- Esmu daudz domājusi par tavu stāvokli, - Enga turpināja, - un vienmēr neizbēgami nonāku pie slēdziena, ka tu esi zemākais no zemākajiem.
- Es esmu zemākais no zemākajiem, - Keriks piekrita, cenšoties sakopot uzmanību uz viņas runas niansēm un nejust jūnateha recekļaino slīdēšanu pār galvvidu. Tikai trešo dienu šādi tika šķīstīta Kerika miesa, un viņš vēl nespēja pierast pie derdzīgajiem pieskārieniem. Tiklidz dzīvnieks bija paēdis, zēns nepacietīgi gaidīja, kad no viņa galvas nomazgās gļotaino sliedi. Bez tam viņš izjuta arī pieaugošu bijību pret siko radību. Vakarrīt puisēns nenocietās un pabakstīja to, bet tas pieķērās pie pirksta un noskrubināja lielāko daļu naga. Šobrīd gliemis rāpoja pa pakausi, un Keriks varēja ar plaukstas virspusi noslaucīt savas bezuzacu un bezskropstu acis.
- Vai tu uzmanīgi klausies? - Enga pacēla skatienu.
- Ļoti. Esmu zemākais no zemākajiem.
- Bet tu nerunā, kā tādam pienāktos. Tu nekad neesi mācīts tā darīt. Tagad nāksies iemācīties. Saki tā: zemākais no zemākajiem.
Keriks iegaumēja viņas salīkušo stāvu ar kājstarpi ievilkto asti un atdarināja to, kā nu mācēdams.
- Ir jau labāk. Tev jāvingrinās. Tev drizumā jāstājas šejienes vareno priekšā, un tās nesamierināsies ar valodnieciskiem apvainojumiem.
- Kā tu zini, ka es esmu zemākais no zemākajiem? - Keriks ievaicājās. Viņš veidoja frāzi kā garā vājš, jo patiesībā šis disputs viņu garlaikoja un nogurdināja.
- Vaintē ir eistaā un pārvalda Alpīsaku. Viņa ir visaugstākā. Zem viņas, bet nesalīdzināmi augstāk par tevi un mani, stāv Stalana un Vanalpē. un citas, kas pilsētā izriko. Viņām ir palīdzes un, protams, fārgajas, kuras seko ik uz soļa. Kaut ari tu šobrīd runā labāk par daudzām fārgajām, tev tomēr joprojām jābūt zemākam par viņām, jo viņas ir jilanē, bet tu-tikai astazous. Runājošs dzīvnieks tik un tā ir dzīvnieks.
Kerikam nerūpēja maragu sarežģītās rangu un privilēģiju būves. Puisēnu tikai izbrīnīja vārds, ko viņš dzirdēja pirmo reizi.
- Kas ir fārgajas?
- Tās ir, tā sakot, nu… Viņas ir fārgajas.
Vēl nepabeigusi frāzi, Enga jau apjauta tās bezjēdzību. Viņa ilgu laiku sēdēja kā sasalusi, meklēdama definīciju. Bija grūti formulēt domu. Ja jilanē kaut ko uzskatīja par pašsaprotamu faktu, viņas nemēdza jautāt, kāpēc fakts ir fakts. Tikpat labi varētu pavaicāt, kas ir saule.
Tā ir saule. Tās pastāvēšana to izskaidro. Viņa gan zināja, ka fiziķi var pastāstīt daudz faktu par sauli, daudz vairāk, nekā viņa jebkad varētu vēlēties uzzināt. Un, ja reiz viņa uzņēmusies sagatavot šo astazou rādišanai atklātībā, tam jāzina pašsaprotamās lietas, ko zina visi. Acīmredzot arī to, kas ir fārgaja. Būs jāsāk skaidrot no sākuma.
- Kad jaunās pamet dzemdību pludmales, viņas dodas jūrā. Daudzus gadus viņas dzīvo okeānā, augdamas un nobriezdamas. Tas ir laimīgs laiks, jo zivis ķeras viegli un briesmu nav daudz. Visas, kas vienlaicīgi devušās ūdenī, pieder vienam efenbarum. Viņas cita citai ir efenselē; saites starp viņām pastāv visu turpmāko dzivi. Pienāk laiks, kad viņas nobriest un pamet okeānu, lai iznāktu uz sauszemes. Vīrišķus tūdaļ aizdzen uz pilsētu, jo viņi ir pārāk stulbi, lai pastāvētu par sevi. Sākas ļoti grūts laiks, kad katrai ir jāatrod sava vieta dzīvē. Ēdamā netrūkst, un briesmu arī. Dzīve risinās pilsētās, un jaunās dodas turp. Viņas klausās un mācās, un tās, kuras mācās runāt, kļūst par pilsētas daļu un veido tās zemāko slāni. Tās ir fārgajas. Tu esi zemāks par viņām.
