Mērnieču brigādes pēdas tā arī neatrada. Nekādas. Bulta bija viņu drūmā likteņa vienīgā liecība. Vaintē vientulībā atgriezās savā cellē, kur nolika to pie jau agrāk iegūtajiem astazou rokdarbiem, - grozos pie sienas. Tad viņa apsēdās savā varas krēslā un aizsūtīja pēc Vanalpē un Stalanas, kurām, protams, sekoja neiztrūkstošā Alekenzi. Ielūkojās arī Keriks, bet ar žestu pietika, lai viņš aiz- muktu. Šobrid Vaintē nevarēja pat domās pieļaut astazous klātbūtni.
Visas trīs ilgāku laiku pārsprieda ar Stalanu pilsētas drošības jautājumus. Jāierīko vairāk slazdu, jāizvieto vairāk sardžu - un pagaidām nekādas mērnieču brigādes! Pēc tam viņa atlaida sarunu biedrenes un iesauca iekšā kādu samērā labi runājošu fārgaju, kurai nesen bija uzticējusi savas palīdzes pienākumus.
- Drīz ieradīsies araketo. Kad tas dosies projām, es gribu, lai aizbrauc arī tu. Ierodies Inegbanā un uzmeklē Malzasu. Tev jāizstāsta viņai viss, ko es tagad pastāstīšu. Tu stāstīsi tieši tā, kā es stāstu tev. Vai saprati?
- Tieši tā, eistaā. Darīšu, kā pavēlēts.
- Ziņa ir šāda: «Esi sveicināta, Malzasa, es nāku ar ziņu no Vaintē Alpīsakā. Tā ir ļoti svarīga, drūma un rūgtuma pilna ziņa. Dažas mūsējās ir mirušas. Suakaina ir mirusi. Viņu un viņas līdzstrādnieces nonāvēja astazoi, kādi no tiem pašiem astazoiem, kas slaktēja dzemdību liedagā. Mēs tos neredzējām, bet par to nav šaubu. Mēs atradām ieroci no koka un akmens, kādus tie lieto. Šie astazoi jāatrod un jāiznicina. Tie neredzami siro mūžamežā ap Alpīsaku. Tie jāatrod, tie jāiznicina. Visi. Es lūdzu tevi atsūtīt ar araketo, kad tas atgriezīsies Alpīsakā, daudz fārgaju, kuras prot labi šaut, ar hezocaniem un dzelkšņu krājumiem. Es uzstāju: tas ir nepieciešams. Alpisakas liktenis ir atkarigs no astazou nāves.»
Vaintē apklusa, pašas vārdu skarbuma nospiesta. Fārgaja zvārojās viņas priekšā; nododamā ziņa iesvēla viņā nāves bailes. Vaintē tomēr atrada spēku nokratit drūmo varu, un viņa pavēlēja fārgajai atstāstīt ziņojumu tik ilgi. līdz tas izskanēja nevainojami.
Tajā rītā, kad araketo izbrauca jūrā, Vaintē, atgriezusies savā kambarī, aizsūtīja pēc Kerika. Kur tas laiks, kopš zēns nebija stājies pavēlnieces priekšā! Viņš bija izbijies ne pa jokam, bet gluži velti. Vaintē prātu šobrīd nodarbināja daudz smagu domu (ko varēja skaidri redzēt jau pirmajā acumirklī), un puisēna klātbūtne viņai pat ļāva atbrīvoties.
- Inlēnu! - Vaintē uzsauca, un varenais stāvs padevīgi paspēra soli šurp. - Tu paliksi pie ieejas, noslēgsi to ar savu masu un dzīsi projām jebkuru, lai kas arī nāktu. Saprati?
- Viņām būs jāiet.
- Jā, tikai saki to ļoti noteikti. Saki: «Projām! Vaintē tā lika.» Atkārto!
- Projām! Vaintē tā lika.
- Pareizi. Stājies savā vietā!
Šādā darbā Inlēnu tiešām bija savā vietā. Viņas draudīgā poza lika dipēt bēgošo jilanē papēžiem. Vaintē pievērsās Kerikam un runāja valdonīgi kā eistaā.
- Tagad tu man izstāstīsi visu par astazoiem. Par tādiem kā tu. Runā!
