Alitha thurlastar, hannas audim senstar, linga periar amli, sammad aga deinar-
mal na mer ensi edo.
Briedi nokauj, vīrs var krist, sieva noveco, - tikai samads turpinās.
Keriks kā parasti sēdēja laivas priekšgalā un aprūpēja uguni. Bet tas bija bērna darbs. Viņš alka airēt kopā ar citiem. Reiz jau Amahasts viņam bija ļāvis pamēģināt, bet puisēns izrādījās par mazu, lai valdītu smago airi. Tagad viņš samiegtām acīm urbās miglā, bet nespēja neko saskatīt. Svešādi, dūmakas apslēpti putni klaigāja raudošu bērnu balsīs. Tikai plīstošo viļņu šalkas pa kreisi ļāva nedaudz orientēties. Citreiz viņi būtu nogaidījuši, līdz migla izklīst, bet šodien tā nevarēja. Joprojām kā draudīgs brīdinājums nomāca atmiņas par Hastilas aizraušanu dzelmē uz neatgriešanos. Viņi traucās, cik vien ātri spēja, un ilgojās nobeigt un aizmirst šo dēku.
Keriks paošņāja gaisu, tad pacēla galvu un ostīja vēl.
- Tēt, - viņš iesaucās, - dūmi! Es sajūtu dūmus!
- Mēs paši ožam pēc dūmiem. Un gaļa arī, - Amahasts noteica, tomēr neviļus sāka airēt steidzīgāk. Vai tiešām samads būtu tik tuvu?
- Nē, tie nav veci dūmi. Tie ir svaigi, tos atnes pretvējš. Un ieklausieties viļņos! Vai tie nav citādi?
Tie patiesi bija citādi. Ādu un gaļas aromāts gan varētu radīt zināmas šaubas par dūmiem, bet ne par viļņu čalu. Tā pierima un palika viņiem aiz muguras. Samada telšu pilsētiņa bija izvietota lielas upes krastos pie pašas ietekas. Viss liecināja, ka viļņi šobrīd aizplūst upes platajā grīvā un noplok tur bez skaņas.
- Griežam uz krastu! - Amahasts nokomandēja, ar visu spēku ieguldams airos.
Debesis skaidrojās. Migla sēdās jūrā. Caur kaiju klaigām viņi saklausīja sievietes saucienu un atsaucās tam.
Tiklīdz saules stari izspiedās caur miglu, tā sāka izklīst vēl ātrāk. Vāli joprojām klājās pār jūru, bet starp tiem vīdēja krasts, aicinošas teltis, kūpoši ugunskuri, atkritumu kaudzes - visa ierastā apmetnes kņada.
Laiva jau bija pamanīta. Sacēlās liels troksnis. Ļaudis metās ārā no teltīm pie ūdens. Visi sajūsmā klaigāja, un no pļavas, kur ganījās mastodonti, atvēlās griezīgi auri, atbalsodamies pret mežmalu. Viņi bija mājās.
Viri un sievas visi kā viens metās ūdenī un bļaustījās, bet viņu sajūsma rimās, kad kļuva saskatāmi laivā braucēju stāvi. Medību sirojumā bija devušies pieci. Atgriezās tikai trīs.
Laivas dibens nošņirkstēja pret liedaga smiltīm, un daudz roku to satvēra, lai izvilktu krastā. Neviens nebilda ne zilbes, tikai Aletha, Hastilas sieviete, piepeši iekliedzās, ar šausmām aptvērusi, ka vīra nav. Vaimanām pievienojās arī Dikena sieviete un bērni.
- Abi krituši, - Amahasta pirmie vārdi kliedēja pēdējo mānīgo cerību. - Dikens un Hastila. Viņi mīt starp zvaigznēm. Vai šobrid daudzi atrodas ārpus nometnes?
- Alkoss un Kasiss devušies zvejā augšup pa upi. Viņu vienīgo šobrīd nav še.
- Steidziet pēc viņiem! - Amahasts pavēlēja. - Nekavējoties vediet viņus atpakaļ! Nojauciet teltis, iejūdziet zvērus! Šodien pat mēs dodamies uz kalniem.
