Darba jaunās pilsētas dibināšanā netrūka. Neparedzēti lielus pūliņus prasīja iepriekšējās eistaā, pelnītā nāvē mirušās Dīstas, pieļauto kļūdu labošana, un visa tā rezultātā Vaintē ik diena izrādījās aizpildīta no mazas gaismiņas līdz dziļai naktij. Laižoties miegā, viņa reizēm apskauda nakts laivas un citas radības, kuras varēja pārvietoties tumsā. Cik daudz vēl varētu paveikt, ja viņa ik dienas paliktu nomodā kaut isu brīdi ilgāk. Ideja šķita nejēdzīga, bet pēdējā laikā tā pilnībā pārņēma viņas domas daudzos garajos vakaros pirms iemigšanas. Protams, prātošana netraucēja viņas naktsmieru, jo miega traucējumi jilanē nebija iespējami tīri fiziski. Tiklīdz acis aizvērās, viņa gulēja dziļā miegā bez dzīvības zīmēm, kas vērotājam no malas nepatīkami atgādinātu nāvi. Tomēr šis miegs bija tik trausls, ka katrs kairinājums ik brīdi varēja to pārtraukt. Neskaitāmas reizes nakts melnumā dzīvnieku kliedzieni atgrieza Vaintē nomodā. Viņas plaksti pacēlās, un viņa brīdi ieklausījās. Neko vairāk nesadzirdējusi, viņa aizvēra acis un atkal ieslīga snaudā.
Tikai rīta blāzma viņu atmodināja pilnībā. Šorīt, kā visus rītus, viņa izkāpa no siltās gultas uz grīdas un pagrūda pēli ar kājas pirkstu. Guļamais sakustējās, un Vaintē devās uz kaktu, kurā atradās viens no dzīvās pilsētas neskaitāmajiem stumbriem un stublājiem, uzblīdis ķirbjveidīgā izaugumā un pildīts ar ūdeni. Vaintē piekļāva lūpas tā atverei un sūca iesaldināto ūdeni, līdz jutās remdējusi slāpes. Pēlis aiz viņas, viegli trīsēdams, ar lēnām, krampjainām kustībām saritinājās garā tīstoklī un atslējās pret sienu. Tur tas atdzisa un ieslīga komatozā nemaņā līdz nākamajai vajadzības reizei.
Cauru nakti bija lijis. Vaintē izgāja zem klajas debess; mitruma piesūkusies, pēdas nemīlīgi skāra pītā grīda. Visu ceļu līdz ambesedam Vaintē centās turēties zem jumta. Fārgajas cita pēc citas pievienojās viņas gājienam, garā procesijā virzīdamās aiz muguras.
Katru rītu pirms darbu sākuma projektu vadītājām, tāpat kā citām pilsonēm, bija noteikti jāiziet caur ambesedu. Tur viņas uz brīdi piestāja un patērgāja. Šis plašais centrālais laukums veidoja pilsētas sirdi. Ap to virmoja visas pilsētas daudzveidīgā rosme. Dziļi ieslīgusi pārdomās, nemanīdama pilsētnieces, kuras grieza viņai ceļu, Vaintē devās uz savu iemīļoto vietiņu rietumu spārnā, kuru pašu pirmo apmirdzēja austošā saule. Viņa bija eistaā - tā, kura vienmēr iet taisni. Viņa labsajūtā atspiedās pret saulē iesilušo koka krevi. Saullēkta stari, nolidami pār viņas seju, sakļāva acu zilītes šaurās spraudziņās. Vaintē ar gandarījumu nolūkojās, kā Alpisaka mostas jaunai dienai. Tas viesa viņā citādu siltuma sajūtu, vēl tīkamāku. Viņa apzinājās savu cildeno misiju. Viņas pilsēta! Viņai to audzēt, veidot, izvērst, izcirst pilsētas veidolu šā nemīlīgā krasta mežonībā. Kad aukstie vēji, kas šausta Inegbanu, kļūs nepanesami, jaunā pilsēta jau aicinās šurp. Tad viņas ļaudis pārcelsies uz šejieni, un visu mutēs būs Vaintē vārds, ik mirkli tiks godināts viņas veikums. Tiesa gan, katru reizi šo domu pavadīja tikko manāms nemiers pašā apziņas stūrītī: ar to dienu, kad tas notiks, Vaintē vairs nebūs eistaā. Līdz ar citām ieradīsies Malzasa, Inegbanas eistaā, kurai lemts pārvaldīt arī šo pilsētu. VARBŪT. Šo pēdējo vārdu Vaintē slēpa dziļi sirdī un nekad neizrunāja. VARBŪT. Laikam ritot, daudz kas var gadīties. Malzasa vairs nav jauna, pastāv zināms spiediens no apakšas, ar gadiem viss mainās. Kad pienāks laiks, Vaintē saslies seksti jaunai cīņai. Šobrīd pietiek, ka viņa būvē pilsētu. Un būvē labi.
