Kennep at halikaro, kennep at hargoro, ensi naudinž ar san eret skarpa tharm
senstar et sano lavvali.
Lai cik naigs zēna solis un stipras rokas, kamēr vien viņa šķēpa smailē nav
bijusi zvēra tharma, puika nav mednieks.
- Viņi nogalināja manu māti, tad ari brāli - manu acu priekšā! - Isele čukstēja, mitējusies vaimanāt un liet asaras, bet valgums joprojām krājās acīs un lāses ritēja lejup pa vaigiem. Viņa tās notrausa ar plaukstas virspusi un atsāka berzēt skūto galvu.
- Visus viņi apkāva, - Keriks aizrādīja. Viņš nebija raudājis. Kopš nonācis seit, viņš nudien to nebija darijis. Var jau būt, ka meitenēm allaž jāspiedz un jākunkst bez mitas. Viņa bija piecus vai sešus gadus vecāka par viņu, bet brēca kā mazulis. Keriks saprata. Viņš zināja, ka tas ir ļoti viegli. Atliek vien ļauties. Bet viņš tā nedarīs. Mednieks neraud - un viņš jau bijis medībās. Kopā ar tēvu. Amahasts bija dižens mednieks. Tagad viņš ir miris līdz ar savu samadu. Kerikam no šīs domas rīklē sakāpa kamols, bet viņš to norija. Mednieks neraud!
- Vai viņi mūs nogalinās, Kerik? Viņi taču mūs nenogalinās, vai ne?
- Nogalinās.
Isele atsāka vaimanāt un apskāva zēnu abām rokām, cieši piespiežot sev viņa augumu. Tas nebija pareizi: tikai mazi bērni viens otru aiztika, tomēr, pat zinādams, ka tas nav atļauts, viņš ar tīksmi sajuta piekļaujamies meitenes ķermeni. Viņas krūtis bija mazas un stingras; viņam patika tām pieskarties, bet, tiklīdz viņš tā izdarīja, meitene viņu atgrūda un ieraudājās vēl skaļāk. Keriks ar riebumu piecēlās un atgāja malā. Stulbene! Viņš izjuta nepatiku pret skuķi. Nekad agrāk tā nebija ar viņu runājusi. Acīmredzot šobrīd, kad viņi palikuši divi vien, viņai viss šķita citādi. Kerikam gan ne. Labāk, ja viņas vietā būtu kāds viņa rotaļu biedrs. Bet tie visi ir miruši. To iedomājoties, izbailes caurstrāvoja viņa dvēseli. Neviens no samada vairs nebija starp dzīvajiem. Tagad pienākusi viņu kārta. Isele, kā šķiet, to neaptvēra. Viņa nespēja samierināties ar domu, ka viņiem nav nekādas iespējas sevi glābt. Zēns bija rūpīgi pārmeklējis kambari vēl un vēl, bet starp šaurajām koka sienām neatradās nekā, kas noderētu par ieroci. Ķirbji svēra par maz, lai spētu kaitēt pat bērnam, daudz mazākam par ikvienu maragu, kas atvilka viņus uz šejieni. Arī aizbēgt nebija izredžu.
Puisēns pacēla ķirbi ar ūdeni un iedzēra dažus malkus; tukšais vēders burkšķēja. Viņš bija izsalcis, bet ne tik ļoti, lai ēstu atnesto gaļu. Jau tās izskats vien uzdzina vēmas. Tā nebija cepta, bet nebija arī jēla. Gaļai kaut kas bija nodarīts, un tā karājās no kaula kā auksts receklis. Zēns pabakstīja to ar pirkstu un nodrebēja. Tad durvis nobrakšķēja un atvērās.
Isele iespieda seju sienas pamatnē un iespiedzās; viņas acis samiedzās, lai neredzētu ienācējus. Keriks nostājās ar seju pret durvju aili, savilcis dūrēs tukšās saujas un atcerēdamies savu šķēpu. Cik gan viss būtu citādi, ja viņam būtu šķēps!
