Keriks tā arī nekad neuzzināja, ka par glābiņu viņam jāpateicas paša vecumam. Nē, neba nu Vaintē būtu saudzējusi mazu zēnu: viņa izjuta tik nevaldāmu riebumu pret jebkura vecuma astazou, ka ar prieku redzētu viņu mirstam. Gluži vienkārši Isele jau bija par lielu, lai dabiski apgūtu svešu valodu, ipaši jau tik sarežģitu kā jilanē valoda. Marbaks viņai šķita vienīgais iespējamais sazināšanās veids, un viņa kopā ar citām sievietēm smējās par medniekiem no Ledus Kalniem, kas reizēm ciemojās viņu teltīs un runāja tik savādi, ka tik tikko varēja uztvert teiktā jēgu. Viņasprāt tas bija tīrais stulbums: jebkurš saprātīgs tanus, protams, runāja marbakā. Tā nu viņa nebija sevišķi aizrāvusies ar jilanē valodas studijām un samierinājās ar pāris jokainām skaņām, ko iekala no galvas, lai uzjautrinātu maragu un saņemtu no tā gardumus. Reizēm viņai pat izdevās kustināt ķermeni skaņas ritmā. Tā bija tāda blēņaina rotaļa, ne vairāk, un par šo pārliecību meitene samaksāja ar dzīvību.
Keriks nekad nebija domājis par valodu kā tādu. Viņam bija normāla vēlēšanās saprast un atbildēt. Viņa vecums vēl ļāva apgūt valodu bez apzināta nolūka: viņš vienkārši skatījās un klausījās. Ja zēnam kāds stāstītu, ka jilanē valodā ir tūkstošiem jēdzienisku vienību, kuru kombināciju skaits pārsniedz simt- divdesmit piecus miljardus, viņš paraustītu plecus. Skaitļi viņam neko neizteica. Viņš prata skaitīt līdz divdesmit, jo šis skaitlis - viena cilvēka skaitlis - mājoja puisēna apziņā kā vizuāls tēls. Visas lidz šim apgūtās runasspējas viņam neprasīja vairāk pūļu kā augšana. Tagad mācību intensitāte pieauga, Enga dzina zēna galvā noteiktus izteicienus, noteiktu jēdzienu savienojumus, un lika viņam vel un vēl izslīpēt patizlās kustības.
Adas krāsu zēns nespēja mainīt, tāpēc viņa leksikas pamatā bija jilanē izteiksmes veids krēslas stundās. Mūžameža biezoknī, rītausmas un saulrieta stundās trūcīgā apgaismojumā jilanē sazinājās, apejot krāsu signālus un ietērpjot domu «melnbaltās» figūrās.
Kopš pirmās ieslodzījuma dienas Keriks gaidija nāvi ik reizi, kad atvērās durvis. Pārāk spilgti atmiņā dega samada apkaušanas aina. Maragi nešķiroja dzīvības - vai tas vīrs, sieva vai bērns, vai pat mastodonts. Arī viņu un Iseli neizbēgami gaida nāve, tur nebija divu domu. Katru rītu, kad nāves vietā kroplīgais marags nesa ēdienu, Keriks domās atlika savu galu līdz nākamajai dienai. Turpmāko dienas daļu viņš pavadīja, klusi vērodams, kā Isele nemitīgi atkārto tās pašas kļūdas, ko vakar, un cenzdamies nesmieties. Bet zēnā jau mājoja mednieka lepnums. Viņš jau nu nepalīdzēs nedz meitenei, nedz maragam, neatbildēs, kad vēršas pie viņa, un sekojošās dunkas uzņems klusējot, kā medniekam pieklājas. Pēc ilgāka laika viņš ievēroja, ka saprot šo to no Engas teiktā tam otram maragam, ko zēns neieredzēja vairāk par visiem, - tam, kurš viņu sita un sēja važās. No šā brīža klusuciešanai radās jauna jēga: tā varēja saglabāt noslēpumā savas zināšanas, šo mazo veiksmi pēdējā laika nebeidzamajā neveiksmju sērijā.
