Vaintē, dziļi domās iegrimusi, ērti atslīga savā dzīvajā koka atzveltnes krēslā. Viņas ķermenis bija stings un nekustīgs. Ap viņu drūzmējās un klusināti čaloja palīdzes, kuras, savukārt, ieskāva visuresošās fārgajas. Vaintē atradās klusuma saliņas pašā viducī, un neviena neuzdrīkstējās traucēt eistaā rimto mieru. Viņas domas taču ir pilsētas izaugsmes dzinējspēks.
Tiesa gan, šobrīd viņas vienīgā doma un jūta bija nevaldāms naids. Tikai sastingums varēja apslēpt šīs jūtas, ļaujot izvairīties no neveselīgas intereses pilsoņu vidū. Viņa zvilnēja kā akmens tēls, tikai labā acs nemanāmi sekoja aizgājēju mugurām. Tur aiziet Vanalpē, viņas neaizvietojamā palīdze, un zinātniece Žekaka, kura varēja izrādīties ne mazāk noderīga. Un viņām līdzās - Alekenzi, šis smacējošais dzirnakmens Vaintē kaklā. Cik lieliski Malzasa to Izplānojusi! Cik izsmalcināts var būt zemiskums! Tagad, kad apdarīti pirmie vitāli svarīgie darbi, Alekenzi ieradusies uz priekšdienām audzēt Malzasas taukus. Ķiķerēt, iegaumēt, - nodot varu Malzasai, tiklīdz tā ieradīsies! Tur nu viņa aiziet, luncinādamās ap Žekaku un ieklausīdamās visā, ko abi spīdekļi pie jilanē zinātnes debesīm spriež.
Visas trīs izzuda skatienam, un Vaintē klīstošais skatiens apstājās pie Engas, kura, klusi pienākusi, jau stāvēja viņas priekšā padevīgā pozā.
- Liec mani mierā! - Vaintē izgrūda, cik asi vien prata. - Es nevienu nepieņemu!
- Ļoti svarīga lieta. Lūdzu mani uzklausīt…
- Prom!
- Tev jāzina! Stalana sit astazou. Bīstos, ka viņa to nogalinās.
Tagad Vaintē pilnībā pievērsās Engai, nekavējoties pieprasot paskaidrojumus.
- Radijums mēģināja izbēgt, bet tika noķerts. Stalana to briesmīgi sit.
- Es neesmu likusi tā darīt. Lai rimstas. Paga! Es pati viņai pateikšu. Pastāsti sīkāk par bēgšanu. Kā tas gadījās?
- To zina tikai Stalana. Viņa nevienai nestāsta.
- Man pastāstīs, - Vaintē nobeidza ar skarbu, valdonīgu žestu.
Cietuma kameras durvis bija atstātas vaļā, un tuvojoties aiz tām varēja sadzirdēt sitienu būkšķus, sāpju vaidus. Vaintē nostājās durvju ailā un iekliedzās (stāt!) ar tādu spēku, ka Stalana sastinga ar paceltu roku, no kuras nokarājās asinīm piesūkusies pletne.
Keriks pie viņas kājām raustījās agonijā. Viņa mugura atgādināja asiņainu putru, un apziņa bija daļēji aizmiglojusies.
- Apkop radījumu! - Vaintē pavēlēja, un Enga rosīgi ķērās pie lietas. - Bet tu liec to rīku nost un uz karstām pēdām atbildi: kas notiek!
No Vaintē vārdiem tik nepārprotami uzvēdīja nāve, ka pat stiprā un bezbailīgā Stalana sarāvās viņas priekšā. Pletne izšļuka no ļenganajiem pirkstiem, - visa mednieces griba bija koncentrējusies atbildes žestam. Vēl pāris Vaintē vārdu, un viņa būtu nolemta.
- Radījums aizbēga no manis, aizskrēja. Ļoti ātri. Neviena nejaudāja to panākt. Mēs sekojām viņam uz pēdām, līdz pat laukiem. Bet klāt netikām. Ja nebūtu gadījies slazds - viens no tiem, kas lauka malā sargā mūs no astazou nakts sirojumiem, - tas būtu aizbēdzis.
