Vaintē vadīja dienas vientulībā, sērodama par uzticamo Alekenzi. Tā Keriks stāstīja apmeklētājām, kas ik dienas tikoja apciemot eistaā. Viņa nevēloties nevienu redzēt.
Puisēns bija nevainojams melis. Katra, kas atnāca, pēc brīža devās projām ar skumjām vaigā. Vaintē lūkojās pa šauru spraugu starp lapām, klausījās, jūsmoja par Kerika spējām un arvien no jauna pārliecinājās, ka viņa allaž neapzināti vēlējusies iegūt šādu ieroci. Tagad viņai brīdi jāizvairās nokļūt pilsētnieču redzeslaukā, jo ik muskulis viņas ķermenī pauda sajūsmu un triumfu. Viņa neparādījās ļaudīs pat vēl labu laiciņu pēc araketo aizbraukšanas. Pēc tam viņa vairs nesēroja par dārgo aizgājēju, jo jilanē nav radušas tā darīt. Lai kas arī Alekenzi bijusi, viņas vairs nav. Viņas ķermenis vairs nepieder viņai, un viszemākās fārgajas, pildot savu pienākumu, to jau apglabājušas. Vaintē staroja. Dzīvās turpinās dzīvot, un šī dzīve kļūs aizvien plaukstošāka, par ko viņas pašas drīz pārliecināsies.
Vaintē izsūtīja rīkojumu, lai pie viņas ierodas pilsētas varenās. Arī Keriks pakavējās viņas tuvumā, jo gaisā virmoja kaut kas neparasts, vai varbūt tas uzvēdīja no Vaintē svinīgās stājas.
Katru, kura ieradās, Vaintē sveica, nosaukdama vārdā, un tas jau bija kaut kas neparasts.
- Vanalpē, tu, kura izaudzējusi šo pilsētu no sēklas, tu esi šeit. Stalan, tu, kura pasargā mūs no šīs pasaules likstām, tu esi šeit. Žekak, tu, kuras zinības kalpo mums visiem, Akezest, tu, kura gādā mums pārtiku, jūs esat šeit.
Viņa turpināja šo uzskaitījumu, līdz visas bija savākušās - neliels, bet ļoti nozīmīgs Alpīsakas vadošais kodols. Viņas stingā klusumā klausījās Vaintē vārdos.
- Jūsu vidū ir dažas, kas še mīt kopš pirmās dienas šajā krastā, pirms vēl bija pilsēta, un citas, kuras ieradušās vēlāk - kā es pati. Bet tagad jūs visas raženi strādājat, vairojot Alpīsakas labklājību un slavu. Jūs būsiet dzirdējušas par negodu, ar kādu Alpīsaka mani sagaidīja pirmajā dienā, kad es ierados šajā krastā, par vaislinieku un mazuļu apkaušanu. Mēs esam šķīstījušās pēc šā grēka, slepkavīgie astazoi ir sekmīgi iznīdēti, un nekam tamlīdzīgam nav lemts atkārtoties. Mūsu perēšanas pludmales ir drošas, siltas un… tukšas!
Svinīgi izskanot pēdējiem vārdiem, pār klausītāju pūlīti aizvēlās nevilša viļņveida kustība kā pār jūru vieglā brīzē. Nekustējās tikai Keriks, kurš klausījās tikpat uzmanīgi kā pārējās un sastindzis gaidīja turpinājumu.
- Jūs pareizi sapratāt. Ir laiks! Zeltainā smilts jāpiekaisa ar trekniem, snaudulīgiem vīrišķiem. Cik var gaidīt! Ķeramies klāt!
Kopš pirmās dienas Alpīsakā Keriks nebija redzējis tik satrauktas jilanē. Pulciņš teciņiem vien traucās norādītajā virzienā, čala un smiekli nerimās, un zēns, galvu lauzīdams, ziņkārē rikšoja nopakaļ līdz pat ieejai hanalē - aizliegtajā zonā, kur dzīvoja vīrišķi. Sardze Aikimenda, viņām tuvojoties, pakāpās sānis un ar enerģiskiem viesmīlības žestiem aicināja pulciņu uz ieeju. Arī Keriks lūkoja iespraukties, bet viņu apturēja dzelzs kaklariņķis. Inlēnu stāvēja klusa un cieta kā klints, un velti Keriks raustīja saiti. Aiz muguras ar būkšķi aizsitās durvis un noklaudzēja bulta.