Un tad Vaintē nogalināja meiteni. Keriks pat neizjūta nožēlu, jo Isele bija dumja un godam pelnījusi pievienoties pārējam samadam. Tikai tajā brīdī, kad Vaintē, pavērusi vēl asiņainos žokļus, sagrāba viņu pašu, mednieka spīts salūza. Vienu vien reizi viņš bija medījis, pat mednieku saimē nebija uzņemts, - tā Keriks sev vēlāk taisnojās, mocīdamies pašpārmetumos, ka nebija vēsi uzņēmis gaidāmo nāvi starp asajiem zobiem. Patiesībā viņš vienkārši izbijās - tāpat kā toreiz, kad ar šķēpu izrāva no ūdens maragu. Viņš bija runājis ārprātīgās bailēs, runājis gana labi, lai glābtu savu dzīvību, un pat īsti nesajēdzis, kas notiek visapkārt.
Keriks joprojām nešaubījās, ka mirs, tiklīdz būs maragiem apnicis. Bet tā diena gaidija kaut kad nākotnē. Šobrīd viņš pirmo reizi atļāvās mazdrusciņ kaut ko cerēt. Ar katru nākamo dienu viņš vairāk saprata un labāk runāja. Bet kopš tā brīža, kad viņus atveda uz šo kambari, viņš vēl ne reizi nebija to atstājis. Gan jau pienāks reize, kad viņu izlaidīs, ja vien tie nav lēmuši viņam pavadīt mūžu starp šīm drūmajām sienām. Un tad viņš jozīs. Maragi nestaigāja, viņi klumzāja, un zēns bija pārliecināts, ka spēj noskriet ikvienu no tiem, ja vien tiek pie skriešanas. Tāda klusa cerība viņā mājoja, un tās vārdā viņš darīja visu, ko viņam lika, ar domu, ka pēc laika viss šis murgs aizmirsīsies.
Diendienā atkārtojās viens un tas pats. Stalana atvēra durvis un iebrida iekšā. Keriks prātīgi apvaldīja savu naidu pret varmācīgo būtni. Lai gan viņš sen vairs nepretojās, medniece joprojām ik reizes nogrūda viņu uz grīdas, sāpīgi iespieda ceļus mugurā un aptina dzīvās važas ap viņa delnu locītavām un potitēm. Pēc tam Stalana ar griežamstiegru noskuva matu rugājus no viņa galvas, parasti gan iegriežot arī ādā. Enga ieradās ar augļiem un gaļas recekli, kuru viņš beigu beigās ar piespiešanos bija sācis ēst. Gaļa - tas ir spēks.
Keriks nekad neuzrunāja Stalanu, ja vien neradījums viņu neiedunkāja, pieprasīdams atbildi, kas gan notika visai reti. Kerikam ne prātā nenāca gaidīt kādu sapratni no šīs neglītās, čērkstošās būtnes. Bet Enga - tas ir gluži kas cits. Zēna modrās acis vēroja viņu, un Engas atšķirība no citiem maragiem viņam nepaslīdēja garām. Nu, kaut vai nožēla, ko viņa pauda, kad bija nokosta meitene. Stalana bija apsveikusi šo notikumu ar neslēptu baudu.
Reizi pa reizei kopā ar Stalanu ieradās Enga. Kerika runas spējas pakāpeniski pilnveidojās, un, pārliecinājies, ka spēs pateikt tieši to, ko vēlas, zēns ik rītu nepacietīgi gaidija atveramies durvis. Ienāca Stalana viena pati, un viņš tūdaļ aizmirsa maragu valodu līdz pat nākamajam rītam.
Tā tas turpinājās lidz šai dienai, kad parādījās arī Enga. Keriks neko neteica. Viņš spitīgi sasprindzināja augumu, un Stalanai nācās ar viņu apieties negantāk, nekā parasti. Kad medniece bija sakrustojusi viņa rokas un uzlikusi važas uz tām, zēns ierunājās:
- Kāpēc tu mani moki? Kāpēc sasaitē? Es taču nevaru tev neko nodarīt.
Stalana atbildēja ar žestu, kas pauda pretīgumu, un iesita puisēnam pa
galvu. Viņš ar acs kaktiņu sekoja Engai. Vai viņa klausās?
- Sasietam ir grūti runāt, - viņš piebilda.
- Stalan, - Enga iejaucās, - radījumam taisnība.
- Viņš tev reiz uzbruka. Jau piemirsi?
- Nepiemiršu. Bet toreiz viņš bija tikko atvests. Un atceries: tas koda man tāpēc, ka iedomājās mani aiztiekam mātīti, - viņa pavērsās pret Keriku. - Vai tu mēģināsi man vēlreiz kost?
- Nekad. Tu esi mans skolotājs. Es zinu: ja es labi runāšu, tu iedosi man ēst un nedarīsi pāri.