- Es nesapratu eistaā vārdu jēgu.
Vaintē redzēja viņa izbailes un mulsumu. Viņa saprata, ka jautājums bijis pārāk vispārīgs. Vajadzētu precizēt.
- Kā sauc astazou pilsētu?
- Astazoiem nav pilsētu. Šī ir pirmā pilsēta, ko esmu redzējis. Astazoi dzīvo… - viņš veltigi meklēja atmiņā vajadzīgo vārdu. Tik sen jau nebija gadījies dzirdēt vai runāt marbaka valodu, un vārdi vairs nedevās rokā. Viņš atkāpās pie aprakstoša paskaidrojuma. - Mikstas konstrukcijas no ādām, pārkārtas pār baļķiem. Tās var nojaukt, un baļķus velk… Velk lieli, mataini dzīvnieki.
- Kāpēc tās jānojauc? Kāpēc jāvelk?
Keriks paraustīja plecus, tad saspringa pūlēs salīmēt kopā blāvo atmiņu drumslas.
- Tā tas notiek. Tā jānotiek. Tu medī vienā vietā, zvejo citā. Tā jādara.
Jautājumu krustugunīs zēns izspieda vēl dažas atbildes. Kā izrādījās, astazoi
dzīvo grupiņās - tādās, kādu toreiz apkāva, -, bet nav nekādu ziņu par šo grupu skaitu. Kerika sen nenodarbinātā atmiņa nespēja atjaunot visaptverošu priekšstatu. Beigu beigās Vaintē meta mieru šai iztaujāšanai un noslēdza to ar vienkāršu žestu. Tagad nāca kārta darba svarīgākajai daļai. Viņa ar soda un apbalvojuma metodi dresēs šo astazou darīt visu, kas jādara. Viņas stāja mainijās; tagad viņa runāja kā eistaā - tā, kura vada pilsētas un tās iemītnieču dzīvi.
- Kā tu labi zini, es varu šai mirklī nonāvēt tevi vai likt to izdarīt citām.
- Zinu gan. - Pēkšņā toņa izmaiņa zēnu samulsināja un uzdzina baiļu trīsas.
- Es varu arī pacelt tevi augstu, goda vietā, nevis atstāt uz mūžu par astazou, zemāko no zemākajiem. Tev tas patiktu gan, vai ne? Sēdēt līdzās man un izrīkot, lai citas strādā tavā labā. Es varu tev to sniegt, - bet tev, savukārt, būtu man kaut kā jāatdara. Kaut kā tā, kā vari tikai tu. Tev jādara manā labā tas, ko spēj tu
vienīgais.
- Es darīšu, ko vien vēlies, eistaā, bet es tiešām nesaprotu, par ko tu runā.
- Tā ir tā lieta, ka runā vienu, bet domā citu. Tā, kā tu darīji ar Stalanu. Tu teici, ka tev trūkst elpas, bet netrūka vis.
- Nesaprotu, ko tu ar to domā, - Keriks nevainīgi bilda, ar visu būtni pauzdams stulbu neziņu.
- Brīnišķīgi! Tieši to tu šobrid dari! Tu runā par esošo, it kā tas nebūtu noticis. Atzīsties, vai es tevi uz vietas nožmiegšu!
Vaintē pēkšņās garastāvokļa maiņas izbiedēts, Keriks saruka. Atvērtā rīkle, nonāvēšanas žests, seja cieši pie viņa sejas, skaudro zobu rindas pašā acu priekšā.
- Es tā darīju, jā, es atzīstu. Es darīju tā, lai aizbēgtu.
- Ļoti jauki. - Vaintē soli atkāpās; briesmas bija garām. - Šī lieta, ko tu dari un ko nespēj neviena jilanē, - mēs to sauksim par melošanu. Es zināju, ka tu melo, un zinu, ka tu, bez šaubām, melosi man arī turpmāk. Es nevaru to novērst, bet Inlēnu lūkos, lai tavi meli neradītu bēgšanas iespēju. Tagad, kad esam noskaidrojušas, ka tu melo, mēs šos melus liksim lietā. Tu melosi manā labā. Tu sniegsi man šādu pakalpojumu.