- Kas tas? Kas notiek? Runā taču, ka' tev liek! - Keriks saskaities uzbruka Inlēnu. Lielā fārgaja pavērās viņā ar tukšu skatienu.
- Ne mums, - viņa noteica un vēl atkārtoja: - Ne mums.
Neko vairāk zēns no viņas neizspieda. Vēlāk viņš vēl reizēm atminējās šo savādo atgadījumu, tomēr drīz vien samierinājās ar to kā ar vēl vienu neizskaidrojamu notikumu šajā savādajā pilsētā un pilnībā izmeta to no galvas.
Soli pa solim Alpīsakas apgūšana turpinājās. Keriks visur bāza savu degunu. Ikviena zināja, ka viņš sēž cieši līdzās eistaā, un neviena nestājās viņam ceļā. Zēns vairs necentās aizbēgt, jo sardzes un Inlēnu izslēdza šādu iespēju, toties pilsētas robežās viņš visur varēja ložņāt pēc patikas. Tas viņam šķita dabiski, jo bērni samadā allaž bija darījuši tāpat. Tomēr savu agrāko dzīvi puisēns atcerējās aizvien retāk, turklāt šeit tiešām nebija daudz kā tāda, kas par to atgādinātu. Jau sen viņš bija pielāgojies jilanē rāmajam dzīves ritmam.
Ik diena sākās ar vienu un to pašu. Pilsēta sāka mosties ar pirmajiem saules stariem. Keriks, tāpat kā jilanē, nomazgājās, bet, atšķirībā no citām, juta slāpes un izsalkumu. Jilanē ēda tikai reizi dienā, dažkārt izlaižot arī šo ēdienreizi, un tad pat arī padzērās līdz ūkai. Kerikam ar to nepietika. Viņš allaž kāri pieplaka dzēriena auglim, iespējams, neapzināti atsaukdams atmiņā savas neilgās mednieka gaitas. Tad viņš ķērās pie augļa, ko atlicis sānis jau iepriekšējā vakarā. Ja bija darāms kas svarīgs, viņš norīkoja kādu fārgaju atnest augļus, bet pārsvarā centās to veikt pats. Fārgajas, lai cik siki arī viņš tās instruētu, vienādiņ atnesa samīcītus vai iepuvušus augļus. Viņām tas neko nenozīmēja: lopbarība paliek lopbarība, - tāpat jau apēdīs, dod, ko gribi. Jāatzīmē, ka, ja, Kerikam ēdot, tuvumā gadījās kādas fārgajas, viņas valkājās apkārt, trulā neatlaidībā vēroja zēnu un murkšķēja savā starpā, nespēdamas saprast, ko viņš dara.
Pārgalvīgākās pamēģināja augli uz zoba, bet tūdaļ arī izspļāva, un pārējās to uzņēma vispārējā sajūsmā. Senāk Keriks uztraucās un dzina fārgajas projām, bet tagad bija jau samierinājies, ka tās tik un tā atgriezīsies. Pamazām viņš iemanījās nedomāt par šīm būtnēm un neievērot tās, kā to darīja citas jilanē. Fārgajas patrieca tikai tad, ja bija runājams kas svarīgs un slepens.
Pakāpeniski caur Alpīsakas šķietamo haosu sāka iezimēties tās dabiskā kārtība un vispārējie likumi, kam tā pakļāvās. Ja viņam būtu tieksme prātot un salīdzināt, viņš saskatītu pilsētnieču kustībā līdzību ar skudru gaitām savā pazemes mājā. Paviršā skatījumā - neorganizēta burzma, bet patiesībā - specializētas darba brigādes: pārtikas sagādnieces, jaunuļu aukles, bruņotas karotājas ar lieliem žokļiem un pašā pūžņa sirdī - karaliene, no kuras nebeidzamā straumē plūst dzīvība, nodrošinot saimes pastāvēšanu. Varbūt analoģija nav pilnīga, bet gana tieša. Keriks gan nekad līdz tai neaizdomājās. Viņš bija tikai puišelis, kam jāpielāgojas neierastai videi; tāpat kā citas, viņš nesamocīja sevi ar salīdzinājumiem un bezkaislīgi mina kājām skudras uz taciņas.
