125977.fb2 R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 8

R?TDIENAS NOLAUP?T?JI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 8

NEZVĒRU IZNĪCINĀŠANA

Kad kosmosa kuģis tuvojas nepazīstamai planētai kādā no jaunatklātajām Saules sistēmām, visi ir ļoti satraukti. It īpaši tad, ja iepriekš bijis zināms, ka uz šīs planētas jābūt dzīvībai. Šādās reizēs ne tikai jau­nie astronauti, bet pat nopelniem bagāti veterāni ir tik saviļņoti, ka nerod nekur miera.

Kuģa apkalpe burtiski dega aiz nepacietības. Kap­teinis, lai kā arī centās, nespēja izkliedēt sasprin­dzināto atmosfēru.

—    Kā tu domā, kādas šīs būtnes ir? — klusiņām čukstēdams, jaunais meteorologs vaicāja savam kaimiņam operatoram. — Vai tās ir augsti attīstītas, saprātīgas?

—    Protams! Par to nevar būt šaubu, — radara operators atbildēja. — Viņas jau sen dzīvo Saules sistēmā, tā viņas apspīdējusi jau desmitiem miljardu gadu. Un visi dati liecina, ka uz šīs planētas ir ļoti labvēlīgi apstākļi dzīvības attīstībai.

Meteorologs dziļi ievilka elpu un noliecās uz priekšu.

—    Jā … Interesanti, kādas tās ir … Man patiktu, ja tās būtu labsirdīgas un neizskatītos pārāk šaus­mīgas. Saprotu, ka tas ir aizspriedums, bet es tomēr nevaru ciest izdzimteņus. Kāpēc gan saprātīgām būt­nēm dažkārt ir kroplīgs ārējais veidols? Ak, kaut tās būtu līdzīgas mums! Tad varētu pieiet klāt, paspiest roku un nodibināt sakarus! …

—    Ieslēdzu bremzes! — reproduktorā atskanēja pilota balss. — Pāreju uz planētas pavadoņa orbītu, apbraukšu dažus apļus un tad sākšu nosēšanos.

—    Tagad tikai, puiši, mierīgi! — kapteinis sacīja, smīnīgi palūkodamies uz satrauktajiem astronautiem.

—    Pacietieties vēl mazliet. Mēs jau esam tikpat kā klāt. Drīz varēs izdarīt novērojumus ar optisko ierīču palīdzību.

Un tad pēkšņi iedegās sarkanā signālspuldzīte. Visi satraukti pievērsa skatienus reproduktoram.

—    Automātiskā sistēma izgājusi no ierindas, un sprauslas nesaņem degvielu! — reproduktors rēca. Tā bija galvenā mehāniķa balss. — Nosēsties nav iespējams. Ieiet pavadoņa orbītā un izdarīt optisko novērošanu neizdosies.

—   M-jā! — kapteinis savilka skābu seju. — Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai sistēmu izlabotu?

—    Iesaku atgriezties bāzē — tādas ir manas domas.

—   Jūs dzirdējāt? — kapteinis runāja mikrofonā.

—   Nosēšanās uz planētas un optiskā novērošana tiek atcelta. Šoreiz nāksies apmierināties ar maksimālu tuvošanos planētai. Aizsūtīsim lidaparātu ar izlū­kiem, lai tie izpēta iespējami lielāku mums nepazīs­tamās pasaules telpu.

Kosmosa kuģis sāka lidot pa orbītu, kuru no pla­nētas šķīra diezgan liels attālums. Tika sagatavots lidaparāts. Tajā varēja iekāpt tikai desmit cilvēku,

taču kapteinis bija parūpējies, lai viņu vidū atras­tos ari gados jaunākie astronauti. Uz planētas izlūki nedrīkstēja ilgi uzturēties: sakarā ar avāriju auto­mātiskās padeves sistēmā bija radusies degvielas noplūde.

Kad lidaparāts tuvojās planētai, apkalpes locekļu acīm pavērās arvien jaukākas ainavas. Ļaudīm gluži vai elpa aizrāvās, raugoties lejā uz krāšņo pano­rāmu. Beidzot lidaparāts iegāja planētas atmosfērā un drīz vien, izlaidis spārnus, sāka slīdēt pāri kal­niem, kas tagad jau bija redzami pavisam skaidri.

