Alpīsaka auga un dziedēja brūces. Vanalpē ar savām palīdzēm diendienā klīda pa pilsētu, skrupulozi uzskaitot vētras postījumus.
Vējlauzu vietās pilsētbūvnieces paātrināja augšanu, pielietojot hormonus, un drīz vien lapu jumts no jauna aizsedza debesis vienlaidu blīvā, kamēr sienas stiprināja aizvien jauni balsta stumbri un gaisa saknes. Bet Vanalpē nebūtu Vanalpē, ja apmierinātos ar vienkāršu atjaunošanu. Tagad augšup pa sienām un krustu šķērsu caur griestiem aizlocījās liānas - vijīgas, bet sīkstas.
Ar katru dienu pilsēta pieņēmās ne vien spēkā, bet arī plašumā. Līdumi iegrauzās mūžameža blīvā. Šķietami haotiskā izvēršanās patiesībā tika rūpīgi plānota, bet bez lieka trokšņa.
Visbīstamāko darbu - kāpuru izsēšanu mežonīgajos džungļos - veica Nāves Meitas. Lai gan bruņotas fārgajas sargāja viņas no aizdomīgiem savvaļas radījumiem, nekas nepaglāba no skrambām un negadījumiem, no ērkšķu dūrieniem vai lapotnē paslēpušos čūsku indeszobiem. Daudzas jau bija savainotas, dažas pat mirušas. Pilsētai viņu liktenis rūpēja tikpat maz kā pašai Vaintē. Sīks upuris pilsētas labā.
Izsētie kāpuri neglābjami parakstija mūžamežam nāves spriedumu. Šos negausīgos rīmas tam speciāli selekcionēja. Putniem un dzīvniekiem to garša negāja pie dūšas, toties paši kāpuri nesmādēja neko, kas vien zemē auga. Akli un nesātīgi viņi truli rāpoja augšup pa stumbriem, lauzās caur zāli un izpostija visu savā ceļā. Kur pāri gājuši kāpuri, tur zemi pārklāja biezs izkārnījumu slānis, no kura slējās mirušo koku skeleti. Nemitīgi barodamies, radījumi pārtapa pretīgos, sarainos nešķīsteņos jilanē rokas garumā.
Tad tie nosprāga. Nāve bija ierakstīta viņu pašu gēnos. Tā tur bija ar nolūku ieprojektēta, lai nepieļautu, ka pasaule pazūd mūdžu zarnās. Tie nobeidzās un sapuva paši savos mēslos, demonstrēdami Vanalpē un citu gēnu inženieru aroda prasmi pilnā spožumā. Trūdošo līķu masu līdz ar citiem atkritumiem īpašas nematodes īsā laikā pārvērta treknā augsnē. Norisi sekmēja mutantas baktērijas viņu gremošanas ceļos. Vēl pirms vaboles bija sagrauzušas sausos stumbrus, to pakājē jau sazēla lekna, speciāli sēta zāle, un no zemes spraucās ērkšķu žoga asni. Mūžamežā bija izgrauzts jauns lauks, atgrūzdams mežonību tālāk no pilsētas un tādējādi pasargādams to no apslēptajām briesmām.
Viss rimti attīstījās. Jilanē neuzskatīja norises nesteidzibu par kādu nepilnību vai neveiksmi. Viņas uztvēra sevi kā vides sastāvdaļu, - viņas neredzamām saknēm sakņojās savā apkārtnē un dzīvoja nedalāmā saistībā ar to. Jebkāds cits pasaules uzskats būtu pretdabisks. Tāpēc arī jilanē laukiem nepiemita noteikta regularitāte vai detalizēts plānojums. To lielums un forma dabiski izrietēja no kāpuru ēstgribas un lapotnes pretestības spējām. Ērkšķu krūmu sienas augstums un biezums dažādās vietās atšķīrās, un atsevišķās vietās uz lauka vīdēja izkaisīti sākotnējā meža biezokņa pleķīši, bagātinādami ainavu.
