Maketēšanai gan bija praktiska ievirze - tā no tiesas atviegloja pilsētbūvniecību un plānošanu tomēr, kā jau visām jilanē lietām, maketam piemita arī suverēna funkcionāla pabeigtība, pilnība, kas tālu pārsniedz praktiskās nepieciešamības diktēto. Pietiktu uzzimēt karti - tādu pašu, kādas izmantoja navigācijā, -, un tā apmierinātu visas vajadzības ne sliktāk kā makets, bet jilanē izmantoja kartes tikai telpu šaurības spiestas. Uz araketo nākas sadurties ar šādu neērtību, un pragmatisks prāts neizbēgami nosliecas par labu kartēm. Pilsētā šāds ierobežojums izpaliek, tāpēc jilanē, kā jau tas pilsētbūvē pieņemts, veidoja samazinātu Alpīsakas modeli, kas kalpoja plānošanai, līdztekus arī priecējot skatu un sirdi.
r
Vaintē neizsakāmi gandarīta klimta ap maketu. Kopš no Inegbanas ieradusies Suakaina ar savām mācītajām līdzstrādniecēm, tas bija ievērojami pilnveidojies. Viņas iemiesoja tikai tās detaļas, kuras norādīja mērnieces. Šobrīd pilsētas sirdi veidoja kails laukumiņš - ambeseds, ko ieskāva sīksīki kociņi - jociņi. Pieliekusies cieši klāt, Vaintē saskatīja aiz pabeigtās ērkšķu sienas patvērušos dzemdību liedaga zeltaino sirpi.
I
Lieki piebilst, ka no viņas ne brīdi neatstājās Alekenzi, ar savu esību pastāvīgi atgādinot, ka Malzasai nepaliek apslēpts neviens Vaintē solis, un ikkatrā medus podā rūpīgi iemaisot pa darvas pilei. Kā nākamo varētu minēt Keriku, kurš jau ilgāku laiku pamanījās visur būt klāt. Viņa aizrautīgā ziņkāre pat pārspēja Vaintē interesi; tiesa gan, viņš to rūpīgi slēpa. Aplūkot maketu viņam līdz šim nebija sanācis; viņš pat nenojauta, ka tāds pastāv. Viņam tas būtu jāpēta ilgi un rūpīgi,
111
līdz vissīkākā detaļa neizdzēšami iegulst atmiņā. Tad viņš, bēgot no pilsētas, vismaz zinās, kurā virzienā gaida glābiņš. Inlēnu, turēdama rokās garās saites cilpas, sekoja Kerikam pāris soļu iepakaļ. Puisēns bija tā pieradis pie viņas klātbūtnes, ka nereti par to pilnībā aizmirsa. Būtne bija tāds neizbēgams dzīves apstāklis - kā metāla kaklariņķis. Zēnam apstājoties, apstājās arī šī dzīvā ēna, turklāt uzgrieza muguru, lai nekādas ļaužu sarunas netraucētu viņai rāmi domāt savu domu, līdz saite, atkal nostiepdamās, atgrieza viņu dzīves īstenībā.
Ap maketu bija atstāts tikai šaurs apskates celiņš, tāpēc neiztrūkstošajām fārgajām nācās palikt ārpusē un staipīt kaklus cerībā ielūkoties durvju ailā, lai pēc tam cita caur citu čalotu, cik brīnišķīgs bijis makets un cik augsti - caurspīdīgie griesti, kas sijāja zeltainus saules starus pār miniatūro pilsētu.
Vaintē gāja apkārt maketam - pie Suakainas, kura kopā ar līdzstrādniecēm darbojās pretējā pusē. Suakaina kādu bridi pat nepamanīja, kāda augsta viešņa viņu apmeklējusi, tad satrūkās, strauji iztaisnojās un mulsi bubināja:
- Kāds gods, eistaā, kāds gods! - ar roku notraukdama dubļus no ceļgaliem, kamēr otrā rokā zvilnēja sārti dzeltens bumbierveida dzīvnieks.