- Neticami. Astazous runā. Tik un tā tas ir mežonīgs zvērs, un piesardzība netraucēs, - Stalana palika nelokāma. - Vaintē uzlika man to par pienākumu, un es nepārkāpšu rīkojumus.
- Nepārkāp, bet mazliet pielabo. Vismaz atsvabini viņa kājas. Tā tomēr būs vieglāk runāt.
Beigu beigās Stalana samierinājās, un šajā dienā Keriks strādāja sviedriem vaigā, saprazdams, ka viņa slepenā iecere par pussprīdi pietuvojusies piepildījumam.
Kas lai zina, cik ilgs laiks pagāja. Kerikam tas ari ipaši nerūpēja. Tur ziemeļos, pie viņa samada, ziemu un vasaru varēja nekļūdīgi atšķirt, un medniekiem bija ari ļoti svarīgi zināt gadalaiku, bet šeit, šajā nebeidzamajā tveicē, laika ritumam nebija nekādas nozīmes. Reizēm debesis klāja mākoņi, citreiz caurspīdīgo plēvi pār telpu bungāja lietus… Tajā dienā, kad tika pārtraukta Kerika ikdienas mācibstunda, zēns varētu pateikt tikai to, ka kopš Iseles nāves jau pagājis ilgs laiks.
Abu uzmanību pievērsa klauvējieni pie durvīm; tad tās atvērās, Keriks ziņkārigi blenza durvju ailē un piepeši sazīmēja, ka ienācēja ir Vaintē. Maragi gan ļoti lidzinājās cits citam, bet Keriks jau bija ievērojis atšķirības. Un Vaintē bija tieši tā radība, kuru viņš nekad neaizmirsīs. Vaintē smagi brida pa grīdas pinumu uz zēna pusi, un viņš neviļus pauda padevību un cieņu. Šķita, ka viņa ir labā garastāvokli, un tas puisēnu nomierināja.
Tev ir labi panākumi dzīvnieku dresēšanā, Enga. Te netrūkst stulbu fārgaju,
kuru runas dāvanas ne tuvu nestāv lidzās šitam te. Liec viņam vēl mazliet parunāt.
- Runā ar viņu, cik tīk!
- Es? Neticu gan, ka sanāks. Vai tas ir tā kā ar laivu: rīkojums un atbildes reakcija? - Viņa pievērsās Kerikam un uzsvērti skaidri teica: - Pa kreisi, laiva, pa kreisi!
- Es neesmu laiva, bet varu iet pa kreisi.
Keriks lēnām virzījās apkārt telpai, un Vaintē svārstījās starp neticību un gandarījumu.
- Nostājies pret mani! Saki man, kāds vārds tev ir dots?
- Keriks.
- Tas nenozīmē neko. Tu esi astazous, tāpēc nevari pareizi izrunāt. Vajadzētu skanēt tā: Ekeriks.
Vaintē nesaprata, ka zēna vārdu veido tikai skaņas. Viņa to papildināja ar ķermeņa kustībām, izveidojot vārdu ar nozīmi «gauss», «truls». Lai sauc, kā grib - Kerikam vienalga.
- Ekeriks, - viņš atsaucās, papildinādams vārdu ar kustībām. - Truls un gauss.
- Es bezmaz vai runāju ar fārgaju! - Vaintē izsaucās. - Bet paveries, cik neskaidri viņš saka «truls un gauss»!
- Labāk nesanāks, - Enga paskaidroja. - Bez astes visas kustības nevar izdoties. Toties viņš ir iemācijies savērpt ķermeni, un tas ir tik lidzīgi mūsu kustibām, ka labāk nevar vēlēties.
- Drīz man radījumu vajadzēs. Araketo atvedis Žekaku no Inegbanas. Viņa strādās kopā ar Vanalpē. Uzpūtīga un trekna, bet Entobanā nav spožāku zinātnieces smadzeņu. Viņai jāpaliek, jo mums bez palīdzības neiztikt. Es gribu viņu visādi izklaidēt. Man nav tev jāskaidro, ka šis astazous viņu ieinteresējis. Un runājošs astazous - tādu sasniegumu es negribētu nodot aizmirstībai.
Viņa pievērsās Kerikam, kurš tikai izrādija bijigu uzmanību. Atšķirībā no jilanē, kam domu domāt bija tas pats, kas to paust, Keriks it brīvi prata melot. Vaintē skatiens salti pārslīdēja pār puisēna augumu.
- Izskatās sūdains. Vajadzētu viņu nomazgāt.
- Viņu mazgā ik dienas. Tā ir viņa dabiskā krāsa.