Diendienā viņš no rītiem kopā ar fārgaju, kuru kāda gane bija nodevusi viņa rīcībā, devās apgaitā, lai ievāktu augļus birzīs ap pilsētu. Priekšpusdienas dzestrumā solis bija viegls, un zēna augošais organisms prasīja izlocīt kājas. Reizēm viņš naigi soļoja, citreiz pat skrēja, un masīvā Inlēnu smagnēji klumburoja aiz viņa, daudzkārt apstādamās, jo viņas ķermenis pārkarsa. Šajos brīžos sviedriem noplūdušais Keriks jutās varens, apzinādamies, ka varētu vēl ilgi skriet, bet pat tik spēcīga fārgaja kā Inlēnu jau zaudējusi spēkus.
Pilsētu daudzslāņainiem gredzeniem ieskāva birztalas un zaļi lauki, un grūti būtu atrast starp tiem divus vienādus. Vanalpē līdzstrādnieces un palīdzes izaudzēja arvien jaunas koku un citu augu šķirnes. Daži jaunveidotie augļi paši kusa mutē, citi šķebigi dvakoja un nešķita nogaršošanas vērti, tomēr Keriks izmēģināja uz zoba visus, jo zināja, ka visi pirms stādīšanas jau izturējuši indīguma pārbaudi.
Daudzveidīgie zaļumi bija paredzēti vēl daudzveidīgāko dzīvnieku uzturam. Keriks nevarēja neko zināt par jilanē konservatīvisma dziļajām saknēm, par viņu miljoniem gadu seno kultūru, kura pieļāva tikai īslaicīgas atkāpes no dzīves rāmā pluduma, izslēdzot iespēju izlauzties no mūžsenās gultnes. Nākotne būs tā pati pagātne - nesatricināma savā nemainīgumā. Pārdomāta iejaukšanās gēnu struktūrās veidoja jaunas šķirnes, bet tika saglabātas arī visas esošās. Džendazi mežu biezokņos mājoja neredzēti, pārsteidzoši augi un dzīvnieki, kas neatvairāmi fascinēja Vanalpē un viņas līdzstrādnieces. Kerikam vairums šo brīnumu šķita pārāk pazīstami, lai būtu uzmanības vērti. Viņu, savukārt, piesaistīja milzigie, lempīgie, aukstie briesmoņi, ko zēns bija savulaik dēvējis par maragiem šajā marbaka vārdā, kuru viņš tagad jau aizmirsis līdz ar visiem citiem.
Inegbanas - Vecās Pasaules - dzīvības atvases sazaļoja Alpīsakā, smeļoties Jaunās Pasaules zemes spēku. Keriks varēja augu dienu vērot trejradžus neni- teskus neremdināmā rijībā plucinām koku vainagus. To vairogiem klātā āda un milzīgā bruņu plāksne aiz pakauša bija selekcionēta, lai pasargātu lopus no plēsoņām, kuri izzuduši jau pirms miljoniem gadu, lai gan nav izslēgts, ka ari tos vēl nelielā skaitā uztur dažās vecākajās Entobanas pilsētās. Milzeņu smadzenes vēl glabāja paaudžu atmiņas, un tie dažkārt bez redzama iemesla iemaurojās un draudošo briesmu gaidās ar ragiem svieda gaisā velēnas. Parasti gan dzīvnieki rāmi un nosvērti skrubināja paaugu, ik dienas samaļot neiedomājamu daudzumu veģetārās barības. Keriks iemanījās lēnā soli pietuvoties milzu lopiem cieši klāt, jo sīkais radījums tiem nešķita bīstams. Tuvumā atklājās, ka viņu ādu klāj rēpuļaina kreve, un raibum raibas, sīkas ķirzaciņas šaudās pa to šurpu turpu, iespraucas dziļajās krokās un mielojas ar tur mītošajiem parazītiem. Kādu dienu viņš, neskatoties uz Inlēnu izmisīgo saites raustīšanu, sadūšojās pieiet zvēram pavisam klāt un pataustīt tā vēso, grubuļaino ādu. Negaidīti acu priekšā uzausa redzes aina: liels, pelēks dzīvnieks
- mastodonts Karus - ar paceltu snuķi kaisa sev uz muguras smiltis un ar spožo aci lūkojas uz zēnu. Pēc mirkļa vīzija izplēnēja kā nebijusi, un acu priekšā kā nemīlīga klints siena vīdēja tikai neniteska sāns. Zēnā modās spējš naids pret šo radījumu, šo trulo un lempīgo bluķi. Viņš uzgrieza tam muguru un būtu devies projām, bet negaidīts notikumu pavērsiens no jauna piesaistīja viņa uzmanību.