Rīkojums izsauca protesta vētru, jo neviens nebija gatavojies pēkšņai aiziešanai. Ceļojumā viņi apmetni jauca nost ik ritu un veica to raiti, jo izsaiņotas tika vien pašas nepieciešamākās lietas. Tagad bija citādi. Vasaras apmetne pletās gar abiem upes krastiem, un viņu teltis grozi, ādas - viss bija izsvaidīts vienā jūklī.
Ogatirs uzsauca ļaudīm, un viņa balss apklusināja sieviešu neapmierināto spiegšanu.
- Dariet, kā Amahasts liek, vai arī visi atradīsiet galu kupenās! Gadalaiks ir vēls, ceļš tāls.
Amahasts nepiebilda ne vārda. Tāds izskaidrojums bija gana labs. Varbūt pat labāks par patieso, kuram nebūtu nekādu pierādījumu. Bet viņš bija pārliecināts, ka viņus novēro. Viņš, mednieks, juta, ka medīts tiek viņš pats. Visu cauru dienu, tāpat arī iepriekšējo, viņš juta sev piekaltas acis. Neko viņš nebija redzējis, jūra redzeslaukā allaž likās tukša, tomēr kaut kas uzglūnēja - viņš zināja. Un nespēja aizmirst Hastilu. kurš pazuda okeānā un tā arī neatgriezās. Tagad Amahasts gribēja, lai visi dodas ceļā, lai dodas tieši šodien, piekrauj šļūceņus, jūdz tajos mastodontus un uzņem kursu projām no jūras un visa, kas tajā slēpjas. Kamēr vien viņi nebūs atgriezušies ierastajos kalnos, viņš nejutīsies drošībā.
Amahasts trieca ļaudis līdz septītajiem sviedriem, tomēr nometnes nojaukšana aizņēma veselu dienu. Viņš brēca uz sievietēm un iekaustīja pusaudžus, ja tie kustējās pārāk gausi. Vasaras nometnes novākšana nav viegla lieta. Izsvaidītās mantas jāsavāc un jāsasaiņo, grozos jāiekrāmē arī kalmāru taustekļi, kas kalst uz auklām. Turklāt visam lomam nepietika grozu, un viņš pavēlēja daļu kalmāru pamest, izsaucot vaimanas un gaudas. Nebija pat laika apraudāt kritušos; to pagūs vēlāk. Šobrid jādodas projām.
Saule jau grima aiz kalniem, bet viņi vēl nebija gatavi. Nāksies ceļot naktī, arī tā samadam bija gadījies. Pār galvu klājās skaidras debesis, jauns mēness iezīmējās kā gaišs pakavs, cīnītāju tharmas mirdzēja spoži un rādija viņiem ceļu. Sen nejūgtie mastodonti neapmierināti auroja un vicināja snuķus, tomēr ļāva zēniem rāpties uz saviem skaustiem un blenza uz resnajiem baļķiem, kuri iegūla sakās. Katram zvēram aiz muguras vilkās divas resnas ilksis: rāmis, pie kura sēja šķērsbaļķus, un izveidojušos šļūceņus apkrāva ar teltīm un pārtikas krājumiem.
Keriks sēdēja uz skausta lielajam tēviņam Karum, noguris kā visi citi, bet apmierināts, ka samads atstāj šo vietu. Viņš vēlējās pamest okeāna krastu, cik driz vien iespējams. Puisēnu biedēja jūra un tajā mītošie radījumi. Viņš vienīgais visā samadā bija redzējis rokas iznirstam no viļņiem un novelkam Hastilu dzelmē. Tumšas rokas bangās, tumši apveidi okeānā…
Keriks palūkojās jūrā, un viņa kliedzieni, reiz sākušies, nemitējās: tie pāršķēla murdoņu, noklusināja balsis un lika ik acij pavērties okeānā, kurp viņš norādīja, i/bailēs spiegdams bez mitas.
Vakara krēslā pludmalē vīdēja tumšas formas. Zemas, melnas laivas, kurām nebija airu, bet kuras kustējās ātrāk par jebkuru tanu laivu, traucās šurp taisnā ii'rindā līdz ar plīstošajiem viļņiem. Tās neapstājās līdz pašai paisuma līnijai un švīkstēdamas izšļūca smiltīs. No tām, krēslā vēl itin skaidri saskatāmi, izlēca maragi.
