Enga piegāja pie sienas un atspiedās pret to, sajuzdama sildītāja karstumu. Saule gan bija jau uzlēkusi, bet pilsēta vēl glabāja nakts dzestrumu. Visās malās Alpīsakas daudzveidīgie dzīvnieki un augi modās dienas rosībai, bet tas bija tik dabiski, ka nesaistīja viņas uzmanību. Grīdas pinums zem kājām klājās pār biezu kritušo lapu slāni. Lapās čabinājās lielas vaboles un citi kukaiņi, kas satīrīja drazu. Bija pat dzirdami steidzīgi peles pārskrējieni. Līdz ar austošo dienu viņai visapkārt uzmutuļoja dzīvība. Augstu virs galvas pār lielā koka lapām jau lija saules stari un krita uz visdažādākajiem augiem, kas veidoja šo dzīvo pilsētu. No lapu porām sāka celties garaiņi, atbrīvodami vietu veldzei, kas lēnām sūcās augšup pa koku, vīnstīgu un staipekņu vadaudiem, - ūdenim, ko miljoni sakņu spurgaliņu ievilka no zemes šajā dzīvajā sistēmā. Iesāņus no Engas viņas nomestā apmetņa snuķis nemanāmi raustījās, sūkdams koka sulas.
Engai tas viss šķita dabiski kā gaiss, ko viņa elpoja, kā sakrustoto un savstarpēji papildinošos dzīvības formu bagātība, kas apņēma viņu no visām pusēm. Retumis viņa prātoja par to, par tā morālajiem aspektiem. Bet ne šodien, ne pēc tā, ko bija dzirdējusi. Dižošanās ar citas sugas iznīcināšanu! Kā viņa alka izrunāties ar šīm nevainīgajām plātīzerēm, izskaidrot viņām dzīves jēgu. likt viņām saprast, cik drausmīgs ir pastrādātais noziegums. Dzīvība ir nāves pretsvars, tāpat kā jūra ir debess pretsvars. Ja kāda atņem citam dzīvību, viņa nonāvē pati sevi.
Kāda fārgaja neziņā, kā vērsties pie Engas, paraustīja viņas savažotās rokas. Jaunuli mulsināja Engas sabiedriskais stāvoklis: viņa nesaprata, kā svešo jilanē uzrunāt. Enga bija augstu stāvoša persona, bet viņas plaukstas skāva važas kā pašām zemākajām. Neatradusi vārdus, fārgaja varēja pievērst Engas uzmanību tikai ar pieskārienu.
- Eistaā vēlas, lai tu tūlīt nāc!
Kad Enga ienāca, Vaintē sēdēja varaskrēslā. Sēdekli veidoja pilsētas koka dzīvā miza. Uz galda viņai iepretim atradās atmiņas būtnes, un viena no tām savu taustekli virs neredzīgajām acīm bija iespiedusi jūgankšaā, atmiņas atskaņotāja, ādas krokā. Jūgankšaā klusi runāja, un vienlaikus tās organisko molekulu lēcā mirgoja kustīgs, melnbalts jilanē attēls. Jilanē bija ierunājusi ziņojumu atmiņas būtnē. Kad Enga ienāca, Vaintē apklusināja jūgankšaā un pacēla šķēpa uzgali, kas stāvēja tam blakus.
- Nāc, - viņa sacīja, un Enga nāca tuvāk. Vaintē sažņaudza akmens šķēpeli rokā un pacēla virs galvas. Enga nenotrīsēja un neatrāvās atpakaļ.
- Tevi nav baiļu, - Eistaā teica, - kaut arī tu redzi, cik ass ir šis akmens: ne sliktāks par mūsu griežamstiegrām.
Viņa novilka šķautni pār Engas valgiem, un rokas kļuva brīvas. Enga viegli paberzēja važu samocīto roku ādu.
- Vai tu dod brīvību mums visām?
- Negribi uzreiz par daudz! Tikai tev - jo man radusies nepieciešamība pēc lavām zināšanām.
- Es nepalīdzēšu tev slepkavot!