Kaut kas bija pamudinājis dzīvnieku uzskatīt citu nenitesku par ļaunprāti, un lielie miesas blāķi jau būkšķēdami sadūrās, skrapstēja ragi un klaudzēja bruņas… Keriks, līksmi pavērojis krītam nelielus kociņus un putam zemes mākoņus, atkal zaudēja interesi un atstāja kaujas lauku.
Ja kaut kas Keriku arī nesaistīja, tad tā bija kautuve - laukums, kurā ik dienas nokāva un izķidāja pulka mājlopu. Nāve bija ātra un nesāpiga: pie laukuma ieejas sardze atvestos dzīvniekus vienkārši nošāva. Neiedomājami lieli, spēcīgi un stulbi nezvēri, kurus, pēc visa spriežot, nenieka nesatrauca asinīs izžulgušais klons zem kājām, aizvilka upurus tālāk uz laukuma. Tur darījās asiņains darbiņš: siltos kautķermeņus sadalīja gabalos, sasmalcināja un iemeta fermentācijas kubulos. Keriks bija jau pieradis pie recekļainās, pussagremotās gaļas, un viņš no tiesas nevēlējās domāt par norisēm, kas noveda šo azaidu līdz viņa galdam.
Laboratorijas, kur strādāja Vanalpē, Žekaka un viņu līdzstrādnieces, Keriku garlaikoja: viņš tur nekā nesaprata un izvairijās tās apmeklēt. Daudz vairāk zēnu aizrāva neticami sīki izstrādātais, augošais pilsētas makets, kā arī sarunas ar vīrišķiem. Viņš tos uzgāja pēc toreizējās aizraidīšanas no perēšanas liedaga. Tur nelaida nevienu - tikai sardzes un apkalpi.
Pēc redzētā caur ērkšķu žogu zēns sprieda, ka tie tēviņi ir truli lidz ārprātam
- saulē zvilnoši speķa blāķi. Tomēr vīrišķi no hanalē izrādījās citādi. Keriks jau bija piemirsis pārsteiguma un apstulbuma momentu, kad uzzināja, ka visas jebkad sastaptās jilanē, pat šausminošā Stalana, ir sieviešu dzimuma. Šobrid viņam tas veidoja daļu dzīves īstenības, un sen jau bija aizmirsušās sieviešu un vīriešu lomas Tanu sabiedrībā. Viņu tikai interesēja neredzēta pilsētas daļa. Daudzkārt aizraidīts no hanalē, zēns iztaujāja Vaintē. Valdnieci tas uzjautrināja, bet viņa nevēlējās paskaidrot, kas tieši. Tad viņa paziņoja, ka Keriku kā jau vīrišķi, protams, ir bezjēdzīgi nelaist pie vīrišķiem, turpretī Inlēnu tur ieeja slēgta, un tas arī visu izšķir. Zēns ilgāku laiku lauzīja galvu ap šo problēmu, līdz nonāca pie acīmredzama risinājuma. Viņš taču var ieiet pa durvīm, tās cieši aizvērt un atstāt Inlēnu ārpusē, nekādi nekaitējot nesaraujamajai saitei.
Tā nu Keriks nevarēja tikt hanalē tālāk par pašu durvju priekšu un izpētīt visu interjeru, bet tas jau nekas. Virišķi paši nāca pie viņa, apsveikdami šo negaidito pārmaiņu savā noslēgtajā, nīkulīgajā eksistencē.
Vispārējos vilcienos Keriks pat neatrada ārēju atšķirību starp vīriešu un sieviešu dzimuma jilanē. Viņš bija vēl gana jauns, lai nesāktu iedziļināties šajās atšķirībās, un tikai pašu vīrišķu ziņkāre viņiem, pamazām pieradušiem pie Kerika klātbūtnes, lika neviļus atklāt zēnam savu dabu.