- Neliecies traucēties, - Vaintē atgaiņājās, - dari savu darbu!
- Ir jau padarīts. Tikko atzīmējām pēdējos mērījumus.
- Un tas ir jūsu darbarīks? - Vaintē norādīja uz spilgto zvēriņu. - Pirmo reizi redzu tādu radību.
Suakaina pastiepa viņai oranžo gliemja čaulu. Par dzīvību šajā veidojumā liecināja tikai sīka mutīte un aizvērtas acis, bet uzmanību piesaistīja caurulīte būtnes augšpusē ar daudzām gropītēm sānos.
- Ko ar to dara? - Vaintē interesējās, jo nav pilsētā tāda sīkuma, ko eistaā būtu tiesīga nezināt. Suakaina norādīja uz kailo zemi, pār kuru drīzumā jāizplešas maketam, un tajā saspraustiem sīkiem skaliem.
- Šīs skaidas norāda mērījumos izmantoto mietiņu atrašanās vietas. Kad izejam lauka mērījumos, es novietoju šo būtni atzīmētajā punktā uz zemes un skatos caurulē, līdz ieraugu noteiktā attālumā iesprausto mietiņu. Tad es uzspiežu šajā gropē, liekot dzīvniekam atcerēties attālumu un leņķi. Pēc tam pavēršu to pret nākamo mietu un visu atkārtoju. Un tā daudz reižu. Atgriezusies pie maketa, es saņemu no instrumenta ziņas par attiecīgi samazinātiem attālumiem starp mietiņiem un pareizajiem virziena leņķiem. Rezultātā top šis modelis.
- Smalki gan. Un kas tie par izliektiem grāvjiem, ko tu ieskrāpēji augsnē?
- Udensteces, eistaā. Šajā pilsētas pusē mēs atradām pamatīgu purvu. Tagad mēs iezīmējam tā aprises.
Vaintē seja apmācās.
- Mums būs jāveido aizvien jauni lauki. Vai šo purvu var nosusināt, vai varbūt aizbērt?
- Nedomāju vis. Bet Akezesta, kuras darbs ir pilnveidot ganāmpulku edienkarti, ari to novērtēja, un tagad mēs plānojam tur veidot aplokus. Daudzu šķirņu ūdensmiļi, kaut vai arakabi, šādā dzīvotnē varētu audzēt taukus.
- Labu labais risinājums. Un vide - saprātīgi izmantota. Izsaku jums abām atzinību.
- Mums ir tā laime kalpot Alpīsakai! - Suakaina atbildēja pēc etiķetes, vienlaikus paužot dziļu personisku apmierinājumu.
Krietni vēlāk Vaintē bieži atminējās šo sarunu, jo tā izrādījās pēdējā reize, kad viņa tikās ar mērnieci.
Kā ik dienas, darba netrūka no rīta lidz vakaram. Pilsētai izvēršoties, auga arī darba apjoms, un līdz ar to arī risināmo uzdevumu klāsts. Kādu vakaru, kad ēnas jau stiepās garumā, Vaintē sajuta spēku izsīkumu, aizgainīja projām uzmācīgu fārgaju un pamāja, lai Keriks atnes ūdensaugli. Tepat pie tuvējā sulu koka viens tāds karājās. Zēns pabakstija zaļo bumbuli, un sānzars to atbrīvoja. Vaintē atvēra tā poru un sūca vēso, saldeno ūdeni. Remdējusi slāpes, viņa pamanīja Stalanu traucamies pār ambesedu, izgrūstot ar elkoņiem ceļā patrāpījušās fārgajas. Vaintē saprata, ka notikusi nelaime. Būtu lieki likt medniecei tērēt vārdus ievadam.
- Stāsti! - Vainē uzsauca pieskrējušajai Stalanai.
- Mērnieču brigāde, Suakaina un viņas līdzstrādnieces… Nav atgriezušās… Un nakts ir jau klāt!
- Vai viņas kādreiz ir bijušas projām tik ilgi?
