti iespējams, ka tuvāko divdesmit četru stundu laikā Amerikas Savienotās Valstis pārtrauks diplomātiskās attiecības ar Japānu.
Kāpēc gan viņam patīk tā runāt? Viņš visu saber vienā katlā: poētisko teicienu «vējš un mākoņi vēstī par briesmām» un avīžu šablonu — «pārtrauks diplomātiskās attiecības».
— Jūs domājat, ka Amerika uzdrošināsies tik pēkšņi sanīsties ar mums?
— Protams, tas nemaz nav tik vienkārši izdarāms. Abas mūsu valstis taču jau ilgāku laiku bijušas sabiedrotās. Patlaban pēc Francijas ierosinājuma vēstnieku līmenī notiek sarunas, kurās izskata jautājumu par mūsu premjerministra iespējamo tikšanos ar ASV prezidentu. Tomēr senāts, Pentagons un valsts departaments acīmredzot cenšas prezidentu ietekmēt. Prezidents, šķiet, nezina, ko iesākt. — Tamura kļuva ārkārtīgi nopietns. — Iespējams arī, ka Pentagons izšķirsies par separātu rīcību. Tas ir tāpēc, ka armija cietusi visvairāk. Lielgabali nešauj, bumbas nesprāgst, karavīriem zudusi dzīves jēga.
— Vai gan par šaujamiem ieročiem tā jāuztraucas! — es iebildu. — Armijai, šim milzīgajam mehānismam, kas vienmēr tik lieliski darbojies, taču ir pietiekami liels potenciāls arī bez lielgabaliem.
— Protams! — Tamura piekrītoši pamāja ar galvu. — Lielām ar durkļiem apbruņotām sauszemes spēku un jūras kājnieku vienībām ir varenas kaujas spējas. Ir saņemtas ziņas, ka amerikāņu armijas motorizētās daļas, kas pārdēvētas par kavalēriju, apgūst kavalē- rijas uzbrukuma taktiku. Tikai zirgus šajās daļās aizstāj motocikli.
Man kļuva ārkārtīgi smagi ap sirdi. Tātad izrādās, var iztikt arī bez pulvera un sprāgstvielām. Kara mākslas metodes mainījušās, taču cilvēkus tāpat sūtīs kaujā un tie tāpat slepkavos cits citu, kā tas bijis agrāk.
Es varēju iedomāties, kāda izskatās šī «kavalērija». Motociklisti dodas uzbrukumā, apbruņoti ar piķiem un zobeniem. Idiotisms! Vājprāts! Konvulsīvi raustīdamies, es sāku smieties.
— Un vēl jāņem vērā kaut kas, — Tamura turpināja. — Stiprajam vienmēr ir taisnība. Ja Amerika gribēs pārtraukt diplomātiskās attiecības, tās arī tiks pārtrauktas. Mūsu agrākā draudzība karājas mata galā. Vai bombardēšana ar akmeņiem nav šajā ziņā pietiekami labs pierādījums? . .. Bet kāpēc gan visu laiku jāpiemin Amerika! Vai tad mēs savā laikā tāpat neizturējāmies pret Ķīnu?
Sakarnieks kūleniski noripoja lejā pa kāpnēm. Puisis, kurš bija kļuvis gluži zaļš aiz nervu sasprindzinājuma un noguruma, militāri sveicināja Tamuru un pasniedza viņam telegrammu.
— Idioti! Nelieši! — Tamuram no dusmām aizrāvās elpa. — Viņi sadziedējušies ar šiem nekauņām no CIP un nolēmuši izdarīt valsts apvērsumu. Un pēc visa tā viņi vēl uzdrošinās dēvēt sevi par labējiem! Padomājiet tikai — mūsu jaunieši, kas dien pašaizsardzības spēkos, — laiza amerikāņiem pakaļas!
— Tas nav nekāds brīnums, — es nesatricināmā mierā atbildēju. — Šī ASV politika jau visiem pazīstama. Piemēram, Dienvidamerikā viņi vispirms nodibina sakarus ar labējiem un tad ar to palīdzību atbrīvojas no viņiem nevēlamas valdības. Rezultātā no labējo līderiem tiek izveidota tāda marionešu valdība, kāda viņiem ir pa prātam.