Ogatirs atradās pašā ūdens malā un skaidri redzēja krastā izkāpušos stāvus. Viņš zināja, kas tie tādi.
- Tie, ko mēs apsitām, tur liedagā…
Tuvākais marags pacēla garu spieķi un abām rokām saspieda; tas skaļi nosprakstēja, un Ogatiram caur krūtim izskrēja skaudras sāpes. Viņš pakrita.
Tagad jau sprakstēja daudz spieķu, un sauso skaņu pārmāca cilvēku sāpju un šausmu kliedzieni.
- Tie bēg! - Vaintē iesaucās, aicinot uzbrucējus sekot. - Ķeriet viņus! Lai neviens neizmūk! - Viņa pirmā bija izkāpusi krastā, pirmā sākusi šaut no hezo- cana un nogalinājusi pirmo astazou. Viņa alka nokaut vēl un vēl.
Tā nebija kauja, tas bija slaktiņš. Jilanē apkāva visu dzīvo radību bez l/sķirības: vīriešus, sievietes, bērnus, dzīvniekus… Bez pretestības. Medniekiem nepietika laika sagrābstīt lokus. Viņi tvēra šķēpus, bet, ja ari mests šķēps būtu varējis ievainot vai nonāvēt, vairums mednieku, uzbrucējiem parādoties, ieročus . i/ņaudza saujās un, dzelkšņu ķerti, krita, nesagaidījuši iespēju likt tos lietā.
Vienigais, kas taniem atlika, izrādījās bēgšana, bet vajātāji no jūras sekoja i iesi pēdās. Izbiedētās sievietes un bērni brāzās garām Karum, un arī mastodonts sabijās: augstu pacēla galvu un taurēja. Keriks ar rokām cieši iegrābās zvēra rupjo matu kušķos, lai nenokristu, noslīdēja zemē pa koka ilksi un metās pēc sava šķēpa. Stipra roka satvēra viņa plecu un apgrieza zēnu otrādi.
- Skrien! - tēvs pavēlēja. - Bēdz uz.kalniem!
Pirmais marags jau parādījās no mastodonta aizmugures un pārlēca pār ilksi. Amahasts strauji apcirtās. Pirms uzbrucējs paspēja brūķēt savu ieroci, samadars caurdūra viņu ar šķēpu un atkal izrāva to.
Vaintē ieraudzīja mirušo fārgaju krītam un ietrīsējās atriebības kārē. Asinim notašķītā šķēpa smaile pavērsās pret viņu, bet Vaintē no cīņas nevairījās. Nelokāmā noteiktībā viņa pacēla hezocanu, izspieda no tā sprakšķu kārtu, un astazous novēlās gar zemi, tā ari viņu nesasniedzis. Vaintē nepamanīja mazāko dzīvnieku un pat nenojauta par tā esamību, līdz viņai caur kāju izskrēja pēkšņas sāpes. Sirdi plosoši iekaukusies, viņa notrieca radījumu gar zemi ar hezocana resgali.
Brūce asiņoja un sāpēja, bet, pēc visa spriežot, nebija bīstama. Vaintē dusmas norima, un viņa atkal pievērsās visapkārt trakojošajai cīņai.
Kaujai nāca gals. Ja vispār kāds astazous arī bija paglābies, tad neko daudz vis tādu nebija. Tie gulēja, sakrituši kaudzēs krustu šķērsu starp groziem. Ļengani ķermeņi karājās pār ilksīm un ādu ķīpām. Uzbrucējas no jūras šobrīd satikās ar citām, kas bija devušās augšup pa upi, lai uzkluptu no aizmugures. Aplenkšanas manevru viņas pielietoja bērnībā, kad medīja jūrā. Tas izrādījās sekmīgs arī uz sauszemes.
- Nekavējoties izbeigt apkaušanu! - Vaintē uzsauca tuvākajai. - Pasaki citām ari! Tagad beidzam. Gribu dažus gūstekņus. Gribu labāk iepazīt šos kažokzvērus.