- Ak tiktāl gan, - Vaintē domīgi nolūkojās uz sarāvušos augumu. - Tik daudz niķu, par ko mēs pat nenojaušam, vienā mazā astazoū. - Viņas dusmas rimās, un Stalana atviegloti nopurinājās. - Bet kā tas pamanījās izmukt?
- Es pat nezinu, eistaā. Vai pareizāk - zinu, bet nemāku izskaidrot.
- Pacenties!
- Centīšos. Tas gāja man līdzās, klausīja manas komandas. Kad bijām nogājuši kādu gabalu, tas apstājās un sāka raustīt ar rokām kaklasiksnu, sēkdams un stenēdams, ka smokot. Tā dažkārt gadās. Es pasniedzos pie kak- lasiksnas, bet nebiju vēl tai pieskārusies, kad astazous jau bēga. Un nemaz nesmaka.
- Bet viņš teica, ka smok?
- Teica gan.
Saspringtajās pārdomās par mednieces teikto Vaintē dusmas noplaka pilnībā:
- Vai tad tu neturēji saites galu?
- Es to biju atlaidusi, sniegdamās pie kaklasiksnas. Radījumam trūka elpas, viņš nevarēja nekur aizskriet.
- Skaidrs. Tu darīji tieši to, ko katra būtu darijusi. Bet radījumam netrūka elpas… Vai tu esi par to pārliecināta?
- Un kā vēl! Viņš brīvi elpoja arī noskrējis lielu gabalu. Tiklīdz noķēru viņu, tā aplūkoju kaklasiksnu. Tā stāvēja tieši tur, kur es to uzliku.
- Visa šī lieta man nav saprotama, - Vaintē konstatēja, noraudzīdamās uz paģībušo astazou. Enga bija noliekusies un slaucīja asinis no viņa muguras un krūtīm. Uzdauzītās acis bija stiklainas, un seja suloja. Dīvaini, ka pēc Stalanas gādības viņš vēl turējās pie dzīvības.
Bet glābiņa no atziņas, ka kaklasiksna viņa kaklu tomēr nežņaugusi, nebija. Un viņš teica, ka žņaudz. Neiespējami. Un tai pašā laikā - nenoliedzami.
Te pēkšņi kāda doma sasaistīja Vaintē locekļus. Tā bija tāda doma… Neiespējama doma, viena no tām domām, kuras nekad nevarētu iešauties, piemēram, Stalanas taisnvirziena prātā. Vaintē apvaldīja šo domu, uz brīdi atlika to pie malas un ierunājās, skarbi un saspringti:
- Pazūdi!
Stalana bez kavēšanās izmetās laukā, paužot atvieglojumu un pateicību, apjauzdama, ka par mata tiesu izsprukusi no visbargākā soda, un ar prieku izsviezdama visu notikušo no galvas.
Vaintē galvā, toties, notikušais atstāja pēdas. Enga joprojām atradās ar muguru pret viņu, un viņai bija dota iespēja sakopot domas, pārcilāt tās un neraizēties par sava domu gājuma iespējamiem novērotājiem.
Šāda doma nevar iešauties prātā. Un tomēr tā iešāvās. Viena no pirmajām lietām, ko Vaintē savulaik iegaumēja, apgūstot mācību par domām, bija tāda: kad visi citi izskaidrojumi ir noraidīti, palikušais izskaidrojums izrādās īstais, lai cik arī nesaprātīgs vai acīmredzami neiespējams tas liktos.
Astazous teica, ka kaklasiksna žņaudz.
Kaklasiksna nežņaudza.
Apgalvojums neatbilst faktam.
Astazous apgalvoja vienu, bet fakti liecina citu.
Šādas lietas apzīmēšanai jilanē valodā vārds nebija paredzēts, tāpēc viņa to radīja. Tas sauksies «meli». Astazous bija melojis.
Neviena jilanē nevarēja melot. Domas varēja apslēpt tikai ar nekustību un citādu izteiksmes ierobežošanu. Doma bija apgalvojums, un apgalvojums bija doma. Runāšana kā darbība sakrita ar domāšanu kā darbību.
