Augstu virs galvas rāmi zilgoja debess velve, bet spīvais vējš, ceļā pār ziemeļu nogāzēm uzvandījis sīkas, dzeldīgas sniega kripatas, nesa virpuļojošo krusu caur kalnu pāreju un trieca saltās adatas ceļiniekam tieši sejā.
Herilaks lauzās pretī brāzmām kā peldētājs caur piekrastes bangām. Šķita, viņš teju teju nogulsies. Vēl pēdējie ļodzīgie soļi caur biezajām kupenām. Gaitu vēl smagāku darīja kreisā sniegkurpe, kurai atlūzusi pamatīga šķēpele. Pietiktu apstāties, lai to salabotu, un ceļinieks uz mūžu paliktu sniega blāķos. Tā nu vientuļnieks, zobus sakodis, spītīgi spēra soli pēc soļa. Biezie kažokādu apsēji viņa plecīgo stāvu darīja vēl masīvāku.
Herilaks manīja, ka nogāze kļūst stāvāka. Viņš bija nokļuvis pārejā. Tālāk viņa ceļš veda tai cauri. Nogurušās kājas bruka sniegā, ļima, bet ikreiz atrada spēku atkal iztaisnoties zem varenā auguma. Ceļinieks nopurināja sniegu un neatlaidīgi turpināja gājienu.
Pārvarējis klinšaino kāpumu starp vēja nopūstajām, kailajām akmens radzēm, kas rēgojās no kupenām kā pelēki miroņa kauli, Herilaks nonāca dzivinošā aizvējā. Viņš bija to veicis. Vēl pāris soļu, un vējš pilnībā noslāpa aiz klinšu sienas. Viņš ar skaļu nopūtu saļima, atsliedams muguru pret klintsbluķa raupjo vaigu. Smagais augšupceļš bija izsmēlis visus spēkus.
Herilaka virsējie dūraiņi bija sasaluši ragā. Viņš tos dauzīja vienu pret otru. līdz āda atkal ielocījās un cimdus varēja novilkt. Notrausis lāstekas no uzacīm un skropstām ar otriem - siltajiem dūraiņiem, kas pavilkti apakšā, viņš pavērās lejup ielejā.
Tas bija samērā mājīgs nostūris, kur joprojām ziemoja stirnas; tālu pakājē melnēja mazie ganāmpulciņi. Tepat lejpus mednieka atpūtas vietas slējās staltu koku audze, kas piesedza pļaviņu upes krastā. Upes izteka nekad neaizsala. Brīnišķīga vieta, kur apmesties, lai pārziemotu, pazīstama kā Amahasta levrelāgs - Amahasta samada apmetnes vieta. Amahasts bija Herilaka māsas Alethas virs.
Bet apmetnes vietā nebija ne dvēseles.
Herilaks jau bija to dzirdējis no sava samada mednieka, kas saticis Ultadana samada mednieku, kurš, savukārt, zvērējis, ka bijis šeit un ka runā tīru patiesību. Bet Herilakam viss jāredz pašam. Viņš paņēma šķēpu, loku, bultas, kārtīgi iezie- da ādu ar zosu taukiem, apvilka mīkstas bebrādas ar vilnu uz iekšu un tām pāri pārjoza stīvas briežādas. Visbeidzot piesiksnojis sniegkurpes pie smagajiem kažokādas mokasīniem, viņš jutās gatavs ziemas pārgājienam. Solim jābūt naigam, tāpēc nedrikstēja ņemt lidzi nekā lieka: mazliet kaltētas gaļas un sauja ekotaza plecu somā - tas arī viss.
Nu viņa acim pavērās šis tukšums, un sirdī ielija skumjas. Sūkādams sniega ledeni, viņš pieliecās un ņēmās labot sniegkurpi. Ik brīdi viņa skatiens atrāvās no darba un pārslīdēja pār tuksnesīgo ieleju, it kā atgādinot skumjo īstenību. Ieleja no tā dzīvāka nekļuva.
Apnicīgais darbs ilga lidz pat pēcpusdienai. Noguris Herilaks iebāza mutē kaltētas gaļas lēkšķi, zelēja un prātoja, ko darīt tālāk. Izvēles nebija. Ieturējies viņš pietrausās kājās visā savā varenajā augumā - galvas tiesu pāri visgarākajiem samada medniekiem -, noslaucīja taukus no pinkainās bārdas un ar skatienu iztaustīja ieleju, nosprauzdams kursu lejupceļam. Izšķiries par maršrutu, viņš apņēmīgi aizbrida lejup pa nogāzi, vairs ne reizes neatskatīdamies uz izmirušo apmetni.