Vairums tēviņu laiku pa laikam papļāpāja ar Keriku un uzdeva šādus tādus jautājumus, bet Alipols ik reizi, zēnam parādoties, metās viņu sirsnīgi sveikt. Visu hanalē oficiālo darbību gan vadīja Aikimenda, bet tieši hanalē noslēgtās sabiedrības dvēsele bija Alipols. Jau Inegbanā viņu izvirzīja šajā postenī - būt atbildīgam par Alpīsakas vīrišķu kopienu. Viņš bija daudz vecāks par jebkuru citu; pārējos aizceļotājus izraudzīja tikai jaunus un veselīgus. Turklāt Alipols bija arī mākslinieks - būtisks moments, kuru Keriks ilgāku laiku pat nenojauta.
Tas notika kāda apmeklējuma laikā. Alipols nerādījās, un Keriks sāka iztaujāt tuvējo vīrišķi.
- Alipols kā allaž ir aizņemts ar mākslu, - tas aizrādīja un manījās projām. Keriks atbildi nesaprata (vairums vīrišķu bija uz mutes krituši smagāk par vidusmēra fārgaju), bet tās jēga saistījās ar skaistumu un ar jaunu lietu, jaunu priekšmetu radīšanu. Todien Alipols tā ari neparādījās, un nākamo apmeklējumu zēns uzsāka ar iztaujāšanu.
- Māksla ir dižena lieta, varbūt visdižākā no visām lietām, - Alipols klāstīja, - bet šie neaptēstie jaunie vīrieši to neapjauš, nerunājot nemaz par brutālajām fūrijām, kurām par to nevar būt ne jausmas.
Alipols un ari citi tēviņi vienmēr sieviešu dzimuma jilanē apzīmēja šādi. Vai tas pauda bailes no viņām, vai bijību - ej nu saproti! Vīrišķi paši neko nestāstīja, tāpēc zēns sen bija metis pie malas iztaujāšanu.
Pastāsti man. lūdzu, - Keriks, ziņkāres dzīts, mudināja, un Alipolam tas šķita uzkrītoši aizdomīgi.
Reti sastopama attieksme, - viņš piezīmēja, sakārtodams domas. - Labi. Uzkavējies vēl brītiņu. Būs jau jāparāda tev, ko es daru. - Viņš nozuda, bet pēc laiciņa bija atpakaļ.
- Vai tu esi redzējis neniteskus?
Kerikam jautājums šķita pilnigi nesakarīgs, bet viņš piekrītoši pamāja, jo tiešam bija redzējis lielos zvērus. Alipols atkal atstāja viņu un atgriezās ar priekšmetu, kas izsauca neviltotu Kerika sajūsmu. Tas, savukārt, ielīksmoja Alipolu.
- Tu redzi, ko citi neredz, - viņš vienkārši secināja. - Citiem nav acu, nav saprašanas.
Alipols turēja rokas sev priekšā, un visi četri īkšķi slējās augšup, veidojot kausu. Uz tiem balstījās apbrīnojami nostrādāts neniteska tēls, spoži lāsmodams saulē, kā no zeltainiem stariem savīts. Acis kvēloja sarkanas, bet katra auguma līnija - aste, ragi, lielais vairogs un masīvās kājas - izstaroja metālisku spidumu. Keriks pieliecās cieši klāt un atklāja, ka sīkais veidojums krustu šķērsu savīts no kaut kāda mirdzoša materiāla pavedieniem. Viņš palūkoja to ar pirkstu, un priekšmets izrādījās ļoti ciets.
- Kas tas ir? Kā tu to dabū gatavu? Es neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.
- Tā ir stieple, sudraba un zelta stieple. Divi metāli, kas nekad neapsūb. Acīs ir sīki dārgakmenīši, ko es paņēmu līdzi no Inegbanas. Tādus atrod mālainos upju un strautu krastos, un es protu tos noslīpēt.
Pēcāk Alipols parādīja Kerikam ari citus savus darinājumus, un tie visi šķita brīnumaini. Keriks prata novērtēt mākslu un pat kāroja gūt kādu figūriņu savā īpašumā, bet paturēja šo vēlmi pie sevis, bažīdamies, ka tā varētu kaitēt viņu draudzībai.