- Es darišu. kā eistaā pavēlēs, - Keriks atsaucās, īsti nesapratis, bet nekavējoties piekrizdams.
- Pareizi. Tu darīsi, kā es likšu. Tu nekad neizpļāpāsies par šo manu vēlmi. Citādi vari uzskatīt sevi par mirušu. Un tagad ieklausies: es stāstu, kādi meli tev jārunā, turklāt jādara tas ļoti satrauktām kustībām. Tev jāsaka: «Tur! Tajos kokos! Astazous! Es redzēju!» Tas arī viss. Atkārto!
- Tur! Tajos kokos! Astazous! Es redzēju!
- Būs labi. Tikai neaizmirsti! Un runāsi tikai pēc mana norādījuma. Es došu šādu zīmi.
Keriks ar prieku piekrita. Uzdevums nelikās grūts, lai arī zēns tam neredzēja jēgu. Draudi bija gana pārliecinoši, lai viņš pacenstos neaizmirst sakāmo un signālu, lai murminātu šos vārdus visu atpakaļceļu caur pilsētu.
Kur tas laiks, kopš Keriks pēdējo reizi bija ticies ar Engu. Viņš pat iedomājās par viņu visai reti, jo jauniegūtā brīvība aizpildīja viņa dienu no rita līdz vakaram. Sākumā viņš baiļojās staigāt apkārt vienatnē un bija pat apmierināts ar biezādainās Inlēnu klātbūtni, kas sniedza zināmu drošības sajūtu.
Izrāvies no ieslodzījuma šaurības, puisēns ātri vien ievēroja, cik stingri noslāņojusies ir jilanē sabiedrība, un ne mazāk veicīgi aptvēra, ka pats atrodas kaut kur netālu no virsotnes, jo allaž uzturējās eistaā tuvumā un pat sēdēja līdzas viņai. Bezvārda fārgajām arto pietika, lai uzskatītu viņu par rangā daudz augstāku pilsoni un ar savu attieksmi ik brīdi paustu primitīvu padevību.
Klīstot pa zaļajiem gaiteņiem, Keriks novēroja, ka zināmu inteliģences un runātprasmes līmeni apguvušās fārgajas driz vien iespraucās pilsētas sociālajās nišās: kļuva par sardzēm, pavārēm, miesniecēm, brigadierēm, lauksaimniecēm un vēl pulka arodu, par ko zēnam bija visai miglaina nojausma. Ar šādām jilanē viņš sarunājās atturīgi, izturēdamies kā pret līdzvērtīgām vai mazlietiņ zemākām, un šāda attieksme tās pilnibā apmierināja. Cieņas pilnas frāzes viņš taupīja sarunām ar pilsētas varenajām. To stāvoklis bija acīmredzams, kas ne vienmēr būtu tik droši apgalvojams attiecībā uz viņu darbu, jo viņas allaž ielenca palīdzes un līdzstrādnieces, ap kurām, savukārt, drūzmējās fārgajas, tīkodamas ieņemt noteiktu vietu pilsētas iekārtā.
Jaunumu ņirba liedza zēnam izjust Engas ikdienas apmeklējumu iztrūkumu. Pilsēta gan atgādināja saimnieciski rosīgu skudrupūzni, un izretis viņš vēlējās, kaut Enga būtu līdzās un izskaidrotu dažus mīklainākos Alpīsakas dzīves aspektus. Pāris reižu Keriks taujāja pēc viņas, bet strupā atteikšanās atbildēt norādīja, ka par šo jautājumu nav vēlams interesēties. Tas, savukārt, puisēnu pārsteidza. Vaintē ar Engu allaž bija sarunājusies kā līdzīga ar līdzīgu. Kā tagad saprast šo vairišanos pat izrunāt viņas vārdu? Viņš prātoja, vai neapjautāties par Engu Vaintē, bet atmeta šo nodomu. Eistaā lika skaidri saprast, ka sarunas uzsāk un pārtrauc viņa.