— Nu nekas, nekas! Redzēsim, kurš smiesies pēdējais! — Tamura plosījās aiz dusmām. — Sie smurguļi ar šādas politikas palīdzību grib par katru cenu iegūt savās rokās Goemonu — slepeno ieroci, — viņš saņurcīja un nosvieda telegrammu uz grīdas. — It īpaši to vēlas militāristi.
— Atļaujiet turpināt mūsu sēdi, — bijīgi ieteicās viens no komandieriem. — Mūsu rīcībā ir ziņas, ka amerikāņu septītā flote atstājusi Dienvidaustrumu Āzijas krastus un devusies uz kara ostu Havaju salās, apvienojusies ar Tālo Austrumu floti un patlaban atrodas mums piederošo Ogavasaras salu tuvumā.
— Un uz šiem kuģiem, protams, ir jūras kājnieki, — Tamura nomurkšķēja.
— Bez šaubām. Jūras kājnieki un vairākas sauszemes kājnieku izlases divīzijas. Acīmredzot šajā flotē ietilpinātas ari gaisa desanta vienības.
— Lai gan diplomātisko attiecību pārtraukšana vēl nenozīmē, ka ir jau pieteikts karš, — sacīja kāds bārdains večuks, kurš izskatījās pēc viduslaiku zinātnieka un bija speciālists taktikas jautājumos, — taču ļoti iespējams, ka amerikāņi, ignorēdami spēles noteikumus, lietos spēku. Kā mums māca vēsture, ikvienu akciju vēlāk var attaisnot. Iemeslu vienmēr ir diezgan. Vēlāk sāk strīdēties, kam bijusi taisnība, kas bijis vainīgs, un, kamēr strīdas, — skaties, drīz vien jau aizmirsuši, kāpēc strīds iesācies. Tā tas ir.
— Nu, vai zināt, — es sacīju, — nedrīkst taču aizmirst arī pasaules sabiedrisko domu.
— Pasaules sabiedrisko domu? — «taktiķis» nicīgi pavīpsnāja. — Ko tā var palīdzēt? Es negribu apgalvot, ka patlaban plaukst un zeļ rasisms, taču Amerika tikai nospļausies par Āzijas valstu sabiedrisko domu. Ar Eiropu tā vēl varbūt zināmā mērā rēķinās, bet ar Āziju…
— Bet vai tad mūs pašus Āzijas valstu domas interesē vairāk nekā Eiropas domas? — es mēģināju iebilst, kļuvis jau pavisam grūtsirdīgs.
Viņš runā ļoti pārliecinoši. Vai patiešām tāda ir dzīves īstenība, un «sabiedriskā doma» te neko vairs nevar līdzēt?
— Amerika aicinājusi Padomju Savienību iesaistīties kopīgos pasākumos pret Japānu. Taču Padomju Savienība noraidījusi šo priekšlikumu un neatlaidīgi prasa nodot jauno ieroci Apvienoto Nāciju Organizācijas pārziņā, lai tādējādi pasaulē tiktu saglabāts miers, — komandieris turpināja. — Patlaban ANO ģenerālsekretārs uzsācis sarunas ar Japānas valdību šajā jautājumā. Ķīna piedāvājusi Japānai vispusīgu palīdzību, lai «pasargātu jauno ieroci no citu valstu mēģinājumiem to nolaupīt». Mūsu valdība pagaidām neapspriež šo Ķīnas priekšlikumu …
Sakaru dienesta darbinieks bija atkal klāt.
— Tamura sensej, K. kungs gaida jūs pie telefona. Viņš lika jums pateikt tā: ja jūs nevēlēsieties ar viņu runāt, tad viņš turpmāk vairs neņems vērā ar jums panākto vienošanos un neatzīs jūs vairs par savu skolnieku.
Šis K. kungs, kurš savā laikā organizēja Tamuras tikšanos ar premjerministru, bija viens no Japānas vecākajiem un pazīstamākajiem aizkulišu politikas darboņiem.