Šoreiz nāca divi maragi. Tiklab tie varēja būt jau redzētie, kā jaunatnācēji, - starpības nekādas: visi šie nešķīsteņi šķita vienādi. Krunkaini, zvīņaini, daudzkrāsainiem pleķiem nosēti, ar resnām astēm un bezjēdzīgiem veidojumiem, kas slējās no viņu pakaušiem. Maragi, kas staigāja kā cilvēki un tvēra priekšmetus savās kroplīgajās plaukstās ar diviem īkšķiem. Tiem ienākot, Keriks kāpās atpakaļ, līdz pleci atdūrās pret sienu, liekot zēnam apstāties. Radījumi blenza viņā neizteiksmīgiem skatieniem, un viņš atkal iedomājās par šķēpu. Viens no maragiem lauzija un staipīja rokas, līdztekus izgrūzdams blējieniem līdzīgas skaņas. Koks smagi spiedās pret puisēna pleciem.
- Vai viņi jau ir kaut ko ēduši? - Enga vaicāja. Stalana pauda noliegumu un norādīja uz ķirbi.
- Tā ir laba gaļa, fermentēta un gatava pasniegšanai. Astazoi paši gaļu pirms lietošanas svilina ugunī, tāpēc jādomā, ka jēlu viņi negribētu.
- Vai tu piedāvāji arī kādus augļus?
- Nē. Viņi ir gaļēdāji.
- Var arī būt, ka visēdāji. Mēs maz zinām par viņu uzvedību. Dabū kādu augli!
- Es nevaru tevi te atstāt vienu. Vaintē pati lika man sargāt tevi. - Mednieces balsi ieskanējās pretrunīgu rīkojumu izsauktas mulsuma trīsas.
- Es pati varu aizstāvēties pret šiem šikajiem dzīvniekiem, ja radīsies vajadzība. Vai viņi jau kādam uzbrukuši?
- Tiklīdz mēs viņus te ievedām. Tēviņš ir nešpetns. Mēs iekaustijām viņu, līdz tas rimās. Kopš tā brīža nav vairs spurojies.
- Man nekas nenotiks. Tu esi sekojusi savām instrukcijām. Tagad pakfausi manām!
Stalanai nebija izejas. Viņa negribīgi, bet veicīgi pazuda, un Enga klusējot nogaidīja, izlūkodama iespējas uzsākt sazināšanos ar šiem radījumiem. Mātīte joprojām gulēja ar seju pret sienu, pa brīdim izdvesdama skaņas augstā reģistrā. Mazais tēviņš cieta klusu - bez šaubām, truls kā jau vīrišķis. Enga noliecās, satvēra mātīti aiz pleca un parāva, tiecoties apgriezt to otrādi. Radījuma āda izrādījās silta, un pieskāriens neradīja pretīgumu. Kviekšana pieņēmās spēkā, un pēkšņi Engas rokā iesvēla skaudras sāpes. Viņa ieaurojās un pacirtās sānis, notriecot tēviņu gar zemi. Būtnes zobi bija pāršķēluši ādu līdz asinīm. Viņa salieca savus nagainos pirkstus un pārskaitusies iešņācās. Radījums klunkuro- ja projām, un Enga sekoja. Tad viņa rimās un sakaunējās.
- Vainīgas esam mēs, - viņa teica, dusmām noplokot. - Mēs apkāvām visu jūsu baru. Tevi nevar vainot par to, ko tu izdarīji, - viņa paberzēja smeldzošo roku un aplūkoja izspiedušās asins piles savā delnā. Durvis atsprāga, un ienāca Stalana, stiepdama ķirbi ar apelsīniem.
- Vīrišķā dzimuma būtne man iekoda, - Enga atturīgi konstatēja. - Vai zvēri ir indigi?
Stalana pasvieda ķirbi pie malas un metās apskatīt ievainojumu. Tad viņa pacēla smago dūri, lai sistu tēviņam, kurš sarāvās kamolā. Enga ar vieglu pieskārienu viņu atturēja.
- Nevajag. Es biju vainiga. Pasaki labāk, ko darīt ar koduma vietu?
- Nav nekas bīstams, ja labi iztīra. Tev jānāk man lidz, lai varu brūci apkopt.
- Nē, es gaidīšu šeit. Es netaisos izrādīt bailes šiem dzīvniekiem. Viss būs kārtībā.