Keriks sastapa Engu aiz tīras nejaušības. Viņš, tikko atlaists no sarunas ar Vaintē, slaistījās netālu no ambeseda, un piepeši matīja, ka starp fārgajām izcēlusies kņada. Tās kaut ko prašņāja cita citai un teciņiem vien traucās visas vienā virzienā. Zēns ieintriģēts sekoja pūlim. Tad lūk, kas visas tā aizrāvis! Garām gāja četras jilanē, nesdamas piekto. Keriks nespēja tikt tuvāk ar spēku un nevēlējās arī piesaistīt uzmanību ar rīkojumu pašķirties. Kad visas četras jilanē ar pavērtām mutēm gausā solī devās atpakaļ, viņš jau grasījās novērsties. Gājējas bija notašķījušās dubļos, un to kājas klāja sakaltis māls. Te Keriks ieraudzīja, ka viņu vidū ir Enga. Viņš uzsauca, un uzrunātā klusējot pagrieza galvu.
- Kur tu biji? - zēns sauca. - Kāpēc es tevi neredzēju?
- Mana valodas prasme vairs nav vajadzīga, tāpēc esmu atbrīvota no tevis apmeklēšanas. Tagad es iekopju jaunos laukus.
- Tu? - īsajā vārdā izskanēja mulsa vai pat izbīlis un pilnīga neizpratne.
- Es gan. - Engai apstājoties, apstājās arī trīs pārējās, bet viņa pamāja, lai tās turpina ceļu, un aicināja arī Keriku paiet līdzās. - Man jāatgriežas darbā. - Enga aizgriezās, un puisēns naski aiztecēja viņai līdzi. Te jābūt kādam noslēpumam, kas viņam par katru cenu jāizzina, bet grūti jau saprast, ar ko lai sāk.
- Kas tā tāda, ko jūs atnesāt? Kas noticis?
- Čūskas kodiens. To mūsu darba vietā netrūkst.
- Bet tu! Kāpēc? - Šobrīd viņus neviens vairs nedzirdēja, jo grūtgalve Inlēnu jau neskaitās. - Tu taču sarunājies ar eistaā kā ar līdzīgu! Un tagad tu veic darbu, kas piedienētu viszemākajai fārgajai! Kas notiek?
- Tas nav tik viegli izstāstāms. Turklāt eistaā aizliedza man runāt par to ar citām jilanē.
Vēl neizteikuši lidz galam, Enga apjēdza frāzes divdomību. Keriks taču nav jilanē! Viņa norādīja uz Inlēnu:
- Liec, lai tā tur iet mums pa priekšu pārējo trīs pēdās.
Inlēnu apdzina viņas, un Enga vērsās pie Kerika ar tādu kaismi, kādu zēnam lidz šim nebija gadījies sajust.
- Es un tās citas - mēs esam šeit savas ciešās ticības dēļ, kuru neatzīst pilsētas varenās. Mums lika atteikties no saviem uzskatiem, bet tas nav iespējams. Ja esi reiz atklājusi patiesību, tad vairs nevari no tās novērsties.
- Par kādu ticību tu runā? - Keriks neizpratnē vaicāja.
- Par svelošo, nepielūdzamo patiesību: pati pasaule un visas lietas mums apkārt nozīmē daudz vairāk, nekā tas šķiet pirmajā acu uzmetienā. Vai tu kādreiz domā par tādām lietām?
- Nē, - Keriks vaļsirdīgi atbildēja.
- Bet derētu gan. Nu, jā - tu esi jauns un neesi jilanē. Es prātoju par tevi jau kopš tā brīža, kad tu izrunāji pirmos vārdus, un tava esība man joprojām ir mīkla. Tu neesi jilanē, bet neesi arī mežonīgs astazous, jo spēj runāt. Es tiešām nesaprotu, kas tu esi un kur ir tava vieta pasaules ēkā.
Keriks sāka nožēlot, ka sastapis Engu - no viņas sacītā bija grūti izlobīt jēgu -, bet šobrīd, kad viņa jau runāja vairāk ar sevi nekā ar sarunas biedru, nekas to nespēja apturēt.
