— Direktora kungs, ko pavēlēsiet darīt? — klausulē atskanēja jauniņā grāmatveža raudulīgā balss.
— Kantoris stāvgrūdām pilns ar kreditoriem. Nav pat kur adatai nokrist… Prasa naudu. Pieci no viņiem sacīja, ka neiešot projām tikmēr, kamēr nebūšot saņēmuši kaut vai nelielu summiņu… Kāds draud atvest šurp reketieru bandu un kantori izdemolēt …
— No kurienes tu zvani? — Marujama satraucās.
— Ceru, ka ne no kantora?
— Protams, ka ne! Ja es zvanītu no kantora, viņi saplosītu mani gabalos: tak jau zinu, kur ir šefs, un tikai slēpju to no viņiem! … Es runāju no tabakas preču veikaliņa tepat kaimiņos …
— Mjā… — Marujama kļuva domīgs. — Saki viņiem, lai pienāk rīt. Rīt, tā teikt, noteikti atmaksāsim daļu parāda …
— Kā lai es to pasaku? Mēs taču jau nezin cik reizes esam solījuši — rīt. Manī viņi nemaz neklausīsies. Varējāt labāk pats atnākt un pateikt, bet jūs tikai visu laiku slēpjaties …
— Es neslēpjos. Staigāju apkārt pa pilsētu, cenšos sadabūt naudu, — vai tad tu nesaproti? … — Marujama apklusa un skumīgi aplaida skatienu lētajai tējnīcai, kurā viņš sēdēja. — Nu labi, tūlīt aiziešu, pats ar viņiem parunāšu.
Bija gada beigas. Tās vienmēr sola nepatikšanas, taču šoreiz bija gaidāmas ne tikai nepatikšanas, bet gan īsta katastrofa. Nekad vēl nebija izveidojies tik briesmīgs un bezcerīgs stāvoklis. Bankrotējušo sīko un vidējo uzņēmēju skaits bija milzīgi pieaudzis. Klientu bankrots un lielo firmu finansiālās grūtības ietekmēja arī nelielās metālapstrādes rūpnīcas «Marujama un kompānija» likteni. Rīt tā izputēs. Jā, jau rīt. Līdz bankrotam vēl atlikusi viena diena. Bet rīt, kad pieprasīs apmaksāt daudzos viņa izdotos vekseļus …
Rūpnīciņa bija strādājusi pavisam neilgu laiku. Marujama to bija cēlis pamazītiņām, sākdams burtiski ne no kā. Tiklīdz nostājies uz kājām, tā beigas klāt… Sievu un bērnus nācās nosūtīt pie sievas vecākiem, apgādāt viņš tos vairs nespēja … Strādnieki strādāja tikai spaidu kārtā: kuram gan ir patika locīt muguru, ja nav ticības rītdienai un saimnieks jau vairākus mēnešus neizmaksā pilnu algu… Pēdējā laikā Marujama bija pavisam novājējis, zaudējis vismaz septiņus kilogramus no sava svara. Tas jau nevar palikt bez sekām, ja jāskraidelē apkārt, naudu me klējot, un jaspēlē paslēpēs ar kreditoriem.
tās nav gada beigas, tas ir sākums īstām šausmām: navlens neņem pretim apgrozībā esošos vekseļus, visas bankas, kas specializējušās sīko un vidējo uzņēmumu linansēšanai, reizē pārtraukušas izsniegt kredītus. Naudu nevar dabūt pat no augļotājiem … Bet kreditori, kas apsēduši viņa kantori, ir tādi paši sīkie uzņēmēji kā viņš. īsti nabagi… Saņemt no viņa naudu tiem tagad ir dzīvības vai nāves jautājums …
Marujama arī agrāk nebija parādījis sevišķu drosmi, taču tagad, par visu to domājot, viņš galīgi zaudēja galvu. Likās, ka viņa paša kantoris vairs nav nekāds kantoris, bet īsta pekle. Galīgā izmisumā viņš nolēma ķerties pie meliem. Meliem, kas dos atelpu līdz nākama jai dienai.
— Sveicināti, kungi! — cenzdamies runāt pēc iespējas vīrišķīgāk, viņš laipni uzsmaidīja kreditoriem. Tiklīdz viņš spēra kāju pāri kantora slieksnim, šiem ļaudīm, gluži kā izbadējušos vilku baram, asinskāri iezibējās acis. — Goda vārds, man ļoti žēl, ka vajadzēja likt jums tik daudz reižu nākt uz šejieni. Droši vien jums tulznas kājās iemetušās… Bet tagad, par laimi, man izdevies šo to nokārtot un …
— Un ar ko jūs samaksāsiet par mūsu tulznām? — viens no kreditoriem asi vaicāja, uzmezdams Maru- jamam neuzticīgu skatienu. — Cik reizes jūs jau tamlīdzīgā veidā neesat mūs apmānījis!
— Nē, nē, šoreiz nebūs nekādas mānīšanās! — Marujama uzmundrinoši pasmaidīja. — Pasaulē dzīvo arī krietni ļaudis. Kāds ļoti cienījams un materiāli ļoti labi nodrošināts cilvēks apsolījās man rīt pēc pusdienas aizdot lielāku summu… Negribu jums melot, summa nav tik liela, lai es varētu uzreiz un pilnīgi atmaksāt savus parādus, taču vismaz daļu parāda atdošu katram.
— Skaidrā naudā?
— Protams, skaidrā naudā! Par to nav jāšaubās. Ja vēlaties, es tūlīt piezvanīšu viņam, lai viņš pats to apstiprina, — Marujama izstiepa roku, it kā sniegdamies pēc klausules.