Astazoum šīs darbības nesakrita.
Tas varēja domāt vienu un runāt citu. Tas varēja šķist rāms un pakļāvīgs, tad paziņot, ka nevar paelpot, bet patiesībā viņš visu laiku domājis par bēgšanu. Tas prata melot.
Radījumam jādzīvo. Tas jāaprūpē, jāapsargā, un jānovērš tā bēgšanas iespēja. Nākotne vīdēja blāva un izplūdusi, Vaintē nebija skaidrības par visiem sīkumiem… Bet viņa pilnīgi droši zināja, ka astazous ir viņas nākotne. Viņa liks lietā viņu un viņa brīnišķo spēju. Atspersies pret to augšupceļā uz savu ambīciju sniegotajām virsotnēm.
Tagad jāmet pie malas prātuļošana par šo neredzēto dabas dāvanu. Viņai jārūpējas, lai viss ietu savu gaitu, citiem neko nenojaušot. Viņa nepieļaus nekādas tenkas par šo bēgšanas gadījumu. Vai Stalana jānovāc? Uz brīdi viņā pazibēja šāda ideja, bet viņa to noraidīja. Medniece bija pārāk vērtīga. Stalana pakļausies klusēšanas nolikumam, viņa ar prieku tam pakļausies, - neba nu medniece aizmirsīs, cik tuvu nāves robežai bija uzbangojušas Vaintē dusmas. Sakārtojusi domas, Vaintē pievērsās Engai:
- Vai radījums stipri savainots?
- Grūti pateikt. Tas ir sasists, āda daudzviet pāršķelta, bet varbūt tas arī viss. Palūk! Tas kustas. Acis ir vaļā.
Keriks ar aizmiglotu skatienu pavērās abos maragos virs galvas. Viņam neizdevās izbēgt, viņam sāpēja, un viss ar viņu bija greizi. Gan nāks cita reize…
- Saki, ko tu jūti? - Vaintē pavēlēja, un zēnu pārsteidza rūpes viņas balsī.
- Man sāp. Viscaur. - Viņš pakustināja rokas un kājas. - Tas arī viss. Es viss sāpu.
- Tas tāpēc, ka tu tīkoji aizmukt, - Vaintē aizrādīja. - Tu izmantoji brīdi, kad Stalana atlaida saiti. Es parūpēšos, lai turpmāk nekas tāds vairs neatgaditos.
Kerika nogurums un sāpes nebija tik briesmīgas, lai viņš nepamanītu izrāvumu Vaintē pārstāstā. Vaintē taču vajadzētu zināt, ko zēns teica Stalanai, lai liktu viņai atbrīvot saiti. Enga to nemanīja, bet Keriks gan. Viņš ievēroja, ka tas tiek noklusēts, iedomājās par to, bet tūdaļ arī aizmirsa. Viņam sāpēja.
Atnāca kāda Vanalpē mācekle un apsēja Kerika brūces. Pēc tam zēnu daudzas dienas lika pilnīgā mierā, līdz viņš izveseļojās. Nenotika vairs valodas stundas, nedz arī bija jācieš Stalanas skarbā aprūpe. Važās viņu vairs neslēdza, bet durvis allaž bija aizslēgtas.
Kad sāpes sāka rimties, viņš pārcilāja prātā savu bēgšanas mēģinājumu. Kur ir viņa kļūda? Vajadzēja, tātad, izvairīties no šķietamajiem staipekņiem, pārlēkt tiem pāri un aizbēgt mūžamežā.
Vai patiesi viņš bija redzējis bārdainu seju starp lapām? Vai varbūt tā bija tikai iedoma, tikai cerība, kas radīja šo vīziju? Neprātīgas alkas ieraudzīt kādu gaidām viņu? Ej nu sazini… Bet kāda tam nozīme! Viņam ne no viena neko nevajag. Lai tikai būtu iespēja izbēgt. Nākošreiz tās viņu nenoķers!