Herilaks spītīgi gāja līdz pat saulrietam un meta mieru tikai pirmo slapstīgo zvaigžņu gaismā. Ietinies kažokādās un ilgi nolūkojies naksnīgajās debesīs, viņš nolaida plakstus un ļāvās miegam. Tad, pēkšņas iedomas satraukts, ceļinieks atkal pavēra acis un rūpīgi nopētīja pazīstamos debesu rakstus. Mednieks ar paceltu šķēpu uz Mastodonta. Liektā zvaigžņu rinda - Mednieka Josta. Vai tur nepavīdēja jauna zvaigzne? Tieši blakus vidējai! Ne tik spoža kā citas, bet gluži skaidri saredzama dzidrajās nakts debesis.
Viņš nejutās pārliecināts. Tai jābūt varena cīnītāja tharmai - tādā goda vietā, kur tā vairoja Mednieka spēkus! Viņš nebija drošs, ka redzējis to jau agrāk. Smago domu nomocits, viņš atkal slēdza plakstus un ieslīga dziļā miegā.
Trešajā dienā kopš nerimtīgā lejupceļa sākuma Herilaks lauzās caur meža joslu gar strauju upi - tik strauju, ka pašā ūdens klaja vidū vēl vīdēja neaizsalusi straume. Viņš virzījās bez skaņas, kā jau medniekam pierasts, un reiz jau bija iztramdījis stirnu pulciņu. Tās izbijušās šāvās uz visām pusēm, slaidos lēcienos putinādamas sniegu, un vismaz tuvākā varēja kļūt par vieglu guvumu, bet Herilaks nebija uz medību takas. Vismaz stirna viņu nevarēja interesēt.
Ielauzies dziļi brikšņos, viņš piepeši apstājās un noliecās, pētīdams zemi. Starp diviem zariem stiepās trušu cilpa no zarnas stiegras.
Tālāko ceļu Herilaks veica, murminādams vārdus un ļaudams šķēpam grabēt pret zariem. Savāds laiks diktē savādu rīcību. Pat veco ļaužu nostāstos nesastapt nekā līdzīga. Bet šobrīd nav nostāstu laiks. Nav vietas jokiem un blēņām. Tanus nogalina tanu. Bija laiki, kad pasaule piederēja medniekam. Tagad mednieks ik mirkli varēja izrādīties medījums.
Pēc brīža Herilaks zem kājām sajuta sniegā iemītu taku. Izgājis norā, viņš apstājās, iegrūda šķēpu sniegā par miera zīmi un aptupās tam līdzās. Ilgi gaidīt nenācās.
Kluss kā dūmu vērpete noras pretējā pusē iznira mednieks. Ieraudzījis Herilaku sēžam, viņš nolaida kaujas gatavībā pacelto šķēpu. Herilaks piesardzīgi izslējās, otrs mednieks iesprauda savu šķēpu sniegā, un viņi abi spēra soli pēc soļa, līdz klajuma vidū satikās.
- Esmu jūsu medību laukos, bet ne medībās, - Herilaks ierunājās. - Te medī Ulfadana samads. Tu esi samadars.
Ultadans piekrītoši pamāja. Viņa gaišā bārda stiepās līdz viduklim - gara kā viņa vārds.
- Tu esi Herilaks, - viņš teica. - Jūsu samada Alkoss apņēma manu brāļameitu.
Vēl brīdi pārcilājis prātā radniecību, Ultadans pamāja ar īkšķi pār plecu.
- Ņemsim šķēpus un iesim uz manu telti. Tur ir siltāk nekā sniegā.
Plecu pie pleca viņi soļoja kapa klusumā, jo medniekiem ceļā nav jāčivina kā putniem. Taka stiepās gar aizsalušo krastu, kur straume čalodama traucās viņiem garām, lidz līkumam, kur upe atkāpās, lai pēc brīža atgrieztos atpakaļ. Krasta ielokā slējās samada ziemas apmetne - divpadsmit lielas, apledojušas teltis. Pļaviņā aiz teltīm mastodonti, ietinušies izelpoto garaiņu mākoņos, ar varenajiem ilkņiem cilāja sniega segu un krimta sasalušo zāli zem tās. No katras telts pret skaidrajām debesīm cēlās vijīga dūmu grīste. Rotaļā aizrāvušies bērni klaigādami šaudījās starp mājokļiem. Šis skats Herilakam šķita pazīstams un nomierinošs. Tikpat labi tas varētu būt viņa paša samads.