- Diez kas nav. Tāpat kā šķebīgais kopulācijas orgāns. Vai nevar likt viņam ievilkt to somā?
- Viņam nav somas.
- Tad uztaisiet tādu un piekariet! Ja būs tādā pašā krāsā kā pats radījums, - neviens nepamanīs. Un kāpēc tam saskrāpēts pauris?
- Viņu katru dienu skuj. Pati liki tā darīt.
- Liku gan. Bet es taču neteicu ķēmīgo būtni lēnām nomaitāt! Parunā ar Vanalpē! Atrodiet labāku atspalvošanas paņēmienu. Un nekavējies!
Keriks tikai mulsi pateicās. Kad Vantē devās projām, viņš uzsvērti pauda pazemibu. Tikai kad durvis aiz maragiem bija aizvērušās, viņš atļāvās iztaisnoties un skaļi iesmieties. Ši pasaule bija nemīlīga, bet deviņu gadu vecumā viņš it labi bija iemanījies tajā izdzīvot.
Vanalpē atnāca jau tajā pašā dienā. Viņu atveda Stalana, kurai sekoja mūžīgā palīdžu un ziņkārīgo fārgaju procesija. Pūlis izrādījās par lielu, lai satilptu šaurajā kambarī, un Vanalpē lika visām, izņemot savu pirmo palīdzi, atstāt telpu. Kamēr Vanalpē snaikstījās ap Keriku un pētija viņu, palidze nokrāva uz grīdas bunduļus un tvertnes.
- Es pirmo reizi redzu dzīvu paraugu, - viņa dudināja, - bet radījums šķiet labi pazīstams. Es taisīju sekciju tam otram.
To teikdama, viņa atradās Kerikam aiz muguras, un viņš neko no tā neuztvēra. Tas bija pat labi, jo jilanē sekcijas apzīmējuma burtisks tulkojums būtu «līķa miesas sagriešana gabalos un izpēte».
- Saki, Stalan, vai tas patiešām runā?
- Tas ir dzīvnieks, - Stalanu neskāra vispārējā interese par astazou, un viņa labprāt redzētu to mirušu. Bet pavēle paliek pavēle, un viņa vairījās tam nodarīt pāri.
- Runā! - Vanalpē uzsauca.
- Kas man jāsaka?
- Brīnišķīgi, - Vanalpē secināja un tūdaļ zaudēja jebkādu interesi. - Ko jūs izmantojāt atmatošanai?
- Stiegrnazi.
- Kāds prastums! Jūs esat lopiņu skalpējušas. Ar tādiem rīkiem labāk griezt gaļu. Atnesiet man jūnatehu! - viņa vērsās pie palidzes.
Brūno radījumu, kas atgādināja kailgliemezi, izkratīja no tvertnes Vanalpē delnā.
- Šo es izmantoju, gatavodama preparātus. Tas ēd matus, bet ādu neaiztiek. Tiesa gan. līdz šim pielietots tikai nedzīviem īpatņiem. Jāpaskatās, kā viņam patīk dzīvais.
Stalana notrieca Keriku zemē un piespieda pie gridas; Vanalpē atritināja sarāvušos jūnatehu un uzsēdināja uz puisēna pakauša. Zēns sarāvās no vēso gļotu pieskāriena. Jilanē visapkārt jūsmoja, kā būtne slīd pa ādu, atstājot mitru sliedi.
- Lieliski! - Vaintē izsaucās. - Miesa vesela, matu nav. Ejam tālāk. Radījumam noteikti vajag somiņu. Man ir ģērēta āda, tieši vajadzīgajā krāsā. Tikai jāpielāgo vietā un jāsakārto. Re, re, te ir mutantie apsēji. Piestipriniet tos pie ādas! Labs ir. Piecelies nu!
Keriks tikko valdīja asaras, ciešot raupjos un aizvainojošos pieskārienus, tomēr neļāva tām izlauzties no acīm. Maragi neredzēs viņu raudam! Vēsais gliemis joprojām slidēja pa viņa galvu un bija nonācis _virs pašas acs. Kad tas atkāpās, zēns palūkojās lejup uz mazo ādas skrandu zem jostasvietas. Lai taču! Gliemis lēnām rāpoja pa otru uzaci, un viņš aizmirsa citas rūpes.
Nekad savā dzīvē viņš neiedomājās, ka ģērētā un smalki apstrādātā āda, no kuras izgatavota aizsargsomiņa, piederējusi Iselei - meitenei, kuru nonāvēja viņa acu priekšā.