Stalana noraidoši sakustējās, bet neko nevarēja padarit. Viņa izmetās ārā un pēc īsa mirkļa atgriezās ar koka grozu. Izvilkusi no tā ūdens trauku, Stalana izskaloja brūci, tad norāva nefmeikelim futrāli un pielika radījumu pie ievainojuma. Engas mitrā āda pamodināja snaudulīgo dzīvnieku. Tas pieķērās viņai pie savainotās rokas, sākdams izdalīt baktericīdu sekrētu. Tiklīdz ievainojums bija apstrādāts, Stalana izņēma no kastes divus mezglainus mudžekļus.
- Es sasiešu tēviņam rokas un kājas. Šī nav pirmā reize. Radījums ir negants.
Mazais dzīvnieks lūkoja izsprukt, bet Stalana sagrāba viņu un nosvieda uz
cļridas, tad uzmetās ar ceļiem tam uz muguras un ar vienu roku saturēja. Ar otru viņa paņēma vienu mudžekli un satina ap zvēra potītēm, visbeidzot iebāzdama važas asti pašas mutē. Važa to refleksīvi rija, savilkdama savu ķermeni ciešos (ļredzenos. Tikai pārliecinājusies par saišu stingrību, Stalana pasvieda radījumu malā.
- Es palikšu un sargāšu tevi, - viņa teica. - Tas ir mans pienākums. Vaintē pavēlēja tevi apsargāt. Es vienreiz izgāju, un tevi ievainoja. Es nevaru pieļaut, ka tas atkārtotos.
Enga nīgri piekāpās, tad palūkojās uz nosviesto ķirbi un augļiem piekaisīto grīdu. Viņa norādīja uz nekustīgo mātīti.
- Es došu apaļas-saldas-ēdamas-lietas. Pagriez viņu pret mani, lai tā var mani redzēt.
Isele gan aizgūdamās brēca, bet aukstas rokas sagrāba viņu, rupji pacēla un atspieda ar muguru pret sienu. Viņa zelēja pirkstu kauliņus un šņukstēja. Otrs marags atčāpoja līdz viņai, apstājās un pacēla augšup apelsinu. Tā mute lēnām pavērās, atsedzot asu, baltu zobu rindas. Tad tas dzīvnieciski ieķērcās un šūpoja apelsīnu, čirkstinādams kāju nagus pret grīdu. Isele spēja tikai kunkstēt, izbailēs pat nesajuzdama, ka sakodusi pirkstus līdz asinīm un tās rit lejup pa zodu.
- Augļi. - Enga teica. - Apaļas, saldas, labas lietas, ko tu ēd. Piepildi vēderu, topi laimīga. Ēšana dod spēku. Dari, kā es lieku! - viņa sāka saldā balsī, tad pārgāja uz pavēlošu toni: - Tu paņemsi šo augli! Tu nekavējoties ēdīsi!
Šai mirklī Enga ieraudzīja asinis uz radījuma savainotajām rokām un pretīgumā novērsās. Viņa nolika augļu ķirbi uz grīdas un aicināja Stalanu uz durvīm.
- Viņiem ir rupji darba rīki, - Enga prātoja. - Tu teici - viņiem esot kaut kādas pajumtes un lieli dzīvnieki kalpībā?
Stalana piekrītoši pamāja.
- Tad viņiem jābūt arī kaut kādam saprātam.
- Tas nenozīmē, ka viņi spēj runāt.
- Vārds vietā, medniec. Bet mums vienkārši uz brīdi jāpieņem, ka viņiem ir valoda, kurā viņi sazinās savā starpā. Es nedrīkstu pēc vienas neveiksmes nolaist rokas. Rau! Tēviņš kustas! Droši vien saodis augļus. Tēviņiem ir vienkāršākas reakcijas: viņu vairāk satrauc izsalkums nekā bailes no mums. Bet viņš vēl glūn uz tevi kā jau mežonīgs zvērēns. Skaties! - Enga uzvaroši iesaucās. - Viņš ēd augli. Pirmais panākums. Tagad mēs vismaz varam viņus pabarot. Re, re, viņš nes augli mātītei. Altruisms - tam jānorāda uz saprātu.
Stalana nešķita pārliecināta.
- Savvaļas zvēri arī baro savus mazuļus. Esmu redzējusi tos sadarbojamies medījuma vajāšanā. Pati savām acīm redzējusi. Tas nav pierādījums.