Pilsētai augot un uzplaukstot, neatrisināta palika tikai viena problēma - astazoi. Lietavu laikā, kad ziemeļos valdija aukstums, pilsētu ieskāva nocietinājumu joslas un sargposteņi. Ziemeļos iestājoties siltākam laikam, Stalana ar triecien- grupām siroja gar piekrasti. Tikai vienu reizi viņas uzgāja lielu baru astazou un apkāva visus, kas nepaspēja aizmukt. Reizumis uzklīda pa kādam mazam pulciņam, un bija pat gadījums, kad tika sagūstīts ievainots astazous. Keriks kopā ar citiem gāja aplūkot dubļaino, matiem klāto radījumu, nesaskatīdams tajā nekādu līdzību ar sevi. Būtne nobeidzās, tā arī nenākusi pie samaņas. Tā bija vienīgā reize, kad nežēlīgās kaujas starp jilanē un astazoiem saviļņoja pilsētas dzīves rāmo plūdumu. Viss notika tālu no tās sienām un skāra tikai Stalanu un viņas padotās.
Nekas Alpīsakā nenorādīja uz laika ritumu, ja nu vienigi neizteiktie gadalaiki. Pilsēta auga klusi un nemanāmi kā jebkura dzīva radība, iegraužoties mūžamežā, līdz bija aprijusi visu platību no upes līdz jūrai. Ziņas no Inegbanas - par nepiedzīvotu aukstumu, par nepieredzēti postošām vētrām - šķita tālas un nereālas. Tiesa gan, pēdējās ziemas bija maigas, un dažas jau cerēja, ka aukstumam pienācis gals, kaut arī zinātnieces, kuras labāk pārzināja šīs lietas, apgalvoja, ka atslābums būšot pārejošs. Viņas tērgāja par gaisa un ūdens temperatūras mērījumiem Teshetas vasaras stacijā un vērsa uzmanību uz pieaugošajiem badigu savvaļas astazou bariem, ko no viņu dzimtajiem ziemeļu apvidiem padzinis sals.
Alpīsakā, protams, šādas ziņas izraisīja dziļu interesi, tomēr tās šķita kā teikas par kādu zemi aiz trejdeviņiem kalniem un tikpat jūrām. Prieks bija dzirdēt, ka izaudzēts daudz araketo un ka pienāks diena, kad Inegbana pārcelsies uz Alpīsaku un pilsēta būs uzcelta. Pienāks diena… Bet līdz tam vēl jāpaveic milzums darba, un saule vienmēr tik vēlīgi silda…
Kerikam pasaule šķita nebeidzama vasara. Rudens nekad neiestājās, un zēns pat neiedomājās gaidīt sniegoto ziemu. Viņš no savas privileģētās vietas pie eistaā sāniem vēroja pilsētu augam un auga līdz ar to. Atmiņas par kādreizējo dzīvi izplēnēja, uzplaiksnīdamas labi ja kādā miglainā sapnī. Ja ne miesā, tad dvēselē zēns bija kļuvis jilanē, un neviens viņa klātbūtnē neuzdrīkstējās to apšaubīt. Viņš vairs nebija astazous. Nebija Ekeriks, truls un gauss, bet gan Keririks - tuvu centram.
Radās vajadzība pēc jauna vārda, jo zēns izauga jilanē augumā un drīz vien arī pārauga tās. Uz viņa ķermeņa tagad dīga tik daudz matu, ka jūnatehs, acīmredzot pārēdies, nobeidzās, un Kerikam izsniedza citu, lielāku un rijīgāku jūnatehu. Šā vai tā, bez aukstajām ziemām gada beigās un pavasara ziedoņa jauna gada sākumā bija grūti aptvert, cik laika jau aizritējis.
Kad Vaintē izsauca Keriku pie sevis, viņam bija piecpadsmit gadu, lai gan viņš pats to nezināja.
- Kad araketo rīt dosies atceļā, es būšu uz klāja. Es braucu uz Inegbanu.
Keriks formāli pauda interesi, bet neko vairāk; viņš ierasti samelojās, ka ļoti
skumšot šajā atšķirtības periodā.
- Tuvojas izšķiroši notikumi, - Vaintē turpināja. - Jaunie araketo jau nobriest, un pēc vienas, augstākais - divām vasarām ļaudis Inegbanu atstās. Bailes no rītdienas un tās nestajām pārmaiņām viņas nomāc tik ļoti, ka neļauj pat aptvert problēmas, ar kurām jāsaduras šeit. Viņām nerūp astazoi, kas mums uzglūn, un pat Nāves Meitas, kuras izsūc mūsu dzīvības sulas. Mani gaida diži darbi, un tu man palīdzēsi. Tāpēc tu dodies uz Inegbanu kopā ar mani.