- Mūsu ticiba nevar būt nepatiesa, jo tajā ir kāda vara, ko neticīgajām neapjēgt! Jūganinepsu atklāsme skāra pirmo. Viņa tai ziedoja visu dzīvi, sakārtodama savu prātu un tiekdamās saprast. Ienest pasaulē jaunu jēdzienu - lidz tam pilnīgi tukšā vietā. Viņa atklāja citām savu ticību, un citas viņu izsmēja. Ziņas par viņas savādo uzvedību sasniedza viņas pilsētas eistaā, kura nostādīja viņu savā priekšā un lika runāt. Un viņa runāja. Viņa stāstīja par lietu mūsos iekšā, ko nevar redzēt, - par lietu, kas dāvā mums spēju runāt un atšķir mūs no nedomājošiem lopiem. Dzīvniekiem iekšā nav šīs lietas, un viņi nespēj runāt. Tātad runa ir iekšējās lietas balss, un šī lieta mūsos ir dzīvesziņa un nāvesziņa. Dzīvniekiem nav ne dzīvesziņas, ne nāvesziņas. Viņi ir, pēc tam viņu nav. Bet jilanē zina, - un tagad zini arī tu. Te nu ir lielā mīkla, par ko es lauztin lauzu galvu: kas esi tu? Kāds tu esi? Kur tava vieta pasaules ēkā?
Enga pagriezās pret Keriku un dziļi ielūkojās viņam acis, kā atbildi meklēdama, bet zēnam nebija ko atbildēt, un Enga to saprata.
- Varbūt arī tu reiz zināsi… Tu vēl esi pārāk jauns. Es stipri šaubos, ka tu varētu aptvert visu Jūganinepsas redzējuma brīnumu - patiesības redzējumu, ko viņa spēja atklāt arī citām. Un arī pierādījumu! Jo viņa saniknoja eistaā, un tā lika viņai atmest ticības māņus un dzīvot, kā visas jilanē dzīvojušas, kopš izšķīlies laiks. Jūganinepsa nepakļāvās, tādējādi nostādot savu ticību augstāk par savu pilsētu un savas eistaā gribu. Eistaā par šo nepakļāvību atņēma viņai vārdu un izraidīja viņu no pilsētas. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Ak, jā, tu nezini. Jilanē nespēj dzivot bez savas pilsētas un vārda, kas veido daļu viņas būtnes. Izraidīt - tas ir nonāvēt. Izraidīta jilanē nepārdzīvo šo izraidīšanu, un tā tas notiek, kopš izšķīlies laiks. Zaudējums ir tik spēcīgs, ka jilanē acumirklī saļimst, drīz vien zaudē samaņu un turpat arī mirst. Tā neizbēgami notiek.
Enga pakļāvās savādai apmātībai, kaut kam starp pacilātību un tīksmi. Viņa apstājās, viegli saņēma rokās Kerika plecus un vērās viņam acīs, cenšoties nodot zēnam savas izjūtas.
- Bet Jūganinepsa nenomira. Tā ir jauna parādība šai pasaulē, tas ir neapgāžams pierādījums. Kopš tās dienas šī patiesība atkal un atkal 'ir pierādījusies. Arī mani izdzina no Inegbanas nāvē - un es esmu dziva. Neviena no mums nenomira, tāpēc arī mēs še esam. Viņas sauc mūs par Nāves Meitām, jo mums esot vienošanās ar nāvi. Tā nav tiesa. Mēs sevi saucam par Dzīvības Meitām, un tā tas ir. Jo mēs dzīvojam, kad citas mirst.
Keriks atraisījās no Engas vēsajām, liegajām skavām, novērsās un meloja:
- Es esmu atnācis par tālu. Man aizliegts iet līdz laukiem. - Viņš izvairījās no viņas piekasīgā skatiena un pavilka pavadu. - Inlēnu, ejam atpakaļ!
Enga klusēdama nolūkojās viņam nopakaļ un pati devās tālāk. Keriks atskatījās un redzēja viņu smagiem soļiem minam putekļaino taku. Viņš neizpratnē noskurinājās: ko viņa tur stāstīja? Tad puisēns pamanīja tuvumā apelsīnkokus un aizvilka Inlēnu turp. Saule karsēja, rīkle kalta, un viņš nebija sapratis ne desmito tiesu Engas teiktā. Viņš nevarēja zināt, ka viņas ticība ir pirmā krāce jau miljoniem gadu rimtajā jilanē dzīves plūdumā. Būt jilanē nozīmēja dzīvot kā jilanē. Citādi vienkārši nenotiek. Nenotika…
Tepat tuvumā, kā jau pilsētas nomalē, klimta bruņotas sardzes, kuras pārsteigtas vēroja Keriku plūcam nobriedušos augļus. Šīs sardzes gādāja par drošību dienas laikā, bet naktī iekļuvi pilsētā kavēja pastiprināta slazdu sistēma. Un aizritēja diena pēc dienas, bet sardzes laikā viss palika klusu. Nakts slazdos gan iekļuva visdažādākie radijumi, bet ne reizi starp tiem neatradās slepkavīgie astazoi.
