Es mo tarril drepastar, er em so man drija.
Ja ievainots mans brālis, asiņoju arī es.
Caur melnajām koku aprisēm vēl liesmaini kvēloja vakara debess, kamēr virs okeāna jau rotājās pirmās spožās zvaigznes, diženāko karotāju tharmas. Četri viri liedagā šobrīd neapjūsmoja zvaigznes. Viņi vērās tumšajā mūžamežā, kas slējās tieši priekšā kā draudīga siena, slēpdams savos biezokņos nezināmus nezvērus. Vīri atspieda muguras pret laivas bortu, un šķita, ka stingrais atbalsts dod tiem spēku. Laiva tomēr bija viņus te atvedusi, un viņi dedzīgi ticēja, ka tā ari aizvedīs viņus no šīs baisās vietas.
Ortnars vairs nespēja paturēt to sevī. Viņam bija jāizsaka viņu visu kopīgās domas.
- Tur iekšā var būt maragi. Varbūt tieši šobrīd tie mūs vēro un ir gatavi uzklupt. Nevajadzēja dzīties uz šejieni. - Viņš drūmās priekšnojautās kodīja apakšlūpu. Iztēle pildīja tumsu ar nedzirdētām briesmām; viņš bija sausnējs un nervozs vīrs ar izteiktu tieksmi satraukties.
- Herilaks teica, lai nogaidām šepat, - Teldžess aizrādīja. Viņaprāt, ar to arī viss bija pateikts. Viņu nebaidīja nekas, ko viņš neredzēja, un viņš bija radis pakļauties pavēlēm. Samadars ir jāgaida tik ilgi, līdz tas atgriežas.
- Bet viņš ir projām jau visu dienu. Varbūt maragi viņu nokāvuši un aprijuši. - Ortnaram drūmās domas bija uzdzinušas šausmas. - Mums vienkārši nevajadzēja triekties tik tālu uz dienvidiem. Cik briežu baru mēs sastapām! Būtu varējuši tik daudz nomedīt…
- Medīsim atceļā, - Serjaks iejaucās, juzdams, ka arī viņam pielīp šīs bailes, - un tagad turi muti!
- Kāpēc? Tāpēc, ka es saku taisnību? Mums jāmirst Herilaka atriebības dēļ. Mums nevajadzēja iet…
- Aizveries! - Henvers pārtrauca viņu. - Tur kaut kas kustas. Tur, liedagā…
Viņi saspringa, sažņauguši rokās šķēpus, un atvieglojumā nolaida tos tikai
tad, kad skaidri saskatīja Herilaka apveidu pret debess spozmi. Viņš trausās augšup pa kāpu.
- Kur tu sabiji visu dienu! - samadaram tuvojoties, uzsauca Ortnars, un viņa balsi izskanēja pārmetums. Herilaks izlikās nedzirdam. Viņš atčāpoja pie saviem vīriem un smagi atspiedās uz šķēpa.
- Atnesiet man ūdeni, - viņš pavēlēja, - un klausieties, ko es teikšu!
Gariem malkiem iztukšojis ķirbi, viņš nosvieda to smiltīs un pats noslīga
līdzās. Tad virsaitis ierunājās zemā, klusinātā balsī, vispirms pārcilādams lietas, ko visi sen jau zināja.
- Amahasta samada vairs nav. Visi kā viens apkauti. Jūs redzējāt viņu kaulus tajā krastā. Jūs redzat man kaklā Amahasta debessmetāla nazi un zināt, ka es to atradu starp viņa kauliem. Viss, ko redzēju krastā starp skeletiem, lika domāt, ka nāve nākusi no dienvidiem. Es izraudzīju jūs par ceļabiedriem, kas varētu kopā ar mani doties uzmeklēt šo nāvi. Es izraudzīju jūs kā stiprus medniekus. Mēs esam virzījušies uz dienvidiem pulka dienu, apstājoties tikai, lai kaut ko nomedītu un pielocītu māgu. Mēs esam nonākuši dienvidzemē, maragu valstībā, un daudzus no tiem arī redzējuši. Turklāt vakar atgadījās kas savāds. Mēs nonācām uz pēdām, kas nebija dzīvnieku pēdas. Es gāju pa šīm pēdām palūkot, kurp tās ved. Tagad es atklāšu, ko esmu atradis.
