Bet, ko tur rok? — dēlēns jautāja.
Droši vien ierīko jaunu metro līniju, — tēvs <i ll ii Ideja, un pēkšņi viņu pārņēma dīvaina sajūta.
… Putekļains ielu krustojums. Pelēks asfalts. Nepārtraukta automašīnu straume. Debesis klāj rūsgans smoga un sīku putekļu mākonis. Ausis plēš pušu nemitīgs troksnis: švirkst riteņi, kauc bremzes, dip neskaitāmu gājēju soļi, čīkst vinčas, klaudz tvaika āmurs. Vienu māju ceļ, otru ārda. Lielas pilsētas ikdiena …
Bet tieši šis ikdienišķums viņu satrauca. Visu to viņš jau bija redzējis, redzējis simtiem, tūkstošiem reižu. Arī toreiz, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad bija tāds pats puisēns, kāds tagad ir viņa dēls …
Tas pats ielu krustojums. Viņš, sīks puišelis, stāv šajā pašā vietā kopā ar savu tēvu. Tēvam apmēram tikpat daudz gadu, cik tagad ir viņam. Viņš jautā:
— Tēt, ko tur rok? …
Viņš apjucis paraudzījās uz to pusi. Čīkstēja vinčas. No pazemes izbrauca ar zemi piekrauta platforma. Netīrs pašizgāzējs izdarīja atpakaļgājienu, padeva klāt kravas kasti. Cik dīvaini — atkal rok… Rok tajā pašā vietā, kur raka pirms divdesmit gadiem. Ko tad šeit būvē? Kad beigs? …
Dažkārt gadās, ka pilsētnieku, kurš ārkārtīgi aizņemts ar savām darīšanām un tāpēc nepievērš nekādu uzmanību tam, kas notiek apkārt, pēkšņi pārņem nevaldāma ziņkāre: ko šeit dara un kāpēc dara? Notiekošais it kā uz viņu nemaz neattiektos, un tomēr tas viņu interesē.
«Interesanti, ko tad te galu galā dara,» viņš sev vaicāja, «un vai ilgi vēl raks… Jāmēģina uzzināt.»
Viņš apjautājās par to kādam savam paziņam — avīžniekam. Avīzes līdzstrādnieks noorganizēja vi
ņam tikšanos ar redaktoru, kas vadīja nodaļu «Pilsētas saimniecība», taču tas vēl nesen bija strādājis pavisam cita nodaļa un tāpēc neko nezināja.
Pēc manam domam, tur būvē metro līniju, — sacīja kāds no avīzes līdzstrādniekiem.
tad ne jau, tur bus apakšzemes pāreja, — cits Iebilda.
Zini ko, pazīstainais avīžnieks deva padomu, vislabak būtu, ja tu mēģinātu to noskaidrot tieši merijas projektešanas nodaļā.
Viņš devas uz mēriju. Viņam līdzi bija ieteikuma vēstulē no avīzes. Jauns projektēšanas nodaļas ierēdnis atri parskatija vēstuli un sāka šķirstīt biezas dokumentu mapes.
— Pilsētā notiek grandioza celtniecība. Uzreiz nemaz nevar pateikt, tieši kurš objekts jūs interesē. Ak tā … ceturtais iecirknis. Metro? … Nē, metro jau sen šeit uzbūvēts, šķiet, jūs pats to labi zināt.
— Nu jā, bet kāpēc tur tomēr visu laiku rok? …
— Iespējams, ka apakšzemes pāreju … — ierēdnis atšķīra vēl vienu mapi. — Starp citu, tajā vietā gan apakšzemes pāreja netiek projektēta. Tad jau drīzāk ūdensvads, kanalizācija vai kaut kas tamlīdzīgs. Jūs labāk aizejiet uz ūdensapgādes nodaļu.
Ūdensapgādes nodaļā paskaidroja, ka viņiem neesot nekāda sakara ar zemes darbiem šajā iecirknī. Viņam deva padomu apjautāties celtniecības nodaļā. Tur apstiprināja — jā, rokam, no priekšniecības saņēmām rīkojumu, darbu projektu un tāmi, tāpēc arī rokam. Bet kas tur būs — to grūti pateikt… Pilsēta taču ir tik milzīgi liela. Un vispār dažādu būvju bez sava gala, reizēm grūti saprast, kuras būves saistītas cita ar citu …
Viņš devās uz telefona tīkla pārvaldi. Tur sacīja, ka viņu pārziņā esot tikai kabeļu vilkšana, bet par visiem zemes darbiem atbildot mērija.
mērijā atcerējās, ka reiz pieņemts kāds projekts, U<11 kura realizēšanai piešķirti attiecīgi asignējumi, un i ceturtajā iecirknī uzsākti darbi. Liekas, runa bija par vienu no daudzajām apakšzemes komunikācijām.
jūs sakāt, ka rok jau vairāk nekā divdesmit gadu? mērijas sapulces sekretārs izbrīnā parausit |a plecus. — Tas nevar būt! Visas mūsu būves tiek nodotas ekspluatācijā projektā paredzētajos termiņos. Lai gan… tajā rajonā, par ko patlaban interesējaties, mēs ceļam ļoti daudz. Nāk klāt arvien jaunas būves. īsts kaleidoskops. Gadās, ka bieži vien jārok vienā un tajā pašā vietā …
— Kā tad tā … — viņš nomurmināja. — Tas taču ir nesaimnieciski… Bet vai tad jūs nezināt… kaut vai aptuveni, kad darbi beigsies?