Ganāmpulki bija raibu raibie. Katru reizi, atgriežoties no Inegbanas, araketo atveda jaunu lopu apaugļotās olas. Neaizsargātākās sugas izvietoja iekšējos laukos - tuvāk pilsētas centram -, kuros pirmie arakabi un enicenzasti jau paspējuši izaugt lieli. Šie draudīgā izskata miermīlīgie visēdāji divu mastodontu lielumā (un vēl nebūt nemitējās augt) šobrīd nesatricināmā mierā stampājās gar pašu mežmalu, laiski vēzēdami astes ar baisajiem dzelkšņiem, grabinādami muguras vairogus un nejauzdami briesmu.
Vaintē jutās gandarīta par savu veikumu. Ik rītu viņa nesatricināmā mierā čāpoja uz ambesedu, apzinādamās, ka šai pilsētai nav lemts piedzīvot sarežģījumus, ko viņa nespētu atšķetināt. Bet šorīt, redzot fārgaju steidzamies pie viņas ar ziņu, viņa sajuta vieglu trauksmi. Fārgaja rupji atgrūda malā visas, kas patrāpījās ceļā, tādējādi bez vārdiem pauzdama savas misijas svarīgumu.
- Eistaā! Araketo atgriezies! Es biju zvejas laivā, es pati redzēju…
Vaintē ar aprautu žestu apklusināja stulbo būtni un pamāja savām pavadonēm:
- Sagaidīsim viņas uz mola. Gribu dzirdēt jaunumus no Inegbanas.
Aristokrātiskā mierā viņa soļoja pa taku svītas pavadībā. Alpīsakā gan nekad
neiestājās aukstums, bet šajā gadalaikā daudz lija un gaisā pastāvīgi jautās mitrums, tāpēc Vaintē un daudzas citas vīstījās apmetņos, lai patvertos no liņāšanas un drēgnuma. Fārgajas nekārtīgā pūlī klunkuroja nopakaļ.
Eisikoli ar savām nagainajām lāpstveida pleznām bija izbagarējuši upi un ostas gultni grīvā. Araketo tagad varēja ienākt ostā pie paša mola, un kravu vairs nenācās vadāt uz krastu laivās.
Varenais dzīvnieks vēl nebija izniris no dūmakā tītā okeāna, kad Vaintē ar visu procesiju jau ieradās piestātnē. Ostas priekšniece izrīkoja kādu fārgaju, kura krāmēja svaigas zivis uz zemūdens dzegas araketo azaidam. Šādu mājienu biezādainais radījums saprata un nadzīgi iekārtojās paredzētajā piestātnes vietā, kur tika stingri noenkurots. Vaintē ar dziļu apmierinājumu sekoja saskaņotajai darbībai. Laba pilsēta ir organizēta pilsēta. Viņas pilsēta bija laba.
Vaintē skatiens klejoja pa milzīgo, melno masu, līdz apstājās pie muguras spuras, kuras virsotnē Erifneisa komandēja parādi. Līdzās kapteinei stāvēja Malzasa.
Vaintē sastinga kā sālsstabs, jo otras eistaā esiba šajā pasaulē sen nebija nodarbinājusi viņas prātu. Pēkšņā, netīkamā atskārsme stindzināja viņas locekļus, un caur krūtīm izstrāvoja sāpe - skaudrāka par jebkurām fiziskām ciešanām.
Malzasa. Inegbanas eistaā, kurai tiek celta šī pilsēta. Kura vedīs šurp savas ļaudis, kad viss būs gatavs. Kura valdīs Vaintē vietā.
Malzasa, stalta un spriega, aplaida visapkārt valdonīgu skatienu. Viņa nebija slima, nedz arī veca. Viņa būs Alpīsakas eistaā.
Vaintē nenokratīja stingumu, jo baidījās, ka ķermeņa kustībās varētu atklāties viņas patiesās jūtas. Malzasa ar savu svītu un pārējām sekotājām atstāja araketo un devās šurp. Vaintē atlika cerēt, ka mokošo dvēseles cīņu izdosies paslēpt aiz rituālajām frāzēm.
- Laipni lūdzu Džendazi zemē, eistaā! Alpīsaka sumina tevi, - Vaintē noskandēja, piešķirot etiķetes diktētajam sveicienam emocionālu nokrāsu.