Herilaka balsī ieskanējās divaina nots, kas lika visiem, pat Ortnaram, ciest klusu. Rietošā saule lēja pār Herilaka seju asiņainu atblāzmu, un šī dēmoniskā maska pilnībā saderējās ar niknumā atņirgtajiem zobiem, kuros vārdi pa brīdim pat iestrēga.
- Es atradu slakterus. Tās takas ir ieminuši maragi, - tādi man vēl nebija gadījušies. Viņiem ir milzīga ligzda, kur viņi ņudz kā skudras pūznī. Bet viņi nav skudras, - nedz arī tani, lai gan staigā uz divām kājām kā mēs. Viņi nelīdzinās nevienam mums zināmam zvēram; kaut kādi jauna veida maragi. Viņi brauc pa ūdeni jāšus uz laivām līdzīgiem dzīvniekiem, un viņu ligzdu ietver ērkšķu siena. Un viņiem ir ieroči.
- Kā to saprast? - ar šausmām balsī iejaucās Ortnars, jo Herilaka vārdi ielēja dzīvību viņa murgu tēlos. - Tur ir maragi, kas staigā kā tani? Kam ir šķēpi un loki kā taniem? Mums uz karstām pēdām jāpazūd, pirms viņi mums uzskrējuši virsū…
- Klusu! - Herilaks noskaldīja drūmi un pavēloši. - Tu esi mednieks vai bāba?! Izrādi tikai bailes, un medījums to redzēs un smies par tevi, un tavas bultas nekad nesasniegs mērķi!
Ortnars zināja, ka tā tas ir. Viņš saknieba lūpas, rādīdams, ka cietīs klusu. Ja tu runā par briežiem, lai cik arī tālu tie būtu, tie izdzirdēs un aizmuks. Vēl ļaunāk, ja mednieks baidās: visi zvēri to zina, un viņa raidītās akmens smailes nekad nepanāk upuri. Ortnars manīja, ka citi no viņa novēršas, un saprata, ka ir pārsteidzīgi izrunājies, neiedomājoties par sekām. Viņš meklēja glābiņu klusēšanā.
- Šie maragi vienlaikus līdzinās un nelīdzinās taniem. Es augu dienu vēroju no slēpņa un redzēju viņus darām daudz nesaprotamu lietu. Tomēr es redzēju kaut ko, kas ir ierocis, lai gan tas nav ne šķēps, ne šaujamloks. Tas izskatās pēc nūjas. Marags ar tādu notēmēja, un atskanēja troksnis, un es redzēju briedi nokritām kā nopļautu, - Herilaks kāpināja intonāciju, izaicinādams neticīgos iebilst, bet neviens neiejaucās. - Es to redzēju, kaut arī neprotu izskaidrot. Tas nūjveidīgais ir ierocis, un maragu ir daudz, un nūju ir daudz. Viņi ir tie, kas apslaktēja Amahasta samadu.
Sekojošo ieilgušo klusumu pārtrauca Teldžess. Viņš ticēja Herilaka teiktajam, bet nekādi nespēja to aptvert.
- Šie maragi, kas šauj ar trokšņainām nūjām… Kas tevi vedina uz domām, ka tieši viņi apkāva samadu?
- Tas ir pilnīgi droši, - Herilaka vārdos skanēja skarba nolemtība. - Tas ir pilnīgi droši, jo es redzēju viņus sagūstām tanu zēnu. Viņi zina par mums. Tagad mēs zinām par viņiem.