- Varbūt nav. Bet es neļaušos tik ātri sajust vilšanos. Ja laivas saprot vienkāršas komandas, kāpēc gan lai šādi dzīvnieki nespētu vismaz to pašu!
- Tātad tu viņus apmācīsi tāpat, kā apmāca laivas?
- Nē. Es grasījos tā darīt, bet tagad vēlos sasniegt augstāku sazināšanās līmeni. Laivu dresūru veido dažu komandu izpildes pozitīva un negatīva stimulācija. Elektriskais šoks norāda uz kļūdu, kamēr barības kriksītis atalgo pareizu rīcību. Tāda dresūra ir gana laba laivām, bet es netaisos šos dzīvniekus dresēt. Es gribu ar viņiem sarunāties, abpusēji sazināties.
- Runāšana ir ļoti sarežģīta lieta. Daudzas, kas jau atstājušas jūru, tā arī to neiemācās.
- Tev taisnība, medniec, bet viss jau slēpjas saziņas limenī. Jaunajām sagādā grūtības runāt kā pieaugušajām, bet tev jāatceras, ka jūrā visas jaunās tomēr savā starpā sazinās.
- Tad māci šiem zvēriem bērnu valodu! To viņi varētu arī uztvert.
Enga pasmaidīja.
- Pagājis daudz gadu, kopš tu vairs nerunā kā bērns. Vai atceries, ko tas nozīmēja? - viņa pacēla roku, un delnas krāsa pārauga no zaļas sarkanā. Tad tā atkal kļuva zaļa, un Enga pakustināja pirkstus.
Stalana iesmējās.
- Kalmāri. Pulka kalmāru!
- Tu atceries. Bet vai pamanīji, cik liela nozīme ir delnu krāsai? Bez tās teiktais nebūtu saprotams. Vai šie kažokzvēri spēj mainīt savu delnu krāsu?
- Nedomāju vis. Nekad neesmu redzējusi viņus tā darām. Lai gan viņiem uz ķermeņa ir sarkana un balta krāsa.
- Tam varētu būt liela nozīme viņu valodā…
- …ja tiem tāda ir, - Stalana nobeidza.
- Lai notiek - ja tiem tāda ir. Man radījumi rūpīgāk jāpavēro, kad viņi atsāks izdot skaņas. Bet galvenais - jāpanāk, lai viņi drīzāk runātu kā jilanē. Sākot ar vienkāršākajiem signāliem. Viņiem jāapgūst valoda kopsakarībā.
Stalana ar žestu pauda neizpratni.
- Es tiešām nezinu, ko tas nozīmē.
- Tad es parādu, lai doma kļūtu skaidra. Ieklausies uzmanīgi. Sākam? Lūk - man ir silti. Tu saprati?
- Jā.
- Labi. «Man ir silti» - tas ir apgalvojums. Kopsakarība atklājas apgalvojuma daļu vienībā. Tagad es to pateikšu vēl lēnāk. Man… ir… silti… Es, šeku, kustinu īkšķi, vienlaikus pametot skatienu augšup, saku «silti» un viegli pasleju asti. Viss tas - balsī izteiktās skaņas un pareizās kustības - kombinējas, veidojot izteicienu kopsakarībā.
- Neesmu nekad prātojusi par tādām lietām. Un, kā rādās, man galva iet riņķi, kad lūkoju to darīt.
Enga iesmējās un izrādīja atzinību par šo mēģinājumu pajokot.
- Džungļos ārpus pilsētas es justos tikpat nelāgi kā tu valodas džungļos. Nav daudz to, kuras pēta šo lietu, jo tā ir tik sarežģīta un samudžināta. Es ticu, ka pirmais solis uz izpratni ir apjausma, ka mūsu valoda īsumā atkārto filoģenēzi.
- Nu gan man galva sāp. Un tu domā, ka tamlīdzīgi zvēri to var saprast, ja pat man nav sajēgas, ko tu tur runā? - Stalana norādīja uz radījumiem, kuri, iztukšojuši augļu ķirbi, klusi sēdēja pie sienas starp izsvaidītām mizām.