- Visu es sapratu, tikai par tiem vīriešiem ne. Fārgajas ir sievietes?
- Protams.
- Bet tu esi virietis…
- Nezaimo! Tu nekad neesi redzējis vīrišķi. Viņi rūpīgā apsardzībā mīt hanalē.
Keriku šī ziņa satrieca. Sievietes! Maragi bija mātītes! Pat derdzīgā Stalana! Tiešām - šiem maragiem viss izrādījās bezjēdzīgs. Visi tani prata runāt, arī pavisam maziņi. Maragiem gan jābūt stulbu stulbiem.
- Kas notiek ar tām, kuras tā arī neiemācās runāt?
- Tā nav tava darīšana. Tev jāzina, ka pat attiecībā pret viszemāko fārgaju, pret jileibi, kurai runāšana sagādā nepārvaramas grūtības, tu esi zemāks.
- Es esmu zemākais no zemākajiem, - Keriks piekrita, cenzdamies apspiest
žāvas.
Pēc īsa brīža nodarbību pārtrauca durvju bultas klaudziens. Keriks uzlika sejai vienaldzības masku, slēpdams nepārvaramo naidu, ko izjuta pret Stalanu. Medniece ienāca ar aizvākotu tvertni rokās.
- Ir laiks, - Stalana teica. - Vaintē vēlas redzēt astazou. Es atnesu visu vajadzīgo, lai nenotiek kas neparedzams.
Keriks nekurnēja, kad Stalana aizvāca jūnatehu un nomazgāja viņu no galvas līdz kājām ar ūdeni. Viņa izrādija neapmierinātību ar važām, kas saistīja tā delnas, un uzlika citu dzīvnieku; pēc tam izvilka no tvertnes kaut ko garu un tumšu, kas lēnām locījās viņas rokās.
- Mums nevajag lieku rūpju ar šo astazou, - Stalana teica, apveldama Keriku un aptīdama radījumu viņam ap kaklu. Beigās viņa piegrūda dzīvnieka muti pie viņa paša astes, un žokļi saslēdzās, savelkot cilpu. Medniece pati cieši satvēra otru galu, izslējās un uzsauca Engai: - Liec viņam tev sekot!
Stalana spītīgi atteicās atzīt, ka Keriks nav vienkārši dresēts dzīvnieks. Viņu naids bija abpusgriezīgs.
Kerikam tas nerūpēja. Pirmo reizi kopš sagūstīšanas viņš redzēs, kas atrodas aiz durvīm. Viņa atmiņās par ierašanos šeit caur sāpju sajūtu tikai neskaidri ņirbēja mežs un lielie koki. Tagad viņš bija mundrs un koncentrējies, lai gan ļoti centās izskatīties mulss un padevigs. Enga atgrūda durvis, un viņš tai sekoja, sakrustojis uz vēdera savažoto roku pirkstus un neatskatīdamies uz Stalanu, kura nāca no muguras, turēdama saites galu.
Taisni uz priekšu stiepās blāvi apgaismots, zaļš tunelis. Pitā grīda atgādināja puisēna ieslodzījuma vietu, bet sienas nebija tik blīvas. Tās veidoja dažnedažāds augājs: resni un tievi koku stumbri, mežvīteņi, ziedoši krūmi un vēl milzums visvisādu augu, ko Keriks nepazina. Virs galvas klājās lapu bliva. Zēns paspēja ievērot atzarojošās ejas un kustīgus augumus tajās, bet, palaikam iznirstot saules pielietā laukumiņā, viņa acis samiedzās, apžilba un pat iesāpējās. Ilgajā ieslodzījumā tās izrādījās atradušas no gaismas, bet Keriks caur asarām spītīgi lūkojās visapkārt. Viņam viss jāiegaumē.