- Nav arī vajadzīgs. Slaktiņš ir cauri. - «Pagaidām,» Vaintē nodomāja, bet paturēja to pie sevis. Ja viņa runās, ik vārds atklās viņas domas pilnībā. Viņa nebija spējīga melot. Vēl vairāk - pats melu jēdziens viņai bija pilnīgi svešs. Vienīgais veids, kā jilanē turēja savas domas slepenībā, bija klusēšana. Vaintē jo ipaši labi pārvaldīja šo diskrēcijas formu. Tagad viņa lika to lietā, jO nevarēja iztikt bez Engas palīdzības.
- Mums pienācis laiks mācīties. Vai tu kādu bridi nepētīji valodas pielietojuma jautājumus?
- Tu labi zini, ka es to darīju. Kopā ar Jilespeju. Es biju viņas pirmā audzēkne.
- Biji gan. Pirmā un labākā. Pirms trupe sairdināja tavas smadzenes. Tu nodarbojies ar visvisādām blēņām, novērodama, kā bērni sazinās savā starpā, un reizēm mērkaķodamās tiem pakaļ, lai pievērstu viņu uzmanību. Es zinu, ka lu pat slepus noklausījies vīrišķu tērgas. Tas mani mulsina. Kāda jēga, galu galā, no šiem trulajiem radījumiem! Ko gan kāds varētu no viņiem mācīties?
- Viņiem ir īpaša sazināšanās sistēma, ko viņi lieto, kad mūsu nav klāt. Citādāks izteiksmes veids…
- Ne par to es runāju! Man nav skaidrs, kāpēc tādas lietas būtu jāpēta. Kāda lam nozīme, kā citi sarunājas?
- Liela. Mēs esam valoda, valoda ir mēs. Ja mums tās nav, mēs esam mēmas. Tādas pašas kā dzīvnieki. Tieši šādi novērojumi un pārdomas atklāja man dižo Jūganinepsu un viņas mācību.
- Būtu jau nu labāk turējusies tālāk no tā un turpinājusi savas valodas studi- jas. Un nemaisījusies tajā jezgā. Mums, kas vēlējušās kļūt par jilanē, jāiemācās runāt, kamēr augam. Tā nu tas ir, un citādi ne tu būtu tu, ne es būtu es. Bet vai var jaunu rādījumu iemācīt runāt? Šī doma gan izklausās ļoti stulba un atbaidoša. Bet vai to var izdarīt?
- Var, - Enga noteica. - Pati esmu to darījusi. Viegli nav, vairums jaunuļu nevēlas tevi uzklausīt, tomēr izdarit to var. Es izmantoju apmācības metodes, ko lieto laivu dresētājas.
- Bet laivas ir bezmaz tikpat stulbas kā apmetņi. Viss, ko tās mūžā spēj apgūt, ir pāris komandu.
- Metodika jau tā pati.
- Jauki, - Vaintē caururbjoši palūkojās caur acs kaktiņu un rūpigi izsvēra sakāmo. - Tātad tu varētu iemācīt dzīvnieku saprast un runāt?
- Nē, runāt ne. Saprast gan. Dažas vienkāršas komandas, ja tam ir gana smadzeņu. Runāšanai vajag balss aparātu un smadzeņu rajonus, kādu dzīvniekiem nav.
- Bet es esmu dzirdējusi kustoņus runājam.
- Nevis runājam, bet atkārtojam iegaumētas skaņu secības. To spēj putni.
- Nē, es domāju runāšanu. Savstarpēju sazināšanos.
- Izslēgts!
- Es runāju par kažokzvēriem. Smirdīgajiem astazoiem.
Enga sāka aptvert Vaintē nodomu un izrādīja sapratni.
- Protams. Ja šiem radījumiem ir zināms inteliģences līmenis - un fakts, ka tie lieto rupjus roku darinājumus, liecina par to tad kāpēc gan viņi nevarētu sarunāties. Kāda negaidīta ideja! Vai tu esi dzirdējusi viņus sarunājamies?
- Esmu. Un tev arī nebūs liegts, ja vien vēlēsies. Mums ir lidzi divi gabali. - Viņa pamāja garāmejošai fārgajai: - Uzmeklē mednieci Stalanu! Nekavējoties atved viņu pie manis!