Gausi vilkās diena pēc dienas, lidz Kerika ievainojumi sadzija un vātis nolu- pa, atsedzot bālganas rētas. Mācekle, ik rītu atnesot ēdienu, joprojām citīgi apsekoja viņu. Kad visas skrambas uz galvas bija aizvilkušās, viņa atnesa jūnatehu, lai nolīdzinātu spuraino ataugu uz puisēna galvas. Turpmāk viņu atkal pastāvīgi pakļāva gļotainā friziera aprūpei. Kamēr mācekle atradās kambari, durvis allaž bija aizbultētas, un puisēns ik brīdi sajuta Stalanas nomācošo klātbūtni aiz tām. Šis ceļš bēgšanai palika slēgts. Bet viņas taču mūžam neturēs viņu šajā ieslodzījumā!
Todien, kad mācekle ierodoties nespēja apvaldīt satraukuma pilnas kustības, Keriks saprata, ka kaut kam jānotiek. Jilanē apmazgāja viņu un rūpīgi apsekoja zēna ķermeni, lūkojās, lai ādas biksītes atrastos vietā, tad aptupās un
blenza uz durvīm. Keriks zināja, ka labāk nejautāt, kas viņu gaida. Viņa nekad nerunāja un ari neatbildēja uz jautājumiem. Tā nu viņš arī apsēdās un lūkojās uz durvīm.
Tā tiešām izrādījās nozīmīga diena. Durvīm atveroties nākamo reizi, parādijās Vaintē, kurai nopakaļ gāzelējās Žekakas ļumigais stāvs. Viņām sekoja fārgajas un palīdzes ar kubuliem.
- Šis reiz jau izmuka, - Vaintē teica. - Parūpējies, lai nekas tāds vairs nevarētu notikt!
- Tas bija interesants darbiņš, eistaā. Tas man sagādāja garus un saldus pārdomu brīžus. Un nešaubos, ka atbilde ir rokā. Es labāk neizplūdīšu runās, bet parādīšu, cerot, ka atklāsmes mirklis sniegs tev baudījumu.
- Jebkurš Žekakas veikums man sniedz baudījumu, - atbilde saskanēja ar etiķeti, bet Vaintē atļāva tajā pavīdēt arī neviltotai tīksmei. Žekaka pamāja kādai fargajai un paņēma no tās tvertni.
- Tas ir kas pilnīgi jauns, - viņa stāstīja, vilkdama ārā lokana materiāla stiepli - tievu, sulīgi ķiršsarkanu un neiedomājami izturīgu. Žekaka demonstrēja, kā divas fargajas, katra savā pavediena galā, var klupdamas vilkt un raustīt stiepli bez panākumiem, kas visas uzjautrināja. Kā beidzamo triku viņa bija pietaupījusi stiegrnazi: izrādījās, ka zāģēt šo materiālu ir tikpat bezcerīgi, kā plēst. Pēc visas šīs apstrādes Vaintē stiepli piekasīgi nopētīja, bet neatrada neko vairāk kā gaišas švīkas mirdzošajā virsmā. Viņa neslēpa apbrīnu un vienlaikus arī neizpratni.
- Man ir tā laime ienest skaidrību, - Žekaka neizmērojamā pašapmierinātībā klāstīja. - Stiegmazis, kā tev zināms, ir viena liela molekula. Tas griež, jo ir ļoti tievs, un to praktiski neiespējami pārraut, jo starpmolekulu saites ir varenas. Mūsu vērtējumam nodots mēģinājums radīt kaut ko līdzīgu, bet citu. Lokanā stieple sastāv no tādā pašā vidē izaudzētām molekulārā oglekļa šķiedrām. Tās liecas, bet nelūst, un tās nevar pārgriezt.
Vaintē atzinībā staroja.
- Tātad tev ir saite, no kuras zvēram neizrauties. No tā dabiski izriet nākamie jautājumi: kā tu piestiprināsi to pie astazous un kur piestiprināsi otru galu?
Žekakas gaļīgā miesa sajūsmā trīsēja.
- Eistaā, tu tiešām labi izproti būtību. Lūk arī radījuma topošais kaklariņķis!