Vai šī te apkārt ir tā Alpīsaka? Kad Enga par to stāstīja, viņš bija iedomājies milzīgu apmetni ar neskaitāmām teltīm plešamies, cik tālu vien skatiens sniedz. Viņam taču vajadzēja saprast, ka maragiem nevar būt sajēgas par īstu apmetni, tomēr šis eju un koku jūklis patiesi bija varen plašs. Un kur vien skaties - maragi! Daudz par daudz maragu, un visi uzreiz! Tas šķita kā kritiens maragu bedrē. Maragi pulcējās apkārt, grūstīja cits citu, tiekdamies saskatīt astazou, sekoja viņam, kad viņš pagāja garām, un Kerikam tas viss uzdzina šermuļus. Maragi šķita stulbi, daudzi tik tikko prata runāt. Tām jābūt fārgajām, par kurām šodien runāts.
Gaitenis piepeši aprāvās plašā klajumā, daudz plašākā neka tie, ko jau gadijās šķērsot pa ceļam. Kerika acis pamazām aprada ar gaismu un saskatīja jilanē pulciņus visapkārt laukumam. Stalana asi izkliedza komandas, un fārgajas atvirzījās malā, atbrīvojot gājējiem taciņu. Viņu kājas mina noblietēto klonu. Ceļš veda pretī mazai grupiņai pie attālākās sienas. Divas šajā pulciņā ieņēma ļoti augstu stāvokli; pat pa gabalu nebija grūti ievērot apkārtējo jilanē bijīgos žestus. Pienācis tuvāk, Keriks sazīmēja Vaintē - vienu no tām, kuras nekad neaizmirsīs. Līdzās eistaā tupēja ļoti resna jilanē; tās nostieptā āda tā spidēja, ka šķita - teju teju plisīs. Vaintē lika viņiem apstāties un pievērsās treknajai blakussēdētājai.
- Te nu tu to redzi, Žekak: viens no astazoiem, kuri pastrādāja tev jau zināmos noziegumus.
- Pastumiet viņu tuvāk! - Žekaka pavēlēja sīkā balstiņā, kuru papildināja neskaidras taukos ieslīgušo roķeļu kustības. - Pārāk bīstams gan neizskatās.
- Tas ir vēl jauns eksemplārs. Pieaugušie ir milzonīgi.
- Interesanti. Parādiet man viņa zobus!
Keriks vēl nebija paspējis atšifrēt nedzirdētā izteiciena jēgu, kad Stalana jau sakampa viņu aiz galvas, atlauza žokļus un pagrūda uz priekšu, lai Žekaka varētu ieskatities zēna mutē. Redzētais Žekaku ieintriģēja.
- Ļoti atgādina tos paraugus Vanalpē preparātos. Te nu ko pētīt netrūkst. Visādas aizraujošas lietas. Es paredzu, ka kādu dienu Alpīsakā uzkrātās zināšanas par astazoiem un to izmantošanu tālu pārsniegs citu pilsētu pieredzi.
No Vaintē strāvoja gandarījums.
- Tev nekaitētu uzzināt vēl vienu sīkumu par šo radījumu. Tas runā!
Žekaka atslīga atpakaļ, pauzdama neticību, izbrīnu, šaubas un bijību. Viņas
apjomīgais rumpis ļumēja piepūlē izteikt to visu vienlaikus.
- Demonstrējiet! - Vaintē uzsauca.
Stalana parāva Keriku uz savu pusi, un Enga nostājās pret viņu sāniski, lai zēns viņu redzētu.
- Pasaki šim augstajām personām, kā tevi sauc!
- Es esmu Keriks, zemākais no zemākajiem.
Žekaka bija dāsna uz atzinību, pat pārlieku:
- Lielisks dresūras triks! Pirmo reizi redzu zvēru, kas prot izteikt savu vārdu.
- Tas nebūt nav viss. - Enga to izteica kā papildinformāciju, nekādā ziņā ne kā labojumu. - Zvērs runā kā jilanē. Tu vari aprunāties ar viņu, ja vēlies.
Žekakā jaucās neizmērojama sajūsma ar neticību un aizdomām. Tikusi galā ar emocijām, viņa paliecās uz priekšu un teica, ļoti lēni un ļoti skaidri:
- Man grūti tam noticēt. Tu taču neproti runāt!
- Protu gan. Varu runāt ļoti ātri un saprotami.
- Tu esi iedresēts pateikt šos vārdus!
- Nē. Es mācījos, kā mācās fārgajas.
- Okeānā?
- Nē. Es neprotu peldēt. Es mācījos, klausīdamies Engā.
Žekaka pat nepaskatījās uz Engu, un viņas balsī ieskanējās nicinājums.