— Ak tā gan?! Nu, labi! Sasit pret klausuli sakē krūzīti — lai dzird, ar kādu troksni izirst mūsu savienība! — Tamura kliedza. — Un pasaki šim vecajam stulbenim, ka Daidzo Tamura viens pats, bez Japānas atbalsta, uzsāks augstu spēli pret visu pasauli. Jā, jā, Daidzo Tamura nocietināsies šajā pilī, un lai tad vien sauc, cik kuram tīk, viņu par kaprīzu bērnu! Lai velns parauj visus kompromisus! Nekas, šie mūri izturēs jebkuru uzbrukumu, un mums pacietības pietiek.
Visi klātesošie jutās aizkustināti. Droši vien Tamura prata valdzināt ar savu dabisko vienkāršību, kādu aizkulišu darboņi parasti izmanto citu ietekmēšanai.
— Bet vai jūs pats ticat, ka šeit varēs kādu laiku noturēties? — es bez aplinkiem vaicāju. — Ja akmeņi birs uz galvas katru dienu, mums neklāsies viegli. Turklāt ASV štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs draudējis mūs apliet ar benzīnu un aizdedzināt.
— Akmeņi, — tas ir sīkums. Pils taču celta no dzelzsbetona, un arī apakšzemes būves ir izturīgas un plašas. Vienīgais trūkums ir tas, ka mums pamaz ieroču. Bambusa pīķu ir diezgan, bet zobenu un bruņu gan nepietiek.
— Nu, ja sāksies īsts karš, Japānas valdība laikam gan neturēs rokas klēpī, — es sacīju. — Tādā brīdī ikviens sapratīs, cik nepieciešami mums ir pašaizsardzības spēki. Visvarenākā armija Āzijā, kā izteikusies mūsu valdība.
— Izputināti mūsu pašaizsardzības spēki, — bārdainis traģiskā balsī paskaidroja. — Jau pagājušas četrdesmit astoņas stundas, kopš tie sakarā ar Tālajos Austrumos radušos ārkārtējo situāciju pakļauti ASV armijas pavēlniecībai, kā to paredz Japānas un ASV drošības līgums.
— Ko? Ko? — man likās, ka mani ķēris zibens. — Nu, vai zināt… tas taču ir idiotisms! Tas nevar būt!
— Diemžēl tā ir patiesība! Japānas un ASV līguma slepenie panti paredz šādus gadījumus. Tā jau bijis katru reizi: tiklīdz amerikāņiem stāvoklis Tālajos Austrumos pasliktinājies, mūsu pašaizsardzības spēki saņēmuši pavēli būt kaujas gatavībā numur viens. Bet šoreiz par ieganstu izmantoti nemieri Seulā.
— Kā viņi to uzdrošinās! — es bļāvu, triekdams dūri galdā. — Tad jau iznāk, ka mūsu valsts karaspēks ne tikai nespej aizstavet savu zemi, bet gan turklāt vēl karos pats pret sevi!
— Neuztraucieties, Toda. Jums jāiegaumē, ka Japānas aizsardzības sistēma nav paredzēta ASV bruņoto spēku atbalstīšanai, bet ir vienīgi amerikāņu armijas priekšpozīcija, — Tamura ļoti mierīgi paskaidroja. — Aizsardzības pārvalde izstrādāja taktiskos un stratēģiskos plānus, kuri izmantojami vienīgi gadījumā, ja izceltos karš ar kādu no komunistiskās nometnes valstīm, bet tāda iespējamība, ka varētu izcelties karš ar Ameriku, vispār netika paredzēta. Arī kareivji tika audzināti šādā garā. Neviens nekad nav pieļāvis varbūtību, ka mums radīsies konflikts ar ASV. Es kā labējo aprindu pārstāvis esmu par to ļoti sašutis!
Es skatījos uz Tamuru, neko vairs nesaprazdams.
Tad pēkšņi Tamura nobažījies sacīja:
— Ejiet un sameklējiet Goemonu senseju. Man šķiet, es viņu jau sen neesmu redzējis. Ataiciniet viņu šurp uz štābu.