Palīdze salūkoja puscaurspīdīgu, medūzai līdzīgu veidojumu apmēram rokas
lielumā. Žekaka to aptina Kerikam ap kaklu, un tas sāka gaudeni kūņoties. Nemīlīgais pieskāriens zēnu šķebināja, bet viņš apzinājās, ka labāk jau nekurnēt. Žekaka bārstīja strupus norādījumus. Palīdzes ierivēja būtnes galus ar kaut kādu ziedi un saspieda tos kopā, izveidojot platu gredzenu ap zēna kaklu.
- Jestrāk, jestrāk! - Žekaka steidzināja. - Sekrēts jau sāk izdalīties.
Palīdzes rūpīgi apmeta stiepli kā gredzenu - ap radījuma ķermeni visā
garumā - un savilka. Stiegra iegrauzās recekļveida miesā lidz pašam viducim.
- Pieliecies un ieskaties, eistaā, - Žekaka uzsauca, - un tu redzēsi, kā norise sākas.
Caurspīdīgās masas iekšienē ap svešķermeni parādījās tumšs sabiezējums.
- Šim dzīvniekam raksturīga visvienkāršākā metāla sekrēcija, - Žekaka skaidroja, - Tas ap lokano stiepli izgulsnē dzelzs atomus. Drīz vien tie saplūdīs un veidos cietu gredzenu. Mēs dzivnieku barosim, līdz metāla kaklariņķis sasniegs vēlamo apveidu. Šo riņķi nevarēs ne pārraut, nedz arī pārgriezt.
- Tas ir ko vērts! Bet ko tu stiprināsi otrā galā?
Pār Žekakas atkareno miesu pārvēlās apmierinājuma vilnis. Viņa devās pāri telpai pie fārgajām, kuras visu vēroja, un izgrūda vienu uz priekšu. Būtne bija garāka un druknāka par pārējām, un zem ādas viņai mezglojās vareni muskuļu vijumi. Žekaka satvēra vienu muskuļoto roku starp īkšķiem, bet nejaudāja tos iespiest cietajā miesā.
- Šī fārgaja man kalpo jau daudzus gadus, un stiprāku es neesmu redzējusi. Viņa runā ar grūtībām, toties lieliski veic visus smagos fiziskos darbus laboratorijā. Atdodu viņu tev, eistaā, - lai veic atbildīgāku darbu. - Žekakas mazās ačeles, gandrīz pazudušas tauku blīvā, šaudījās pār kluso un nogaidošo auditoriju. - Lūk, kas par darbu! Arī saites otrā galā es izaudzēšu riņķi - ap viņas kaklu. Astazous un fārgaja būs uz mūžu saistīti kopā kā divi augļi uz viena zara!
- Tavam prātam līdzīga neatrast, - Vaintē noteica, un visas palīdzes un fārgajas pauda piekrišanu. - Sien abus kopā, lai nekas tos nespēj izšķirt! Stāsta, ka mūsu astazous skrienot ļoti ātri. Teic man, astazou, cik tālu tu aizskriesi, velkot pavadā šo šmaugo fārgaju?
Keriks klusēja, pat necenzdamies kaut ko iebilst, un radīja klātesošajās neviltotu jautrību. Viņš pētīja pavadas otrā galā nozīmētās būtnes trulos vaibstus un nespēja izjust neko citu, kā vien svelošu naidu. Tad viņš ievēroja sev pievērsto Vaintē skatienu un bez vārdiem pauda padevību un samierināšanos. Vaintē piekrītoši pamāja.
- Ši fārgaja ir guvusi vārdu, - Vaintē paziņoja, un visas apklusa. - Kopš šā mirkļa viņa sauksies Inlēnu, jo viņas varenais augums astazoum visu pasauli pārvērtīs par cietumu. Vai zini, kā tevi sauc, spēkasieva?
- Inlēnu, - fārgaja dziļā apmierinājumā atbildēja, apzinoties, ka eistaā pati personīgi piešķīrusi viņai vārdu, lai ņemtu viņu savā kalpībā.
Kerika piekrišanas poza bija tikpat uzspēlēta, cik citu klātesošo prieks - patiess. Viņš domīgi pastiepa īkšķi un parullēja apaļo stiepli pa grīdu, jau pārcilādams prātā iespējas pārgriezt to.