- Es neko necentīšos uzsākt no sarežģītākā. Es tikai gribēju teikt, ka mūsu valodas vēsture iet kopsolī ar mūsu dzīves attīstību. Kad esam jaunas un pirmo reizi dodamies jūrā, mēs vēl nerunājam, bet jau meklējam atbalstu un draudzību pie savām efenbarus biedrenēm, kas devušās jūrā līdz ar mums. Pieņemoties prātā, mēs vērojam lielāko sarunas. Vienkāršas roku vai kāju kustības, delnu krāsas maiņa. Augot mēs apgūstam aizvien vairāk un, kad iznirstam no jūras, jau tiecamies visam citam, ko esam iemācījušās, pievienot izrunātas skaņas, līdz kļūstam par jilanē savas savstarpējās saziņas kopsakarībā. Te arī slēpjas manas grūtības. Kā lai iemāca mūsu valodu šiem radījumiem, kas nav izgājuši mūsu dzīves ciklu! Vai varbūt ir? Vai viņiem arī pēc piedzimšanas nāk dzives posms jūrā?
- Manas zināšanas šajā jomā grūti nosaukt par pilnīgām. Ņem vērā, ka šī astazou suga mums ir galīgi sveša. Bet es stipri šaubos, vai viņi jelkad dzīvojuši ūdeni. Esmu gūstījusi un turējusi nebrīvē dažas prastākas un mazākas savvaļas sugas, kuras čum un mudž te mūžamežā. Rādās, ka viņiem visiem ir noteiktas kopigas iezīmes. Viņi ir ļoti silti, turklāt visu laiku.
- Es pamanīju. Tas šķiet visai dīvaini.
- Citas lietas nav mazāk dīvainas. Paveries uz šo tēviņu. Redzi, viņam ir viens pats kopulācijas orgāns, kuru nevar pieklājīgi ievilkt. Nevienai astazou sugai, ko jebkad esmu saķērusi, nav normāla, dubulta dzimumlocekļa. Un vēl: esmu pētījusi viņu vairošanās īpatnības - tas ir kas pretīgs.
- Ko tu ar to domā?
- Es gribēju teikt, ka pēc olas apsēklošanas mazos iznēsā mātīte. Un, kad tie izšķīlušies, viņa turpina tos pieturēt savā tuvumā un baro no mīkstiem orgāniem. Vai redzi? Tie izciļņi uz jaunās mātītes rumpja!
- Dīvaini, lai neteiktu vairāk. Tātad tu domā, ka jaunuļi paliek uz sauszemes? Viņi nedodas jūrā, kā pienākas?
- Tā gan. Cik esmu ievērojusi, tā ir kopīga iezīme visām astazou sugām. Viņu dzīves cikls rādās atšķirīgs no mūsējā visās jomās.
- Bet tu vispār apjēdz savu novērojumu nozīmi? Ja viņiem tiešām ir sava valoda, viņi nekādi nevar būt to apguvuši tādā veidā kā mēs savējo.
Stalana piekrītoši pamāja:
- Tagad es saprotu. Pateicos tev par izskaidrojumu. Bet vai no tā neizriet vēl svarīgāks jautājums? Ja viņiem valoda ir, kā tad viņi to apgūst?
- Tas arī ir galvenais, uz ko man jārod atbilde. Bet, atklāti sakot, šobrīd skaidrs nav nekas.
Enga nolūkojās mežonīgajos radījumos, kuru sejas bija ķepīgas no augļu sulas; viņi blenza tai pretī. Kā lai rod iespēju sazināties ar viņiem?
- Tagad atstāj mani, Stalan. Tēviņš ir droši sasaistīts, mātīte neizrāda varmācīgas tieksmes. Ja es būšu viena, viņiem nāksies vērot tieši mani, un nekas nenovērsīs uzmanību.
Stalana garu brīdi svārstījās, līdz negribīgi piekrita.
- Tikai pēc tava pieprasījuma. Es piekrītu, ka briesmas šobrīd nešķiet lielas. Tomēr es palikšu tepat aiz durvīm, kuras būs atslēgtas un pavērtas spraudziņā. Tev jāpasauc mani, ja viņi tevi jebkādā veidā apdraud.
- Tā ari darīšu. Dodu tev vārdu. Un tagad man jāsāk strādāt.