Etdīrga uztvēra Vaintē skatienu un nekavējoties pakļāvās aicinošajam žestam.
- Vai noskaidroji, kas nogalinājis lopus? - Vaintē vaicāja.
- Noskaidrojām, eistaā. Liels astazous melnā krāsā ar slepkavīgiem nagiem un gariem, asiem zobiem - tik gariem, ka tie rēgojas no zvēra mutes pat tad, ja tā aizvērta. Stalana izlika slazdus pie cauruma, ko tas izrāvis žogā. Tur mēs to arī šorīt atradām mirušu. Slazdi bija apskāvuši viņa ķepas, viens no tiem aptinies ap kaklu un nožņaudzis zvēru.
- Nocērtiet tam galvu, notīriet galvaskausu un atnesiet man!
Vaintē deva zīmi, ka saruna izbeigta, un tūdaļ pieaicināja Vanalpē. Bioloģe atstāja sarunu biedrenes un devās šurp.
- Tu ziņosi par jaunajām pludmalēm, - Vaintē norādīja.
- Darbam jau redzams gals, eistaā. Platība ir iztīrīta, ērkšķu žogs augsts, koraļļu barjera aug ātri, ņemot vērā, ka tā iekārtota tik nesen.
- Lieliski. Tad mēs varam domāt par jaunajām dzīvībām. Par perējumiem, kas uz visiem laikiem aizmēzīs atmiņas par nāves pļauju vecajā liedagā.
Vanalpē piekrītoši pamāja, tomēr ar vainas apziņas pilnu žestu pauda šaubas.
- Liedags gan ir gatavs, bet tas nav drošs.
- Joprojām tā pati rūpe?
- Ar laiku viss atrisināsies. Mēs strādājam plecu pie pleca ar Stalanu un ticam, ka izeja ir jau gandrīz rokā. Zvērus mēs iznīcināsim.
- IR JĀIZNĪCINA! Vaislinieki BŪS drošibā! Pēc šīs mācības tas vairs nedrīkst atkārtoties!
Vaintē drūmās nojautas kliedēja pārrunas ar citām, kā ari iesaistīšanās pilsētas neskaitāmajos darbos, bet viņas domas ik brīdi kavējās pie mednieces. Laiks vilkās gausi, un Stalanu nekur nemānijā. Vaintē pieaicināja kādu fārgaju un norīkoja mednieci uzmeklēt.
Tuvojās jau pusdienlaiks, kad Stalana ieradās un nostājās līdzās Vaintē lapotnes paēnā.
- Es nāku ar labām ziņām, eistaā. Liedags drīzumā būs nodrošināts.
- Ja tas tiesa, tad pilsētas sliktajai slavai pienācis gals.
- To pašu var teikt par aligatoriem. Mēs atradām, kur tie vairojas. Norīkoju fārgajas, lai meklē olas un ķer mazuļus. Tie ir smeķīgi.