- Man liels prieks skatīt Alpīsaku savām acīm, - Malzasa tikpat rutinēti atbildēja. Bet pēc pēdējās zilbes, kurā vajadzēja paust prieku, atvelkot mutes kaktiņus un atsedzot zobus, Malzasa uz ieilgušu acumirkli atstāja zobus atņirgtus. Šī vieglā netīksmes izpausme vairs nebūs jāatkārto - viss bija pateikts gana nepārprotami. Vaintē gan tiek cienīta par darbu, ko viņa veikusi, bet tas ne brīdi nekavēs viņu atstādināt.
Vaintē, apslāpējusi varas alkas un nodevīgās šaubas, uz brīdi nolaida acis - ( par zirni, ka brīdinājumu sapratusi.
īsā gribasspēku kauja risinājās tik netverami, ka neviena cita jilanē neko pat nenojauta. Šāda līmeņa intrigas nebija viņu darīšana. Malzasa ar noraidošu ; žestu aizgainīja pavadones un fārgajas vēl tālāk. Tad viņa atsāka sarunu, un tālākā domu apmaiņa vairs nebija pieejama ne citu ausīm, nedz arī acim.
- Pērnā ziema bija auksta, un šī ir vēl aukstāka. Šovasar ne bērni, ne fārga-1 jas no Soromzetas nemeklēja patvērumu Inegbanā. Kad laiks kļuva siltāks, es aizsūtīju mednieču pulciņu izpētīt, kas tai pilsētā notiek. Tā ir mirusi. Soromzetas i vairs nav. Izmirusi, tāpat kā savā laikā Erdžitpe. Pilsētas lapas ir nedzīvas. Vārnas knābā mirušo jilanē kaulus. Jā-ā… Iseginetas jūras silto iekšzemes ūdeņu krastos jilanē dzīvoja trīs dižās pilsētās…
Malzasas balss aizlūza, un Vaintē nobeidza viņas vietā:
- Erdžitpe nosala. Soromzeta devusies tās pēdās. Palikusi tikai Inegbana.
- Tikai Inegbana, un ar katru ziemu sals nāk tuvāk. Mūsu ganāmpulki rūk. un drīz iestāsies bads.
- Alpīsaka jau gaida!
- Tai tiešām jābūt gatavai - kad pienāks laiks. Bet šobrīd jo īpaši jāpievēršas! lauku paplašināšanai un ganāmpulku vairošanai. Mums. savukārt, jāizaudzē vai-' rāk araketo, bet darbs velkas gausi. Par vēlu sākām. Tagad gan pavīd cerība, ka jaunais ģenētiskais celms izrādīsies veiksmīgs atradums. Tie ir mazāki par kuģi, ar kuru es atbraucu, toties daudz ātrāk aug. Mums to vajag ļoti daudz, lai pārvestu' visu pilsētu vienā vasarā. Bet rādi nu, ko viņas še atradīs, ieradušās Alpīsakā.
- Viņas gaida viss, ko tu te redzi! - Vaintē norādīja uz stumbriem un lapu dzīslu cauraustajām pilsētas sienām, kas stiepās krustu šķērsu uz visām pusēm. Lietus bija rimies, no mākoņiem iznira saule, un ūdens lāses uz lapām rotaļīgi iezviļojās. Malzasa atzinīgi pamāja. Vaintē aplaida roku visriņķī.
- Tālāk aiz pilsētas - lauki. Jau šobrīd tajos mudžēt mudž pulka zvēru, kas priecē aci un vēderu.
Vaintē norīkoja sev pa priekšu bruņotu sardzi, un viņas devās caur pļavām, kurās drūzmējās ganāmpuki, uz pašiem attālākajiem laukiem. Caur augstu arku blīvajā stumbru un ērkšķu sienā vīdēja arakabu masīvie stāvi. Tie ēda zaļās lapas pašā mūžameža malā, un pat no šāda attāluma bija dzirdama lielo akmeņu duna viņu priekškuņģos, kuros pirms gremošanas kā dzirnās tika samalts neiedomājams daudzums rupjās barības. Malzasa klusā atzinībā kādu brīdi to vēroja, tad apgriezās un devās atceļā uz pilsētu.
- Labi strādāts, Vaintē, - viņa teica, kad sekotājas bija palikušas tālu iepakaļ. - Viss izdarīts, kā nākas.