Tas tik ir jauki. Klausījies mīļajos vārdos, ko izsaka būtne, ar kuru piedzivojām tādu ķēpu vecajā, labajā Inegbanā. Šāds prasts dzīvnieks izsakās labi par Nāves Meitām: kāds podiņš, tāds vāciņš!
Viņa paraudzījās uz Vaintē.
- Man jāapsveic tevi. Tu esi no nekā uztaisījusi kaut ko. Pilsētu no mūžameža, runātāju no astazous, skolotāju no nāves nepieņemtās. Alpīsakai gaidāma patiesi spraiga rītdiena.
Vaintē ar žestu aizraidīja Engu un Keriku un uzrunāja Žekaku.
- Es nekad neaizmirsīšu šos vārdus. Jauna pasaule - tās ir jaunas rūpes, un mēs darām, ko varam. Bet tagad saki, vai nevēlies gaļu? Mums te ir dažas jaunas šķirnes, ko tu nevarētu būt baudījusi.
Žekaka apmierinājumā skaļi noklikšķināja žokļus.
- Man par to jau stāstija, bet tieši šo lietiņu es labprāt izzinātu pati personīgi.
«Rij un pārsprāgsti, treknais maragi» Keriks nodomāja, bet viņa padevīgajā
stājā šis vēlējums neatspoguļojās.
- Vediet viņu atpakaļ! - Vaintē norīkoja, liekot saprast, ka citām jilanē arī pašām būtu jāpazūd. Stalana parāva kaklasiksnu un aizvilka Keriku sev līdzi. Zēns zaudēja līdzsvaru un bezmaz pakrita, bet neizrādīja ne mazāko neapmierinātību. Viņi atstāja plašo klajumu un atgriezās pilsētas zaļajos gaiteņos. Enga nogriezās sānejā, un Keriks pētoši paraudzījās visapkārt. Kad redzeslokā palika ļoti maz maragu un tiešā tuvumā vairs nebija neviena, Keriks sāpēs ievaimanājās.
- Palīdzi… Stalan… Sāp taču… Šis mošķis man ap kaklu… Žņaudz…
Stalana nīgri pagriezās un ieplāja puisēnam pa ausi. Bet viņa zināja, ka
pilsētas varenās grib dzīvnieku redzēt dzīvu. Žņaugu tomēr nāksies atslābināt. Viņa izlaida no rokas saites galu un pasniedzās pie zvēra galvas.
Keriks apcirtās un metās bēgt. Aiz muguras atskanēja ārprātīgu dusmu rēciens.
Joz, puika! Traucies, ko nagi nes! Neviens marags nejaudā tevi panākt! Arī tās divas tur priekšā - tās taču ir tikai biezādainās fārgajas.
- Tiš, malā! - Keriks uzsauca, un būtnes tiešām deva ceļu. Ak, stulbās radības!
Saite soļu ritmā šaustīja puisēna plecus un muguru. Zēns skrējienā aptina to ap roku, lai nemaisās. Šķērsojot kādu noru, Keriks atskatījās; kaut kur tālu iepakaļ vīdēja Stalanas stāvs. Tātad tiešām! Šie neradījumi nav skrējēji.
Zēns atbrīvoja soli, turpinādams skrējienu viegli, bez sasprindzinājuma. Šādā tempā viņš varētu cilpot līdz vakaram. Elpa caur plaušām plūda brīvi un līksmi, kājas atsperīgi mina pilsētas savdabīgo zemsedzes pinumu un ceļamērķis bija dzīvība.
Nekas vairs Keriku neapturēs. Pamanījis priekšā maragu pulciņu, viņš nogriezās pa citu ceļu. Ja gadījās fārgaja, pietika tikai uzsaukt, lai dod ceļu. Kāds marags gan nepakāpās malā, Det lūkoja zēnu sakampt. Keriks izlocījās no neveiklā tvēriena un joņoja tālāk. Visbeidzot puisēns attapās viens pats lapu piesegtā sānejā. Viņš piestāja, lai atvilktu elpu un pārdomātu turpmāko ricību.
Visapkārt joprojām pletās pilsēta. Lapu jumts sijāja saules starus, un Kerika skatiens neviļus pacēlās tiem pretī. Vēla pēcpusdiena. Tātad jūrai jābūt aiz muguras, bet iekšzemei - tieši priekšā, kurp veļas lejupslīgstošā saule. Turp vedīs arī viņa ceļš.