Viss laiks, kamēr araketo mēroja ceļu līdz Inegbanai un atpakaļ, pagāja mierigi. Kad kuģis beidzot ieradās, Vaintē pati personīgi ar visu savu svitu ostā vēroja pietauvošanos.
Pirmā krastā izkāpa kapteine Erifneisa. Viņa klusi nostājās Vaintē priekšā un pēc etiķetes godināja eistaā augsto stāvokli.
- Es vedu tev, eistaā, personisku vēstījumu no Malzasas, kurai ļoti rūp nevaldāmo astazou draudi. Man ir privāta ziņa tev, bet viņa man lika arī skaļi runāt par nepieciešamību būt modrām un stiprām, un iznīcināt astazous. Tāpēc viņa atsūtījusi labākās mednieces ar hezocaniem un dzelkšņiem, un savu novēlējumu noslēgt rēķinus ar šo biedu reizi par visām reizēm.
- Mēs visas esam vienisprātis, - Vaintē teica. - Nāc man līdzās: es gribu dzirdēt jaunumus no Inegbanas - visu, ko vari pastāstit.
Jaunumi tiešām izrādījās jaunumi, un Erifneisa atklāja tos Vaintē mitekļa omulībā, tiesa gan, Alekenzi klātbūtnē.
- Ziema bijusi maiga. Daži lopi gan krituši, tomēr laiks pieturējies mīlīgāks, nekā citugad. Tā ir labā vēsts. Un tagad tumšā puse: araketo ganāmpulkā plosījusies sērga. Puse apsprāgusi, ja pat ne vairāk. Viņi auguši pārāk ātri, un tas viņus novājinājis. Nu jau aug jauni araketo, bet Inegbanas pilsones neieradīsies Alpīsakā ne šovasar, ne nākošvasar, un vēl aiznākamajā vasarā arī ne.
- Tu runā skarbus vārdus, - Vaintē teica. Arī Alekenzi nelaimīga lauzīja rokas. - Jo skaudrāka kļūst nepieciešamība iznīdēt astazous. Tomēr tev jāatgriežas ar ziņu par mūsu izaugsmi, lai noskalotu iepriekšējā stāsta rūgtumu. Tev jāredz pilsētas makets. Alekenzi, liec kādai fārgajai nekavējoties dabūt rokā Stalanu!
Alekenzi nepatika, ka viņu pašu šādi izrīko kā tādu fārgaju, tomēr viņa norija krupi un devās izpildīt pavēli. Kad Vaintē ar viešņu nonāca pie maketa, Stalana tur jau gaidija.
Kopš Suakainas nāves Alpīsaka nebija plētusies, toties auga nocietinājumi. Stalana norādīja uz jaunizaudzētajām ērkšķu sienām un sargtorņiem, kuros dienu un nakti dežurēja bruņotas jilanē.
- Kāda jēga no sardzes naktī? - Alekenzi vaicāja sev raksturīgajā piekasīgajā tonī. Stalana atbildēja pieklājīgi, pēc etiķetes:
- Visai maza. Bet viņas atrodas patvērumā, ir apgādātas ar sildītājiem un apmetņiem un naktī atpūšas. Un viņām nav jāmēro garais ceļš uz pilsētu un atpakaļ. Jau rītausmā viņas ir gatavas, un tā līdz pat saulrietam.
- Manuprāt, darbaspēku var izmantot arī lietderīgāk, - Alekenzi neticīgi aizrādīja. Vaintē ieņēma samierniecisku nostāju, kas šķita visai savādi, jo viņa bija radusi ignorēt Alekenzi runas.
- Varbūt Alekenzi ir taisnība. Pārbaudīsim. Apskatīsim visu. Arī tu, Erifneis, paraudzīsies uz mūsu nocietinājumiem, lai pastāstītu par tiem Malzasai.