— Kad beigsies? Nezinu, kādus darbus jūs domājat. Piemēram, jaunā metro līnija jau sen uzbūvēta un nodota ekspluatācijā. Apakšzemes pāreju šajā rajonā sāksim celt tikai pēc vairākiem gadiem un, tiklīdz tā būs pabeigta, saskaņā ar vispārējo mūsu provinces rekonstrukcijas un labiekārtošanas plānu tūlīt ķersimies pie kanalizācijas tīkla izveidošanas darbiem. Gluži dabiski, kanalizācijas ierīkošana savukārt prasīs apakšzemes komunikāciju sistēmas ievērojamu pārbūvi. Jūs, protams, saprotat, ka mēs netaupām pūles, lai pabeigtu darbus, cik ātri vien iespējams.
— Pateicos par informācij u. Varbūt jus tomēr būsiet tik laipni un dosiet man padomu, kur tad es galu galā varu uzzināt sīkāk par šo celtniecību? Mani interesē noteikts ielu krustojums un tas, ko tur rok un kāpēc rok …
Sekretārs apmulsa.
— Es pat nezinu, kādu padomu lai jums dodu. Cik zināms, tad mēru pie mums ievēlē uz četriem gadiem. Bet celtniecības darbi rit savā noteiktajā kārtībā… Jā, un mērijas ierēdņi arī ne vienmēr visu labi pārzina,
jo personāls nemitīgi mainās — vecie, kas sasnieguši sešdesmit gadus, aiziet pensijā, un katru gadu parādās jauni darbinieki. Taču celtniecība ne brīdi neapstājas… Dzimst arvien jauni un jauni projekti. Dažkārt pal atbildīgi mērijas vadītāji nezina, kādi projekti pieņemtl Tomēr pamēģiniet parunāt, — sekretdis pamaja uz kada sirmgalvja pusi, kurš snauduļoja uz kresla istabas kakta, — ar šo kungu. Viņš visu mūžu stādājis mērijā, bet tagad pēc aiziešanas pensija, Kārto un pēta mūsu arhīvu. Varbūt viņš kaut ko zina.
Viņš piegāja klāt sirmgalvim. Tas sakustējās un palūkojās viņā ar miegainu skatienu. Viņš uzdeva jautājumu.
— A-ā… — sirmgalvis sacīja un sāka blenzt tukšumā. — Kā tad, kā tad … Jautājums visai pamatots. Pat ļoti pamatots. Tikai atbildēt gan uz to nav iespējams. Nekādi nav iespējams! Tur nu neko nevar darīt. Pilsēta taču milzīgi liela, un, ņemiet vērā, tai pašai savs organisms! Un dzīvo savu dzīvi. Šī dzīve ir ļoti darbīga, it īpaši kopš tā laika, kad modē nācis jēdziens «vielu maiņa pilsētas organismā».
— Piedodiet, kā to lai saprot?
— Pavisam vienkārši, pavisam vienkārši, jaunais cilvēk… Vai pilsētas iedzīvotāju skaits aug? Aug! Tātad komunālo celtniecību paplašināt vajag? Vajag! Tur jau ir tā lieta! Tāpēc mēs arī paplašinām. Tikai visu uzreiz uzcelt nav iespējams — tas jādara pamazām, palēnām. Bet pēkšņi kāda veca sakaru līnija, kas līdz zināmam laikam kalpojusi godam, kļūst pilnīgi nederīga. Tad šī savu laiku nodzīvojusī līnija jālikvidē. Un mēs arī likvidējam. Taču šādā milzum lielā pilsētā viss savstarpēji saistīts. Kā jūs domājat, ir saistīts vai nav? … Nu, redzat, par to neviens
nešaubās kad kaut ko ko nojauc, jāizdara izmaiņas arī v vienā no jaunajiem projektiem. Bet projekti ir kā diedziņā savērtas krellītes: ja vienu nomaina, tad ari citi jāmaina. Nu, izmaiņas, protams, ietekmē jebkuras celtnes būvi. Termiņi tiek pagarināti, darbi ievelkaS … M-ja … ceļam no viena gala, ceļam no otra, reizēm, paskat tikai, pēkšņi viss jāsāk atkal no jauna…
Bet tā taču ir vislielākā nejēdzība! — viņš pat paaugstināja balsi. — Tātad kreisā roka nemaz nezina, ko dara labā? Rokat un rokat, jau divdesmit gadus nekā cita nezināt, nav ko darīt, kā vienīgi rakt, bet pilsētnieku sadzīves apstākļi šajā laikā nav uzlabojušies ne par matul
Sirmgalvis vērīgi palūkojās uz viņu un tad pēkšņi, plati atvēris bezzobaino muti, iesmējās.
— Piedodiet, kungs, liekas, jūsu uzvārds ir… Atcerējos! Patiešām atcerējos! Padomā tikai, cik apbrīnojama līdzība! Nekad vēl savā mūžā neesmu redzējis, ka dēls tik ļoti līdzinātos tēvam. Jā… Tieši tāpat pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad es vēl biju mērijas sapulces sekretārs, te ieradās jūsu tēvs. Arī viņš visus izprašņāja, arī viņu interesēja — gluži tāpat kā jūs! — ko tad īsti rok tajā ielu krustojumā …