Pilsēta mijās ar laukiem, un vietumis atšķirība kļuva gluži netverama. Tagad puisēns sparīgi soļoja. Skriešiem viņš pārvarēja tikai klajumus, kuros tika pamanīts.
Lūk, arī pirmais pārbaudījums! Ērkšķu blīva, kas slejas kā varena siena.
Zēna sirds neganti dauzījās. Ja viņu atrod šeit, tad ir cauri. Un divi maragi viņu jau redzēja, jau kaut ko sauca nopakaļ. Keriks raiti cilpoja gar augsto žogu, meklēdams atveri. Ir! Te tā ir. Resnas vīnstīgas, kas vijas krustu šķērsu pār izeju. Jābūt kādai iespējai atvērt šīs durvis!
Keriks netērēja pūles atslēgas meklēšanai. Viņš nometās zemē un izlocījās kā tārps zem apakšējās stīgas. Aiz žoga viņa skatienam pavērās sīku stirnu pulciņš, kas tūdaļ izbīlī pajuka augstajā zālē. Zēns metās dzīvnieku pēdās. Pie nākamās sienas stirnas pašāvās sānis, bet viņš tikai lēkšoja taisni uz priekšu. Tagad viņš zināja, kā izskatās vīnstīgu klātais caurums, un acs it viegli tādu pamanīja. Puisēns atkal nometās zemē, lai ieslīdētu zem slēģa, un atskatījies pamanīja maragu pūlīti tikko atdarītajās durvīs lauka pretējās puses žogā. Viņiem nav lemts zēnu noķert!
Keriks izskrēja pēdējā laukā. Tam jābūt pēdējam, jo tieši aiz tā slējās mūžamežs. Viņš jau bija sastapis ceļā blīvu kokaudžu pudurīšus, bet tos vēl ieskāva ērkšķu nožogojumi un lauki. Džungļi aiz pēdējā žoga šķita nebeidzami, tumši un draudīgi. Un tomēr - lai kādas briesmas tie arī slēptu, nekas nevarēja mēroties ar baiso pilsētu aiz muguras. Viņš no jauna izslīdēja zem vīnogulājiem, pielēca kājās un sastapās aci pret aci ar milzu radījumiem, kuri blenza viņā.
Puisēnu pārņēma izbailes. Augums sāka mežonīgi trīcēt, un kājas neklausīja. Zvēri bija milzīgi, lielāki par mamutiem - īsti maragi, kā ļaunākajā murgā. Pelēki, krunkaini, kājas kā stumbri, uz muguras - kaula vairogu rindas, deguna galā - pret zēnu pavērsti ragi. Sirds Kerika krūtīs dauzījās tik nevaldāmi, ka viņam šķita - tā plīsīs.
Tikai tagad viņš ievēroja, ka zvēri nenāk uz viņa pusi. Sīkās ačeles starp červeļainajiem plakstiem vērās lejup, lāgā pat nespēdamas viņu saskatīt. Smagnējās galvas nolaidās lejup, un knābjveida žokļi sāka plucināt zāli. Uzmanīgi, soli pa solim viņš lavījās tiem apkārt, pretī nepilnīgi sazarojušajam žogam, kurā rēgojās plašas atveres, aiz kurām melnēja mūžamežs.
Brīvība! Viņš ir izbēdzis!
Zēns atgrūda sānis dažas nokārušās stigas un spēra kāju uz vēsā māla klona džungļu pievārtē. Atkal atbīdīja stīgas un devās tālāk.
Tad Keriks atklāja, ka tās pieķērušās viņam pie rokām un nesteidzīgi savelkas ap visu augumu.
Tie nebija nekādi vīnogulāji. Tie izrādījās dzīvie slazdi. Viņš tos plosīja, centās pārkost. Bez panākumiem. Bet uzvara taču bija tik tuvu, tik mokoši tuvu!
Savērsies sānis šajos vēsajos skāvienos, zēns redzēja pār lauku tuvojamies maragus. Mokoši tuvu.
Keriks atkal pagriezās pret mežu, ļengani iekāries stīgās un atmetis cīņu. Puisēns gandrīz nemanīja, kā viņu nežēlīgi sakampj rokas ar dubultiem īkšķiem. Viņš lūkojās uz kokiem, uz brīvību. Šķita, ka biezoknī sakustas kāds dzīvnieks.
Lapas virs galvas uz mirkli pašķīrās, un zēna skatiens uztvēra bārdainu seju. Vīzija pazuda, kā parādījusies, un dzelžainas ķetnas viņu aizrāva atpakaļ nebrīvē.