Viņas kājoja caur pilsētu pajukušā kolonnā: Stalana un Vaintē pa priekšu, pārējās rangu kārtībā nopakaļ. Keriks ar neiztrūkstošo Inlēnu pie sāniem tecēja araketo komandieres pēdās. Aiz viņa klunkuroja palīdzes un fārgajas. Vaintē un dažas citas vīstījās apmetņos, bet Keriks tīksmē baudīja siltās lietus lāses uz kailās ādas. Viņš arī rūpīgi iegaumēja maršrutu pār laukiem, caur dzīvajām ejām… Reiz viņš veiks šo ceļu vienatnē. Laiks rādīs, kā līdz tam nonākt, bet reiz jau nu tas notiks!
Aplūkojamais koku puduris atradās pašā laukmalē pie mūžameža. Pienākot tuvāk, ķļuva redzams, ka birztalu ieskauj vīnstīgas un ērkšķu krūmi, ļaujot iekļūt sargpostenī tikai pa vienīgo ieeju. Stalana norādija uz jilanē ar hezocanu uz sargtorņa platformas:
- Kad viņas ir sardzē, neviens netiek garām.
- Izskatās pārliecinoši, - Vaintē piekrita, pagriezdamās pret Alekenzi un saņemdama negribīgas piekrišanas zīmi. Tad viņa devās tālāk gar birzs malu, bet Stalana apņēmīgi stājās viņai ceļā.
- Tur ir visvisādi radijumi. Liec sardzēm iet pa priekšu!
Lai notiek. Bet es esmu eistaā, un Alpisakā varu staigāt, kur vien vēlos. Ar savām padomniecēm. Tu ar pārējām uzgaidi šepat.
Viņas turpināja ceļu sardžu konvoja pavadībā. Nonākusi birzītes otrā galā, Stalana norādīja uz slazdiem un nocietinājumiem.
- Labi nostrādāts, - Vaintē secināja. Alekenzi lūkoja iejaukties, bet Vaintē viņai nepievērsa uzmanibu. Viņa vērsās pie Erifneisas:- Dodies pie Malzasas ar ziņu, ka Alpīsaka ir labi nocietināta un tai nekas nedraud.
Viņa asi pagriezās un, tikai Kerikam redzot, deva viņam zīmi runāt. Zēns pavēra muti, un Vaintē atkārtoja žestu vēl noteiktāk. Tad viņš saprata.
- Tur! - Keriks iebrēcās. - Tur, kokos! Es redzu astazou!
Viņa balsī skanēja tāds izmisums, ka visas kā viena pagriezās norādītajā virzienā - pret koku puduri. Šajā mirklī Vaintē apmetnis noslīdēja zemē, un azotē pavīdēja koka bulta ar akmens uzgali. Stingri satvērusi duramo abās rokās, viņa pagriezienā trieca to Alekenzi krūtīs. To redzēja tikai Keriks, jo viņa uzmanību " nesaistīja birztala. Alekenzi sakampa šautru starp īkšķiem, šausmās iepleta acis, pavēra muti - un smagi nogāzās zemē.
Tagad Keriks aptvēra, kam noder viņa spēja melot. Viņš nekavējoties turpināja ar radošu degsmi.
- Astazous bulta! Viņš izšāva, tur, aiz tā koka… Un trāpīja Alekenzi…
Vaintē stīvām kustībām atkāpās sānis, valdīdama sajūsmu, kas lauzās uz āru
ik kustībā.
- Bulta! Aiz koka! - klaigāja arī Inlēnu; viņai piemita tāds niķis - atkārtot dzirdētos vārdus. Vēl kāda pateica to pašu, un notikums bija dzimis. Vārds ir fakts, fakts ir vārds. Alekenzi ķermeni aizrāva projām, Stalana un Erifneisa pavadīja Vaintē uz patvērumu. *
Pēdējais atkāpās Keriks. Viņš vēlreiz palūkojās uz mūžameža sienu, tik tuvo un vienlaikus tik nesasniedzami tālo patvērumu, tad paraustīja saiti pie sava kak- lariņķa, un Inlēnu paklausīgi aizčāpoja viņam nopakaļ.