Dzīvnieki, kuri lieto asus akmens gabalus. Tas nu šobrīd atklājās pilnīgi neapšaubāmi. Tiem bija primitīva sabiedrības uzbūve, rupji akmens izstrādājumi un pat piejaucēti lielāki dzīvnieki, kuri tagad panikā bēga un tika nogalināti. Viss norādīja, ka, ja reiz ir viena tik liela grupa, kāpēc gan gluži dabiski nevarētu būt arī citas? Ja tas tā, tad viņai jāuzzina par šiem radījumiem cik iespējams vairāk.
Zemē nogāztais mazais īpatnis sakustējās un iepīkstējās pie viņas kājām. Vaintē pasauca tepat netālu stāvošo Stalanu.
- Medniec! Sasien šo dzīvnieku, lai neaizmūk! Iemet to laivā!
Vaintē vairs nelikās ne zinis par zvērēnu. Jāsavācas atceļam. Makā, kas veidoja daļu Vaintē siksnotā ekipējuma, bija vēl pulka dzelkšņu. Jāsavāc atpakaļ arī kaujā izlietotie. Labi barotais hezocans vēl spēja kādu laiku šaut. Viņa bakstīja to ar pirkstu, līdz uzlādēšanas caurums pavērās, un rūpīgi iespieda tur iekšā dzelkšņus.
Parādījās pirmās zvaigznes, un pēdējā sarkanā blāzma jau izplēnēja aiz kalniem. Vaintē sajuta, ka jāpaņem apmetnis no laivas. Viņa pamāja kādai fārga- jai, lai atnes vienu, un vīstījās tā siltajos skāvienos, līdz pie viņas atveda gūstekņus.
- Tas ir viss? - viņa vaicāja.
- Mūsu kaujinieces bija grūti savaldīt, - Stalana paskaidroja. - Ja reiz esi sākusi slaktēt šos radījumus, nav tik viegli rimties.
- Nav vis. Pati esmu izbaudījusi. Vai pieaugušie visi apkauti?
- Visi. Šo mazo dzīvnieku es uzgāju paslēpušos un izvilku dienasgaismā, - viņa turēja būtni aiz garajiem matiem un grūstīja uz priekšu atpakaļ, liekot tai vaimanāt sāpēs. - Šis ir ļoti jauns īpatnis, ko es izraku citas būtnes ķermeņa pārsegos, - viņa pastiepa zīdaini, dažus mēnešus vecu brēkuli, kuru bija iztinusi no ciešā autiņu vīstokļa viņa mātes nedzīvajās rokās.
Vaintē lūkojās uz sīko, kailo veidojumu un riebumā atrāvās, kad Stalana pasniedza to viņai. Medniece bija radusi aizskart un cilāt derdzīgus radījumus; doma, ka viņai tas būtu jādara pašai, šķebināja Vaintē. Bet viņa ir Vaintē, eistaā, un viņai jāvar darīt visu, ko iespēj kaut viena cita pilsētniece. Viņa lēni pasniedzās un satvēra drebelīgo mazuli abās rokās. Tas izrādījās silts, siltāks par apmetni, gandrīz karsts. Sajūtot tīkamo siltumu, riebums uz mirkli rimās. Viņa guvumu grozīja un pētīja no visām pusēm. Radījums atpleta sarkanu, bezzobainu muti un iebrēcās. Karsta izkārnījumu strūkla nošļāca Vaintē roku. Siltuma radīto mirkļa patiku pārmāca pretīguma vilnis. Tas nu bija par daudz! Viņa no visa spēka trieca mazuli pret tuvāko laukakmeni. Tas apklusa, un Vaintē steidzīgi devās pie ūdens noberzt no sevis nešķīstību, uzsaukdama pār plecu Stalanai:
- Būs gana! Pārliecinieties, ka neviens nav palicis dzīvs, un atgriezieties pie laivām!
- Tieši tā, Augstība. Visi beigti. Miers ar viņiem.
«Vai tiešām?» Vaintē domāja, iegremdēdama rokas ūdenī. «Vai ar to ir cauri?» Vajadzēja taču izjust uzvarētājas pacilātību, bet viņa apjauta, ka slīgst dziļā depresijā.
«Beigas… Bet varbūt tikai sākums?»