- Ko darīsim, Herilak? - Serjaks vaicāja.
- Dosimies atpakaļ pie samada. Mēs esam tikai pieci pret šo maragu pūzni, un viņu tur ir bez sava gala. Bet mēs nepārnāksim tukšām rokām. Tani jābrīdina par draudošajām briesmām, jāparāda, no kā šīs briesmas draud.
- Un kā to izdarīt? - Ortnars bažīgi ievaicājās, nespēdams noslāpēt baiļu trīsas balsī.
- Es pārdomāšu pirms iemigšanas un ritu izstāstīšu. Tagad jāiet gulēt, jo rītdiena nāks ar lieliem darbiem.
Herilaks neatklāja visu patiesību. Viņš jau bija izlēmis, kas darāms, bet nevēlējās likt viņiem visu nakti svaidīties bezmiegā. īpaši jau Ortnaram. Viņš bija viens no labākajiem medniekiem, bet mēdza pārāk daudz prātot par lietām, kas vēl nav notikušas. Dažkārt labāk ir darīt, daudz nedomājot.
Ap rītausmu viņi jau bija kājās, un Herilaks lika visu mantību sakraut laivā, kas jau atradās izbraukšanas gatavībā.
- Atgriežoties mums var rasties vēlēšanās pazust bez kavēšanās, - viņš bilda. - Nav izslēgts, ka mums sekos. - Pēkšņais mulsums vīru sejās izvilināja viņam smaidu. - Es teicu: tas vienkārši nav izslēgts. Ja mēs veiksim savu darāmo kā mednieki, tas būs izslēgts. Un lūk, ko mēs darīsim! Uzmeklēsim mazu, savrupu maragu pulciņu. Vakar es ievēroju, ka ir tādi savrupnieki. Viņi ar kaut ko bija aizņemti. Mēs pielavīsimies viņiem, negaidīti uzbruksim un nožmiegsim. Visus, pilnīgā klusumā. Ja mans brālis ir ievainots, asiņoju es. Ja mans brālis ir nokauts, atmaksa ir mana daļa. Nāve pret nāvi. Ejam!
Herilaks pavērās četrās drūmās, nekustīgās sejās, aiz kurām tika izsvērta viņa vārdu jēga. Viņš piedāvāja kaut ko nebijušu un bīstamu. Bet viņi medīs un nonāvēs maragus, - maragus, kas apkāvuši visu Amahasta samadu. Netaupīdami ne sievietes, ne bērnus, nedz arī mastodontus, - visus kā vienu. Domājot par to, viros uzmutuļoja naids, kas lika izšķirties «par». Herilaks palocīja galvu un satvēra savus ieročus; arī citi ķērās pie savējiem un sekoja viņam mūžameža biezoknī.
Koku paēnā zem blīvā lapu juma valdīja krēsla, bet taka bija iemita dziļi, un sekošana neradīja grūtības. Viņi gāja klusēdami; lapotnē augstu virs galvas klaigāja putni ar košām spalvām. Ne reizi vien, sadzirdējuši kaut kur skaļi nobrīkšķam kritušu zaru, mednieki apstājās ar gatavībā paceltiem šķēpiem.
Pēdas vijās augšup starp smilšainiem uzkalniņiem, pār kuriem slējās staltas priedes, rīta brīzē čabinādamas skujas un izplatīdamas spirdzinošu aromātu. Piepeši Herilaks pacēla roku, un visi sastinga kā sasaluši. Viņš izstiepa degunu un ošņāja gaisu, tad ar plaukstu piešķieba ausi un ieklausījās. Tagad arī pārējie sadzirdēja attālu skaņu, it kā tālumā sprakšķētu degoši zari vai viļņi plīstu pret akmeņainu krastu. Viņi salikuši lavījās uz priekšu līdz klajumam, kur mežs pārgāja graudzāļu pļavā. Pļavā kūsāja dzīvība.