- Nē. Esmu devusi speciālu rīkojumu. Viņas pavada bruņotas sardzes, un šajā laikā visai grupai jau jābūt atpakaļ.
- Tātad viņas pirmo reizi neatgriežas noteiktajā laikā?
- Jā.
- Ko darīt?
- Līdz rītam - neko.
Vaintē pārņēma nelaimes nojausma, kas nolaidās arī pār citām klātesošajām. - Es vēlos, lai ļoti liels bruņots pulks būtu gatavs doties ceļā rītausmā. Es pati to vadīšu!
Vaintē pamodās līdz ar pirmajiem saules stariem, kas izlauzās caur lapotni. Fārgajas bija izsūtītas uzmeklēt Keriku. Viņš nožāvājās, izstaipījās un pusmiegā sekoja eistaā. Vaintē nebija aicinājusi Alekenzi, bet, protams, tūdaļ uzradās arī tā, kā vienmēr - ķīķerēt, lai pēcāk visu ziņotu Malzasai. Kad viņas nogāja upmalā, Stalana un bruņotās sardzes jau sēdēja laivās. Keriks nu jau ne pirmo reizi kāpa laivā, bet radījums viņu joprojām fascinēja. Laiva bija tikko pabarota, un no tās mutes vēl rēgojās aligatora sīkuļa pakaļdaļa ar kājām un asti. Būtnes mazās ačeles aiz kaļķa čaulas tikko manāmi izvalbījās, slapjā āda piepūlē saspringa, un aligatorēna beigu gals izzuda skatienam. Keriks kopā ar visām iekāpa laivā. Stūrmane pieliecās un iekliedza laivas auss atverē komandu. Miesa zem viņiem sāka ritmiski sūknēt ūdeni. Mazā flotile rīta blāzmā izpeldēja straumes vidū.
Stalana vadošajā laivā rādīja ceļu. Gar abiem krastiem pretī rāmi slīdēja lauki. Dzīvnieki ganībās vai nu bēga no viņiem, vai neaprakstāmā trulumā noraudzījās uz procesiju. Aiz nosusinātajiem laukiem stiepās rūpigi iežogotas un apsargātas tīreļa platības. Lielie koki, kas stingri turējās ar saknēm dūkstājā, bija atstāti augam un savienoti ar dzīvžogu. Tas jau šķita stingri ieaudzies, viscaur stiepās vīnstīgas - vijīgas, bet sīkstas. Tādām tām arī jābūt, jo arakabi šajā aplokā bija pasaulē lielākie sauszemes radījumi. Niecīgās galviņas garajos kaklos smieklīgi kontrastēja ar milzīgajiem gaļasblāķiem, kuru kustību saceltie viļņi triecās caur žogu. Dzivnieki apgrauza augstus koku zarus un tikpat sekmīgi uzmeklēja ūdensaugus rāvainajā dzelmē. Laivām tuvojoties, kāds jaunulis krietna mastodonta lielumā, spiedzīgi kviekdams, meklēja glābiņu ūdenī, uzsizdams brūnas zampas šaltis. Keriks pirmo reizi atradās šajā pilsētas daļā. Viņš rūpīgi iegaumēja veikto maršrutu.
Aiz beidzamā lauka sākās neiekopts purvs. Stalana mainīja virzienu un vadīja mazo flotili pa šauru kanālu. Abās pusēs slējās stalti stumbri, no kuriem augstu virs laivām atzarojās ūdenssaknes. Puķes ziedēja blīvā klājienā, no zariem nokarājās balti ķērpji, gaisā virmoja asinskāru mūdžu miriādes. Keriks atkāvās no kukaiņiem un sāka nožēlot, ka ielaidies šajā piedzīvojumā. It kā būtu bijusi izvēle…
Šobrīd viņas virzījās lēnāk, spiezdamās caur aizvien šaurākiem kanāliem, lidz Stalana deva zīmi apstāties.
- Šī bija viņu darba vieta! - medniece paziņoja.