Ultadans atvilka ādas aizkaru un bez vārdiem aicināja viesi savā teltī. Viņi apsēdās. Veca sieviete salēja izkausēto sniegu no tāšu spaiņa pie pavarda koka kausos, iebirdināja tajos kaltētas zālītes un pasniedza medniekiem aromātisku dzērienu. Vīri sildīja rokas pie kausiem un atturīgi baudīja virumu. Sievietes tērgādamas ietinās ādās un cita pēc citas izslīdēja no telts.
- Tagad tu uzkodīsi, - Ultadans teica, kad viņi palika vieni.
- Par Ulfadana viesmīlību runā tanu teltīs no jūras līdz pat kalniem.
Pieklājības vārdi nebija gluži atbilstoši ēdiena devai - dažām sloksnēm
iesmirdušas zivs. Ziemai nebija gala, un pavasaris vēl aiz kalniem. Pirms tas atnāks, šīs teltis piemeklēs bads.
Herilaks, garšīgi šmakstinot, iztukšoja tējas tasi un pat izspieda atraugu, pauzdams, cik sātīgs bijis mielasts. Tagad paradums prasītu runāt par medībām, par laiku, ganāmpulku pārvietošanos, un tikai pēc krietna laika sprīža pieklātos pāriet pie vizītes galamērķa, bet neparastie apstākļi atviegloja šo gauso un laikietilpīgo procedūru.
- Mana pirmā dēla sievas māte ir Amahasta sieva, - teica Herilaks. Ultadans pamāja, jo tas viņam nebija jaunums. Visus samadus šajos kalnos tādā vai citādā veidā saistīja savstarpēja radniecība.
- Es biju Amahasta apmetnes vietā, un tā ir tukša.
Ultadans atkal pamāja.
- Šopavasar viņi devās uz dienvidiem - arvienam lejup pa ieleju. Puse viņu mastodontu nebija pārcietuši ziemu. Pērn bija barga ziema.
- Zināms. Tagad katra ziema ir barga.
Ultadans vēlreiz drūmi piekrita un turpināja:
- Viņi tā arī neatgriezās.
Herilaks pārcilāja prātā šos faktus, domās mērodams ceļu lejup caur ieleju lidz līdzenumam un tālāk uz austrumiem, kur viļņoja jūra.
- Tātad viņi devās uz jūru?
- Pēdējos gados viņi allaž apmetas upes grivā pie jūras.
- Bet šogad viņi nav atgriezušies.
Vienīgā atbilde uz šo secinājumu varēja būt klusums. Kaut kas bija noticis, bet viņi nezināja, kas. Varbūt samads atradis citu ziemas apmetni. Ne viens vien samads nebija pārdzīvojis salu, un viņu nometnes stāvēja tukšas. Viss var būt. Jo ticamāk, ka noticis visļaunākais, par ko viņiem ne jausmas nebija.
- Dienas ir īsas, - Herilaks cēlās uz iešanu. - Ceļš ir garš.
Arī Ulfadans piecēlās un satvēra lielā mednieka rokas delnās, apliecinādams sapratni. - Ceļš uz jūru ziemā ir garš un vientulīgs. Lai Ermanpadars tevi sargā šajā gaitā!
Tur vairs nebija, ko piebilst. Herilaks cieši savilka ādas un no jauna vērsa šķēpa smaili uz dienvidiem.
Sasniedzis līdzenumu, viņš pielika soli, jo sniegs te bija sasalis blīvā klonā. Ledos ieskautajā zemē nemanīja dzīvības zīmes, un nebaltā stundā viņam varēja uzglūnēt vienīgi pati ziema. Tikai reizi daudzas dienas ilgajā ceļā viņš pamanīja izkāmējušu zobenzobu tīģeru vajātu briedi, un tam pašam āda plaka pie kauliem. Zvēri traucās pār līdzenumu pretī Herilakam. lesānis atradās neliels paugurs ar kailu koku puduri, un mednieks piestāja stumbru aizsegā nogaidīt iznākumu.