Vaintē pateicības pilnajā atbildes žestā iespruka vairāk sirsnības, nekā etiķete prasa. Atzinība un uzslava no eistaā, pirms citi izteikuši savu vērtējumu, bija tāds pagodinājums, ka viņas prātā vairs neatlika vietas skaudībai un dumpības garam. Šajā mirklī viņa būtu pakļāvīgi sekojusi Malzasai caur uguni un ūdeni.
Tagad viņas ļāva citām pietuvoties, ieklausīties un iegaumēt, jo tāds nu reiz ir vienīgais veids, kā saprast un mācīties. Tikai tuvojoties atverei Vēstures Sienā, viņu sarunas atkal pievērsās drūmām lietām, jo vēsture šajā žogā - tas bija stāsts par nāvi.
Ērkšķainā Vēstures Siena atradās starp ambeseda plašo klajumu un dzemdību liedaga ieloku. Tajā iestiprinātus varēja aplūkot simboliskus aizstāvēšanās ieročus, kuriem savulaik bijusi sava nozīme un loma. Vai patiesi jilanē reiz vēzējušās pa gaisu ar milzigiem krabjiem, kādi šeit izstādīti? Vai tiešām turējušas tos okeāna piekrastē, lai vajadzības gadījumā izmantotu par nāves rīkiem, aizstāvot perējošos vīrišķus? Tā nu tas esot bijis. Lai gan, protams, atbildes uz šo un citiem jautājumiem nācās meklēt ilgi un rūpigi. Nebūtu prātigi domāt, ka viss tas bijis zināms, kopš izšķīlies laiks. Asās nātres, paši orkšķi, - tos, kā tagad neapšaubāmi noskaidrots, pagātnē izmantoja tāpat kā šobrīd. Bet kam kalpojuši milzigie skorpioni, kuru čaulas še rēgojas? Neviens tā īsti par tiem neko nezina, tomēr rūpīgi glabā un bijīgi uzlūko šo senseno posmkāju skeletus. Un ar goddevīgu pietāti jilanē izpestīja tos no Inegbanas sienas, lai atvestu uz šejieni par pilsētu paaudžu pēctecības zīmi.
Tā kā siena bija ne vien vēsture, bet arī hronika, tad pie ieejas - tur, liedaga pusē - sienā ievīti vīdēja mirušu hezocanu iebalzamētie ķermeņi. Lidzās tiem - nogalināto uzbrucēju galvaskausi ar briesmīgiem ilkņiem.
Pašā galā atradās vientuļš, saulē izbalojis galvaskauss - augsts, apaļš, ar platiem acu dobumiem. Tam visapkārt izvietojās šķēpu uzgaļi un asas akmens .ķembas. Malzasa apstājās pie tā un pauda izbrīnu. Spokainā kompozīcija prasīja izskaidrojuma.
- Viens no astazoiem, kas piegāna šo zemi. Vispār jau visi galvaskausi, ko tu še redzi, pieder utainiem, spalvainiem, smacīgi dvakojošiem astazoiem, kas mums uzglūnēja un ko mēs nokāvām. Bet šī bezvārda suga ir visnelādzīgākā. Ar šiem šķautnainajiem akmeņiem viņi darīja postu, kas ir pretīgāks par jebkādu citu nelietību.
- Viņi nonāvēja vaisliniekus un bērnus, - Malzasa izrunāja šos vārdus ar nāves saltumu balsi.
- Jā. Mēs uzmeklējām viņus un nokāvām.
- Protams. Un kā? Nav vairs traucējuši?
- Nē. Beigti. Visi kā viens. Tā nav vietēja suga. Atnākusi no ziemeļiem. Mēs izsekojām un apslaktējām viņus - visus līdz pēdējam.
- Tātad - liedags tagad ir drošībā?
- No visām pusēm, izņemot koraļļu rifus. Bet tie ātri aug, un, tiklīdz būs tapuši gana augsti, izšķilsies pirmās olas. Tad dzemdību pludmales būs pilnībā pasargātas no visām pusēm, - Vaintē novilka ar nagu pār galvaskausa bālo pauri, - pasargātas galvenokārt no šiem bērnu slepkavām.
- Viņi mūs nekad vairs netraucēs!