- Zinu, esmu ēdusi. Tātad, tu grasies tos audzēt līdz ar citiem gaļas lopiem?
- Nē, viņi ir pārāk neganti. Tiem būs jāierīko atsevišķi aploki pie upes.
- Lieliski. Bet ko tu dari ar pieaugušajiem īpatņiem?
- Tos, kas par lielu, lai ķertu dzīvus, mēs nogalinām. Iet zudumā laba gaļa, bet neko nevar darīt. Mēs tiem piekļūstam nakts laivās, pirms viņi pamodušies, un turpat arī nošaujam.
- Parādi, kur viņus uzturēs! Gribu redzēt pati, - Vaintē bija apnicis ambesedā. Pieaugot karstumam, visas apkārt kļuva laiskas un snauduļoja ēnā. Vaintē negribēja ļauties dusai, - pārāk daudz vēl jāpaveic.
Viņas nesteidzīgi virzījās uz piekrasti. Viņām sekoja pulciņš fārgaju. Pat zaru nnā pieturējās tveice, un, lai atvēsinātos, viņas ne reizi vien ienira baseinos, kas tieši tamdēļ bija izrakti gar taku.
Gājējas lauzās caur dumbrāju, kura lielākā daļa vēl nebija attīrīta. Pa kājām pinās paauga un zāles skupsnas, gaiss šķita biezs no trūdu smakas un sīku, asinskāru kukaiņu miriādēm. Beigu beigās pār piekrastes krūmu biežņu skatam pavērās smilšu sēre. Gar to auga gara zāle un sīkas palmas, un vēl kādi savādi, plakani augi ar neiedomājami garām adatām. Šī Džendazi zeme pārlieku atšķīrās no tās, ko viņas pazina. Visapkārt mudžēja nepazīstamas lietas, par ko brīnities un no kā sargāties.
Priekšā vīdēja upe - dziļa, nesteidzīga straume. Laivas jau bija atvestas šurp, un šobrīd fārgajas, kuru pienākumos ietilpa gādāt par tām, izsniedza barību, l argajas grūda laivu sīkajās mutītēs sarkanas gaļas lēkšķes, un asinis lāsoja pār laivu melno ādu.
- Aligatori, - Stalana teica. - Nelaidīsim taču gaļu zudumā. Laivām tā lieliski Iet pie dūšas. Manuprāt, tās ir gatavas pāroties.
- Tad pabadini mazliet. Šobrīd visām jābūt kaujas gatavībā.
Upes krastus klāja daudzveidīgu koku biezoknis. Slējās pelēcīgi milzeņi ar vareniem zariem, starp tiem drūzmējās slaidi zaļokšņi ar trauslām skujām un pār Mom - vēl augstāki sarkanīgi stumbri ar gaisa sakņu lokiem visriņķī. Zemi starp tinm sedza sarkanbrūnu un spilgti oranžu ziedu paklājs, bet vēl vairāk augu midzēja augšā - starp zariem. Blīvajā lapotnē ņirbēja visdažādāko krāsu ziedi.
Mūžamežā mutuļoja dzīvība. Koku vainagos brēkāja putni, un sarkansvītroti gliemji slapji slīdēja pa biezo mizu.
- Bagāta zeme, - Vaintē noteica.
- Entobana savulaik būs bijusi tikpat mežoniga, - Stalana piebilda, atvērusi nāsis un ošņādama gaisu. - Pēcāk pilsētas izvērsās un pārklāja visu zemi no okeāna līdz okeānam.
- Tu tiešām tā domā? - Vaintē pūlējās aptvert šā dīvainā sprieduma jēgu. - Man grūti to iztēloties. Ļaudis tomēr uztver pilsētas kā objektīvu īstenību, kopš izšķīlies laiks.
- Esmu runājusi par to ar Vanalpē ne reizi vien. Viņa man izskaidroja. Viss, ko mēs redzam še, Džendazi zemē, it labi varētu izrādīties tas pats, ko sensenos laikos senmātes vēroja Entobanā, pirms jilanē izaudzēja pilsētas.