Cik vien tālu sniedza skatiens, klajumā rosījās milzīgs maragu ganāmpulks. Četrkājaini, apaļīgi, divu vīru augumā tie, mazās ačeles grozīdami, plūca zāli un rāva priežu čiekurus. Kāds pacēlās pakaļkājās, lai satvertu savā pīles knābi lielu zaru. Uz smalkajām priekšķepām vīdēja asi nagi, bet uz pakaļkājām - vēl asāki. Herilaks deva zīmi atkāpties. Nāksies mērot lielu līkumu apkārt baram.
Pirms vēl viņi atsāka gaitu, mūžamežā atskanēja spalgs ķērciens, un starp kokiem iznira milzu marags, garā lēcienā uzklupdams tuvākajam knābjainim. Viņa ādu klāja zvīņas un bruņu plātnes, un nu jau no baltajiem dunčveida ilkņiem pilēja asinis. Priekškājas šķita trauslas un bezspēcīgas, toties garie pakaļkāju nagi burtiski izplēsa dzīvību no upura ķermeņa. Pārējais bars spiegdams pajuka uz visām pusēm; arī mednieki deva kājām ziņu, pirms uzbrucējs paspējis viņus ievērot.
Taka no mežmalas aizstiepās lejup caur krūmiem aizaugušu zemieni. Zeme vērtās mīkstāka, starp kāju pirkstiem ik uz soļa sāka žļurkstēt ūdens, saule nežēlīgi kveldēja mednieku muguras, un smacīgā tveice šajā mitrajā klajumā bez koku paēnas kļuva mokoša. Kad Herilaks deva zīmi apstāties, sviedri jau plūda aumaļām un sausās rīkles skaļi kampa gaisu.
- Tur priekšā! Redzat? - viņš runāja tik klusi, ka tik tikko varēja sadzirdēt. - Tur tas ūdens klajš. Tur es viņus redzēju. Ejam bez trokšņa, un nerādieties!
Viņi slīdēja kā ēnas. Ne stiebriņš neiečabējās, ne lapa nenotrīsēja. Cits pēc cita viņi izlavījās ūdens malā, kur no pustumsas varēja netraucēti novērot. Sadzirdējis kādu klusu ieelpojam, Herilaks sarauca pieri un nikni atskatījās.
Kaut arī samadars bija ar viņiem dalījies redzētajā un viņi, bez šaubām, tam ticēja, pašam redzēt ir gluži kas cits. Viņi varēja tikai mēmā klusumā nolūkoties, kā divi tumši apveidi klusi slīdēja pa ūdeni uz viņu pusi. Pirmais, nonācis rokas stiepiena attālumā, jau paslīdēja garām mednieku slēpnim.
Laiva, kas tomēr nebija laiva, jo virzījās bez airiem. Priekšā to rotāja liela gliemežnīca. Nē, tas nebija greznojums! Čaula tur auga: tā veidoja daļu šā laivai līdzīgā radījuma ķermeņa. Un uz muguras tā nesa citus radījumus - maragus. Citādi nebūs: tos pašus, par ko Herilaks stāstīja, bet stāstījums izrādījās pulka blāvāks par derdzīgo īstenību. Viņi stāvēja kājās kā kropli tani vai arī sēdēja, atbalstījušies uz savām resnajām astēm. Dažiem rokās vīdēja savādi priekšmeti, bet citi turēja garas nūjas, kam jābūt tiem pašiem šaujamrīkiem, ko minēja'Herilaks. Mednieki kapa klusumā nolūkojās, kā procesija paslīd garām pavirša bultas šāviena attālumā. Viens no šiem izgrūda klakšķošas un īdošas skaņas. Aina šķita atbaidoša un murgaina.
Krietnu gabalu tālāk peldošās būtnes piestāja krastā un maragi izkāpa uz sauszemes.