—   Jūra! — viens no jaunajiem astronautiem iesaucās, uz mirkli atrāvis skatienu no optiskajām ierīcēm. — Kontinenti! … Mākoņi… tuksneši… kalni… meži…

—    Tas mums jau zināms pēc novērojumiem, kurus izdarīja no kosmosa kuģa, — lidaparāta komandieris rimti piebilda. — Bet vai kādus dzīvniekus neredzat? Te jābūt arī dzīvām būtnēm. Vai neesat ieraudzījuši pazīmes, kas liecinātu, ka te mīt saprātīgi radījumi?

—   Pagaidām to grūti pateikt. Mēs vēl lidojam pā­rāk augstu, — radara operators atbildēja.

—   Jānolaižas zemāk.

—    Skatieties! — meteorologs iekliedzās. — Tas ir dzīvnieks! Jā, jā, dzīvnieks! Rāpulis… Kaut kas līdzīgs zvīņnesim …

—   Kur? — pilots vaicāja.

—   Redziet, tur! Pa kreisi. Uzņemiet kursu uz to krauju, kur sākas mežs.

Pilots veikli pagrieza lidaparātu pa kreisi. Tagad viņi jau lidoja pavisam zemu. Apakšā vējā šūpojās tumši zaļi koku zari. Pēc tam starp biezajām lapot­nēm pavīdēja plašs klajums un aiz tā tālāk stepe. Klajumā kaut kas ātri pārvietojās. Kaut kas garš un brūns.

—   Liekas, tie patiešām ir zvīņneši… — koman­dieris nomurmināja. — Uz šis planētas …

—   Grieziet atpakaļ! — meteorologs iespiedzās, ne soli neatkāpdamies no optiskās ierīces. — ŠI būtne izskatās gluži tāda pati kā mēs!

—   Ko?! Kur? — pilots kliedza. — Sasodīts, aizli­doju garām. Tūlīt pagriezīšu atpakaļ…

—   Bet kas tie par putekļiem? — komandieris pat izberzēja acis, it kā putekļi jau būtu iekļuvuši lid­aparātā. — Šķiet, tur lejā notiek kautiņš!

—   Jums taisnība! — meteorologam aprāvās balss. — Viņi kaujas! Nu, šitas, kas ir līdzīgs mums, cīnās ar nezvēru! Nolādētais zvīņnesis tūlīt viņu aprīs!

Tagad visu varēja jau saredzēt bez optisko ierīču palīdzības. Milzīgs, šausmīga izskata zvīņnesis uz­bruka kādam citam radījumam, kas arī bija milzīgs, taču uz mata tāds pats kā ikviens no lidaparāta ap­kalpes locekļiem — ar divām kājām, platām krūtīm, muskuļainām rokām un saulē iedegušu biezu bārdu apaugušu seju. Klintīs atbalsojās nezvēra rēcieni un ciklopa kliedzieni. Zāle meža klajumā bija izmīdīta, gaisā pacēlās tumši brūni putekļu mākoņi. Zeme du­nēja zem abu pretinieku kājām. Zvīņnesis pavēcināja savu resno roboto asti, vispirms nogāza gar zemi koku un tad ciklopu sāniski ielingoja krūmos. Tas ātri atguvās, veikli pielēca kājās un, paķēris at­lūzušu klints gabalu, meta ar to šausmīgajam ne­zvēram.

—   Tas tik ir ko vērts! — komandieris aiz uztrau­kuma rija siekalas. — Lieliski! Nu gluži kā kino. Es bērnībā esmu redzējis ne vienu vien šādu filmu par nezvēriem…

—    Šitais riebeklis pievārēs ciklopu! — meteoro­logs atkal iekliedzās. — Skatieties, rīkle jau atvērta! Ak tu nabadziņš, labi tev neklāsies! — viņš lūdzoši palūkojās uz komandieri. — Šef, vai tiešām mēs to pieļausim?! Steigsimies palīgā! Tas taču mūsējais! Mūsējos sit!

Pagaidiet! — komandieris bija galīgi apjucis. — Mums neklājas iejaukties. Starpgalaktiku kodekss to neatļauj. Gan paši tiks galā. Starp citu, ciklops varbūt arī bez mūsu palīdzības pievārēs zvīņneši.

—    Kā tad tā?! Daudz kas nav atļauts! Bet, ja mēs ar šīs planētas iedzīvotāju esam līdzīgi kā divi ūdens pilieni? Tad taču ne brīdi nedrīkst vilcināties! Pa­skatieties, cik daudz šo pretīgo zvīņnešu, bet viņš viens pats!