- Tev, protams, taisnība. Ja mēs audzējam savas pilsētas, ir jābūt bijušam laikam, kad bija tikai viena pilsēta. Bet tas noved pie nejēdzīgas domas, ka vēl kādu laiku pirms tam pilsētu nav bijis nemaz! Vai tā varētu būt?
- Nezinu gan. Par to labāk runāt ar Vanalpē, kura izstrādā šādas galvu reibinošas teorijas.
- Atkal tev taisnība. Pajautāšu viņai.
Vaintē pamanija, ka fārgajas pārāk cieši sadrūzmējušās ap viņām un platām mutēm cenšas izprast sarunu. Vaintē ar strauju žestu raidīja tās projām.
Viņas tuvojās aligatoru vairošanās vietām, no kurām gan lielākā daļa neganto kustoņu šobrīd jau bija iznīdēti. Dzīvi palikušie drošības pēc uzturējās ūdenī un, tiklīdz parādījās laivas, pazuda. Pēdējās palika mātītes, jo brīnumainā kārtā šie primitīvie un nesaprātīgie radījumi rūpējās par savām olām un mazuļiem.
Krastā, kur atklātā saulē strādāja fārgaju brigāde, zvilnēja laivas. Atbraucējas piedzina savējās tām līdzās, un Vaintē vērsās pie darbu vadītājas Žekakotas, kura lūkojās no liela koka paēnas.
- Pastāsti man par savu darbu, - Vaintē teica.
- Virzās uz priekšu lieliem soļiem, eistaā. Divas kravas olu jau aizsūtītas uz pilsētu. Gūstām visus mazuļus, ko vien jaudājam. Tie ir pastulbi; noķert nav grūti.
Viņa noliecās pār iežogojumu sev pie kājām, strauji tvēra tajā un izslējās, aiz astes turot aligatora mazuli izstieptā rokā. Tas locījās, šņāca un tiecās aizsniegt viņu ar sīkajiem zobeļiem.
Vaintē apmierināta pamāja:
- Labi, ļoti labi. Briesmas novērstas un vēders pilns. Gribētos visām mūsu problēmām rast tik apsveicamu risinājumu, - viņa pagriezās pret Stalanu: - Vai ir vēl kāda dējumu vieta?
- Starp šejieni un pilsētu vairs nav. Kad te būs iztīrīts, dosimies augšup pa upi un tālāk purvos. Tas prasis laiku, bet kas jādara - jādara.
- Labi. Un pirms atgriešanās pilsētā vēl apraudzīsim jaunos laukus.
- Man jāatgriežas pie citām medniecēm, eistaā. Žekakota pati tev parādīs ceļu, ja var tā sarunāt.
- Var, - Vaintē piekrita.
Pēc vēja pilnīgas norimšanas gaiss saules speltē bija kļuvis smacīgs. Laivas devās atceļā, un Vaintē manija, ka debesīm piejaukusies savāda, agrāk nemanīta dzeltenīga nokrāsa. Pat klimats šajā dīvainajā pasaules nostūrī bija neparasts. Jau gabaliņu lejpus pa upi atkal sacēlās vējš, bet šoreiz tas pūta no muguras. Vaintē pagriezās un ievēroja tumšu līniju parādāmies virs apvāršņa. Viņa norādīja turp.
- Žekakot, ko tas varētu nozīmēt?
- Nezinu gan. Kaut kādi mākoņi. Nekad neesmu redzējusi neko tamlīdzīgu.
Melnie vāli traucās šurp neticamā ātrumā. Vēl pirms mirkļa klājušies kā
viegla ēna virs kokiem, tie tuvojās, izpletās un aptumšoja debesi. Līdz ar tiem .itdrāzās vējš un pēkšņi iegāza kā ar dūri. Viena laiva no sāniskā trieciena apgāzās.