- Redzējāt? - Herilaks čukstēja. - Es taču teicu. Tāpat viņi darīja vakar un pēcāk atgriezās. Tagad mums nemanāmi jāizklīst un jāieņem vietas gar krastu, lai varētu ērti uzvilkt lokus. Nolieciet bultas zemē pa rokai! Klusām nogaidiet! Kad viņi dosies atpakaļ, es došu zīmi būt gatavībā. Sadaliet mērķus! Gaidiet! Uzvelciet lokus, bet nepalaidiet bultas! Tikai gaidiet! Kad došu komandu - nošaujiet visus! Neviens nedrīkst izbēgt. Pārējie nedrīkst uzzināt. Skaidrs?
Viņš ielūkojās katra drūmajā, iekritušajā sejā, un katrs savu reizi pamāja ar galvu. Pilnīgā klusumā viņi izkārtojās slēpņos un tikpat klusu gaidīja. Saule kāpa augstāk, tveice pieņēmās, mūdži dzēla un rīkles izkalta. Bet neviens nekustējās. Viņi gaidīja.
Maragu savādo, neizprotamo rīcību pavadīja skaļas, dzīvnieciskas skaņas. Viņi vai nu stāvēja stingi kā klintsbluķi, vai pretīgi raustījās. Tas vilkās neciešami ilgi.
Maragu darbošanās aprāvās tikpat pēkšņi, kā sākusies. Viņi sakrāva savus darbarīkus uz dzīvajām laivām un uzrāpās tur arī paši. Tie ar nāves nūjām, acīmredzot sargi, devās ceļā pirmie. Viņi jau atgāja no krasta.
Pusdienas speltē putni klusēja, un vienīgā skaņa bija ūdens burbuļošana gar peldošo būtņu čaulveida priekšgaliem. Braucēji tuvojās, un atklājās aizvien sikākas viņu ārienes detaļas, uzdzenot nepārvaramu pretīgumu. Gar pašu krastu viņi tuvojās medniekiem un rāmi paslīdēja garām…
- Aiz-iet!
Nodžinkstēja stiegras, iesvilpās bultas… Kāds marags aizlauzti ieķērcās, un tā arī bija vienīgā skaņa. Otra bulta, ieurbdamās rīklē, to noslāpēja.
Bultas ķēra arī dzīvo laivu mirdzošos sānus; tās izslējās no ūdens un apsviedās otrādi, izkaisot nonāvētos maragus viļņos. Herilaks ar skaļu plunkšķi metās jūrā un peldēja uz slaktiņa vietu. Atgriežoties viņš vilka sev līdzi līķi, un palīdzīgas rokas izcēla viņu krastā ar visu nešļavu.
Viņi apvēj^ maragu augšpēdus, mulsi blenza tā neredzošajās acīs un neticīgi bakstīja to ar lokiem.
- Tīri nostrādāts, - Herilaks noteica. - Visi gatavi. Tagad pazūdam. Šo ņemsim līdzi, - viņš pastiepa vīriem pretī šaujamnūju. - Un līķi arī paņemsim.
Ceļabiedriem neizpratnē atkārās žokļi. Herilaks atbildēja ar smaidu, un šajā smaidā jautās nāve.
- Citiem arī jāredz, ko mēs esam redzējuši. Briesmas ir jāpazīst. Šo līķi krausim laivā un vedīsim līdzi. Airēsim visu dienu un, ja vajadzīgs, arī nakti. Dosimies projām no šīs maragu zemes, cik tālu vien iespējams. Un tad, pirms marags vēl nav pārāk sasmirdis, nodīrāsim to.
- Lai notiek, - Teldžess piekrita. - Notīrīsim arī galvaskausu. Izģērēsim ādu, aizvedīsim mājiniekiem.
- Tieši tā, - Herilaks apstiprināja. - Tad nevienam nenāks prātā mūs apšaubīt. Ikviens tanus redzēs šīs lietas un zinās, ko mēs esam redzējuši.