Gaudenais briedis zaudēja spēkus. No saplosītajiem sāniem pilēja asinis. Sasniedzis krauju, dzīvnieks aizelsies apstājās un pagriezās pret vajātājiem. Badīgie tīģeri, izsalkumā un asiņu smakas reiboni zaudējuši jebkādu piesardzību, klupa virsū no visām pusēm. Pirmais uzdūrās varenajiem ragiem un tika atsviests sānis. Šo mirkli jau gaidīja barvedis, lai mestos pie upura pakaļkājām un sakamptu ceļu cīpslas. Briedis maurodams pakrita, un tās bija beigas. Barvedis - liels, melns zvērs ar pinkainām krēpēm - atkāpās, kā ļaudams citiem baudīt pirmos kumosus. Tāpat jau pietiks visiem.
Apstājies nomaļus, plēsoņa pirmo reizi sajuta sev piekalto skatienu. Mūžsens instinkts lika viņam sajusties neomulīgi. Zvērs ņurdēdams piecēlās, pagriezās uz paugura pusi, pavērās tieši Herilakam acīs, pieplaka un lavījās traucētāja virzienā. Veicis pusceļu, tas sastinga, un mednieks varēja skaidri saskatīt zvēra dzeltenās, izaicinoši piemiegtās acis.
Herilaka skatiens lūkojās tikpat stingi. Viņš nepakustējās ne par matu, pat šķēpa smaile nenotrisēja, bet šo kapa klusumu pildija vārdos neietverama saruna. Zvēri lai iet savu ceļu, un mednieks ies savējo. Ja barvedis uzbruks, viņu gaida nāve. Un dzīvnieks pazīst šķēpa skaudrumu.
Skatienu sadursme ilga vēl īsu brīdi, tad tīģeris pagriezās un nesteidzīgi aizslāja lejup pa krauju. Nu ir viņa kārta ēst, un pārējie lai griež ceļu. Bet, pirms iegremdēt purnu laupījuma kūpošajā miesā, viņš vēl pacēla acis augšup. Aiz kokiem neviens vairs neslapstījās. Šķēpa zvērs bija prom. Un plēsoņa netraucēti nodevās mielastam.
Sniegputenis iespundēja Herilaku viņa kažokādās un divas dienas neļāva lāgā pat degunu pabāzt ārā. Visu šo laiku ceļinieks gulēja, lai iespēju robežās taupītu plokošos pārtikas krājumus. Bet ēst tomēr vajadzēja - neēst nozīmētu nosalt.
Tajā pašā dienā, kad vētra mitējās, medniekam izdevās uziet svaigas truša pēdas. Viņš iestiprināja šķēpu siksnā pār muguru, paņēma loku un ielāgoja stiegru bultas gropē. Tovakar viņam iznāca dzīres ar svaigu gaļu un ugunskuru. Viņš ilgi palika nomodā, pieēdās līdz ūkai un vēl mazliet, un pirms gulētiešanas kārtīgi sacepa arī to, ko nejaudāja apēst.
Še, tālu dienvidos, sniega sega kļuva plānāka, bet ziemas spelgoņa neatslāba. Sasalusi upes piekrastes zāle kraukstēja zem kājām.
Sadzirdējis troksni, Herilaks allaž sastinga, pielika roku pie auss un ieklausījās. Vējš bija atnesis attālu šņākoņu. Tiešām - tās ir plaša ūdens klaja šalkas, pret krastu plīstoši viļņi. Jūra!
Kad viņš atsāka gaitu, zāle zem kājām vairs neknakšķēja. Roka cieši sažņaudza šķēpu, acis modri vērās visapkārt. Ik kustība pauda gatavību.
Tas bija lieki. Kur tas laiks, kopš briesmas atstājušas šo krastu. Drīz vien Herilaks iznāca pļavā zem pelēkām ziemas debesīm starp balojošiem mastodontu kauliem. Vējš, salts kā nāve, gaudoja milzīgo ribu redelēs. Šakāļi un hiēnas nebija noniecinājuši cienastu, arī vārnas un jūras putni nepaļāja šādas dzīres. Un jau pāris soļu aiz mastodontiem Herilaks uzdūrās pirmajam tanus skeletam. Tālāk pļavā to bija pulka. Mednieka zobi sakodās, acis samiedzās spraugās. Viņam pavērās īsta masu slaktiņa vieta, blīvs līķu klājiens.