Tikai šajā brīdī ari citi apkalpes locekļi ierau­dzīja pārējos nezvērus. Tie vēroja cīniņu pa gabalu, no visām pusēm ielenkuši meža klajumu. Liekas, nezvēri arī jau bija pamanījuši lidaparātu un tagad bažīgi raudzījās uz debesīm.

—    Lai notiek! Jūs mani pierunājāt! — komandie­ris nomurmināja. — Sagatavojiet lielgabalu kaujai!

Lidaparāts apmeta slaidu loku virs kraujas, un tad pilots strauji piķēja to lejup uz mērķi. Uz īsu mirkli lidaparāts iegrima putekļu mākoņos, ko bija sacēluši abi cīnītāji. Lielgabalnieks rūpīgi notēmēja un izšāva. Šis bridis bija ļoti izdevīgs, jo pretinieki, kas nupat vēl žņaudza viens otru, uz kādu sekundes desmitdaļu bija atgājuši nost viens no otra. Optis­kais tēmēklis nepievīla: raķete, atstājusi aiz sevis šauru zilganbaltas liesmas svītriņu, nemaz neskāra ciklopu un trāpīja tieši krūtīs zvīņnesim.

—    Padomā tikai, cik lieliski tas izdevās! — meteo­rologs sajūsminājās. — Nu tiešām kā kino. Es arī bērnībā esmu redzējis ne vienu vien šādu filmu.

Milzīgais zvīņnesis, aplauzdams krūmus un no­liekdams zāli, nogāzās zemē. Pārējie nezvēri pārbi­jušies ātri izklīda uz visām pusēm. Pilots nosēdināja lidaparātu turpat līdzās pārsteigtajam ciklopam. Ko­mandieris uzrunāja viņu ar automātiskā tulka starp­niecību:

—    Ceru, mans draugs, ka neesat cietis. Bet varbūt jūs tomēr ievainojusi kāda šķemba?

Ciklops brīdi klusēja un pārbijies skatījās visap­kārt. Tad viņa smadzenes acīmredzot bija uztvērušas automātiskā tulka viļņus. Viņš sāka kustināt lūpas.

—    Nē … nē … Nepavisam … Neesmu ievai­nots … — mikrofonā skanēja atbilde. — Bet jūs… Kas jūs tādi esat?

—    Mēs esam no citas galaktikas. Kā redzat saprā­tīgas būtnes, līdzīgas jums. Tā pati suga! — meteoro­logs piesarka, un aiz uztraukuma viņa seja pārklājās ar sīkām sviedru lāsītēm. — Sakiet, vai tādu kā jūs te ir daudz?

—   N-nē… Uz šīs planētas mūsējo ir pavisam maz…

—   Un vai jums pastāvīgi jācīnās ar šiem nezvē­riem?

—    Nē… tas ir, jā… — likās, ka ciklops no kaut kā baidās.

—    No kuģa saņemta radiogramma! — radists pār­trauca sarunu. — Lidaparātam pavēlēts nekavējoties atgriezties. Degvielas noplūde nepārtraukti palieli­nās. Pēc stundas izlidosim uz bāzi.

—    Nu, tad ardievu, mīļais draugs! — komandieris svinīgā balsī sacīja. — Turieties, nepadodieties! Iznī­ciniet šos zvīņnešus! Lai plaukst un zeļ jūsu planētas civilizācija!

—    Šef! — kad lidaparāts jau bija uzņēmis aug­stumu, meteorologs vēl nevarēja rimties. — Man šķiet, ka šiem nabadziņiem te nav nekāda saldā dzīve. Nezvēri mācas virsū ciklopiem. Un mūsu paziņa arī nebija ticis cauri ar veselu ādu, lai gan spēka viņam ir diezgan. Šie zvīņneši taču iznīcinās viņus visus līdz pēdējam!…

Bet ko gan mēs varam līdzēt?

Komandieri, sniegsim palīdzību saprātīgajām būtnēm! Man ļoti gribētos, lai tās varētu mierīgi un normāli attīstīties. Bez jebkādiem traucējumiem.

Komandieris papurināja galvu.

—   Nekas neiznāks. Mēs jau tā pārkāpām likumu un iejaucāmies citu dzīvē. Pēc noteikumiem evolūci­jai uz ikvienas planētas jāiet pašai savs ceļš.