- Kā dzīvnieki jūtas? - Stalanai parādoties, Vaintē vaicāja.
- Esmu viņus nomazgājusi, apskatījusi brūces. Skrambas, ne vairāk. Nodzinu ari mēsliem pieķepušās pinkas no viņu galvām. Lielākā ir mātīte, mazākais - tēviņš. Viņi dzer ūdeni, bet līdz šim neko no piedāvātā nav ēduši. Un uzmanies, ja gribi tiem tuvoties!
- Ne prātā nenāk to darīt, - Vaintē atvairījās, pretīgumā notrīsēdama. - Lūk, Enga ies viņiem klāt.
Stalana pagriezās pret viņu.
- Tev visu laiku jāturas ar seju pret viņiem. Nekad neuzgriez muguru mežonīgam dzīvniekam. Mazākais kož, turklāt viņiem ir nagi, tāpēc es šos drošības pēc sasēju.
- Es darīšu, kā tu saki.
- Un vēl, - Stalana piebilda, izvilkdama no sava ekipējuma mazu maišeli un atvērdama to. - Mazgājot zvērus, es atradu šo karājamies ap tēviņa kaklu. - Viņa nolika uz galda līdzās Vaintē sīku priekšmetu.
Tas bija kaut kāds metāla asmenis: vienā galā - caurumiņš, bet virsmā vīdēja ieskrāpēts vienkāršs raksts. Vaintē pētoši pabakstīja to ar īkšķi.
- Rūpīgi notīrīts, - Stalana teica. Vaintē pacēla priekšmetu un piekasīgi aplūkoja.
- Raksts šķiet nepazīstams, tāpat kā pats metāls, - viņa īgni piezīmēja. - Kur dzīvnieki varējuši to atrast? Kas to veidojis? Un metāls… Kur viņi rāvuši metālu? Tikai nestāstiet man, ka viņi pārvalda metālu audzēšanas zinātni!
Vaintē raudzīja vilkt ar šķautni pa ādu.
- Par asu nenosauksi. Ko gan tas varētu nozīmēt?
Uz šiem satraucošajiem jautājumiem nebija atbildes. Viņa pasniedza metāla gabalu Engai.
- Vēl viena mīkla, ko tev risināt, kad iemācīsies sarunāties ar šiem dzīvniekiem.
- Kad es varēšu viņus redzēt? - Enga vaicāja.
- Tūlīt, - Vaintē attrauca un pamāja Stalanai. - Ved mūs pie viņiem!
Stalana rādīja ceļu caur pilsētas gaiteņiem līdz augstai, tumšai ejai. Ar zīmēm
aicinājusi nepārtraukt klusumu, viņa atgrūda sienā izveidoto lūku. Vaintē un Enga caur atveri ielūkojās telpā. Viņas redzēja, ka to noslēdz vienas pašas smagas durvis. Citu atveru nebija, un vienīgo gaismiņu sniedza cieta, caurspīdīga loksne augstu virs gūstekņu galvām, caur kuru lauzās vārgi stari.
Uz grīdas gulēja divi sīki, pretīgi radījumi, mazi līdzinieki līķim, kuru Engai nācās aplūkot ambesedā. Viņu pauri bija pliki un, matus skujot, saskrāpēti. Pēc kažoka nodzīšanas un sasmirdušo ādas skrandu notīšanas no viņu augumiem bija atklājies, ka dzīvniekus pilnībā klāj derdzīga, vienkrāsaina, taukaina āda. Lielākā būtne, mātīte, gulēja garšļaukus un īdēja. Tēviņš tupēja līdzās mātītei un izgrūda daudzveidīgas rukšķošas skaņas. Tā tas turpinājās ilgāku laiku, līdz gaudošana mitējās. Tad mātīte veidoja jau citādas skaņas. Vaintē norādīja, lai Stalana aizver lūku un ved viņas projām.
- Tā varēja būt sava veida sarunāšanās, - Enga sprieda, pret savu gribu ieinteresējusies. - Bet trokšņodami viņi ļoti maz kustas, un tas šķiet visai dīvaini. Būs jāiedziļinās. Jau pati ideja ir pilnīgi nebijusi: cita valoda, astazou valoda, radījumi nelidzinās nekam, ko mēs jelkad esam pētījušas. Satraucoša un izaicinoša doma.