Pēc šiem vārdiem iestājās kapa klusums. Pār galvu, skaļi ķērkdams, aizlaidās putns, un viss atkal noklusa. Nebija arī ko redzēt. Sardzes sažņaudza ieročus un ar skatieniem iztaustīja apkārtni. Nekā.
Klusumu pārtrauca Vaintē.
- Viņas jāatrod! Izkārtojieties ķēdē pa šiem kanāliem! Esiet gatavibā!
Kerikam bija asa redze, un viņš pirmais pamanīja kustību.
- Rau! - zēns izsaucās. - Tajā ūdenstecē! Tur kaut kas kustas!
Vienā rāvienā visi ieroči pavērsās norādītajā virzienā, bet Stalana lika pacelt stobrus.
- Tā jūs cita citu apšausiet! Vai mani. Es dodos turp. Novērsiet jel savus hezo-
canus!
Viņas laiva uzmanīgi slīdēja uz priekšu; Stalana stāvēja ar vienu kāju uz priekšējā vairoga un cieši vērās uz priekšu lapu ēnā.
- Viss kārtībā! - viņa uzsauca. - Tā ir mūsu pašu laiva. - Pēc ilgākas pauzes viņa negribigi piebilda: - Tukša…
Kad Stalanas braucamais atdūrās pret atrasto laivu, tā nodrebēja, un trīsas vēl pastiprinājās, kad medniece ielēca iekšā. Tikai pēc neatlaidīgas komandu izkliegšanas un spārdīšanas laiva atvirzījās no krasta. Stalana tuvojās pārējām klusēdama, bet viņas rādītājpirksts sniedza izsmeļošu paskaidrojumu.
No laivas biezās ādas rēgojās kaut kāds zars. Stalana pieliecās un izrāva to. L aiva sāpēs notrīsēja. Stalana izstiepa priekšmetu virs galvas, un sirds Kerika krūtis sāka ārprātigi dauzīties. Tanu bulta!
Stalana noskaloja bultu ūdenī un pasniedza Vaintē. Eistaā to ilgi grozīja rokās, lasīdama asinis stindzinošo vēsti, kas lika viņas augumam izliekties naida. Viņa pacēla skatu uz Keriku. un tas sarāvās, kā sitienu saņēmis.
- Pazīsti gan, vai ne? Es ari pazīstu. Astazou roku darbs ar asu galiņu no akmens. Te vēl blandās tavējie - pretīgie astazoi. Mēs neesam visus piebei- gušas. Nekas. Tagad piebeigsim. Visus kā vienu. Uzmeklēsim un nomaitāsim. Džendazi zeme ir plaša, bet ne tik plaša, lai tajā patvertos astazoi. Vai nu jilanē, vai astazoi, - bet patiesībā skaidrs, ka jilanē.
Visapkārt atskanēja svilpieni, kas pauda vienprātīgu piekrišanu. Keriku sagrāba pēkšņas izbailes: viņam šķita, ka nākamais upuris varētu izrādīties viņš. Vaintē pacēla bultu, lai aizsviestu to tālu projām, bet atkal nolaida un apklusa. Tad viņa pavērās Kerikā ar jaunu, savādu interesi.
«Suakainas un pārējo nāvi taču var likt lietā,» viņa domāja. Viņa ilgi sēdēja bez kustībām, neskatīdamās uz Alekenzi un izvairīdamās sastapt arī citu acis. Viņa vērās kaut kur tālumā un redzēja kaut ko tikai viņai saredzamu. Visas pacietīgi gaidīja, līdz viņa sakustēsies un bildīs kādu vārdu.
Visu atceļu līdz Alpīsakai viņa stingi sēdēja. Citādi nevarēja. Viņā brieda plāns, noteikts un izstrādāts, un vajadzētu tikai pakustēties, lai ikviena to saprastu. Viņa atsāka kustēties tikai nonākusi dokā, jo bija jāizceļas krastā.
Vaintē acis nomērīja Alekenzi plato muguru, brīdi svārstījās, tad novērsās.
Plāns patiesi bija gatavs.