Atskanēja kliedzieni, bet, laivas pasažierēm izveļoties sabangotajā ūdenī, ludaļ aprāvās. Laiva ienira, šķaidījās un pūlējās atgūt līdzsvaru, kamēr viļņos i/kaisītās jilanē pajuka uz visām pusēm, glābdamās no laivas konvulsijām. Ar mokām izdevās visas izvilkt no bangām uz citu laivu klājiem. Neviena nebija cietusi, kaut arī visas atstājušas okeānu pirms daudziem gadiem un peldēja neveikli. Vaintē izkliedza komandas, līdz viena no varonīgākajām fārgajām, paaugstinājuma alkās gatava riskēt ar dzīvību, aizpeldēja pie joprojām nemierīgās tukšās laivas un centās iezvelties tajā. Asi uzkliegdama, viņa dunkāja dzīvnieku vārīgajā punktā, lidz beidzot tas sāka pakļauties komandām.
Virs galvas mežonīgi gaudoja vējš, un arī pārējās laivas draudīgi zvārojās. Visām jilanē brāzmainajā lietusgāzē pār acīm pārvilkās trešais plakstiņš un nāsis i ieši sakļāvās. Tad vētras aurus pārmāca brīkšķi mežā, gāžoties varenam Kokam, kas aizrāva sev līdzi pulciņu smalkāku stumbru.
Vaintē nebija cerību pārkliegt stihiju, bet visas tik un tā saprata viņas rikoju- mu turēt laivas tālāk no krasta, lai nepakļūtu zem kāda vētras izrauta piekrastes milzeņa.
Laivas trakulīgi svaidījās bangās. Jilanē, negaisa šaustītas, saspiedās tajās iii'šā kamolā, cenzdamās saglabāt siltumu. Laiks stiepās mokoši gausi, līdz nepārtrauktie virpuļi pārgāja atsevišķās brāzmās un nedaudz pierima. Vētras Kulminācija beidzot bija pāri.
Atpakaļ uz pilsētu! - Vaintē kliedza. - Cik vien ātri var!
Neticamais viesulis bija izlauzis stigu mūžamežā, nopļaujot pat diženākos kokus. Cik tālu stiepjas šī postaža? Vai pilsēta ir cietusi? Droši vien. Koki, kas veido pilsētu, ir vēl jauni, vēl briestoši. Vai tie paspējuši labi iesakņoties? Kādi ir postījumu apmēri? Šie mokošie jautājumi plosīja Vaintē sirdi. Vaintē acu priekšā slidoja aizvien briesmīgāku gruvešu vīzijas, un viņa iespēra laivai, neapmierināta nr tas lēno gaitu.
Stalana, turēdama sasieto zvēru aiz kakla, atsvabināja slazdu, kas skāva tā nevaldāmi trakojošās ekstremitātes, un iesvieda radījumu būrī. Šī nodarbe tā piekala viņas uzmanibu, ka Stalana nepamanīja laika pārmaiņu, līdz nebija visu beigusi un izslējusies taisni. Plati atvērtās nāsis alkaini tvēra gaisu. Kaut kas tā smaržā šķita pazīstams, un kaut kas - svešāds. Viņai, kas šķērsojusi okeānu un ieradusies Džendazi zemē līdz ar pirmo pētniecisko ekspedīciju, lai izvēlētos vietu jaunajai pilsētai! Kad bija panākta vienošanās par Alpisakai piemērotāko krasta joslu un araketo devās atceļā uz Inegbanu, viņa ar mazu saujiņu ļaužu palika. Viņas bija bruņotas un stipras, un drošas neizpētītā mūžameža apslēpto briesmu priekšā. Bet tas bija kaut kas pilnigi nepazīstams, kas gandrīz iznicināja viņas, aizslaukot visus pārtikas krājumus un atstājot izvēles priekšā: medit vai mirt. Tas bija negaiss ar vēju un lietu - tik postošs, kādu viņām nekad nebija nācies piedzīvot.