- Tiesa gan. Tik aizraujoša, ka es pavēlu tev apgūt viņu runasveidu tiktāl, lai varētu ar tiem sazināties.
Enga pauda spītīgu padevību.
- Tu nevari man pavēlēt domāt, Eistaā. Pat tava lielā vara neiesniedzas citas galvaskausā. Es mācīšos šo radījumu valodu, jo es vēlos to darīt.
- Kamēr vien tu pakļaujies manām pavēlēm, mani neinteresē tavas rīcības dzinuļi.
- Kāpēc tev viņi jāsaprot? - Enga jautāja.
Vaintē rūpīgi izvēlējās izteiksmes veidu, lai neatklātu savas rīcības motivus.
- Mani, tāpat kā tevi, aizrauj minējums, ka dzīvnieks varētu runāt. Vai tiešām tu nepieļauj domu, ka man varētu būt intelektuālas intereses?
- Aizmirsti visu slikto, Vaintē! Tu vienmēr biji pirmā mūsu efenbarū. Tu mūs vadīji, jo saprati to, ko mēs nespējām. Kad man jāsāk?
- Šobrīd. Šajā mirklī. Kā tu uz to skaties?
- Man nav viedokļa, jo tas vēl nekad nav darīts. Ļauj atgriezties pie lūkas un ieklausīties skaņās. Klausīdamās es pārdomāšu rīcības plānu.
Vaintē klusējot devās projām, neizsakāmi apmierināta ar paveikto. Ja Enga atteiktos, būtu jāsūta ziņa uz Inegbanu un pēc tam ilgu laiku jāgaida, lidz kādu norīkos un atsūtīs pētīt runājošos zvērus. Ja vien, protams, viņi patiešām runāja, nevis trokšņoja. Vaintē šī informācija bija nepieciešama nekavējoties, jo apkaimē joprojām varēja uzturēties šādi dzīvnieki, un tas jau radīja draudus. Informāciju paģēr pilsētas drošība.
Vispirms viņai jāizdibina viss iespējamais par šiem kažokzvēriem. Jānoskaidro, kur un kā viņi dzīvo, kā vairojas. Tas būtu pirmais solis. Nākamais - nokaut viņus. Visus. Pilnībā noslaucīt no zemes virsas. Jo, neskatoties uz savu primitīvo saprātu un rupjajiem akmens veidojumiem, viņi bija tikai nožēlojami dzīvnieki. Bīstami dzīvnieki, kuri bez žēlastības noslaktējuši vīrišķus un jaundzimušos. Un parakstijuši sev spriedumu.
Enga, iegrimusi domās, slēpās tumsā un vēroja radījumus. Kaut netverama nojausma par Vaintē patiesajiem mērķiem, bez šaubām, būtu likusi viņai atteikties no sadarbības. Ja vien Enga uz mirkli izmestu no galvas aizraujošo valodniecisko problēmu, viņa būtu apjēguši Vaintē slēpto nodomu. Bet viņa bija pilnībā pārņemta.
Gandrīz pusi dienas Enga klusēdama nostāvēja novērošanas postenī, ieklausīdamās, ielūkodamās un pūlēdamās saprast. Beigās, tā arī neuztvērusi neko no teiktā, viņa bija vispārīgos vilcienos uzmetusi darbības plānu.
Enga uzmanīgi aizvēra lūku un devās meklēt Stalanu.
- Es palikšu kopā ar tevi, - medniece teica, atslēgdama durvis. - Viņi var būt bīstami.
- Tikai pašā sākumā. Tiklīdz viņi nomierināsies, man vajadzēs palikt pie viņiem vienai. Bet tad tu uzturēsies tepat ārpusē. Tiklīdz radīsies vajadzība, es pasaukšu tevi.
Kad Stalana atvēra durvis, Engas sekstei neviļus pārskrēja tirpas. Viņa devās iekšā. Zvēru mītnes asā smaka uzdzina pretīgumu, bet izziņas alkas pārmāca nepatiku, un viņa nelokāmi palika stāvam, līdz durvis aiz viņas aizvērās.