Kas noticis? Visi kā viens miruši. Skaidrs kā diena - te apkauts vesels samads. Pieaugušo un bērnu kauli mētājās juku jukām. Bet kas? Kas viņus nokāvis? Kas tas bijis par postošu spēku? Cits samads? Nevar būt. Tad būtu savāktas teltis un ieroči. Un mastodonti būtu sagūstīti, nevis apkauti līdz ar saimniekiem. Bet teltis, sapakotas ceļam, atradās uz šļūceņiem aiz mastodontu skeletiem. Samads acimredzot nojaucis vasaras apmetni, devies ceļā, un tad to pārsteigusi nāve.
Herilaks turpināja pētīt apkārtni un pamanīja starp lielākā skeleta kauliem iemirdzamies metālu. Viņš bijīgi pavāca kaulus malā un atbrīvoja rūsas pleķiem nosētu debessmetāla nazi. Nobraucījis rūsu, mednieks bridi pētīja ornamentu - tik pazīstamo ornamentu asmeņa virsmā. Viņš nosvieda šķēpu uz sasalušās zemes, satvēra nazi abās rokās, svieda to pret debesīm un izmisumā iekaucās. Asaras krājās lielā vīra acīs, un pār lūpām atkal un atkal izlauzās vaimanas un dusmu rēcieni.
Amahasts ir miris. Viņa svainis ir miris. Bērni, sievietes, staltie mednieki… Visi kā viens. Nav vairs Amahasta samada.
Herilaks notrausa asaras no plakstiem un ierēcās vēl negantāk. Viņam jāatrod slepkavas! Pieliecies pie pašas zemes, viņš sāka šaudīties šurpu turpu, meklēdams… Kaut ko meklēdams. Viņš pat nezināja, ko meklēt. Bet meklēja rūpīgi, kā prot tikai mednieks.
Līdz ar tumsu Herilaks likās gulēt blakus Amahasta kauliem un nodevās Amahasta tharmas meklējumiem zvaigžņu rakstos. Viņam tur jābūt - šaubu nav. Starp spožākajām zvaigznēm.
Nākamajā rītā Herilakam izdevās atrast to, ko viņš meklēja. Pirmajā acu uzmetienā tā šķita vienkārši ādas strēmele. Viena no daudzajām, kas te mētājās. Bet, noplucinājis sasalušās sloksnes, viņš uzdūrās sīkiem kauliņiem. Ļoti saudzīgi viņš turpināja lupināt ādu un ledus krikumus, lai gan sen jau bija skaidrs, ka tas ir garš, tievs radījums ar kroplīgām, nekur nederīgām kājelēm. Pulka ribu - daudz vairāk, nekā ribām jābūt - un vienkārši neiedomājami daudz skriemeļu.
Kaut kāds marags! Pilnīgi droši, maragus viņš bija redzējis. Bet tas nevarēja dzīvot šeit. Maragi nevarēja uzturēties šajā aukstajā krastā: viņu vieta ir tālu dienvidos.
Dienvidi? Tātad…
Herilaks izslējās un nolūkojās uz rietumiem. No turienes nāca viņš pats. Tur nekādi nevarētu būt maragi. Pagriezies uz ziemeļiem, viņš nopētīja meža sienu ziemeļos, bet iztēlē skatīja nebeidzamo sniega klaju aiz tās. Sniegi un ledi. Tur dzīvoja paramutani - ļoti līdzīgi taniem, tikai runā nesaprotamā valodā. Viņu bija ļoti maz, viņi reti atnāca tik tālu uz dienvidiem un cīnījās tikai ar ziemu, nevis savā starpā. Uz austrumiem, okeānā - tur nu nebija nekā.
Bet dienvidi… No karstajiem dienvidiem maragi varēja atnākt, atnest nāvi un atkal nozust. Tātad - dienvidi.
Herilaks notupās pie sasalušās zemes un rūpīgi nopētīja maraga skeletu. Viņš iegaumēja sīkākās detaļas, līdz jutās spējīgs ieskrāpēt būtnes attēlu smiltīs, līdz saprata, ka uz mūžiem atcerēsies ik sīkāko kauliņu tās ķermenī. Tad viņš piecēlās, sašķaidīja trauslo veidojumu ar kāju un apņēmīgi devās atpakaļ, vairs ne reizes neatskatīdamies.