— Tad nē jau, nav vajadzīgs… Mēs jums ticam. Nu, ko, paldies par pūlēm. Pateicoties jums, mēs nepaliksim Jaungadā bez rīsiem …
Kreditori piecēlās, gatavodamies iet projām.
— Tātad rīt pēc pusdienas? Vai jūs runājat patiesību?
— Absolūtu patiesību. Atnāciet ap trijiem. Starp citu, lai jums nebūtu jāgaida, labāk ap četriem.
Kad viņi bija aizgājuši, grāmatvedis jautāja:
— Marujama san, vai jūs to domājat nopietni?
— Kā gan citādi? Man izdevās kaut ko sadabūt. Apmēram miljonu savācu. Tas, protams, nav daudz, taču pirmajam maksājumam pietiks … Bet tu ej mājās, atpūties. Pietiek te tupēt. Tu jau esi noguris līdz nāvei, gluži zaļš kļuvis. Ej vien, ej …
Grāmatvedis devās mājās. Palicis tukšajā kantori viens, Marujama iegrima pārdomās.
Diena pirms bankrota … Rīt metālapstrādes rūp- nīciņa «Marujama un kompānija» būs izputējusi. Cik dīvaina sajūta… Atliek vēl nakts. Ja varētu pagūt kaut ko izdarīt… Taču nē … nekas nenāk prātā … Varbūt mēģināt pazust?
Iezvanījās telefons.
— Atvainojiet, atgādinām jums, ka maksu par telefonu esat nokavējis par četrām dienām, — telefona kompānijas kasiera balss skanēja pavisam sausi. — Ja rīt nesamaksāsiet, ar jūsu atļauju telefonu noslēgsim.
neuztraucieties, lūdzu, rit es noteikti samaksāšu
pēc tam zvanīja vēlreiz. Kāds, kam bija viņa izdoti vekseli. runa bija par tiem pašiem vekseļiem, kas rīt k lūs par bezvērtīgiem papīra gabaliņiem.
Marujama san, ceru, ka nepiemānīsiet. Rīt iesniegsim tos apmaksāšanai — bankā …
Rīt… Rīt viņa vairs šeit nebūs. Nē, viņš negatavojas beigt savu dzīvi, izdarot pašnāvību. Vajadzēs nozust. Sievas vecāki, protams, neliegs viņam pajumti. Pārmetīs ik dienu un nakti un gremzīs par katru kumosu, taču projām jau nedzīs …
Pēkšņi pa grīdu aizšāvās kaut kas pelēks. Žurka! Fui, cik pretīgi! Viņš instinktīvi paspēra kāju un ar papēdi piespieda žurkas asti pie grīdas.
— Ai-ai-ai! Laid va-a-ļā! Sāp! — žurka spiedza.
Marujama aiz pārsteiguma nodrebēja un vērīgi
palūkojās uz šo savādo runājošo dzīvnieku. Acīmredzot tā bija nevis žurka, bet gan kaut kāds dīvains tādas pašas krāsas un lieluma radījums.
— Ko tas nozīmē? — Marujama nomurmināja, un viss viņa augums pārklājās aukstiem sviedriem. — Kas tu … tāda esi?
— Esmu velns, īsts velns! Vai tu tiešām nesaproti? — dīvainais radījums smilkstēja. — Es taču teicu, ka man sāp! Laid vaļā!
— Ak, tu esi velns?! — Marujama iebrēcās, zaudējis savaldīšanos. — Laikam gan taisnība: ja jau neveicas, tad neveicas! Vai man nav diezgan savu rūpju? Un tagad vēl rādās visādi nešķīsteņi! Tātad tu esi tas, kas man liks bankrotēt?
Aizsvilies dusmās, Marujama gribēja samīt šo pelēko riebekli, bet velns iekaucās:
— Pažēlo! Es izpildīšu jebkuru tavu vēlēšanos!
— Jebkuru! — Marujama nekādi nespēja nomierināties, niknums plosījās viņā kā spēcīgs cunami.
— Nemels nu niekus! Vai mazums tadu manīts! Paskat tik — jebkuru vēlēšanos!
— Es nemeloju, itin nemaz nemeloju! Tev tikai jāpasaka, ko velies, un tad tu pats par to pārliecināsies!
— Nu tad Izdomā, kā novērst rītdienu! Šodien taču ir pēdējā dienu pirms mana bankrota … Bet rīt pēdējais termiņš vekseļu izpirkšanai…
Marujama iedomājās nākamo dienu, un viņam šermuļi pārskrēja pār kauliem. Muskuļi pēkšņi atslāba. Velns izmantoja šo brīdi un izvilka asti no papēža apakšas. Pa kaklu, pa galvu tas metās uz istabas kaktu, lai iešmauktu alā, taču pirms tam vēl pagriezās apkārt un iesaucās:
— Es turēšu vārdu! Par rītdienu es padomāšu!
Direktora kungs, ko pavēlēsiet darīt? — klausule atskanēja jauniņā grāmatveža raudulīgā balss: Kantoris stāvgrūdām pilns ar kreditoriem. Nav pat kur adatai nokrist…
Marujama atkal atradās mazajā, netīrajā tējnīcā. Ar bālajiem pirkstiem viņš ieķērās telefona klausulē. Rīklē viņam bija iespiedies kamols.
Viņš bija tuvu histērijai…
Jā, velns bija turējis vārdu. Viņš bija apsolījis novērst rītdienu. Un bija arī novērsis. Rītdiena — diena, kad vajadzēja nomaksāt parādus, Marujamas dzīvē nepienāca.
Šodien kalendārs rādīja to pašu datumu, ko vakar — dienu pirms bankrota. Un rīt atkārtosies tas pats, un parīt arī. Un tā visu mūžu — dienu pirms bankrota…