Toreiz sākās tieši šādi. Ar dzeltenām debesīm un spiedīgu, nekustīgu gaisu. Stalana aizdarīja zvēra būrīti un iesaucās, cik skaļi vien spēja:
- Briesmas!
Spalgais kliedziens piesaistīja visu tuvējo fārgaju uzmanību, jo tas ir viens no pirmajiem vārdiem, ko tās apgūst.
- Tu - uz ambesedu! Jūs pārējās - uz visām pusēm! Pasakiet visām! Vētra ar nevaldāmu viesuli ir gandrīz klāt! Visas uz pludmali, klaju lauku, ūdeni - tālāk no kokiem!
Viņas skrēja, bet par visām ātrāk - pati Stalana. Līdz ar pirmo brāzienu simtiem jilanē jau steidza meklēt drošību klajumā. Pēc mirkļa vētra uzklupa ar pilnu sparu, un pilsētu aizsedza skatienam necaurredzamas lietus šaltis.
Stalana uzgāja fārgaju pulciņu, kuras tupēja upes krastā, saspiedušās kopā, un iespraucās starp tām, glābdamās no saltajām ūdensstrūklām. Kad pār viņām sāka trakot asais vējš, dažas jaunākās izbailēs iesvilpās, bet Stalanas strupā pavēle lika tām apklust. Visu laiku, kamēr trakoja vētra, viņas palika nekustigas. Stalanas dzelžainā vara lika bez īdēšanas pārlaist nevaldāmo viesuli. Kad brāzmas rimās, medniece pavēlēja visām doties atpakaļ uz pilsētu.
Stalana sagaidīja Vaintē pagurušo laivu pie vētras saplosītā krasta. Pirms vēl attālums ļāva bilst kādu vārdu, medniece jau māja, ka viss kārtībā. Ne nu gluži ideālā, tomēr kārtībā.
- Kādi zaudējumi? - Vaintē bez ievada sauca, izlēkdama krastā.
- Divas fārgajas kritušas un…
Vaintē ar nesavaldīgu žestu apklusināja viņu.
- Pilsētai, ne pilsonēm!
- Nekas būtisks vēl nav ziņots. Visādi siki postījumi, nolauzti zari, dažas pilsētas daļas pārvērtušās vējlauzās. Fārgajas ir izsūtītas pārlūkot jaunos laukus un ganāmpulkus, bet nav vēl atgriezušās.
- Tad jau viss beidzies veiksmīgāk, nekā biju gaidījusi. Ziņojumus nodot ambesedā!
Jau īsajā ceļā caur priekšpilsētu pavērās gruvešu aina. Dzīvais jumts daudzviet gulēja zemē, un pastaigu celiņus aizšķērsoja plato lapu jūklis.
Aizgaldā īdēja, un Stalana ievēroja, ka kāds briedis panikas bezprātā salauzis kāju. Dzelksnis no viņas neiztrūkstošā hezocana dzīvnieku apklusināja.
- Nelāgi, bet labi vēl, ka tā, - Vaintē rezumēja. - Pilsēta ir stipra un aug, kā nākas. Vai viesuļvētra atkārtosies?
- Diez vai. Vismaz gadu būs miers. Citos gadalaikos arī pūš vēji un atnes lietusgāzes, bet viesuļvētras plosās tikai šajā periodā.
- Ar gadu mums pietiks. Postījumus likvidēsim, un Vanalpē lūkosies, lai viss tiek nostiprināts. Jaunā pasaule ir mežonīga un nepakļāvīga, bet mēs spējam būt tikpat sīkstas un nelokāmas.
- Būs tā, kā tu saki, eistaā, - Stalana piekrita. Viņas vārdos skanēja kaut kas vairāk par vienkāršu secinājumu. Apziņa, ka Vaintē domā tieši to, ko saka, un dara tieši to, ko domā, piešķira vienkāršajam slēdzienam hipnotisku spēku.
Būs. Lai maksā, ko maksādams.
e