—   Kā tad tā? Vai mēs patiešām neko nedarīsim? — meteorologs bija sarūgtināts. — Ciklops taču mums pastāstīja, ka viņu ir ļoti maz. Nolādētie zvīņneši nedod miera saprātīgajām būtnēm. Ja mēs neiejauk­simies, tās visas uz šīs planētas aizies bojā… Un vispār, katram likumam ir izņēmumi. Galu galā, kā­pēc tik daudz jāspriedelē. Jāizkaisa uz planētas mūsu radioaktīvais preparāts, kuram jāiedarbojas izvēles veidā — tikai uz milzīgo zvīņnešu organismu.

Komandieris pasmīnēja.

—   Jā, es zinu, ka jūs nejūtat simpātijas pret šā­dām groteskām dzīvības formām. Atklāti sakot, man arī ne visai patīk nezvēri, turklāt vēl tik ļauni un asinskāri… — Komandieris brīdi padomāja un tad turpināja. — Labi, lai notiek pēc jūsu prāta. Pilot, apmetiet virs kontinenta vienu apli!

Kad lidaparāts pazuda debesu zilgmē, no aizām, klinšu spraugām un meža biezokņa izlīda zvīņneši un tūlīt metās klāt savam cietušajam biedram.

—   Cik tas bija briesmīgi! — viens no zvīņnešiem iesaucās savā valodā. — Kas ir šie svešinieki?

—   īstas šausmas! Man prātā nenāca, ka šī draus­mīgā leģenda varētu kļūt par īstenību, — zvīņne­sis — aktieris, vilkdams nost ciklopa tērpu, sacīja. — Tātad šādas kroplīgas dzīvības formas tomēr kaut kur, citās galaktikās, eksistē. Kad svešinieki tuvojās un sāka runāt ar mani, es gandrīz vai pamiru aiz bailēm.

—    Cik žēl, — režisors teica, — ka filmu par ne­zvēriem vairs nevarēsim uzņemt. Tā ir liela neveik­sme, jo kur gan citur atradīsim tik piemērotu pla­nētu filmēšanai dabā. Te izskatās tā, it kā senatne būtu atdzīvojusies. Gan šī ainava, gan aborigēni — tas viss ir tik piemērots. Patiešām, šejienes zvīņne­šus, kuri evolūcijas ceļā vēl nav pārvērtušies par saprātīgiem radījumiem, mēs būtu varējuši izman­tot masu skatiem. Un te nu pēkšņi ierodas šie sveši­nieki un visu sabojā …

—    Ziniet, mums tagad vajag pasteigties, — reži­sora palīgs norūpējies sacīja. — Manas smadzenes nupat ar lielām grūtībām uztvēra svešinieku sarunu, kas notika lidaparātā. Viņi nodomājuši saindēt pla­nētas atmosfēru ar radioaktīvu vielu, kas ir nāvējoša zvīņnešu organismam. Mēs jau nu aizlidosim, bet vietējie iedzīvotāji… Jādomā, viņiem tas beigsies visai traģiski.

—    Posties ceļā! — režisors nokomandēja. — Mēs tūlīt pametīsim šo planētu! Centīsimies pēc iespējas neuzturēties tajā pusē, kur atrodas viņu kuģis. Aiz­nesiet uz raķeti mūsu traģiski bojā gājušā biedra ķermeni!

—    Kāda nelaime! — viena no aktrisēm iesaucās. — Tik jauns un skaists! Publikas mīlulis! Vienmēr tēloja supermenus, un tagad tik drausmīga nāve… Ko mēs teiksim viņa sievai? .. .

—    Labāk jau tad es būtu gājis bojā, — aktieris, kas bija tēlojis ciklopu, nomurmināja. — Nekad vairs netēlošu šos pretīgos, asinskāros nezvērus!

Milzīgie, pūķiem līdzīgie zvīņneši — rāpuļu evo­lūcijas visaugstāk attīstītās formas pārstāvji —, gal­vas nokāruši, vilkās uz savu raķeti. Viņu novad­nieki— aborigēni, kuri vēl ne tuvu nebi ja saprātīgas būtnes, gaisa izslējuši savas pūķu galvas, vien­aldzīgi nolūkojās uz aizbraucējiem …

Milzīgie zvīņneši, kas bija apdzīvojuši zemeslodi desmitiem miljonu gadu, pēkšņi izmira. Tas notika pirms sešdesmit miljoniem gadu. Runā, ka izrakumos atrasto milzu zvīņnešu skeletos konstatētas radioak­tīvas vielas un to procents bijis daudz augstāks nekā citu tā paša perioda izrakteņu skeletos. Tomēr līdz pat šai dienai nav izdevies noskaidrot, kāds cēlonis bijis viņu traģiskajai bojā ejai uz mūsu planētas.