Nu jau Kerikā modās dzīva interese. Ceļojums ar araketo pāri okeānam, neredzētas zemes apmeklējums. Sajūsma mijās ar bailēm, un tas nepaslīdēja Vaintē skatienam nepamanīts, jo zēns bija pārāk samulsis, lai melotu.
- Tu piesaistīsi vispārēju uzmanību, un es visām varēšu iestāstīt, kas darāms, - viņa izsmējīgi pavērās viņā, - bet tu tagad pārāk līdzinies jilanē; mums jāatgādina viņām, ka tu reiz biji astazous un tāds arī paliksi.
Viņa pievērsās iedobumam, kurā pirms daudziem gadiem bija noglabājusi mazu nazīti, un sataustīja to. Žekaka bija to izpētījusi, atzinusi par rupju roku darbu, darinātu no meteorita dzelzs, un pārklājusi ar aizsargplēvīti pret rūsēšanu. Vaintē pasniedza to Etdīrgai, savai labajai rokai, un lika pakārt Kerikam kaklā. Etdīrga tam izmantoja savītas zelta stieples gabaliņu, kuru piestiprināja pie kaklasiksnas mirdzošās dzelzs, un fārgajas barā drūzmējās durvīs, to visu vērodamas.
- Tas būs gana divaini, lai liktu viņām zvērēnu uzlūkot atkārtoti, - Vaintē noteica, izstiepdama roku un pieliekdama stieples asos galus. Viņas pirksti pieskārās zēna ādai, un viņa pārsteigta atklāja, cik tā silta.
Keriks aplūkoja trulo asmenīti bez jelkādas intereses; tas viņam neko neizteica.
- Astazoi tinas ādās - to vienmēr uzskata par pieminēšanas vērtu -, un arī tev tāda bija, kad tu nonāci šeit.
Viņa pamāja Etdīrgai, un tā atvēra kubuliņu un izkratīja ārā gludu briežādas gabalu. Fārgaja nepatikā iemurmulējās, un arī Keriks soli atkāpās.
- Mierā! - Vaintē uzkliedza. - Tā nav utaina skranda! Tas ir pucēts un sterilizēts, un arī turpmāk ik dienas tiks kopts. Etdīrg, norauj to ķēmīgo maišeli un pielāgo šo te!
Vgintē aizgaiņāja fārgajas un nostādīja Inlēnu kā mūri durvīs, jo viņa atminējās, kāpēc šīs bikšeles tika izgatavotas.
Etdīrga norāva somiņu un mēģināja pielāgot tās vietā ādu, bet aizdare izrādījās nepareizā vietā. Viņa aizgāja veikt nepieciešamos labojumus, un Vaintē tikmēr ar interesi nolūkojās Kerikā. Puisis bija izmainījies, izaudzis, un viņa to nopētīja no galvas līdz kājām, nesaprazdama, vai tas ir patīkami, vai pretigi. Viņa šķērsoja telpu, pastiepa roku pret Keriku, un šis pieskāriens lika viņam notrīsēt. Vaintē apmierināta nosmēja.
- Tu esi vīrišķis, mats matā kā mūsējie. Tikai viens divu vietā, - toties reaģē tieši tāpat kā viņi!
Kerikam Vaintē rīcība šķita dīvaina, viņš centās izrauties, bet valdniece satvēra viņu ar abām rokām un pievilka sev klāt. Viņa bija satrakojusies, agresiva kā visas sievišķās jilanē, un jauneklis, raudamies projām, vienlaikus reaģēja kā visi tēviņi.
Kerikam nebija ne jausmas, kas ar viņu notiek un kas tās par sajūtām, kas viņu pārņem. Toties to visu saprata Vaintē. Viņa ir eistaā, viņa dara, kā pašai tīk. Ar ievingrinātu roku viņa nogrūda jaunekli uz grīdas un uzsēdās virsū, Etdīrgas atzinigā skatiena uzmundrināta.
Vaintē āda bija vēsa, turpretī viņš izstrāvoja siltumu, savādu siltumu, un tad tas notika. Keriks tā arī neapjauta, kas tas ir, bet tas bija varenākais un lieliskākais notikums viņa mūžā.